—

C vārdā – C. Walsh, solicitor, R. Costello, BL, un D. Browne, SC,

—

M vārdā – C. Fitzgerald, SC, un K. Kelly, BL,

—

Francijas valdības vārdā – F. Gloaguen un F.‑X. Bréchot, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – L. Flynn un M. Wilderspin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “regula”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp C un M par viņu nepilngadīgā bērna, kas atrodas Īrijā kopā ar savu māti, atgriešanos Francijā.

3

1980. gada 25. oktobrī Hāgā noslēgtās Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (Recueil des traités des Nations unies, 1343. sēj., Nr. 22514; turpmāk tekstā – “1980. gada Hāgas konvencija”) 1. pantā ir noteikts:

“Minētās Konvencijas mērķi ir –

4

Minētās konvencijas 3. pantā ir noteikts:

“Bērna aizvešana vai aizturēšana tiek uzskatīta par nelikumīgu, ja:

Šā punkta a) apakšpunktā minētās aizbildnības/aizgādības tiesības var jo īpaši rasties, piemērojot tiesību aktus vai arī tiesas vai pārvaldes iestāžu lēmumus, vai pēc vienošanās, kam saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ir juridisks spēks.”

5

Minētās konvencijas 12. pantā ir paredzēts:

“Ja bērns ir ticis nelikumīgi aizvests vai aizturēts atbilstoši 3. pantā minētajiem noteikumiem un ja, uzsākot lietu, tās Līgumslēdzējas Puses, kurā atrodas bērns, tiesā vai administratīvajā iestādē ir pagājis mazāk nekā gads kopš nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas datuma, iestādei, kurai lieta ir piekritīga, jādod rīkojums par bērna atgriešanos nekavējoties.

[..]”

6

1980. gada Hāgas konvencijas 19. pants ir formulēts šādi:

“Lēmums, kas pieņemts saskaņā ar Konvenciju un ir saistīts ar bērna atgriešanos, nav jāuzskata par aizbildnības pēc būtības nodibināšanu.”

7

Regulas preambulas 12. apsvērumā ir noteikts.

“Šajā regulā noteiktais piekritības pamats lietās par vecāku atbildību ir izveidots, ņemot vērā bērna intereses, jo īpaši tuvuma kritēriju. [..].”

8

Saskaņā ar regulas 2. pantu:

“Šajā regulā:

[..]

[..]

9

Regulas II nodaļā ir ietverti noteikumi par jurisdikciju, un tās 1. iedaļā, kurā ir iekļauts 3.–7. pants, ir ietverti noteikumi par jurisdikciju lietās par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu un laulības atzīšanu par neesošu, tās 2. iedaļā, kurā ir ietverts 8.–15. pants, ir ietverti noteikumi par vecāku atbildību, un tās 3. iedaļā, kurā ir ietverts 16.–20. pants, ir ietverti kopīgi noteikumi.

10

Regulas 8. pantā “Vispārējā piekritība [jurisdikcija]” ir noteikts:

“1.   Dalībvalsts tiesām ir piekritīgas lietas par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā iesniegta prasība.

2.   Šā panta 1. punktu piemēro saskaņā ar 9., 10. un 12. pantu.”

11

Regulas 9. panta “Bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas piekritības [jurisdikcijas] turpināšanās” 1. punktā ir paredzēts:

“Ja bērns likumīgi pārvietojas no vienas dalībvalsts uz citu un iegūst tajā jaunu pastāvīgu dzīvesvietu, bērna iepriekšējās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām, atkāpjoties no 8. panta, saglabājas piekritība [jurisdikcija] trīs mēnešus pēc pārvietošanās, lai varētu labot tādu spriedumu par saskarsmes tiesībām, kas izdots šajā dalībvalstī pirms bērns pārvietojās uz citu valsti, ja persona, kam atbilstoši spriedumam par saskarsmes tiesībām ir saskarsmes tiesības, turpina pastāvīgi dzīvot bērna iepriekšējās pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstī.”

12

Regulas 10. pantā “Piekritība bērna nolaupīšanas gadījumos” ir paredzēts, ka bērna nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas gadījumā tās dalībvalsts tiesām, kurā pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta, saglabājas jurisdikcija, izņemot gadījumus, kad ir izpildīti atsevišķi tajā paredzēti nosacījumi.

13

Regulas 11. panta “Bērna atpakaļatdošana” 1. punktā ir paredzēts:

“Ja persona, iestāde vai cita struktūra, kam ir uzraudzības [aizgādības] tiesības, piesakās kompetentajās iestādēs dalībvalstī ar nolūku saņemt spriedumu, pamatojoties uz [1980. gada] Hāgas Konvenciju [..], lai panāktu tā bērna atpakaļatdošanu, kurš ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas, piemēro 2. līdz 8. punktu.”

14

Regulas 12. pantā “Vienošanās par piekritību” ir noteikts:

“1.   Dalībvalsts tiesām, kurām saskaņā ar 3. pantu ir piekritīgs pieteikums par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, ir piekritība visās lietās, kas attiecas uz vecāku atbildību, kura saistīta ar šo pieteikumu, ja:

un

2.   Šā panta 1. punktā noteiktā piekritība izbeidzas, tiklīdz:

a) spriedums, ar kuru apmierina vai noraida prasību par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanas par neesošu, ir stājies likumīgā spēkā;

b) spriedums šajā lietā ir stājies likumīgā spēkā gadījumos, kad a) apakšpunktā minētajā brīdī vēl nav izšķirts jautājums par vecāku atbildību;

c) tiesvedība a) un b) apakšpunktā minētajos gadījumos izbeigta cita iemesla dēļ.

3.   Dalībvalsts tiesām ir arī piekritība attiecībā uz vecāku atbildību tiesas procesos, kas nav minēti 1. punktā, ja:

un

[..]”

15

Regulas 19. pantā “Lis pendens un saistītas prasības” ir paredzēts:

“1.   Ja dažādu dalībvalstu tiesās starp tām pašām pusēm tiek iesniegtas prasības par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, pēc savas iniciatīvas jāaptur tiesvedība līdz tiek noteikta tās tiesas piekritība, kurā pirmajā iesniegta prasība.

2.   Ja prasības, kas attiecas uz vecāku atbildību par vienu bērnu un kas balstītas uz tā paša pamata, starp tām pašām pusēm ir iesniegtas dažādu dalībvalstu tiesās, tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, pēc savas iniciatīvas ir jāaptur tiesvedība līdz tiek noteikta tās tiesas piekritība, kurā pirmajā iesniegta prasība.

[..]”

16

Regulas III nodaļā ir ietverti noteikumi par vienā dalībvalstī pasludinātu spriedumu atzīšanu citās dalībvalstīs un par šo spriedumu izpildi. Regulas 24. pantā “Aizliegums apstrīdēt izcelsmes tiesas piekritību”, kas ir ietverts šīs nodaļas 1. iedaļā par atzīšanu, ir noteikts:

“Izcelsmes dalībvalsts tiesas piekritību nedrīkst apstrīdēt. Atsauce uz sabiedrisko kārtību, kas minēta 22. panta a) punktā un 23. punkta a) punktā, nav attiecināma uz noteikumiem par piekritību, kas izklāstīti 3. līdz 14. pantā.”

17

Regulas 28. panta, kas ir ietverts III nodaļas 2. iedaļā par pieteikumu par izpildes pasludināšanu, 1. punktā ir paredzēts:

“Spriedums, kas nosaka vecāku atbildības īstenošanu attiecībā uz bērnu, kas taisīts kādā dalībvalstī un ir izpildāms šajā dalībvalstī, un ir ticis nosūtīts, ir jāizpilda citā dalībvalstī, ja pēc kādas ieinteresētās puses pieteikuma tas izsludināts par tur izpildāmu.”

18

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka ar 1991. gada Likumu par bērnu nolaupīšanu un rīkojumu par aizgādības tiesībām izpildi (Child Abduction and Enforcement of Custody Orders Act 1991), redakcijā, kas ir piemērojama faktiem pamatlietā (turpmāk tekstā – “1991. gada Likums par bērnu nolaupīšanu un rīkojumu par aizgādības tiesībām izpildi”), Īrijas tiesībās tiek īstenota 1980. gada Hāgas konvencija. Šis likums ir ticis grozīts ar Eiropas Kopienu (nolēmumi laulību lietās un lietās par vecāku atbildību) 2005. gada noteikumiem (European Communities (Judgments in Matrimonial Matters and Matters of Parental Responsibility) Regulations 2005), lai ņemtu vērā regulu ar 1980. gada Hāgas konvenciju saistītos gadījumos, kas rodas starp dalībvalstīm.

19

2008. gada 24. maijā Francijā C, Francijas pilsonis, un M, Apvienotās Karalistes pilsone, apprecējās. Viņu savienībā 2008. gada 14. jūlijā Francijā piedzima viņu bērns. Tā kā attiecības vecāku starpā ātri vien pasliktinājās, M2008. gada 17. novembrī iesniedza pieteikumu par laulības šķiršanu. Tēvs un māte Francijā uzsāka vairākas tiesvedības saistībā ar bērnu gan pirms, gan pēc sprieduma par laulības šķiršanu un tēva vēršanās High Court (Īrija) ar pieteikumu par bērna atgriešanos Francijā. Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, nozīme ir tikai spriedumam par laulības šķiršanu, kā arī pēc tā notikušajiem faktiem un tiesvedībām.

20

Laulāto laulības šķiršanu abu vainas dēļ Tribunal de grande instance d’Angoulême [Angulemas tiesa] (Francija) pasludināja ar 2012. gada 2. aprīļa spriedumu (turpmāk tekstā – “2012. gada 2. aprīļa spriedums”). Tā noteica, ka laulāto laulības šķiršana stājas spēkā 2009. gada 7. aprīlī, noteica, ka aizgādību pār bērnu abi vecāki īsteno kopīgi, bērna pastāvīgo dzīvesvietu no 2012. gada 7. jūlija noteica pie mātes un tēvam organizēja saskarsmes tiesības un tiesības bērnu uzņemt pie sevis pušu domstarpību gadījumā, paredzot atšķirīgus noteikumus atkarībā no tā, vai māte savu dzīvesvietu izveidos Francijā vai pametīs Francijas teritoriju, lai pārceltos uz dzīvi Īrijā. Šajā spriedumā ir precizēts, ka mātei ir tiesības “izveidot savu dzīvesvietu Īrijā”, un tā rezolutīvajā daļā ir atgādināts, ka tas ir “provizoriski pilnībā izpildāms attiecībā uz noteikumiem par bērnu”.

21

2012. gada 23. aprīlīC par minēto spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, kas attiecās tikai uz pasākumiem saistībā ar bērnu un ar viņam noteikto pienākumu maksāt M noteiktu summu avansā attiecībā uz savu kopīpašuma daļu. 2012. gada 5. jūlijāCour d’appel de Bordeaux [Bordo Apelācijas tiesas] (Francija) pirmais priekšsēdētājs noraidīja viņa pieteikumu apturēt minētā sprieduma pagaidu izpildi.

22

2012. gada 12. jūlijāM kopā ar bērnu aizbrauca uz Īriju, kur abi kopš tā laika dzīvo. Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu viņa nav izpildījusi 2012. gada 2. aprīļa spriedumu attiecībā uz tēva saskarsmes tiesībām un tiesībām bērnu uzņemt pie sevis.

23

Ar 2013. gada 5. marta spriedumu Cour d’appel de Bordeaux atcēla 2012. gada 2. aprīļa spriedumu saistībā ar noteikumiem par bērna dzīvesvietu, saskarsmes tiesībām un tiesībām bērnu uzņemt pie sevis un avansa samaksu attiecībā uz savu kopīpašuma daļu. Bērna dzīvesvieta tajā tika noteikta tēva domicilā un mātei bija paredzētas saskarsmes tiesības un tiesības bērnu uzņemt pie sevis.

24

2013. gada 31. martāC, īpaši atsaucoties uz to, ka M atsakās ļaut viņam tikties ar bērnu, iesniedza Tribunal de grande instance de Niort [Nioras tiesas] (Francija) ģimenes lietu tiesnesim lūgumu, lai viņam tiktu piešķirtas atsevišķas aizgādības tiesības, lai tiktu izdots rīkojums par bērna atgriešanos savā dzīvesvietā, pretējā gadījumā piemērojot naudas sodu, un lai tiktu aizliegta bērna izvešana no Francijas teritorijas bez tēva atļaujas. 2013. gada 10. jūlijāTribunal de grande instance de Niort ģimenes lietu tiesnesis apmierināja C lūgumus.

25

2013. gada 18. decembrīC lūdza High Court, pamatojoties uz regulas 28. pantu, atzīt Cour d’appel de Bordeaux2013. gada 5. marta spriedumu par izpildāmu. Šis lūgums tika apmierināts, bet M, kura 2014. gada 7. janvārī iesniedza kasācijas sūdzību par minēto spriedumu, kas pašreiz tiek izskatīts Cour de cassation [Kasācijas tiesā] (Francija), 2014. gada 9. maijā lūdza High Court apturēt izpildes procedūru.

26

2013. gada 29. maijāC vērsās High Court, lai panāktu, ka saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas 12. pantu, regulas 10. un 11. pantu un 1991. gada Likumu par bērnu nolaupīšanu un rīkojumu par aizgādības tiesībām izpildi tiek izdots rīkojums par bērna atgriešanos Francijā un tiek atzīts, ka māte ir nelikumīgi viņu aizturējusi Īrijā.

27

Ar 2013. gada 13. augusta spriedumu High Court noraidīja šos lūgumus, būtībā norādot, ka bērna aizvešana uz Īriju bija likumīga, jo notika, pamatojoties uz Francijas tiesas spriedumu, ar kuru šī aizvešana bija atļauta, ka lūgums apturēt 2012. gada 2. aprīļa sprieduma pagaidu izpildi ir ticis noraidīts, ka šis spriedums bija galīgs, jo tas nebija ne rīkojums par pagaidu noregulējumu, ne pagaidu vai starpposma nolēmums, un ka tas netika ne grozīts, ne atcelts apelācijas tiesvedībā regulas 9. pantā paredzētajā trīs mēnešu termiņā. No tā [High Court] secināja, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta nebija kļuvusi nosacīta tāpēc, ka C bija iesniedzis apelācijas sūdzību par minēto spriedumu, un ka tās izskatīšanai nodotā strīda risinājums galvenokārt bija atkarīgs no faktiska vērtējuma, jo nekas “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdzienā neliedz to grozīt un regulā turklāt ir paredzēta situācija, kad šādas izmaiņas notiek pirms jurisdikcijas nodošanas. Ņemot vērā faktiskos apstākļus, tā uzskatīja, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta šajā gadījumā bija Īrijā, kopš viņa māte viņu bija aizvedusi uz šo dalībvalsti ar nodomu nodibināt tajā dzīvesvietu.

28

2013. gada 10. oktobrīC iesniedza apelācijas sūdzību par minēto spriedumu, īpaši norādot, ka tas, ka bērna aizvešana uz Īriju bija likumīga, nenozīmē, ka viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir mainījusies, ka likumīga aizvešana neizslēdz nelikumīgu aizturēšanu, ka 2012. gada 2. aprīļa spriedumam tika noteikta pagaidu un tādējādi starpposma izpilde, jo par minēto spriedumu iesniegtā apelācijas sūdzība joprojām tika izskatīta, ka māte Francijas tiesās nav norādījusi, ka viņai bija nodoms saglabāt bērna aizgādību Īrijā, ka viņa nekad nav apstrīdējusi Francijas tiesu jurisdikciju, ne arī norādījusi, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta bija mainījusies, ka šo tiesu skaidrs nodoms ir saglabāt savu jurisdikciju saistībā ar aizgādības tiesībām, ka Īrijas tiesām ir saistoši Francijas tiesu nolēmumi, kurās pirmajās tika iesniegtas prasības un kuras saglabā jurisdikciju saistībā ar aizgādību, un, visbeidzot, ka High Court ir nepareizi interpretējusi regulas 9. pantu.

