—

E. J. De Clercq, E. A. R. De Clercq kā arī N. G. W. Rottiers vārdā – S. Bouzoumita, advocaat,

—

Beļģijas valdības vārdā – L. Van den Broeck un M. Jacobs, pārstāves, kurām palīdz S. Rodrigues un I. Majumdar, advokāti,

—

Dānijas valdības vārdā – C. Thorning un M. Wolff, pārstāvji,

—

Francijas valdības vārdā – R. Coesme un D. Colas, pārstāvji,

—

Austrijas valdības vārdā – G. Hesse, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – F. Wilman un J. Enegren, kā arī H. Tserepa-Lacombe, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt LESD 56. un 57. pantu, Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV 1997, L 18, 1. lpp.) 3. panta 1. un 10. punktu un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvas 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 376, 36. lpp.) 19. pantu.

2

Šis lūgums tika iesniegts kriminālprocesā pret, pirmkārt, E. J. De Clercq, E. A. R. De Clercq, kā arī pret N. G. W. Rottiers un E. J. M. Tampère, Beļģijas pilsoņiem, un, otrkārt, pret Thermotec NV, Beļģijā reģistrētu sabiedrību (turpmāk tekstā kopā – “tiesājamie”), tostarp par to, ka laikposmā no 2007. gada 1. aprīļa līdz 2008. gada 18. novembrim tie ir pārkāpuši deklarēšanas pienākumu, kas valsts tiesību aktos paredzēts norīkotiem darba ņēmējiem.

3

Direktīvas 96/71 1. pantā “Darbības joma” ir noteikts:

“1.   Šo direktīvu piemēro dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem, kuri saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu norīko darba ņēmējus darbā kādā dalībvalstī saskaņā ar 3. punktu.

[..]

3.   Šo direktīvu piemēro, ciktāl 1. punktā minētie uzņēmumi veic vienu no šādiem starptautiskiem pasākumiem:

[..].”

4

Direktīvas 96/71 3. pantā “Darba noteikumi un nosacījumi” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai neatkarīgi no tiesību akta, ko piemēro darba attiecībām, 1. panta 1. punktā minētie uzņēmumi nodrošinātu to teritorijā darbā norīkotajiem darba ņēmējiem darba noteikumus, kas attiecas uz šādiem jautājumiem, kurus tajā dalībvalstī, kurā darbu veic, nosaka:

[..]

10.   Šī direktīva, pamatojoties uz vienlīdzīgu attieksmi, nekavē dalībvalstis saskaņā ar Līgumu piemērot valstu uzņēmumiem un citu valstu uzņēmumiem:

5

Šīs direktīvas 5. pantā “Pasākumi” ir noteikts:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus gadījumā, ja neizpilda šīs direktīvas prasības.

Tās jo īpaši nodrošina, lai darba ņēmējiem un/vai to pārstāvjiem būtu pieejamas atbilstīgas procedūras šīs direktīvas noteikto saistību izpildei.”

6

Direktīvas 2006/123 16. panta “Pakalpojumu sniegšanas brīvība” 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nedrīkst ierobežot tāda pakalpojumu sniedzēja pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, piemērojot jebkuru no šādām prasībām:

[..]

7

Direktīvas 2006/123 19. pants “Aizliegti ierobežojumi” ir iekļauts tās IV nodaļas 2. iedaļā par pakalpojumu saņēmēju tiesībām pakalpojumu brīvas aprites ietvaros. Šajā pantā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nedrīkst noteikt pakalpojumu saņēmējam prasības, kuras ierobežo tāda pakalpojumu sniedzēja sniegta pakalpojuma izmantošanu, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, jo īpaši šādas prasības:

[..].”

8

Atbilstoši tās 44. panta 1. punkta pirmajai daļai dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz 2009. gada 28. decembrim izpildītu šīs direktīvas prasības.

9

1978. gada 4. augusta Likuma par tautsaimniecības pārkārtošanu (1978. gada 17. augustaMoniteur belge, 9106. lpp.) 69. pantā bija paredzēts:

“1.   Ikvienai personai, kura nodarbina vai kuras labā tiek nodarbināti trešo personu darba ņēmēji, kuri turpina būt piederīgi [..] dalībvalsts, kas nav Beļģija, sociālā nodrošinājuma sistēmai, pirmajā šo darba ņēmēju klātbūtnes dienā ir rakstveidā jāpaziņo Sociālā nodrošinājuma ministrijas Sociālajai inspekcijai [Sociale Inspectie van het Ministerie van Sociale Voorzorg] to personu vārdi, kuras nevar iesniegt pierādījumus par šādu dalību, uzrādot komandējuma apliecību, kas paredzēta Padomes 1972. gada 21. marta Regulas (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā [OV L 74, 1. lpp.], 11. pantā, kā arī jāpaziņo viņu darba devēju vārdi vai nosaukumi un adrese.

[..]

2.   [..]

Kriminālsodi, kas minēti [1969. gada 27. jūnija Likuma, ar kuru tiek pārskatīts 1944. gada 28. decembra Dekrētlikums par darba ņēmēju sociālo nodrošinājumu [Wet van 27 juni 1969 tot herziening van de Besluitwet van 28 december 1944 betreffende de maatschappelijke zekerheid der arbeiders], 35. un 39. pantā, ir piemērojami personām, kas nav izpildījušas 1. punkta prasības.”

10

Šis 69. pants tika atcelts ar 2006. gada 27. decembra Ietvarlikuma (I) [par iepriekšēju paziņošanu par norīkotiem darba ņēmējiem vai pašnodarbinātām personām (Programmawet (I) van 27 december 2006 tot voorafgaande melding voor gedetacheerde werknemers en zelfstandigen)] (2006. gada 28. decembraMoniteur belge, 75178. lpp.; turpmāk tekstā – “Ietvarlikums”) 149. pantu.

11

Ietvarlikuma IV sadaļas VIII nodaļas 1. daļā, kurā ietilpst tās 137. un 138. pants, ir precizēta šīs nodaļas piemērošanas joma un sniegtas dažas definīcijas. Ietvarlikuma 137. pantā ir noteikts:

“Šīs nodaļas un dekrētu par tās izpildi vajadzībām:

[..].”

