—

SEK Zollagentur GmbH vārdā – T. Ulbrich, Rechtsanwalt,

—

Eiropas Komisijas vārdā – B.‑R. Killmann un L. Keppenne, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 50. un 203. pantu Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulā (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 13. novembra Regulu (EK) Nr. 648/2005 (OV L 117, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”).

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp SEK Zollagentur GmbH (turpmāk tekstā – “SEK Zollagentur”) un Hauptzollamt Gießen [Gīsenes Galvenā muitas pārvalde] par prasību atmaksāt muitas nodokli, jo tā esot izņēmusi konkrētās preces no muitas uzraudzības tranzīta procedūras laikā.

3

Muitas kodeksa 4. pantā ir paredzēts:

“Šajā Kodeksā terminiem ir šāda nozīme:

[..]

[..]

[..]”

4

Minētā kodeksa 37. panta 1. punktā ir noteikts:

“Preces, kas ievestas Kopienas muitas teritorijā, no to ievešanas brīža atrodas muitas uzraudzībā. Tās var pakļaut muitas dienestu kontrolei saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem”.

5

Saskaņā ar Muitas kodeksa 50. pantu:

“Līdz nodošanai muitošanas vai izmantošanas režīmā muitai uzrādītās preces pēc šādas uzrādīšanas ir pagaidu glabāšanā esošu preču statusā. Šādas preces turpmāk apzīmētas kā “preces pagaidu glabāšanā”.”

6

Šī kodeksa 91. pantā ir noteikts:

“1.   Ārējā tranzīta procedūra atļauj Kopienas muitas teritorijā pārvietot no viena punkta uz otru:

[..]

2.   1. punktā minēto pārvietošanu ir jāveic:

[..].”

7

Muitas kodeksa 92. pantā ir paredzēts:

“1.   Ārējā tranzīta procedūra beidzas un tranzīta dokumentu turētāja pienākumi ir izpildīti, kad preces, uz kurām procedūra attiecas, un vajadzīgie dokumenti ir uzrādīti galamērķa muitas iestādē saskaņā ar attiecīgās procedūras noteikumiem.

2.   Muitas dienesti izbeidz ārējā tranzīta procedūru, ja tās, pamatojoties uz nosūtītāja muitas iestādē un galamērķa muitas iestādē pieejamo datu salīdzinājumu, var konstatēt, ka procedūra ir beigusies pareizi.”

8

Minētā kodeksa 96. panta 1. punktā ir noteikts:

“Kopienas ārējā tranzīta procedūras izmantotājs ir galvenais atbildīgais. Viņš ir atbildīgs:

9

Minētā kodeksa 201. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ievedmuitas parāds rodas,

[..].”

10

Muitas kodeksa 203. pantā ir noteikts:

“1.   Ievedmuitas parāds rodas:

2.   Muitas parāds rodas brīdī, kad preces tiek izņemtas no muitas uzraudzības.

3.   Parādnieki ir:

[..]

11

Minētā kodeksa 236. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļi ir jāatmaksā, ja tiek konstatēts, ka to maksāšanas brīdī šāda muitas nodokļu summa pēc likuma nav bijusi maksājama vai ka tā iegrāmatota pretēji 220. panta 2. punktam.

[..]”

12

Saskaņā ar Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 (OV L 253, 1. lpp.) un kas grozīta ar Komisijas 2008. gada 17. novembra Regulu (EK) Nr. 1192/2008 (OV L 329, 1. lpp.), 398. pantu:

“Personām, kas vēlas veikt Kopienas tranzīta operācijas, neuzrādot preces un atbilstošo tranzīta deklarāciju nosūtītāja muitas iestādē vai jebkurā citā atļautā vietā, var piešķirt atzītā nosūtītāja statusu.

[..]”

13

2010. gada 15. janvārī sūtījums, kurā bija divpadsmit divriteņu turētāji, tika ievests Savienības muitas teritorijā. Sūtījums tika ievietots pagaidu glabāšanā, un šo uzglabāto preču īpašnieks uzrādīja preces muitā un veica kopsavilkuma deklarāciju.