29

M savukārt norāda, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir jāpārbauda, ņemot vērā faktus, un ka šajā gadījumā tā mainījās pēc viņas aizbraukšanas uz Īriju saskaņā ar 2012. gada 2. aprīļa spriedumu, kurā viņai bija atļauts vienai pašai lemt par bērna dzīvesvietu, līdz ar to aizgādības tiesības netika pārkāptas. Ne minētā sprieduma raksturs, ne par to iesniegtā apelācijas sūdzība, viņasprāt, neliedz šādu faktisku dzīvesvietas maiņu. Saistībā ar pastāvīgās dzīvesvietas jēdzienu tā atsaucas uz Tiesas spriedumiem A (C‑523/07, EU:C:2009:225) un Mercredi (C‑497/10 PPU, EU:C:2010:829).

30

Iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietā ir izvirzīti jautājumi par regulas 2., 12., 19. un 24. panta interpretāciju. Tā norāda, ka Francijas tiesās pirmajās bija iesniegtas prasības regulas izpratnē, ka abi vecāki nenoliedzami bija piekrituši to jurisdikcijai, kad tajās tika iesniegtas prasības, un ka tās apgalvo, ka saglabāja jurisdikciju saistībā ar vecāku atbildību, lai gan bērns atradās Īrijā. Ja tas tā ir, māte, kā uzskata iesniedzējtiesa, nelikumīgi aizturēja bērnu kopš pirmā 2012. gada 2. aprīļa spriedumā noteikto saskarsmes tiesību un tiesību bērnu uzņemt pie sevis pārkāpuma. Tādējādi tā vēlas noskaidrot, vai šī jurisdikcija beidz pastāvēt, ņemot vērā regulas 12. panta 2. punkta b) apakšpunkta vai 12. panta 3. panta a) un b) apakšpunkta noteikumus. Tā uzskata, ka ir piemērojams regulas 19. panta 2. punkts.

31

Atsaucoties uz spriedumiem A (EU:C:2009:225) un Mercredi (EU:C:2010:829), tā arī norāda, ka pastāvīgās dzīvesvietas jēdziens, kas regulā nav definēts, joprojām ir faktisks jautājums un ka ir jāņem vērā uzturēšanās attiecīgās dalībvalsts teritorijā nosacījumi un iemesli. Tādējādi būtu jāatbild uz jautājumu, vai Francijas tiesas saglabāja jurisdikciju un vai mātei un bērnam, ņemot vērā Savienības tiesības, bija tiesības nodibināt savu pastāvīgo dzīvesvietu Īrijā.

32

Šādos apstākļos Supreme Court nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

33

Supreme Court lūdza, lai lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu tiktu piemērota Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzētā steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedība tāpēc, ka regulas preambulas 17. apsvērumā ir noteikts, ka bērna nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas gadījumā nekavējoties ir jāpanāk viņa atgriešanās.

34

Šajā ziņā ir jākonstatē, pirmkārt, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz tādas regulas interpretāciju, kas tika pieņemta, īpaši pamatojoties uz EKL 61. panta c) punktu, kurš jaunajā redakcijā ir LESD 67. pants, kas ir ietverts LESD trešās daļas V sadaļā, kura attiecas uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, līdz ar to minētais lūgums ietilpst Reglamenta 107. pantā paredzētās steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedības piemērošanas jomā.

35

Otrkārt, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka, lai gan vecāku vara pār bērnu ar 2012. gada 2. aprīļa spriedumu tika piešķirta abiem vecākiem, saskarsmes tiesības un tiesības bērnu uzņemt pie sevis ar šo spriedumu tika noteiktas tēvam un ar Cour d’appel de Bordeaux2013. gada 5. marta spriedumu, ar ko daļēji ir atcelts minētais spriedums, bērna dzīvesvieta tika noteikta tēva domicilā, pēdējam minētajam kopš bērna aizvešanas uz Īriju 2012. gada 12. jūlijā ir liegta regulāra saskarsme ar savu bērnu, kam šobrīd ir seši gadi. Tā kā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts saistībā ar strīdu, kura priekšmets ir tēva iesniegts pieteikums par bērna atgriešanos Francijā, un atbildes uz uzdotajiem jautājumiem ir izšķirošas risinājuma rašanai šajā strīdā, novēlots strīda risinājums varētu kaitēt bērna un tēva attiecību atjaunošanai un – gadījumā, ja bērns atgrieztos Francijā, – viņa integrācijai savā jaunajā ģimenes un sociālajā vidē.

36

Šajos apstākļos pēc tiesneša referenta priekšlikuma, uzklausījusi ģenerāladvokātu, Tiesas trešā palāta nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumu par steidzamības tiesvedības piemērošanu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.

37

Jānorāda, pirmkārt, ka pamatlietā nav nekāda Francijas un Īrijas tiesu jurisdikcijas konflikta vai konflikta riska, līdz ar to regulas 12. un 19. panta noteikumiem, uz kuriem atsaucas iesniedzējtiesa, nav nozīmes šī strīda atrisināšanā.

38

Ir skaidrs, pirmkārt, ka brīdī, kad Tribunal de grande instance d’Angoulême un Cour d’appel de Bordeaux tika iesniegtas prasības, bērna pastāvīgā dzīvesvieta bija Francijā, līdz ar to saskaņā ar regulas 8. pantu šīm tiesām bija jurisdikcija lemt par noteikumiem, kas attiecas uz vecāku atbildību.

39

Otrkārt, ir jākonstatē, ka High Court2013. gada 29. maijā tika iesniegts pieteikums par bērna atgriešanos Francijā, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas konvencijas 12. pantu, regulas 10. un 11. pantu un 1991. gada Likumu par bērnu nolaupīšanu un rīkojumu par aizgādības tiesībām izpildi.

40

Šī prasība, kuras priekšmets ir tāda bērna atgriešanās izcelsmes dalībvalstī, kurš ticis nelikumīgi aizvests vai aizturēts kādā citā dalībvalstī, neattiecas uz vecāku atbildību pēc būtības, un tādējādi tai nav tāds pats priekšmets, ne arī pamats kā prasībai, kurā ir lūgts lemt par vecāku atbildību (skat. spriedumu Purrucker, C‑296/10, EU:C:2010:665, 68. punkts). Turklāt saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas 19. pantu lēmums, kas pieņemts saskaņā ar minēto konvenciju un ir saistīts ar bērna atgriešanos, nav jāuzskata par aizbildnības pēc būtības nodibināšanu. Tādējādi starp šādām prasībām nevar pastāvēt lis pendens.

41

Jāpiebilst, ka arī regulas 10. pants pamatlietā nav piemērojams, jo regula neattiecas uz vecāku atbildību pēc būtības.

42

Jākonstatē, otrkārt, ka strīda atrisināšanai pamatlietā nav nozīmes arī regulas 9. panta noteikumiem, uz kuriem atsaucas High Court savā 2013. gada 13. augusta spriedumā un kuri attiecas uz to, ka noteiktā laikposmā tās dalībvalsts tiesām, kurā bija bērna agrākā pastāvīgā dzīvesvieta, saglabājas jurisdikcija saistībā ar saskarsmes tiesībām, ne regulas 24. panta noteikumiem, uz kuru norāda iesniedzējtiesa un kurš ietilpst regulas III nodaļas I sadaļā, kas attiecas uz kādā dalībvalstī pasludinātu nolēmumu atzīšanu. Kā izriet no iepriekš izdarītajiem secinājumiem, strīdā pamatlietā nav izvirzīts jautājums par kompetenci lemt par saskarsmes tiesībām, ne arī jautājums par Francijas tiesas nolēmuma atzīšanu Īrijā.

43

Treškārt, ir jānorāda, ka nozīme savukārt ir regulas 2. panta 11. punktam, kurā ir definēts jēdziens “nelikumīga bērna aizvešana vai aizturēšana”, kā arī regulas 11. pantam, kas papildina 1980. gada Hāgas konvencijas noteikumus un ir piemērojams, ja, kā tas ir pamatlietā, kādā Eiropas Savienības tiesā, pamatojoties uz šo konvenciju, ir iesniegts pieteikums par tāda bērna atgriešanos dalībvalstī, kas ir ticis nelikumīgi aizvests vai aizturēts kādā citā dalībvalstī.

44

Vispirms ir jāuzsver, ka pamatlietā bērns no Francijas uz Īriju tika aizvests likumīgi, ņemot vērā 2012. gada 2. aprīļa spriedumu, kurā bērna pastāvīgā dzīvesvieta tika noteikta mātes domicilā un kurā mātei bija atļauts “nodibināt savu dzīvesvietu Īrijā”. Kā Francijas valdība to ir norādījusi atbildē uz Tiesas izteikto lūgumu sniegt precizējumus un tiesas sēdē, šim spriedumam nebija likumīga spēka, jo to varēja pārsūdzēt, bet tā noteikumi attiecībā uz bērnu bija provizoriski izpildāmi. Minētais spriedums, par kuru tika iesniegta apelācijas sūdzība pirms bērna aizvešanas, tika atcelts apmēram astoņus mēnešus pēc bērna aizvešanas uz Īriju ar Cour d’appel de Bordeaux2013. gada 5. marta spriedumu, kurā bērna dzīvesvieta bija noteikta viņa tēva domicilā, kurš dzīvo Francijā. Šis spriedums, par kuru M iesniedza kasācijas sūdzību, saskaņā ar Francijas valdības norādēm ir izpildāms un tam ir likumīgs spēks, jo kasācijas sūdzībai nav apturošas iedarbības Francijas tiesībās.

45

Tādējādi, ņemot vērā šī sprieduma 37.–43. punktā izklāstītos apsvērumus, ir jāuzskata, ka, uzdodot pirmo un trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai regulas 2. panta 11. punkts un 11. pants ir interpretējami tādējādi, ka apstākļos, kad bērna aizvešana ir notikusi saskaņā ar provizoriski izpildāmu tiesas nolēmumu, kas vēlāk ir ticis atcelts ar tiesas nolēmumu, kurā bērna dzīvesvieta ir noteikta tā vecāka domicilā, kas dzīvo izcelsmes dalībvalstī, dalībvalsts, uz kuru bērns ir aizvests, tiesai, kurā ir iesniegts pieteikums par bērna atgriešanos, novērtējot visus konkrētos attiecīgā gadījuma apstākļus, ir jāpārbauda, vai bērna pastāvīgā dzīvesvieta joprojām bija izcelsmes dalībvalstī tieši pirms apgalvotās nelikumīgās aizturēšanas.

