1. 

Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Okresný súd Svidník (Svidnīkas rajona tiesa, Slovākija) lūdz interpretēt dažas Direktīvas 93/13/EEK ( 2 ) normas, lasot tās kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas ( 3 ) 38. un 47. pantu, lai noteiktu, vai patērētāju tiesību aizsardzības biedrībām, tiecoties [nodrošināt] augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni, kāds paredzēts Savienības tiesībās, ir jābūt tiesībām iestāties šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildes procedūrā.

2. 

Papildus problēmjautājumiem pēc būtības, kuri formāli iesniegti Tiesā, rodas arī jautājums, vai nolēmuma pieņemšana joprojām ir Tiesas kompetencē. Ņemot vērā ar pamatlietu saistītās valsts procedūras gaitu un ievērojot prasītājas atteikšanos – un atbilstoši – varbūtējo lietas risinājumu, kura rezultātā iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, vispirms ir svarīgi noteikt, vai Tiesai vēl ir jāpieņem nolēmums; jāprecizē, ka iesniedzējtiesa līdz šim nav formāli atsaukusi minēto lūgumu.

3. 

Neraugoties uz šaubām, kādas leģitīmi var rasties par to, vai nolēmums joprojām ir jāpieņem, un neraugoties uz to, ka iesniedzējtiesa ir iesniegusi maz ziņu, es uzskatu, ka sadarbības garam, kāds valda prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, beigu beigās vajadzētu likt Tiesai neatteikties no savas jurisdikcijas. Būtībā uzskatu, ka atbilstoši pašlaik spēkā esošajām Savienības tiesībām patērētājiem sniegtās aizsardzības efektivitāti neapdraud nedz tāda valsts tiesību norma, ar ko patērētāju tiesību aizsardzības biedrībai būtu liegts iestāties šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildes procedūrā, nedz arī tāda valsts tiesību norma, kurā tas biedrībai būtu atļauts.

4.

Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie [ar] tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

5.

Minētās direktīvas 7. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.

2.   Šā panta 1. punktā minētie līdzekļi ietver noteikumus, saskaņā ar kuriem personas vai iestādes [organizācijas], kurām atbilstoši valsts tiesībām ir likumīgas intereses patērētāju aizsardzībā, var saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem iesniegt prasību tiesā vai kompetentās pārvaldes iestādēs, lai panāktu lēmumu par to, vai līguma noteikumi, kas sastādīti [rakstīti] vispārējai izmantošanai, ir negodīgi, un lai minētās personas vai iestādes [organizācijas] varētu piemērot atbilstošus un efektīvus līdzekļus šo noteikumu ilgstošas izmantošanas novēršanai.

3.   Pienācīgi ņemot vērā valstu tiesību aktus, 2. punktā minētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus var atsevišķi vai kopā vērst pret vairākiem pārdevējiem vai piegādātājiem vienā un tajā pašā tautsaimniecības nozarē vai to apvienībām, kuras izmanto vai iesaka izmantot tos pašus vispārējos līguma noteikumus vai līdzīgus noteikumus.”

6.

Direktīvas 93/13 8. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt visstingrākos [stingrākus] Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu visaugstāko [augstāku] patērētāja aizsardzības līmeni.”

7.

Civilprocesa likuma – redakcijā, kas piemērojama faktiem pamatlietā, – 93. pantā ir noteikts:

“1)   Atbalstot prasītāja vai atbildētāja prasījumus, procedūrā var iestāties persona, kura ir juridiski ieinteresēta procedūras iznākumā, ja jautājums nav par laulības šķiršanas procesu, procesu par laulības spēkā esamību vai procesu par laulības esamības vai neesamības noteikšanu.

2)   Atbalstot prasītāja vai atbildētāja prasījumus, procedūrā var iestāties arī juridiskā persona, kuras darbības priekšmets ir tiesību aizsardzība saskaņā ar konkrētu tiesību normu.

[..]”

8.

Šī likuma 251. panta 4. punktā ir noteikts:

“Nolēmumu izpildē un izpildes procedūrā saskaņā ar īpašu tiesisko regulējumu [..] piemēro iepriekšējo daļu normas, izņemot, ja minētajā īpašajā tiesiskajā regulējumā ir noteikts citādi. Taču nolēmumu tik un tā pieņem rīkojuma veidā.”

9.

Likuma par izpildes kārtību, redakcijā, kas piemērojama faktiem pamatlietā (turpmāk tekstā – “Likums par izpildes kārtību”), 37. panta 1. punktā ir noteikts:

“Procedūras dalībnieki ir kreditors un parādnieks; pārējās personas var būt procedūras dalībnieki tikai tiktāl, ciktāl ar šo likumu tām ir piešķirts šāds statuss. Tiesai lemjot par izpildes izmaksām, procedūrā piedalās arī zvērināts tiesu izpildītājs, kuram uzdots veikt izpildi.”

10.

Atbilstoši Likuma Nr. 250/2007 par patērētāju tiesību aizsardzību 25. panta 1. un 2. punktam biedrība var celt administratīvā iestādē vai tiesā prasību patērētāju tiesību aizsardzības jomā vai var būt lietas dalībniece procedūrā, ja šādi mērķi ir minētās biedrības galvenais darbības priekšmets vai ja tā ir iekļauta valsts komisijas pilnvaroto personu sarakstā, neskarot tiesas tiesības pārbaudīt, vai šī persona ir pilnvarota katrā atsevišķā gadījumā celt prasību. Turklāt biedrība, pamatojoties uz pilnvaru, var pārstāvēt patērētāju valsts iestāžu procedūrās par viņa tiesību īstenošanu, tostarp par kaitējuma, kas nodarīts, pārkāpjot patērētāja tiesības, atlīdzību.

11.

Tiesvedības rašanās faktus, ko īsumā izklāstījusi iesniedzējtiesa, var raksturot šādi.

12.

Pohotovosť s.r.o. (turpmāk tekstā – “Pohotovosť”), prasītāja pamatlietā, ir piešķīrusi patēriņa kredītu M. Vašuta, atbildētājam pamatlietā ( 4 ).

13.

Iemeslu, kuri nav minēti, dēļ ar Stály rozhodcovský súd [pastāvīgā šķīrējtiesa] šķīrējtiesas 2010. gada 9. decembra nolēmumu M. Vašuta tika piespriests atmaksāt šai sabiedrībai summu, kura nav precizēta. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegtajām ziņām šis šķīrējtiesas nolēmums ir stājies likumīgā spēkā un kļuvis izpildāms.

14.

Tad Pohotovosť iesniedza kompetentajam zvērinātajam tiesu izpildītājam lūgumu par izpildi saskaņā ar spēkā esošajām Slovākijas tiesību normām. 2011. gada 25. martā zvērinātais tiesu izpildītājs lūdza Okresný súd Svidník atļauju minētā šķīrējtiesas nolēmuma izpildei. Šī tiesa tā paša gada 29. jūnijā nolēma, ka izpildes procedūra nav jāizpilda daļā, kura attiecas uz nokavējuma procentu piedziņu, un nolēma, ka nav jāsedz zvērinātā tiesu izpildītāja izpildes procedūras izmaksas saistībā ar šo daļu.

15.

2011. gada 9. septembrīZdruženie na ochranu občana spotrebiteľa HOOS (Patērētāju tiesību aizsardzības “biedrība HOOS”, turpmāk tekstā – “biedrība HOOS”) lūdza [atļaut tai] iestāties kā dalībniecei izpildes procedūrā. Būtībā tā tostarp apgalvoja, ka zvērinātais tiesu izpildītājs, kuram agrāk esot bijušas darba tiesiskās attiecības ar Pohotovost’, neesot izpildījis objektivitātes pienākumu un ka turklāt minētā procedūra esot jāaptur.

16.

2012. gada 27. martāPohotovosť savukārt lūdza, lai biedrībai HOOS netiktu atļauts iestāties procedūrā, jo Likumā par izpildes kārtību tāda iespēja neesot paredzēta.

17.

Iesniedzējtiesa ar rīkojumu, ko izdevusi tiesas augstākā ranga amatpersona ( 5 )2012. gada 24. maijā nolēma, ka [lūgums] par minētās biedrības iestāšanos izpildes procedūrā nav pieņemams, un vienlaikus noraidīja šīs biedrības iesniegtos lūgumus.

18.

Biedrība HOOS2012. gada 18. jūnijā cēla prasību par šo rīkojumu tajā pašā iesniedzējtiesā. Tā ir norādījusi, ka M. Vašuta nav bijis pietiekami informēts, ka tiesa viņam neesot pēc savas iniciatīvas nodrošinājusi pietiekamu aizsardzību pret netaisnīgiem līguma noteikumiem un pēdējā minētā neesot izdarījusi juridiskus secinājumus no tā, ka patēriņa kredīta līgumā nav bijusi norādīta kopējā gada procentu likme (KGPL). Pēc šīs biedrības uzskatiem, iesniedzējtiesa neesot pareizi piemērojusi judikatūru ( 6 ).

19.

Šādos apstākļos Okresný súd Svidník nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20.

Ņemot vērā norises, kuras Tiesai darītas zināmas un kuras ir galvenais iemesls pieteikuma par piespiedu izpildi, kura uzsākta pret M. Vašuta, iespējamai atsaukšanai, – norises, kuras sīkāk aplūkošu turpmāk, – ir pamatoti jautāt, vai Tiesas kompetencē joprojām ir lemt par tai uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.

21.

Vispirms un papildinot manis jau pausto ( 7 ), man šķiet nepieciešams, lai Tiesa saglabātu salīdzinoši stingru attieksmi pret savas kompetences apjomu.

22.

Protams, ir zināms, ka valsts tiesa, ņemot vērā lietas īpatnības, spēj vislabāk novērtēt gan minētā prejudiciālā nolēmuma nepieciešamību sava nolēmuma taisīšanai, gan arī Tiesai iesniegto jautājumu atbilstību ( 8 ).

23.

Šajā ziņā šķiet visai ierasti pielīdzināt pārbaudi par to, vai lieta faktiski ir izskatīšanā iesniedzējtiesā, – kas ir nosacījums Tiesas kompetencei, – vērtējumam par uzdoto jautājumu atbilstību pēc būtības, kas savukārt attiecas uz atbilžu lietderīgo iedarbību pamatlietas risinājumā.

24.

Ja uzdoto jautājumu lietderīgās iedarbības prezumpcija viegli var tikt pieļauta, tad daudz smalkāks šķiet jautājums par secinājumu, saskaņā ar kuru no brīža, kad Tiesā ir celta prasība, tai, izņemot ārkārtējus gadījumus, ir jāatzīst sava kompetence. Parasti kompetence – it īpaši Tiesas kompetence – nevar tikt prezumēta, bet tai jābūt pierādītai.

25.

No tā izriet, ka, manuprāt, pretēji vērtējumam par uzdoto jautājumu atbilstību pēc būtības raksturīgajam relatīvajam elastīgumam – šo problēmjautājumu aplūkošu šo secinājumu otrajā daļā –, Tiesai ir jābūt modrākai, vērtējot pašu strīda esamību.

26.

Šī esamība ir būtisks Tiesas kompetences nosacījums, kas var tikt izvirzīts un kas attiecīgā gadījumā pat ir jāizvirza pēc savas iniciatīvas ( 9 ).

27.

Turklāt judikatūrā pastāvīgi ir ticis norādīts, ka valstu tiesas ir pilnvarotas vērsties Tiesā ar lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu tikai tad, ja lieta, saistībā ar kuru tām jāpieņem nolēmums, iespējams, ņemot vērā prejudiciālo nolēmumu, faktiski ir izskatīšanā šajās tiesās ( 10 ). Tādējādi Tiesas kompetencē nav sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja laikā, kad tas tiek sniegts, iesniedzējtiesā izskatīšanā esošais process jau ir noslēdzies ( 11 ). Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un tādējādi Tiesas kompetences pamats ir nevis iespēja uzklausīt konsultatīvu viedokli par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem ( 12 ), bet gan vajadzība faktiski iztiesāt esošu lietu. Ja minētā lieta tiek izbeigta, tad līdz ar to zūd nepieciešamība atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem.

28.

Šīm pamācībām, kas vēl nesen tikušas atgādinātas ( 13 ), ir tikai praktiska nozīme tādā ziņā, ka tās rezultātā, in fine, var tikt sekmēta lietu, kuras Tiesai jāizskata, racionālāka aprite. Tās veicina Tiesai noteiktā uzdevuma šajā jomā definīciju – jurisdikciju attiecībā uz interpretāciju, kas nevar paplašināties abstrakti, bet kam noteikti ir jābūt saistītai ar pamatlietā reāli uzdotu jautājumu. Pretējā gadījumā būtu liels risks, ka Tiesa iesaistīsies juridiskā diskusijā, kam rezultātā nebūtu nekādas saiknes ar Savienības tiesību interpretāciju ( 14 ). No šiem principiem noteikti izriet, ka tad, ja izrādās, ka lūgumā par prejudiciālu nolēmumu uzdotie jautājumi nav saistīti ar reālu lietu, Tiesai uz tiem nav jāatbild.

29.

Nenoliedzami, iesniedzējtiesai ir jāpierāda, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir saistīts ar tajā reāli izskatāmu lietu. Saskaņā ar spriedumā lietā Foglia/ ( 15 ) paredzēto koncepciju tad, ja tas nav nepārprotami secināms no lietas materiāliem, valstu tiesām ir jāpaskaidro iemesli, kuru dēļ tās uzskata, ka atbilde uz šo tiesu jautājumiem ir nepieciešama lietas risinājumam. Tiesas pienākums ievērot valsts tiesas atbildību vienlaikus nozīmē, ka valsts tiesai ir jāievēro pašas Tiesas pildītais uzdevums prejudiciālo nolēmumu jomā. Tiesa, piemēram, vēl nesen ir secinājusi, ka tai nav jālemj, ja iesniedzējtiesa, neraugoties uz tai izteikto aicinājumu, ir atstājusi spēkā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, nepaužot nostāju par sekām, kādas rada norise vai notikums, ko Tiesa ir zinājusi, gan attiecībā uz lēmumu par iestāšanos pamatlietā, gan prejudiciālo jautājumu atbilstību pamatlietas risinājumam ( 16 ).

30.

Kāds secinājums no šiem principiem būtu jāizdara šajā gadījumā?

31.

Īsumā, Tiesai jāizskata īpaša situācija, kurai raksturīgi divi tālāk minētie elementi.

32.

Pirmkārt, Pohotovosť rakstveida apsvērumos, kas iesniegti atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. panta 2. punktam, tostarp ir informējusi Tiesu, ka Pohotovosť2012. gada 14. novembrī ir iesniegusi iesniedzējtiesai procesuālo rakstu, ar ko pilnībā atsauc savu lūgumu par izpildi, un tādējādi ir prasījusi “apturēt” izpildi. Pohotovosť savos apsvērumos ir uzsvērusi, ka iesniedzējtiesai atbilstoši Likuma par izpildes kārtību 57. panta 1. punkta c) apakšpunktam bija jālemj par [Pohotovosť] prasības apturēšanu, izbeidzot izpildes procedūru, un, ņemot vērā, ka prasība ir apmierināta pamatlietā, Tiesai katrā ziņā neesot jālemj par šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

33.

Otrkārt, pēc Tiesas aicinājuma apstiprināt, vai, ņemot vērā tādējādi pausto atteikšanos, iesniedzējtiesā vēl ir izskatīšanā lieta, saistībā ar kuru tā sākotnēji bija iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, un vai tādā gadījumā tā šo lūgumu atstāj spēkā, iesniedzējtiesa 2013. gada 2. jūlija vēstulē vienīgi norādīja, ka lieta tajā joprojām ir izskatīšanā un ka šī iemesla dēļ tā faktiski atstāj spēkā savu lūgumu. Minētā tiesa papildināja šo informāciju ar vēstuli, kas Tiesā saņemta 2013. gada 10. septembrī un kurā precizēts, ka tā faktiski ir iepazinusies ar Pohotovost’ lūgumu par izpildes procedūras “apturēšanu” ( 17 ) un ka lietas materiāli turklāt atrodas Krajský súd v Prešove [Prešovas apgabaltiesā], kurā iesniegta apelācijas sūdzība par lēmumu, ar ko uzdots lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.

34.

Protams, ir gluži pārsteidzoši un nožēlojami, ka iesniedzējtiesa vispirms nav uzskatījusi par nepieciešamu informēt Tiesu par procesuālajām sekām, kādas radījis procesuālais starpgadījums, kas noticis tikai nedaudz vēlāk par mēnesi pēc šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas, un tad, – lai gan Tiesa iesniedzējtiesu uz to ir aicinājusi, iesniedzējtiesa nav norādījusi, tieši kādu iemeslu dēļ tā uzskata, ka pamatlieta joprojām ir izskatīšanā, neraugoties uz faktu, ka, šķiet, starp valsts mērogā veiktu izpildes procedūru un šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pastāv pilnīgas atkarības attiecības.

35.

Varētu tikt sagaidīts, ka, ņemot vērā sadarbības garu, kādam jāvalda attiecībās starp Tiesu un valstu tiesām ( 18 ), šādā situācijā un pēc tam, kad Tiesa tai ir uzdevusi jautājumus par šo aspektu, iesniedzējtiesa sniegs norādes par minētās apturēšanas pēc tās iniciatīvas juridiskajām sekām, lai pamatotu nepieciešamību saņemt atbildi uz prejudiciālajiem [jautājumiem] lietas risinājumam un tādējādi – lai pamatotu nepieciešamību pēc Tiesas kompetences.

36.

Tomēr tad, ja – kā šajā gadījumā – pastāv šaubas, vērtējot procesuālā starpgadījuma sekas attiecībā uz pašu strīda esamību, šīs šaubas zināmā mērā ir uztveramas par labu iesniedzējtiesai. Šajā ziņā, lai novērstu jebkādus šķēršļus labai sadarbībai starp Tiesu un valstu tiesām, Tiesa vairākkārt ir centusies paļauties uz valsts tiesas spriedumu ( 19 ).

37.

Turklāt nedrīkst aizmirst, ka saistībā ar prejudiciālo tiesvedību, ar ko sākas tiesu savstarpējais dialogs, tieši valsts tiesa ir [Eiropas Savienības] Tiesas privileģēta partnere. Šīs lietas apstākļos šķiet sarežģīti palikt pie informācijas, ko paziņojis viens pamatlietas dalībnieks, secinot, ka pamatlietai turpmāk ir pilnībā zudis priekšmets ( 20 ) un ka tādējādi Tiesas jurisdikcija nepastāv.

38.

Tādējādi, ņemot vērā sadarbības un savstarpējās paļāvības garu, kādam jāvalda attiecībās starp valstu tiesām un [Eiropas Savienības] Tiesu, uzskatu, ka, neraugoties ne uz ko, Tiesai ir jāuzticas iesniedzējtiesas izdarītajam secinājumam un tātad tā nedrīkst atteikties no savas jurisdikcijas.

39.

Vispirms jāpievēršas prejudiciālo jautājumu atbilstībai pēc būtības un tātad – to pieņemamībai; jāprecizē, ka Slovākijas un Vācijas valdības savos rakstveida apsvērumos par to ir paudušas lielas šaubas.

40.

Šīs valdības būtībā ir apgalvojušas, ka iesniedzējtiesa nav norādījusi, kādu iemeslu dēļ minētajām Direktīvas 93/13 normām būtu saikne ar pamatlietu un tātad – kādā ziņā Tiesas atbilde būtu nepieciešama minētās lietas risinājumam. Iesniedzējtiesa nelūdzot nekādas norādes saistībā ar vērtējumu par varbūtējiem negodīgiem līgumu noteikumiem, bet vēloties, lai tiktu pārbaudītas valsts procesuālās tiesību normas, uz kurām neattiecas no šīs direktīvas izrietošā saskaņošana. Slovākijas valdība turklāt uzsver, ka otrais jautājums, kurā iesniedzējtiesa lūdz Tiesai paust nostāju par valsts tiesību normām, katrā ziņā ir jāatzīst par nepieņemamu.

41.

Savukārt es uzskatu, – ja jautājumi, kas radušies attiecībā uz uzdoto jautājumu pieņemamību ir pilnīgi saprotami, tad Tiesai ir cik vien iespējams un atbilstoši sadarbības garam, kādam jāvalda prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, jācenšas sniegt iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi.

42.

No jauna aplūkojot prejudiciālos jautājumus saistībā ar pamatlietu, ir iespējams, ka tie kopumā un, nedaudz tos pārformulējot, var izrādīties atbilstīgi.

43.

Šķiet, ka iesniedzējtiesa ne tik daudz lūdz interpretēt Direktīvas 93/13 normas, lasot tās kopā ar Hartu, bet gan ar abiem prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa vairāk vēlas noskaidrot, vai patērētājiem sniegtās aizsardzības no negodīgiem noteikumiem sistēmas efektivitāti tā vai citādi apdraud valsts tiesību noteikumi, kas nepiešķir patērētāju tiesību aizsardzības biedrībām tiesības iestāties šķīrējtiesas nolēmuma izpildes procedūrā.

44.

Šajā ziņā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietā biedrība HOOS vēlējās, lai tai tiktu atļauts iestāties izpildes procedūrā, ko Pohotovost’ ierosinājusi pret M. Vašuta, it īpaši tāpēc, ka [minētā biedrība] uzskatīja, ka ar lēmumu tikai daļēji apturēt izpildes procedūru un pārējā daļā šo izpildi atļaut iesniedzējtiesa neesot pēc savas iniciatīvas nodrošinājusi patērētājam pietiekamu aizsardzību pret netaisnīgiem līguma noteikumiem un neesot izdarījusi visus juridiskos secinājumus attiecībā uz norādes par KGPL neesamību patēriņa kredīta līgumā.

45.

Turklāt, ņemot vērā procesuālo nokrāsu, kādu ieguvušas lietas par Direktīvas 93/13 interpretāciju, varu viegli saprast iesniedzējtiesas vilcināšanos. Par to it īpaši liecina lēmumi, ko iesniedzējtiesa šajā ziņā minējusi ( 21 ), un vispārīgāk – Tiesas judikatūra attiecīgajā jomā; Tiesa, atgādinot procesuālās autonomijas principu, ir sasaistījusi to ar efektivitātes un līdzvērtības principiem ( 22 ).

46.

Tādēļ, manuprāt, uzdotie jautājumi būtu mazliet pārformulējami tādējādi, ka to mērķis būtu noteikt, vai Savienības tiesībās, it īpaši ar Direktīvu 93/13 paredzētajā aizsardzības sistēmā, tiek prasīts vai, gluži otrādi, netiek pieļauts, ka patērētāju tiesību aizsardzības biedrībai tiek atļauts iestāties šķīrējtiesas nolēmuma izpildes procedūrā.

47.

Pēc šiem precizējumiem tālākajā izklāstā iztirzāšu, kādu iemeslu dēļ, piekrītot Slovākijas un Vācijas valdību, kā arī Eiropas Komisijas paustajai nostājai, uzskatu, ka jautājums par patērētāju tiesību aizsardzības biedrību tiesībām iestāties individuālās lietās Savienības tiesībās nav tieši vai netieši reglamentēts. Pēc izklāsta par iemesliem, kuru dēļ Direktīvas 93/13 normas un, vispārīgāk – Savienības tiesības nav pret tādu valsts tiesību normu, kurā nav pieļauta patērētāju biedrības iestāšanās (tālāk 1. sadaļa), es norādīšu, kāpēc nekas toties neliedz šādu iestāšanos atļaut valsts tiesību normā vai arī valsts tiesai (tālāk 2. sadaļa).

48.

Vispirms jānorāda, ka Direktīvas 93/13 normās, it īpaši iesniedzējtiesas minētajās normās, nav nevienas norādes par patērētāju tiesību aizsardzības biedrības varbūtējām tiesībām uz atļauju vispār iestāties individuālās lietās ( 23 ), it īpaši – šķīrējtiesas nolēmumu izpildes procedūrās.

49.

Vispārīgāk, Direktīvā 93/13, ar ko ir īstenota minimāla saskaņošana, nav veikta šo biedrību rīcībā esošo procesuālo līdzekļu saskaņošana ( 24 ).

50.

Tomēr ir jānosaka, vai, lai sasniegtu Direktīvā 93/13 izvirzītos mērķus, konkrēti, tās 6. un 7. pantā minētos mērķus, ir netieši jāparedz šādas tiesības attiecībā uz efektivitātes principu, kas vienīgais ir apstrīdēts šajā lietā.

51.

Atgādinu, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma ir balstīta uz ideju, ka patērētājs, salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju, atrodas nelabvēlīgākā situācijā attiecībā uz iespēju risināt sarunas par darījuma noslēgšanu un tā rīcībā ir mazāks informācijas daudzums, kas nozīmē, ka patērētājs piekrīt pārdevēja vai piegādātāja iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas īstenot savu ietekmi uz to saturu ( 25 ).

52.

Ņemot vērā nelabvēlīgo situāciju, kādā atrodas patērētājs, Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi patērētājiem nav saistoši. Kā izriet no judikatūras, šī ir imperatīva norma, kas vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, kas ar līgumu tiek nodibināts starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto līgumslēdzēju pušu vienlīdzību ( 26 ).

53.

Lai nodrošinātu Direktīvā 93/13 paredzēto aizsardzību, Tiesa arī vairākkārt ir skaidrojusi, ka pastāvošā nevienlīdzība starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju var tikt izlīdzināta tikai ar aktīvu [jeb pozitīvu] iejaukšanos no to personu puses, kas pašas nav līguma slēdzējas ( 27 ).

54.

Aplūkojot Tiesas judikatūru par Direktīvu 93/13, manuprāt, skaidri ir secināms, ka attiecīgā “ārēja iejaukšanās” galvenokārt ir iejaukšanās, ko veic tiesa, kurai jāatrisina lieta, neatkarīgi no lietas rakstura vai procesa stadijas, kurā tiesa iejaucas. Pienākums tiesai pēc savas iniciatīvas pārbaudīt līgumā ietverta noteikuma, kas tai iesniegts izvērtēšanai, negodīgo raksturu ( 28 ) ir piemērots pasākums, lai sasniegtu Direktīvas 93/13 6. pantā paredzēto rezultātu, proti, novērst situāciju, ka individuālam patērētājam ir saistošs negodīgs noteikums, un lai veicinātu šīs direktīvas 7. pantā paredzētā mērķa sasniegšanu, jo šāda pārbaude var radīt preventīvu iedarbību, liekot pārdevējiem vai piegādātājiem izbeigt izmantot ar patērētājiem noslēgtos līgumos negodīgus noteikumus ( 29 ).

55.

Tādā stāvoklī, par kādu ir pamatlieta, manuprāt, no judikatūras skaidri izriet, ka šādas iestāšanās pienākumam būtu jābūt tiesai, kurā ierosināta galīgā šķīrējtiesas nolēmuma izpildes procedūra. Kā ir uzsvērusi Tiesa, ja valsts tiesai, kurā iesniegts pieteikums par galīgā šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildi, saskaņā ar attiecīgās valsts procesuālajām normām pēc savas iniciatīvas ir jāizvērtē, vai šķīrējtiesas klauzula nav pretrunā valsts sabiedriskās kārtības tiesību normām, tai arī ir pienākums pēc savas iniciatīvas izvērtēt šīs klauzulas negodīgumu no minētās direktīvas 6. panta viedokļa, ja tai ir zināmi tam vajadzīgie tiesiskie un faktiskie apstākļi ( 30 ).

56.

Tieši ar šo tiesas iestāšanos pilnībā tiek garantēta patērētāju aizsardzības no negodīgiem līgumu noteikumiem efektivitāte, jo, ja nav lietas dalībnieku vienošanās, tikai tiesa principā ir pilnvarota konstatēt negodīga noteikuma spēkā neesamību vai pārskatīt negodīga noteikuma saturu.

57.

Saskaņā ar ziņām, ko sniegusi Slovākijas valdība, grozītā Likuma Nr. 244/2002 par šķīrējtiesas procesu 2. pantā, lasot to kopā ar 45. panta 1. punkta c) apakšpunktu, izpildošajai tiesai esot noteikts pienākums pēc savas iniciatīvas izbeigt tiesvedību pirms sprieduma taisīšanas attiecībā uz izpildi atsevišķos gadījumos, tostarp, ja šķīrējtiesas nolēmumā vienam lietas dalībniekam ir noteikts uzdevums, ko fiziski nav iespējams izpildīt. Iesniedzējtiesai tādējādi esot pienākums ne tikai pārbaudīt apstrīdētā kredīta līguma noteikumu negodīgumu, bet tā arī spējot izbeigt tiesvedību pirms sprieduma attiecībā uz izpildi taisīšanas ( 31 ).

58.

Turklāt no iesniedzējtiesas nolēmuma skaidri izriet, ka iesniedzējtiesa, kad tai tika lūgts iestāties [procedūrā] pirms šķīrējtiesas nolēmuma izpildes īstenošanas, ir iebildusi pret negodīgo noteikumu par nokavējuma procentiem un nosodījusi to ( 32 ), taču iesniedzējtiesa, šķiet, nav atzinusi par nepieciešamu pēc savas iniciatīvas norādīt uz šķīrējtiesas klauzulas, kura ietverta starp pamatlietas dalībniekiem noslēgtajā līgumā, negodīgumu ( 33 ).

59.

Ievērojot šo apsvērumu, man ir grūti izprast, kādā ziņā patērētāju tiesību [aizsardzības] biedrības iestāšanās būtu varējusi nodrošināt no Direktīvas 93/13 izrietošās patērētāju tiesību aizsardzības efektivitāti. Šāda iestāšanās nevar atvieglot vai uzlikt pienākumu tiesai izvērtēt apstrīdētā līguma noteikumu negodīgumu.

60.

Lai gan loma, kāda patērētāju tiesību aizsardzības biedrībām var būt Direktīvā 93/13 izvirzīto mērķu sasniegšanā, nekādi nedrīkst netikt ņemta vērā, tomēr, kā izriet no šīs direktīvas preambulas divdesmit trešā apsvēruma, tā atbilst līmenim un aspektam, kuri ļoti atšķiras no tiem, kas jāīsteno tiesai. Personu vai organizāciju, kurām ir leģitīmas intereses patērētāju aizsardzībā, tiešām prasībām par izbeigšanu principā ir preventīvs raksturs un preventīvs mērķis neatkarīgi no jebkādiem konkrētiem individuāliem konfliktiem ( 34 ).

61.

Tādējādi Tiesa ir atgādinājusi, ka Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt, ka pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu izmantošanu ar patērētājiem noslēgtos līgumos, un [ir atgādinājusi,] ka šajā ziņā no šī panta 2. punkta izriet, ka iepriekš minētie līdzekļi ietver iespēju personām vai organizācijām, kurām ir leģitīmas intereses patērētāju aizsardzībā, iesniegt prasību tiesā, lai tiktu noteikts, vai noteikumi, kas rakstīti vispārējai izmantošanai, nav negodīgi, un lai attiecīgā gadījumā panāktu šādu noteikumu aizliegumu ( 35 ).

62.

Šajās tiesību normās dalībvalstīm ir paredzēts pienākums atļaut patērētāju tiesību aizsardzības biedrībām pašām celt prasību par negodīgiem noteikumiem atbilstoši savām leģitīmajām interesēm. Savukārt ne Direktīvā 93/13, ne arī tiesību aktos, kas reglamentē prasības par izbeigšanu patērētāju interešu aizsardzības jomā ( 36 ), nav tiesību normu, kas reglamentētu lomu, kāda var tikt piešķirta vai kāda jāpiešķir patērētāju tiesību aizsardzības biedrībām saistībā ar individuālām lietām, kurās iesaistīts patērētājs.

63.

Tādējādi, neparedzot patērētāju tiesību aizsardzības biedrībai iespēju iestāties tiesas nolēmuma vai galīga šķīrējtiesas nolēmuma izpildes procedūrā, ar tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds aplūkots pamatlietā, ir ievērota Direktīvā 93/13 izvirzīto mērķu efektivitāte.

64.

Turklāt jāpiebilst, ka saskaņā ar pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu biedrība šādu patērētāju jebkurā procedūrā, tostarp izpildes procedūrā, var tieši pārstāvēt ar patērētāja dotu pilnvarojumu. Attiecībā uz iespējamību, ka šāds patērētājs nebūtu informēts par procedūru, kura uz viņu attiecas, šādas situācijas rezultātā efektivitātes princips nevar tikt interpretēts tādējādi, ka saskaņā ar to tādā stāvoklī būtu jāatzīst patērētāju tiesību aizsardzības biedrībai tiesības iestāties procedūrā, lai kompensētu šī patērētāja aizstāvības neesamību, ņemot vērā, ka efektivitātes princips nenozīmē, ka tiktu pilnībā kompensēta attiecīgā patērētāja pilnīgā pasivitāte ( 37 ).

65.

Vēl man atliek pārbaudīt, vai iesniedzējtiesas minētās Hartas normas šo secinājumu maina.

66.

Vispirms attiecībā uz Hartas 38. pantu, kurā ir noteikts, ka “Savienības politika nodrošina augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni”, lai gan tas neietilpst piemēros, kas minēti Paskaidrojumos attiecībā uz Hartu ( 38 ), manuprāt, [šajā pantā, kas] nekādi neattiecas uz individuālu, tieši noteiktu tiesisko stāvokli, ir paredzēts princips, nevis tiesības ( 39 ) un tādēļ uz to atsaukties saskaņā ar Hartas 52. panta 5. punktu var vienīgi Savienības leģislatīvo aktu – šajā gadījumā Direktīvas 93/13 – interpretācijai un tiesiskuma pārbaudei.

67.

Kaut arī Direktīvā 93/13 patērētāju tiesību aizsardzības biedrībām ir atzītas leģitīmas intereses patērētāju aizsardzībā, iesniedzot prasības tiesās, lai tiktu noteikts, vai noteikumi, kas rakstīti vispārējai izmantošanai, nav negodīgi, un lai attiecīgā gadījumā panāktu šādu noteikumu aizliegumu, šajā direktīvā minētajām biedrībām nav noteiktas tiesības iestāties individuālās lietās, kuras vērstas pret šiem patērētājiem, un šajā ziņā Hartas 38. pants nevar likt minēto direktīvu interpretēt tādējādi, lai šādas tiesības tiktu atzītas.

68.

Attiecībā uz Hartas 47. pantu atgādinu, ka tajā ir paredzētas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un piekļuvi taisnīgai tiesai, kas attiecīgi nozīmē, ka juridiskā palīdzība tiek sniegta tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, ciktāl šī palīdzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu iespējas vērsties tiesā īstenošanu.

69.

Tiktāl, ciktāl, kā esmu atgādinājis iepriekš, lietās, kuras vērstas pret pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, Direktīvā 93/13 ir prasīta trešās, no līgumslēdzējām pusēm neatkarīgas personas aktīva iejaukšanās, ko veic tiesa, kurā šīs lietas iesniegtas, manuprāt, diez vai var tikt apliecināts, ka ar atteikšanos atļaut biedrībai, atbalstot patērētāju, iestāties lietā starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju būtu pārkāptas šī patērētāja tiesības efektīvi vērsties tiesā, kas garantētas šajā 47. pantā. Turklāt patērētāju tiesību aizsardzības biedrības iestāšanās nevar tikt pielīdzināta arī juridiskajai palīdzībai, kāda atsevišķos gadījumos atbilstoši minētā 47. panta ceturtajai daļai ir sniedzama tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu.

70.

Turpinājumā, runājot par iespēju patērētāju tiesību aizsardzības biedrībai šajā saistībā atsaukties uz šo pašu 47. pantu, ir jākonstatē, ka atteikšanās atļaut tai iestāties procedūrā, kura vērsta pret patērētāju, neskar biedrības tiesības efektīvi vērsties tiesā patērētāja tiesību aizstāvībai kā šāda veida biedrībai, tostarp tiesības uz kolektīvu prasību, kas atzītas Direktīvas 93/13 7. panta 2. punktā.

71.

Es savukārt uzskatu, ka, tā kā ar Direktīvu 93/13 ir noteikta minimāla saskaņošana, dalībvalstis saskaņā ar tās 8. pantu var pieņemt vai atstāt spēkā stingrākus Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, kuru šī direktīva reglamentē, lai nodrošinātu augstāku patērētāja aizsardzības līmeni, un ka ar tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir Slovākijas Civilprocesa likuma 93. panta 2. punkts, patērētāju tiesību aizsardzības biedrībām var tikt piešķirtas tiesības iestāties civilprocesos pēc būtības, atbalstot patērētājus. Tāpat šīm normām nebūtu jāliedz tiesai, ja attiecīgais patērētājs tam piekrīt, atļaut patērētāju tiesību aizsardzības biedrībai iestāties šķīrējtiesas nolēmuma izpildes procedūrā.

72.

Var tikt uzskatīts, ka šāda iestāšanās ir vērsta uz patērētāju aizsardzību, kas tostarp paredzēta Direktīvā 93/13, tādējādi tā ir papildu iestāšanās – kāda nav paredzēta šajā direktīvā, – kas papildina iestāšanos, kura izriet no tādas ārējas, aktīvas iejaukšanās, ko veic tiesa, kāda prasīta minētajā direktīvā. Kā minējusi biedrība HOOS, patērētāju tiesību aizsardzības biedrību iestāšanās rezultātā tiesas uzmanība var tikt pievērsta atsevišķai valsts praksei vai noteikumiem, kurus par negodīgiem ir uzskatījušas citas valsts tiesas.

73.

Turklāt patērētāju biedrību iestāšanās izpildes procedūrā – ja vien noteikumi un nosacījumi tās atļaušanai nav nelabvēlīgāki par tiem, kas piemērojami salīdzināmās situācijās, uz kurām attiecas valsts tiesības, – būtu uzskatāma par pilnībā atbilstošu līdzvērtības principam. Lai to ievērotu pamatlietā, šķiet, ka jautājums par patērētāju tiesību aizsardzības biedrību iestāšanos atbilstoši Likuma par izpildes kārtību 37. panta 1. punktam attiecas uz visām personām, kuras vēlas iestāties jebkādā izpildes procedūrā, lai kāds arī nebūtu šo personu statuss vai attiecīgā joma.

74.

Ņemot vērā visus izklāstītos apsvērumus, ierosinu atbildēt iesniedzējtiesai, ka aizsardzība, kāda patērētājiem sniegta Direktīvā 93/13, lasot to kopā ar Hartas 38. un 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, tā pieļauj valsts tiesību normu, kurā patērētāju tiesību aizsardzības biedrībai nav atļauts iestāties šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildes procedūrā. Šīs tiesību normas arī neliedz tiesai atļaut šādas biedrības iestāšanos šķīrējtiesas nolēmuma izpildes procedūrā.

75.

Ņemot vērā visus izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Okresný súd Svidník uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Aizsardzība, kāda patērētājiem sniegta Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvā 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, it īpaši tās 6. panta 1. punktā, 7. panta 1. punktā un 8. pantā, lasot tos kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 38. un 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, tā pieļauj valsts tiesību normu, kurā patērētāju tiesību aizsardzības biedrībai nav atļauts iestāties šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildes procedūrā. Šīs tiesību normas arī neliedz tiesai atļaut šādas biedrības iestāšanos šķīrējtiesas nolēmuma izpildes procedūrā.