Atlasiet eksperimentālās funkcijas, kuras vēlaties izmēģināt!

Šis dokuments ir izvilkums no tīmekļa vietnes EUR-Lex.

Dokuments 62012CJ0291

Tiesas spriedums (ceturtā palāta) 2013. gada 17. oktobrī.
Michael Schwarz pret Stadt Bochum.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: Verwaltungsgericht Gelsenkirchen - Vācija.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu - Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa - Biometriska pase - Pirkstu nospiedumi - Regula (EK) Nr. 2252/2004 - 1. panta 2. punkts - Derīgums - Juridiskais pamats - Pieņemšanas procedūra - Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pants - Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību - Tiesības uz personas datu aizsardzību - Samērīgums.
Lieta C-291/12.

Krājums – vispārīgi

Eiropas judikatūras identifikators (ECLI): ECLI:EU:C:2013:670

TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2013. gada 17. oktobrī ( *1 )

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa — Biometriska pase — Pirkstu nospiedumi — Regula (EK) Nr. 2252/2004 — 1. panta 2. punkts — Derīgums — Juridiskais pamats — Pieņemšanas procedūra — Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pants — Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību — Tiesības uz personas datu aizsardzību — Samērīgums”

Lieta C‑291/12

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Verwaltungsgericht Gelsenkirchen (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 15. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 12. jūnijā, tiesvedībā

Michael Schwarz

pret

Stadt Bochum.

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], tiesneši M. Safjans [M. Safjan], J. Malenovskis [J. Malenovský] (referents), U. Lehmuss [U. Lõhmus] un A. Prehala [A. Prechal],

ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],

sekretārs K. Malaceks [K. Malacek], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 13. marta tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

M. Schwarz personīgi un viņa vārdā – W. Nešković, Rechtsanwalt,

Stadt Bochum vārdā – S. Sondermann, pārstāve,

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un A. Wiedmann, pārstāvji,

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

Eiropas Parlamenta vārdā – U. Rösslein un P. Schonard, pārstāvji,

Eiropas Savienības Padomes vārdā – I. Gurov un Z. Kupčová, pārstāvji,

Eiropas Komisijas vārdā – B. Martenczuk un G. Wils, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2013. gada 13. jūnija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmu ir par Padomes 2004. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2252/2004 par drošības elementu un biometrijas standartiem dalībvalstu izdotās pasēs un ceļošanas dokumentos (OV L 385, 1. lpp.), kas ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Regulu (EK) Nr. 444/2009 (OV L 142, 1. lpp., un labojumi – OV L 188, 127. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2252/2004”), 1. panta 2. punkta spēkā esamību.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp M. Schwarz un Stadt Bochum (Bohumas pilsēta) par to, ka pēdējā minētā viņam atteicās izdot pasi, ja netiek noņemti pirkstu nospiedumi to uzglabāšanai šajā pasē.

Atbilstošās tiesību normas

3

Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 31. lpp.) 2. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā lietotas šādas definīcijas:

a)

“personas dati” ir jebkura informācija attiecībā uz identificētu vai identificējamu fizisku personu (“datu subjektu”); identificējama persona ir tā, kuru var identificēt tieši vai netieši, norādot reģistrācijas numuru vai vienu vai vairākus šai personai raksturīgus fiziskās, fizioloģiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktorus;

b)

“personu datu apstrāde” (apstrāde) ir jebkura ar personas datiem veikta darbība vai darbību kopums ar vai bez automatizētiem līdzekļiem – kā vākšana, reģistrēšana, organizēšana, uzglabāšana, piemērošana vai pārveidošana, labošana, konsultēšana, izmantošana, atklāšana, pielietojot pārsūtīšanu, izplatīšanu vai darot tos pieejamus citādā veidā, grupēšana vai savienošana, piekļuves noslēgšana, dzēšana vai iznīcināšana;

[..].”

4

Direktīvas 95/46 7. panta e) punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis paredz to, ka personas datus var apstrādāt tikai, ja:

[..]

e)

[..] apstrāde vajadzīga sabiedrības interesēs realizējama uzdevuma izpildei vai personas datu apstrādātājam vai trešajai personai, kurai dati tiek atklāti, piešķirto oficiālo pilnvaru realizācijai”.

5

Regulas Nr. 2252/2004 preambulas otrajā, trešajā un astotajā apsvērumā ir paredzēts:

“(2)

Ar 2000. gada 17. oktobrī Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju rezolūciju tika ieviesti minimālie drošības standarti pasēm[, kas papildina 1981. gada 23. jūnija, 1982. gada 30. jūnija, 1986. gada 14. jūlija un 1995. gada 10. jūlija rezolūcijas attiecībā uz drošības standartiem pasēm un ceļošanas dokumentiem (OV C 310, 1. lpp.)]. Šobrīd lietderīgi atjaunināt šo rezolūciju ar pasākumiem Kopienas līmenī, lai panāktu uzlabotus saskaņotus drošības standartus pasēm un ceļošanas dokumentiem, aizsargājot tos pret viltošanu. Tajā pašā laikā pasē vai ceļošanas dokumentā būtu jāiekļauj biometriski identifikatori, lai radītu uzticamu saikni starp dokumenta īsto turētāju un dokumentu.

(3)

Drošības elementu saskaņošana un biometrisku identifikatoru iekļaušana ir svarīgs solis pretim jaunu elementu izmantošanai, ņemot vērā turpmāko notikumu attīstību Eiropā, kas ceļošanas dokumentu padarīs drošāku un nodrošinās uzticamāku saikni starp dokumenta turētāju un pasi vai ceļošanas dokumentu, tādējādi sniedzot svarīgu ieguldījumu dokumentu aizsardzības nodrošināšanā pret to izmantošanu krāpnieciskos nolūkos. Būtu jāņem vērā Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) priekšraksti, un jo īpaši tie, kas izklāstīti dokumentā Nr. 9303 par mašīnlasāmiem ceļošanas dokumentiem.

[..]

(8)

Attiecībā uz personas datiem, kas jāapstrādā pasu un ceļošanas dokumentu sakarā, spēkā ir Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva [95/46] [..]. Būtu jānodrošina, lai pasē neglabātos nekāda papildu informācija, ja regulā vai tās pielikumā tas nav paredzēts vai arī ja tas nav minēts attiecīgajā ceļošanas dokumentā.”

6

Saskaņā ar Regulas Nr. 444/2009 preambulas piekto apsvērumu:

“Atbilstīgi Regulai [..] Nr. 2252/2004 biometriskie dati ir jāapkopo un jāglabā pasu un ceļošanas dokumentu uzglabāšanas līdzeklī tikai minēto dokumentu izsniegšanai. Tas neskar iespēju šos datus izmantot vai glabāt saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem. Regula [..] Nr. 2252/2004 neparedz tiesisku pamatu tādu datubāzu izveidošanai vai uzturēšanai, kurās minētos datus glabāt dalībvalstīs, jo to reglamentē vienīgi attiecīgo valstu tiesību akti.”

7

Regulas Nr. 2252/2004 1. panta 1.–2.a punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstu izsniegtās pases un ceļošanas dokumenti atbilst pielikumā izklāstītajiem obligātajiem drošības standartiem.

[..]

2.   Pasēs un ceļošanas dokumentos iestrādā ļoti drošu informācijas nesēju, kurā ir [personas] sejas attēls. Dalībvalstis arī iekļauj divus plakaniski noņemtus pirkstu nospiedumus savstarpēji savietojamos formātos. Dati ir aizsargāti, un informācijas nesējs ir pietiekami ietilpīgs un spējīgs garantēt datu integritāti, autentiskumu un konfidencialitāti.

2.a   Pirkstu nospiedumu noņemšanas prasība neattiecas uz šādām personām:

a)

bērniem, kas nav sasnieguši 12 gadu vecumu.

[..]

b)

personām, kurām pirkstu nospiedumu noņemšana nav fiziski iespējama.”

8

Šīs regulas 2. panta a) punktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar 5. panta 2. punktā minēto procedūru pasēm un ceļošanas dokumentiem [..] nosaka papildu tehniskās specifikācijas attiecībā uz šādiem jautājumiem:

a)

papildu drošības elementi un prasības, paredzot arī paaugstinātus standartus viltošanas, atdarināšanas un falsificēšanas novēršanai”.

9

Minētās regulas 3. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar 5. panta 2. punktā minēto procedūru var nolemt, ka specifikācijas, kas minētas 2. pantā, ir slepenas un tās nepublicē. Šādā gadījumā tās dara pieejamas tikai dalībvalstu izraudzītām struktūrām, kas ir atbildīgas par drukāšanu, un personām, ko atbilstīgi pilnvarojusi kāda dalībvalsts vai [Eiropas] Komisija.”

10

Atbilstoši šīs pašas regulas 4. panta 3. punktam:

“Biometriskos datus apkopo un glabā tikai pasu un ceļošanas dokumentu uzglabāšanas līdzeklī minēto dokumentu izsniegšanai. Piemērojot šo regulu, biometriskos elementus pasēs un ceļošanas dokumentos izmanto vienīgi tādēļ, lai pārbaudītu:

a)

pases vai ceļošanas dokumenta autentiskumu;

b)

dokumenta turētāja identitāti, izmantojot tieši pieejamus salīdzināmus elementus, ja pases vai ceļošanas dokumenta uzrādīšana ir noteikta ar likumu.

Papildu drošības elementu pārbaudi veic, neskarot 7. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes [2006. gada 15. marta] Regulā (EK) Nr. 562/2006 [..], ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) [(OV L 105, 1. lpp.)]. Neveiksmīga salīdzināšana pati par sevi neietekmē pases vai ceļošanas dokumenta derīgumu ārējo robežu šķērsošanai.”

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

11

M. Schwarz lūdza Stadt Bochum izsniegt pasi, liedzot šajā nolūkā noņemt viņa pirkstu nospiedumus. Tā kā Stadt Bochum noraidīja viņa pieteikumu, M. Schwarz cēla prasību iesniedzējtiesā, lai šai pilsētai tiktu norīkots izsniegt viņam pasi, nenoņemot pirkstu nospiedumus.

12

Šajā tiesā M. Schwarz apstrīd Regulas Nr. 2252/2004, ar kuru ir ieviests pienākums noņemt pasu pieteicēju pirkstu nospiedumus, spēkā esamību. Viņš apgalvo, ka minētajai regulai nav atbilstoša juridiskā pamata un ka tās pieņemšanā ticis pieļauts procesuālo noteikumu pārkāpums. Turklāt šīs regulas 1. panta 2. punktā neesot ievērotas tiesības uz personas datu aizsardzību, kas paredzētas, pirmkārt, vispārīgi – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantā, kas attiecas uz tiesībām uz privāto dzīvo, un, otrkārt, skaidri – tās 8. pantā.

13

Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Gelsenkirchen nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regulas [Nr. 2252/2004] 1. panta 2. punkts ir spēkā esošs?”

Par prejudiciālo jautājumu

14

Ar savu jautājumu, kas jāsaprot atbilstoši lēmumam par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, valsts tiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 2252/2004 1. panta 2. punkts ir spēkā neesošs tādēļ, ka, pirmkārt, šīs regulas juridiskais pamats ir neatbilstošs, otrkārt, minētās regulas pieņemšanas procedūrā tika pielaists procesuāls pārkāpums un, treškārt, šīs pašas regulas 1. panta 2. punktā ir pārkāptas noteiktas saskaņā ar to izsniegtu pasu turētāju pamattiesības.

Par Regulas Nr. 2252/2004 juridisko pamatu

15

Iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Regula Nr. 2252/2004 varēja tikt pieņemta, pamatojoties uz EKL 62. panta 2. punkta a) apakšpunktu, jo šajā tiesību normā nav skaidri noteikta kompetence regulēt jautājumus saistībā ar Savienības pilsoņiem izsniegtām pasēm un ceļošanas dokumentiem (turpmāk tekstā – “pases”).

16

Šajā ziņā ir jānorāda, ka EKL 62. panta 2. punkta a) apakšpunkts – redakcijā, kas bija piemērojama no 1999. gada 1. maija līdz 2009. gada 30. novembrim un pamatojoties uz kuru tika pieņemta Regula Nr. 2252/2004, – bija EKL IV sadaļas ar nosaukumu “Vīzu politika, patvēruma politika, imigrācijas politika un cita politika, kas saistīta ar personu brīvu pārvietošanos” daļa. Šajā tiesību normā bija paredzēts, ka Eiropas Savienības Padome piecu gadu laikā pēc Amsterdamas līguma stāšanās spēkā saskaņā ar 67. pantā minēto nosaka “pasākumus attiecībā uz dalībvalstu ārējo robežu šķērsošanu, nosakot [..] standartus un procedūras, kas jāievēro dalībvalstīs, lai veiktu personu pārbaudi uz šīm robežām”.

