—

Centro Hospitalar de Setúbal EPE vārdā – M. Real Martins un S. Alves Ribeiro, advogados,

—

Serviço de Utilização Comum dos Hospitais (SUCH) vārdā – M. Claro, advogada,

—

Eurest (Portugāle) – Sociedade Europeia de Restaurantes Lda vārdā – M. Lucas Rodrigues, advogada,

—

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un A. Navegas, pārstāvji,

—

Spānijas valdības vārdā – M. J. García-Valdecasas Dorrego, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Afonso, kā arī A. Tokár un M. Noll-Ehlers, pārstāvji,

1

Iesniedzējtiesa ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu aicina Tiesu precizēt tās judikatūru attiecībā uz publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību tiešo jeb tā dēvēto “in house” piešķiršanu, nepiemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 114. lpp.).

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Centro Hospitalar de Setúbal EPE (Setúbal slimnīcu, turpmāk tekstā – “Slimnīca”), Serviço de Utilização Comum dos Hospitais (Slimnīcu kopējai izmantošanai paredzēts dienests, turpmāk tekstā – “SUCH”) un Eurest (Portugāle) – Sociedade Europeia de Restaurantes Lda (turpmāk tekstā – “Eurest”) par Slimnīcas publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību tiešas piešķiršanas SUCH tiesiskumu.

3

Direktīvā 2004/18 ir noteikts tiesiskais regulējums, kas ir piemērojams publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai, ko veic līgumslēdzējas iestādes.

4

Šīs direktīvas preambulas 4. apsvērumā ir noteikts:

“Dalībvalstīm jānodrošina tas, ka publisko tiesību subjekta piedalīšanās valsts [publiskā iepirkuma] līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā pretendenta statusā nerada konkurences traucējumus, kas skar privātus pretendentus.”

5

Šīs pašas direktīvas 1. panta “Definīcijas”, 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

““Valsts [publiskā iepirkuma] līgumi” ir finansiāli līgumi, kurus rakstveidā savstarpēji noslēdz viens vai vairāki komersanti un viena vai vairākas līgumslēdzējas iestādes un kuru mērķis ir būvdarbu realizācija, produkcijas piegāde vai pakalpojumu sniegšana šīs direktīvas izpratnē.”

6

Šīs direktīvas 1. panta 8. punktā ir noteikts:

“Ar terminu “būvuzņēmējs”, “piegādātājs” vai “pakalpojuma sniedzējs” apzīmē jebkuru fizisku vai juridisku personu vai valsts iestādi, vai šādu personu un/vai struktūru grupu, kas tirgū piedāvā attiecīgi būvdarbu un/vai būves realizāciju, produkciju vai pakalpojumus.

Ar terminu “komersants” apzīmē gan būvuzņēmēju, gan piegādātāju un pakalpojuma sniedzēju. Šo terminu izmanto tikai vienkāršošanas nolūkā.

[..].”

7

Minētā 1. panta 9. punktā ir definēta precīza kārtība, kādā subjektiem, kas tiek uzskatīti par līgumslēdzējām iestādēm un kam noslēdzot finansiālu līgumu ar komersantu ir jāsāk līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru atbilstoši Direktīvas 2004/18 noteikumiem.

8

Direktīvas 2004/18 7. pantā “Robežvērtību summas valsts [publiskā iepirkuma] līgumos” ir noteiktas paredzētās robežvērtības, sākot ar kurām publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana ir jāveic atbilstoši šīs direktīvas noteikumiem. Šīs robežas regulāri tiek grozītas ar Komisijas regulām un piemērotas ekonomikas apstākļiem. Pamatlietas faktu rašanās datumā robežvērtība attiecībā uz pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesībām, kuru slēgšanas tiesības piešķīrušas līgumslēdzējas iestādes, kas nav centrālās valsts pārvaldes iestādes, ar Komisijas 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1177/2009 (OV L 314, 64. lpp.) bija noteikta EUR 193 000.

9

Direktīvas 2004/18 20. pantā, kas ietverts tās II sadaļas III nodaļā “Pakalpojumu valsts [publiskā iepirkuma] līgumiem piemērojamā kārtība”, ir noteikts:

“Tādu līgumu slēgšanas tiesības, kuru priekšmets ir II A pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar 23. līdz 55. pantu.”

10

Minētās direktīvas 21. pants, kas ietilpst tās tajā pašā III nodaļā, ir formulēts šādi:

“Uz līgumiem, kuru priekšmets ir II B pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, attiecina vienīgi 23. pantu un 35. panta 4. punktu.”

11

Direktīvas 2004/18 II B pielikuma kategorijā Nr. 17 ir iekļauti “Viesnīcu un restorānu pakalpojumi”.

12

Šādas piešķiršanas nosacījumi ir iedibināti un attīstīti Tiesas judikatūrā, kas ir uzskatījusi, ka uzaicinājums uz konkursu, sākot procedūru atbilstoši Direktīvai 2004/18, nav obligāts, situācijā, kad līgumslēdzējas iestāde attiecībā uz subjektu, kas ir no tās juridiski nošķirts, īsteno tādu pašu kontroli, kādu tā īsteno attiecībā uz saviem dienestiem, un kurā šis subjekts veic lielāko daļu no savas darbības kopā ar šo līgumslēdzējas iestādi vai iestādēm, kas ir tā turētājas (šajā ziņā skat. spriedumu Teckal, C‑107/98, EU:C:1999:562, 50. punkts).

13

Tiesa arī uzskatīja, ka privāta uzņēmuma dalība tādas uzņēmējsabiedrības kapitālā, kurā piedalās arī attiecīgā līgumslēdzēja iestāde, pat ja šī dalība ir mazākumā, jebkurā gadījumā izslēdz līgumslēdzējas iestādes iespēju kontrolēt šo uzņēmējsabiedrību tādā veidā, kādā tā kontrolē pašas dienestus, ņemot vērā, ka jebkāda privāta kapitāla piesaiste uzņēmumam notiek privātu interešu vārdā un tai ir no sabiedrības interesēm atšķirīgi mērķi (skat. spriedumu Stadt Halle un RPL Lochau, C‑26/03, EU:C:2005:5, 49. un 50. punkts).

14

Direktīva 2004/18 tika transponēta Portugāles tiesību sistēmā ar Publisko iepirkumu kodeksu, kas ir apstiprināts ar 2008. gada 29. janvāra Dekrētu Nr. 18/2008, ar grozījumiem un pārpublicēšanu 2009. gada 2. oktobra Dekrēta Nr. 287/2009 pielikumā (2009. gada 2. oktobraDiário da República, 1. sērija, Nr. 192; turpmāk tekstā – “Publisko iepirkumu kodekss”).

15

Piemērojot Tiesas judikatūru, kura ir atgādināta šī sprieduma 12. un 13. punktā, Publisko iepirkumu kodeksa 5. panta 2. punkta redakcija ir šāda:

“Šī kodeksa II daļa nav piemērojama arī tādiem līgumiem, kurus neatkarīgi no to priekšmeta līgumslēdzējas iestādes noslēdz ar kādu citu subjektu, ja vien:

16

Slimnīca, kas ir valsts slimnīca, 2011. gada 27. jūlijā ar SUCH noslēdza līgumu par to, ka pēdējā nodrošinās Slimnīcas pacientiem un darbiniekiem ēdināšanas pakalpojuma sniegšanu (turpmāk tekstā – “2011. gada protokols”). Šis protokols attiecas uz pakalpojumu iepirkuma līgumu, kura slēgšanas tiesības tika tieši piešķirtas SUCH, nepiemērojot Direktīvā 2004/18 paredzētās publisko iepirkumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, ņemot vērā līgumslēdzēju pušu ieskatā pastāvošās “in house” attiecības starp SUCH un valsts slimnīcām, kas ir tās partneri, un kura mērķis bija apmierināt pēdējo minēto vajadzības iekšējā kārtībā.

17

2011. gada protokols attiecas uz laika posmu no 2011. gada 10. augusta līdz 2016. gada 9. augustam un tas ir atjaunojams. Tā ikgadējā cena ir EUR 1 295 289 no kopējās cenas par pilnu piecus gadus ilgu līguma termiņu, kas ir EUR 6 476 445.

