Opinion of the Advocate-General

Opinion of the Advocate-General

1. Šī apelācijas sūdzība ir iesniegta par Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2013. gada 6. jūnija spriedumu T & L Sugars un Sidul Açúcares /Komisija (2), ar kuru Vispārējā tiesa tostarp noraidīja kā nepieņemamu T & L Sugars Ltd un Sidul Açúcares , Unipessoal Lda  – divu Eiropas Savienībā reģistrētu importēta cukurniedru cukura pārstrādes sabiedrību – celto prasību atcelt vairākas Eiropas Komisijas regulas, ar ko nosaka ārkārtas pasākumus attiecībā uz ārpuskvotas cukura un izoglikozes laišanu tirgū (3) un ar ko atver īpašu importa tarifa kvotu noteiktiem cukura daudzumiem 2010./2011. tirdzniecības gadam (4) .

2. Šajā gadījumā Vispārējā tiesa, galvenokārt, vispirms nosprieda, ka, ciktāl strīdīgo regulu piemērošana liek dalībvalstīm veikt noteikta skaita pasākumus, apelācijas sūdzības iesniedzējas nevarēja atsaukties uz LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējo teikuma daļu. Turklāt tā atzina, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas Īstenošanas regula (ES) Nr. 302/2011 individuāli neskāra un līdz ar to pieņēma Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, atzīstot prasību par nepieņemamu, ciktāl tās mērķis bija atcelt apstrīdētās regulas.

3. Šādos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzēju iesniegtā apelācijas sūdzība sniedz Tiesai iespēju lemt par LESD 263. panta ceturtās daļas jauno noteikumu, kas tika ieviesti ar Lisabonas līgumu, interpretāciju, ko bija piemērojusi Vispārējā tiesa, un precīzāk definēt, kas ir “reglamentējoši akti”, “kuri nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem”.

I – Atbilstošās tiesību normas un tiesvedības priekšvēsture

4. Tiesvedības priekšvēsturi Vispārējā tiesa ir sīki aprakstījusi pārsūdzētā sprieduma 1.–5. punktā, kuri tiks pieminēti šajos secinājumos. Strīdīgo regulu būtiskie elementi turklāt, ciktāl nepieciešams, tiks aplūkoti turpmākajā analīzē.

II – Procedūra Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

5. Vispārējā tiesa pieņēma Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, nospriežot, pirmkārt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nevarēja atsaukties uz LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējo teikuma daļu (pārsūdzētā sprieduma 36.–73. punkts) un, otrkārt, ka Regula Nr. 393/2011 tās neskāra individuāli (šī sprieduma 74.–94. punkts). Galvenie pārsūdzētā sprieduma kritizētie punkti, ciktāl nepieciešams, tiks minēti, izvērtējot apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos pamatus.

III – Par apelācijas sūdzību

6. Apelācijas sūdzības iesniedzējas savas apelācijas sūdzības pamatojumam formāli izvirza trīs pamatus. Vispirms tās norāda, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, uzskatot, ka valsts iestāžu veiktie pasākumi šajā lietā ir īstenošanas pasākumi LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Turklāt tās uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka Regula Nr. 393/2011 tās individuāli neskāra. Visbeidzot tās uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 97. punktā nospriežot, ka, tā kā to prasība atcelt tiesību aktu tika atzīta par nepieņemamu, attiecīgi bija jānoraida arī iebilde par Padomes 2007. gada 22. oktobra Regulas (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (“Vienotā TKO regula”) (5), 186. panta a) punkta un 187. panta prettiesiskumu, ko tās bija izvirzījušas saistībā ar šo prasību.

IV – Par pirmo apelācijas sūdzības pamatu

A – Lietas dalībnieku argumenti

7. Ar savu pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, secinot, ka šajā lietā nebija izpildīti LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējās teikuma daļas piemērošanas nosacījumi.

8. Tās norāda, ka no LESD 263. panta ceturtās daļas interpretācijas izriet, ka īsti īstenošanas pasākumi ir jānošķir no citiem, kas nozīmē to, ka ir jāizvērtē strīdīgo reglamentējošo aktu saturs un dalībvalstu veikto pasākumu īpašais raksturs, ņemot vērā dalībvalstu rīcības brīvību un šīs tiesību normas mērķi nodrošināt efektīvu indivīdu tiesību aizsardzību tiesā.

9. Pirmo kļūdu tiesību piemērošanā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, nospriežot, ka jebkurš pasākums, ko dalībvalsts veic regulas ietvaros, pat ja tas ir automātisks vai nenozīmīgs, ir minētās regulas īstenošanas lēmums.

10. Otro kļūdu tiesību piemērošanā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, nospriežot, ka pasākumi, ko dalībvalstis veica šajā lietā, ir strīdīgo regulu īstenošanas pasākumi, lai gan tie tika veikti bez jebkādas dalībvalstu rīcības brīvības, jo tās neizdarīja nekādu izvēli, ne arī pieņēma kādu lēmumu, bet gan pildīja vienkāršas pastkastītes lomu.

11. Trešo kļūdu tiesību piemērošanā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, pārsūdzētā sprieduma 53. punktā apstiprinot, ka dalībvalstu novērtējuma brīvībai neesot nozīmes, lai noteiktu, vai reglamentējošs akts “ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem”.

12. Visbeidzot Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 69.–72. punktā nospriežot, ka reglamentējoša akta, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, jēdziena interpretācija, ņemot vērā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, nevarēja izraisīt apelācijas sūdzības iesniedzēju prasības nepieņemamību.

13. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka tās esot īpaši norādījušas, ka to rīcībā nebija neviena valsts tiesās izmantojama tiesību aizsardzības līdzekļa un ka tām, lai varētu apstrīdēt strīdīgās regulas, būtu bijis jāpārkāpj likums un attiecībā uz tām tiktu uzsākta izmeklēšana. Šādos apstākļos LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējas teikuma daļas noteikumi esot jāinterpretē, ņemot vērā to procesuālo efektivitāti. Turklāt minēto noteikumu vienīgais mērķis neesot novērst situācijas, kurās privātpersonām, lai būtu iespēja vērsties tiesā, ir jāpārkāpj likums.

14. Turklāt tās norāda, ka Komisija, kā arī Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 63., 65. un 72. punktā atklāti esot atzinusi, ka nepastāvēja valsts tiesību aizsardzības līdzekļi. Tās apgalvo, ka pasākumus, kurus valsts iestādes bija pieņēmušas, piemērojot strīdīgās regulas, Portugālē apstrīdēt nevarēja, izņemot tad, ja tie tiekot pieņemti ultra vires , kas tā nebija šajā gadījumā. Katrā ziņā minētie pasākumi neesot bijuši publiski, ciktāl tajos bija ietverti komercnoslēpumi.

15. Turpretī Komisija, kuru visos jautājumos atbalsta Eiropas Savienības Padome, kā arī Francijas valdība, uzskata, ka Vispārējā tiesa neesot pieļāvusi nevienu kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka strīdīgās regulas bija saistītas ar īstenošanas pasākumiem.

B – Analīze

16. Argumentācija, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzījušas šajā apelācijas sūdzībā, sniedz Tiesai iespēju padziļināt savu interpretāciju attiecībā uz LESD 263. panta ceturtās daļas jaunajiem noteikumiem, kas tika pievienoti ar Lisabonas līgumu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas it īpaši aicina Tiesu definēt Lisabonas līgumā paredzētā jaunā režīma, kas attiecas uz fizisku un juridisku personu tiesībām celt prasību tiesā par reglamentējošiem aktiem, piemērojamību un, konkrētāk, ar to ieviesto dubultnosacījumu (6) .

17. Lai arī Tiesa faktiski jau ir definējusi “reglamentējoša akta” jēdzienu šīs tiesību normas izpratnē, it īpaši, izslēdzot no šī jēdziena leģislatīvus aktus (7), tai turpretī vēl nav bijusi iespēja – katrā ziņā vismaz pozitīvā aspektā (8) – pievērsties dubultnosacījumam, saskaņā ar kuru fizisku vai juridisku personu tiesības celt prasību tiesā par šāda veida aktiem ir pakļautas nosacījumam, ka šiem aktiem minētās personas ir jāskar tieši un ka tie nav saistīti ar tādiem īstenošanas pasākumiem, kas tos neskar tieši.

18. “Reglamentējošu aktu, kas tieši skar [prasītāju] un kas nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem” jēdziens saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jānosaka, ņemot vērā šī jaunā noteikuma ģenēzi, tā formulējumu un kontekstu, kā arī visas attiecīgās Savienības tiesību normas kopumā (9), un uzdevumam, ko šis jaunais noteikums pilda Līgumā paredzēto tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā, šajā ziņā ir īpaša nozīme.

19. Šādā kontekstā šo izmeklēšanu man vajadzētu sākt, vispārīgi atgādinot, ka Tiesai ir bijusi iespēja konstatēt, ka LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējā teikuma daļā ietvertie jaunie noteikumi ir atvieglojuši tādu prasību atcelt tiesību aktu pieņemamības nosacījumus, ko cēlušas fiziskas vai juridiskas personas attiecībā uz noteiktiem reglamentējošiem aktiem, proti, tādiem, kas tās skar tieši un kas nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem, atceļot nosacījumu attiecībā uz individuālu skaršanu (10) .

20. Identiski pārņemot projekta Līgumam par Konstitūciju Eiropai III‑365. panta 4. punkta saturu, jaunā LESD 263. panta ceturtās daļas mērķis tātad ir paplašināt fizisku un juridisku personu prasību atcelt reglamentējošus aktus pieņemamības nosacījumus, neieviešot nekādas izmaiņas attiecībā uz prasību par leģislatīviem aktiem pieņemamības nosacījumiem (11) . Tā mērķis ir ļaut minētajām personām celt prasību atcelt vispārpiemērojamus aktus, izņemot leģislatīvus aktus (12), ar mazāk ierobežojošiem nosacījumiem nekā tie, kas bija līdz šim, proti, bez nepieciešamības pierādīt individuālo skaršanu. Tieši ņemot vērā šo mīkstinošo mērķi, ir jāinterpretē divi LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējā teikuma daļā noteiktie kumulatīvie nosacījumi, proti, ka apstrīdētajam reglamentējošam aktam uz prasītāju ir jāattiecas tieši un ka tas nevar būt saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

21. Šādos apstākļos vispirms ir jāuzsver, ka no paša LESD 263. panta ceturtās daļas jauno noteikumu formulējuma neapstrīdami izriet interpretācijas problēmas (13) .

22. Bez šaubām ir skaidrs, ka nosacījums par tiešu skaršanu jau kopā ar nosacījumu par individuālu skaršanu pastāvēja pirms “Lisabonas līguma”, un gan viena, gan otra nosacījuma interpretācija jau ir zināma.

23. Attiecībā uz tiešu skaršanu, lai kāds arī būtu apstrīdētais vispārpiemērojamais akts, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka šim aktam ir jārada tiešas sekas uz prasītāja, kas ir fiziska vai juridiska persona, tiesisko situāciju un gadījumā, ja šis akts ir saistīts ar starpposma pasākumu pieņemšanu, tas par tā piemērošanu atbildīgajām iestādēm neatstāj nekādu rīcības brīvību, jo tam ir pilnībā automātisks un no Savienības noteikumiem izrietošs raksturs (14) . Tikai tas vien, ka pastāv valsts akti, kuri prasītāju saista ar vispārpiemērojamu aktu, kas to skar individuāli, obligāti pats par sevi nerada šķērsli prasītāja tiesību celt prasību atzīšanai.

24. Līdz ar to jautājums ir par to, kā identificēt jaunā režīma attiecībā uz reglamentējošiem aktiem nozīmi, saskaņā ar kuru, atstājot spēkā nosacījumu par tiešu skaršanu, ir pievienots arī papildnosacījums par to, ka reglamentējošie akti nevar būt saistīti ar īstenošanas pasākumiem. Veicot šādu interpretāciju, manuprāt, nevar vienīgi pārņemt Tiesas definīciju attiecībā uz nosacījumiem par tiešu skaršanu, kas jau pastāvēja papildus nosacījumam par individuālu skaršanu.

25. Faktiski nosacījums par tiešu skaršanu, kā tiesa to bija interpretējusi Līguma, kas bija spēkā pirms “Lisabonas”, versijas kontekstā, jau bija balstīts uz izpratni, saskaņā ar kuru pilnībā automātiska īstenošana nerada šķērsli tiesību celt prasību atzīšanai. Līdz ar to var apgalvot, ka nosacījums par īstenošanas pasākumu neesamību, proti, tādu aktu neesamība, kas pārsniedz pilnībā automātisku piemērošanu, jau šajā nosacījumā ir ietverts.

26. Kaut kādā ziņā Lisabonas līgums ir sarežģījis šo relatīvi vienkāršo režīmu. Pirmkārt, Lisabonas līgumā ir saglabāts vecais režīms attiecībā uz vispārīgiem “aktiem”, kas nav individuāli lēmumi, atstājot spēkā nosacījumu par tiešu un individuālu skaršanu. Otrkārt, tajā, runājot par “reglamentējošu aktu” kategoriju, no šī noteikuma ir paredzēta atkāpe, ieviešot otru dubultnosacījumu, proti, attiecībā uz tiešu skaršanu “un” īstenošanas pasākumu neesamību.

27. Tādējādi jaunie noteikumi par reglamentējošiem aktiem rada nepieciešamību nošķirt abus nosacījumus, kas uz tiem attiecas, citiem vārdiem, piešķirt šim divējādajam jēdzienam skaidrību. Faktiski ir jāsecina, ka no pašiem LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējās teikuma daļas noteikumiem izriet, ka var būt tādi reglamentējoši akti, kas, tieši skarot fiziskas vai juridiskas personas, vēl var būt arī saistīti ar īstenošanas pasākumiem.

28. Līdz ar to pastāv divas pretējas tēzes. Saskaņā ar pirmo tēzi ar vienkāršu valsts administratīvās iestādes iejaukšanos, lai cik niecīga arī tā nebūtu, reglamentējoša akta piemērošanas procesā, pietiek, lai nosacījums par īstenošanas pasākumu neesamību netiktu izpildīts. Tāds lielā mērā ir Francijas, Komisijas un Padomes viedoklis.

29. Kā es centīšos paskaidrot, šī tēze tomēr ir pretrunā pareizai interpretācijai reglamentējoša akta, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, jēdzienam, kas no jauna tika ieviests ar Lisabonas līgumu.

30. Ir jānorāda, ka reglamentējoša akta, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, jēdziens ir semantiski plašāks par to, kas izriet no pirmās tēzes. It īpaši LESD 263. panta ceturtās pēdējā teikuma daļā lietotais vārds “pasākums”, lai kādā valodā tas arī nebūtu, neapšaubāmi ietver noteiktu “pilnvaru” īstenošanu, kas tātad nozīmē noteiktu novērtējuma brīvību, īstenojot publiskās pilnvaras. No tā vien, ka valsts iestādei ir uzticēts veikt kādus noteiktus uzdevums, neizriet, ka pasākumi, ko valsts iestādes veic, lai izpildītu šos uzdevumus, ir saistīti ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējās teikuma daļas izpratnē. Ir svarīgi konkrēti un katrā gadījumā ņemt vērā sadarbības, kas tiek prasīta no valsts iestādēm, raksturu, kā arī formu un intensitāti.

31. Nesagraujot mērķi mīkstināt nosacījumus attiecībā uz fizisku un juridisku personu prasības atcelt reglamentējošus neleģislatīvus aktus pieņemamību, šķiet, faktiski būtu grūti interpretēt šos jaunos nosacījumus tādējādi, ka tas, ka pastāv valsts iestāžu nebūtiski vai tā sauktie “papildu” pasākumi, kas izriet no jebkādas rīcības vai kas pieņemti, īstenojos kādu kompetenci, un kas prasītāju saista ar apstrīdēto reglamentējošo aktu, var tikt saprasts tādējādi, ka vienlaicīgi var secināt, ka nosacījums par tiešu skaršanu ir izpildīts un ka nosacījums par īstenošanas pasākumu neesamību nav izpildīts, tikai šīs saiknes dēļ.

32. Balstoties uz šo argumentāciju, es aizstāvēšu alternatīvo tēzi, saskaņā ar kuru jaunais formulējums, kurā fizisku un juridisku personu tiesības celt prasību par reglamentējošiem aktiem ir definētas divu aplūkoto nosacījumu veidā, liek analizēt to, kas ir jāsaprot ar “funkcionālu sadalījumu” starp šiem nosacījumiem. Saskaņā ar šo nošķiršanu būtu jānošķir noteikuma definīcija un tā adresātu loks (tieša skaršana), no vienas puses, un jānosaka dažādi tā konkrētās piemērošanas un izpildes apstākļi (procesuālie, kvantitatīvie, termiņa un citi), no otras puses, kas ļautu apstiprināt, ka minētais noteikums pilnībā un pats par sevi darbojas . Līdz ar to var apgalvot, ka tieša skaršana attiecas gan uz noteikuma definēšanu, gan uz tā adresātu noteikšanu, bet īstenošanas pasākumi garantē, ka minētais noteikums, kura adresāti ir noteikti, pilnībā darbojas.

33. Ja šāda interpretācija tiktu pieņemta, būtu jāveic paša reglamentējošā akta mērķa un satura, kā arī seku, ko tas rada prasītāja tiesiskajai situācijai, konkrēta analīze (15), lai secinātu, vai šis akts ir vai nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās pēdējās teikuma daļas izpratnē.

34. Šajā gadījumā ir pilnībā skaidrs, ka strīdīgo regulu praktiskā piemērošana pieprasa dalībvalstu iejaukšanos un to, lai tās veiktu noteiktu skaitu administratīvas darbības, kā to norādījusi Vispārējā tiesa, galvenokārt, saņemot pieteikumus no attiecīgajiem saimnieciskās darbības subjektiem, pārbaudot to pieņemamību saskaņā ar to noteiktajām prasībām, tos nodot Komisijai un pēc tam izsniedzot licences, pamatojoties uz Komisijas noteiktajiem piešķīruma koeficientiem. Tomēr ir grūti uzskatīt, ka pilnībā administratīva darbība, ko šādi veic valsts iestādes, var būt saistīta ar īstenošanas pilnvaru izpildi.

35. Man nešķiet, ka administratīvās sadarbības loma, ko uzņemas kompetentās valsts iestādes, atbilst tam, kas Līguma izstrādātājiem bija padomā, kad viņi ieviesa jaunu un mazāk stingru dubultnosacījumu attiecībā uz fizisku un juridisku personu prasību atcelt reglamentējošus aktus pieņemamību.

36. Vispirms ir jāatgādina, ka, tā kā Komisija šajā lietā bija konstatējusi, ka ir nepieciešams ierobežot negatīvo starpību starp cukura pieejamību un izmantošanu Savienības tirgū 2010./2011. tirdzniecības gadā, tā uzskatīja, ka, pirmkārt, ir jālaiž tirgū daļa no cukura, kas saražots, pārsniedzot kvotu, kura noteikta Regulas Nr. 1234/2007 56. pantā, un, otrkārt, pilnībā jāizmanto esošā importa plūsma. Līdz ar to tā pieņēma Regulu Nr. 222/2011, ar ko nosaka ārkārtas pasākumus attiecībā uz ārpuskvotas cukura un izoglikozes laišanu Savienības tirgū ar samazinātu pārpalikuma maksājumu, kā arī Īstenošanas regulu Nr. 302/2011, ar ko atver īpašu importa tarifa kvotu noteiktiem cukura daudzumiem 2010./2011. tirdzniecības gadam.

37. Regula Nr. 222/2011 un Īstenošanas regula Nr. 302/2011 tika papildinātas ar divām Īstenošanas regulām, kuru galvenais mērķis attiecīgi bija noteikt piešķīruma koeficientu cukura daudzumiem ārpus kvotas, kas jālaiž tirgū ar nulles likmes pārpalikuma maksājumu (Īstenošanas regula Nr. 293/2011), un tarifa kvotu (Īstenošanas regula Nr. 393/2011), pamatojoties uz ieinteresēto saimnieciskās darbības subjektu iesniegtajiem pieteikumiem, ko bija pārsūtījušas dalībvalstis. Turklāt saskaņā ar īstenošanas Regulu Nr. 293/2011 licenču pieteikumi, kas iesniegti no 2011. gada 21. marta līdz 2011. gada 25. martam, bija jānoraida un no 2011. gada 28. marta jāslēdz šo pieteikumu iesniegšanas periods. Saskaņā ar Īstenošanas regulu Nr. 393/2001 jaunu pielikumā norādīto licenču pieteikumu saņemšana bija jāpārtrauc līdz tirdzniecības gada beigām.

38. Turklāt ir jāatgādina, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā galvenokārt apgalvo, ka ar strīdīgajām regulām importētā cukurniedru cukura rafinētājiem tiek radīta nelabvēlīga konkurences situācija salīdzinājumā ar to, kādā atrodas valsts biešu ražotāji un pārstrādātāji, pārkāpjot pamatregulu, kā arī nediskriminācijas, samērīguma un tiesiskās paļāvības principu. Turpretī tās nekādā ziņā neapstrīd licenču izsniegšanas nosacījumus.

39. Analizējot abas regulu grupas(16), Vispārējā tiesa norādīja, ka, lai tiktu piešķirtas tiesības tirgot vai importēt cukuru, izmantojot apstrīdētajās regulās paredzētās īpašās sistēmas, ieinteresētajiem saimnieciskās darbības subjektiem iepriekš ir jāiesniedz pieteikums valsts iestādēs (17), kuras šajā ziņā piemēro piešķīruma koeficientus, kas noteikti ar Īstenošanas regulu Nr. 293/2011 un Nr. 393/2011 (18) . Vispārējā tiesa no tā secināja, ka strīdīgās regulas var radīt tiesiskas sekas attiecīgajiem uzņēmējiem tikai ar valsts iestāžu iepriekš veiktu pasākumu starpniecību.

40. Turklāt konstatējot, ka minētajiem valsts pasākumiem ir lēmumu raksturs, jo valsts iestādes ir pilnvarotas izvirzīt pieteikuma iesniedzējiem atsevišķus formālus nosacījumus, lemt par pieteikumu pieņemamību un izsniegt licences (19), Vispārējā tiesa secināja, ka strīdīgās regulas “ir pamatotas” ar valsts mērogā pieņemtiem individuāliem lēmumiem, bez kuriem šīs regulas nevar ietekmēt attiecīgo fizisko un juridisko personu tiesisko stāvokli (20) . Līdz ar to tā nosprieda, ka strīdīgās regulas nevar tikt kvalificētas kā tiesību akti, kas nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējās teikuma daļas izpratnē.

41. Šādā Vispārējās tiesas analīzē ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

42. Faktiski vispirms jānorāda, ka tā ir Komisija, kas pilnībā definēja ārkārtas pasākumus, kuri tika pieņemti ar Regulu Nr. 222/2011 un Īstenošanas regulu Nr. 302/2011, nosakot to attiecīgo ratione materiae , ratione personae un ratione temporis piemērošanas jomu, kā arī atbilstības un pieņemamības nosacījumus, kas jāievēro, lai no šiem pasākumiem varētu gūt labumu (21) .

43. Šajā ziņā ir jānorāda, ka lai gan abām regulu grupām nav viena un tā pati ratione personae piemērošanas joma, Vispārējā tiesa tās analizēja, nekādi neņemot vērā šo atšķirību. Lai arī netiek apstrīdēts, ka Īstenošanas Regulas Nr. 302/2011 un Nr. 393/2011 apelācijas sūdzības iesniedzējas – kā importētā cukurniedru cukura rafinētājas – skāra tieši, daudz grūtāk turpretī ir uzskatīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas tieši skāra arī Regula Nr. 222/2011 un Īstenošanas regula Nr. 293/2011, jo pēdējās minētās, ņemot vērā to piemērošanas jomu, nekādi nevarēja mainīt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesisko situāciju.

44. Turklāt tā arī bija Komisija, kura, pamatojoties uz iegūto informāciju, kuru vajadzības gadījumā sašķirojušas un nosūtījušas dalībvalstis, noteica piešķīruma koeficientus cukura daudzumiem, kas paredzēti laišanai tirgū ar samazinātu pārpalikumu maksājumu (Īstenošanas regula Nr. 293/2011), un importa licences (Īstenošanas regula Nr. 393/2011).

45. Protams, ieinteresētajiem saimnieciskās darbības subjektiem katrā gadījumā kompetentajām valsts iestādēm vajadzēja iesniegt licences pieteikumu. Tomēr šie pieteikumi nav būtiska tiesību uz pieņemtajiem ārkārtas pasākumiem sastāvdaļa.

46. Ir arī skaidrs, ka tās ir valsts iestādes, kam ir uzticēts saņemt licenču pieteikumus, vajadzības gadījumā izvērtēt to pieņemamību un pēc tam piemērot piešķīruma koeficientus, un tad izsniegt licences. Tomēr šīs dažādās darbības, kas strikti attiecas uz saistītas kompetences īstenošanu, nepārsniedz vienkāršu administratīvu sadarbību un Komisijas nolemto ārkārtas pasākumu vienkāršu tehnisku pārvaldīšanu.

47. Tādējādi, ņemot kopumā, Komisijas pieņemtie ārkārtas pasākumi, protams, lika veikt administratīvas darbības, bet tie nebija saistīti ar īstenošanas pasākumiem. Ņemot vērā iepriekš minēto, tās konkrēti bija Īstenošanas regulas Nr. 293/2011 un Nr. 393/2011, kas bez šaubām ir saistītas ar “īstenošanas pasākumiem”, kuri atbilst Regulas Nr. 222/2011 īstenošanas prasībām un Īstenošanas regulai Nr. 302/2011. Tās kaut kādā ziņā LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējās teikuma daļas izpratnē veido pirmo regulu, proti, Regulas Nr. 222/2011 un Īstenošanas regulas Nr. 302/2011, īstenošanas brīdi . Tā tas turpretī nav administratīvu darbību, ko veic kompetentās valsts iestādes, gadījumā.

48. Līdz ar to es uzskatu, ka ir jāapmierina apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītais pirmais pamats un tātad pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, ciktāl Vispārējā tiesa nosprieda, ka Īstenošanas regulas Nr. 302/201 un Nr. 393/2011 ir saistītas ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējās teikuma daļas izpratnē.

V – Par prasības pieņemamību un lietas nodošanu atpakaļ Vispārējai tiesai

49. Atbilstoši Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedums tiek atcelts, tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā.

50. Šajā gadījumā, ja Tiesa šajā tiesvedības stadijā nevar lemt par Vispārējā tiesā celto prasību pēc būtības, tās rīcībā turpretī ir vajadzīgā informācija, lai taisītu galīgo spriedumu par iebildi par nepieņemamību, ko Komisija izteikusi tiesvedībā pirmajā instancē, ciktāl tā attiecas uz prasību par Īstenošanas regulu Nr. 302/2011 un Nr. 393/2011, kas attiecas uz ārkārtas importa tarifu kvotu (22) .

51. No iepriekš minētā faktiski izriet, ka nevar uzskatīt, ka šīs abas Īstenošanas regulas ir saistītas ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējās teikuma daļas izpratnē. Turklāt netiek apstrīdēts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām kā importētā cukurniedru cukura rafinētājām ir interese celt prasību par šiem pēdējiem minētajiem aktiem un ka tie apelācijas sūdzības iesniedzējas skar tieši.

52. Šādos apstākļos ir jānodod lieta atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemj par apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumiem atcelt Īstenošanas regulas Nr. 302/2011 un Nr. 393/2011.

VI – Secinājumi

53. Ņemot vērā iepriekš minēto, es iesaku Tiesai nospriest šādi:

1) atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu T & L Sugars un Sidul Açúcares /Komisija (T‑279/11, EU:T:2013:299);

2) pieņemt T & L Sugars Ltd un Sidul Açúcares Unipessoal Lda celto prasību par 2011. gada 28. marta Īstenošanas regulu (ES) Nr. 302/2011, ar ko atver īpašu importa tarifa kvotu noteiktiem cukura daudzumiem 2010./2011. tirdzniecības gadam, un Komisijas 2011. gada 19. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) Nr. 393/2011, ar ko nosaka piešķīruma koeficientus, lai izdotu importa licences, par kurām pieteikumi iesniegti no 2011. gada 1. līdz 7. aprīlim un kuras paredzētas cukura nozares produktu importam atbilstīgi dažām tarifa kvotām, un ar ko pārtrauc šādu licenču pieteikumu iesniegšanu;

3) nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai, lai tā lemtu pēc būtības;

4) lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

(1) .

(2) – T‑279/11, EU:T:2013:299, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”.

(3) – Tā ir Komisijas 2011. gada 3. marta Regula (ES) Nr. 222/2011, ar ko nosaka ārkārtas pasākumus attiecībā uz ārpuskvotas cukura un izoglikozes laišanu Savienības tirgū ar samazinātu pārpalikuma maksājumu 2010./2011. tirdzniecības gadā (OV L 60, 6. lpp.), un Komisijas 2011. gada 23. marta Īstenošanas regula (ES) Nr. 293/2011, ar ko nosaka piešķīruma koeficientu, noraida turpmākus pieteikumus un slēdz periodu pieteikumu iesniegšanai par pieejamajiem ārpuskvotas cukura daudzumiem, kas par samazinātu papildu maksājuma likmi jāpārdod Savienības tirgū (OV L 79, 8. lpp.).

(4) – Tā ir Komisijas 2011. gada 28. marta Īstenošanas regula (ES) Nr. 302/2011, ar ko atver īpašu importa tarifa kvotu noteiktiem cukura daudzumiem 2010./2011. tirdzniecības gadam (OV L 81, 8. lpp.), un Komisijas 2011. gada 19. aprīļa Īstenošanas regula (ES) Nr. 393/2011, ar ko nosaka piešķīruma koeficientus, lai izdotu importa licences, par kurām pieteikumi iesniegti no 2011. gada 1. līdz 7. aprīlim un kuras paredzētas cukura nozares produktu importam atbilstīgi dažām tarifa kvotām, un ar ko pārtrauc šādu licenču pieteikumu iesniegšanu (OV L 104, 39. lpp.).

(5)  – OV L 299, 1. lpp.

(6) – Attiecībā uz LESD 263. panta ceturtās daļas pēdējās teikuma daļas ģenēzi es atsaukšos uz ģenerāladvokātes J. Kokotes [ J. Kokott ] secinājumiem spriedumos lietā Inuit Tapiriit Kanatami  u.c./Parlaments un Padome (C‑583/11 P, EU:C:2013:21, 40. punkts), kā arī Telefónica /Komisija (C‑274/12 P, EU:C:2013:204, 39.–44. punkts), kuros ir apzīmēta “reglamentējoša akta, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem”, klasifikācija, pirms šis jēdziens kā Savienības tiesību juridiskā kategorija tika aplūkots ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa [ F. G. Jacobs ] secinājumos spriedumā Unión de Pequeños Agricultores/ Padome (C‑50/00 P, EU:C:2002:197, 43. punkts).

(7) – Skat. 2013. gada 3. oktobra spriedumu Inuit Tapiriit Kanatami  u.c./Parlaments un Padome (C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 50.–61. punkts).

(8) – Tiesa jau patiešām ir lēmusi par šī jaunā noteikuma interpretāciju, bet diezgan šaurā kontekstā un vienīgi attiecībā uz tā piemērošanas izslēgšanu, skat. spriedumus Telefónica /Komisija (C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 30. un 31. punkts), Stichting Woonpunt  u.c./Komisija (C‑132/12 P, EU:C:2014:100, 50. un 51. punkts), kā arī Stichting Woonlinie  u.c./Komisija, C‑133/12 P, EU:C:2014:105, 37. un 38. punkts).

(9) – It īpaši skat. spriedumu Inuit Tapiriit Kanatami  u.c./Parlaments un Padome (EU:C:2013:625, 50. punkts).

(10) – Turpat, 57. punkts.

(11) – Turpat, 59. punkts.

(12) – Turpat, 60. punkts.

(13) – Dažas no tām ģenerāladvokāte J. Kokote jau ir minējusi savos secinājumos spriedumā lietā Telefónica /Komisija (C‑274/12 P, EU:C:2013:204, 36.–38. punkts). Šajā ziņā arī skat. ģenerāladvokāta M. Vatelē [ M. Wathelet ] secinājumus spriedumā lietā Stichting Woonpunt  u.c./Komisija (C‑132/12 P, EU:C:2013:335, 74. punkts), kā arī Stichting Woonlinie  u.c./Komisija (C‑133/12 P, EU:C:2013:336, 47. punkts).

(14) – It īpaši skat. spriedumu Glencore Grain /Komisija (C‑404/96 P, EU:C:1998:196, 41. punkts), kā arī šajā pašā dienā pasludinātos spriedumus Front national /Parlaments (C‑486/01 P, EU:C:2004:394, 34. punkts); Komisija/ Ente per le Ville Vesuviane un Ente per le Ville Vesuviane /Komisija (C‑445/07 P un C‑455/07 P, EU:C:2009:529, 45. punkts); Stichting Woonpunt  u.c./Komisija (EU:C:2014:100, 68. punkts), kā arī Stichting Woonlinie  u.c./Komisija (EU:C:2014:105, 55. punkts).

(15) – Skat. spriedumu Telefónica /Komisija (EU:C:2013:852, 35. punkts), Stichting Woonpunt  u.c./Komisija (EU:C:2014:100, 53. punkts), kā arī Stichting Woonlinie  u.c./Komisija (EU:C:2014:105, 40. punkts).

(16) – Attiecīgi pārsūdzētā sprieduma 38.–41. un 42.–45. punkts.

(17) – Turpat, 46. punkts.

(18) – Turpat, 47. punkts.

(19) – Turpat, 49. punkts.

(20) – Turpat, 50. punkts.

(21) – Skat. Regulas Nr. 222/2011 2. panta 2. punktu un 4. pantu, kā arī Īstenošanas regulas Nr. 302/2011 1. pantu, kurā ir atsauce uz Komisijas 2009. gada 25. septembra Regulu Nr. 891/2009 ar ko atver dažas Kopienas tarifu kvotas cukura nozarē un paredz to pārvaldību (OV L 254, 82. lpp.).

(22) – Piemēram, skat. spriedumu 3 F /Komisija (C‑319/07 P, EU:C:2009:435, 98. punkts).