12

Saskaņā ar Ietvarlikuma 138. pantu:

“Šī nodaļa attiecas uz:

[..].”

13

Ietvarlikuma IV sadaļas VIII nodaļas nosaukums ir “Norīkotu algotu darba ņēmēju un pašnodarbināto personu iepriekšēja deklarēšana”. Ar šo nodaļu, kas ir stājusies spēkā 2007. gada 1. aprīlī, ir ieviesta iepriekšējas deklarēšanas sistēma norīkotiem algotiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātām personām, tā sauktā “Limosa deklarācijas sistēma”, un šis iepriekšējas deklarēšanas pienākums ir ieviests daudz plašāka projekta ietvaros, ko dēvē par “Limosa”, kas ir akronīms nosaukumam “Landenoverschrijdend Informatiesysteem ten behoeve van Migratieonderzoek bij de Sociale Administratie” (Pārrobežu informācijas sistēma migrācijas izpētei sociālās administrācijas jomā).

14

Minētās VIII nodaļas 2. daļas, kurā ietilpst Ietvarlikuma 139.–152. pants, nosaukums ir “Norīkotu algotu darba ņēmēju iepriekšēja deklarēšana”. Redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktu rašanās laikā, Ietvarlikuma 139. pantā bija noteikts:

“Pirms Beļģijas teritorijā norīkota darba ņēmēja nodarbināšanas tās darba devējam vai viņa pārstāvim vai pilnvarniekam Valsts Sociālā nodrošinājuma dienestā elektroniski jāiesniedz deklarācija saskaņā ar 140. pantu atbilstīgi Karaļa noteiktajai kārtībai.

Pirms prakses sākšanas Beļģijas teritorijā ārvalsts norīkotajam praktikantam vai iestādei, kurā tas studē vai apgūst profesionālo izglītību, Valsts Sociālā nodrošinājuma dienestā elektroniski jāiesniedz deklarācija saskaņā ar 140. pantu atbilstīgi Karaļa noteiktajai kārtībai.

[..]

Tiklīdz iepriekšējās daļās minētā deklarācija ir iesniegta, deklarētājs saņem saņemšanas apstiprinājumu [..].

[..]”

15

Saskaņā ar Ietvarlikuma 140. pantu “Karalis nosaka datu grupas, kas jāiekļauj 139. pantā minētajā iepriekšējā deklarācijā” un “Valsts Sociālā nodrošinājuma dienests nosaka šo datu grupu saturu.”

16

Ietvarlikuma 141. pantā, kas ietilpst Ietvarlikuma IV sadaļas VIII nodaļas 2. daļas 2. iedaļā, kura attiecas uz norīkotu algotu darba ņēmēju gala lietotāju vai pasūtinātāju pienākumu, ir noteikts:

“Katrai personai, kura tieši vai pastarpināti nodarbina vai kuras uzdevumā tieši vai pastarpināti nodarbina 137. panta 2) un 5) punktā norādītās personas, pirms šo personu nodarbināšanas iepriekš elektroniski ir jāpaziņo Valsts Sociālā nodrošinājuma dienestam atbilstīgi Karaļa noteiktajai kārtībai to personu identifikācijas dati, kuras nevar uzrādīt saņemšanas apstiprinājumu, kas izdots saskaņā ar šīs nodaļas 139. panta ceturto daļu.

Tiklīdz iepriekšējās daļās minētā deklarācija ir iesniegta, deklarētājs saņem saņemšanas apstiprinājumu [..].

[..]”

17

Minētās Ietvarlikuma VIII nodaļas 4. daļā “Uzraudzība un sankcijas” 157. pantā ir paredzētas sankcijas, kas piemērojamas tā 139. pantā paredzētā deklarēšanas pienākuma neizpildes gadījumā. Ietvarlikuma 158. pantā, kurš ietilpst tajā pašā daļā, tostarp ir minēta tā 141. pantā paredzētā deklarācija, un tā teksts ir šāds:

“Neskarot Kriminālkodeksa 269.–274. pantu, jebkura persona, kas nav izpildījusi [..] 141. panta prasības, [tiek sodīta] ar naudas sodu no EUR 250 līdz EUR 2500; naudas sods tiek piemērots tik reižu, cik ir norīkotu algotu darba ņēmēju vai pašnodarbināto personu, attiecībā uz kuriem ir izdarīts pārkāpums, kopējam naudas soda lielumam tomēr nepārsniedzot EUR 125 000.”

18

Ar 2010. gada 6. jūnija likuma (2010. gada 1. jūlijaMoniteur belge, 43712. lpp.), kas stājies spēkā 2011. gada 1. jūlijā, 2. pantu tika ieviests Sociālais kriminālkodekss. Ar šī likuma 109. panta 55) punktu tostarp ir atcelts Ietvarlikuma 158. pants.

19

Sociālā kriminālkodeksa 183. pantā “Gala lietotāju vai pasūtinātāju pienākumi” ir noteikts:

“Tiek sodīta ar 3. pakāpes sodu:

1) jebkura persona, kura tieši vai pastarpināti nodarbina vai kuras vārdā tiek tieši vai pastarpināti nodarbināti norīkoti algoti darba ņēmēji vai norīkoti praktikanti, par kuriem, pārkāpjot [..] Ietvarlikuma [..] IV sadaļas VIII nodaļu un tās ieviešanas dekrētus, pirms šo personu nodarbināšanas Valsts Sociālā nodrošinājuma dienestam elektroniski un atbilstīgi Karaļa noteiktajai kārtībai nav tikuši paziņoti to personu identifikācijas dati, kuras nevar uzrādīt saņemšanas apstiprinājumu.

[..]

Attiecībā uz pirmajā daļā minētajiem pārkāpumiem, naudas sods tiek reizināts ar attiecīgo darba ņēmēju, praktikantu, pašnodarbināto personu vai neatkarīgo praktikantu skaitu.”

20

Saskaņā ar Sociālā kriminālkodeksa 101. pantu “3. pakāpes sods ir vai nu krimināltiesisks naudas sods no EUR 100 līdz EUR 1000, vai arī administratīvs naudas sods no EUR 50 līdz EUR 500”. Šī paša kodeksa 102. pantā ir paredzēts, ka 1952. gada 5. marta Likuma par krimināltiesiskiem naudas sodiem piemērojamajiem koeficientiem (1952. gada 3. aprīļaMoniteur belge, 2606. lpp.), kas grozīts ar 2011. gada 28. decembra Likumu par dažādiem noteikumiem justīcijas jomā (II) [Wet houdende diverse bepalingen inzake justitie (II)] (2011. gada 30. decembraMoniteur belge, 81669. lpp.), 1. panta pirmajā daļā paredzētie koeficienti ir piemērojami gan šiem krimināltiesiskajiem naudas sodiem, gan šiem administratīvajiem naudas sodiem. Šo koeficientu piemērošanas rezultātā minēto naudas sodu apmērs tiek reizināts ar seši.

21

Kriminālkodeksa 2. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka, “ja sprieduma pasludināšanas laikā paredzētais sods atšķiras no tā, kas bija piemērojams pārkāpuma laikā, ir piemērojams mazākais sods”.

22

Ietvarlikuma IV sadaļas VIII nodaļa, īstenojot tās noteikumus, ir papildināta ar Karaļa 2007. gada 20. marta dekrētu (2007. gada 28. martaMoniteur belge, 16975. lpp.), kas grozīts ar Karaļa 2007. gada 31. augusta dekrētu (2007. gada 13. septembraMoniteur belge, 48537. lpp.; turpmāk tekstā – “Karaļa dekrēts”).

23

Saskaņā ar Karaļa dekrēta 7. pantu:

“[..] Ietvarlikuma [..] 141. pantā minētajā deklarācijā ietver šādus datus:

24

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Thermotec NV ir Beļģijā reģistrēta sabiedrība, kas ražo rūpnieciskās dzesēšanas sistēmas. Šīs sabiedrības valdē ir vai bija četras pamatlietā kriminālvajāšanā esošās fiziskās personas. Polijā tika nodibināts māsas uzņēmums Thermotec sp. z o.o.. Arī šīs sabiedrības darbība ir tāda pati kā Thermotec NV darbība.

25

2008. gada 5. maija kontrolē, ko veica sociālās pārbaudes dienesti sabiedrības Thermotec NV juridiskajā adresē, tika konstatēti četri darba ņēmēji no Polijas, trīs no kuriem bija nodarbināti Thermotec sp. z o.o. Attiecībā uz šiem darba ņēmējiem nevarēja tikt uzrādīta neviena veidlapa E 101. Tāpat Thermotec sp. z o.o. nav varējusi uzrādīt saņemšanas apstiprinājumu, kas būtu ticis izsniegts pēc norīkošanas iepriekšējas deklarēšanas, kas paredzēta Ietvarlikuma 139. pantā (turpmāk tekstā – “saņemšanas apstiprinājums”), un Thermotec NV kā pakalpojumu gala lietotājs kompetentajām Beļģijas iestādēm nebija paziņojusi norīkoto darba ņēmēju, kuri nevarēja uzrādīt saņemšanas apstiprinājumu, identifikācijas datus.

26

Veicot pārbaudi, izrādījās, ka arī par iepriekšējiem poļu darba ņēmēju vai praktikantu nodarbināšanas laikposmiem Thermotec sp. z o.o nebija lūgusi nevienu E 101 veidlapu. Turklāt sociālajai inspekcijai par laikposmu pirms 2007. gada 1. aprīļa tiesājamie pirmajā šo darba ņēmēju nodarbināšanas dienā nebija paziņojuši ne šo darba ņēmēju uzvārdus, ne viņu darba devēju uzvārdus vai nosaukumus un adresi. Par laikposmu pēc šā datuma netika paziņoti to personu identifikācijas dati, kuras nevarēja uzrādīt saņemšanas apstiprinājumu.

27

2008. gada 3. oktobrī darba auditors uzsāka tiesas izmeklēšanu. Tās ietvaros 2008. gada 18. novembrī notika kratīšana telpās. 2008. gada 21. novembrī Polijas Sociālā inspekcija ar atpakaļejošu datumu izdeva E 101 veidlapas.

28

Attiecībā uz Thermotec sp. z o.o. saistībā ar pārkāpumu tika sagatavots protokols. Turklāt ar 2012. gada 17. februāra lēmumu Thermotec NV un četras fiziskās personas, pret kurām ir vērsta kriminālvajāšana pamatlietā, stājās iesniedzējtiesas priekšā, lai uzņemtos atbildību par diviem pārkāpumiem. Pirmais no tiem attiecas uz nodarījumiem laikā no 2004. gada 27. jūnija līdz 2007. gada 31. martam ieskaitot, un to veido 1978. gada 4. augusta Likuma par tautsaimniecības pārkārtošanu 69. panta 1. punkta pirmās daļas un 2. punkta otrās daļas pārkāpums. Otrais attiecas uz nodarījumiem laikā no 2007. gada 1. aprīļa līdz 2008. gada 18. novembrim ieskaitot, un to veido Ietvarlikuma 141. panta pārkāpums. Par šiem abiem pārkāpumiem ir uzliekams kriminālsods.

29

Iesniedzējtiesa precizē, ka pret tiesājamajiem notiek kriminālvajāšana nevis tādēļ, ka tie kā norīkotu darba ņēmēju darba devēji nav snieguši iepriekšēju deklarāciju par norīkošanu, bet gan tādēļ, ka tie kā galalietotāji vai darba uzdevuma devēji nav paziņojuši tādu personu identifikācijas datus, kuras nav varējušas uzrādīt saņemšanas apstiprinājumu.

30

Iesniedzējtiesā E. J. De Clercq, E. A. R. De Clercq un N. G. W. Rottiers apgalvo, ka deklarēšanas pienākums, kas paredzēts Ietvarlikuma 141. pantā (turpmāk tekstā – “attiecīgais deklarēšanas pienākums”), ir nesamērīgs šķērslis pakalpojumu sniegšanas brīvībai. Viņi uzsver, ka ir jāņem vērā, ka šis pienākums ir papildu pienākums ārvalsts pakalpojumu sniedzēja deklarēšanas pienākumam atbilstoši Ietvarlikuma 139. pantam, un atsaucas arī uz Direktīvas 2006/123 19. panta a) punktu.