46

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas definīciju, kas ir ietverta regulas 2. panta 11. punktā un kas ir ļoti līdzīga tai, kāda ir ietverta 1980. gada Hāgas konvencijas 3. pantā, lai aizvešanu vai aizturēšanu uzskatītu par nelikumīgu regulas izpratnē, tai ir jābūt notikušai, pārkāpjot aizgādības tiesības, kas izriet no tiesas nolēmuma, likuma vai nolīguma, kam ir juridisks spēks, saskaņā ar tās dalībvalsts tiesībām, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms viņa aizvešanas vai aizturēšanas.

47

No šīs definīcijas izriet, ka nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas esamība regulas 2. panta 11. punkta izpratnē nozīmē, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms viņa aizvešanas vai aizturēšanas bija izcelsmes dalībvalstī, un izriet no aizgādības tiesību, kas piešķirtas saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesībām, pārkāpuma.

48

Runājot par regulas 11. panta 1. punktu, tajā ir paredzēts, ka šī panta 2.–8. punkts ir piemērojams, ja persona, kam ir aizgādības tiesības, piesakās kompetentajās iestādēs dalībvalstī ar nolūku saņemt spriedumu, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas konvenciju, lai panāktu tā bērna atpakaļatdošanu, kurš ir nelikumīgi aizvests vai aizturēts “dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas”. No tā izriet, ka tā tas nav gadījumā, ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms viņa aizvešanas vai aizturēšanas nebija izcelsmes dalībvalstī.

49

Tādējādi gan no regulas 2. panta 11. punkta, gan no 11. panta 1. punkta izriet, ka pēdējais minētais pants, lai apmierinātu pieteikumu par bērna atgriešanos, var tikt piemērots tikai tad, ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms apgalvotās nelikumīgās aizturēšanas bija izcelsmes dalībvalstī.

50

Saistībā ar “pastāvīgās dzīvesvietas” jēdzienu Tiesa, interpretējot regulas 8. pantu spriedumā A (EU:C:2009:225) un regulas 8. un 10. pantu spriedumā Mercredi (EU:C:2010:829), jau ir konstatējusi, ka regulā nav nevienas šī jēdziena definīcijas, un uzskatīja, ka tās nozīme un piemērojamība ir jānosaka īpaši saskaņā ar mērķi, kas izriet no regulas preambulas 12. apsvēruma, saskaņā ar kuru tajā noteiktais piekritības pamats ir izveidots, ņemot vērā bērna intereses, it īpaši tuvuma kritēriju (spriedumi A, EU:C:2009:225, 31. un 35. punkts, kā arī Mercredi, EU:C:2010:829, 44. un 46. punkts).

51

Šajos spriedumos Tiesa arī atzina, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir jānosaka valsts tiesai, ņemot vērā visus katrā konkrētā gadījumā pastāvošos faktiskos apstākļus (spriedumi A, EU:C:2009:225, 37. un 44. punkts, kā arī Mercredi, EU:C:2010:829, 47. un 56. punkts). Tā šajā ziņā uzskatīja, ka papildus bērna fiziskai klātbūtnei dalībvalstī ir jāņem vērā citi faktori, kas var norādīt uz to, ka šī klātbūtne nekādā ziņā nav īslaicīga vai gadījuma rakstura un ka bērna dzīvesvieta atbilst vietai, kurai ir raksturīga zināma integrācija sociālā un ģimenes vidē (spriedumi A, EU:C:2009:225, 38. un 44. punkts, kā arī Mercredi, EU:C:2010:829, 47., 49. un 56. punkts).

52

Tiesa precizēja, ka šajā nolūkā īpaši ir jāņem vērā uzturēšanās dalībvalsts teritorijā un ģimenes pārcelšanās uz šo valsti ilgums, regularitāte, apstākļi un iemesli, bērna pilsonība, bērna izglītošanas vieta un apstākļi, valodu zināšanas, kā arī bērna ģimenes un sociālie sakari minētajā valstī (spriedumi A, EU:C:2009:225, 39. un 44. punkts, kā arī Mercredi, EU:C:2010:829, 48., 49. un 56. punkts). Tā arī uzskatīja, ka vecāku vai viena no viņiem nodoms kopā ar bērnu apmesties uz dzīvi citā dalībvalstī, kas izpaužas tādos noteiktos ārējos apstākļos kā mājokļa iegāde vai īre šajā dalībvalstī, var būt norāde uz bērna pastāvīgās dzīvesvietas maiņu (skat. spriedumus A, EU:C:2009:225, 40. un 44. punkts, kā arī Mercredi, EU:C:2010:829, 50. punkts).

53

Turklāt sprieduma Mercredi (EU:C:2010:829) 51.–56. punktā Tiesa ir atzinusi, ka uzturēšanās ilgums var būt tikai norāde, novērtējot visus katrā konkrētā gadījumā pastāvošos faktiskos apstākļus, un precizēja, kādi apstākļi ir jāņem vērā, ja bērns ir agrīnās bērnības vecumposmā.

54

Regulas 2. panta 11. punktā un 11. pantā ietvertā jēdziena bērna “pastāvīgā dzīvesvieta” saturs nedrīkst atšķirties no tā, kāds ir izskaidrots iepriekš minētajos spriedumos saistībā ar regulas 8. un 10. pantu. Tādējādi no šī sprieduma 46.–53. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka dalībvalsts, uz kuru bērns ir aizvests, tiesai, kurā ir iesniegts pieteikums par bērna atgriešanos, pamatojoties uz 1980. gada Hāgas konvenciju un regulas 11. pantu, ir jāpārbauda, vai bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms apgalvotās nelikumīgās aizvešanas vai aizturēšanas bija izcelsmes dalībvalstī, ņemot vērā visus katrā konkrētā gadījumā pastāvošos faktiskos apstākļus un ievērojot šajos spriedumos norādītos vērtējuma kritērijus.