14

2010. gada 17. janvārīSEK Zollagentur deklarēja divriteņu turētājus Kopienas ārējā tranzīta muitas procedūras piemērošanai. Divriteņu turētāju izlaišana deklarētajā režīmā notika tajā pašā dienā.

15

Atzītā nosūtītāja SEK Zollagentur pilnvarotajam pārvadātājam nākamajā dienā no pagaidu glabāšanas noliktavas bija jāpaņem vairāki piegādātie sūtījumi, ieskaitot minētās preces, un tie jāpiegādā saņēmējam Grēvenē (Vācija).

16

Preču piegādes brīdī saņēmējs konstatēja, ka sūtījumā divriteņu turētāju nebija, ko viņš paziņoja galamērķa muitas iestādei.

17

Tad Hauptzollamt Gießen uzrakstīja SEK Zollagentur, lūdzot tai sniegt informāciju par to, kur atrodas divriteņu turētāji. Šī sabiedrība atbildēja, ka konkrētos divriteņu turētājus 2010. gada 17. janvārī nav bijis iespējams iekraut. Tā paziņoja, ka pagaidu noliktavas īpašnieks nav varējis uzglabāt viņa glabāšanā ievietotos sūtījumus tā, lai tos varētu atkal atrast un visus nodot pārvadātājam. Šī iemesla dēļ divriteņu turētāji netika nodoti, kā paredzēts, pārvadātājam un palika pagaidu glabāšanā.

18

2010. gada 1. februārī divriteņu turētāji tika nosūtīti jaunā sūtījumā jaunā tranzīta procedūrā. Saņēmējs preces laida brīvā apgrozībā un galamērķa muitas iestādē samaksāja ievedmuitas nodokli EUR 2000 apmērā.

19

Tādu pašu nodokļa summu no SEK Zollagentur pieprasīja arī Hauptzollamt Gießen, jo tā, nenogādājot preci galamērķī pirmajā tranzīta procedūrā, esot izvairījusies no tās nodošanas muitas dienestu uzraudzībā.

20

SEK Zollagentur uzskatīja, ka pieprasītie ievedmuitas nodokļi saskaņā ar likumu nebija jāmaksā, un pieprasīja tos atmaksāt saskaņā ar Muitas kodeksa 236. pantu. Saistībā ar minēto tā norādīja, ka tranzīta procedūra, neņemot vērā tās iesniegto deklarāciju, esot sākusies tikai līdz ar preču faktisko saņemšanu no glabātāja. Tādējādi pirms pārvadāšanas uzsākšanas Kopienas ārējā tranzīta muitas procedūra nebija sākusies, tāpēc vienīgā atbildīgā persona par minēto izņemšanu būtu pagaidu noliktavas īpašnieks.

21

Pēc tam, kad tika noraidīta tās sūdzība par lēmumu, ar kuru tika noraidīts tās atmaksas lūgums, SEK Zollagentur cēla prasību Finanzgericht Hessen [Hesenes Finanšu tiesā], kas apstiprināja atmaksas atteikumu tādēļ, ka nodokļus nevarot atmaksāt, jo saskaņā ar likumu tie bija jāmaksā. Tad tā iesniedza kasācijas sūdzību Bundesfinanzhof [Federālā Finanšu tiesā].

22

Šādos apstākļos Bundesfinanzhof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Muitas kodeksa 50. un 203. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka prece, kura nodota pagaidu glabāšanā, ir jāuzskata par izņemtu no muitas uzraudzības, ja tā ir deklarēta Kopienas ārējā tranzīta procedūrā, taču to neizņem no glabāšanas un tā netiek nogādāta galamērķa muitas iestādē, kaut arī tai ir tikuši uzrādīti tranzīta dokumenti.

24

Vispirms ir jānosaka brīdis, kurā saskaņā ar Muitas kodeksu preču pagaidu glabāšana beidzas un tām tiek piemērota Kopienas ārējā tranzīta procedūra.

25

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Muitas kodeksa 50. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka pagaidu glabāšanā esošajām ārpuskopienas precēm, par kurām iesniegta muitas deklarācija, kuru ir pieņēmušas muitas iestādes, un kuras ir deklarētas Kopienas ārējā tranzīta procedūras piemērošanai, tiek piemērota šī muitas procedūra un līdz ar to tās tiek nodotas muitošanas vai izmantošanas režīmā, tiklīdz ir noteikta šo preču atlaišana (spriedums Codirex Expeditie, C‑542/11, EU:C:2013:429, 55. punkts).

26

Tādējādi tādām precēm kā pamatlietā apskatītās var piemērot Kopienas ārējā tranzīta procedūru, tiklīdz ir noteikta šo preču atlaišana. Tomēr, pamatojoties uz iesniedzējtiesas sniegto informāciju, pamatlietā apskatīto preču atlaišana tika veikta 2010. gada 17. janvārī, tādējādi, sākot no minētā datuma, tām piemēroja Kopienas ārējā tranzīta procedūru.

27

Lai atbildētu uz šādi pārformulēto pirmo jautājumu, ir jāizskata tas, vai preci, kura nav pametusi glabāšanas zonu, var faktiski izņemt no muitas uzraudzības, ja galamērķa muitas iestādē ir tikuši uzrādīti tranzīta dokumenti.

28

Šajā saistībā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Muitas kodeksa 203. panta 1. punktā ietverto izņemšanas no muitas uzraudzības jēdzienu ir jāsaprot tā, ka tas ietver jebkādu darbību un bezdarbību, kuras rezultātā kaut uz īsu brīdi kompetentām muitas iestādēm ir liegta piekļuve muitas uzraudzībai pakļautajām precēm un traucēta Muitas kodeksa 37. panta 1. punktā paredzētās kontroles veikšana (spriedumi D. Wandel, C‑66/99, EU:C:2001:69, 47. punkts; Liberexim, C‑371/99, EU:C:2002:433, 55. punkts, un Hamann International, C‑337/01, EU:2004:90, 31. punkts).

29

Saskaņā ar Muitas kodeksa 96. pantu, kaut arī galvenajam atbildīgajam ir jāatbild par preču neskartu nogādāšanu galamērķa muitas iestādē, tranzīta dokumentam, saskaņā ar kuru tiek veikts Kopienas ārējā tranzīta procedūrā esošo preču pārvadājums, nenoliedzami ir būtiska nozīme šī režīma atbilstošā darbībā. Tādējādi šo preču aizturēšana, kaut arī pagaidu, apdraud šī režīma mērķus, jo tā kavē, pretēji Muitas kodeksa 37. pantā paredzētajam, šo preču pieprasīšanu [uzraudzību], ko veic muitas dienests. Šāda pagaidu aizturēšana turklāt arī sarežģī gan to preču identificēšanu, kuras ir tranzīta procedūras priekšmets, gan tām piemērojamo muitas režīmu (pēc analoģijas skat. spriedumu British American Tobacco, C‑222/01, EU:C:2004:250, 52. punkts).

30

Tādos pašos apstākļos to preču tranzīta dokumenta pagaidu aizturēšana, kas tajā minētas, ir jākvalificē kā šo preču izņemšana no muitas uzraudzības. Saskaņā ar Tiesas sniegto interpretāciju spriedumos D. Wandel (EU:C:2001:69), Liberexim (EU:C:2002:433) un Hamann International (EU:C:2004:90) šī aizturēšana ir darbība, kuras rezultātā kaut uz īsu brīdi kompetentām muitas iestādēm ir liegta piekļuve muitas uzraudzībai pakļautajām precēm un traucēta Savienības muitas tiesiskā regulējumā paredzētās kontroles veikšana (šajā ziņā skat. spriedumu British American Tobacco, EU:C:2004:250, 53. punkts).

31

Tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru preces izņemšanas no muitas uzraudzības priekšnosacījums ir vienīgi objektīvu nosacījumu izpilde, kā, piemēram, preces fiziskā neatrašanās tās noteiktajā uzglabāšanas vietā brīdī, kad muitas iestāde vēlas veikt šīs preces pārbaudi (skat. spriedumus D. Wandel, EU:C:2001:69, 48. punkts, un Liberexim, EU:C:2002:433, 60. punkts).

32

Tādējādi, lai pastāvētu izņemšana no muitas uzraudzības, pietiek ar to, ka prece ir tikusi objektīvi izņemta no minētajām pārbaudēm, neatkarīgi no tā, ka tas faktiski būtu bijis jāveic kompetentajai iestādei (spriedums British American Tobacco, EU:C:2004:250, 55. punkts).

33

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 50. un 203. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka prece, kura nodota pagaidu glabāšanā, ir jāuzskata par izņemtu no muitas uzraudzības, ja tā tiek deklarēta Kopienas ārējā tranzīta procedūrā, taču to neizņem no glabāšanas un tā netiek nogādāta galamērķa muitas iestādē, kaut arī tai ir tikuši uzrādīti tranzīta dokumenti.

34

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Muitas kodeksa 203. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos, kā pamatlietā apskatītie, kad prece tiek izņemta no muitas uzraudzības, persona, kas ir nodevusi šīs preces Kopienas ārējā tranzīta muitas procedūrā kā atzītā nosūtītāja, saskaņā ar šo noteikumu ir parādniece.

35

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, ja attiecīgo preču izņemšanas no muitas uzraudzības brīdī tām jau bija piemērota Kopienas ārējā tranzīta procedūra, tad šīs procedūras izmantotājam, kas ir galvenais atbildīgais par šīm kravām atbilstoši Muitas kodeksa 96. panta 1. punktam, ir jāizpilda pienākumi, kurus ietver šīs procedūras izmantošana, un tam ir jānomaksā muitas parāds šī kodeksa 203. panta 3. punkta ceturtā ievilkuma nozīmē, ja šī 3. punkta pirmajos trīs ievilkumos norādītās tiesību normas nav piemērojamas (spriedums Codirex Expeditie, EU:C:2013:429, 33. punkts).

36

Taču, ja minētās izņemšanas no uzraudzības brīdī precēm vēl nav piemērota Kopienas ārējā tranzīta procedūra, bet tās vēl joprojām ir pagaidu uzglabāšanā, tad muitas parāda maksātājs, ja Muitas kodeksa 203. panta 3. punkta pirmajos trīs ievilkumos izklāstītās tiesību normas nav piemērojamas, ir persona, kurai ir jāizpilda pienākumi, kas ietver pagaidu uzglabāšanu, un kuras rīcībā ir šīs preces pēc to izkraušanas, lai nodrošinātu to pārvietošanu un glabāšanu (šajā ziņā skat. spriedumus United Antwerp Maritime Agencies un Seaport Terminals, C-140/04, EU:C:2005:556, 39. punkts, kā arī Codirex Expeditie, EU:C:2013:429, 34. lpp.).

37

Tomēr, kā tas ir ticis atgādināts šī sprieduma 26. punktā, pamatlietā apskatītajām precēm bija piemērota Kopienas ārējā tranzīta procedūra. Tādējādi tas ir šī režīma izmantotājs, proti, SEK Zollagentur, kam kā atzītam nosūtītājam, kurš ir galvenais atbildīgais Muitas kodeksa 96. panta izpratnē, ir jānomaksā muitas parāds šī kodeksa 203. panta 3. punkta ceturtā ievilkuma nozīmē, ja šī 3. punkta pirmajos trīs ievilkumos norādītās tiesību normas nav piemērojamas, kas jānosaka iesniedzējtiesai.

38

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 203. panta 3. punkta ceturtais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos, kā pamatlietā apskatītie, kad prece tiek izņemta no muitas uzraudzības, persona, kas ir nodevusi šīs preces Kopienas ārējā tranzīta muitas procedūrā kā atzītā nosūtītāja, saskaņā ar šo noteikumu ir parādniece.

39

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: