EUR-Lex Piekļuve Eiropas Savienības tiesību aktiem

Atpakaļ uz EUR-Lex sākumlapu

Šis dokuments ir izvilkums no tīmekļa vietnes EUR-Lex.

Dokuments 62012CJ0335

Tiesas spriedums (piektā palāta) 2014. gada 17. jūlijā.
Eiropas Komisija pret Portugāles Republiku.
Valsts pienākumu neizpilde - Pašu resursi - Ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņa - Dalībvalstu finansiālā atbildība - Neeksportētie cukura liekie krājumi.
Lieta C-335/12.

Krājums – vispārīgi

Eiropas judikatūras identifikators (ECLI): ECLI:EU:C:2014:2084

Puses
Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa

Puses

Lieta C‑335/12

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, ko 2012. gada 13. jūlijā cēla

Eiropas Komisija , ko pārstāv A. Caeiros , pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Portugāles Republiku , ko pārstāv L. Inez Fernandes , J. Gomes un P. Rocha , kā arī A. Cunha , pārstāvji,

atbildētāja.

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [ T. von Danwitz ], tiesneši E. Juhāss [ E. Juhász ] (referents), A. Ross [ A. Rosas ], D. Švābi [ D. Šváby ] un K. Vajda [ C. Vajda ],

ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [ P. Cruz Villalón ],

sekretāre M. Ferreira [ M. Ferreira ], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 12. decembra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2014. gada 6. marta tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Sprieduma pamatojums

Spriedums

1. Prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, atsakoties nodot tās rīcībā summu EUR 785 078,50 apmērā, kas atbilst maksājumiem par cukura pārpalikuma daudzumiem, kas nav eksportēti pēc Portugāles Republikas pievienošanās Eiropas Kopienai, Portugāles Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti saskaņā ar EKL 10. pantu, Akta par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanās nosacījumiem un Līgumu pielāgojumiem (OV 1985, L 302, 23. lpp.; turpmāk tekstā – “Pievienošanās akts”) 254. pantu, Padomes 1985. gada 7. maija Lēmuma 85/257/EEK, Euratom par Kopienas pašu resursu sistēmu (OV L 128, 15. lpp.) 7. pantu, Komisijas 1986. gada 28. februāra Regulas (EEK) Nr. 579/86, ar kuru nosaka nosacījumus sakarā ar cukura nozares produktu krājumu, kas 1986. gada 1. martā ir Spānijā un Portugālē (OV L 57, 21. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 1986. gada 31. oktobra Regulu (EEK) Nr. 3332/86 (OV L 306, 37. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 579/86”), 4., 7. un 8. pantu, Padomes 1979. gada 24. jūlija Regulas (EEK) Nr. 1697/79 par tāda ievedmuitas nodokļa vai izvedmuitas nodokļa vēlāku piedziņu, kas nav pieprasīts no nodevu maksātāja, par precēm, kas deklarētas saskaņā ar muitas procedūru, kas ietver pienākumu maksāt šos nodokļus (OV L 197, 1. lpp.), 2. pantu, kā arī Padomes 1989. gada 29. maija Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1552/89, ar ko piemēro Lēmumu 88/376/EEK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 155, 1. lpp.), 2., 11. un 17. pantu.

Atbilstošās tiesību normas

2. Pievienošanās akta 254. pantā ir paredzēts:

“Visi produktu krājumi, kas 1986. gada 1. martā ir brīvā apgrozībā Portugāles teritorijā un pārsniedz daudzumu, ko var uzskatīt par parasto pārnesuma krājumu, Portugāles Republikai uz sava rēķina ir jāizņem no apgrozības atbilstoši Kopienu procedūrām un termiņos, kas jānosaka saskaņā ar 258. pantu. Parastā pārnesuma krājuma jēdzienu katram produktam definē atbilstoši katras tirgus organizācijas kritērijiem un mērķiem.” [Neoficiāls tulkojums]

3. Saskaņā ar Pievienošanās akta 371. pantu:

“1. 1970. gada 21. aprīļa lēmumu par dalībvalstu finanšu iemaksu aizstāšanu ar Kopienu pašu resursiem [..] piemēro saskaņā ar 372.–375. panta noteikumiem.

2. Visas šīs nodaļas pantos izdarītās atsauces uz 1970. gada 21. aprīļa lēmumu kopš Padomes 1985. gada 7. maija lēmuma par Kopienas pašu resursu sistēmu stāšanās spēkā ir jāsaprot kā atsauces uz šo pēdējo minēto lēmumu.”

4. Pievienošanās akta 372. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“1970. gada 21. aprīļa lēmuma 2. panta pirmās daļas a) punktā minētajos ieņēmumos ar nosaukumu “lauksaimniecības maksājumi” ietilpst arī ieņēmumi no jebkuras summas, kas konstatēta saistībā ar preču importu tirdzniecībā starp Portugāli un citām dalībvalstīm, kā arī starp Portugāli un trešām valstīm saskaņā ar 233.–345. pantu, 210. panta 3. punktu un 213. pantu.”

5. Lēmuma 85/257 2. pantā ir paredzēts:

“Ieņēmumi no:

a) lauksaimniecības nodevām, prēmijām, papildu un kompensācijas summām, ievedmuitas nodokļiem un citām nodevām, kuras Kopienu iestādes noteikušas vai noteiks tirdzniecībā ar trešām valstīm, īstenojot kopējo lauksaimniecības politiku, kā arī iemaksām un citiem maksājumiem, kas paredzēti cukura tirgu kopīgajā organizācijā;

b) kopējā muitas tarifa nodokļiem un citiem nodokļiem, kurus Kopienu iestādes noteikušas vai noteiks tirdzniecībā ar trešām valstīm,

ir pašu resursi, ko iekļauj Kopienu budžetā.

[..]” [Neoficiāls tulkojums]

6. Saskaņā ar šā lēmuma 7. panta 1. punktu:

“Šā lēmuma 2. un 3. pantā minētos Kopienu resursus dalībvalstis iekasē saskaņā ar valsts normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas tālab vajadzības gadījumā tiks grozīti. Šos resursus dalībvalstis nodod Komisijas rīcībā.”

7. Padomes 1988. gada 24. jūnija Lēmuma 88/376/EEK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 185, 24. lpp.) 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Budžetā iekļaujamos pašu resursus veido šādi ieņēmumi:

a) nodokļi, prēmijas, papildu vai kompensācijas summas, papildu summas vai koeficienti un citas nodevas, ko Kopienas iestādes noteikušas vai noteiks tirdzniecībai ar trešām valstīm, īstenojot kopējo lauksaimniecības politiku, kā arī iemaksas un citas nodevas, kas paredzētas cukura tirgus kopējā organizācijā;

b) Kopīgā muitas tarifa nodevas un citas nodevas, ko Kopienas iestādes noteikušas vai paredz noteikt attiecībā uz tirdzniecību ar trešām valstīm, un muitas nodokļi par precēm, uz kurām attiecas Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgums;

[..].”

8. Šā lēmuma 8. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Lēmuma 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētos Kopienas pašu resursus dalībvalstis iekasē saskaņā ar savu normatīvo un administratīvo aktu noteikumiem, ko vajadzības gadījumā labo, lai izpildītu Kopienas prasības. [..] Dalībvalstis nodod Komisijas rīcībā resursus saskaņā ar 2. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktu.”

9. Regulas Nr. 1697/79 1. pantā ir noteikts:

“1. Šajā regulā ir noteikti nosacījumi, ar kādiem kompetentās iestādes drīkst veikt ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu vēlāku piedziņu, kas jebkāda iemesla dēļ nav pieprasīti to maksātājam, par precēm, kuras deklarētas saskaņā ar muitas procedūru, kas ietver pienākumu maksāt šos nodokļus.

2. Šajā regulā ir šādas definīcijas:

a) “ievedmuitas nodokļi” nozīmē muitas nodokļus un maksājumus ar līdzīgu iedarbību, kā arī lauksaimniecības maksājumus un citus ievedmuitas maksājumus, kas paredzēti atbilstoši kopējai lauksaimniecības politikai vai īpašam režīmam, ko saskaņā ar Līguma 235. pantu piemēro precēm, kuras iegūst, pārstrādājot lauksaimniecības produktus;

[..]

c) “iegrāmatošana” ir administratīvs akts, ar ko nosaka kompetento iestāžu iekasējamo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu summu;

d) “muitas parāds” ir fiziskas vai juridiskas personas pienākums maksāt ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļus par precēm, kas atbilstoši spēkā esošajās tiesību normās noteiktajam ir apliekamas ar šiem nodokļiem.” [Neoficiāls tulkojums]

10. Regulas Nr. 1697/79 2. pantā ir paredzēts:

“1. Ja kompetentās iestādes konstatē, ka ievedmuitas vai izvedmuitas nodoklis, kas saskaņā ar likumu jāmaksā par preci, kas deklarēta muitas procedūrai, kurā tas jāmaksā, pilnībā vai daļēji nav pieprasīts no parādnieka, tās uzsāk nesamaksāto nodokļu piedziņas procesu.

Tomēr šo piedziņas procesu vairs nevar uzsākt, ja kopš dienas, kad ir iegrāmatota sākotnēji no parādnieka pieprasītā nodokļu summa, vai gadījumā, ja iegrāmatošana nav veikta, kopš dienas, kad saistībā ar konkrēto preci ir radies muitas parāds, ir pagājuši trīs gadi.

2. Piedziņas process 1. punkta izpratnē tiek uzsākts, paziņojot ieinteresētajai personai ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu, ko tā ir parādā.” [Neoficiāls tulkojums]

11. Padomes 1985. gada 20. decembra Regulas (EEK) Nr. 3771/85 par lauksaimniecības produktu krājumiem Portugālē (OV L 362, 21. lpp.) 1. pantā ir noteikts:

“Šajā regulā tiek noteikti vispārīgi noteikumi par Pievienošanās akta 254. panta piemērošanu.” [Neoficiāls tulkojums]

12. Regulas Nr. 3771/85 8. pantā ir noteikts:

“1. Šīs regulas piemērošanas kārtību nosaka atbilstoši procedūrai, kas paredzēta Padomes 1966. gada 22. septembra Regulas Nr. 136/66/EEK par eļļas un tauku tirgus kopīgo organizāciju [(OV 1966, L 172, 3025. lpp.)] 38. pantā vai atbilstošajos citu regulu par lauksaimniecības tirgu kopīgo organizāciju pantos.

2. Piemērošanas kārtība, kas minēta 1. punktā, it īpaši ietver:

a) Pievienošanās akta 254. pantā paredzētā krājuma noteikšanu attiecībā uz produktiem, kuru daudzumi pārsniedz parasto pārnesuma krājumu;

[..]

d) pārpalikuma produktu realizācijas kārtību.

3. Piemērošanas kārtībā, kas minēta 1. punktā, var paredzēt:

[..]

c) nodokļa iekasēšanu gadījumā, ja attiecīgā persona neievēro pārpalikuma produktu realizācijas kārtību.”

13. Regulas Nr. 579/86 preambulas otrajā apsvērumā ir noteikts:

“[..] ņemot vērā spekulācijas risku, kas pastāv jaunajās dalībvalstīs attiecībā uz cukuru un izoglikozi, kas ir produkti, kurus var uzkrāt un attiecībā uz kuriem paredzētas eksporta kompensācijas, ir jāizstrādā noteikumi attiecībā uz krājumiem, kas ir [..] Portugālē 1986. gada 1. martā”. [Neoficiāls tulkojums]

14. Šīs regulas preambulas sestā apsvēruma formulējums ir šāds:

“[..] daudzums, kas pārsniedz pārnesuma krājumus [..] un nav izvests pirms noteiktā termiņa, un tādējādi nav izņemts no apgrozības, ir jāuzskata par pārdotu Kopienas iekšējā tirgū un ievestu no trešām valstīm [..]; šajos apstākļos ir pamatoti, ka tam uzliktais nodoklis ir līdzvērtīgs importa maksājumam, kas jāmaksā par attiecīgo produktu un kas ir spēkā dienā, kura ir noteikta kā galīgais izvešanas termiņš; [..] tālab, lai šo summu konvertētu valsts valūtā, jāņem vērā attiecīgajā dienā piemērojamā lauksaimniecības likme”.

15. Minētās regulas 3. pantā ir noteikts:

“1. Jaunajām dalībvalstīm ir [..] jāveic to cukura un izoglikozes krājumu uzskaite, kas 1986. gada 1. martā plkst. 00.00 ir brīvā apgrozībā to attiecīgajā teritorijā.

2. Lai piemērotu 1. punktu, ikvienam, kam [..] ir vismaz 3000 kg cukura vai izoglikozes, kas ir brīvā apgrozībā 1986. gada 1. martā plkst. 00.00, par to jāpaziņo kompetentajām iestādēm līdz 1986. gada 13. martam.

