—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Möller, pārstāvji,

—

Dānijas valdības vārdā – V. P. Jørgensen un C. Thorning, pārstāvji,

—

Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – V. Kreuschitz un D. Roussanov, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 20. un 21. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir ticis izteikts strīdā starp S. Elrick, Vācijas pilsoni, un Bezirksregierung Köln (Ķelnes apgabala pašvaldība) par pēdējās minētās atteikumu piešķirt atbalstu mācībām izglītības iestādē Apvienotajā Karalistē.

3

Federālā likuma par individuālu atbalstu izglītībai [Bundesgesetz über individuelle Förderung der Ausbildung (Bundesausbildungsförderungsgesetz)], kas grozīts ar 2007. gada 23. decembra Divdesmit otro likumu par grozījumiem Federālajā likumā par individuālu atbalstu izglītībai (BGB1. I, 3254. lpp.; turpmāk tekstā – “BAföG”), 1. pantā, kura nosaukums ir “Princips”, ir noteikts:

“Audzēknim saskaņā ar šo likumu ir tiesības saņemt individuālu atbalstu izglītībai attiecībā uz mācībām, kas atbilst interesēm, spējām un rezultātiem, ja turklāt audzēkņa rīcībā nav nepieciešamo līdzekļu savai iztikai un mācībām.”

4

BAföG 2. pantā, kura nosaukums ir “Izglītības iestādes”, ir paredzēts:

“1.   Atbalstu izglītībai maksā:

[..]

Klasifikācijas pamatā ir izglītības raksturs un saturs. Atbalsts izglītībai tiek piešķirts izglītībai valsts mācību iestādē – izņemot privātas augstākās mācību iestādes – vai mācībām privātā valsts atzītā mācību iestādē [“Ersatzschule”].

[..]

1.a   Atbalstu izglītībai mācībām 1. punkta 1. apakšpunktā uzskaitītajās mācību iestādēs piešķir tikai tad, ja audzēknis nedzīvo pie saviem vecākiem un

[..]

5.   Atbalstu izglītībai maksā vienīgi tad, ja izglītība ilgst vismaz pusi akadēmiskā gada un audzēknim izglītībai principā ir jāvelta viss savs laiks [..].”

5

Atbilstoši BAföG 4. pantam, neskarot šī likuma 5. un 6. panta noteikumus, atbalsts izglītībai tiek piešķirts mācībām Vācijā.

6

BAföG 5. pantā, kura nosaukums ir “Izglītība ārvalstīs”, ir paredzēts:

“1.   Pastāvīgā dzīvesvieta šī likuma izpratnē ir vietā, kura ir pastāvīgo interešu centrs ne tikai uz pagaidu laiku, neatkarīgi no vēlmes palikt tur uz pastāvīgu dzīvi; ja persona kādā vietā uzturas vienīgi ar mērķi iegūt izglītību, nav uzskatāms, ka tur būtu tās pastāvīgā dzīvesvieta.

2.   Atbalsts izglītībai sniedzams ikvienam studentam, kuram valstī ir pastāvīga dzīvesvieta un kas studē kādā no mācību iestādēm, kura atrodas ārvalstīs, ja

[..]

[..]

4.   [..] 2. punkta 3. apakšpunkts ir piemērojams tikai attiecībā uz tādām izglītības iestādēm, kas pielīdzināmas iekšzemes specializētās profesionālās izglītības klasēm [“Berufsfachschulklassen”] atbilstoši 2. panta 1. punkta 2. apakšpunktam, augstākajām specializētās izglītības skolām [“höhere Fachschulen”], akadēmijām [“Akademien”] vai augstskolām [“Hochschulen”]. Pielīdzināmības pārbaudi veic [atbalsta izglītībai] piešķiršanas procedūras ietvaros.”

7

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka S. Elrick, 1989. gada 1. jūnijā Vācijā dzimusi Vācijas pilsone, kuras pastāvīgā dzīvesvieta BAföG 5. panta 1. punkta izpratnē ir pie viņas vecākiem šajā dalībvalstī, Apvienotajā Karalistē lielākoties uzturas kopš 1998. gada.

8

Pabeigusi vidējās izglītības mācību iestādi Devonā (Apvienotā Karaliste), no 2008. gada 8. septembra viņa uzsāka pilna laika studijas South Devon College, mācību programmā, kuras noslēgumā tiek piešķirts “First Diploma in Travel, Level 2”. Tā ir viena gada mācību programma, kurai nav nepieciešama iepriekšēja profesionālā izglītība. S. Elrick dzīvesvieta laikā, kamēr viņa mācījās vidusskolā, līdz pat imatrikulācijai South Devon College bija pie viņas vecākiem Vācijā.

9

Ar 2008. gada 5. jūlija pieteikumu S. Elrick lūdza viņai piešķirt atbalstu izglītībai mācībām South Devon College, sākot no 2008. gada septembra.

10

Šo pieprasījumu Bezirksregierung Köln ar 2008. gada 13. augusta lēmumu noraidīja, pamatojot, ka S. Elrick izvēlētā izglītība, par kuru netiek piešķirts diploms par profesionālo kvalifikāciju atbilstoši BAföG 2. panta 1. punkta pirmās daļas 2. apakšpunkta kritērijiem, esot pielīdzināma vienu gadu ilgai vai profesionālās orientācijas mērķiem paredzētai izglītībai Vācijas profesionālās izglītības skolā (“Berufsfachschule”) un ka šādai izglītībai ārvalstīs atbalsti netiekot piešķirti.

11

2008. gada 11. septembrīS. Elrick cēla prasību par šo lēmumu, kuras pamatojumā norādīja, ka, nepiešķirot viņai BAföG paredzēto atbalstu, tiekot pārkāpti LESD 20. un 21. pants. Ja viņa apmeklētu pielīdzināmu mācību iestādi Vācijā, atbalsts šādai izglītībai tiktu piešķirts arī tad, ja mācību programma ilgtu tikai vienu gadu. Šādi atbilstoši valsts tiesību aktiem atbalstu jomā viņa tiekot nostādīta izvēles priekšā – atteikties no savām tiesībām brīvi pārvietoties saistībā ar izglītības iestādes izvēli vai arī atteikties no atbalsta izglītībai atbilstoši savas izcelsmes valsts tiesību aktiem. Tādējādi bez objektīva pamatojuma tiekot ierobežotas viņas tiesības brīvi pārvietoties.

12

Verwaltungsgericht Hannover ir radušās šaubas par valsts tiesiskā regulējuma saderīgumu ar LESD 20. un 21. pantu. Vispirms tā norāda, ka atbilstoši BAföG 5. panta 2. punkta 3. apakšpunktam pilnībā ārvalstīs iegūtai izglītībai atbalsts, ja tiek apmeklēta mācību iestāde, kas atbilst Vācijas [“Berufsfachschulklasse”], tiek piešķirts tikai tad, ja ir izpildīti BAföG 2. panta 1. punkta 2. apakšpunkta nosacījumi. Atbilstoši šai normai tai esot jābūt vismaz divus gadus ilgai mācību programmai, kuras noslēgumā tiek piešķirts diploms par profesionālo kvalifikāciju. Mācību programma, kurā Apvienotajā Karalistē imatrikulēta S. Elrick, šim kritērijam neatbilstot.

13

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, ja S. Elrick Vācijā būtu pabeigusi mācību programmu, kas pielīdzināma tai, kurā tā mācījās Apvienotajā Karalistē, viņai principā būtu tiesības saņemt atbalstu izglītībai saskaņā ar BAföG 1. pantu, 2. panta 1. punkta 1. apakšpunktu un 4. punktu, lasot kopā ar 2. panta 1.a punkta 1. apakšpunktu.

14

Šī tiesa norāda, ka mācību iestādes, kas piedāvā šādu mācību programmu, apmeklēšanai viņas vecāku mājvietas tuvumā Vācijā būtu nepieciešams katru dienu ceļā pavadīt vairāk nekā stundu katrā virzienā, kas saskaņā ar BAföG piemērošanas noteikumiem (Verwaltungsvorschriften zum BAföG) nav saprātīgs laiks. Tādēļ, ja S. Elrick savu dzīvesvietu būtu pārcēlusi uz kādu vietu Vācijā, kur atrodas pielīdzināma mācību iestāde, viņai principā būtu bijušas tiesības saņemt atbalstu izglītībai šajā mācību programmā.

15

Iesniedzējtiesa pauž šaubas par aplūkojamā valsts tiesiskā regulējuma atbilstību Savienības tiesībām. Tādēļ, tā kā par izglītību Apvienotajā Karalistē atbilstoši BAföG nerodas tiesības saņemt atbalstu izglītībai, bet, ja tiktu apmeklēta atbilstoša izglītības programma Vācijā, pabalstu varētu saņemt, S. Elrick neesot bijis citas izvēles kā vien atteikties vai nu no tiesību brīvi pārvietoties īstenošanas, vai arī no tiesībām saņemt atbalstu izglītībai.

16

Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Hannover [Hanoveres Administratīvā tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai LESD 20. un 21. pantam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram Vācijas pilsonei, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Vācijā un kura apmeklē izglītības iestādi Eiropas Savienības dalībvalstī, atbalsts izglītībai atbilstoši [BAföG] minētās ārvalstu izglītības iestādes apmeklēšanai tiek atteikts, jo attiecīgā mācību programma ārvalstīs ilgst tikai vienu gadu, tomēr par pielīdzināmu izglītību Vācijā, kura arī būtu ilgusi vienu gadu, viņa būtu varējusi saņemt atbalstu izglītībai saskaņā ar BAföG?”

17

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 20. un 21. pants ir interpretējami tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, atbilstoši kuram atbalsta izglītībai citā dalībvalstī piešķiršana šīs dalībvalsts pilsonei, kas šajā valstī dzīvo, lai mācītos, ir pakārtota nosacījumam, ka šo mācību noslēgumā ir jāiegūst diploms par profesionālo kvalifikāciju, kas pielīdzināms diplomam, kuru iegūst, pabeidzot atbalstu maksājošās valsts profesionālās izglītības skolā pēc vismaz divus gadus ilgām mācībām, tomēr šai personai minētais atbalsts tiktu piešķirts viņas īpašās situācijas dēļ, ja viņa izvēlētos pēdējā minētajā valstī mācīties izglītības iestādē, kas pielīdzināma minētajai citas dalībvalsts iestādei un kurā mācības ilgtu mazāk kā divus gadus.

18

Vispirms ir jāatgādina, ka S. Elrick kā Vācijas pilsonei saskaņā ar LESD 20. panta 1. punktu ir Savienības pilsones statuss un līdz ar to viņa – attiecīgajā gadījumā arī pret izcelsmes dalībvalsti – var pamatoties uz tiesībām, kas izriet no šāda statusa (skat. 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā C-192/05 Tas-Hagen un Tas, Krājums, I-10451. lpp., 19. punkts; 2007. gada 23. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-11/06 un C-12/06 Morgan un Bucher, Krājums, I-9161. lpp., 22. punkts, kā arī 2013. gada 18. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑523/11 un C‑585/11 Prinz un Seeberger, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

19

Kā Tiesa atkārtoti ir nospriedusi, Savienības pilsoņa statusa mērķis ir būt par dalībvalstu pilsoņu fundamentālo statusu, kas ļauj personām, kuras atrodas līdzīgās situācijās, LESD ratione materiae piemērošanas jomā saņemt vienādu tiesisko attieksmi neatkarīgi no viņu pilsonības, izņemot šajā ziņā īpaši paredzētus gadījumus (2002. gada 11. jūlija spriedums lietā C-224/98 D’Hoop, Recueil, I-6191. lpp., 28. punkts; 2013. gada 21. februāra spriedums lietā C‑46/12 N., 27. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Prinz un Seeberger, 24. punkts).

20

Savienības tiesību piemērošanas jomā cita starpā ietilpst arī tādas situācijas, kuras saistītas ar Līgumā paredzēto pamatbrīvību īstenošanu, īpaši attiecībā uz LESD 21. pantā paredzētajām tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Morgan un Bucher, 23. punkts, kā arī apvienotajās lietās Prinz un Seeberger, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai gan dalībvalstīm saskaņā ar LESD 165. panta 1. punktu ir kompetence saistībā ar izglītības saturu un attiecīgo izglītības sistēmu organizāciju, tām šī kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības, tostarp Līguma tiesību normas par pārvietošanās un uzturēšanās brīvību dalībvalstu teritorijā, kas ir paredzēta LESD 21. panta 1. punktā (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Morgan un Bucher, 24. punkts, kā arī apvienotajās lietās Prinz un Seeberger, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

22

Turpinājumā ir jānorāda, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kas ir nelabvēlīgs noteiktiem valsts pilsoņiem tikai tādēļ, ka viņi ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī, ir LESD 21. panta 1. punktā ikvienam Savienības pilsonim atzīto brīvību ierobežojums (2006. gada 18. jūlija spriedums lietā C-406/04 De Cuyper, Krājums, I-6947. lpp., 39. punkts, un iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Morgan un Bucher, 25. punkts, kā arī apvienotajās lietās Prinz un Seeberger, 27. punkts). Dalībvalsts pilsonis, kas dodas uz citu dalībvalsti, kur viņš iegūst vidējo izglītību, izmanto LESD 20. pantā garantēto pārvietošanās brīvību (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā D’Hoop, 29.–34. punkts, un 2005. gada 15. marta spriedumu lietā C-209/03 Bidar, Krājums, I-2119. lpp., 35. punkts).

23

Faktiski Līgumā saistībā ar Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos piedāvātās iespējas nevarētu tikt efektīvi izmantotas, ja dalībvalsts pilsonim varētu tikt liegts tās izmantot tādu šķēršļu dēļ, kurus viņa dzīvošanai citā dalībvalstī rada viņa izcelsmes valsts tiesiskais regulējums, sodot viņu par šo tiesību izmantošanu (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā D’Hoop, 31. punkts; apvienotajās lietās Morgan un Bucher, 26. punkts, kā arī apvienotajās lietās Prinz un Seeberger, 28. punkts).

24

Šis apsvērums ir īpaši nozīmīgs izglītības jomā, ņemot vērā ar LESD 6. panta e) punktu un 165. panta 2. punkta otro ievilkumu sasniedzamos mērķus, proti, veicināt audzēkņu un mācībspēku mobilitāti (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā D’Hoop, 32. punkts; 2005. gada 7. jūlija spriedumu lietā C-147/03 Komisija/Austrija, Krājums, I-5969. lpp., 44. punkts, un iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Morgan un Bucher, 27. punkts, kā arī apvienotajās lietās Prinz un Seeberger, 29. punkts).

25

Turklāt ir jāatgādina, ka Savienības tiesībās dalībvalstīm nav paredzēts pienākums izveidot sistēmu atbalstam izglītībai citās dalībvalstīs. Tādējādi, ja dalībvalsts ir paredzējusi atbalsta izglītībai sistēmu, kas studentiem ļauj šādu atbalstu saņemt, tad tai ir jānodrošina, lai šāda atbalsta piešķiršanas noteikumi neradītu nepamatotu tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties citu dalībvalstu teritorijā ierobežojumu (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Morgan un Bucher, 28. punkts, kā arī apvienotajās lietās Prinz un Seeberger, 30. punkts).

26

Šajā lietā ir skaidrs, ka, ja prasītāja tādu izglītību, kādu tā ieguva Apvienotajā Karalistē, būtu ieguvusi Vācijā, viņai būtu tiesības saņemt atbalstu izglītībai, ja viņas vecāku dzīvesvietas tuvumā Vācijā neatrastos izglītības iestāde, kas piedāvā līdzvērtīgu mācību programmu.

27

Vācijas valdība norāda, ka pamatlietā aplūkojamais tiesiskais regulējums tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties neierobežo, jo Vācijas likumdevējs leģitīmi ir izvēlējies nepiešķirt tiesības saņemt atbalstu par tādām mācībām, kādas apmeklēja S. Elrick, un ka nevienā Savienības tiesību aktā tam nav noteikts pienākums to darīt. Minētā valdība norāda, ka BAföG mērķis ir kvalitatīva Vācijas Federatīvās Republikas atbalstīto mācību veidu atlase. Šāds tiesiskais regulējums neesot pārvietošanās un uzturēšanās pamatbrīvību pārkāpums.

28

Tomēr tāds tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, atbilstoši kuram atbalsta saņemšana izglītībai ārvalstīs ir piesaistīta nosacījumam par līdzvērtīgumu izglītībai, kuru var iegūt profesionālās izglītības skolā (“Berufsfachschulklasse”) un par kuru pēc divus gadus ilgām mācībām tiek izsniegts diploms par profesionālo kvalifikāciju, ir ierobežojums LESD 21. panta izpratnē, jo atbalsts pienāktos personai, kura atrodas tādā pašā situācijā kā S. Elrick, bet kura to pašu izglītību, kuru pēdējā minētā ieguva citā dalībvalstī, izvēlētos iegūt Vācijā.

29

Šāds nosacījums tādus Savienības pilsoņus kā S. Elrick var atturēt izmantot savu brīvību pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī, ņemot vērā ietekmi, kāda šīs brīvības izmantošanai var būt uz tiesībām saņemt atbalstu izglītībai (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Prinz un Seeberger, 32. punkts). Turklāt nevar tikt uzskatīts, ka šī nosacījuma ierobežojošās sekas būtu pārāk nenoteiktas vai pārāk maznozīmīgas, lai tās varētu uzskatīt par pārvietošanās un uzturēšanās brīvības ierobežojumu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Morgan un Bucher, 32. punkts).

30

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tāds tiesiskais regulējums, kas ierobežo Līgumā noteiktas pamatbrīvības, no Savienības tiesību viedokļa var tikt attaisnots tikai tad, ja tas ir pamatots ar objektīviem vispārējo interešu apsvērumiem, kas nav atkarīgi no skarto personu pilsonības un ir samērīgi ar mērķi, ko valsts tiesības leģitīmi tiecas sasniegt (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā De Cuyper, 40. punkts; lietā Tas‑Hagen un Tas, 33. punkts, kā arī apvienotajās lietās Morgan un Bucher, 33. punkts). No Tiesas judikatūras izriet, ka pasākums ir samērīgs tad, ja tas ir piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo (iepriekš minētie spriedumi lietā De Cuyper, 42. punkts; apvienotajās lietās Morgan un Bucher, 33. punkts, un apvienotajās lietās Prinz un Seeberger, 33. punkts).

31

Vācijas valdība norāda, ka pamatlietā aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums ir pamatojams ar Vācijas likumdevēja lēmumu piešķirt atbalstu izglītībai ārvalstīs atkarībā no šīs izglītības prognozējamā lietderīguma, kā arī atkarībā no uzturēšanās ārvalstīs ilguma saistības ar minētās izglītības kopējo ilgumu. Šī valdība uzskata, ka pamatlietā aplūkotā valsts tiesiskā regulējuma galvenais mērķis tādējādi ir piešķirt atbalstu izglītībai ārvalstīs tikai par tādu izglītību, kas to ieguvušajam sniedz labākās iespējas darba tirgū. Šādā veidā izglītība, kas sniedz vāju kvalifikāciju, kāda tiek aplūkota pamatlietā, varētu būt līdzeklis vispārējai profesionālai orientācijai, bet šādu izglītību ieguvušās personas izredzes darba tirgū tādējādi tiktu palielinātas tikai minimāli. Šo iemeslu dēļ šādas izglītības iegūšanai atbalsts neesot piešķirams.

32

Tomēr no Vācijas valdības izklāstītajiem argumentiem neizriet, kā pamatlietā aplūkojamais tiesiskais regulējums nodrošina, ka tiek sasniegts mērķis atbalstīt vienīgi tādu izglītību ārvalstīs, kas palielina izredzes darba tirgū, un īpaši, kā to varētu nodrošināt BAföG 2. panta 2. punktā ietvertais nosacījums par vismaz divu gadu ilgām mācībām, nemaz neņemot vērā šo mācību raksturu un saturu, savukārt zināmos apstākļos, kādi tie, piemēram, ir prasītājas gadījumā, atbalsts tiek piešķirts izglītībai, kas šim nosacījumam neatbilst, bet tiek iegūta Vācijā. Tādējādi divu gadu prasībai nav nekādas saistības ar izvēlēto mācību līmeni.

33

Tādēļ tāda nosacījuma par ilgumu piemērošana, kāds aplūkojams pamatlietā, nav saderīga ar minēto mērķi un tādējādi nav ar to saderīga (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Morgan un Bucher, 36. punkts).

34

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 20. un 21. pants ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds aplūkots pamatlietā, atbilstoši kuram atbalsta izglītībai citā dalībvalstī piešķiršana šīs dalībvalsts pilsonei, kas minētajā valstī dzīvo, lai mācītos, ir pakārtota nosacījumam, ka šo mācību noslēgumā ir jāiegūst diploms par profesionālo kvalifikāciju, kas pielīdzināms diplomam, kuru iegūst, pabeidzot atbalstu maksājošās valsts profesionālās izglītības skolu pēc vismaz divus gadus ilgām mācībām, tomēr šai personai minētais atbalsts tiktu piešķirts viņas īpašās situācijas dēļ, ja viņa izvēlētos pēdējā minētajā valstī mācīties izglītības iestādē, kas pielīdzināma minētajai citas dalībvalsts iestādei un kurā mācības ilgtu mazāk kā divus gadus.

35

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

LESD 20. un 21. pants ir interpretējami tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds aplūkots pamatlietā, atbilstoši kuram atbalsta izglītībai citā dalībvalstī piešķiršana šīs dalībvalsts pilsonei, kas minētajā valstī dzīvo, lai mācītos, ir pakārtota nosacījumam, ka šo mācību noslēgumā ir jāiegūst diploms par profesionālo kvalifikāciju, kas pielīdzināms diplomam, kuru iegūst, pabeidzot atbalstu maksājošās valsts profesionālās izglītības skolu pēc vismaz divus gadus ilgām mācībām, tomēr šai personai minētais atbalsts tiktu piešķirts viņas īpašās situācijas dēļ, ja viņa izvēlētos pēdējā minētajā valstī mācīties izglītības iestādē, kas pielīdzināma minētajai citas dalībvalsts iestādei un kurā mācības ilgtu mazāk kā divus gadus.