17

Gan no EKL 62. panta 2. punkta a) apakšpunkta teksta, gan no tā mērķa izriet, ka ar šo tiesību normu Padome ir pilnvarota noteikt kontroļu, kas tiek veiktas uz Eiropas Savienības ārējām robežām un kas ir paredzētas to šķērsojošo personu identitātes pārbaudei, norisi. Tā kā šādā kontrolē ir noteikti jāuzrāda dokumenti, kas ļauj konstatēt šo identitāti, līdz ar to EKL 62. panta 2. punkta a) apakšpunktā Padomei ir atļauts pieņemt normatīvas tiesību normas attiecībā uz šādiem dokumentiem, it īpaši pasēm.

18

Attiecībā uz jautājumu, vai šajā pantā Padomei ir piešķirtas tiesības pieņemt pasākumus, kas nosaka normas un noteikumus saistībā ar pasu izsniegšanu Savienības pilsoņiem, vispirms ir jānorāda, ka šajā pašā pantā ir norāde uz “personu” kontrolēm, tās tuvāk neprecizējot. Tādējādi ir jāuzskata, ka šī tiesību norma attiecas ne tikai uz trešo valstu valstspiederīgajiem, bet arī uz Savienības pilsoņiem un līdz ar to – arī uz to pasēm.

19

Turklāt, kā to apliecina arī Komisijas iesniegtais Priekšlikuma Padomes regulai par drošības un biometrisko elementu standartiem ES pilsoņu pasēs paskaidrojuma raksts [COM(2004) 116, galīgā redakcija], šajās pasēs iekļaujamo drošības elementu saskaņošanas mērķis ir panākt, lai drošības elementi nebūtu sliktāki par tiem, kas jau ir paredzēti tehniskajās specifikācijās attiecībā uz vienotas vīzas formu un vienotas uzturēšanās atļaujas formu trešo valstu valstspiederīgajiem. Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka Savienības likumdevējam ir kompetence paredzēt līdzvērtīgus drošības elementus Savienības pilsoņu pasēm, jo šāda kompetence ļauj novērst, ka tās kļūst par viltojumu un krāpnieciskas izmantošanas mērķi.

20

No iepriekš minētā izriet, ka EKL 62. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir atbilstošs juridiskais pamats Regulas Nr. 2252/2004, it īpaši tās 1. panta 2. punkta, pieņemšanai.

Par Regulas Nr. 2252/2004 pieņemšanas procedūru

21

Iesniedzējtiesa jautā, vai Regulas Nr. 2252/2004 1. panta 2. punkts ir spēkā esošs, ņemot vērā EKL 67. panta 1. punktā paredzētās procesuālās prasības. Šajā ziņā tā atsaucas uz prasītāja pamatlietā argumentāciju, kurš uzskata, ka leģislatīvajā procedūrā, pretēji šajā tiesību normā paredzētajam, nav notikusi pienācīga apspriešanās ar Eiropas Parlamentu. Tā uzskata, ka, lai gan Komisijas priekšlikumā, kas tika iesniegts Parlamentam, lai ar to apspriestos, bija paredzēts, ka pirkstu nospiedumu iekļaušana pasēs ir vienkārši uzdevums dalībvalstīm, pēdējais pēc apspriešanās ar Parlamentu pārtapa par pienākumu. Šāds grozījums esot būtisks, un atbilstoši EKL 67. pantam esot no jauna jāapspriežas ar Parlamentu.

22

Tomēr ir skaidrs, ka ar Regulu Nr. 444/2009 Regulas Nr. 2252/2004 1. panta 2. punkta teksts, kurš netika apspriests ar Parlamentu, ir aizstāts ar jaunu tekstu, kurā ir pārņemts pienākums pirkstu nospiedumus iekļaut pasēs. Tā kā Regula Nr. 444/2009 bija piemērojama pamatlietas faktiem un tika pieņemta koplēmuma procedūrā, tātad – pilnībā līdzpiedaloties Parlamentam kā likumdevējam, šķiet, ka apgalvotais spēka neesamības iemesls nav pamatots.

Par pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un uz personas datu aizsardzību

23

Pirmkārt, jāpārbauda, vai pirkstu nospiedumu ņemšana un to saglabāšana pasēs, kas paredzēta Regulas Nr. 2252/2004 1. panta 2. punktā, ir tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību aizskārums. Ja tas tā ir, jāpārbauda, otrkārt, vai šāds aizskārums var būt attaisnots.

Par aizskāruma esamību

24

Hartas 7. pantā it īpaši ir paredzēts, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves neaizsk aramību. Atbilstoši tās 8. panta 1. punktam ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību.

25

No šīm normām, skatītām kopā, izriet, ka principā jebkura trešās personas izdarīta personas datu apstrāde var būt minēto tiesību aizskārums.

26

Vispirms ir jāatgādina, pirmkārt, ka privātās dzīves aizsardzība saistībā ar personas datu apstrādi attiecas uz visu informāciju par identificētu vai identificējamu fizisko personu (2010. gada 9. novembra spriedums apvienotajās lietās C-92/09 un C-93/09 Volker und Markus Schecke un Eifert, Krājums, I-11063. lpp., 52. punkts, kā arī 2011. gada 24. novembra spriedums apvienotajās lietās C-468/10 un C-469/10 ASNEF un FECEMD, Krājums, I-12181. lpp., 42. punkts).

27

Pirkstu nospiedumi ietilpst šajā jēdzienā, jo tie objektīvi satur unikālu informāciju par fiziskajām personām un ļauj tās precīzi identificēt (šajā ziņā skat. it īpaši Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008. gada 4. decembra spriedumu lietā S. un Marper pret Apvienoto Karalisti, Recueil des arrêts et décisions 2008‑V, 213. lpp., 68. un 84. punkts).

28

Turklāt, kā tas izriet no Direktīvas 95/46 2. panta b) punkta, personu datu apstrāde ir jebkura trešās personas darbība ar šiem datiem, kā, piemēram, vākšana, reģistrēšana, uzglabāšana, konsultēšana un izmantošana.

29

Regulas Nr. 2252/2004 1. panta 2. punkta piemērošana prasa, lai valsts iestādes noņemtu pirkstu nospiedumus attiecīgajai personai un uzglabātu tos pasē ietvertā uzglabāšanas līdzeklī. Tādējādi šādi pasākumi ir jāuzskata par personas datu apstrādi.

30

Šādos apstākļos jākonstatē, ka valsts iestāžu veiktā pirkstu nospiedumu ņemšana un saglabāšana, kas regulēta Regulas Nr. 2252/2004 1. panta 2. punktā, ir tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību aizskārums. Tādējādi ir jāpārbauda, vai šie aizskārumi ir attaisnoti.

Par attaisnojumu

31

No Hartas 8. panta 2. punkta izriet, ka personas dati var tikt apstrādāti tikai ar attiecīgās personas piekrišanu vai ar citu likumīgu pamatojumu, kas paredzēts tiesību aktos.

32

Vispirms attiecībā uz nosacījumu, kas saistīts ar pasu pieprasītāju piekrišanu, ka tiek noņemti viņu pirkstu nospiedumi, jānorāda, ka Savienības pilsoņiem vispār ir vajadzīga pase, lai pārvietotos uz trešajām valstīm, un ka šim dokumentam ir jāietver pirkstu nospiedumi, piemērojot Regulas Nr. 2252/2004 1. panta 2. punktu. Tādējādi Savienības pilsoņi, kas vēlas šādi pārvietoties, nevar brīvi atteikties no savu pirkstu nospiedumu apstrādes. Šādos apstākļos nevar tikt uzskatīts, ka pasu pieprasītāji būtu piekrituši šādai apstrādei.

33

Turpinājumā attiecībā uz pirkstu nospiedumu apstrādi atbilstoši citam likumā paredzētam juridiskajam pamatam vispirms ir jāatgādina, ka Hartas 7. un 8. pantā atzītās tiesības nav absolūtas tiesības, bet tās drīzāk gan ir jāņem vērā atkarībā no to uzdevuma sabiedrībā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Volker und Markus Schecke un Eifert, 48. punkts, kā arī 2011. gada 5. maija spriedumu lietā C-543/09 Deutsche Telekom, Krājums, I-3441. lpp., 51. punkts).

34

Hartas 52. panta 1. punktā ir pieļauts, ka šādām tiesībām var tikt noteikti izmantošanas ierobežojumi, ciktāl šie ierobežojumi ir paredzēti tiesību aktos, ar tiem tiek respektēta šo tiesību un brīvību būtība un, ievērojot samērīguma principu, tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

35

Šajā gadījumā, pirmkārt, ierobežojums, kas izriet no pirkstu nospiedumu ņemšanas un saglabāšanas, izsniedzot pases, ir jāuzskata par likumā paredzētu Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē, jo Regulas Nr. 2252/2004 1. panta 2. punktā ir paredzētas šādas darbības.

36

Otrkārt, runājot par vispārējo interešu mērķi, kas ir šī ierobežojuma pakārtotais mērķis, no Regulas Nr. 2252/2004 1. panta 2. punkta, aplūkota, ievērojot tās preambulas otro un trešo apsvērumu, izriet, ka šai normai īpaši ir divi precīzi mērķi, no kuriem pirmais ir novērst pašu viltošanu, bet otrais – kavēt to krāpniecisku izmantošanu, proti, ka tās izmanto citas personas, kas nav to likumīgās turētājas.

37

Tādējādi, lai īstenotu šos mērķus, minētā norma ir vērsta uz to, lai it īpaši kavētu personu nelegālu ieceļošanu Savienības teritorijā.

38

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 2252/2004 1. panta 2. punktam ir Savienības atzīts vispārējo interešu mērķis.

39

Treškārt, no Tiesas rīcībā esošās informācijas neizriet un nav turklāt ticis apgalvots, ka ar šajā gadījumā izdarītajiem Hartas 7. un 8. pantā atzīto tiesību ierobežojumiem būtu pārkāpta šo tiesību būtība.

40

Ceturtkārt, jāpārbauda, vai minēto tiesību ierobežojumi ir samērīgi ar Regulas Nr. 2252/2004 mērķiem un, tātad – ar mērķi kavēt personu nelegālu ieceļošanu Savienībā. Tāpēc ir jāpārbauda, vai ar šo regulu ieviestie pasākumi ir piemēroti šo mērķu īstenošanai un nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs to sasniegšanai (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Volker und Markus Schecke un Eifert, 74. punkts).

41

Attiecībā uz jautājumu, vai Regulas Nr. 2252/2004 1. panta 2. punkts ir piemērots, lai sasniegtu mērķi novērst pašu viltošanu, ir skaidrs, ka pirkstu nospiedumu saglabāšanai augstā līmenī aizsargātā uzglabāšanas līdzeklī, kas ir paredzēts šajā tiesību normā, ir vajadzīga sarežģīta tehnika, jo šī saglabāšana var mazināt pašu viltošanas risku un atvieglot iestāžu, kas uz robežas pārbauda to autentiskumu, uzdevumu.

42

M. Schwarz apgalvo, ka identitātes pārbaudes metode, izmantojot pirkstu nospiedumus, nav piemērota, lai sasniegtu mērķi novērst krāpniecisku izmantošanu, jo tās praktiskajā piemērošanā notiek kļūdas. Tā kā pirkstu nospiedumu divas kopijas nekad neesot identiskas, šo metodi izmantojošās sistēmas neesot pietiekami precīzas, jo tās pieļaujot nozīmīga kļūdainu personu skaita akceptēšanu un kļūdaini noraidot pareizās personas.

43

Šajā ziņā tomēr ir jākonstatē, ka noteicoša nozīme nav tam, ka minētā metode nav pilnībā uzticama. No vienas puses, lai gan tā pilnībā neizslēdz nepareizo personu akceptēšanu, pietiek ar to, ka tā ievērojami samazina šādu akceptēšanu risku, kāds pastāvētu, ja šī pati metode netiktu izmantota.

44

No otras puses, ir tiesa, ka identitātes pārbaudes, izmantojot pirkstu nospiedumus, metodes piemērošana izņēmuma gadījumā var novest pie tā, ka kļūdaini tiek noraidīta pareizā persona, tomēr tas, ka pases turētāja pirkstu nospiedumi neatbilst šajā dokumentā ietvertajiem datiem, nenozīmē, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 2252/2004 4. panta 3. punkta otrajā daļā, ka attiecīgajai personai automātiski tiks liegts ieceļot Savienības teritorijā. Šādas atbilstības trūkuma vienīgās sekas būtu kompetento iestāžu uzmanības piesaistīšana attiecīgajai personai un tas, ka tai tiktu veikta padziļināta kontrole, lai galīgi noskaidrotu tās identitāti.

45

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jākonstatē, ka pirkstu nospiedumu ņemšana un saglabāšana, kas norādīta Regulas Nr. 2252/2004 1. panta 2. punktā, ir piemērota, lai sasniegtu šīs regulas mērķus un, tātad – arī mērķi kavēt personu nelegālu ieceļošanu Savienības teritorijā.

46

Turpinājumā attiecībā uz šādas apstrādes vajadzības pārbaudi likumdevējam it īpaši ir jāpārbauda, vai ir iespējami pasākumi, kas mazāk ietekmē Hartas 7. un 8. pantā atzītās tiesības, bet kas tomēr efektīvi veicina attiecīgā Savienības regulējuma mērķu sasniegšanu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Volker und Markus Schecke un Eifert, 86. punkts).

47

Šādos apstākļos attiecībā uz mērķi aizsargāt pases pret to krāpniecisku izmantošanu ir jāpārbauda, pirmkārt, vai aizskārums, ņemot pirkstu nospiedumus, nepārsniedz to, kas vajadzīgs, lai sasniegtu minēto mērķi.

48

Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka tiek ņemti tikai divu pirkstu nospiedumi. Tie parasti ir citiem redzami, tādējādi nav runa par intīmu darbību. Tas attiecīgajai personai nav arī īpaši fiziski vai psiholoģiski nepatīkami, tāpat kā tā sejas fotografēšana.

49

Protams, pirkstu nospiedumu ņemšana notiek papildus sejas fotografēšanai. Tomēr abu darbību apvienojums personu identificēšanas nolūkā a priori nevar tikt uzskatīts par tādu, kas pats par sevi radītu nozīmīgāku Hartas 7. un 8. pantā atzīto tiesību aizskārumu nekā, ja tās tiktu aplūkotas atsevišķi.

50

Tādējādi šajā gadījumā nekas Tiesai iesniegtajos lietas materiālos neļauj konstatēt, ka tas, ka pirkstu nospiedumi tiek ņemti papildus sejas fotografēšanai, tāpēc radītu lielāku šo tiesību aizskārumu.

51

Otrkārt, jānorāda, ka pirkstu nospiedumu ņemšanas vienīgā reālā alternatīva, kas norādīta tiesvedībā Tiesā, būtu acs zīlītes attēla noņemšana. Nekas Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nenorāda, ka pēdējā minētā iespēja mazāk ietekmētu Hartas 7. un 8. pantā atzītās tiesības nekā pirkstu nospiedumu ņemšana.

52

Turklāt attiecībā uz abu pēdējo minēto metožu efektivitāti ir skaidrs, ka tehnoloģiskas gatavības līmenis atpazīšanai, pamatojoties uz acs zīlīti, nav sasniedzis tādu līmeni, kāds ir atpazīšanai, pamatojoties uz pirkstu nospiedumiem. Turklāt šobrīd zīlītes atpazīšana ir būtiski apgrūtinošāka procedūra nekā pirkstu nospiedumu salīdzināšana un tādēļ mazāk piemērota vispārējai lietošanai.

53

Šādos apstākļos jākonstatē, ka Tiesai nav kļuvis zināms par pasākumiem, kas varētu pietiekami efektīvi veicināt mērķa aizsargāt pases pret krāpniecisku izmantošanu sasniegšanu, mazāk ietekmējot Hartas 7. un 8. pantā atzītās tiesības nekā metode, kas balstīta uz pirkstu nospiedumiem.

54

Otrkārt, Regulas Nr. 2252/2004 1. panta 2. punktā, lai to varētu uzskatīt par attaisnotu no šī mērķa viedokļa, nedrīkst tikt paredzēta arī tāda noņemto pirkstu nospiedumu apstrāde, kas pārsniegtu to, kas ir vajadzīgs, lai sasniegtu minēto mērķi.

55

Šajā ziņā ir jānorāda, ka likumdevējam ir jānodrošinās, ka pastāv specifiskas garantijas, lai efektīvi aizsargātu šos datus pret neatbilstošu un ļaunprātīgu izmantošanu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā S. un Marper pret Apvienoto Karalisti, 103. punkts).

