—

Trento Sviluppo srl un Centrale Adriatica Soc. coop. arl vārdā – M. Pacilio, avvocato,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz S. Varone un P. Garofoli, avvocati dello Stato,

—

Lietuvas valdības vārdā – D. Kriaučiūnas un V. Kazlauskaitė-Švenčionienė, pārstāvji,

—

Ungārijas valdības vārdā – M. Fehér un K. Szíjjártó, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – L. Pignataro-Nolin un M. van Beek, pārstāvji,

1

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”) (OV L 149, 22. lpp.), 6. panta 1. punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Trento Sviluppo srl (turpmāk tekstā – “Trento Sviluppo”), Centrale Adriatica Soc. coop. arl (turpmāk tekstā – “Centrale Adriatica”) un Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato (Par konkurences un tirgus normu ievērošanu atbildīgā iestāde, turpmāk tekstā – “AGCM”) jautājumā par šo divu sabiedrību komercpraksi, ko AGCM ir kvalificējusi par “maldinošu”.

3

Direktīvas 2005/29 preambulas 7. apsvērumā tostarp ir noteikts, ka šī direktīva attiecas uz komercpraksi, kas ir tieši saistīta ar to, kā ietekmēt patērētāju lēmumus veikt ar produktiem saistītus darījumus.

4

Atbilstoši šīs direktīvas preambulas 11. apsvērumam tā nosaka vienotu vispārēju aizliegumu tādai negodīgai komercpraksei, kas kropļo patērētāju saimniecisko rīcību.

5

Minētās direktīvas preambulas 13. apsvērums ir šāds:

“[..] ar šo direktīvu nosaka vienotu kopēju, vispārēju aizliegumu, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kas kropļo patērētāju saimniecisko rīcību. [..] Vispārēju aizliegumu īsteno, izstrādājot noteikumus par diviem vispierastākajiem komercprakses paveidiem, proti, maldinošu komercpraksi un agresīvu komercpraksi.”

6

Šīs pašas direktīvas preambulas 14. apsvērumā ir noteikts:

“Vēlams, lai maldinoša komercprakse ietvertu tādu praksi, arī maldinošu reklāmu, kas, maldinot patērētājus, viņiem liedz iespēju izdarīt pamatotu un tādējādi arī efektīvu izvēli. [..]”

7

Direktīvas 2005/29 2. panta e) punktā jēdziens “būtiski kropļot patērētāju saimniecisko rīcību” ir definēts kā “izmantot komercpraksi, lai būtiski mazinātu patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, tādējādi liekot patērētājam pieņemt tādus lēmumus par darījuma veikšanu, kādus viņš citādi nebūtu pieņēmis”.

8

Šīs direktīvas 2. panta k) punktā jēdziens “lēmums veikt darījumu” ir definēts kā “jebkurš patērētāja pieņemts lēmums par to, vai, kā un pēc kādiem noteikumiem veikt pirkumu, vai veikt pilnus vai daļējus maksājumus, paturēt produktu vai no tā atbrīvoties, vai attiecībā uz to izmantot līgumtiesības, neatkarīgi no tā, vai patērētājs nolemj rīkoties vai no rīcības atturēties”.

9

Minētās direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja tajā sniedz nepareizu informāciju un tādēļ tā ir nepatiesa vai ja tā jebkādā veidā, tostarp vispārējā sniegumā, maldina vai var maldināt vidusmēra patērētāju, pat ja informācija ir faktiski pareiza, attiecībā uz vienu vai vairākiem šeit turpmāk uzskaitītajiem elementiem un jebkādā gadījumā liek vai var likt patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis:

[..]

[..].”

10

2005. gada 6. septembra Likumdošanas dekrēts Nr. 206 par Patērētāju kodeksu (decreto legislativo n. 206 – Codice del consumo) (2005. gada 8. oktobra parastais GURI papildinājums Nr. 162; turpmāk tekstā – “Patērētāju kodekss”) ietver 21. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kurš tajā tika ievietots ar 2007. gada 2. augusta Likumdošanas dekrētu Nr. 146, ar ko Itālijas tiesībās transponē Direktīvu 2005/29. Šajā pantā ir noteikts:

“Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja tajā sniedz nepareizu informāciju un, pat ja informācija ir faktiski pareiza, tā jebkādā veidā, tostarp vispārējā sniegumā, maldina vai var maldināt vidusmēra patērētāju attiecībā uz vienu vai vairākiem šeit turpmāk uzskaitītajiem elementiem un jebkurā gadījumā liek vai var likt patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis:

[..]

11

Trento Sviluppo pārvalda vairākus lielveikalus Trento provincē (Itālija). Šie lielveikali ir saistīti ar vairumtirdzniecības grupu COOP Italia, kurā ietilpst Trento Sviluppo.

12

Centrale Adriatica sniedz pakalpojumus sabiedrībām, kas pieder COOP Italia grupai, kurā tā pati ietilpst.

13

2008. gada martā Centrale Adriatica organizēja īpašu reklāmas kampaņu dažās COOP Italia preču tirdzniecības vietās, kuras laikā par izdevīgām cenām tika piedāvātas atsevišķas preces.

14

Reklāmas kampaņa ilga no 2008. gada 25. marta līdz 9. aprīlim. Reklāmas bukletos bija norādītas “atlaides līdz 50 % un dažādi citi īpaši piedāvājumi”.

15

Citu preču starpā, kas tika piedāvātas šajā reklāmas bukletā par kampaņas cenām, bija klēpjdators.

16

2008. gada 10. aprīlī kāds patērētājs AGCM iesniedza sūdzību par to, ka, viņaprāt, šis reklāmas paziņojums nav patiess, jo, kad viņš reklāmas kampaņas spēkā esamības laikā vērsās Trento lielveikalā, šī datorprece nebija pieejama.

17

Pamatojoties uz šo sūdzību, AGCM pret Trento Sviluppo un Centrale Adriatica uzsāka procedūru par negodīgu komercpraksi 2005. gada 6. septembra Likumdošanas dekrēta Nr. 206 par Patērētāju kodeksu 20., 21. un 23. panta izpratnē. Šī procedūra beidzās ar 2009. gada 22. janvārī pieņemto lēmumu, ar kuru šīm divām sabiedrībām tika noteikts naudas sods.

18

Tās katra atsevišķi cēla prasību par šo lēmumu Tribunale ammistrativo regionale per il Lazio (Lacio reģiona Administratīvajā tiesā), kas abas prasības noraidīja.

19

Pēc tam Trento Sviluppo un Centrale Adriatica par šīs tiesas taisītajiem spriedumiem iesniedza apelācijas sūdzību Consiglio di Stato [Augstākajā administratīvajā tiesā].

20

Iesniedzējtiesai radās šaubas par jēdziena “maldinoša komercprakse” Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punkta izpratnē piemērošanas jomu. Šajā ziņā tā jautā, vai, lai konkrētu komercpraksi varētu atzīt par maldinošu, tai būtu jāatbilst šī 6. panta 1. punkta ievadteikuma pēdējā daļā noteiktajam nosacījumam, atbilstoši kurai šādai komercpraksei jābūt spējīgai ietekmēt patērētāja lēmumu veikt darījumu. Tā jautā, vai šis nosacījums ir pieskaitāms diviem citiem alternatīviem šī ievadteikuma pirmajā daļā minētajiem nosacījumiem, proti, ka sniegtajai informācijai jābūt nepareizai vai ka tai jābūt spējīgai maldināt patērētāju, vai arī šis nosacījums veido citu gadījumu, proti, negodīgu komercpraksi.

21

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punkta interpretācijas problēma rodas no atšķirībām tā dažādās valodu versijās. Šķiet, ka itāļu valodas (kurā tiek izmantota vārdkopa “e in ogni caso”) un vācu valodas (kurā izmanto vārdkopu “und [..] in jedem Fall”) versijās ir atsauce uz vispārēju normu, atbilstoši kurai tikai tas vien, ka komercprakse var ietekmēt patērētāja lēmumu veikt darījumu, jau ir pietiekami, lai to atzītu par negodīgu [komercpraksi]. Savukārt angļu valodas (kurā ir pieminēta vārdkopa “and in either case”) un franču valodas (“et dans un cas comme dans l’autre”) versijas liek domāt, ka negodīga komercprakse var pastāvēt tikai tad, ja ir izpildīti, pirmkārt, viens no alternatīvajiem nosacījumiem, kas ir pieminēti šī panta ievadteikuma pirmajā daļā, un, otrkārt, nosacījums, ka komercpraksei jābūt spējīgai ietekmēt patērētāja lēmumu veikt darījumu.

22

Šādos apstākļos Consiglio di Stato nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punkts, atsaucoties uz to šī punkta daļu, kuras šī panta itāļu valodas versijā ir izmantota vārdkopa “e in ogni caso”, ir jāsaprot tādējādi, ka, lai konstatētu maldinošas komercprakses pastāvēšanu, pietiek ar to vien, ka tiek konstatēts tikai viens no šī punkta pirmajā daļā minētajiem elementiem, vai arī tas, ka komercprakse var mainīt patērētāja pieņemto lēmumu veikt darījumu, ir otrs nepieciešamais elements, kas jākonstatē, lai šo komercpraksi varētu atzīt par maldinošu?”

23

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai komercpraksi jāatzīst par “maldinošu” Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punkta izpratnē tikai tādēļ, ka šī prakse ietver nepatiesu informāciju vai ka tā var radīt vidusmēra patērētāja kļūdīšanos, vai arī turklāt ir nepieciešams, lai minētā prakse būtu spējīga panākt to, ka patērētājs pieņem tādu lēmumu veikt darījumu, kuru citādi viņš nebūtu pieņēmis.

24

Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka komercpraksi uzskata par maldinošu, ja tajā sniedz nepareizu informāciju un tādēļ tā ir nepatiesa vai ja tā jebkādā veidā, tostarp vispārējā sniegumā, maldina vai var maldināt vidusmēra patērētāju attiecībā uz tostarp preces galvenajām raksturīpašībām, piemēram, tās pieejamību, un jebkādā gadījumā liek vai var likt patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.

25

Šajā ziņā jākonstatē, ka itāļu valodas versijā tiek izmantota vārdkopa “e in ogni caso”, kas pēc iesniedzējtiesas domām ietver jēdzienu, ar ko ievieš sava veida “nobeiguma noteikumus”, atbilstoši kuriem jau tikai tas vien, ka komercprakse ir spējīga mainīt patērētāja saimniecisko rīcību, ir pietiekami, lai šādu darbību atzītu par maldinošu, savukārt minētā 6. panta 1. punkta spāņu, angļu un franču valodas versijās attiecīgi tiek izmantoti jēdzieni “y en calquiera de estos casos”, “and in either case” un “et dans un cas comme dans l’autre”. Tieši atsaucoties uz abiem gadījumiem saistībā ar attiecīgās komercdarbības maldinošo raksturu, šajās trijās valodu versijās ir norādīts, ka komercpraksei ir arī jāliek patērētājam pieņemt tādu lēmumu veikt darījumu, kādu tas citādi nebūtu pieņēmis.

26

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienā no Savienības tiesību normas valodu redakcijām lietotais formulējums nevar būt vienīgais pamats šīs tiesību normas interpretācijai vai arī tam nevar piešķirt prioritāru nozīmi salīdzinājumā ar pārējo valodu redakcijām. Šāda pieeja būtu pretrunā prasībai vienveidīgi piemērot Savienības tiesības. Gadījumā, ja teksts dažādu valodu versijās atšķiras, attiecīgā norma ir jāinterpretē atkarībā no tā tiesiskā regulējuma vispārējās struktūras un mērķa, kurā šī norma ietilpst (skat. 1998. gada 12. novembra spriedumu lietā C-149/97 Institute of the Motor Industry, Recueil, I-7053. lpp., 16. punkts, un 2010. gada 25. marta spriedumu lietā C-451/08 Helmut Müller, Krājums, I-2673. lpp., 38. punkts).

27

Runājot par Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punkta vispārējo struktūru, pirmkārt jāatgādina, ka maldinoša komercdarbība Direktīvas 2005/29 6. panta izpratnē ir negodīgas komercdarbības kategorija, kura ir aizliegta ar tās 5. pantu (šajā ziņā skat. 2009. gada 23. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C-261/07 un C-299/07 VTB-VAB un Galatea, Krājums, I-2949. lpp., 55. lpp., kā arī 2013. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑435/11 CHS Tour Services, 37. punkts).

28

Saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 2. punktu komercprakse ir negodīga, ja tā ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām un attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību (iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās VTB‑VAB un Galatea, 54. punkts, kā arī lietā CHS Tour Services, 36. punkts).

29

Saskaņā ar Direktīvas 2005/29 2. panta e) punktu “būtiski kropļot patērētāju saimniecisko rīcību” nozīmē izmantot komercpraksi, lai būtiski mazinātu patērētāja spējas pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu, tādējādi liekot patērētājam pieņemt tādus lēmumus par darījuma veikšanu, kādus viņš citādi nebūtu pieņēmis. No tā izriet, ka, lai komercprakse būtu negodīga Direktīvas 2005/29 5. panta izpratnē, tai jābūt tādai, kas spēj likt patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, kuru viņš citādi nebūtu pieņēmis.

30

Tā kā Direktīvas 2005/29 6. pantā minētā maldinošā komercprakse ir īpašs šīs direktīvas 5. panta 2. punktā minētās negodīgas komercprakses paveids, tai noteikti ir jāatbilst visiem elementiem, kas veido šo negodīgo komercprakses raksturu, un līdz ar to arī elementam attiecībā uz šīs prakses spēju būtiski mainīt patērētāja saimniecisko rīcību, liekot tam pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu tas citādi nebūtu pieņēmis.

31

Otrkārt, runājot par Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punktā izvirzīto mērķi, jākonstatē, ka tas ir balstīts uz LESD 169. pantu, proti, nodrošināt augstāku patērētāju aizsardzības līmeni, pietuvinot attiecīgās dalībvalstu normas par negodīgu komercpraksi, kas apdraud patērētāju saimnieciskās intereses. Direktīvas 2005/29 preambulas 7. apsvērumā ir norādīts, ka tā attiecas uz komercpraksi, kas ir tieši saistīta ar to, kā ietekmēt patērētāju lēmumus veikt ar produktiem saistītus darījumus. Šīs direktīvas preambulas 11. apsvērumā ir pieminēts, ka tā nosaka vienotu vispārēju aizliegumu tādai negodīgai komercpraksei, kas kropļo patērētāju saimniecisko rīcību. No šīs direktīvas preambulas 13. apsvēruma izriet, ka divi visizplatītākie komercprakses paveidi, kas ir maldinoša komercprakse un agresīva komercprakse, attaisnoja īpašu normu pieņemšanu cīņai pret tiem. Saskaņā ar šīs pašas direktīvas preambulas 14. apsvērumu jēdzienā “maldinoša komercprakse” būtu jāietver arī tāda prakse, kas, maldinot patērētājus, viņiem liedz iespēju izdarīt pamatotu un tādējādi arī efektīvu izvēli.

32

No tā izriet, ka ar Direktīvu 2005/29, lai nodrošinātu augstāku patērētāju aizsardzības līmeni, tiek ieviests vienots vispārējs aizliegums tādai negodīgai komercpraksei, kas maina patērētāju saimniecisko rīcību.

33

No tā izriet, ka, lai komercpraksi varētu kvalificēt par “maldinošu” Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punkta izpratnē, tai noteikti jābūt spējīgai likt patērētājam pieņemt tādu lēmumu veikt darījumu, kādu tas citādi nebūtu pieņēmis.

34

Turklāt šo interpretāciju apstiprina Tiesas judikatūra. No 2012. gada 15. marta sprieduma lietā C‑453/10 Pereničová un Perenič 47. punkta un iepriekš minētā sprieduma lietā CHS Tour Services 42. punkta izriet, ka komercpraksi uzskata par maldinošu Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punkta izpratnē, ja informācija ir maldinoša un ja tā spēj likt patērētājam pieņemt tādu lēmumu veikt darījumu, kādu tas šādas prakses neesamības gadījumā nebūtu pieņēmis.

35

Turklāt, lai sniegtu iesniedzējtiesai visus nepieciešamos elementus, kas tai ļautu atrisināt tajā iesniegto strīdu, jānosaka jēdziena “lēmums veikt darījumu” Direktīvas 2005/29 2. panta k) punkta izpratnē apmērs. Ciktāl pamatlietā attiecīgā komercprakse attiecas uz informāciju par preces pieejamību par labvēlīgu cenu konkrētā laika posmā, jānosaka, vai šīs preces iespējamam pirkumam sagatavojošās darbības, tādas kā patērētāja pārvietošanās līdz veikalam vai ieiešana tajā, pašas par sevi ir uzskatāmas par tādām, kas veido lēmumu veikt darījumu šīs direktīvas izpratnē.

36

No paša Direktīvas 2005/29 2. panta k) punkta teksta izriet, ka jēdziens “lēmums veikt darījumu” ir definēts plaši. Atbilstoši šīs normas terminoloģijai lēmums veikt darījumu ir “jebkurš patērētāja pieņemts lēmums par to, vai, kā un pēc kādiem noteikumiem veikt pirkumu”. Šis jēdziens tātad ietver ne tikai lēmumu iegādāties vai neiegādāties preci, bet arī tieši saistītu lēmumu ar šo, proti, ieiet veikalā.

37

Arī šīs direktīvas 3. panta 1. punktā ir norādes par labu šādai interpretācijai, jo saskaņā ar šo normu minētā direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.

38

Līdz ar to uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka komercprakse ir kvalificējama par “maldinošu” Direktīvas 2005/29 6. panta 1. punkta izpratnē, ja šī prakse, pirmkārt, ietver nepatiesu informāciju vai ja tā spēj maldināt vidusmēra patērētāju un, otrkārt, ja tā spēj likt patērētājam pieņemt tādu lēmumu veikt darījumu, kādu tas citādi nebūtu pieņēmis. Šīs direktīvas 2. panta k) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “lēmums veikt darījumu” attiecas uz jebkuru lēmumu, kurš ir tieši saistīts ar preces iegādāšanos vai neiegādāšanos.

39

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

Komercprakse ir kvalificējama par “maldinošu” Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”), 6. panta 1. punkta izpratnē, ja šī prakse, pirmkārt, ietver nepatiesu informāciju vai ja tā spēj maldināt vidusmēra patērētāju un, otrkārt, ja tā spēj likt patērētājam pieņemt tādu lēmumu veikt darījumu, kādu tas citādi nebūtu pieņēmis. Šīs direktīvas 2. panta k) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “lēmums veikt darījumu” attiecas uz jebkuru lēmumu, kurš ir tieši saistīts ar preces iegādāšanos vai neiegādāšanos.