18

Kā tas izriet no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem, SUCH tika izveidots piemērojot 1965. gada 24. novembra Dekrētu Nr. 46/668. Tā statūtus 2010. gada oktobrī apstiprināja veselības aizsardzības valsts sekretārs. Saskaņā ar šo statūtu 2. pantu SUCH ir bezpeļņas organizācija, kuras mērķis ir sniegt sabiedriskos pakalpojumus. Tas ir instruments, kas ļauj iekšējā kārtībā apmierināt tā partneru vajadzības, un šajā nolūkā tam ir pienākums uzņemties izdevumus par iniciatīvām, ar kurām būtu iespējams uzlabot pēdējo minēto darbības kapacitāti un efektivitāti, nodrošinot ar apjomu saistītus ietaupījumus un tādējādi veicināt valsts sociālā nodrošinājuma pakalpojumu finanšu sistēmas ilgtspēju.

19

Saskaņā ar SUCH statūtu 7. pantu, tā partneri var būt subjekti, kas ir piederīgi gan publisko tiesību jomai, gan sociālajai, proti, kas ir bezpeļņas sociālās solidaritātes organizācijas, tai skaitā Veselības aizsardzības ministrijas, kā arī citu ministriju iestādes un dienesti. Turklāt SUCH ir jānodrošina, ka balsstiesību vairākums pilnsapulcē pieder partneriem, kas ir publisko tiesību subjekti, kas ir veselības aizsardzības nozares atbildīgā valdības locekļa vadības, uzraudzības un vadlīniju noteikšanas pilnvaru pakļautībā.

20

SUCH statūtu 5. pantā turklāt ir paredzēts, ka pēdējais minētais var sniegt pakalpojumus konkurences un tirgus apstākļos publisko tiesību subjektiem, kas nav partneri, vai privātām, valsts vai ārvalstu personām, ja vien tas nerada kaitējumu tās partneru interesēm un ja tie ir izdevīgi pēdējiem minētajiem un SUCH gan no ekonomiskā viedokļa, gan no tehnoloģisko sniegumu viedokļa. Šādu pakalpojumu sniegšanai tomēr ir jābūt papildu rakstura un par to piestādīto rēķinu apjomam nevajadzētu pārsniegt vairāk kā 20 % no tā iepriekšējā pārskata gada kopējā apgrozījuma.

21

Datumā, kad tika parakstīts 2011. gada protokols, SUCH sastāvā bija 88 partneri, starp kuriem bija 23 privātas sociālās solidaritātes organizācijas – visas bezpeļņas, tai skaitā 20 labdarības organizācijas (“Misericórdias”).

22

Eurest, sabiedrība, kas darbojas tādu pašu pakalpojumu, uz kuriem attiecas 2011. gada protokols, sniegšanas nozarē, Tribunal Administrativo e Fiscal de Almada [Almadas Administratīvā un nodokļu tiesā] cēla prasību par tā atcelšanu. Šī tiesa ar 2012. gada 30. janvāra spriedumu atzina 2011. gada protokolu par spēkā neesošu, tādēļ, ka starp Slimnīcu un SUCH nepastāvot pakļautības attiecības, kas varētu attaisnot attiecīgo līguma slēgšanas tiesību tiešu piešķiršanu.

23

Šī tiesa šajā ziņā balstījās uz Tribunal de Contas (Revīzijas tiesa) spriedumu, kurā bija nospriests, ka neraugoties uz SUCH statūtu grozījumiem, pēdējā minētā partneri, kas nav publisko tiesību subjekti, tā apjomīgā autonomija un neatkarība no valsts varas, tā valdes darbības konkrētā dinamika un fakts, ka tas ir ievērojama izmēra un sarežģītības uzņēmums, neļauj uzskatīt, ka Publisko iepirkumu kodeksa 5. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi būtu izpildīti. Šis spriedums tika apstiprināts ar Tribunal de Contas plēnuma 2012. gada 3. jūlija spriedumu.

24

Slimnīca un SUCH iesniedza apelācijas sūdzību par Tribunal Administrativo e Fiscal de Almada spriedumu Tribunal Central Administrativo do Sul [Sulas Centrālā administratīvā tiesa], kas ar 2012. gada 26. aprīļa spriedumu noraidīja šo apelācijas sūdzību un apstiprināja pārsūdzēto spriedumu, pamatojoties uz Tribunal de Contas savā iepriekšminētajā spriedumā ietverto motivāciju. Pēc šīs noraidīšanas Slimnīca un SUCH iesniedza kasācijas sūdzības Supremo Tribunal Administrativo [Augstākā administratīvā tiesa], kurās atkārtoti pauda savu argumentāciju attiecībā uz iekšējas saistības pastāvēšanu starp SUCH un valsts slimnīcām, kas ir partneru vairākums.

25

Le Supremo Tribunal Administrativo norāda, ka valsts slimnīca, tāda kā Slimnīca, savā publisko tiesību juridiskas personas statusā ir līgumslēdzējas iestāde un ka finansiāls līgums, kas ir noslēgts ar SUCH, kurš ir no līgumslēdzējas iestādes nošķirts subjekts, ir pakalpojumu publiskā iepirkuma līgums Direktīvas 2004/18 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Lai pārbaudītu, vai šī līguma slēgšanas tiesības varēja tikt piešķirtas tieši, iesniedzējtiesa norāda, ka “tādu pašu kontroli”, kas ir Tiesas judikatūrā paredzētā prasība tā veikšanai, attiecībā uz izraudzīto pretendentu, kopīgi var veikt vairākas līgumslēdzējas iestādes un ka šī kontrole paredz līgumslēdzējas iestādei vai iestādēm faktiskas ietekmēšanas pilnvaras ne tikai attiecībā uz izraudzītā pretendenta stratēģiskajiem lēmumiem, bet arī attiecībā uz tā ikdienišķu pārvaldi.

26

Tomēr iesniedzējtiesa uzsver, ka īpašais SUCH juridiskais statuss, ņemot vērā faktu, ka tās partneru skaitā vienlaicīgi ietilpst arī privātas sociālās solidaritātes organizācijas, rada jaunus jautājumus saistībā ar Tiesas judikatūru, kas izriet no sprieduma Stadt Halle un RPL Lochau (EU:C:2005:5). Tādējādi tai rodas jautājums, vai ar šo judikatūru tiek prezumēts, ka privātam uzņēmumam, kuram pieder kapitāldaļas tādā sabiedrībā, kurā vienlaicīgi ietilpst arī līgumslēdzējas iestāde, ir noteikti jābūt bezpeļņas organizācijai.

27

Iesniedzējtiesai, ņemot vērā Tribunal de Contas formulēto kritiku, arī rodas jautājums, vai nosacījums par “tādu pašu kontroli” šajā gadījumā ir izpildīts, ņemot vērā SUCH partneru, kas nav publisko tiesību subjekti, skaitu; vadlīniju noteikšanas pilnvaru raksturu, ko attiecībā uz to īsteno līgumslēdzējas iestādes, kas ir tās partneri, kā arī valsts iestādes; tā izmēru un tā darbības sarežģītību; kā arī tā rīcībā esošo iespējamību attiecībās ar valsts iestādēm rīkoties autonomi.

28

Attiecībā uz otro nosacījumu, kas ir iedibināts ar Tiesas judikatūru, proti, prasību, ka attiecīgais subjekts lielāko daļu savas darbības veic ar līgumslēdzējas iestādi, vai iestādēm, kurām tas pieder, iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar šo judikatūru, izraudzītajam pretendentam ir jārīkojas kā komersantam, kurš pilnībā, vai gandrīz ekskluzīvi, nodarbojas tikai ar līgumslēdzējas iestādes vai iestāžu vajadzību apmierināšanu un ka jebkurai citai darbībai ir jābūt sekundārai. Līdz ar to tai rodas jautājums, vai šis nosacījums ir izpildīts, ja tādam subjektam kā SUCH ir iespēja konkurences apstākļos sniegt pakalpojumus trešajām personām līdz 20 % apmēram no tā iepriekšējā pārskata gadā fiksētā kopējā gada apgrozījuma.

29

Ņemot vērā šos apsvērumus un ievērojot faktu, ka tai ir lūgts spriest pēdējā instancē, Supremo Tribunal Administrativo nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

30

Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/18 II sadaļas III nodaļu, tās normu piemērošana var būt atšķirīga atkarībā no attiecīgās pakalpojuma kategorijas. Saskaņā ar informāciju, kas ir Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos, šķiet, ka pakalpojumi, uz kuriem attiecas 2011. gada protokols, ietilpst šīs direktīvas II B pielikumā.

31

Šāda izvērtēšana tomēr ir iesniedzējtiesas kompetencē, pamatojoties uz lietas, kas tajā tiek skatīta, faktiskajiem apstākļiem un katrā ziņā tā nevar ietekmēt nedz Direktīvas 2004/18 pašas par sevi piemērošanu, nedz ar “in house” darījumiem saistītā izņēmuma piemērošanu, ja nosacījumi, kas šajā ziņā ir paredzēti Tiesas judikatūrā, ir izpildīti.

32

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai nosacījums par “tādu pašu kontroli”, kas ir ieviests ar Tiesas judikatūru, lai publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršana, būtu uzskatāma par “in house” darījumu un ka tās tādējādi varētu piešķirt tieši, nepiemērojot Direktīvu 2004/18, – ir izpildīts, ja izraudzītais pretendents ir bezpeļņas sabiedriskā labuma organizācija, kas saskaņā ar tās statūtiem var sastāvēt no partneriem, kas ir ne tikai publisko tiesību sektora iestādes, bet arī privātas sociālās solidaritātes organizācijas, kas darbojas kā bezpeļņas organizācijas, un ja datumā, kad tiek piešķirtas līguma slēgšanas tiesības, pēdējās minētās veido izraudzītā pretendenta organizācijas partneru skaita būtisku daļu, lai gan tomēr mazākumu.

33

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka apstāklis, ka izraudzītajam pretendentam ir jābūt izveidotam atbilstoši privāttiesību organizācijas juridiskajam statusam un bez peļņas gūšanas nolūka, nav būtisks, piemērojot Savienības tiesību normas un līdz ar to arī Tiesas judikatūru publiskā iepirkuma līgumu jomā, kas attiecas uz izņēmumu saistībā ar “in house” darījumiem. Šāds apstāklis neizslēdz to, ka attiecīgā līgumslēdzēja organizācija, var veikt saimniecisku darbību (šajā ziņā skat. spriedumus Sea, C‑573/07, EU:C:2009:532, 41. punkts; CoNISMa, C‑305/08, EU:C:2009:807, 45. punkts).

34

Turklāt ir jānorāda, ka jautājums, kas it īpaši rodas šajā gadījumā, ir par to, vai judikatūra, kas izriet no sprieduma lietā Stadt Halle un RPL Lochau (EU:C:2005:5), ir piemērojama, ņemot vērā, ka SUCH nav nodibināts kā sabiedrība un tātad tam nepieder pamatkapitāls, un ka tā partneri, kas ir piederīgi sociālajam sektoram, nav uzņēmumi atbilstoši minētajā spriedumā lietotajiem jēdzieniem.

35

Šajā ziņā ir būtiski uzsvērt, ka izņēmums, kas attiecas uz “in house” piešķiršanu, ir balstīts uz nostāju, saskaņā ar kuru šādā gadījumā, var tikt uzskatīts, ka valsts līgumslēdzēja iestāde izmanto pati savus līdzekļus, lai izpildītu savus publisko interešu uzdevumus.

36

Viens no iemesliem, kas lika Tiesai nonākt pie spriedumā Stadt Halle un RPL Lochau (EU:C:2005:5) paustajiem secinājumiem, nebija balstīts uz privātpersonu, kas bija izraudzītā pretendenta organizācijas dalībnieces, juridisko statusu, nedz uz pēdējo minēto komercdarbības nolūku, bet uz faktu, ka šīs privātpersonas pakļāvās ar viņu pašu privātām interesēm saistītiem apsvērumiem, kas bija atšķirīgi no līgumslēdzējas iestādes īstenotajiem sabiedriskā labuma mērķiem. Šī iemesla dēļ pēdējā nevarēja izraudzīto pretendentu kontrolēt tādā pašā veidā kā savus dienestu (šajā ziņā skat. spriedumu lietā Stadt Halle un RPL Lochau, EU:C:2005:5, 49. un 50. punkts).

37

Ņemot vērā iesniedzējtiesas norādīto apstākli, saskaņā ar ko SUCH ir bezpeļņas organizācija un partneri, kas ir privātpersonas, kas bija šīs organizācijas sastāvā brīdī, kad tika piešķirtas pamatlietā aplūkotās publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, bija privātas sociālās solidaritātes organizācijas, turklāt visas arī bez peļņas gūšanas nolūka, ir jānorāda, ka fakts, ka Tiesa spriedumā lietā Stadt Halle un RPL Lochau (EU:C:2005:5) ir atsaukusies uz tādiem jēdzieniem kā “uzņēmums” vai “pamatkapitāls”, ir saistīts ar konkrētajiem lietas, kurā taisīts šis spriedums, apstākļiem un nenozīmē, ka Tiesa ir vēlējusies ierobežot savus secinājumus, tos attiecinot vienīgi uz gadījumiem, kuros izraudzītā pretendenta organizācijā ietilpst vienīgi komercuzņēmumi ar peļņas nolūkiem.

38

Vēl viens iemesls Tiesas izdarītajiem secinājumiem spriedumā Stadt Halle un RPL Lochau (EU:C:2005:5) ir tas, ka tieša līguma slēgšanas tiesību piešķiršana privātpersonai, kas ir izraudzītā pretendenta organizācijas sastāvā, sniegtu tai priekšrocību attiecībā pret tās konkurentiem (šajā ziņā skat. Stadt Halle un RPL Lochau, EU:C:2005:5, 51. punkts).

39

Pamatlietā SUCH partneru, kas ir privātpersonas, interesēm un mērķiem, kas ciktāl tos ir iespējams novērtēt sociālā aspektā, ir atšķirīgs raksturs no sabiedrisko interešu mērķiem, kādi ir līgumslēdzējas iestādēm, kas vienlaicīgi ir SUCH partneri.

40

Turklāt kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 37. punktā, nav izslēgts, ka SUCH partneri, kas ir privātpersonas, neraugoties uz to sociālās solidaritātes organizāciju, kas veic darbību bez peļņas nolūka, statusiem, var veikt saimniecisku darbību, kas konkurē ar citu komersantu darbību. Līdz ar to tieša līguma slēgšanas tiesību piešķiršana SUCH varētu radīt tā partneriem, kas ir privātpersonas, priekšrocības saistībā ar konkurenci.

41

Tādējādi apsvērumi, kas ir bijuši pamatā Tiesas izdarītajiem secinājumiem, kas ir izklāstīti šī sprieduma 36. un 38. punktā, ir piemērojami arī tādos apstākļos kādi ir pamatlietā.

42

Apstāklis, ka partneru – privātpersonu dalība subjekta, kas ir izraudzītais pretendents, organizācijā ir tikai mazākumā, nevar atspēkot šos secinājumus (šajā ziņā skat. spriedumu Stadt Halle un RPL Lochau, EU:C:2005:5, 49. punkts).

43

Visbeidzot ir jānorāda, ka fakts, ka saskaņā ar tā statūtiem SUCH rīcībā bija vienīgi iespēja pieņemt privātpersonas savu partneru skaitā, principā nav būtisks. Apstāklis, kas šajā gadījumā ir būtisks, ir tas, ka, piešķirot attiecīgā līguma slēgšanas tiesības, SUCH sastāvēja ne tikai no partneriem, kas ir publisko tiesību subjekti, bet arī no privātā sektora organizācijām.

44

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka tad, ja publiskā iepirkuma līgumam izraudzītais pretendents ir bezpeļņas sabiedriskā labuma organizācija, kuras partneri šī līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas brīdī ir ne tikai publiskā sektora iestādes, bet arī privātas bezpeļņas sociālās solidaritātes organizācijas, ar Tiesas judikatūru iedibinātais nosacījums par “tādu pašu kontroli” publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas atzīšanai par “in house” darījumu nav izpildīts, tādējādi Direktīva 2004/18 ir piemērojama.

45

Ņemot vērā uz pirmo prejudiciālo jautājumu sniegto atbildi, uz pārējiem uzdotajiem jautājumiem nav jāatbild.

46

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Ja publiskā iepirkuma līgumam izraudzītais pretendents ir bezpeļņas sabiedriskā labuma organizācija, kuras partneri šī līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas brīdī ir ne tikai publiskā sektora iestādes, bet arī privātas bezpeļņas sociālās solidaritātes organizācijas, ar Tiesas judikatūru iedibinātais nosacījums par “tādu pašu kontroli” publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas atzīšanai par “in house” darījumu nav izpildīts, tādējādi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, ir piemērojama.