31

Iesniedzējtiesa norāda, ka atbilstoši ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] secinājumiem, kas sniegti lietā Komisija/Beļģija (C‑577/10, EU:C:2012:477, 54. punkts), šajā lietā Direktīvai 2006/123 nav nozīmes, jo pārmestie nodarījumi notikuši pirms 2009. gada 2. oktobra. Tā uzskata, ka tomēr ir jāņem vērā Direktīva 96/71.

32

Šī tiesa norāda, ka lietotāju un darba uzdevuma devēju pienākums paziņot norīkotu darba ņēmēju, kurus viņu darba devējs nav deklarējis Beļģijas iestādēs, identifikācijas datus attiecībā uz dalībvalstī, kas nav Beļģijas Karaliste, reģistrētu pakalpojumu sniedzēju lietotājiem var tikt kvalificēts kā pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums. Tomēr tā norāda, ka šajā lietā varētu pastāvēt dažādi attaisnojumi, piemēram, norīkoto darba ņēmēju aizsardzība un tādas informācija nepieciešamība, kas ļauj efektīvi kontrolēt, kā tiek izpildīts Beļģijas tiesiskais regulējums, kurš tiem ir piemērojams, negodīgas konkurences novēršana, kurā ir iekļauta cīņa pret sociālo dempingu, sociālā nodrošinājuma finanšu līdzsvara saglabāšana, kā arī nepieciešamība novērst krāpšanu un apkarot ļaunprātīgu izmantošanu. Tomēr tai rodas jautājums par to, vai attiecīgais deklarēšanas pienākums un par tā neievērošanu paredzētais sods (turpmāk tekstā kopā – “attiecīgais valsts tiesiskais regulējums”) nepārsniedz to, kas vajadzīgs šo mērķu sasniegšanai.

33

Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka datumā, kurā tā pieņēmusi lēmumu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa lietā Komisija/Beļģija (C‑577/10), kas attiecas arī uz Ietvarlikumu, vēl nebija pasludinājusi spriedumu. Tomēr tā uzsver, ka minētajā lietā runa bija par pašnodarbinātām personām, bet šajā lietā runa ir par galalietotāju pienākumu norīkotu algotu darba ņēmēju un praktikantu gadījumā, un tātad šī lieta attiecas uz citiem Ietvarlikuma noteikumiem nekā tie, par kuriem bija runa lietā Komisija/Beļģija.

34

Šādos apstākļos Rechtbank van eerste aanleg te Mechelen (Mehelenas Pirmās instances tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai LESD 56. un 57. pants (agrāk EKL 49. un 50. pants) un [Direktīvas 96/71] 3. panta 1. un 10. punkts, tos aplūkojot vai neaplūkojot kopsakarā ar [Direktīvas 2006/123] 19. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj [Ietvarlikuma] 141. pantu, saskaņā ar kuru personai, kura tieši vai pastarpināti nodarbina vai kuras uzdevumā tieši vai pastarpināti nodarbina norīkotus darba ņēmējus vai norīkotus praktikantus, pirms šo personu nodarbināšanas iepriekš elektroniski (vai, ja tas nav iespējams, ar telefaksa sūtījumu, vai ar vēstuli) ir jāpaziņo Valsts Sociālā nodrošinājuma dienestam to personu identifikācijas dati, kuras nevar uzrādīt [saņemšanas apstiprinājumu], kopsakarā ar [Ietvarlikuma] 157. pantu un Sociālā kriminālkodeksa 183. panta 1. punkta pirmo daļu, kurā paredzēts kriminālsods par šī pienākuma neizpildi?”

35

Ievadam jānorāda, pirmkārt, ka savā jautājumā iesniedzējtiesa atsaucas uz Ietvarlikuma 157. pantu. Šajā pantā tostarp ir paredzēts sods, kas piemērojams norīkotā darba ņēmēja darba devējam par Ietvarlikuma 139. pantā paredzētā deklarēšanas pienākuma neizpildi. Tomēr, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, pamatlietā runa ir par sodu, kas piemērojams pakalpojumu saņēmējam, kurš neizpilda deklarēšanas pienākumu attiecībā uz darba ņēmējiem, kurus viņu darba devējs iepriekš nav deklarējis. Šis sods bija paredzēts Ietvarlikuma 158. pantā. 2011. gada 1. jūlijā šis pants tika aizstāts ar Sociālā kriminālkodeksa 183. pantu, kurš – kā norādījusi iesniedzējtiesa – ir piemērojams pamatlietā atbilstoši Kriminālkodeksa 2. panta otrajai daļai. Otrkārt, lai arī – kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu – tiesājamie tika saukti valsts tiesas priekšā, lai uzņemtos atbildību par diviem pārkāpumiem, Tiesai tiek jautāts tikai par pārkāpumu, ko veido Ietvarlikuma 141. panta apgalvotā neievērošana.

36

Turklāt uzreiz ir jāprecizē, ka, lai arī savā jautājumā iesniedzējtiesa atsaucas gan uz Beļģijas teritorijā norīkotiem darba ņēmējiem, gan uz praktikantiem, tiem piemērojamās valsts tiesību normas mutatis mutandis ir identiskas. Līdz ar to par norīkotajiem darba ņēmējiem turpmāk norādītais attiecas arī uz minētajiem praktikantiem, jo to prakse noris patiesas un faktiskas algotas darbības apstākļos (šajā ziņā skat. spriedumus Lawrie-Blum, 66/85, EU:C:1986:284, 22. punkts, kā arī Bernini, C‑3/90, EU:C:1992:89, 14. un 15. punkts).

37

Šādos apstākļos jāuzskata, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 56. un 57. pants, kā arī Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 10. punkts, tos aplūkojot kopsakarā ar Direktīvas 2006/123 19. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tādu pakalpojumu saņēmējam, kurus veic citā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja norīkoti darba ņēmēji, pirms šo darba ņēmēju nodarbināšanas iepriekš ir jādeklarē kompetentajām iestādēm personu identifikācijas dati, ja tās nevar uzrādīt pierādījumu par deklarēšanu, kas viņu darba devējam ir jāveic šīs uzņemošās dalībvalsts kompetentajām iestādēm pirms minēto pakalpojumu sniegšanas uzsākšanas.

