—

U. Reindl vārdā – M. Waldmüller un M. Baldauf, Rechtsanwälte,

—

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vitáková, pārstāvji,

—

Francijas valdības vārdā – D. Colas un C. Candat, pārstāvji,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – D. Bianchi un G. von Rintelen, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Komisijas 2005. gada 15. novembra Regulas (EK) Nr. 2073/2005 par pārtikas produktu mikrobioloģiskajiem kritērijiem (OV L 338, 1. lpp.), kas ir grozīta ar Komisijas 2011. gada 27. oktobra Regulu (ES) Nr. 1086/2011 (OV L 281, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2073/2005”), skatītas kopā ar minētās regulas I pielikuma 1. nodaļas 1.28. rindu, interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā lietā U. Reindl pret Bezirkshauptmannschaft Innsbruck (Insbrukas pirmās instances tiesas administratīvā iestāde) (Austrija) par U. Reindl uzlikto naudas sodu saistībā ar Regulas Nr. 2073/2005 I pielikuma 1. nodaļas 1.28. rindā minēto Salmonella Thyphimurium robežvērtību neievērošanu.

3

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulas (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1. lpp.), 1. panta “Mērķis un joma” 1. punktā ir noteikts:

“Šī regula ir pamats tam, lai saistībā ar pārtiku nodrošinātu cilvēku veselības un patērētāju interešu augstu aizsardzības līmeni, jo īpaši ņemot vērā atšķirības pārtikas, tostarp tradicionālo produktu, piegādē, vienlaikus nodrošinot efektīvu iekšējā tirgus darbību. Ar to nosaka kopējos principus un pienākumus, stingri zinātniska pamata nodrošināšanas līdzekļus, efektīvu organizatorisko kārtību un procedūras, kas ir lēmumu pieņemšanas pamatā jautājumos par pārtikas un barības nekaitīgumu.

[..]”

4

Minētās regulas 3. pantā “Citas definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā regulā:

[..]

[..]

[..].”

5

Regulas Nr. 178/2002 14. pantā “Pārtikas nekaitīguma prasības” ir noteikts:

“1.   Pārtiku nelaiž tirgū, ja tā nav nekaitīga.

2.   Uzskata, ka pārtika nav nekaitīga, ja domā, ka tā:

[..]

5.   Nosakot, vai pārtika ir nederīga lietošanai cilvēku uzturā, ņem vērā, vai pārtika cilvēku uzturā atbilstīgi tās paredzētajai lietošanai nav lietojama piesārņojuma dēļ, ko radījis kāds svešķermenis vai kas cits, vai pūšanas, bojāšanās vai trūdēšanas dēļ.

[..]”

6

Šis regulas 17. pantā “Pienākumi” ir noteikts:

“1.   Uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas un barības apritē, visos ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmos uzņēmumos, kas atrodas viņu pārziņā, nodrošina, lai pārtika vai barība atbilstu pārtikas aprites tiesību aktu prasībām, kas attiecas uz viņu darbību, un pārbauda, vai minētās prasības ir izpildītas.

2.   [..]

Dalībvalstis arī izstrādā noteikumus par pasākumiem un sankcijām, ko piemēro par pārtikas un barības aprites tiesību aktu pārkāpšanu. Tādiem pasākumiem un sankcijām jābūt efektīviem, samērīgiem un preventīviem.”

7

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 17. novembra Regulas (EK) Nr. 2160/2003 par salmonellas un dažu citu pārtikā sastopamu zoonozes īpašu izraisītāju kontroli (OV L 325, 1. lpp.) 1. pantā “Priekšmets un darbības joma” ir noteikts:

“1.   Šīs regulas mērķis ir nodrošināt, ka tiek veikti pienācīgi un iedarbīgi pasākumi salmonellas un citu zoonozes izraisītāju noteikšanai un kontrolei visos atbilstošos ražošanas, pārstrādes un realizācijas posmos, jo īpaši primārās ražošanas līmenī, kā arī barībā, lai ierobežotu to izplatību un sabiedrības veselības riska faktorus.

2.   Šī regula attiecas uz:

[..].”