56

Šajā jautājumā jānorāda, pirmkārt, ka Regulas Nr. 2252/2004 4. panta 3. punktā ir precizēts, ka pirkstu nospiedumi var tikt izmantoti tikai vienam mērķim, proti, lai pārbaudītu pases un tās īpašnieka identitāti.

57

Otrkārt, šī regula nodrošina aizsardzību pret risku, ka pirkstu nospiedumus saturošus datus nolasīs nepilnvarotas personas. Šajā ziņā no minētās regulas 1. panta 2. punkta izriet, ka attiecīgie dati tiek uzglabāti uzglabāšanas līdzeklī, kas ir ietverts pasē un kam ir augsta līmeņa aizsardzība.

58

Tomēr iesniedzējtiesa aplūkojamajā aspektā jautā, vai Regulas Nr. 2252/2004 1. panta 2. punkts ir samērīgs, ievērojot risku, ka pēc pirkstu nospiedumu noņemšanas, piemērojot šo tiesību normu, šie ļoti augstās kvalitātes dati vajadzības gadījumā varētu tikt saglabāti centralizēti un izmantoti citiem mērķiem, nevis šajā regulā paredzētajiem.

59

Šajā ziņā jānorāda, ka pirkstu nospiedumiem, protams, ir īpaša nozīme personu identifikācijas jomā vispār. Tādējādi identifikācijas tehnika, salīdzinot noteiktā vietā noņemtos pirkstu nospiedumus ar datu bāzē uzkrātajiem, ļauj noteikt noteiktas personas klātbūtni šajā vietā vai nu kriminālizmeklēšanas ietvaros, vai arī, lai netieši novērotu šo personu.

60

Tomēr ir svarīgi atgādināt, ka Regulas Nr. 2252/2004 1. panta 2. punktā ir paredzēts saglabāt pirkstu nospiedumus tikai pasē, kas paliek ekskluzīvā tās īpašnieka lietošanā.

61

Tā kā šajā regulā nav paredzēts neviens cits šo pirkstu nospiedumu saglabāšanas veids vai līdzeklis, tā nevar tikt interpretēta, kā tas ir uzsvērts Regulas Nr. 444/2009 preambulas piektajā apsvērumā, kā juridisks pamats iespējamai uz tās pamata savāktu datu centralizācijai vai to izmantošanai citiem nolūkiem, izņemot personu nelegālas ieceļošanas Savienības teritorijā kavēšanu.

62

Šādos apstākļos iesniedzējtiesas minētie argumenti par riskiem, kas saistīti ar šādas centralizācijas iespēju, katrā ziņā nevar ietekmēt minētās regulas spēkā esamību, un vajadzības gadījumā tie ir jāpārbauda, ja tiek celta prasība kompetentā tiesā pret leģislatīvajiem aktiem, kuros ir paredzēta centralizēta pirkstu nospiedumu bāze.

63

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jākonstatē, ka Regulas Nr. 2252/2004 1. panta 2. punktā nav paredzēta pirkstu nospiedumu apstrāde, kas pārsniegtu vajadzīgo, lai realizētu mērķi aizsargāt pases pret to krāpniecisku izmantošanu.

64

No tā izriet, ka aizskārums, kas izriet no Regulas Nr. 2252/2004 1. panta 2. punkta, ir attaisnots ar mērķi aizsargāt pases pret to krāpniecisku izmantošanu.

65

Šādos apstākļos vairs nav jāpārbauda, vai ar minēto regulu ieviestie līdzekļi ir vajadzīgi, ņemot vērā otru mērķi novērst pasu viltošanu.

66

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka, to izvērtējot, nav noskaidroti apstākļi, kas varētu ietekmēt Regulas Nr. 2252/2004 2. panta 1. punkta spēkā esamību.

Par tiesāšanās izdevumiem

67

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

 

Izvērtējot uzdoto jautājumu, nav noskaidroti apstākļi, kas varētu ietekmēt Padomes 2004. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2252/2004 par drošības elementu un biometrijas standartiem dalībvalstu izdotās pasēs un ceļošanas dokumentos, kura ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Regulu (EK) Nr. 444/2009, 1. panta 2. punkta spēkā esamību.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – vācu.

Augša