1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā, kurā V. De Bellis, D. Perrone un C. A. Villani k‑dzes vēršas pret Istituto Nazionale di Previdenza per i Dipendenti dell’Amministrazione Pubblica (Inpdap) saistībā ar viņu tiesībām uz pensiju.

3

1990. gada 7. augusta Likuma Nr. 241 par jaunu normu ieviešanu administratīvā procesa jomā un par tiesībām piekļūt administratīviem dokumentiem (1990. gada 18. augustaGURI Nr. 192, 7. lpp.), kurā grozījusi ir izdarīti ar 2005. gada 11. februāra Likumu Nr. 15 (2005. gada 21. februāraGURI Nr. 42, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 241/1990”), 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Pārvaldes darbība ir vērsta uz to, lai sasniegtu likumā noteiktos mērķus, un tā pamatojas uz ekonomikas, efektivitātes, objektivitātes, atklātības un pārskatāmības kritērijiem saskaņā ar kārtību, kas noteikta šajā likumā un citās tiesību normās, kuras reglamentē atsevišķas procedūras, kā arī principiem, kuri izriet no Kopienu tiesību sistēmas.”

4

1995. gada 8. augusta Likuma Nr. 335 par obligātās un papildu pensijas sistēmas reformu (1995. gada 16. augustaGURI kārtējais pielikums Nr. 190, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 335/95”) 1. panta 41. punktā ir paredzēts:

“Pensionēta apdrošinātā apgādību zaudējušo personu pensiju izmaksai piemērojamais regulējums, kas ir spēkā vispārējās obligātās apdrošināšanas sistēmas ietvaros, ir piemērojams visiem sistēmu veidiem, kas izslēdz vai aizstāj minēto sistēmu. Ja apgādnieku zaudējušās personas ir vienīgi nepilngadīgi, studējoši vai darbnespējīgi bērni, pensijas apmērs ir 70 % vienīgi attiecībā uz apgādnieka zaudējuma pensijām, kas ir izmaksājamas, sākot no šī likuma spēkā stāšanās dienas. Apgādnieka zaudējuma pensiju summa var tikt pieskaitīta saņēmēja ienākumiem pielikumā esošajā tabulā F norādītajās robežās. No šajā punktā paredzētās ienākumu saskaitīšanas ar apgādnieka zaudējuma pensiju tās samazinātajā apmērā izrietošās summas katrā ziņā nevar būt zemākas par tām, ko tā pati persona būtu guvusi, ja tās ienākumi būtu līdzvērtīgi ienākumu klases, kas ir nākamā zemākā par to, kurā ir ierindojami tās ienākumi, augstākajai robežai. Ierobežojumi attiecībā uz saskaitīšanu nav piemērojami, ja saņēmējs ir piederīgs nukleārai ģimenei, kas ietver nepilngadīgus, studējošus vai darbnespējīgus bērnus šī punkta pirmajā teikumā minētā regulējuma izpratnē. Šī tiesību norma bez ierobežojumiem attiecas uz labvēlīgākiem sociālajiem pabalstiem, kas tiek saņemti šī likuma spēkā stāšanās dienā, un to iekļaušana ir paredzēta ar nākotnē veicamiem uzlabojumiem.”

5

1994. gada 23. decembra Likuma Nr. 724 (1994. gada 30. decembraGURI kārtējais pielikums Nr. 304, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 724/1994”) 15. panta 5. punktā ir noteikts:

“Tiesību normas attiecībā uz grozītā un papildinātā 1959. gada 27. maija Likuma Nr. 324 2. pantā paredzētā īpašā pensijas papildmaksājuma izmaksu ir piemērojamas vienīgi līdz 1994. gada 31. decembrim izmaksātajām tiešajām pensijām un attiecīgajām apgādnieka zaudējuma pensijām.”

6

2006. gada 27. decembra Likuma Nr. 296 (2006. gada 27. decembraGURI kārtējais pielikums Nr. 299, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 296/2006”) vienīgā panta 774. un 776. punktā ir noteikts:

[..]

7

Prasītājas pamatlietā ir parastās vecuma pensijas un apgādnieka zaudējuma pensijas saņēmējas. Tās vērsās Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Puglia [Revīzijas palātas Apūlijas reģiona apelācijas instances tiesas palāta], lai panāktu tostarp viņu tiesību uz īpaša papildmaksājuma un ar to saistīto procentu izmaksu pilnā apmērā atzīšanu.

8

Šajā tiesvedībā Istituto Nazionale di Previdenza per i Dipendenti dell’Amministrazione Pubblica (Inpdap) norādīja, ka prasītājas pamatlietā apgādnieka zaudējuma pensiju saņemot, sākot vienīgi no datuma, kas ir vēlāks par 1995. gada 16. augustu. No Likuma Nr. 296/2006 vienīgā panta 774. punkta izrietot, ka Likuma Nr. 335/1995 1. panta 41. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz apgādnieka zaudējuma pensijām, kas ir maksājamas, sākot no 1995. gada 17. augusta, neatkarīgi no prasījumu uz tiešo pensiju rašanās datuma, īpašais papildmaksājums ir saprotams kā vecuma pensijas sastāvdaļa.

9

Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Puglia būtībā norāda, ka ar Likuma Nr. 296/2006 vienīgā panta 774. un 776. punktu tiekot atceltas tiesības attiecībā uz apgādnieka zaudējuma pensijām, kuras izriet no minētās tiesas judikatūrā veiktās Likuma Nr. 724/1994 15. panta 5. punkta interpretācijas. Šī tiesa uzskata, ka Likuma Nr. 296/2006 vienīgā panta 774. un 776. punkta mērķis esot vien aizsargāt Itālijas valsts finanšu intereses. Tādējādi rodoties jautājums, vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir piemērojams tādu interpretējošu likumu esamības gadījumā, ar kuriem – ar atpakaļejošu spēku un radot nelabvēlīgas sekas ieinteresētajām personām – tiek grozītas prasījumus radošās tiesību normas, un vai vienīgi finanšu pamatojums var veidot primāru vispārējo interešu apsvērumu.

10

Šajā ziņā Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Puglia norāda uz Corte costituzionale [Konstitucionālā tiesa] judikatūru. Šī pēdējā minētā tiesa, izskatot divus Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Puglia un Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Siciliana [Revīzijas palātas Sicīlijas reģiona apelācijas instances tiesas palāta] nolēmumus, savā 2008. gada 12. marta spriedumā Nr. 74 esot nolēmusi, ka izvirzītie jautājumi par Likuma Nr. 296/2006 vienīgā panta 774. punkta atbilstību konstitūcijai nav pamatoti. Turklāt 2011. gada 5. janvāra spriedumā Nr. 1 attiecībā uz Likumu Nr. 335/1995 Corte costituzionale esot nolēmusi, ka tiesiskajām attiecībām saistībā ar publiskām un privātām vecuma pensijām tiesiskās paļāvības aizsardzības princips nav piemērojams. Likumdevējs, pieņemot Likumu Nr. 335/1995 esot vēlējies panākt privāto un publisko pensiju sistēmu saskaņošanu, kurai ir bijusi strukturāla iedarbība uz publiskajiem izdevumiem un budžeta līdzsvaru, lai ievērotu Kopienu saistības attiecībā uz ekonomiskās un finanšu stabilitātes paktu pārejai uz vienotu Eiropas valūtu.

11

Saistībā ar Tiesas kompetenci atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Puglia norāda, ka Likuma Nr. 241/1990 1. pantā esot ietverta tieša un beznosacījumu atsauce uz Eiropas Savienības tiesību sistēmas principiem, kas Itālijas tiesai sava sprieduma vajadzībām dod tiesības iesniegt Tiesai konkrētu un nozīmīgu interpretācijas lūgumu. Protams, spriedumos Cicala (C‑482/10, EU:C:2011:868) un Romeo (C‑313/12, EU:C:2013:718) Tiesa esot uzskatījusi, ka Likuma Nr. 241/1990 1. pantā nav paredzēta tieša un beznosacījumu atsauce uz Savienības tiesībām. Tomēr pretēji lietām, kurās tika pasludināti šie divi spriedumi, pamatlietā tiekot aplūkots nevis pienākums norādīt pamatojumu, bet tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, kas, nebūdams ierobežots ar valsts tiesībām, ir piemērojams skaidri un beznosacījumu kārtībā.

12

Šādos apstākļos Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Puglia nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

13

Vispirms ir jākonstatē, ka uzdotie jautājumi ir par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa interpretāciju pilnībā iekšējā situācijā.

14

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbildes sniegšana uz prejudiciālu jautājumu principā nav Tiesas kompetencē, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību norma, ko Tiesai lūgts interpretēt, nav piemērojama (šajā ziņā skat. spriedumu Caixa d’Estalvis i Pensions de Barcelona, C‑139/12, EU:C:2014:174, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

15

Tomēr Tiesa ir kompetenta lemt par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuri attiecas uz Savienības tiesību normām, situācijās, kurās pamatlietas fakti neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, bet kurās valsts tiesību normās ir atsauce uz minēto Savienības tiesību normu saturu, lai noteiktu attiecīgās dalībvalsts pilnībā iekšējā situācijā piemērojamo regulējumu (skat. tostarp spriedumus Poseidon Chartering, C‑3/04, EU:C:2006:176, 15. punkts; ETI u.c., C‑280/06, EU:C:2007:775, 22. un 26. punkts; Salahadin Abdulla u.c., C‑175/08, C‑176/08, C‑178/08 un C‑179/08, EU:C:2010:105, 48. punkts; Cicala, EU:C:2011:868, 17. punkts; Nolan, C‑583/10, EU:C:2012:638, 45. punkts, kā arī Romeo, EU:C:2013:718, 21. punkts).

16

Pastāv noteikta Savienības interese attiecībā uz to, lai – nolūkā novērst atšķirīgas interpretācijas nākotnē – no Savienības tiesībām pārņemtās normas vai jēdzieni tiktu interpretēti vienveidīgi, ja valsts tiesību akti – risinājumiem, kas tiek sniegti situācijās, kurām nav piemērojams konkrēts Savienības tiesību akts, – ir saskaņoti ar šajā tiesību aktā izmantotajiem risinājumiem, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi iekšējās situācijās un ar Savienības tiesībām reglamentētās situācijās, lai kādi arī būtu apstākļi, kuros no Savienības tiesībām pārņemtās normas vai jēdzieni ir jāpiemēro (skat. tostarp spriedumus Salahadin Abdulla u.c., EU:C:2010:105, 48. punkts; SC Volksbank România, C‑602/10, EU:C:2012:443, 87. un 88. punkts; Nolan, EU:C:2012:638, 46. punkts; Allianz Hungária Biztosító u.c., C‑32/11, EU:C:2013:160, 20. un 21. punkts, kā arī Romeo, EU:C:2013:718, 22. punkts).

17

Tas tā ir tad, ja ar valsts tiesībām attiecīgās Savienības tiesību normas ir padarītas par tiešā un beznosacījumu veidā piemērojamām šādām situācijām (spriedumi Cicala, EU:C:2011:868, 19. punkts; Nolan, EU:C:2012:638, 47. punkts, un Romeo, EU:C:2013:718, 23. punkts). Turpretim tas tā nav gadījumā, ja valsts tiesību normas valsts tiesai ļauj atkāpties no Savienības tiesību normām, kā tās ir interpretējusi Tiesa (šajā ziņā skat. spriedumus Kleinwort Benson, C‑346/93, EU:C:1995:85, 16. un 18. punkts, kā arī Romeo, EU:C:2013:718, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

18

Saistībā ar Likuma Nr. 241/1990 1. pantu, uz kuru atsaucas Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Puglia, Tiesa jau ir nospriedusi, ka šī tiesību norma neietver atsauci uz Savienības tiesībām iepriekšminētās Tiesas judikatūras izpratnē, kas tai ļautu atbildēt uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju saistībā ar pilnībā iekšējiem strīdiem (skat. spriedumus Cicala, EU:C:2011:868, un Romeo, EU:C:2013:718).

19

Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Puglia nenorāda nevienu apstākli, kas ļautu Tiesai secināt, ka tai ir kompetence atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem. Vienīgi tas, ka šie pēdējie minētie attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, nevis pienākumu norādīt pamatojumu, kā tas ir bijis lietās, kurās ir tikuši pasludināti spriedumi Cicala (EU:C:2011:868) un Romeo (EU:C:2013:718), nevar grozīt šo vērtējumu.

20

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstīgi Tiesas Reglamenta 94. panta c) punktam lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāietver to iemeslu izklāsts, kas likuši iesniedzējtiesai šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību, kā arī saikne, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un pamatlietai piemērojamajiem valsts tiesību aktiem. Šim izklāstam, tāpat kā šī reglamenta 94. panta a) punktā prasītajam faktu, kuriem ir nozīme, kopsavilkumam, ir jāļauj Tiesai papildus lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamībai pārbaudīt savu kompetenci atbildēt uz uzdoto jautājumu (rīkojums Parva Investitsionna Banka, C‑488/13, EU:C:2014:2191, 25. punkts).

21

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka, pamatojoties uz Reglamenta 53. panta 2. punktu, atbildes sniegšana uz Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Puglia uzdotajiem jautājumiem acīmredzami nav Eiropas Savienības Tiesas kompetencē.

22

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Atbildes sniegšana uz Corte dei conti, sezione giurisdizionale per la Regione Puglia (Itālija) ar 2014. gada 28. aprīļa lēmumu (lieta C‑246/14) uzdotajiem jautājumiem acīmredzami nav Eiropas Savienības Tiesas kompetencē.