38

Beļģijas, Dānijas un Francijas valdības būtībā apgalvo, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums nevar tikt kvalificēts kā šķērslis pakalpojumu sniegšanas brīvībai un ka katrā ziņā šis šķērslis, pirmkārt, ir attaisnots ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, kas tostarp saistīti ar darba ņēmēju aizsardzību, negodīgas konkurences novēršanu un cīņu pret krāpšanu, un, otrkārt, ir vajadzīgs šo mērķu īstenošanai. Turklāt šīs valdības uzskata, ka šajā lietā nav jāinterpretē ne Direktīva 96/71, ne Direktīva 2006/123.

39

Austrijas valdība būtībā uzskata, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums atbilst Direktīvas 96/71 5. pantam, saskaņā ar kuru dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus gadījumā, ja netiek izpildītas šīs direktīvas prasības.

40

E. J. De Clercq, E. A. R. De Clercq un N. G. W. Rottiers turpretī apgalvo, ka šis tiesiskais regulējums ir nesamērīgs pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, kas ir pretējs LESD 56. un 57. pantam. Viņi piebilst, ka Direktīvā 2006/123 dalībvalstīm ir skaidri aizliegts uzlikt deklarēšanas pienākumu, lai varētu saņemt pakalpojumus no citā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja.

41

Eiropas Komisija apgalvo, ka, ņemot vērā Tiesas judikatūru, šajā lietā Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 10. punkts nav jāinterpretē, un norāda, ka Direktīva 2006/123 pamatlietas faktiem nav piemērojama ratione temporis. Turklāt Komisija uzskata, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ir šķērslis pakalpojumu sniegšanas brīvībai. Šis šķērslis varētu būt attaisnots, bet iesniedzējtiesai būtu jākonstatē un konkrēti un precīzi jāizvērtē šā valsts tiesiskā regulējuma mērķis, kā arī tā samērīgums.

42

Atbilstoši savam nosaukumam Direktīvas 96/71 3. pants attiecas uz norīkoto darba ņēmēju “darba noteikumiem un nosacījumiem”.

43

Tā šā 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, lai neatkarīgi no tiesību akta, ko piemēro darba tiesiskajām attiecībām, dalībvalstī reģistrēti uzņēmumi, kuri saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu norīko darba ņēmējus darbā kādā dalībvalstī, nodrošinātu to teritorijā darbā norīkotajiem darba ņēmējiem darba noteikumus un nosacījumus, kas attiecas uz šādiem jautājumiem, kurus tajā dalībvalstī, kurā darbu veic, nosaka ar normatīviem vai administratīviem aktiem un/vai ar kolektīviem līgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, ciktāl tie attiecas uz noteiktām šīs direktīvas pielikumā minētajām būvniecības nozares darbībām, un tostarp attiecas uz maksimālo darba un minimālo atpūtas laiku, minimālo apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu, minimālajām algas likmēm, kā arī veselības aizsardzību, drošību un higiēnu darbā.

44

Līdzīgi minētā 3. panta 10. punktā ir precizēts, ka dalībvalstis saskaņā ar Līgumu var arī vienādi piemērot valstu uzņēmumiem un citu dalībvalstu uzņēmumiem darba noteikumus un nosacījumus jautājumos, kas nav minēti šā paša panta 1. punkta pirmajā daļā, attiecībā uz sabiedriskās kārtības noteikumiem, kā arī darba noteikumus un nosacījumus, kas noteikti kolektīvajos līgumos vai šķīrējtiesas nolēmumos un attiecas uz darbībām, kuras nav minētas Direktīvas 96/71 pielikumā.

45

Līdz ar to Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 10. punkts ir vērsti uz to, lai nodrošinātu norīkotajiem darba ņēmējiem uzņemošajā dalībvalstī spēkā esošo minimālās aizsardzības noteikumu piemērošanu saistībā ar darba noteikumiem un nosacījumiem, kas attiecas uz šajā 1. punktā minētajiem, kā arī attiecīgā gadījumā – uz dalībvalstu atbilstoši minētajam 10. punktam precizētajiem jautājumiem, kamēr viņi veic pagaidu darbu šīs dalībvalsts teritorijā (šajā ziņā skat. spriedumu Laval un Partneri, C‑341/05, EU:C:2007:809, 76. punkts).

46

Šajā lietā no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums tieši neattiecas uz minētajās tiesību normās norādītajiem darba noteikumiem un nosacījumiem, bet ir vērsts uz to, lai nodrošinātu kontroļu, kuras Beļģijas iestādes var veikt, lai nodrošinātu minēto darba noteikumu un nosacījumu ievērošanu, efektivitāti.

47

Tomēr Tiesa jau ir nospriedusi, ka šādi kontroles pasākumi nedz ietilpst Direktīvas 96/71 piemērošanas jomā, nedz ir saskaņoti Eiropas Savienības līmenī, jo Direktīvas 96/71 mērķis ir koordinēt dalībvalstu materiālo tiesību normas attiecībā uz darbā norīkoto darba ņēmēju darba noteikumiem un nosacījumiem neatkarīgi no administratīviem papildnoteikumiem, ar kuriem tiek nodrošināta iespēja pārbaudīt minēto nosacījumu ievērošanu. Līdz ar to dalībvalstis var brīvi noteikt šos pasākumus, ievērojot Līgumu un Savienības tiesību vispārējos principus (šajā ziņā skat. spriedumu dos Santos Palhota u.c., C‑515/08, EU:C:2010:589, 25.–27. punkts).

48

Tādējādi uz tādu situāciju kā pamatlietā neattiecas Direktīvas 96/71 3. panta 1. un 10. punkts.

49

Direktīvas 2006/123 16. panta 2. punkta g) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstis nedrīkst ierobežot tāda pakalpojumu sniedzēja pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, piemērojot šīs pašas direktīvas 19. pantā minēto pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus. Tomēr, kā norāda E. J. De Clercq, E. A. R. De Clercq un N. G. W. Rottiers, no minētā 16. panta 2. punkta g) apakšpunkta, to lasot kopā ar Direktīvas 2006/123 19. panta a) punktu, izriet, ka dalībvalstis nedrīkst noteikt pakalpojumu saņēmējam prasības, kuras ierobežo tāda pakalpojumu sniedzēja sniegta pakalpojuma izmantošanu, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, it īpaši pienākumu iesniegt kompetentajām iestādēm deklarāciju.

50

Tomēr ir jānorāda, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pret tiesājamajiem notiek kriminālvajāšana par nodarījumiem, kas notikuši laikā no 2007. gada 1. aprīļa līdz 2008. gada 18. novembrim, t.i., pirms bija beidzies Direktīvas 2006/123 transponēšanas termiņš, kas tās 44. panta 1. punktā noteikts kā 2009. gada 28. decembris. Līdz ar to tā nav piemērojama pamatlietai ratione temporis.

51

Šādos apstākļos, izvērtējot prejudiciālo jautājumu, nav jāņem vērā Direktīvas 2006/123 19. pants.

52

Ievadam ir jānorāda, ka pamatlieta, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, attiecas uz to pakalpojumu saņēmēju, kurus veic kādā dalībvalstī reģistrēts uzņēmums, kurš savus darbiniekus uz noteiktu laiku ir norīkojis darbam citā dalībvalstī reģistrētā tās pašas grupas uzņēmumā, lai tur sniegtu pakalpojumus. Tā kā LESD 56. pantā ir paredzētas tiesības ne tikai pakalpojumu sniedzējam pašam, bet arī minēto pakalpojumu saņēmējam, uz šādu situāciju attiecas LESD 56. un 57. pants (šajā ziņā skat. spriedumus dos Santos Palhota u.c., EU:C:2010:589, 28. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Strojírny Prostějov un ACO Industries Tábor, C‑53/13 un C‑80/13, EU:C:2014:2011, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 56. pantā ir prasīts ne tikai novērst jebkādu diskrimināciju attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju tā pilsonības dēļ vai tādēļ, ka tas ir reģistrēts citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā tiek sniegti pakalpojumi, bet arī atcelt jebkādu ierobežojumu, kaut arī tas ir vienādi piemērojams gan vietējiem, gan citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ja šis ierobežojums aizliedz, apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgu tā pakalpojumu sniedzēja darbību, kurš dibināts citā dalībvalstī, kurā tas likumīgi sniedz līdzīgus pakalpojumus (it īpaši skat. spriedumus dos Santos Palhota u.c., EU:C:2010:589, 29. punkts un tajā minētā judikatūra; Komisija/Beļģija, C‑577/10, EU:C:2012:814, 38. punkts, kā arī Essent Energie Productie, C‑91/13, EU:C:2014:2206, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Turklāt, kā ir atgādināts šā sprieduma 52. punktā, LESD 56. pantā ir piešķirtas tiesības ne tikai pašiem pakalpojumu sniedzējiem, bet arī minēto pakalpojumu saņēmējiem.

55

Šajā lietā no Ietvarlikuma 141. panta izriet, ka attiecīgais deklarēšanas pienākums nozīmē, ka gala lietotājiem vai pasūtinātājiem, kuri tieši vai pastarpināti nodarbina vai kuru uzdevumā tieši vai pastarpināti nodarbina norīkotus algotus darba ņēmējus, pirms pakalpojumu sniegšanas uzsākšanas ir jāpārbauda, vai šie norīkotie darba ņēmēji var uzrādīt saņemšanas apstiprinājumu. Ja saņemšanas apstiprinājums nevar tikt uzrādīts, šiem gala lietotājiem vai pasūtinātājiem elektroniski ir jāsniedz kompetentajām Beļģijas iestādēm deklarācija.

56

Saskaņā ar Karaļa dekrēta 7. pantu šajā deklarācijā ir jānorāda deklarētāja identifikācijas dati, kas vajadzības gadījumā var būt tikai uzņēmuma reģistrācijas numurs vai sociālās apdrošināšanas identifikācijas numurs, norīkota darba ņēmēja, kurš nav varējis uzrādīt saņemšanas apstiprinājumu, identifikācijas dati, kas attiecīgā gadījumā var būt reģistrācijas numurs Valsts reģistrā vai centrālās datubāzes numurs, kā arī darba devēja identifikācijas dati, kuri attiecīgā gadījumā var būt uzņēmuma reģistrācijas numurs vai sociālās apdrošināšanas identifikācijas numurs.

57

Saskaņā ar Sociālā kriminālkodeksa 101. un 183. pantu, ja pakalpojumu saņēmējs neizpilda attiecīgo deklarēšanas pienākumu, viņam uzliek vai nu krimināltiesisku naudas sodu EUR 100 līdz EUR 1000 apmērā, vai arī administratīvu naudas sodu EUR 50 līdz EUR 500 apmērā, piemērojot koeficientus, un naudas sodu reizina ar attiecīgo darba ņēmēju skaitu.

58

Attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā pakalpojumu, ko sniedz dalībvalstī, kas nav Beļģijas Karaliste, reģistrēta darba devēja norīkoti darba ņēmēji, saņēmējam pirms pakalpojumu sniegšanas uzsākšanas ir uzlikts pienākums ne tikai pārbaudīt, vai minēto darba ņēmēju darba devējs pats ir izpildījis deklarēšanas pienākumu, kurš tam ir paredzēts Ietvarlikuma 139. pantā, bet arī vajadzības gadījumā ievākt no minētajiem darba ņēmējiem – tāpat pirms pakalpojumu sniegšanas uzsākšanas – viņu, kā arī viņu darba devēja identifikācijas datus un kopā ar savējiem datiem nodot tos kompetentajām Beļģijas iestādēm.

59

Līdz ar to ir jāatzīst, ka tiesiskais regulējums, kurā ir uzlikti šādi pienākumi, kuru neizpildes gadījumā var tikt uzlikts kriminālsods, Beļģijā reģistrētiem pakalpojumu saņēmējiem pakalpojumus, ko sniedz citā dalībvalstī reģistrēti pakalpojumu sniedzēji, var padarīt mazāk pievilcīgus un līdz ar to šos saņēmējus atturēt no citu dalībvalstu rezidentu pakalpojumu sniedzēju pieaicināšanas.

60

Tādējādi šis tiesiskais regulējums ir uzskatāms par šķērsli pakalpojumu sniegšanas brīvībai LESD 57. panta izpratnē, kas principā ir aizliegts LESD 56. pantā.

61

Šaubas par šo secinājumu nerada Beļģijas valdības arguments, saskaņā ar kuru būtībā minētā tiesiskā regulējuma iedarbība ir neliela, jo esot prasīta tikai neliela apjoma informācija, attiecīgais deklarēšanas pienākums esot tikai deklaratīvs un iestājoties tikai pakārtoti. Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka katrā ziņā pat neliels vai nenozīmīgs pamatbrīvības ierobežojums principā ir aizliegts Līgumā (spriedumi Corsica Ferries (France), C‑49/89, EU:C:1989:649, 8. punkts, kā arī Strojírny Prostějov un ACO Industries Tábor, EU:C:2014:2011, 42. punkts).

62

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts tiesiskais regulējums, kurš ietilpst jomā, kas nav saskaņota Savienības līmenī, un kurš tiek vienādi piemērots attiecībā uz jebkuru personu vai uzņēmumu, kas veic darbību attiecīgās dalībvalsts teritorijā, – neraugoties uz tā ierobežojošo iedarbību uz pakalpojumu sniegšanas brīvību – var būt attaisnots, ja tas atbilst primāram vispārējo interešu apsvērumam un ja šīs intereses jau neaizsargā noteikumi, kuri pakalpojumu sniedzējam ir saistoši dalībvalstī, kurā tas ir reģistrēts, ja tas ir atbilstošs, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa īstenošanu, un ja tas nepārsniedz šā mērķa sasniegšanai vajadzīgo (spriedumi Arblade u.c., C‑369/96 un C‑376/96, EU:C:1999:575, 34. un 35. punkts; dos Santos Palhota u.c., EU:C:2010:589, 45. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Komisija/Beļģija, EU:C:2012:814, 44. punkts).

63

Turklāt Tiesa jau ir atzinusi, ka attiecībā uz dalībvalsts, kuras teritorijā pakalpojums tiek sniegts, iestāžu iespēju veikt kontroles, lai nodrošinātu, ka tās teritorijā tiek ievērotas darba ņēmējiem ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem piešķirtās tiesības, ir objektīvas atšķirības starp uzņēmumiem, kas ir reģistrēti dalībvalstī, kuras teritorijā pakalpojums tiek sniegts, un uzņēmumiem, kas ir reģistrēti citā dalībvalstī un kas darbiniekus norīko uz pirmo minēto dalībvalsti, lai tajā sniegtu pakalpojumu (šajā ziņā skat. spriedumus Finalarte u.c., C‑49/98, C‑50/98, no C‑52/98 līdz C‑54/98 un no C‑68/98 līdz C‑71/98, EU:C:2001:564, 63., 64. un 73. punkts, kā arī Komisija/Beļģija, EU:C:2012:814, 48. punkts).

64

Šajā lietā iesniedzējtiesa uzskata, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums varētu būt attaisnots ar norīkoto darba ņēmēju aizsardzību, ar nepieciešamību efektīvi kontrolēt, kā tiek ievērots Beļģijas tiesiskais regulējums, kurš tiem ir piemērojams, ar negodīgas konkurences novēršanu, kurā ir iekļauta cīņa pret sociālo dempingu, ar sociālā nodrošinājuma finanšu līdzsvara saglabāšanu vai arī ar nepieciešamību novērst krāpšanu un apkarot ļaunprātīgu izmantošanu. Tāpat Beļģijas valdība apgalvo, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ir attaisnots ar darba ņēmēju aizsardzības, negodīgas konkurences novēršanas un krāpšanas apkarošanas mērķiem.

65

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka viens no primārajiem vispārējo interešu apsvērumiem, ar ko var tikt attaisnots pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, ir darba ņēmēju aizsardzība (spriedumi dos Santos Palhota u.c., EU:C:2010:589, 47. punkts un tajā minētā judikatūra), tādas negodīgas konkurences novēršana, ko īsteno uzņēmumi, kuri saviem darba ņēmējiem maksā par minimālo darba algu zemāku atlīdzību, jo šis mērķis ietver darba ņēmēju aizsardzības, apkarojot sociālo dempingu, mērķi (šajā ziņā skat. spriedumu Wolff & Müller, C‑60/03, EU:C:2004:610, 35., 36. un 41. punkts), kā arī cīņa pret krāpšanu, tostarp sociālajā jomā, un ļaunprātīgas izmantošanas novēršana, it īpaši cīņa pret nedeklarētu darbu, ciktāl šis mērķis var būt saistīts tostarp ar sociālā nodrošinājuma finanšu līdzsvara aizsardzības mērķi (šajā ziņā skat. spriedumu Rüffert, C‑346/06, EU:C:2008:189, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

66

Tāpat Tiesa ir atzinusi dalībvalstu tiesības pārbaudīt valsts un Savienības tiesību normu ievērošanu pakalpojumu sniegšanas jomā un atzinusi, ka ar primāro vispārējo interešu apsvērumiem, ar kuriem ir attaisnotas tiesiskā regulējuma materiālās tiesību normas, tāpat var tikt attaisnoti vajadzīgie kontroles pasākumi, lai nodrošinātu šā tiesiskā regulējuma ievērošanu (šajā ziņā skat. spriedumus Arblade u.c., EU:C:1999:575, 38. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī dos Santos Palhota u.c., EU:C:2010:589, 48. punkts).

67

Šādos apstākļos ir jāatgādina, ka attiecībā uz iepriekšējas deklarēšanas pienākumu, kas Ietvarlikuma 153. pantā būtībā paredzēts neatkarīgiem pakalpojumu sniedzējiem, kuri ir likumīgi reģistrējušies dalībvalstī, kas nav Beļģijas Karaliste, un kuri vēlas pagaidu kārtā sniegt pakalpojumus Beļģijā, Tiesa ir nospriedusi, ka Beļģijas Karaliste – kā uz attaisnojumu ar šo tiesību normu radītajam pakalpojumu sniegšanas brīvības šķērslim – var atsaukties uz krāpšanas, it īpaši sociālajā jomā, apkarošanas mērķi, ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas mērķi un darba ņēmēju aizsardzības mērķi (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Beļģija, EU:C:2012:814, 45. punkts).

68

Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka attiecīgais deklarēšanas pienākums ir pakalpojumu saņēmējam un ka ar to tiek papildināts iepriekšējas deklarēšanas pienākums, kas jau ir uzlikts norīkotu darba ņēmēju darba devējam. Turklāt ir jānorāda, ka it īpaši darba tiesībās citā dalībvalstī reģistrētu darba devēju Beļģijas teritorijā norīkotajiem darba ņēmējiem principā – tostarp atbilstoši Direktīvai 96/71 – ir noteiktas sociālas tiesības, kuru ievērošanu ir paredzēts nodrošināt ar attiecīgo valsts tiesisko regulējumu.

69

No minētā izriet, ka ar norīkotu darba ņēmēju aizsardzības un krāpšanas apkarošanas mērķiem, uz kuriem šajā lietā ir atsaukusies Beļģijas valdība, var tikt attaisnots arī attiecīgais valsts tiesiskais regulējums un ka, ciktāl šis regulējums ir kontroles pasākums, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu minēto primāro vispārējo interešu apsvērumu šā sprieduma 65. un 66. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē ievērošanu, ar to a priori var tikt nodrošināta šo mērķu īstenošana.

70

Šādos apstākļos iesniedzējtiesai, ņemot vērā visu atbilstošo informāciju, ir jāizvērtē, vai šis tiesiskais regulējums ir samērīgs ar norādīto mērķu sasniegšanu (šajā ziņā skat. spriedumus Finalarte u.c., EU:C:2001:564, 49. punkts, kā arī International Transport Workers’ Federation un Finnish Seamen’s Union, C‑438/05, EU:C:2007:772, 84. punkts).

71

Lai veiktu šo vērtējumu, ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka citā dalībvalstī reģistrētam darba devējam noteikts pienākums pirms norīkošanas darbā paziņot saņēmējas dalībvalsts iestādēm par viena vai vairāku darbā norīkotu darba ņēmēju esamību, šādas esamības paredzēto ilgumu un pakalpojumus, kuru dēļ norīkošana darbā tiek veikta, ir iedarbīgs un samērīgs pasākums, kas savas būtības dēļ ļauj šīm iestādēm, pirmkārt, darbā norīkošanas laikā uzraudzīt, kā tiek ievērots uzņemošās dalībvalsts sociālo tiesību un darba samaksas tiesiskais regulējums, ņemot vērā pienākumus, kuri šim darba devējam jau ir jāievēro saskaņā ar izcelsmes dalībvalstī piemērojamajām sociālo tiesību normām, un, otrkārt, apkarot krāpšanu (šajā ziņā skat. spriedumu dos Santos Palhota u.c., EU:C:2010:589, 51., 53. un 54. punkts un tajos minētā judikatūra).

72

Kā norāda Beļģijas valdība, attiecīgo valsts tiesisko regulējumu, ciktāl tas nozīmē pārbaudi, vai ir izpildīts deklarēšanas pienākums, kas ir uz laiku Beļģijas teritorijā norīkoto darba ņēmēju darba devējam, var uzskatīt par šāda pienākuma neizbēgamām sekām, kas vajadzīgas, lai īstenotu Limosa sistēmas mērķus.

73

Tāpat var atgādināt, ka sodu, tostarp kriminālsodu, uzlikšana var tikt uzskatīta par vajadzīgu, lai nodrošinātu efektīvu valsts tiesiskā regulējuma ievērošanu, tomēr ar nosacījumu, ka uzliktā soda veids un apmērs katrā atsevišķā gadījumā ir samērīgs ar pārkāpuma, par kuru to uzliek, smagumu (šajā ziņā skat. spriedumus Louloudakis, C‑262/99, EU:C:2001:407, 69. un 70. punkts, kā arī Komisija/Grieķija, C‑156/04, EU:C:2007:316, 72. punkts).

74

Ņemot vērā šos elementus, šķiet, ka attiecīgais valsts tiesiskais regulējums var būt samērīgs ar iesniedzējtiesas un Beļģijas valdības norādītajiem mērķiem, kas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

75

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 56. un 57. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, saskaņā ar kuru tādu pakalpojumu saņēmējam, kurus veic citā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja norīkoti darba ņēmēji, pirms šo darba ņēmēju nodarbināšanas kompetentajām iestādēm ir jādeklarē šo personu identifikācijas dati, ja tās nevar uzrādīt pierādījumu par deklarēšanu, kas viņu darba devējam bija jāveic šīs uzņemošās dalībvalsts kompetentajām iestādēm pirms minēto pakalpojumu sniegšanas uzsākšanas, jo šāds tiesiskais regulējums var būt attaisnots ar primāro vispārējo interešu aizsardzību, piemēram, ar darba ņēmēju aizsardzību vai cīņu pret krāpšanu sociālā nodrošinājuma jomā, – ar nosacījumu, ka tiek pierādīts, ka tas ir piemērots, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa vai mērķu īstenošanu, un ja tas nepārsniedz šā mērķa sasniegšanai vajadzīgo, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

76

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

LESD 56. un 57. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, saskaņā ar kuru tādu pakalpojumu saņēmējam, kurus veic citā dalībvalstī reģistrēta pakalpojumu sniedzēja norīkoti darba ņēmēji, pirms šo darba ņēmēju nodarbināšanas kompetentajām iestādēm ir jādeklarē šo personu identifikācijas dati, ja tās nevar uzrādīt pierādījumu par deklarēšanu, kas viņu darba devējam bija jāveic šīs uzņemošās dalībvalsts kompetentajām iestādēm pirms minēto pakalpojumu sniegšanas uzsākšanas, jo šāds tiesiskais regulējums var būt attaisnots ar primāro vispārējo interešu aizsardzību, piemēram, ar darba ņēmēju aizsardzību vai cīņu pret krāpšanu sociālā nodrošinājuma jomā, – ar nosacījumu, ka tiek pierādīts, ka tas ir piemērots, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa vai mērķu īstenošanu, un ja tas nepārsniedz šā mērķa sasniegšanai vajadzīgo, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.