[..]”

16. Regulas Nr. 579/86 4. pantā ir paredzēts:

“1. Ja kādā dalībvalstī cukura vai izoglikozes krājumu daudzums, kas konstatēts 3. pantā minētās uzskaites gaitā, pārsniedz to, kas tai ticis noteikts 2. panta 1. punktā, šī dalībvalsts nodrošina, ka līdz 1987. gada 1. jūlijam [..] Portugāles gadījumā daudzums, kas ir vienāds ar starpību starp uzskaitīto daudzumu un attiecīgi noteikto krājumu, tiek izvests no Kopienas [..]

[..]

2. Attiecībā uz krājumiem, kas ir jāizved saskaņā ar 1. punktu:

[..]

c) attiecīgais produkts no jaunās dalībvalsts teritorijas, kurā veikta 1. punktā minētā noteikšana, Portugāles gadījumā jāizved līdz 1987. gada 1. jūlijam, un šis produkts līdz attiecīgajam datumam ir jāizved no Kopienas teritorijas.”

17. Regulas Nr. 579/86 5. pantā ir noteikts:

“1. Šīs regulas 4. panta 1. punktā minētais apliecinājums par izvešanu attiecībā uz eksportu no Portugāles, izņemot nepārvaramas varas gadījumu, jāsniedz līdz 1987. gada 1. septembrim, iesniedzot šādus dokumentus:

a) eksporta licences, ko atbilstoši 6. pantam izsniegusi attiecīgās jaunās dalībvalsts kompetentā iestāde;

b) [Komisijas 1980. gada 3. decembra] Regulas (EEK) Nr. 3183/80 [ar ko nosaka sīki izstrādātus kopējus noteikumus, kas jāievēro, piemērojot importa un eksporta licenču un iepriekš noteiktas kompensācijas sertifikātu sistēmu lauksaimniecības produktiem (OV L 338, 1. lpp.)] 30. un 31. pantā minētos dokumentus, kas vajadzīgi, lai atbrīvotu nodrošinājumu.

2. Ja 1. punktā minētie pierādījumi nav sniegti līdz paredzētajai dienai, tiek uzskatīts, ka attiecīgie krājumi ir laisti apgrozībā Kopienas iekšējā tirgū.

[..]”

18. Regulas Nr. 579/86 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Par krājumiem, kurus uzskata par laistiem apgrozībā iekšējā tirgū 5. panta 2. punkta izpratnē, iekasē:

a) par katriem 100 kg cukura – summu, kas ir līdzvērtīga importa maksājumam, kas [..] Portugāles gadījumā 1987. gada 30. jūnijā bija spēkā baltajam cukuram, tai vajadzības gadījumā pieskaitot vai no tās atņemot tajā pašā dienā attiecīgajai jaunajai dalībvalstij attiecībā uz balto cukuru piemērojamo izlīdzinošo “iestāšanās” summu;

[..].”

19. Šīs regulas 8. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Jaunās dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai īstenotu šo regulu, un nosaka it īpaši kontroles procedūras, kas vajadzīgas, lai veiktu 3. pantā minēto uzskaiti un izpildītu 4. panta 1. punktā noteikto izvešanas pienākumu.”

20. Regulas Nr. 1552/89 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Lai piemērotu šo regulu, Kopienu tiesības uz pašu resursiem, kas paredzēti Lēmuma [88/376] 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, tiek atzītas, tiklīdz dalībvalsts kompetentā iestāde parādniekiem paziņojusi parāda summu. To paziņo, tiklīdz kļūst zināms parādnieks un tiklīdz kompetentās pārvaldes iestādes var aprēķināt nodokļa summu, ievērojot visas šajā jautājumā piemērojamās Kopienu tiesību normas.” [Neoficiāls tulkojums]

21. Regulas Nr. 1552/89 11. pantā ir paredzēts:

“Par jebkuru nokavēšanos veikt iegrāmatojumu 9. panta 1. punktā minētajā kontā attiecīgā dalībvalsts maksā procentus, kuru likme atbilst par diviem punktiem paaugstinātai procentu likmei, kuru attiecīgās dalībvalsts valūtas tirgū piemēro valsts īstermiņa kredīta operācijām, brīdī, kad beidzies termiņš. Par katru kavējuma mēnesi šo likmi palielina par procentu punkta ceturto daļu. Šādi palielinātā likme ir piemērojama visam kavējuma periodam.”

22. Šīs regulas 17. pantā ir noteikts:

“1. Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 2. pantu noteiktajiem maksājumiem atbilstošās summas tiek nodotas Komisijas rīcībā, kā noteikts šajā regulā.

2. Dalībvalstis var nenodot Komisijas rīcībā noteiktajiem maksājumiem atbilstošās summas vienīgi tad, ja šīs summas nav iekasētas nepārvaramas varas ( force majeure ) dēļ. Turklāt dalībvalstis var neievērot šo pienākumu nodot Komisijai šādas summas īpašos gadījumos, kad, pilnīgi izvērtējot konkrētā gadījuma attiecīgos apstākļus, ir acīm redzami, ka naudas piedziņa no tām neatkarīgu apstākļu dēļ nav iespējama ilgstošā laika posmā. Šie gadījumi jāmin ziņojumā, kas paredzēts 3. punktā, ja attiecīgās summas pārsniedz [EUR] 10 000, konvertējot valsts valūtā, pēc valūtas maiņas kursa iepriekšējā kalendārā gada oktobra pirmajā darbadienā; šajā ziņojumā jānorāda iemesli, kas dalībvalstij lieguši nodot attiecīgās summas. Komisija vajadzības gadījumā sešu mēnešu laikā var nosūtīt attiecīgajai dalībvalstij savus apsvērumus.

[..]”

Pirmstiesas procedūra

23. 2003. gada 26. jūnijā Portugāles Republika atbilstoši Padomes 2000. gada 22. maija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1150/2000, ar ko īsteno Lēmumu 2000/597/EK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 130, 1. lpp.), 17. panta 2. punktam lūdza Komisijai atļauju tikt atbrīvotai no pienākuma nodot šīs iestādes rīcībā summu EUR 785 078,50 apmērā attiecībā uz tradicionālajiem resursiem.

24. Portugāles Republika apgalvo, ka šie maksājumi esot kļuvuši neatgūstami tāpēc, ka parādniekam 1990. gada 25. oktobrī sākotnēji izdoto maksājuma rīkojumu Supremo Tribunal Administrativo [Augstākā administratīvā tiesa] bija atcēlusi ar 2002. gada 8. maija spriedumu. Šīs maksājuma rīkojums attiecās uz pašu resursiem saistībā ar cukura pārpalikuma daudzumiem, par kuru izvešanu līdz 1987. gada 1. septembrim, kas ir Regulā Nr. 579/86 noteiktais termiņš, netika iesniegts neviens pierādījums.

25. Atbildot uz šo lūgumu, Komisija 2003. gada 17. decembra un 2004. gada 20. februāra vēstulēs lūdza Portugāles iestādēm sniegt sīkāku informāciju tostarp par iemesliem, kādēļ, pirmkārt, paziņojumu par attiecīgo muitas parādu minētais parādnieks saņēma vairāk nekā trīs gadus pēc šā parāda rašanās un, otrkārt, kādēļ Supremo Tribunal Administrativo “atcēla [minētā] parāda iegrāmatošanas aktu”.

26. Ar 2004. gada 22. marta vēstuli Portugāles iestādes iesniedza lūgto informāciju, kā arī Supremo Tribunal Administrativo 2002. gada 8. maija sprieduma un Tribunal Tributário de Segunda Instância (otrās instances nodokļu tiesa) 1996. gada 26. marta sprieduma norakstu. No šīs informācijas izriet, ka attiecīgais uzņēmums nebija iesniedzis pierādījumus par tā rīcībā esošo cukura pārpalikuma daudzumu eksportēšanu un ka atbilstoši Funšalas [ Funchal ] (Portugāle) muitas dienesta 1987. gada 16. oktobra paziņojumā teiktajam tas 1987. gada 30. oktobrī bija samaksājis summu EUR 522 511,20 apmērā. Veikušas turpmākas pārbaudes, Portugāles iestādes šo uzņēmumu informēja, ka papildu summa, kas tam vēl jāmaksā, ir EUR 785 078,50. Par šo lēmumu, ar kuru minētajam uzņēmumam noteiktas parādsaistības šīs summas apmērā, tas cēla prasību. Lieta tika nodota Supremo Tribunal Administrativo , kura pirms lietas izspriešanas uzdeva vairākus prejudiciālus jautājumus Tiesai, kura savukārt 2001. gada 11. oktobri izdeva rīkojumu William Hinton & Sons (C‑30/00, EU:C:2001:536). Pēc tam, 2002. gada 8. maijā, Supremo Tribunal Administrativo Portugāles muitas iestāžu prasījumu nepārsūdzami atcēla, pamatojoties uz to, ka paziņojums par strīdīgo papildsummu bija veikts brīdī, kad šim prasījumam jau bija iestājies noilgums.

27. 2004. gada 19. jūlija vēstulē Komisija Portugāles iestādēm darīja zināmu, ka to 2003. gada 26. jūnija lūgums, kurā tās bija lūgušas atbrīvojumu no pienākuma nodot šīs iestādes rīcībā attiecīgos pašu resursus, ir ticis noraidīts. Komisija šīm iestādēm vienlīdz norādīja, ka, tās ieskatā, Portugāles Republika nav pierādījusi, ka uz to attiektos attiecīgo pašu resursu neatgūšanas pamati. Tāpēc tā Portugāles iestādēm lūdza līdz, vēlākais, 2004. gada 20. septembrim nodot tās rīcībā summu EUR 785 078,50 apmērā.

28. 2004. gada 29. novembra vēstulē Portugāles iestādes lūdza Komisijas dienestus pārskatīt to nostāju.

29. Portugāles Republikas lūgumu Komisija noraidīja ar 2006. gada 28. jūlija vēstuli. Pēc tam tā atkārtoti lūdza Portugāles iestādēm nekavējoties nodot tās rīcībā attiecīgo summu. Šajā vēstulē Komisija savu prasību formulēja, kvalificēdama attiecīgās summas kā “ieņēmumus no [..] iemaksām un citiem maksājumiem, kas paredzēti cukura tirgu kopīgajā organizācijā”. Portugāles iestāžu labvēlīgu atbildi nesaņēma arī nākamā, 2007. gada 31. janvāra vēstulē nosūtītā prasība par maksājamās summas nodošanu Komisijas rīcībā.

30. 2007. gada 23. oktobrī Komisija nosūtīja Portugāles Republikai brīdinājuma vēstuli, kurā tā izklāstīja iemeslus, kādēļ tā nepiekrita nostājai, ko paudusi šī dalībvalsts, “atsacīdamās atzīt, ka attiecīgie maksājumi ir Kopienu pašu resursi”, un arī šajā vēstule norādīja iemeslus, kādēļ šie maksājumi “patiesībā ir Kopienu pašu resursi”.

31. Minētajā brīdinājuma vēstulē Komisija uzsvēra, ka “ Supremo Tribunal Administrativo galīgo nolēmumu, bez šaubām, nevar neņemt vērā nedz Portugāles iestādes, nedz Komisija”, tomēr šis lēmums “ir saistošs tikai attiecībās starp saimnieciskās darbības subjektu un valsts iestādēm [..], taču neskar dalībvalsts pienākumus attiecībā uz Kopienu pašu resursiem”.

32. Tajā pašā brīdinājuma vēstulē Komisija atgādināja, ka “Pievienošanās akta 254. pantā ir prasīts, lai [Portugāles Republika] uz sava rēķina izņemtu cukura pārpalikuma daudzumus no apgrozības”, uzsvērdama, ka “šajā ziņā Portugāles iestādēm bija jānodrošina pārpalikuma daudzumu izvešana (atbilstoši Regulas Nr. 579/86 4. pantam)”. Komisija piebilda, ka “attiecībā uz eksportējamajiem daudzumiem tām bija jāiekasē konstatētie maksājumi atbilstoši Regulas Nr. 3771/85 8. panta 3. punkta c) apakšpunktā [..] un Regulas Nr. 579/86 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktajam un jāveic visi minēto tiesību aktu piemērošanai vajadzīgie pasākumi (atbilstoši šīs pēdējās minētās regulas 8. pantam)”.

33. Komisija vienlīdz aicināja Portugāles Republiku pēc iespējas ātrāk nodot Komisijas rīcībā summu EUR 785 078,50 apmērā, lai novērstu vēl lielāku kavējuma procentu uzkrāšanos atbilstoši Regulas Nr. 1150/2000 11. pantam, un saskaņā ar EKL 226. pantu aicināja šo dalībvalsti sniegt savus paskaidrojumus šajā jautājumā divu mēnešu laikā pēc iepriekš minētās brīdinājuma vēstules saņemšanas.

34. Uz šo brīdinājuma vēstuli Portugāles iestādes atbildēja 2008. gada 8. februāra vēstulē, apgalvojot, ka tad, kad tās “2003. gada 26. jūnijā nosūtīja Komisijai savu pieteikumu par atbrīvojumu no pienākuma nodot rīcībā pašu resursus [..], tās [kvalificēja] attiecīgo summu kā maksājumu”, un ka pēc “2004. gada 7. decembrī notikušās [Eiropas Kopienu] Pirmās instances tiesas sprieduma lietā Koninklijke Coöperatie Cosun /Komisija [(T‑240/02, EU:T:2004:354)] pasludināšanas Portugāles iestāžu veiktā kvalificēšana [tika] apšaubīta [..], [un ka] šajā spriedumā rodamo interpretāciju vēlāk apstiprinājusi Tiesa savā 2006. gada 26. oktobra spriedumā Koninklijke Coöperatie Cosun /Komisija [(C‑68/05 P, EU:C:2006:674)]”. Šīs iestādes paskaidroja, ka “proti, no šiem abiem spriedumiem (lai arī tie attiecas uz summu, ko iekasē par neeksportēto cukuru) izriet, ka summa, kas maksājama saskaņā ar Regulas Nr. 579/86 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, nav uzskatāma par “maksājumu”, jo šī summa [..] [bija] paredzēta mērķiem, kas ir atšķirīgi no tiem, saistībā ar kuriem ieviesti maksājumi par importu, [un] tajā maksājums izmantots vienīgi kā aprēķina bāze”.

35. Minētajā vēstulē Portugāles iestādes paskaidroja, ka “tikai savā 2006. gada 28. jūlija vēstulē Komisija pirmoreiz [kvalificējusi] attiecīgo summu kā citas nodevas, kas paredzētas cukura tirgu kopējā organizācijas sistēmā” Padomes 2000. gada 29. septembra Lēmuma 2000/597/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 253, 42. lpp.) 2. panta izpratnē [..]”, un šādai kvalificēšanai Portugāles iestādes nepiekrita, paskaidrojot šādas nostājas iemeslus.

36. 2009. gada 2. februārī Komisija nosūtīja Portugāles Republikai argumentētu atzinumu, kurā tā noraidīja minēto iestāžu argumentus.

37. Šajā ziņā Komisija atgādināja, pirmkārt, ka tas, ka attiecīgās summas pēc savas iedabas ir Kopienu pašu resursi, izrietot no Kopienu tiesību aktiem un neesot dalībvalstu ziņā un tāpēc tam, kā šīs summas kvalificē dalībvalstis, neesot nozīmes, un, otrkārt, tā nemainīja savu nostāju, ka “attiecīgā summa ir jākvalificē kā “citas nodevas, kas paredzētas cukura tirgu kopējā organizācijas sistēmā” Lēmuma [85/257] 2. panta a) punkta izpratnē”.

38. Komisija vienlīdz aicināja Portugāles valdību veikt vajadzīgos pasākumus šā argumentētā atzinuma izpildei divu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas.

39. 2011. gada 28. oktobrī Komisija nosūtīja Portugāles Republikai papildu argumentēto atzinumu, kurā tā atkārtoja šai dalībvalstij 2009. gada 2. februārī nosūtīto argumentēto atzinumu un informēja Portugāles iestādes, ka “argumentētajā atzinumā [tika] atklātas divas acīmredzamas būtiskas kļūdas [..] un ka skaidrības un tiesiskās noteiktības labad tās jālabo ar šo papildu argumentēto atzinumu”.

40. Šā papildu argumentētā atzinuma 11. un 12. punktā Komisija šīs būtiskās kļūdas izlaboja ar šādu formulējumu: “[..] tāpēc, ka Portugāles iestādes atteicās nodot pašu resursus EUR 785 078,50 apmērā, kas atbilst maksājumiem par cukura pārpalikuma daudzumiem, kuri nav eksportēti pēc [Portugāles Republikas] pievienošanās [Kopienai], Portugāles Republika nav izpildījusi EKL 10. pantā, Pievienošanās akta 254. pantā, Lēmuma 85/257 7. pantā, Regulas Nr. 579/86 4., 7. un 8. pantā, Regulas Nr. 1697/79 2. pantā un Regulas Nr. 1552/89 2., 11. un 17. pantā noteiktos pienākumus”.

41. Minētajā papildu argumentētajā atzinumā Komisija no jauna lūdza Portugāles Republiku izpildīt savus pienākumus divu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas.

42. 2012. gada 6. februārī Portugāles iestādes atbildēja uz šo papildu argumentēto atzinumu. Tās atkārtoja savus argumentus un darīja zināmu, ka tās “nepiekrīt argumentiem, uz kuriem pamatots argumentētais atzinums un kurus Komisija [atkārtojusi] papildu argumentētajā atzinumā”.

43. Nebūdama apmierināta ar šīs dalībvalsts atbildi, Komisija nolēma saskaņā ar LESD 258. pantu celt šo prasību.

Par lūgumu atkārtoti sākt mutvārdu procedūru

44. 2014. gada 18. marta vēstulē Portugāles Republika lūdza atkārtoti sākt mutvārdu procedūru, apgalvojot būtībā, ka ģenerāladvokāts, pirmkārt, nav ņēmis vērā visus tās argumentus jautājumā par to, vai attiecīgās summas ir kvalificējamas kā Eiropas Savienības pašu resursi, un, otrkārt, ka Portugāles iestāžu rūpības vērtējumā viņš ir balstījies uz faktiem, par kuriem Portugāles Republiku Tiesa nav iztaujājusi.

45. Šajā ziņā jānorāda, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Tiesas Reglamentā nav paredzēta iespēja lietas dalībniekiem iesniegt apsvērumus par ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (skat. spriedumu Stichting Natuur en Milieu  u.c., C‑266/09, EU:C:2010:779, 28. punkts).

46. Jāatgādina, ka no Reglamenta 83. panta izriet, ka Tiesa jebkurā brīdī, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki nav apsprieduši.

47. Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas uzskata, ka šajā gadījumā tās rīcībā ir visa informācija, kas vajadzīga, lai spriestu par šo prasību, un lietas izskatīšanā nav jāņem vērā tajā neiztirzāts arguments.

48. Līdz ar to lūgums par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu ir jānoraida.

Par prasību

49. Lietā nav strīda par to, ka argumentētajā atzinumā noteiktajā termiņā, proti, 2009. gada 2. aprīlī, summa EUR 785 078,50 apmērā nav nodota Komisijas rīcībā.

50. Netiek apstrīdēts, ka šī summa tika aprēķināta, pamatojoties uz Regulas Nr. 579/86 4., 7. un 8. pantā noteikto.

51. Komisijas un Portugāles Republikas starpā ir domstarpības jautājumā par to, kā kvalificējams Regulas Nr. 3771/85 8. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais maksājums, kuru iekasē gadījumā, ja netiek ievērota kārtība pārpalikuma produktu izņemšanai no apgrozības. Regulas Nr. 579/86 7. panta 1. punktā šis obligātais maksājums tiek apzīmēts vienkārši ar terminu “summa”. Pats par sevi šis termins nenorāda, vai šis obligātais maksājums ir vai nav Kopienu pašu resursi.

52. Komisija apgalvo, ka šī obligātais maksājums ir cits maksājums, kas paredzēts cukura tirgu kopīgajā organizācijā, Lēmuma 85/257 2. panta a) punkta un Lēmuma 88/376 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē un tādējādi ir Kopienu pašu resurss.

53. Šādu kvalificējamību Komisija izsecinājusi no Vispārējās tiesas sprieduma Koninklijke Coöperatie Cosun /Komisija (EU:T:2004:354) un Tiesas sprieduma Koninklijke Coöperatie Cosun /Komisija (EU:C:2006:674). Šajos spriedumos Savienības tiesas izslēdza, ka šis obligātais maksājums būtu kvalificējams kā importa nodoklis.

54. Par pareizu atzīstama Komisijas veiktā kvalificēšana par pašu resursiem.

55. Proti, Regulas Nr. 3771/85 1. pantā ir noteikts, ka šajā regulā tiek noteikti vispārīgi noteikumi par Pievienošanās akta 254. panta piemērošanu. Savukārt šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir paredzēts ne tikai, ka visi produktu krājumi, kas 1986. gada 1. martā ir brīvā apgrozībā Portugāles teritorijā un pārsniedz daudzumu, ko var uzskatīt par parasto pārnesuma krājumu, Portugāles Republikai uz sava rēķina ir jāizņem no apgrozības, bet arī, ka parastā pārnesuma krājuma jēdzienu katram produktam definē atbilstoši katras tirgus organizācijas kritērijiem un mērķiem.

56. Rīkojuma William Hinton & Sons (EU:C:2001:536) 54. punktā Tiesa konstatēja, ka Pievienošanās akta 254. panta mērķis ir nodrošināt Portugāles Republikas gadījumā pāreju no agrākās sistēmas uz kopējās lauksaimniecības politikas sistēmu. Tālab tajā ir noteiktas robežas, kādās 1986. gada 1. martā Portugāles teritorijā brīvā apgrozībā esošu noteiktu produktu realizācijai var saņemt šajā laikā paredzēto Kopienu finansiālo atbalstu.

57. Savukārt vispārīgajos šā 254. panta piemērošanas noteikumos, proti, Regulas Nr. 3771/85 8. panta 3. punkta c) apakšpunktā, ir paredzēts, ka šīs regulas piemērošanas kārtība, ko nosaka atbilstoši procedūrai, kas paredzēta tiesiskajā regulējumā par lauksaimniecības [produktu] tirgu kopīgu organizāciju, ietver tostarp nodokļa iekasēšanu gadījumā, ja attiecīgā persona neievēro pārpalikuma produktu realizācijas kārtību. Tādējādi, lai no apgrozības izņemtu liekos cukura krājumus, kuru esamība ir konstatēta Portugālē, Regulā Nr. 579/86 ir paredzēts galvenokārt, ka šie krājumi tiek eksportēti noteiktā termiņā, un gadījumā, ja šajā termiņā tie netiek eksportēti, saskaņā ar tās 7. panta 1. punktu tiek maksāta summa, kas ir vienāda ar 1987. gada 30. jūnijā spēkā esošo importa maksājumu par balto cukuru (šajā ziņā skat. rīkojumus William Hinton & Sons , EU:C:2001:536, 56. punkts).

58. Turklāt neatkarīgi no šā leģislatīvā konteksta, ir atzīts, ka noteiktu lauksaimniecības produktu lieko krājumu izņemšana no tirgus vai šo produktu normālu krājumu saglabāšana tirgū parasti ir kopējās lauksaimniecības politikas mērķis un ka šā mērķa sasniegšanai paredzētie pasākumi ietilpst šajā politikā. Tādējādi šādi pasākumi – viens no kuriem ir Regulas Nr. 3771/85 8. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais maksājums –, ja vien Savienības tiesībās nav noteikts citādi, ir jāuzskata par ietilpstošiem attiecīgā tirgus, kas šajā lietā ir cukura tirgus, kopīgajā organizācijā.

59. Turklāt Regulas Nr. 579/86, kurā ir sīki izklāstīti noteikumi par Spānijā un Portugālē 1986. gada 1. martā esošajiem cukura nozares produktu krājumiem, juridiskais pamats ir ne tikai Pievienošanās akts un Regula Nr. 3771/85, bet arī Padomes1981. gada 30. jūnija Regula (EEK) Nr. 1785/81 par cukura tirgu kopīgo organizāciju (OV L 177, 4. lpp.).

60. Portugāles Republika šo kvalificēšanu apstrīd, bet tās šajā ziņā izklāstītajiem argumentiem nevar piekrist.

61. Visupirms, šī dalībvalsts apgalvo, ka ieņēmumi, kas kvalificējami kā “pašu resursi”, ir konkretizēti Pievienošanās aktā un attiecīgais maksājums tajā nav rodams. Tā atsaucas konkrēti uz šā akta 371. un 372. pantu.

62. Šajā ziņā jānorāda, ka Portugāles Republikas atsaucei uz šiem pantiem nav nozīmes. Proti, Pievienošanās akta 371. pantā ir paredzēts, ka Lēmums 85/257 tiek piemērots atbilstoši šā akta 372.–375. pantam. Pievienošanās akta 372. panta pirmajā daļā ir precizēts, ka Lēmuma 85/257 minētajos ieņēmumos ar nosaukumu “lauksaimniecības maksājumi” “ietilpst arī ieņēmumi no jebkuras summas, kas samaksāta par preču importu tirdzniecībā” starp Portugāles Republiku un citām dalībvalstīm vai trešām valstīm, taču neierobežojot Kopienu pašu ieņēmumus tikai ar šiem “lauksaimniecības maksājumiem” vien. Ievērojot šo Pievienošanās akta 372. panta pirmās daļas formulējumu, šajā tiesību normā nav izslēgts, ka tiek iekasēti arī citi, no “lauksaimniecības maksājumiem” atšķirīgi ieņēmumi.

63. Portugāles Republika uzskata, ka Regulas Nr. 579/86 7. panta 1. punktā paredzētais maksājums ir ticis ieviests tikai un vienīgi saskaņā ar Pievienošanās akta 254. pantu un Regulu Nr. 3771/85, jo Regulā Nr. 579/86 rodamā atsauce uz Regulu Nr. 1785/81 attiecas tikai uz noteiktām šīs pēdējās minētās regulas tiesību normām, kā, piemēram, tās 2. panta 2. punktu un 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Šī dalībvalsts atsaucas uz rīkojuma William Hinton & Sons (EU:C:2001:536) 54. punktu kā pierādījumu tam, ka runa ir par Pievienošanās akta īstenošanu.

64. Atbildot uz šo argumentu, jānorāda, ka Portugāles Republika nenorāda iemeslus, kādēļ, tās ieskatā, Regulas Nr. 1785/81 juridiskā pamata ietekme attiecas vienīgi uz atsevišķām Regulas Nr. 579/86 normām. Turklāt kā piemēru tā min šā sprieduma iepriekšējā punktā norādītās tiesību normas. Jautājumā par atsauci uz rīkojuma William Hinton & Sons (EU:C:2001:536) 54. punktu jākonstatē, ka šajā punktā rodams apstiprinājums Komisijas argumentam. Proti, Pievienošanās līgums un Pievienošanās akts kalpo ne tikai tam, lai īstenotu juridisku un politisku darbību, ar kuru kandidātvalsts kļūst par Savienības dalībvalsti, bet arī lai noteiktu nosacījumus, kādos šī jaunā dalībvalsts pārejas posmā darbosies. Pārejai uz kopējo lauksaimniecības politiku var būt vajadzīgs, lai jaunajai dalībvalstij būtu pienākums uzreiz vai pēc noteikta laika piemērot atbilstīgo Savienības tiesisko regulējumu vai kādas tā daļas.

65. Portugāles Republika pamatojas uz 1977. gada 21. decembra Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 356, 1. lpp.), kurā noteikts, ka ieņēmumus nevar iekasēt citādi, kā tikai tos attiecinot uz kādu budžeta pozīciju, un norāda, ka 1987., 1988., 1989. gada un nākamajos budžetos attiecīgais maksājums netika attiecināts ne uz vienu šo budžetu pozīciju.

66. Jākonstatē, ka prasības pieteikuma priekšmets ir Portugāles Republikas atteikšanās nodot šīs iestādes rīcībā summu, kas tiek uzskatīta pat ietilpstošu pašu resursos. Šajā ziņā ir svarīgi Lēmumu 85/257, kura mērķis kā budžeta tiesību normai ir noteikt Savienības budžetā iegrāmatotos pašu resursus, nošķirt no nodokļiem vai nodevām, ko Kopienu likumdevējs noteicis, īstenojot kompetenci, kas pamatota ar EK līguma tiesību normām par kopējo lauksaimniecības politiku (šajā ziņā skat. spriedumus Amylum /Padome, 108/81, EU:C:1982:322, 32. punkts, un Zuckerfabrik Süderdithmarschen un Zuckerfabrik Soest , C‑143/88 un C‑92/89, EU:C:1991:65, 40. punkts, kā arī rīkojumu Isera & Scaldis Sugar  u.c., C‑154/12, EU:C:2013:101, 31. punkts). Tādējādi, kā savu secinājumu 79. punktā norādījis ģenerāladvokāts, saskaņā ar Regulas Nr. 3771/85 8. panta 3. punkta c) apakšpunktu un Regulas Nr. 579/86 7. panta 2. punktu maksājamās summas iekasēšana nevar būt atkarīga no iekļaušanas kādā Kopienas budžeta pozīcijā.

67. Visbeidzot, Portugāles Republika apgalvo, ka saskaņā ar 2004. gada 14. janvāra Regulas (EK) Nr. 60/2004, ar ko nosaka pārejas posma pasākumus cukura nozarē sakarā ar Čehijas Republikas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas pievienošanos (OV L 9, 8. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 3. nod., 42. sēj., 125. lpp.), 6. panta 3. punktu un Komisijas 2006. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 1832/2006, ar ko nosaka pārejas posma pasākumus cukura nozarē sakarā ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos (OV L 354, 8. lpp.), 12. panta 3. punktu summas, kas pēc savas iedabas ir tādas pašas kā strīdīgais maksājums, ir jāieskaita šo dalībvalstu valsts budžetā un tāpēc tās netiek uzskatītas par pašu resursiem.

68. Kā norāda Komisija, šīs regulas nav ņemamas vērā ratione temporis . Tās ir pieņemtas pēc faktiem, par kuriem ir Komisijas prasības pieteikums, un apstākļos, kas nav identiski šajā lietā esošajiem. Šī iestāde vienlīdz pareizi apgalvo, ka Savienības likumdevējs var brīvi noteikt un kvalificēt pasākumus, ko tas pieņem.

69. Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, Regulas Nr. 3771/85 8. panta 3. punkta c) apakšpunktā un Regulas Nr. 579/86 7. panta 1. punktā paredzētais maksājums ir cita nodeva, kas paredzēta cukura tirgu kopējā organizācijas sistēmā, Lēmuma 85/257 2. panta a) punkta un Lēmuma 88/376 2. panta a) punkta izpratnē. No tā izriet, ka Portugāles Republikai bija attiecīgā summa jānodod Komisijas rīcībā.

70. Savā prasības pieteikumā Komisija lūdz Tiesu arī atzīt Portugāles Republikas pienākumu neizpildi saistībā ar Regulas Nr. 1697/79 2. pantu.

71. Šajā ziņā jānorāda, ka, saskaņā ar šīs regulas 1. pantu tajā ir noteikti nosacījumi, ar kādiem kompetentās iestādes drīkst veikt ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu vēlāku piedziņu. Minētās regulas 2. panta 1. punkta pirmajā daļā ir teikts, ka, ja kompetentās iestādes konstatē, ka ievedmuitas vai izvedmuitas nodoklis, kas saskaņā ar likumu jāmaksā par preci, kas deklarēta muitas procedūrai, kurā tas jāmaksā, pilnībā vai daļēji nav pieprasīts no parādnieka, tās uzsāk nesamaksāto nodokļu piedziņas procesu.

72. No šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka priekšnosacījums šīs regulas piemērošanai ir tostarp, ka piedzenamā summa ir ievedmuitas vai izvedmuitas nodoklis.

73. Taču attiecīgā summa nav ievedmuitas vai izvedmuitas nodoklis. Proti, atbilstoši Regulas Nr. 579/86 7. panta 1. punkta a) apakšpunktam šī summa ir nevis ievedmuitas vai izvedmuitas nodoklis, bet gan tikai līdzvērtīga ievedmuitas nodoklim par cukuru. Turklāt no šīs tiesību normas, to lasot kopsakarā ar šīs regulas 5. panta 2. punktu, izriet, ka šīs summas iekasējamības gadījums rodas nevis importējot vai eksportējot, bet gan tāpēc, ka 1987. gada 1. septembrī nav pierādījuma par pārpalikuma daudzumu eksportēšanu.

74. Jāatgādina, ka lietās, kurās taisīti spriedumi Koninklijke Coöperatie Cosun /Komisija (EU:T:2004:354, 38. punkts) un Koninklijke Coöperatie Cosun /Komisija (EU:C:2006:674, 38.–43. punkts), Savienības tiesas konstatēja, ka summa, kas maksājama par C cukura neeksportēšanu Regulas Nr. 1785/81 un Komisijas 1981. gada 14. septembra Regulas (EEK) Nr. 2670/81, ar ko paredz sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus attiecībā uz cukura produkciju, kas pārsniedz kvotu (OV L 262, 14. lpp.), izpratnē nevar tikt uzskatīta par importa vai eksporta muitas nodokli vai maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību, vai lauksaimniecības importa vai eksporta maksājumu, proti, nodevu.

75. Taču savā prasības pieteikumā Komisija atzīst, ka šīs summas iekasējamības gadījums būtībā ir identisks Regulas Nr. 579/86 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētās summas iekasējamības gadījumam.

76. Turklāt šā iemesla dēļ Komisija apgalvo, ka, tā kā attiecīgais maksājums, ievērojot šā sprieduma 74. punktā minēto judikatūru, nav kvalificējams kā ievedmuitas nodoklis vai izvedmuitas nodoklis, tas ir cita nodeva, kas paredzēta cukura tirgu kopējā organizācijas sistēmā.

77. Šajos apstākļos Regula Nr. 1697/79 šajā lietā nav piemērojama un tādējādi nav piemērojams arīdzan piedziņas prasībām šīs regulas 2. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētais trīs gadu noilguma termiņš.

78. Portugāles Republikas aizstāvībai izklāstītā argumentācija būtībā ir balstīta uz apstākli, ka attiecīgās summas piedziņa vairs nebija iespējama tāpēc, ka parādnieces sabiedrības parādam bija iestājies noilgums un ka, pārsniegdama trīs gadu noilgumu, šī dalībvalsts nav izdarījusi pārkāpumu.

79. Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1552/89 17. panta 2. punktu, uz kuru atsaucas Komisija, no pienākuma Komisijas rīcībā nodot summas, kuras atbilst noteiktajiem nodokļiem, dalībvalstis ir atbrīvotas tikai tad, ja iekasēšanu nav iespējams veikt nepārvaramas varas dēļ vai ja izrādās, ka no tām neatkarīgu apstākļu dēļ naudas piedziņa noteikti nav iespējama (spriedums Komisija/Dānija, C‑392/02, EU:C:2005:683, 66. punkts).

80. Lietā nav strīda par to, ka 1990. gada 25. oktobrī Portugāles kompetentās iestādes parādniecei sabiedrībai nosūtīja vēstuli, kurā tai tika uzdots samaksāt maksājamo summu. Pat bez vajadzības izvērtēt, vai līdz minētajai dienai Portugāles Republika ir rīkojusies, ievērojot pienācīgo rūpību, lai konstatētu un atgūtu attiecīgo parādu, ir redzams, ka pēc tam un līdz pat papildu argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām – atskaitot juridiskos argumentus, kas izrādījušies nepamatoti – šī dalībvalsts nav sniegusi pierādījumu nedz par nepārvaramu varu, nedz kādu citu apstākli, kas tai liedza nodot Komisijas rīcībā attiecīgo summu. Tā pat nav centusies atgūt attiecīgo summu ar juridisko pamatu, ka noilgums vēl nebija iestājies.

81. Tāpēc jāuzskata, ka, izņemot daļā par Portugāles Republikai Regulas Nr. 1697/79 2. pantā noteikto pienākumu neizpildi, Komisijas prasība ir pamatota.

82. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus,

– jāatzīst, ka Portugāles Republika, atsakoties nodot Komisijas rīcībā summu EUR 785 078,50 apmērā, kas atbilst maksājumiem par cukura pārpalikuma daudzumiem, kuri nav eksportēti pēc tās pievienošanās Kopienai, nav izpildījusi EKL 10. pantā, Pievienošanās akta 254. pantā, Lēmuma 85/257 7. pantā, Regulas Nr. 579/86 4., 7. un 8. pantā, kā arī Regulas Nr. 1552/89 2., 11. un 17. pantā noteiktos pienākumus, un

– pārējā daļā prasība jānoraida.

Par tiesāšanās izdevumiem

83. Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi Portugāles Republikai piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums būtībā ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Rezolutīvā daļa

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

1) Portugāles Republika, atsakoties nodot Eiropas Komisijas rīcībā summu EUR 785 078,50 apmērā, kas atbilst maksājumiem par cukura pārpalikuma daudzumiem, kas nav eksportēti pēc tās pievienošanās Eiropas Kopienai, nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti saskaņā ar EKL 10. pantu, Akta par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanās nosacījumiem un Līgumu pielāgojumiem 254. pantu, Padomes 1985. gada 7. maija Lēmuma 85/257/EEK, Euratom par Kopienas pašu resursu sistēmu 7. pantu, Komisijas 1986. gada 28. februāra Regulas (EEK) Nr. 579/86, ar kuru nosaka nosacījumus sakarā ar cukura nozares produktu krājumu, kas 1986. gada 1. martā ir Spānijā un Portugālē, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 1986. gada 31. oktobra Regulu (EEK) Nr. 3332/86, 4., 7. un 8. pantu, kā arī Padomes 1989. gada 29. maija Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1552/89, ar ko piemēro Lēmumu 88/376/EEK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu, 2., 11. un 17. pantu;

2) pārējā daļā prasību noraidīt;

3) Portugāles Republika sedz tiesāšanās izdevumus.

Augša

TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2014. gada 17. jūlijā ( *1 )

“Valsts pienākumu neizpilde — Pašu resursi — Ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņa — Dalībvalstu finansiālā atbildība — Neeksportētie cukura liekie krājumi”

Lieta C‑335/12

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam, ko 2012. gada 13. jūlijā cēla

Eiropas Komisija, ko pārstāv A. Caeiros, pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Portugāles Republiku, ko pārstāv L. Inez Fernandes, J. Gomes un P. Rocha, kā arī A. Cunha, pārstāvji,

atbildētāja.

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz], tiesneši E. Juhāss [E. Juhász] (referents), A. Ross [A. Rosas], D. Švābi [D. Šváby] un K. Vajda [C. Vajda],

ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 12. decembra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2014. gada 6. marta tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, atsakoties nodot tās rīcībā summu EUR 785 078,50 apmērā, kas atbilst maksājumiem par cukura pārpalikuma daudzumiem, kas nav eksportēti pēc Portugāles Republikas pievienošanās Eiropas Kopienai, Portugāles Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti saskaņā ar EKL 10. pantu, Akta par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanās nosacījumiem un Līgumu pielāgojumiem (OV 1985, L 302, 23. lpp.; turpmāk tekstā – “Pievienošanās akts”) 254. pantu, Padomes 1985. gada 7. maija Lēmuma 85/257/EEK, Euratom par Kopienas pašu resursu sistēmu (OV L 128, 15. lpp.) 7. pantu, Komisijas 1986. gada 28. februāra Regulas (EEK) Nr. 579/86, ar kuru nosaka nosacījumus sakarā ar cukura nozares produktu krājumu, kas 1986. gada 1. martā ir Spānijā un Portugālē (OV L 57, 21. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 1986. gada 31. oktobra Regulu (EEK) Nr. 3332/86 (OV L 306, 37. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 579/86”), 4., 7. un 8. pantu, Padomes 1979. gada 24. jūlija Regulas (EEK) Nr. 1697/79 par tāda ievedmuitas nodokļa vai izvedmuitas nodokļa vēlāku piedziņu, kas nav pieprasīts no nodevu maksātāja, par precēm, kas deklarētas saskaņā ar muitas procedūru, kas ietver pienākumu maksāt šos nodokļus (OV L 197, 1. lpp.), 2. pantu, kā arī Padomes 1989. gada 29. maija Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1552/89, ar ko piemēro Lēmumu 88/376/EEK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 155, 1. lpp.), 2., 11. un 17. pantu.

Atbilstošās tiesību normas

2

Pievienošanās akta 254. pantā ir paredzēts:

“Visi produktu krājumi, kas 1986. gada 1. martā ir brīvā apgrozībā Portugāles teritorijā un pārsniedz daudzumu, ko var uzskatīt par parasto pārnesuma krājumu, Portugāles Republikai uz sava rēķina ir jāizņem no apgrozības atbilstoši Kopienu procedūrām un termiņos, kas jānosaka saskaņā ar 258. pantu. Parastā pārnesuma krājuma jēdzienu katram produktam definē atbilstoši katras tirgus organizācijas kritērijiem un mērķiem.” [Neoficiāls tulkojums]

3

Saskaņā ar Pievienošanās akta 371. pantu:

“1.   1970. gada 21. aprīļa lēmumu par dalībvalstu finanšu iemaksu aizstāšanu ar Kopienu pašu resursiem [..] piemēro saskaņā ar 372.–375. panta noteikumiem.

2.   Visas šīs nodaļas pantos izdarītās atsauces uz 1970. gada 21. aprīļa lēmumu kopš Padomes 1985. gada 7. maija lēmuma par Kopienas pašu resursu sistēmu stāšanās spēkā ir jāsaprot kā atsauces uz šo pēdējo minēto lēmumu.”

4

Pievienošanās akta 372. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“1970. gada 21. aprīļa lēmuma 2. panta pirmās daļas a) punktā minētajos ieņēmumos ar nosaukumu “lauksaimniecības maksājumi” ietilpst arī ieņēmumi no jebkuras summas, kas konstatēta saistībā ar preču importu tirdzniecībā starp Portugāli un citām dalībvalstīm, kā arī starp Portugāli un trešām valstīm saskaņā ar 233.–345. pantu, 210. panta 3. punktu un 213. pantu.”

5

Lēmuma 85/257 2. pantā ir paredzēts:

“Ieņēmumi no:

a)

lauksaimniecības nodevām, prēmijām, papildu un kompensācijas summām, ievedmuitas nodokļiem un citām nodevām, kuras Kopienu iestādes noteikušas vai noteiks tirdzniecībā ar trešām valstīm, īstenojot kopējo lauksaimniecības politiku, kā arī iemaksām un citiem maksājumiem, kas paredzēti cukura tirgu kopīgajā organizācijā;

b)

kopējā muitas tarifa nodokļiem un citiem nodokļiem, kurus Kopienu iestādes noteikušas vai noteiks tirdzniecībā ar trešām valstīm,

ir pašu resursi, ko iekļauj Kopienu budžetā.

[..]” [Neoficiāls tulkojums]

6

Saskaņā ar šā lēmuma 7. panta 1. punktu:

“Šā lēmuma 2. un 3. pantā minētos Kopienu resursus dalībvalstis iekasē saskaņā ar valsts normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas tālab vajadzības gadījumā tiks grozīti. Šos resursus dalībvalstis nodod Komisijas rīcībā.”

7

Padomes 1988. gada 24. jūnija Lēmuma 88/376/EEK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 185, 24. lpp.) 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Budžetā iekļaujamos pašu resursus veido šādi ieņēmumi:

a)

nodokļi, prēmijas, papildu vai kompensācijas summas, papildu summas vai koeficienti un citas nodevas, ko Kopienas iestādes noteikušas vai noteiks tirdzniecībai ar trešām valstīm, īstenojot kopējo lauksaimniecības politiku, kā arī iemaksas un citas nodevas, kas paredzētas cukura tirgus kopējā organizācijā;

b)

Kopīgā muitas tarifa nodevas un citas nodevas, ko Kopienas iestādes noteikušas vai paredz noteikt attiecībā uz tirdzniecību ar trešām valstīm, un muitas nodokļi par precēm, uz kurām attiecas Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgums;

[..].”

8

Šā lēmuma 8. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Lēmuma 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētos Kopienas pašu resursus dalībvalstis iekasē saskaņā ar savu normatīvo un administratīvo aktu noteikumiem, ko vajadzības gadījumā labo, lai izpildītu Kopienas prasības. [..] Dalībvalstis nodod Komisijas rīcībā resursus saskaņā ar 2. panta 1. punkta a)–d) apakšpunktu.”

9

Regulas Nr. 1697/79 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šajā regulā ir noteikti nosacījumi, ar kādiem kompetentās iestādes drīkst veikt ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu vēlāku piedziņu, kas jebkāda iemesla dēļ nav pieprasīti to maksātājam, par precēm, kuras deklarētas saskaņā ar muitas procedūru, kas ietver pienākumu maksāt šos nodokļus.

2.   Šajā regulā ir šādas definīcijas:

a)

“ievedmuitas nodokļi” nozīmē muitas nodokļus un maksājumus ar līdzīgu iedarbību, kā arī lauksaimniecības maksājumus un citus ievedmuitas maksājumus, kas paredzēti atbilstoši kopējai lauksaimniecības politikai vai īpašam režīmam, ko saskaņā ar Līguma 235. pantu piemēro precēm, kuras iegūst, pārstrādājot lauksaimniecības produktus;

[..]

c)

“iegrāmatošana” ir administratīvs akts, ar ko nosaka kompetento iestāžu iekasējamo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu summu;

d)

“muitas parāds” ir fiziskas vai juridiskas personas pienākums maksāt ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļus par precēm, kas atbilstoši spēkā esošajās tiesību normās noteiktajam ir apliekamas ar šiem nodokļiem.” [Neoficiāls tulkojums]

10

Regulas Nr. 1697/79 2. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja kompetentās iestādes konstatē, ka ievedmuitas vai izvedmuitas nodoklis, kas saskaņā ar likumu jāmaksā par preci, kas deklarēta muitas procedūrai, kurā tas jāmaksā, pilnībā vai daļēji nav pieprasīts no parādnieka, tās uzsāk nesamaksāto nodokļu piedziņas procesu.

Tomēr šo piedziņas procesu vairs nevar uzsākt, ja kopš dienas, kad ir iegrāmatota sākotnēji no parādnieka pieprasītā nodokļu summa, vai gadījumā, ja iegrāmatošana nav veikta, kopš dienas, kad saistībā ar konkrēto preci ir radies muitas parāds, ir pagājuši trīs gadi.

2.   Piedziņas process 1. punkta izpratnē tiek uzsākts, paziņojot ieinteresētajai personai ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu, ko tā ir parādā.” [Neoficiāls tulkojums]

11

Padomes 1985. gada 20. decembra Regulas (EEK) Nr. 3771/85 par lauksaimniecības produktu krājumiem Portugālē (OV L 362, 21. lpp.) 1. pantā ir noteikts:

“Šajā regulā tiek noteikti vispārīgi noteikumi par Pievienošanās akta 254. panta piemērošanu.” [Neoficiāls tulkojums]

12

Regulas Nr. 3771/85 8. pantā ir noteikts:

“1.   Šīs regulas piemērošanas kārtību nosaka atbilstoši procedūrai, kas paredzēta Padomes 1966. gada 22. septembra Regulas Nr. 136/66/EEK par eļļas un tauku tirgus kopīgo organizāciju [(OV 1966, L 172, 3025. lpp.)] 38. pantā vai atbilstošajos citu regulu par lauksaimniecības tirgu kopīgo organizāciju pantos.

2.   Piemērošanas kārtība, kas minēta 1. punktā, it īpaši ietver:

a)

Pievienošanās akta 254. pantā paredzētā krājuma noteikšanu attiecībā uz produktiem, kuru daudzumi pārsniedz parasto pārnesuma krājumu;

[..]

d)

pārpalikuma produktu realizācijas kārtību.

3.   Piemērošanas kārtībā, kas minēta 1. punktā, var paredzēt:

[..]

c)

nodokļa iekasēšanu gadījumā, ja attiecīgā persona neievēro pārpalikuma produktu realizācijas kārtību.”

13

Regulas Nr. 579/86 preambulas otrajā apsvērumā ir noteikts:

“[..] ņemot vērā spekulācijas risku, kas pastāv jaunajās dalībvalstīs attiecībā uz cukuru un izoglikozi, kas ir produkti, kurus var uzkrāt un attiecībā uz kuriem paredzētas eksporta kompensācijas, ir jāizstrādā noteikumi attiecībā uz krājumiem, kas ir [..] Portugālē 1986. gada 1. martā”. [Neoficiāls tulkojums]

14

Šīs regulas preambulas sestā apsvēruma formulējums ir šāds:

“[..] daudzums, kas pārsniedz pārnesuma krājumus [..] un nav izvests pirms noteiktā termiņa, un tādējādi nav izņemts no apgrozības, ir jāuzskata par pārdotu Kopienas iekšējā tirgū un ievestu no trešām valstīm [..]; šajos apstākļos ir pamatoti, ka tam uzliktais nodoklis ir līdzvērtīgs importa maksājumam, kas jāmaksā par attiecīgo produktu un kas ir spēkā dienā, kura ir noteikta kā galīgais izvešanas termiņš; [..] tālab, lai šo summu konvertētu valsts valūtā, jāņem vērā attiecīgajā dienā piemērojamā lauksaimniecības likme”.

15

Minētās regulas 3. pantā ir noteikts:

“1.   Jaunajām dalībvalstīm ir [..] jāveic to cukura un izoglikozes krājumu uzskaite, kas 1986. gada 1. martā plkst. 00.00 ir brīvā apgrozībā to attiecīgajā teritorijā.

2.   Lai piemērotu 1. punktu, ikvienam, kam [..] ir vismaz 3000 kg cukura vai izoglikozes, kas ir brīvā apgrozībā 1986. gada 1. martā plkst. 00.00, par to jāpaziņo kompetentajām iestādēm līdz 1986. gada 13. martam.

[..]”

16

Regulas Nr. 579/86 4. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja kādā dalībvalstī cukura vai izoglikozes krājumu daudzums, kas konstatēts 3. pantā minētās uzskaites gaitā, pārsniedz to, kas tai ticis noteikts 2. panta 1. punktā, šī dalībvalsts nodrošina, ka līdz 1987. gada 1. jūlijam [..] Portugāles gadījumā daudzums, kas ir vienāds ar starpību starp uzskaitīto daudzumu un attiecīgi noteikto krājumu, tiek izvests no Kopienas [..]

[..]

2.   Attiecībā uz krājumiem, kas ir jāizved saskaņā ar 1. punktu:

[..]

c)

attiecīgais produkts no jaunās dalībvalsts teritorijas, kurā veikta 1. punktā minētā noteikšana, Portugāles gadījumā jāizved līdz 1987. gada 1. jūlijam, un šis produkts līdz attiecīgajam datumam ir jāizved no Kopienas teritorijas.”

17

Regulas Nr. 579/86 5. pantā ir noteikts:

“1.   Šīs regulas 4. panta 1. punktā minētais apliecinājums par izvešanu attiecībā uz eksportu no Portugāles, izņemot nepārvaramas varas gadījumu, jāsniedz līdz 1987. gada 1. septembrim, iesniedzot šādus dokumentus:

a)

eksporta licences, ko atbilstoši 6. pantam izsniegusi attiecīgās jaunās dalībvalsts kompetentā iestāde;

b)

[Komisijas 1980. gada 3. decembra] Regulas (EEK) Nr. 3183/80 [ar ko nosaka sīki izstrādātus kopējus noteikumus, kas jāievēro, piemērojot importa un eksporta licenču un iepriekš noteiktas kompensācijas sertifikātu sistēmu lauksaimniecības produktiem (OV L 338, 1. lpp.)] 30. un 31. pantā minētos dokumentus, kas vajadzīgi, lai atbrīvotu nodrošinājumu.

2.   Ja 1. punktā minētie pierādījumi nav sniegti līdz paredzētajai dienai, tiek uzskatīts, ka attiecīgie krājumi ir laisti apgrozībā Kopienas iekšējā tirgū.

[..]”

18

Regulas Nr. 579/86 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Par krājumiem, kurus uzskata par laistiem apgrozībā iekšējā tirgū 5. panta 2. punkta izpratnē, iekasē:

a)

par katriem 100 kg cukura – summu, kas ir līdzvērtīga importa maksājumam, kas [..] Portugāles gadījumā 1987. gada 30. jūnijā bija spēkā baltajam cukuram, tai vajadzības gadījumā pieskaitot vai no tās atņemot tajā pašā dienā attiecīgajai jaunajai dalībvalstij attiecībā uz balto cukuru piemērojamo izlīdzinošo “iestāšanās” summu;

[..].”

19

Šīs regulas 8. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Jaunās dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai īstenotu šo regulu, un nosaka it īpaši kontroles procedūras, kas vajadzīgas, lai veiktu 3. pantā minēto uzskaiti un izpildītu 4. panta 1. punktā noteikto izvešanas pienākumu.”

20

Regulas Nr. 1552/89 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Lai piemērotu šo regulu, Kopienu tiesības uz pašu resursiem, kas paredzēti Lēmuma [88/376] 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, tiek atzītas, tiklīdz dalībvalsts kompetentā iestāde parādniekiem paziņojusi parāda summu. To paziņo, tiklīdz kļūst zināms parādnieks un tiklīdz kompetentās pārvaldes iestādes var aprēķināt nodokļa summu, ievērojot visas šajā jautājumā piemērojamās Kopienu tiesību normas.” [Neoficiāls tulkojums]

21

Regulas Nr. 1552/89 11. pantā ir paredzēts:

“Par jebkuru nokavēšanos veikt iegrāmatojumu 9. panta 1. punktā minētajā kontā attiecīgā dalībvalsts maksā procentus, kuru likme atbilst par diviem punktiem paaugstinātai procentu likmei, kuru attiecīgās dalībvalsts valūtas tirgū piemēro valsts īstermiņa kredīta operācijām, brīdī, kad beidzies termiņš. Par katru kavējuma mēnesi šo likmi palielina par procentu punkta ceturto daļu. Šādi palielinātā likme ir piemērojama visam kavējuma periodam.”

22

Šīs regulas 17. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 2. pantu noteiktajiem maksājumiem atbilstošās summas tiek nodotas Komisijas rīcībā, kā noteikts šajā regulā.

2.   Dalībvalstis var nenodot Komisijas rīcībā noteiktajiem maksājumiem atbilstošās summas vienīgi tad, ja šīs summas nav iekasētas nepārvaramas varas (force majeure) dēļ. Turklāt dalībvalstis var neievērot šo pienākumu nodot Komisijai šādas summas īpašos gadījumos, kad, pilnīgi izvērtējot konkrētā gadījuma attiecīgos apstākļus, ir acīm redzami, ka naudas piedziņa no tām neatkarīgu apstākļu dēļ nav iespējama ilgstošā laika posmā. Šie gadījumi jāmin ziņojumā, kas paredzēts 3. punktā, ja attiecīgās summas pārsniedz [EUR] 10 000, konvertējot valsts valūtā, pēc valūtas maiņas kursa iepriekšējā kalendārā gada oktobra pirmajā darbadienā; šajā ziņojumā jānorāda iemesli, kas dalībvalstij lieguši nodot attiecīgās summas. Komisija vajadzības gadījumā sešu mēnešu laikā var nosūtīt attiecīgajai dalībvalstij savus apsvērumus.

[..]”

Pirmstiesas procedūra

23

2003. gada 26. jūnijā Portugāles Republika atbilstoši Padomes 2000. gada 22. maija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1150/2000, ar ko īsteno Lēmumu 2000/597/EK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 130, 1. lpp.), 17. panta 2. punktam lūdza Komisijai atļauju tikt atbrīvotai no pienākuma nodot šīs iestādes rīcībā summu EUR 785 078,50 apmērā attiecībā uz tradicionālajiem resursiem.

24

Portugāles Republika apgalvo, ka šie maksājumi esot kļuvuši neatgūstami tāpēc, ka parādniekam 1990. gada 25. oktobrī sākotnēji izdoto maksājuma rīkojumu Supremo Tribunal Administrativo [Augstākā administratīvā tiesa] bija atcēlusi ar 2002. gada 8. maija spriedumu. Šīs maksājuma rīkojums attiecās uz pašu resursiem saistībā ar cukura pārpalikuma daudzumiem, par kuru izvešanu līdz 1987. gada 1. septembrim, kas ir Regulā Nr. 579/86 noteiktais termiņš, netika iesniegts neviens pierādījums.

25

Atbildot uz šo lūgumu, Komisija 2003. gada 17. decembra un 2004. gada 20. februāra vēstulēs lūdza Portugāles iestādēm sniegt sīkāku informāciju tostarp par iemesliem, kādēļ, pirmkārt, paziņojumu par attiecīgo muitas parādu minētais parādnieks saņēma vairāk nekā trīs gadus pēc šā parāda rašanās un, otrkārt, kādēļ Supremo Tribunal Administrativo“atcēla [minētā] parāda iegrāmatošanas aktu”.

26

Ar 2004. gada 22. marta vēstuli Portugāles iestādes iesniedza lūgto informāciju, kā arī Supremo Tribunal Administrativo2002. gada 8. maija sprieduma un Tribunal Tributário de Segunda Instância (otrās instances nodokļu tiesa) 1996. gada 26. marta sprieduma norakstu. No šīs informācijas izriet, ka attiecīgais uzņēmums nebija iesniedzis pierādījumus par tā rīcībā esošo cukura pārpalikuma daudzumu eksportēšanu un ka atbilstoši Funšalas [Funchal] (Portugāle) muitas dienesta 1987. gada 16. oktobra paziņojumā teiktajam tas 1987. gada 30. oktobrī bija samaksājis summu EUR 522 511,20 apmērā. Veikušas turpmākas pārbaudes, Portugāles iestādes šo uzņēmumu informēja, ka papildu summa, kas tam vēl jāmaksā, ir EUR 785 078,50. Par šo lēmumu, ar kuru minētajam uzņēmumam noteiktas parādsaistības šīs summas apmērā, tas cēla prasību. Lieta tika nodota Supremo Tribunal Administrativo, kura pirms lietas izspriešanas uzdeva vairākus prejudiciālus jautājumus Tiesai, kura savukārt 2001. gada 11. oktobri izdeva rīkojumu William Hinton & Sons (C‑30/00, EU:C:2001:536). Pēc tam, 2002. gada 8. maijā, Supremo Tribunal Administrativo Portugāles muitas iestāžu prasījumu nepārsūdzami atcēla, pamatojoties uz to, ka paziņojums par strīdīgo papildsummu bija veikts brīdī, kad šim prasījumam jau bija iestājies noilgums.

27

2004. gada 19. jūlija vēstulē Komisija Portugāles iestādēm darīja zināmu, ka to 2003. gada 26. jūnija lūgums, kurā tās bija lūgušas atbrīvojumu no pienākuma nodot šīs iestādes rīcībā attiecīgos pašu resursus, ir ticis noraidīts. Komisija šīm iestādēm vienlīdz norādīja, ka, tās ieskatā, Portugāles Republika nav pierādījusi, ka uz to attiektos attiecīgo pašu resursu neatgūšanas pamati. Tāpēc tā Portugāles iestādēm lūdza līdz, vēlākais, 2004. gada 20. septembrim nodot tās rīcībā summu EUR 785 078,50 apmērā.

28

2004. gada 29. novembra vēstulē Portugāles iestādes lūdza Komisijas dienestus pārskatīt to nostāju.

29

Portugāles Republikas lūgumu Komisija noraidīja ar 2006. gada 28. jūlija vēstuli. Pēc tam tā atkārtoti lūdza Portugāles iestādēm nekavējoties nodot tās rīcībā attiecīgo summu. Šajā vēstulē Komisija savu prasību formulēja, kvalificēdama attiecīgās summas kā “ieņēmumus no [..] iemaksām un citiem maksājumiem, kas paredzēti cukura tirgu kopīgajā organizācijā”. Portugāles iestāžu labvēlīgu atbildi nesaņēma arī nākamā, 2007. gada 31. janvāra vēstulē nosūtītā prasība par maksājamās summas nodošanu Komisijas rīcībā.

30

2007. gada 23. oktobrī Komisija nosūtīja Portugāles Republikai brīdinājuma vēstuli, kurā tā izklāstīja iemeslus, kādēļ tā nepiekrita nostājai, ko paudusi šī dalībvalsts, “atsacīdamās atzīt, ka attiecīgie maksājumi ir Kopienu pašu resursi”, un arī šajā vēstule norādīja iemeslus, kādēļ šie maksājumi “patiesībā ir Kopienu pašu resursi”.

31

Minētajā brīdinājuma vēstulē Komisija uzsvēra, ka “Supremo Tribunal Administrativo galīgo nolēmumu, bez šaubām, nevar neņemt vērā nedz Portugāles iestādes, nedz Komisija”, tomēr šis lēmums “ir saistošs tikai attiecībās starp saimnieciskās darbības subjektu un valsts iestādēm [..], taču neskar dalībvalsts pienākumus attiecībā uz Kopienu pašu resursiem”.

32

Tajā pašā brīdinājuma vēstulē Komisija atgādināja, ka “Pievienošanās akta 254. pantā ir prasīts, lai [Portugāles Republika] uz sava rēķina izņemtu cukura pārpalikuma daudzumus no apgrozības”, uzsvērdama, ka “šajā ziņā Portugāles iestādēm bija jānodrošina pārpalikuma daudzumu izvešana (atbilstoši Regulas Nr. 579/86 4. pantam)”. Komisija piebilda, ka “attiecībā uz eksportējamajiem daudzumiem tām bija jāiekasē konstatētie maksājumi atbilstoši Regulas Nr. 3771/85 8. panta 3. punkta c) apakšpunktā [..] un Regulas Nr. 579/86 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktajam un jāveic visi minēto tiesību aktu piemērošanai vajadzīgie pasākumi (atbilstoši šīs pēdējās minētās regulas 8. pantam)”.

33

Komisija vienlīdz aicināja Portugāles Republiku pēc iespējas ātrāk nodot Komisijas rīcībā summu EUR 785 078,50 apmērā, lai novērstu vēl lielāku kavējuma procentu uzkrāšanos atbilstoši Regulas Nr. 1150/2000 11. pantam, un saskaņā ar EKL 226. pantu aicināja šo dalībvalsti sniegt savus paskaidrojumus šajā jautājumā divu mēnešu laikā pēc iepriekš minētās brīdinājuma vēstules saņemšanas.

34

Uz šo brīdinājuma vēstuli Portugāles iestādes atbildēja 2008. gada 8. februāra vēstulē, apgalvojot, ka tad, kad tās “2003. gada 26. jūnijā nosūtīja Komisijai savu pieteikumu par atbrīvojumu no pienākuma nodot rīcībā pašu resursus [..], tās [kvalificēja] attiecīgo summu kā maksājumu”, un ka pēc “2004. gada 7. decembrī notikušās [Eiropas Kopienu] Pirmās instances tiesas sprieduma lietā Koninklijke Coöperatie Cosun/Komisija [(T‑240/02, EU:T:2004:354)] pasludināšanas Portugāles iestāžu veiktā kvalificēšana [tika] apšaubīta [..], [un ka] šajā spriedumā rodamo interpretāciju vēlāk apstiprinājusi Tiesa savā 2006. gada 26. oktobra spriedumā Koninklijke Coöperatie Cosun/Komisija [(C‑68/05 P, EU:C:2006:674)]”. Šīs iestādes paskaidroja, ka “proti, no šiem abiem spriedumiem (lai arī tie attiecas uz summu, ko iekasē par neeksportēto cukuru) izriet, ka summa, kas maksājama saskaņā ar Regulas Nr. 579/86 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, nav uzskatāma par “maksājumu”, jo šī summa [..] [bija] paredzēta mērķiem, kas ir atšķirīgi no tiem, saistībā ar kuriem ieviesti maksājumi par importu, [un] tajā maksājums izmantots vienīgi kā aprēķina bāze”.

35

Minētajā vēstulē Portugāles iestādes paskaidroja, ka “tikai savā 2006. gada 28. jūlija vēstulē Komisija pirmoreiz [kvalificējusi] attiecīgo summu kā citas nodevas, kas paredzētas cukura tirgu kopējā organizācijas sistēmā” Padomes 2000. gada 29. septembra Lēmuma 2000/597/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 253, 42. lpp.) 2. panta izpratnē [..]”, un šādai kvalificēšanai Portugāles iestādes nepiekrita, paskaidrojot šādas nostājas iemeslus.

36

2009. gada 2. februārī Komisija nosūtīja Portugāles Republikai argumentētu atzinumu, kurā tā noraidīja minēto iestāžu argumentus.

37

Šajā ziņā Komisija atgādināja, pirmkārt, ka tas, ka attiecīgās summas pēc savas iedabas ir Kopienu pašu resursi, izrietot no Kopienu tiesību aktiem un neesot dalībvalstu ziņā un tāpēc tam, kā šīs summas kvalificē dalībvalstis, neesot nozīmes, un, otrkārt, tā nemainīja savu nostāju, ka “attiecīgā summa ir jākvalificē kā “citas nodevas, kas paredzētas cukura tirgu kopējā organizācijas sistēmā” Lēmuma [85/257] 2. panta a) punkta izpratnē”.

38

Komisija vienlīdz aicināja Portugāles valdību veikt vajadzīgos pasākumus šā argumentētā atzinuma izpildei divu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas.

39

2011. gada 28. oktobrī Komisija nosūtīja Portugāles Republikai papildu argumentēto atzinumu, kurā tā atkārtoja šai dalībvalstij 2009. gada 2. februārī nosūtīto argumentēto atzinumu un informēja Portugāles iestādes, ka “argumentētajā atzinumā [tika] atklātas divas acīmredzamas būtiskas kļūdas [..] un ka skaidrības un tiesiskās noteiktības labad tās jālabo ar šo papildu argumentēto atzinumu”.

40

Šā papildu argumentētā atzinuma 11. un 12. punktā Komisija šīs būtiskās kļūdas izlaboja ar šādu formulējumu: “[..] tāpēc, ka Portugāles iestādes atteicās nodot pašu resursus EUR 785 078,50 apmērā, kas atbilst maksājumiem par cukura pārpalikuma daudzumiem, kuri nav eksportēti pēc [Portugāles Republikas] pievienošanās [Kopienai], Portugāles Republika nav izpildījusi EKL 10. pantā, Pievienošanās akta 254. pantā, Lēmuma 85/257 7. pantā, Regulas Nr. 579/86 4., 7. un 8. pantā, Regulas Nr. 1697/79 2. pantā un Regulas Nr. 1552/89 2., 11. un 17. pantā noteiktos pienākumus”.

41

Minētajā papildu argumentētajā atzinumā Komisija no jauna lūdza Portugāles Republiku izpildīt savus pienākumus divu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas.

42

2012. gada 6. februārī Portugāles iestādes atbildēja uz šo papildu argumentēto atzinumu. Tās atkārtoja savus argumentus un darīja zināmu, ka tās “nepiekrīt argumentiem, uz kuriem pamatots argumentētais atzinums un kurus Komisija [atkārtojusi] papildu argumentētajā atzinumā”.

43

Nebūdama apmierināta ar šīs dalībvalsts atbildi, Komisija nolēma saskaņā ar LESD 258. pantu celt šo prasību.

Par lūgumu atkārtoti sākt mutvārdu procedūru

44

2014. gada 18. marta vēstulē Portugāles Republika lūdza atkārtoti sākt mutvārdu procedūru, apgalvojot būtībā, ka ģenerāladvokāts, pirmkārt, nav ņēmis vērā visus tās argumentus jautājumā par to, vai attiecīgās summas ir kvalificējamas kā Eiropas Savienības pašu resursi, un, otrkārt, ka Portugāles iestāžu rūpības vērtējumā viņš ir balstījies uz faktiem, par kuriem Portugāles Republiku Tiesa nav iztaujājusi.

45

Šajā ziņā jānorāda, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Tiesas Reglamentā nav paredzēta iespēja lietas dalībniekiem iesniegt apsvērumus par ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (skat. spriedumu Stichting Natuur en Milieu u.c., C‑266/09, EU:C:2010:779, 28. punkts).

46

Jāatgādina, ka no Reglamenta 83. panta izriet, ka Tiesa jebkurā brīdī, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu, vai arī ja lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki nav apsprieduši.

47

Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas uzskata, ka šajā gadījumā tās rīcībā ir visa informācija, kas vajadzīga, lai spriestu par šo prasību, un lietas izskatīšanā nav jāņem vērā tajā neiztirzāts arguments.

48

Līdz ar to lūgums par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu ir jānoraida.

Par prasību

49

Lietā nav strīda par to, ka argumentētajā atzinumā noteiktajā termiņā, proti, 2009. gada 2. aprīlī, summa EUR 785 078,50 apmērā nav nodota Komisijas rīcībā.

50

Netiek apstrīdēts, ka šī summa tika aprēķināta, pamatojoties uz Regulas Nr. 579/86 4., 7. un 8. pantā noteikto.

51

Komisijas un Portugāles Republikas starpā ir domstarpības jautājumā par to, kā kvalificējams Regulas Nr. 3771/85 8. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais maksājums, kuru iekasē gadījumā, ja netiek ievērota kārtība pārpalikuma produktu izņemšanai no apgrozības. Regulas Nr. 579/86 7. panta 1. punktā šis obligātais maksājums tiek apzīmēts vienkārši ar terminu “summa”. Pats par sevi šis termins nenorāda, vai šis obligātais maksājums ir vai nav Kopienu pašu resursi.

52

Komisija apgalvo, ka šī obligātais maksājums ir cits maksājums, kas paredzēts cukura tirgu kopīgajā organizācijā, Lēmuma 85/257 2. panta a) punkta un Lēmuma 88/376 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē un tādējādi ir Kopienu pašu resurss.

53

Šādu kvalificējamību Komisija izsecinājusi no Vispārējās tiesas sprieduma Koninklijke Coöperatie Cosun/Komisija (EU:T:2004:354) un Tiesas sprieduma Koninklijke Coöperatie Cosun/Komisija (EU:C:2006:674). Šajos spriedumos Savienības tiesas izslēdza, ka šis obligātais maksājums būtu kvalificējams kā importa nodoklis.

54

Par pareizu atzīstama Komisijas veiktā kvalificēšana par pašu resursiem.

55

Proti, Regulas Nr. 3771/85 1. pantā ir noteikts, ka šajā regulā tiek noteikti vispārīgi noteikumi par Pievienošanās akta 254. panta piemērošanu. Savukārt šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir paredzēts ne tikai, ka visi produktu krājumi, kas 1986. gada 1. martā ir brīvā apgrozībā Portugāles teritorijā un pārsniedz daudzumu, ko var uzskatīt par parasto pārnesuma krājumu, Portugāles Republikai uz sava rēķina ir jāizņem no apgrozības, bet arī, ka parastā pārnesuma krājuma jēdzienu katram produktam definē atbilstoši katras tirgus organizācijas kritērijiem un mērķiem.

56

Rīkojuma William Hinton & Sons (EU:C:2001:536) 54. punktā Tiesa konstatēja, ka Pievienošanās akta 254. panta mērķis ir nodrošināt Portugāles Republikas gadījumā pāreju no agrākās sistēmas uz kopējās lauksaimniecības politikas sistēmu. Tālab tajā ir noteiktas robežas, kādās 1986. gada 1. martā Portugāles teritorijā brīvā apgrozībā esošu noteiktu produktu realizācijai var saņemt šajā laikā paredzēto Kopienu finansiālo atbalstu.

57

Savukārt vispārīgajos šā 254. panta piemērošanas noteikumos, proti, Regulas Nr. 3771/85 8. panta 3. punkta c) apakšpunktā, ir paredzēts, ka šīs regulas piemērošanas kārtība, ko nosaka atbilstoši procedūrai, kas paredzēta tiesiskajā regulējumā par lauksaimniecības [produktu] tirgu kopīgu organizāciju, ietver tostarp nodokļa iekasēšanu gadījumā, ja attiecīgā persona neievēro pārpalikuma produktu realizācijas kārtību. Tādējādi, lai no apgrozības izņemtu liekos cukura krājumus, kuru esamība ir konstatēta Portugālē, Regulā Nr. 579/86 ir paredzēts galvenokārt, ka šie krājumi tiek eksportēti noteiktā termiņā, un gadījumā, ja šajā termiņā tie netiek eksportēti, saskaņā ar tās 7. panta 1. punktu tiek maksāta summa, kas ir vienāda ar 1987. gada 30. jūnijā spēkā esošo importa maksājumu par balto cukuru (šajā ziņā skat. rīkojumus William Hinton & Sons, EU:C:2001:536, 56. punkts).

58

Turklāt neatkarīgi no šā leģislatīvā konteksta, ir atzīts, ka noteiktu lauksaimniecības produktu lieko krājumu izņemšana no tirgus vai šo produktu normālu krājumu saglabāšana tirgū parasti ir kopējās lauksaimniecības politikas mērķis un ka šā mērķa sasniegšanai paredzētie pasākumi ietilpst šajā politikā. Tādējādi šādi pasākumi – viens no kuriem ir Regulas Nr. 3771/85 8. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais maksājums –, ja vien Savienības tiesībās nav noteikts citādi, ir jāuzskata par ietilpstošiem attiecīgā tirgus, kas šajā lietā ir cukura tirgus, kopīgajā organizācijā.

59

Turklāt Regulas Nr. 579/86, kurā ir sīki izklāstīti noteikumi par Spānijā un Portugālē 1986. gada 1. martā esošajiem cukura nozares produktu krājumiem, juridiskais pamats ir ne tikai Pievienošanās akts un Regula Nr. 3771/85, bet arī Padomes1981. gada 30. jūnija Regula (EEK) Nr. 1785/81 par cukura tirgu kopīgo organizāciju (OV L 177, 4. lpp.).

60

Portugāles Republika šo kvalificēšanu apstrīd, bet tās šajā ziņā izklāstītajiem argumentiem nevar piekrist.

61

Visupirms, šī dalībvalsts apgalvo, ka ieņēmumi, kas kvalificējami kā “pašu resursi”, ir konkretizēti Pievienošanās aktā un attiecīgais maksājums tajā nav rodams. Tā atsaucas konkrēti uz šā akta 371. un 372. pantu.

62

Šajā ziņā jānorāda, ka Portugāles Republikas atsaucei uz šiem pantiem nav nozīmes. Proti, Pievienošanās akta 371. pantā ir paredzēts, ka Lēmums 85/257 tiek piemērots atbilstoši šā akta 372.–375. pantam. Pievienošanās akta 372. panta pirmajā daļā ir precizēts, ka Lēmuma 85/257 minētajos ieņēmumos ar nosaukumu “lauksaimniecības maksājumi”“ietilpst arī ieņēmumi no jebkuras summas, kas samaksāta par preču importu tirdzniecībā” starp Portugāles Republiku un citām dalībvalstīm vai trešām valstīm, taču neierobežojot Kopienu pašu ieņēmumus tikai ar šiem “lauksaimniecības maksājumiem” vien. Ievērojot šo Pievienošanās akta 372. panta pirmās daļas formulējumu, šajā tiesību normā nav izslēgts, ka tiek iekasēti arī citi, no “lauksaimniecības maksājumiem” atšķirīgi ieņēmumi.

63

Portugāles Republika uzskata, ka Regulas Nr. 579/86 7. panta 1. punktā paredzētais maksājums ir ticis ieviests tikai un vienīgi saskaņā ar Pievienošanās akta 254. pantu un Regulu Nr. 3771/85, jo Regulā Nr. 579/86 rodamā atsauce uz Regulu Nr. 1785/81 attiecas tikai uz noteiktām šīs pēdējās minētās regulas tiesību normām, kā, piemēram, tās 2. panta 2. punktu un 4. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Šī dalībvalsts atsaucas uz rīkojuma William Hinton & Sons (EU:C:2001:536) 54. punktu kā pierādījumu tam, ka runa ir par Pievienošanās akta īstenošanu.

64

Atbildot uz šo argumentu, jānorāda, ka Portugāles Republika nenorāda iemeslus, kādēļ, tās ieskatā, Regulas Nr. 1785/81 juridiskā pamata ietekme attiecas vienīgi uz atsevišķām Regulas Nr. 579/86 normām. Turklāt kā piemēru tā min šā sprieduma iepriekšējā punktā norādītās tiesību normas. Jautājumā par atsauci uz rīkojuma William Hinton & Sons (EU:C:2001:536) 54. punktu jākonstatē, ka šajā punktā rodams apstiprinājums Komisijas argumentam. Proti, Pievienošanās līgums un Pievienošanās akts kalpo ne tikai tam, lai īstenotu juridisku un politisku darbību, ar kuru kandidātvalsts kļūst par Savienības dalībvalsti, bet arī lai noteiktu nosacījumus, kādos šī jaunā dalībvalsts pārejas posmā darbosies. Pārejai uz kopējo lauksaimniecības politiku var būt vajadzīgs, lai jaunajai dalībvalstij būtu pienākums uzreiz vai pēc noteikta laika piemērot atbilstīgo Savienības tiesisko regulējumu vai kādas tā daļas.

65

Portugāles Republika pamatojas uz 1977. gada 21. decembra Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 356, 1. lpp.), kurā noteikts, ka ieņēmumus nevar iekasēt citādi, kā tikai tos attiecinot uz kādu budžeta pozīciju, un norāda, ka 1987., 1988., 1989. gada un nākamajos budžetos attiecīgais maksājums netika attiecināts ne uz vienu šo budžetu pozīciju.

66

Jākonstatē, ka prasības pieteikuma priekšmets ir Portugāles Republikas atteikšanās nodot šīs iestādes rīcībā summu, kas tiek uzskatīta pat ietilpstošu pašu resursos. Šajā ziņā ir svarīgi Lēmumu 85/257, kura mērķis kā budžeta tiesību normai ir noteikt Savienības budžetā iegrāmatotos pašu resursus, nošķirt no nodokļiem vai nodevām, ko Kopienu likumdevējs noteicis, īstenojot kompetenci, kas pamatota ar EK līguma tiesību normām par kopējo lauksaimniecības politiku (šajā ziņā skat. spriedumus Amylum/Padome, 108/81, EU:C:1982:322, 32. punkts, un Zuckerfabrik Süderdithmarschen un Zuckerfabrik Soest, C‑143/88 un C‑92/89, EU:C:1991:65, 40. punkts, kā arī rīkojumu Isera & Scaldis Sugar u.c., C‑154/12, EU:C:2013:101, 31. punkts). Tādējādi, kā savu secinājumu 79. punktā norādījis ģenerāladvokāts, saskaņā ar Regulas Nr. 3771/85 8. panta 3. punkta c) apakšpunktu un Regulas Nr. 579/86 7. panta 2. punktu maksājamās summas iekasēšana nevar būt atkarīga no iekļaušanas kādā Kopienas budžeta pozīcijā.

67

Visbeidzot, Portugāles Republika apgalvo, ka saskaņā ar 2004. gada 14. janvāra Regulas (EK) Nr. 60/2004, ar ko nosaka pārejas posma pasākumus cukura nozarē sakarā ar Čehijas Republikas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas pievienošanos (OV L 9, 8. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 3. nod., 42. sēj., 125. lpp.), 6. panta 3. punktu un Komisijas 2006. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 1832/2006, ar ko nosaka pārejas posma pasākumus cukura nozarē sakarā ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos (OV L 354, 8. lpp.), 12. panta 3. punktu summas, kas pēc savas iedabas ir tādas pašas kā strīdīgais maksājums, ir jāieskaita šo dalībvalstu valsts budžetā un tāpēc tās netiek uzskatītas par pašu resursiem.

68

Kā norāda Komisija, šīs regulas nav ņemamas vērā ratione temporis. Tās ir pieņemtas pēc faktiem, par kuriem ir Komisijas prasības pieteikums, un apstākļos, kas nav identiski šajā lietā esošajiem. Šī iestāde vienlīdz pareizi apgalvo, ka Savienības likumdevējs var brīvi noteikt un kvalificēt pasākumus, ko tas pieņem.

69

Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, Regulas Nr. 3771/85 8. panta 3. punkta c) apakšpunktā un Regulas Nr. 579/86 7. panta 1. punktā paredzētais maksājums ir cita nodeva, kas paredzēta cukura tirgu kopējā organizācijas sistēmā, Lēmuma 85/257 2. panta a) punkta un Lēmuma 88/376 2. panta a) punkta izpratnē. No tā izriet, ka Portugāles Republikai bija attiecīgā summa jānodod Komisijas rīcībā.

70

Savā prasības pieteikumā Komisija lūdz Tiesu arī atzīt Portugāles Republikas pienākumu neizpildi saistībā ar Regulas Nr. 1697/79 2. pantu.

71

Šajā ziņā jānorāda, ka, saskaņā ar šīs regulas 1. pantu tajā ir noteikti nosacījumi, ar kādiem kompetentās iestādes drīkst veikt ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu vēlāku piedziņu. Minētās regulas 2. panta 1. punkta pirmajā daļā ir teikts, ka, ja kompetentās iestādes konstatē, ka ievedmuitas vai izvedmuitas nodoklis, kas saskaņā ar likumu jāmaksā par preci, kas deklarēta muitas procedūrai, kurā tas jāmaksā, pilnībā vai daļēji nav pieprasīts no parādnieka, tās uzsāk nesamaksāto nodokļu piedziņas procesu.

72

No šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka priekšnosacījums šīs regulas piemērošanai ir tostarp, ka piedzenamā summa ir ievedmuitas vai izvedmuitas nodoklis.

73

Taču attiecīgā summa nav ievedmuitas vai izvedmuitas nodoklis. Proti, atbilstoši Regulas Nr. 579/86 7. panta 1. punkta a) apakšpunktam šī summa ir nevis ievedmuitas vai izvedmuitas nodoklis, bet gan tikai līdzvērtīga ievedmuitas nodoklim par cukuru. Turklāt no šīs tiesību normas, to lasot kopsakarā ar šīs regulas 5. panta 2. punktu, izriet, ka šīs summas iekasējamības gadījums rodas nevis importējot vai eksportējot, bet gan tāpēc, ka 1987. gada 1. septembrī nav pierādījuma par pārpalikuma daudzumu eksportēšanu.

74

Jāatgādina, ka lietās, kurās taisīti spriedumi Koninklijke Coöperatie Cosun/Komisija (EU:T:2004:354, 38. punkts) un Koninklijke Coöperatie Cosun/Komisija (EU:C:2006:674, 38.–43. punkts), Savienības tiesas konstatēja, ka summa, kas maksājama par C cukura neeksportēšanu Regulas Nr. 1785/81 un Komisijas 1981. gada 14. septembra Regulas (EEK) Nr. 2670/81, ar ko paredz sīki izstrādātus īstenošanas noteikumus attiecībā uz cukura produkciju, kas pārsniedz kvotu (OV L 262, 14. lpp.), izpratnē nevar tikt uzskatīta par importa vai eksporta muitas nodokli vai maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību, vai lauksaimniecības importa vai eksporta maksājumu, proti, nodevu.

75

Taču savā prasības pieteikumā Komisija atzīst, ka šīs summas iekasējamības gadījums būtībā ir identisks Regulas Nr. 579/86 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētās summas iekasējamības gadījumam.

76

Turklāt šā iemesla dēļ Komisija apgalvo, ka, tā kā attiecīgais maksājums, ievērojot šā sprieduma 74. punktā minēto judikatūru, nav kvalificējams kā ievedmuitas nodoklis vai izvedmuitas nodoklis, tas ir cita nodeva, kas paredzēta cukura tirgu kopējā organizācijas sistēmā.

77

Šajos apstākļos Regula Nr. 1697/79 šajā lietā nav piemērojama un tādējādi nav piemērojams arīdzan piedziņas prasībām šīs regulas 2. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētais trīs gadu noilguma termiņš.

78

Portugāles Republikas aizstāvībai izklāstītā argumentācija būtībā ir balstīta uz apstākli, ka attiecīgās summas piedziņa vairs nebija iespējama tāpēc, ka parādnieces sabiedrības parādam bija iestājies noilgums un ka, pārsniegdama trīs gadu noilgumu, šī dalībvalsts nav izdarījusi pārkāpumu.

79

Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1552/89 17. panta 2. punktu, uz kuru atsaucas Komisija, no pienākuma Komisijas rīcībā nodot summas, kuras atbilst noteiktajiem nodokļiem, dalībvalstis ir atbrīvotas tikai tad, ja iekasēšanu nav iespējams veikt nepārvaramas varas dēļ vai ja izrādās, ka no tām neatkarīgu apstākļu dēļ naudas piedziņa noteikti nav iespējama (spriedums Komisija/Dānija, C‑392/02, EU:C:2005:683, 66. punkts).

80

Lietā nav strīda par to, ka 1990. gada 25. oktobrī Portugāles kompetentās iestādes parādniecei sabiedrībai nosūtīja vēstuli, kurā tai tika uzdots samaksāt maksājamo summu. Pat bez vajadzības izvērtēt, vai līdz minētajai dienai Portugāles Republika ir rīkojusies, ievērojot pienācīgo rūpību, lai konstatētu un atgūtu attiecīgo parādu, ir redzams, ka pēc tam un līdz pat papildu argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām – atskaitot juridiskos argumentus, kas izrādījušies nepamatoti – šī dalībvalsts nav sniegusi pierādījumu nedz par nepārvaramu varu, nedz kādu citu apstākli, kas tai liedza nodot Komisijas rīcībā attiecīgo summu. Tā pat nav centusies atgūt attiecīgo summu ar juridisko pamatu, ka noilgums vēl nebija iestājies.

81

Tāpēc jāuzskata, ka, izņemot daļā par Portugāles Republikai Regulas Nr. 1697/79 2. pantā noteikto pienākumu neizpildi, Komisijas prasība ir pamatota.

82

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus,

jāatzīst, ka Portugāles Republika, atsakoties nodot Komisijas rīcībā summu EUR 785 078,50 apmērā, kas atbilst maksājumiem par cukura pārpalikuma daudzumiem, kuri nav eksportēti pēc tās pievienošanās Kopienai, nav izpildījusi EKL 10. pantā, Pievienošanās akta 254. pantā, Lēmuma 85/257 7. pantā, Regulas Nr. 579/86 4., 7. un 8. pantā, kā arī Regulas Nr. 1552/89 2., 11. un 17. pantā noteiktos pienākumus, un

pārējā daļā prasība jānoraida.

Par tiesāšanās izdevumiem

83

Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi Portugāles Republikai piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums būtībā ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

 

1)

Portugāles Republika, atsakoties nodot Eiropas Komisijas rīcībā summu EUR 785 078,50 apmērā, kas atbilst maksājumiem par cukura pārpalikuma daudzumiem, kas nav eksportēti pēc tās pievienošanās Eiropas Kopienai, nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti saskaņā ar EKL 10. pantu, Akta par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanās nosacījumiem un Līgumu pielāgojumiem 254. pantu, Padomes 1985. gada 7. maija Lēmuma 85/257/EEK, Euratom par Kopienas pašu resursu sistēmu 7. pantu, Komisijas 1986. gada 28. februāra Regulas (EEK) Nr. 579/86, ar kuru nosaka nosacījumus sakarā ar cukura nozares produktu krājumu, kas 1986. gada 1. martā ir Spānijā un Portugālē, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 1986. gada 31. oktobra Regulu (EEK) Nr. 3332/86, 4., 7. un 8. pantu, kā arī Padomes 1989. gada 29. maija Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1552/89, ar ko piemēro Lēmumu 88/376/EEK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu, 2., 11. un 17. pantu;

 

2)

pārējā daļā prasību noraidīt;

 

3)

Portugāles Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – portugāļu.

Augša