8

Atbilstoši Regulas Nr. 2160/2003 5. pantam ar valsts kontroles programmām ir jāīsteno šīs regulas II pielikumā noteiktās paraugu ņemšanas minimālās prasības un noteikumi. Minētajā pielikumā, kura nosaukums ir “I pielikumā uzskaitīto zoonožu un zoonozes izraisītāju kontrole”, ir E daļa par īpašām prasībām svaigai gaļai, un tās 1. punktā ir paredzēts:

“No 2011. gada 1. decembra svaiga[i] mājputnu gaļa[i], kas iegūta no I pielikumā uzskaitītajām dzīvnieku populācijām, jāatbilst Komisijas Regulas (EK) Nr. 2073/2005 I pielikuma 1. nodaļas 1.28. rindā izklāstītajam attiecīgajam mikrobioloģiskajam kritērijam.”

9

Regulas Nr. 2160/2003 I pielikumā ir norādītas vairākas putnu sugas, tostarp tītari.

10

Regulas preambulas 1.–3. apsvērums ir izteikti šādi:

11

Šīs regulas 1. pantā “Mērķis un joma” ir noteikts:

“Šajā regulā noteikti mikrobioloģiskie kritēriji dažiem mikroorganismiem un izpildes noteikumi, kas ir jāievēro pārtikas nozares dalībniekiem [uzņēmējiem, kas iesaistīti pārtikas apritē], kuri īsteno Regulas (EK) Nr. 852/2004 4. pantā minētos vispārīgos un specifiskos higiēnas pasākumus.[..]”

12

Minētās regulas 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

[..]

[..].”

13

Regulas Nr. 2073/2005 3. pantā “Vispārīgās prasības” ir noteikts:

“1.   Pārtikas nozares dalībnieki [uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas apritē] nodrošina, ka pārtikas produkti atbilst attiecīgajiem mikrobioloģiskajiem kritērijiem, kas ir uzskaitīti I pielikumā. Šajā nolūkā pārtikas nozares dalībnieki [uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas apritē] katrā pārtikas ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmā, ieskaitot mazumtirdzniecību, īsteno pasākumus, kas ietilpst to uz HACCP [hazard analysis and critical control point (bīstamības analīze un kritiskais kontroles punkts)] balstītajās procedūrās, kā arī īsteno labas higiēnas praksi, lai nodrošinātu, ka:

2.   Par produkta ražošanu atbildīgais pārtikas nozares dalībnieks [uzņēmējs, kas iesaistīts pārtikas apritē] pēc vajadzības veic pētījumus saskaņā ar II pielikumu, lai pārbaudītu atbilstību kritērijiem derīguma laikā. [..]

[..]”

14

Regulas Nr. 2073/2005 I pielikumā ir 1. nodaļa “Pārtikas produktu mikrobioloģiskie kritēriji”, kuras 1.28. rindā ir paredzēts:

15

Federālā likuma par pārtikas produktu, patēriņa produktu un kosmētikas produktu drošības un citām prasībām, lai aizsargātu patērētājus (Bundesgesetz über Sicherheitsanforderungen und weitere Anforderungen an Lebensmittel, Gebrauchsgegenstände und kosmetische Mittel zum Schutz der Verbraucherinnen und Verbraucher) (BGBI. I, 13/2006, redakcijā, kas izteikta BGBI. I, 80/2013; turpmāk tekstā – “LMSVG”), 5. panta 1. un 5. punktā ir noteikts:

“1.   Ir aizliegts tirgot pārtikas produktus,

[..]

5.   Pārtikas produkti

[..].”

16

LMSVG 90. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Tas, kurš laiž tirgū pārtikas produktus,

1)   kas nav piemēroti lietošanai cilvēku uzturā [..],

[..]

izdara [..] administratīvu pārkāpumu, par ko iecirkņa administratīvā iestāde (Bezirksverwaltungsbehörde) uzliek naudas sodu līdz EUR 20 000, atkārtota pārkāpuma gadījumā – līdz EUR 40 000 un neatgriezeniska pārkāpuma gadījumā – papildu brīvības atņemšanas sodu līdz 6 nedēļām.

[..]”

17

U. Reindl ir MPREIS Warenvertriebs GmbH (turpmāk tekstā – “MPREIS”), sabiedrības, kas darbojas pārtikas mazumtirdzniecībā, filiāles vadītāja. Tādēļ tā ir atbildīga par to, lai minētā filiāle ievērotu visus noteikumus, kas tai ir piemērojami pārtikas nozarē.

18

2012. gada 29. martā uzņēmuma darbības pārbaudes, kas notika minētajā filiālē, laikā Pārtikas produktu uzraudzības iestāde paņēma svaigu tītara krūtiņu vakuuma iepakojumā, ko ražojis un uzglabājis trešais uzņēmums, paraugu. MPREIS saistībā ar izņemto paraugu darbojās tikai izplatīšanas posmā.

19

Minētais paraugs tika mikrobioloģiski pārbaudīts Austrijas Insbrukas Pārtikas drošības aģentūrā. Savā ekspertīzes ziņojumā šī aģentūra secināja, ka ir nosakāms tā piesārņojums ar Salmonella Typhimurium un ka līdz ar to paraugs ir vienlaikus “nepiemērots lietošanai cilvēku uzturā”LMSVG 5. panta 5. punkta 2) apakšpunkta izpratnē un bīstams Regulas Nr. 178/2002 14. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Pārtikas drošības kritērijs, ko šī aģentūra ir izmantojusi savā ekspertīzes ziņojumā, ir Regulas Nr. 2073/2005 I pielikuma I nodaļas 1.28. rindā noteiktais kritērijs.

20

Pamatojoties uz šo ekspertīzi, Bezirkshauptmannschaft Innsbruck uzsāka U. Reindl vajāšanu par LMSVG 5. panta 5. punkta 2) apakšpunkta neievērošanu. Bezirkshauptmannschaft Innsbruck konstatēja U. Reindl vainojamu rīcību saistībā ar Salmonella Typhimurium robežvērtību neievērošanu, kas izriet no Regulas Nr. 2073/2005 I pielikuma 1. nodaļas 1.28. rindas, un uzlika viņai naudas sodu saskaņā ar LMSVG 90. panta 1. punkta 1) apakšpunktu.

21

Unabhängiger Verwaltungssenat in Tirol [Tiroles Neatkarīgais administratīvais senāts], kurā U. Reindl iesniedza apelācijas sūdzību par Bezirkshauptmannschaft Innsbruck lēmumu, jautā, ciktāl Regulā Nr. 2073/2005 noteiktais atbildības režīms ir piemērojams uzņēmējam, kas iesaistīts pārtikas apritē un darbojas tikai izplatīšanas posmā.

22

Šajos apstākļos Unabhängiger Verwaltungssenat nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 2160/2003 II pielikuma E daļas 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka svaigai mājputnu gaļai, kas iegūta no šīs regulas I pielikumā uzskaitītajām dzīvnieku populācijām, ir jāatbilst Regulas Nr. 2073/2005 I pielikuma 1. nodaļas 1.28. rindā minētajiem mikrobioloģiskajiem kritērijiem visās izplatīšanas stadijās, tostarp mazumtirdzniecībā.

24

Jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 2160/2003 II pielikuma E daļas 1. punktam kopš 2011. gada 1. decembra svaigai mājputnu gaļai, kas iegūta no šīs regulas I pielikumā uzskaitītajām dzīvnieku populācijām, ir jāatbilst piemērojamajiem mikrobioloģiskajiem kritērijiem, kas definēti Regulas Nr. 2073/2005 I pielikuma 1. nodaļas 1.28. rindā.

25

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 2073/2005 I pielikuma 1. nodaļas 1.28. rindā skaidri ir paredzēts, ka šis kritērijs ir piemērojams “produktiem, kas laisti tirgū to derīguma laikā”.

26

Jēdzieni “laišana tirgū” un “derīguma laiks” attiecīgi ir definēti Regulā Nr. 178/2002 un Regulā Nr. 2073/2005. Tā Regulas Nr. 178/2002 3. panta 8) punktā jēdziens “laišana tirgū” ir definēts kā pārtikas vai barības turēšana pārdošanas nolūkā, tostarp piedāvāšana pārdošanai vai jebkura cita veida nodošana par maksu vai bez tās, un pārdošana, izplatīšana un citāda nodošana. Regulas Nr. 2073/2005 2. panta f) punktā savukārt jēdziens “derīguma laiks” ir definēts vai nu kā periods, kas atbilst periodam līdz “izlietot līdz”, vai arī minimālais “derīguma termiņš”, kā tas attiecīgi definēts Direktīvas 2000/13/EK 9. un 10. pantā.

27

No šo definīciju interpretācijas izriet, ka jēdziens “produkti, kas laisti tirgū to derīguma laikā” attiecas uz tādiem pārtikas produktiem, kādi ir svaiga mājputnu gaļa, kas tiek uzglabāta pārdošanai, izplatīšanai vai citai nodošanai laikposmā līdz lietošanas ierobežojuma datumam vai to minimālajam derīguma termiņam.

28

Turklāt, ja netiku noteikts, ka tādai svaigai mājputnu gaļai, kāda tiek aplūkota pamatlietā, mikrobioloģiskajiem kritērijiem, kas definēti Regulas Nr. 2073/2005 I pielikuma 1. nodaļas 1.28. rindā, ir jāatbilst visās izplatīšanas stadijās, tostarp mazumtirdzniecībā, tiktu apdraudēts viens no pārtikas tiesību aktu pamatmērķiem, t.i., augsta sabiedrības veselības aizsardzības līmeņa sasniegšana, kas norādīts Regulas Nr. 2073/2005 preambulas 1. apsvērumā, jo tirgū tiktu laisti pārtikas produkti, kuri saturētu mikroorganismus tādos daudzumos, kas rada nepieņemamu risku cilvēka veselībai.

29

Tādējādi gan no Regulas Nr. 2073/2005 I pielikuma 1. nodaļas 1.28. rindas, gan no pārtikas tiesību aktu mērķiem izriet, ka tādam svaigas mājputnu gaļas produktam, kāds tiek aplūkots pamatlietā, izplatīšanas stadijā ir piemērojams mikrobioloģiskais kritērijs.

30

Tātad uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2160/2003 II pielikuma E daļas 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka svaigai putnu gaļai, kas iegūta no šīs regulas I pielikumā uzskaitītajām dzīvnieku populācijām, Regulas Nr. 2073/2005 I pielikuma 1. nodaļas 1.28. rindā minētajiem mikrobioloģiskajiem kritērijiem ir jāatbilst visās izplatīšanas stadijās, tostarp mazumtirdzniecībā.

31

Uzdodot otro un trešo jautājumu, kas ir jāpārbauda kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesības, konkrēti, Regula Nr. 178/2002 un Regula Nr. 2073/2005, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās liedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, kurā uzņēmējam, kas iesaistīts pārtikas produktu apritē un darbojas vienīgi pārtikas produktu izplatīšanas posmā, ir paredzēti sodi par pārtikas produkta laišanu tirgū, neievērojot Regulas Nr. 2073/2005 I pielikuma 1. nodaļas 1.28. rindā minētos mikrobioloģiskos kritērijus.

32

Jānorāda, ka Regulas Nr. 2073/2005 3. panta 1. punktā ir precizēts, ka uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas apritē, nodrošina, lai pārtikas produkti attiecīgajiem mikrobioloģiskajiem kritērijiem, kas ir noteikti šīs regulas I pielikumā, atbilstu visās izplatīšanas stadijās, tostarp mazumtirdzniecībā.

33

Tomēr, kaut arī Regulā Nr. 2073/2005 ir noteikti mikrobioloģiskie kritēriji, kas ir jāievēro attiecībā uz pārtikas produktiem visās pārtikas ķēdes stadijās, šajā regulā nav ietvertas normas par uzņēmēju, kas iesaistīti pārtikas apritē, atbildību.

34

Šajā ziņā ir jāatsaucas uz Regulu Nr. 178/2002. Šīs regulas 17. panta 1. punktā ir paredzēts, ka uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas un barības apritē, visos ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmos uzņēmumos, kas atrodas viņu pārziņā, nodrošina, lai pārtika vai barība atbilstu pārtikas aprites tiesību aktu prasībām, kas attiecas uz viņu darbību, un pārbauda, vai minētās prasības ir izpildītas.

35

Regulas Nr. 178/2002 17. panta 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis izstrādā noteikumus par sodiem, ko piemēro par pārtikas un barības aprites tiesību aktu pārkāpumiem, un ka šiem sodiem ir jābūt efektīviem, samērīgiem un preventīviem.

36

No minētā izriet, ka Savienības tiesības, konkrēti, Regula Nr. 178/2002 un Regula Nr. 2073/2005, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās principā neliedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, kurā uzņēmējam, kas iesaistīts pārtikas produktu apritē un darbojas vienīgi pārtikas produktu izplatīšanas posmā, ir paredzēti sodi par pārtikas produkta laišanu tirgū, neievērojot Regulas Nr. 2073/2005 I pielikuma 1. nodaļas 1.28. rindā minētos mikrobioloģiskos kritērijus.

37

Tomēr, paredzot noteikumus par sodiem, kas piemērojami šo mikrobioloģisko kritēriju neievērošanas gadījumā, dalībvalstīm ir jāievēro Savienības tiesībās noteiktie nosacījumi un ierobežojumi, t.i., šajā gadījumā – Regulas Nr. 178/2002 17. panta 2. punkts, kurā ir prasīts, ka sodiem ir jābūt efektīviem, samērīgiem un preventīviem.

38

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, saglabājot izvēli noteikt sodus, dalībvalstīm ir jāraugās, lai Savienības tiesību pārkāpumi tiktu sodīti atbilstoši analogiem materiāliem un procesuāliem nosacījumiem, kas tiek piemēroti līdzīga veida un nozīmīguma valsts tiesību pārkāpumu gadījumos un kas sodam piešķir efektīvu, samērīgu un no turpmākiem pārkāpumiem atturošu raksturu (skat. šajā ziņā spriedumus Lidl Italia, C‑315/05, EU:C:2006:736, 58. punkts, kā arī Berlusconi u.c., C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02, EU:C:2005:270, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Šajā gadījumā pamatlietā aplūkotajos valsts tiesību aktos atļautie represīvie pasākumi nedrīkst pārsniegt šajos tiesību aktos leģitīmi paredzēto mērķu sasniegšanai atbilstošo un vajadzīgo, ar nosacījumu, ka gadījumā, ja iespējams izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas mazāk ierobežojošais un radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas salīdzinājumā ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. spriedumu Urbán, C‑210/10, EU:C:2012:64, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Lai izvērtētu, vai sods atbilst samērīguma principam, ir jāņem vērā tostarp pārkāpuma, par kuru tiek paredzēts uzlikt šo sodu, raksturs un smagums, kā arī soda apmēra noteikšanas nosacījumi (skat. spriedumu Equoland, C‑272/13, EU:C:2014:2091, 35. punkts).

41

Tādi tiesību akti, kādi ir pamatlietā, kuros paredzēts naudas sods gadījumā, ja tirgū tiek laisti pārtikas produkti, kas nav piemēroti lietošanai cilvēku uzturā, var veicināt šī sprieduma 28. punktā atgādinātā tiesību aktu par pārtikas produktiem pamatmērķa, t.i., augsta sabiedrības veselības aizsardzības līmeņa, sasniegšanu.

42

Pat pieņemot, ka sodu sistēma pamatlietā ir objektīva atbildības sistēma, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru šāda sistēma nav nesamērīga ar sasniedzamajiem mērķiem, ja šī sistēma ir tāda, kas mudina attiecīgās personas ievērot regulas noteikumus, un ja sasniedzamie mērķi atbilst vispārējām interesēm, kas var pamatot šādas sistēmas ieviešanu (skat. spriedumu Urbán, EU:C:2012:64, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Valsts tiesai, ievērojot šos elementus, ir jānovērtē, vai pamatlietā aplūkotais sods atbilst samērīguma principam, kas ir noteikts Regulas Nr. 178/2002 17. panta 2. punktā.

44

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības, konkrēti, Regula Nr. 178/2002 un Regula Nr. 2073/2005, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās principā neliedz tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, kurā uzņēmējam, kas iesaistīts pārtikas produktu apritē un darbojas vienīgi pārtikas produktu izplatīšanas posmā, ir paredzēti sodi par pārtikas produkta laišanu tirgū, neievērojot Regulas Nr. 2073/2005 I pielikuma 1. nodaļas 1.28. rindā minētos mikrobioloģiskos kritērijus. Valsts tiesai ir jānovērtē, vai pamatlietā aplūkotais sods atbilst samērīguma principam, kas ir noteikts Regulas Nr. 178/2002 17. panta 2. punktā.

45

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: