—

CTP – Compagnia Trasporti Pubblici SpA vārdā – M. Malena, avvocato,

—

Regione Campania vārdā – L. Buondonno, M. Lacatena un M. d’Elia, avvocati,

—

Provincia di Napoli vārdā – L. Scetta un A. Di Falco, avvocati,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Gentili, avvocato dello Stato,

—

Eiropas Komisijas vārdā – E. Montaguti un N. Yerrell, pārstāves,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1969. gada 26. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1191/69 par dalībvalstu darbību sakarā ar saistībām, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem, dzelzceļa pārvadājumu, autopārvadājumu un iekšējo ūdensceļu pārvadājumu nozarē (OV L 156, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1991. gada 20. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1893/91 (OV L 169, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1191/69”).

2

Šie lūgumi tika iesniegti tiesvedībās starp CTP – Compagnia Trasporti Pubblici SpA (turpmāk tekstā – “CTP”), [no vienas puses], un Regione Campania (Kampānijas reģions) (lietas no C‑516/12 līdz C‑518/12) un Provincia di Napoli (Neapoles province) (lietas C‑516/12 un C‑518/12), [no otras puses], sakarā ar pēdējo minēto atteikumu piešķirt CTP kompensāciju par tādu saistību izpildi, kas attiecas uz vietējā sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu.

3

Regulas Nr. 1191/69 1. panta 1.–5. punktā, kas ietverts I sadaļā ar nosaukumu “Vispārīgi noteikumi”, ir noteikts:

“1.   Šo regulu piemēro transporta uzņēmumiem, kas sniedz dzelzceļa pārvadājumu, autopārvadājumu un iekšējo ūdensceļu pārvadājumu pakalpojumus.

Dalībvalstis var izslēgt no šīs regulas piemērošanas jomas visus uzņēmumus, kuru darbība ierobežojas vienīgi ar pilsētas, piepilsētas vai reģionālo pakalpojumu sniegšanu.

2.   Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

3.   Dalībvalstu kompetentas iestādes izbeidz visus pārvadājumiem pa dzelzceļiem, autoceļiem un iekšējiem ūdensceļiem uzliktās saistības, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem, kā definēts šajā regulā.

4.   Lai nodrošinātu pietiekamus transporta pakalpojumus, ko sniedz, lai īpaši ievērotu sociālus faktorus, vides faktorus un pilsētu un lauku teritoriju plānošanu, vai arī lai dažām pasažieru kategorijām piedāvātu īpašas braukšanas likmes, dalībvalstu kompetentas iestādes var slēgt sabiedrisko pakalpojumu līgumus ar transporta uzņēmumu. Šādu līgumu īstenošanas noteikumi un cita ar tiem saistīta informācija sīki izklāstīti V iedaļā.

5.   Dalībvalstu kompetentas iestādes tomēr var saglabāt vai uzlikt 2. pantā minētās sabiedrisko pakalpojumu saistības pilsētas, piepilsētas un reģionālajiem pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem. Šo pakalpojumu sniegšanas nosacījumi un kārtība, ieskaitot kompensēšanas metodes, ir sīki izklāstīta II, III un IV iedaļā.

[..]”

4

Regulas Nr. 1191/69 sākotnējā redakcijā pirms grozījumiem, kas tika izdarīti ar Regulu Nr. 1893/91, 1. pants bija formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis izbeidz visas pārvadājumiem pa dzelzceļiem, autoceļiem un iekšējiem ūdensceļiem uzliktās saistības, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem, kā definēts šajā regulā.

2.   Šādas saistības tomēr var saglabāt, ciktāl tās ir būtiski svarīgas, lai nodrošinātu pietiekamu transporta pakalpojumu sniegšanu.

3.   Attiecībā uz pasažieru pārvadājumiem 1. punktu nepiemēro pārvadājumu likmēm un nosacījumiem, ko kāda dalībvalsts uzliek vienas vai vairāku atsevišķu pasažieru kategoriju interesēs.

4.   Uz finansiāliem apgrūtinājumiem, kas transporta uzņēmumiem rodas 2. punktā minētās saistību saglabāšanas vai 3. punktā minēto pārvadājumu likmju un nosacījumu piemērošanas dēļ, attiecina kompensāciju, ko veic saskaņā ar šajā regulā noteiktajām kopējām procedūrām.”

5

Regulas Nr. 1191/69 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Sabiedrisko pakalpojumu saistības” nozīmē saistības, kuras attiecīgs transporta uzņēmums, ja tas būtu ievērojis savas komerciālās intereses, neuzņemtos vispār vai neuzņemtos tādā pašā mērogā vai ar tādiem pašiem nosacījumiem.”

6

Minētās regulas II iedaļā ar nosaukumu “Sabiedrisko pakalpojumu saistību izbeigšanas vai saglabāšanas kopējie principi” ietilpst 3.–8. pants.

7

Minētās regulas 4. pants ir formulēts šādi:

“1.   Transporta uzņēmumi iesniedz dalībvalstu kompetentās iestādēs pieteikumus par jebkuras sabiedrisko pakalpojumu saistības pilnīgu vai daļēju izbeigšanu, ja šāda saistība tiem izraisa ekonomiskus zaudējumus.

2.   Uzņēmumi savā pieteikumā var ierosināt izmantojamo pārvadājumu veidu aizstāt ar kādu citu veidu. Aprēķinot ietaupījumu apmēru, kas varētu būt panākts, lai uzlabotu to finansiālo stāvokli, uzņēmumi piemēro 5. panta noteikumus.”

8

Regulas Nr. 1191/69 6. pantā ir noteikts:

“1.   Viena gada laikā no šīs regulas stāšanās spēkā transporta uzņēmumi iesniedz dalībvalstu kompetentās iestādēs 4. pantā minētos pieteikumus.

Transporta uzņēmumi drīkst iesniegt šos pieteikumus pēc iepriekš minētā laikposma izbeigšanās, ja tie konstatē, ka ir ievēroti 4. panta 1. punkta noteikumi.

2.   Lēmumos par sabiedrisko pakalpojumu saistības vai tās daļas saglabāšanu vai izbeigšanu noteiktā laikposma beigās paredz kompensācijas piešķiršanu par finansiālajiem apgrūtinājumiem, kas rodas šīs saistības dēļ; šīs kompensācijas apmēru nosaka saskaņā ar 10. līdz 13. pantā noteiktajām kopējām procedūrām.

3.   Viena gada laikā no šīs pieteikuma iesniegšanas dienas dalībvalstu kompetentās iestādes pieņem lēmumus attiecībā uz saistībām veikt darbību vai veikt pārvadājumus un sešu mēnešu laikā – attiecībā uz saistībām ievērot likmes [tarifus].

Tiesības uz kompensāciju rodas kompetentās iestādes lēmuma pieņemšanas dienā, bet jebkādā gadījumā ne agrāk par 1971. gada 1. janvāri.

4.   Ja dalībvalstu kompetentās iestādes katra uzņēmuma iesniegto apelāciju skaita un svarīguma dēļ uzskata par vajadzīgu, tās tomēr var pagarināt 3. punkta pirmajā daļā noteikto termiņu vēlākais līdz 1972. gada 1. janvārim. Šādā gadījumā tiesības uz kompensāciju rodas minētajā dienā.

Ja dalībvalstu kompetentās iestādes plāno izmantot šīs tiesības uz termiņa pagarināšanu, tās par to paziņo attiecīgajiem uzņēmumiem sešu mēnešu laikā pēc pieteikumu iesniegšanas.

Ja kādai dalībvalstij rodas īpašas grūtības, Padome var pēc šīs valsts pieprasījuma, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu, atļaut attiecīgajai valstij šā punkta pirmajā daļā norādīto termiņu pagarināt līdz 1973. gada 1. janvārim.

5.   Ja kompetentās iestādes noteiktajās laika robežās nav pieņēmušas lēmumu, saistība, attiecībā uz kuru saskaņā ar 4. panta 1. punktu iesniegts pieteikums par izbeigšanu, tiek izbeigta.

6.   Pamatojoties uz ziņojumu, ko Komisija iesniedz līdz 1972. gada 31. decembrim, Padome pētī situāciju katrā dalībvalstī saistībā ar šīs regulas īstenošanu.

9

Regulas Nr. 1191/69 V iedaļā ar nosaukumu “Sabiedrisko pakalpojumu līgumi” ietilpst tikai 14. pants, kurā ir paredzēts:

“1   “Sabiedrisko pakalpojumu līgums” nozīmē līgumu, kas noslēgts starp dalībvalsts kompetentajām iestādēm un transporta uzņēmumu, lai iedzīvotājus nodrošinātu ar pietiekamiem transporta pakalpojumiem.

Sabiedrisko pakalpojumu līgums var īpaši attiekties uz:

2.   Sabiedrisko pakalpojumu līgums nosaka, cita starpā, šādus punktus:

3.   Aktīvi, ko izmanto to transporta pakalpojumu sniegšanai, uz kuriem attiecas sabiedrisko pakalpojumu līgums, var būt uzņēmuma īpašumā vai arī nodoti tā rīcībā.

4.   Katrs uzņēmums, kas plāno pārtraukt sabiedrībai nepārtraukti un regulāri sniegtus transporta pakalpojumus, kuri nav paredzēti līgumā vai sabiedrisko pakalpojumu saistībā, vai ieviest būtiskas pārmaiņas šajos pakalpojumos, par to paziņo attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm vēlākais trīs mēnešus iepriekš.

Kompetentās iestādes var izlemt atteikties no šāda paziņojuma pieprasīšanas.

Šis noteikums neskar citas attiecīgajā valstī pieņemtas procedūras attiecībā uz transporta pakalpojumu pārtraukšanas vai pārmaiņu tiesību piešķiršanu.

5.   Pēc 4. punktā minētās informācijas saņemšanas kompetentās iestādes var iestāties par attiecīgā pakalpojuma saglabāšanu līdz vienam gadam no paziņojuma dienas un dara to zināmu uzņēmumam vēlākais vienu mēnesi pirms paziņojuma termiņa izbeigšanās.

Šīs iestādes var arī uzņemties iniciatīvu par šādu transporta pakalpojuma ieviešanas vai pārmaiņu apspriešanu.

6.   Izdevumus, kas transporta uzņēmumiem rodas 5. punktā minēto saistību pildīšanas dēļ, atlīdzina saskaņā ar II, III un IV iedaļā izklāstītajām kopējām procedūrām.”

10

Regulas Nr. 1191/69 sākotnējā redakcijā pirms grozījumiem, kas tika izdarīti ar Regulu Nr. 1893/91, 14. pants bija formulēts šādi:

“1.   Izņemot gadījumus, uz ko attiecas 1. panta 3. punkts, pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas dalībvalstis drīkst uzlikt transporta uzņēmumam sabiedrisko pakalpojumu saistības tikai tiktāl, cik šīs saistības ir būtiski svarīgas, lai nodrošinātu pietiekamu transporta pakalpojumu sniegšanu..

2.   Ja šādā veidā uzliktās saistības izraisa transporta uzņēmumiem ekonomiskus zaudējumus 5. panta 1. un 2. punkta nozīmē vai finansiālos apgrūtinājumus 9. panta nozīmē, dalībvalstu kompetentās iestādes, lemjot par šādu saistību uzlikšanu, paredz kompensāciju piešķiršanu par finansiālajiem apgrūtinājumiem, kas rodas šo saistību dēļ. Piemēro 10. līdz 13. panta prasības.”

11

1997. gada 19. novembra Dekrētlikuma Nr. 422 par funkciju un pienākumu vietējā sabiedriskā transporta jomā nodošanu reģioniem un vietējām iestādēm saskaņā ar 1997. gada 15. marta Likuma Nr. 59 4. panta 4. punktu (decreto legislativo n. 422 – Conferimento alle regioni ed agli enti locali di funzioni e compiti in materia di trasporto pubblico locale, a norma dell’articolo 4, comma 4, della legge 15 marzo 1997, n. 59) (1997. gada 10. decembraGURI Nr. 287) 17. pantā ir noteikts:

“Lai nodrošinātu mobilitāti lietotājiem, reģioni, provinces un komūnas, piemērojot [Regulas Nr. 1191/69] 2. pantu, nosaka sabiedrisko pakalpojumu saistības un pakalpojumu līgumos, uz kuriem attiecas 19. pants, paredz attiecīgas ekonomiskas kompensācijas uzņēmumiem, kas sniedz šos pakalpojumus, saskaņā ar minēto Kopienu tiesību normu, ņemot vērā tarifa ieņēmumus, kā arī vajadzības gadījumā pārvalda papildu mobilitātes pakalpojumus.”

12

CTP sniedz vietējā sabiedriskā transporta pakalpojumus Neapoles provincē. Šajā sakarā tā bija iesniegusi vairākus pieteikumus Kampānijas reģionam un Neapoles provincei ar mērķi saņemt kompensāciju par ekonomiskiem zaudējumiem, kas tai esot radušies sakarā ar minēto pakalpojumu sniegšanu.

13

CTP lūdza Tribunale amministrativo regionale per la Campania [Kampānijas Administratīvajai apgabaltiesai] atcelt šos administratīvos lēmumus. Pēdējā minētā uzskatīja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1191/69 4. pantu tiesības uz kompensāciju par šādiem ekonomiskiem zaudējumiem var rasties tikai tad, ja transporta uzņēmums ir iepriekš iesniedzis pieteikumu par sabiedriskā pakalpojuma saistību izbeigšanu un ja kompetentās iestādes to ir noraidījušas. Konstatējot, ka CTP nav iesniegusi šādu pieteikumu par saistību izbeigšanu, Tribunale amministrativo regionale per la Campania taisīja trīs spriedumus, ar kuriem tā noraidīja CTP celtās prasības.

14

CTP iesniedza iesniedzējtiesā apelācijas sūdzības par Tribunale amministrativo regionale per la Campania trīs spriedumiem. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Regulas Nr. 1191/69 1., 4. un 6. pantam ir divas atšķirīgas interpretācijas attiecībā uz tiesību uz kompensāciju rašanos tāda transporta uzņēmuma vadībā, kuram ir sabiedriskā pakalpojuma saistības.

15

Saskaņā ar interpretāciju, kas ir kvalificējama kā “teleoloģiska” un kuru izmantojusi Tribunale amministrativo regionale per la Campania, tiesības uz kompensāciju var rasties vienīgi pēc pieteikuma par sabiedriskā pakalpojuma saistības izbeigšanu, ko kompetentajās iestādēs ir iesniedzis attiecīgais transporta uzņēmums. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa citē minētā 1997. gada 19. novembra dekrētlikuma Nr. 422 17. pantu, kurā ir paredzēts noslēgt pakalpojumu līgumus un šajā ziņā precizēts, ka atšķirībā no iepriekšējā koncesijas režīma pašreizējais režīms ir pietuvināts pakalpojumu līgumam, jo administrācijas pārskaitītā summa var tikt pielīdzināta savstarpējai atlīdzībai par brīvprātīgi uzņemtām saistībām. Tomēr tā piebilst, ka šīs tiesības uz atlīdzību, kaut arī tās ir paredzētas līgumā, var rasties vienīgi pēc pieteikuma par sabiedriskā pakalpojuma saistību izbeigšanu iesniegšanas.

16

Saskaņā ar tā saukto “sistemātisko” interpretāciju tiesības uz kompensāciju rodas uz likuma pamata un transporta uzņēmumam nav jāiesniedz pieteikums par sabiedriskā pakalpojuma saistību izbeigšanu, ciktāl šīs tiesības attiecas uz sabiedriskā pakalpojuma saistībām, kuru saglabāšana ir atļauta saskaņā ar Regulas Nr. 1191/69 1. panta 5. punktu, kurš attiecas uz pilsētas, piepilsētas un reģionālajiem pasažieru pārvadājumu pakalpojumiem.

17

Šādos apstākļos Consiglio di Stato [Augstākā administratīvā tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu, kura redakcija lietās no C‑516/12 līdz C‑518/12 ir identiska:

“Vai saskaņā ar [Regulas Nr. 1191/69] 4. pantu tiesības uz kompensāciju rodas tikai tad, ja pēc attiecīga pieteikuma iesniegšanas kompetentās iestādes neizbeidz tāda pakalpojuma saistību, kas atbildīgajam transporta uzņēmumam rada ekonomiskos zaudējumus, vai arī šī tiesību norma attiecas tikai uz pakalpojumu sniegšanas saistībām, attiecībā uz kurām regulā ir paredzēta saistību izbeigšana un nav atļauta to saglabāšana?”

18

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 29. novembra rīkojumu lietas no C‑516/12 līdz C‑518/12 rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī galīgā sprieduma taisīšanai tika apvienotas.

19

Vispirms ir jānosaka konteksts, kādā tika iesniegti lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu.

20

Pirmkārt, nekas no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neliecina, ka Itālijas Republika būtu izmantojusi Regulas Nr. 1191/69 1. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto iespēju izslēgt no šīs regulas piemērošanas jomas uzņēmumus, kuru darbība aprobežojas vienīgi ar pilsētas, piepilsētas vai reģionālo pakalpojumu sniegšanu. Tāpēc šīs regulas normas ir pilnībā attiecināmas arī uz pamatlietām un prejudiciālais jautājums ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs normas (pēc analoģijas skat. spriedumu Antrop u.c., C‑504/07, EU:C:2009:290, 17. punkts).

21

Otrkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tikai iesniedzējtiesa nosaka jautājumu, kurus tā vēlas uzdot Tiesai, priekšmetu. Vienīgi valsts tiesu, kuras izskata lietu un kurām ir jāuzņemas atbildība par tiesas nolēmuma pieņemšanu, ziņā ir, ņemot vērā katras lietas īpatnības, novērtēt gan to, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas sprieduma pieņemšanai, gan to, cik piemēroti ir Tiesai uzdotie jautājumi (spriedums Kersbergen‑Lap un Dams-Schipper, C‑154/05, EU:C:2006:449, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

22

Saskaņā ar norādēm, kuras lietas dalībnieki sniedza tiesas sēdē, vietējie sabiedriskā transporta pakalpojumi, kurus pamatlietās sniedz CTP, var tikt sniegti vai nu kā sabiedrisko pakalpojumu saistības Regulas Nr. 1191/69 2. panta 1. punkta izpratnē, vai uz sabiedrisko pakalpojumu līguma pamata šīs regulas 14. panta 1. punkta izpratnē.

23

Kā norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 34. un 35. punktā, Regulas Nr. 1191/69 4. pants, kas ir uzdotā jautājuma priekšmets, kā arī šīs regulas 6. pants ir piemērojami tikai tad, ja sabiedriskā transporta pakalpojumi, kurus sniedz CTP, tiek sniegti kā sabiedrisko pakalpojumu saistības minētās regulas 2. panta 1. punkta izpratnē. Turpretim šie panti nav piemērojami, ja sabiedriskā transporta pakalpojumi, kurus sniedz CTP, tiek sniegti uz sabiedrisko pakalpojumu līguma pamata Regulas Nr. 1191/69 14. panta 1. punkta izpratnē, un tas ir jānoskaidro iesniedzējtiesai.

24

Šajā gadījumā iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecas uz Regulas Nr. 1191/69 4. panta interpretāciju, un šī tiesa neatsaucas uz situāciju, uz kuru attiecas šīs regulas 14. panta 1. punkts. Tāpēc, ņemot vērā šī sprieduma 21. punktā minēto judikatūru, Tiesai uzdotais jautājums ir jāizvērtē, pamatojoties uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru vietējie sabiedriskā transporta pakalpojumi, kurus sniedz CTP, tiek sniegti kā sabiedrisko pakalpojumu saistības Regulas Nr. 1191/69 2. panta 1. punkta izpratnē.

25

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1191/69 4. un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesības uz kompensāciju par sabiedriskā pakalpojuma saistību izpildi šīs regulas 2. panta 1. punkta izpratnē rodas tikai tad, ja, pirmkārt, tiek iesniegts pieteikums par sabiedriskā pakalpojuma saistību izbeigšanu un, otrkārt, ja kompetentās iestādes pieņem lēmumu minētās saistības saglabāt vai noteikta laikposma beigās tās izbeigt.

26

Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1191/69 4. panta 1. punktu, skatot to kopā ar tās 6. panta 2. punktu, kompensācija par sabiedriskā pakalpojuma saistību izpildi tiek piešķirta attiecīgajiem transporta uzņēmumiem tikai tad, ja tie lūdz pilnībā vai daļēji izbeigt šīs saistības un ja kompetentās iestādes, pretēji šim lūgumam, nolemj saglabāt vai noteikta laikposma beigās pilnībā vai daļēji izbeigt minētās sabiedriskā pakalpojuma saistības. Līdz ar to Regulas Nr. 1191/69 normas prasa, lai būtu izpildīti šī sprieduma 25. punktā minētie nosacījumi.

27

Jāatgādina, ka Regulas Nr. 1191/69 14. pantā, tā sākotnējā redakcijā pirms grozījumiem, kas tika izdarīti ar Regulu Nr. 1893/91, bija paredzēta atļauja dalībvalstīm noteikt jaunas sabiedriskā pakalpojuma saistības, taču noteikts pienākums kompetentajām iestādēm lēmumā par saistību noteikšanu paredzēt piešķirt kompensāciju par šo saistību izpildi.

28

Tādējādi Regulas Nr. 1191/69 sākotnējā redakcijā pienākums iesniegt pieteikumu par sabiedriskā pakalpojuma saistību izbeigšanu, lai rastos tiesības uz kompensāciju saskaņā ar šīs regulas 4. un 6. panta kombinētajiem noteikumiem, bija piemērojams vienīgi saistībām, kas radušās pirms šīs regulas spēkā stāšanās, kaut arī šīs tiesības uz kompensāciju bija radušās uz likuma pamata attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu saistībām, par kurām vēlāk bija panākta vienošanās saskaņā ar minētās regulas 14. pantu.

29

Taisnība, ka ar Regulu Nr. 1893/91 šī norma tika aizstāta ar Regulas Nr. 1191/69 14. panta pašreizējo redakciju, kurā ir paredzēts noslēgt līgumus par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu. Turklāt ar Regulu Nr. 1893/91 tika ieviests jauns 1. panta 5. punkts, saskaņā ar kuru sabiedrisko pakalpojumu saistību saglabāšana un noteikšana notiek atbilstoši nosacījumiem un noteikumiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1191/69 II līdz IV iedaļā.

30

Itālijas valdība uzskata, ka līdz ar to ar Regulu Nr. 1893/91 ir ticis grozīts sabiedrisko pakalpojumu saistību noteikšanai piemērojamais režīms, kas nozīmē, ka tiesības uz kompensāciju par šādu saistību izpildi turpmāk tiek piešķirtas tikai tad, ja, piemērojot šīs regulas 4. un 6. pantu, ir iesniegts pieteikums par šo saistību izbeigšanu. Šādas interpretācijas pamatošanai Itālijas valdība atsaucas uz faktu, ka pēc Regulas Nr. 1893/91 spēkā stāšanās jaunajā Regulas Nr. 1191/69 1. panta 5. punktā, kurā dotas tiesības dalībvalstīm noteikt jaunas sabiedriskā pakalpojuma saistības, ir skaidra atsauce uz šīs regulas II iedaļu, kas ietver minētos 4. un 6. pantu.

31

Tomēr, kā to uzsvēris ģenerāladvokāts savu secinājumu 53. punktā, nekas neļauj secināt, ka ar Regulu Nr. 1893/91 būtu grozīts sabiedriskā pakalpojuma saistībām, kas radušās pēc Regulas Nr. 1191/69 spēkā stāšanās, piemērojamais režīms, kāds tas ir minēts šī sprieduma 28. punktā. Tieši pretēji, no Regulas Nr. 1893/91 preambulas apsvērumiem izriet, ka dalībvalstis, noslēdzot līgumu starp kompetentajām valsts iestādēm un transporta uzņēmumu, var ne vien noteikt noteikumus, kas piemērojami sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai transporta jomā, bet arī saglabāt iespēju paturēt spēkā vai paredzēt noteiktas sabiedriskā pakalpojuma saistības. Tādējādi sākotnējais režīms ir ticis papildināts ar jaunu režīmu, pamatojoties uz jaunu tiesību instrumentu, proti, sabiedrisko pakalpojumu līgumu jaunā Regulas Nr. 1191/69 14. panta izpratnē.

32

Turklāt jākonstatē, ka ar Regulu Nr. 1893/91 nav tikuši ieviesti nekādi grozījumi Regulas Nr. 1191/69 4. un 6. pantā. Tādējādi šīs regulas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka 4. pantā paredzētie pieteikumi izbeigt saistības ir jāiesniedz viena gada laikā no šīs regulas spēkā stāšanās dienas, proti, 1969. gada 1. janvāra. Turklāt šī panta 3.–6. punktā paredzētie termiņi ir balstīti cita starpā uz 1971. gada 1. janvāri, 1972. gada 1. janvāri, 1973. gada 1. janvāri vai 1972. gada 31. janvāri. No iepriekš minētā izriet, ka Regulas Nr. 1191/69 6. pants ir piemērojams vienīgi tām sabiedrisko pakalpojumu saistībām, kas radušās pirms minētās regulas spēkā stāšanās, proti, 1969. gada 1. janvāra.

33

Turklāt un kā to uzsvēris ģenerāladvokāts savu secinājumu 55. punktā, no Regulas Nr. 1191/69 1. panta 5. punkta formulējuma nevar tikt izsecināts, ka katra no tiesību normām, kas iekļauta šīs regulas II līdz IV iedaļā, ir piemērojama gan attiecībā uz sabiedriskā pakalpojuma saistību saglabāšanu, gan noteikšanu. Tādējādi noteiktas normas, piemēram, 3. pants vai 7. panta 1. punkts, ir piemērojamas vienīgi šādu saistību saglabāšanas gadījumā. Tas pats attiecas uz šīs regulas 4. un 6. pantu, no kuru formulējuma izriet, ka tie ir piemērojami vienīgi attiecībā uz sabiedriskā pakalpojuma saistībām, kas radušās pirms 1969. gada 1. janvāra. Līdz ar to nevar tikt atbalstīts Itālijas valdības arguments, saskaņā ar kuru šīs regulas 1. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tās 4. un 6. pants ir piemērojami attiecībā uz jaunu sabiedriskā pakalpojuma saistību noteikšanu.

34

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1191/69 4. un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu saistībām, kas radušās pirms minētās regulas spēkā stāšanās, tiesības uz kompensāciju par šādu saistību izpildi rodas tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums iesniedz pieteikumu par sabiedriskā pakalpojuma saistību izbeigšanu, kā arī ja kompetentās iestādes pieņem lēmumu par minēto saistību saglabāšanu vai izbeigšanu noteikta laikposma beigās. Savukārt attiecībā uz sabiedriskā pakalpojuma saistībām, kas radušās pēc šī datuma, tiesības uz šādu kompensāciju nav atkarīgas no tiem pašiem minētajiem nosacījumiem.

35

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Padomes 1969. gada 26. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1191/69 par dalībvalstu darbību sakarā ar saistībām, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem, dzelzceļa pārvadājumu, autopārvadājumu un iekšējo ūdensceļu pārvadājumu nozarē, kas grozīta ar Padomes 1991. gada 20. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1893/91, 4. un 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu saistībām, kas radušās pirms minētās regulas spēkā stāšanās, tiesības uz kompensāciju par šādu saistību izpildi rodas tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums ir iesniedzis pieteikumu par sabiedriskā pakalpojuma saistību izbeigšanu, kā arī ja kompetentās iestādes ir pieņēmušas lēmumu par minēto saistību saglabāšanu vai izbeigšanu noteikta laikposma beigās. Savukārt attiecībā uz sabiedriskā pakalpojuma saistībām, kas radušās pēc šī datuma, tiesības uz šādu kompensāciju nav atkarīgas no šādiem nosacījumiem.