55

Pārbaudot it īpaši bērna uzturēšanās dalībvalstī, uz kuru viņš ir ticis aizvests, iemeslus un tā vecāka nodomu, kas viņu uz to ir aizvedis, pamatlietā aplūkotajos apstākļos ir svarīgi ņemt vērā, ka tiesas nolēmums, ar ko ir atļauta aizvešana, varēja tikt izpildīts provizoriski un par to tika iesniegta apelācijas sūdzība. Patiesībā šie apstākļi nenorāda par labu konstatējumam par bērna pastāvīgās dzīvesvietas maiņu, jo minētais nolēmums bija provizorisks un šis vecāks bērna aizvešanas brīdī nevarēja būt pārliecināts, ka uzturēšanās šajā dalībvalstī nebūs īslaicīga.

56

Ņemot vērā vajadzību nodrošināt bērna interešu aizsardzību, šie apstākļi, novērtējot visus konkrētajā gadījumā pastāvošos apstākļus, ir jāizvērtē salīdzinājumā ar citiem faktiskajiem apstākļiem, kas var pierādīt zināmu bērna integrāciju sociālajā un ģimenes vidē kopš viņa aizvešanas un kas ir minēti šī sprieduma 52. punktā, it īpaši laiku, kas pagājis no šīs aizvešanas līdz tiesas nolēmumam, ar kuru ir atcelts pirmās instances tiesas nolēmums un bērna dzīvesvieta ir noteikta tā vecāka domicilā, kas dzīvo izcelsmes dalībvalstī. Savukārt laiks, kas ir pagājis kopš šī nolēmuma, nekādā ziņā nevar tikt ņemts vērā.

57

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz pirmo un trešo jautājumu ir jāatbild, ka regulas 2. panta 11. punkts un 11. pants ir interpretējami tādējādi, ka apstākļos, kad bērna aizvešana ir notikusi saskaņā ar provizoriski izpildāmu tiesas nolēmumu, kas vēlāk ir ticis atcelts ar tiesas nolēmumu, kurā bērna dzīvesvieta ir noteikta tā vecāka domicilā, kas dzīvo izcelsmes dalībvalstī, dalībvalsts, uz kuru bērns ir aizvests, tiesai, kurā ir iesniegts pieteikums par bērna atgriešanos, novērtējot visus konkrētos attiecīgā gadījuma apstākļus, ir jāpārbauda, vai bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms apgalvotās nelikumīgās aizturēšanas joprojām bija izcelsmes dalībvalstī. Veicot šo novērtējumu, ir svarīgi ņemt vērā, ka tiesas nolēmums, ar ko ir atļauta aizvešana, varēja tikt izpildīts provizoriski un ka par to tika iesniegta apelācijas sūdzība.

58

Tā kā Francijas valdība un Komisija uzskata, ka otrā jautājuma pieņemamība ir apšaubāma, ciktāl tas attiecas uz 1980. gada Hāgas konvencijas interpretāciju, ir jānorāda, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis sava viedokļa 54.–57. punktā, ka, tā kā atsevišķās regulas tiesību normās ir pārņemti minētās konvencijas noteikumi vai tajās ir atsauce uz to, lūgtā interpretācija ir vajadzīga vienotai regulas un minētās konvencijas piemērošanai Savienībā, un nešķiet, ka tai nav nozīmes strīda atrisināšanai pamatlietā (šajā ziņā skat. spriedumu McB., C‑400/10 PPU, EU:C:2010:582, 32.–37. punkts).

59

Vispirms pēc būtības ir jānorāda, ka, pirmkārt, Francijas valdība tiesas sēdē norādīja, ka tiesai atbilstoši Francijas tiesībām nevarēja būt aizgādības tiesību.

60

Otrkārt, ciktāl iesniedzējtiesa, šķiet, jautājumu par Francijas tiesu jurisdikciju lemt par aizgādības tiesībām pār bērnu saista ar jautājumu par aizturēšanas nelikumīgo raksturu, ir jānorāda, kā tas ir minēts šī sprieduma 38. punktā, ka Cour d’appel de Bordeaux bija jurisdikcija saskaņā ar regulas 8. pantu, jo savā 2013. gada 5. marta spriedumā tā bērna dzīvesvietu bija noteikusi tēva domicilā. Tomēr tas nenosaka bērna aizturēšanas nelikumīgo raksturu regulas izpratnē, jo šāds raksturs izriet nevis no pašas izcelsmes dalībvalsts tiesu jurisdikcijas, bet, kā tas ir konstatēts šī sprieduma 47. punktā, no saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts tiesībām piešķirtu aizgādības tiesību pārkāpuma.

61

Treškārt, ir jāuzsver, ka regulas 2. panta 11. punktā “nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas” definīcijā nav ietverts saskarsmes tiesību un tiesību uzņemt bērnu pie sevis pārkāpums.

62

Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka, uzdodot savu otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai regula ir interpretējama tādējādi, ka apstākļos, kad bērna aizvešana ir notikusi saskaņā ar provizoriski izpildāmu tiesas nolēmumu, kas vēlāk ir ticis atcelts ar tiesas nolēmumu, kurā bērna dzīvesvieta ir noteikta tā vecāka domicilā, kas dzīvo izcelsmes dalībvalstī, bērna neatgriešana šajā dalībvalstī pēc šī otrā nolēmuma pieņemšanas ir nelikumīga, līdz ar to ir jāpiemēro regulas 11. pants.

63

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka aizgādības tiesību pārkāpumu regulas izpratnē veido bērna neatgriešana izcelsmes dalībvalstī pēc šīs dalībvalsts tiesas nolēmuma, kurā bērna dzīvesvieta ir noteikta tā vecāka domicilā, kas dzīvo minētajā dalībvalstī, un aizgādības tiesības saskaņā ar regulas 2. panta 9. punktu ietver tiesības noteikt bērna dzīvesvietu. Tādējādi bērna aizturēšana, pārkāpjot šādu nolēmumu, ir nelikumīga regulas izpratnē. Tādējādi tās 11. pants ir piemērojams, ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms šīs aizturēšanas bija izcelsmes dalībvalstī.

64

Ja uzskata, ka šis dzīvesvietas nosacījums nav izpildīts, lēmums noraidīt pieteikumu par bērna atgriešanos, kas pamatots ar regulas 11. pantu un kas nav aizbildnības pēc būtības nodibināšana, par ko izcelsmes dalībvalsts tiesa jau ir lēmusi, ir pieņemts, nepārkāpjot noteikumus, kas attiecas uz dalībvalstī pasludinātu spriedumu atzīšanu un izpildi un kas ir ietverti regulas III nodaļā.

65

Tādējādi pamatlietā bērna neatgriešana Francijā ir aizgādības tiesību, kas izriet no Cour d’appel de Bordeaux2013. gada 5. marta sprieduma, pārkāpums regulas izpratnē. Tas nozīmē, ka šī neatgriešana ir nelikumīga regulas izpratnē un ka tās 11. pants var tikt piemērots, lai apmierinātu pieteikumu par bērna atgriešanos, ja Īrijas kompetentā tiesa uzskatīs, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms šī sprieduma bija Francijā. Ja šī tiesa, tieši pretēji, uzskatīs, ka šajā brīdī bērna pastāvīgā dzīvesvieta bija Īrijā, tās lēmums noraidīt pieteikumu par bērna atgriešanos būs pieņemts, nepārkāpjot regulas III nodaļas noteikumus, lai panāktu minētā sprieduma izpildi.

66

Pēdējā minētajā gadījumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar regulas preambulas 21. apsvērumu tā ir pamatota ar koncepciju, ka dalībvalstī taisītu spriedumu atzīšana un izpilde ir jābalsta uz savstarpējas uzticēšanās principu un neatzīšanas iemesli jāsaglabā noteiktā minimuma līmenī (spriedums Rinau, C‑195/08 PPU, EU:C:2008:406, 50. punkts).

67

Tas, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta pēc pirmās instances tiesas nolēmuma apelācijas tiesvedības laikā varēja būt mainījusies un ka šīs izmaiņas attiecīgā gadījumā konstatējusi tiesa, kurā bija iesniegts pieteikums par bērna atgriešanos, kas ir pamatots ar 1980. gada Hāgas konvenciju un regulas 11. pantu, nevar būt apstāklis, uz kuru vecāks, kas aiztur bērnu, pārkāpjot aizgādības tiesības, varētu atsaukties, lai paildzinātu faktisko situāciju, kuru ir radījusi viņa prettiesiskā rīcība, un lai iebilstu pret izcelsmes dalībvalstī taisīta nolēmuma par vecāku atbildības īstenošanu, kas tajā ir izpildāms un kas ir ticis izsniegts vai paziņots, izpildi. Ja uzskatītu, ka bērna pastāvīgās dzīvesvietas maiņas konstatācija, ko veikusi tiesa, kurā ir iesniegts šāds pieteikums, ļauj paildzināt šo faktisko situāciju un likt šķēršļus šāda nolēmuma izpildei, tas veidotu regulas III nodaļas 2. iedaļā paredzētā mehānisma apiešanu un regula zaudētu savu jēgu.

68

Tāpat arī tādā gadījumā, kā pamatlietā aplūkotais, prasības iesniegšana par šādu izcelsmes dalībvalsts taisītu nolēmumu par vecāku atbildības īstenošanu nevar ietekmēt šī nolēmuma izpildi.

69

Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka regula ir interpretējama tādējādi, ka apstākļos, kad bērna aizvešana ir notikusi saskaņā ar provizoriski izpildāmu tiesas nolēmumu, kas vēlāk ir ticis atcelts ar tiesas nolēmumu, kurā bērna dzīvesvieta ir noteikta tā vecāka domicilā, kas dzīvo izcelsmes dalībvalstī, bērna neatgriešana šajā dalībvalstī pēc šī otrā nolēmuma pieņemšanas ir nelikumīga un ir jāpiemēro regulas 11. pants, ja tiek uzskatīts, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms šīs neatgriešanas joprojām bija minētajā dalībvalstī. Tieši pretēji, ja uzskata, ka šajā brīdī bērna pastāvīgā dzīvesvieta vairs nebija izcelsmes dalībvalstī, lēmums noraidīt pieteikumu par bērna atgriešanos, pamatojoties uz šo tiesību normu, ir pieņemts, nepārkāpjot regulas III nodaļas noteikumus par dalībvalstī pasludinātu spriedumu atzīšanu un izpildi.

70

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: