—

Nīderlandes valdības vārdā – J. Langer un C. Wissels, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – J. Hottiaux un K. Simonsson, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulas (EK) Nr. 561/2006, ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85 (OV L 102, 1. lpp.), 3. panta h) punktā ietverto jēdzienu “nekomerciāli kravu pārvadājumi”.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar kriminālprocesu, kas uzsākts pret D. Lundberg par pienākuma uzstādīt un izmantot smagkravas transportlīdzekļiem paredzēto tahogrāfu neizpildi.

3

Padomes 1985. gada 20. decembra Regulas (EEK) Nr. 3821/85 par reģistrācijas kontrolierīcēm, ko izmanto autotransportā (OV L 370, 8. lpp.), kas grozīta ar Regulu Nr. 561/2006 (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 3812/85”), 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Reģistrācijas kontrolierīces uzstāda un izmanto dalībvalstīs reģistrētajos transportlīdzekļos, ko izmanto pasažieru vai kravu autopārvadājumiem, izņemot transportlīdzekļus, kas minēti Regulas [..] Nr. 561/2006 3. pantā [..].”

4

Regulas Nr. 561/2006, kura, sākot no 2007. gada 11. aprīļa, ir atcelta un aizstāta ar Padomes 1985. gada 20. decembra Regulu (EEK) Nr. 3820/85 par dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz autotransportu (OV L 370, 1. lpp.), preambulas 17. apsvērumā ir paredzēts, ka tās mērķis ir uzlabot sociālos apstākļus darbiniekiem, uz kuriem tā attiecas, kā arī uzlabot vispārējo satiksmes drošību.

5

Regulas Nr. 561/2006 1. pantā ir noteikts:

“Šī regula paredz noteikumus par transportlīdzekļu vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem transportlīdzekļu vadītājiem, kas veic kravu un pasažieru autopārvadājumus, lai saskaņotu konkurences apstākļus starp iekšzemes pārvadājumu veidiem, jo īpaši autopārvadājumu nozarē, un lai uzlabotu darba apstākļus un satiksmes drošību. Šīs regulas noteikumu mērķis ir arī attīstīt uzlabotu uzraudzības un ieviešanas praksi dalībvalstīs un uzlabot darba praksi autopārvadājumu jomā.”

6

Šīs regulas 3. pantā ir paredzēts:

“Šī regula neattiecas uz pārvadājumiem ar:

[..]

[..].”

7

Noteikumu (2004:865) par [transportlīdzekļa] vadīšanas un atpūtas laiku, kā arī reģistrācijas kontrolierīcēm [förordning (2004:865) om kör- och vilotider samt färdskrivare, m.m.] 9. nodaļas 5. panta 2. punktā ir paredzēts, ka persona, kas apzināti vai aiz nolaidības pārkāpj Regulas Nr. 3821/85 3. panta 1. punktu, tiek sodīta ar naudas sodu.

8

D. Lundberg, kurš kā pašnodarbināta persona strādā par konsultantu ceļu satiksmes drošības jomā, savā brīvajā laikā piedalās rallijos kā vadītājs amatieris. Šo brīvā laika pavadīšanas darbību daļēji finansē (sponsorē) uzņēmumi, un attiecīgās summas gadā var sasniegt vairākus simtus tūkstošus Zviedrijas kronu (SEK). Turklāt D. Lundberg vismaz tikpat daudz naudas ar šo sportu saistītajās aktivitātēs iegulda pats, un viņu finansiāli atbalsta arī radi un draugi.

9

2011. gada 6. aprīlīD. Lundberg vadīja savu Zviedrijā reģistrēto kravas automašīnu ar tai pievienotu piekabi, kurā atradās viņa rallija automašīna, lai dotos uz Vimmerbī [Vimmerby] (Zviedrija) un tur šo auto izstādītu gadatirgū. Kopējā transportlīdzekļa masa bija vairāk nekā 3,5 tonnas, taču nepārsniedza 7,5 tonnas.

10

Dalību šajā gadatirgū daļēji apmaksāja arī sponsori. Parasti D. Lundberg piedalās šādos pasākumos aptuveni trīs reizes gadā.

11

Minētajai kravas automašīnai nebija tahogrāfa, D. Lundberg tika saukts pie atbildības, jo viņš kā transportlīdzekļa vadītājs, neaprīkojot savu transportlīdzekli ar paredzēto tahogrāfu, esot pārkāpis Regulas Nr. 3821/85 3. pantu.

12

Ar 2011. gada 13. oktobra spriedumu Nyköpings tingsrätt (Nīšēpingas pirmās instances tiesa) atbrīvoja D. Lundberg, atbalstot viņa argumentus, saskaņā ar kuriem konkrētais transporta līdzeklis varēja tikt uzskatīts par transportlīdzekli, kas paredzēts izmantošanai nekomerciāliem mērķiem Regulas Nr. 561/2006 3. panta noteikumu izpratnē.

13

Prokuratūra par minēto spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Svea hovrätt (Svejas apelācijas tiesā), kura secināja, ka galvenais jautājums tās izskatāmajā lietā ir par to, vai pienākums izmantot tahogrāfu attiecās uz konkrētajā lietā aplūkoto transportlīdzekli, jo tas, iespējams, veica “nekomerciālu kravu pārvadājumu” Regulas Nr. 561/2006 3. panta h) punkta izpratnē.

14

Tā kā ne Savienības tiesību aktos, ne arī attiecīgajā Tiesas judikatūrā nav ietverta minētā jēdziena definīcija, un, ņemot vērā šādas interpretācijas un šī jēdziena vienotas piemērošanas praksē nepieciešamību, Svea hovrätt nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

15

Ar šiem diviem jautājumiem, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Regulas Nr. 561/2006 3. panta h) punktā ietvertais jēdziens “nekomerciāls kravu pārvadājums” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas aptver kravu pārvadājumu, ko veic privātpersona par saviem līdzekļiem un tikai sava vaļasprieka ietvaros, ja šis vaļasprieks tiek daļēji finansēts ar trešo personu atbalstu un ja par transportēšanu kā tādu netiek maksāta atlīdzība.

16

Pakārtoti ir jāsecina, ka Regulā Nr. 561/2006 nav ietverta ne minētā jēdziena definīcija, ne arī to šajā regulā iekļauto jēdzienu definīcijas, kas ietver līdzīgus terminus, kā, piemēram, “transportlīdzekļi, ko izmanto humānās palīdzības kravu nekomerciāliem pārvadājumiem” (šīs regulas 3. panta d) punkts), “komerciāliem transportlīdzekļiem, [..] kas tiek izmantoti nekomerciāliem pasažieru vai kravu pārvadājumiem” (šīs regulas 3. panta i) punkts), vai “transportlīdzekļiem, kas aprīkoti ar 10 līdz 17 sēdvietām un ko izmanto vienīgi nekomerciāliem pasažieru pārvadājumiem” (šīs pašas regulas 13. panta 1. punkta i) apakšpunkts).

17

Lai gan Tiesai vairākkārt ir bijusi iespēja interpretēt citus izņēmumus no pienākuma uzstādīt un izmantot tahogrāfu, tā tomēr nav lēmusi par pamatlietā izskatāmā jēdziena interpretāciju.

18

Nepastāvot nekādai jēdziena “nekomerciāls kravu pārvadājums” definīcijai, šī jēdziena nozīme un piemērošana ir jānosaka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, ņemot vērā vispārējo kontekstu, kādā tas tiek lietots, un tā parasto nozīmi sarunvalodā (šajā ziņā skat. 2006. gada 4. maija spriedumu lietā C-431/04 Massachusetts Institute of Technology, Krājums, I-4089. lpp., 17. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2012. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑395/11 BLV Wohn- und Gewerbebau, 25. punkts).

19

Turklāt Savienības tiesību normu interpretācijā ir jāņem vērā ne tikai to teksts, bet arī konteksts un mērķi, kādi ir tiesiskajam regulējumam, kurā tās ietilpst (2009. gada 29. janvāra spriedums lietā C-19/08 Petrosian, Krājums, I-495. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

20

Attiecībā uz izņēmuma noteikumiem, kas saistīti ar tahogrāfa uzstādīšanu un izmantošanu, Tiesa ir nolēmusi, ka šāds izņēmums nevar tikt interpretēts tā, ka tas pārsniedz to, kas nepieciešams tādu interešu aizsardzībai, kam tas kalpo. Turklāt tajā paredzēto izņēmumu piemērošanas apjoms ir jānosaka, ņemot vērā izskatāmās regulas mērķus (skat. 1992. gada 25. jūnija spriedumu lietā C-116/91 British Gas, Recueil, I-4071. lpp., 12. punkts; 1996. gada 21. marta spriedumus lietā C-39/95 Goupil, Recueil, I-1601. lpp., 8. punkts, un lietā C-335/94 Mrozek un Jäger, Recueil, I-1573. lpp., 9. punkts; 2005. gada 17. marta spriedumu lietā C-128/04 Raemdonck un Raemdonck-Janssens, Krājums, I-2445. lpp., 19. punkts, kā arī 2011. gada 28. jūlija spriedumu lietā C-554/09 Seeger, Krājums, I-7131. lpp., 33. punkts).

21

Uz iesniedzējtiesas jautājumiem, kas ir pārformulēti šī sprieduma 15. punktā, ir jāatbild, ņemot vērā minētos principus.

22

Eiropas Komisija uzskata, ka Regulas Nr. 561/2006 3. panta h) punktā paredzētais izņēmums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver kravu pārvadājumus, ko veic privātpersona sava vaļasprieka ietvaros, kas tiek daļēji finansēts ar trešo personu atbalstu, un šādam pārvadājumam izmantotais transportlīdzeklis nav jāaprīko ar tahogrāfu.

23

Ir jāsecina, ka šādu interpretāciju apstiprina gan pamatlietā izskatāmā jēdziena ierastā nozīme, gan arī vispārējais konteksts, kurā tas ietilpst, un Regulas Nr. 561/2006, kuras daļa tas ir, mērķi.

24

Pirmkārt, runājot par jēdziena “nekomerciāls kravu pārvadājums” ierasto nozīmi, ir jāsecina, ka runa ir par šādu pārvadājumu, ja tas nav saistīts ar profesionālu vai komercdarbību, proti, ja šis pārvadājums nav ticis veikts nolūkā gūt peļņu. Saskaņā ar pašreizēju pieņēmumu attiecīgais kravu pārvadājums tika veikts nekomerciālos nolūkos un tādējādi bija paredzēts kravas pārvadāšanai, ko veica privātpersona – ārpus savas profesionālās darbības – vaļasprieka ietvaros.

25

Otrkārt, runājot par vispārīgo pieeju, kas ietverta Regulas Nr. 561/2006 3. panta h) punktā, vispirms ir jānorāda, ka tās preambulas 17. apsvērumā ir skaidri noteikts, ka ar šīs regulas noteikumiem ir paredzēts “uzlabot sociālos apstākļus darbiniekiem, uz kuriem tā attiecas”.

26

Turklāt saskaņā ar minētās regulas 1. panta noteikumiem šajā regulā noteikumi par transportlīdzekļu vadīšanas laikposmiem, pārtraukumiem un atpūtas laikposmiem transportlīdzekļu vadītājiem, kas veic kravu un pasažieru autopārvadājumus, ir paredzēti, lai saskaņotu konkurences apstākļus starp iekšzemes pārvadājumu veidiem, it īpaši autopārvadājumu nozarē, uzlabotu darba apstākļus un satiksmes drošību, attīstītu labāku uzraudzības un ieviešanas praksi dalībvalstīs un uzlabotu darba praksi autopārvadājumu jomā.

27

Visbeidzot, Regulas Nr. 561/2006 4. panta c) punktā ir ietverta jēdziena “transportlīdzekļa vadītājs” definīcija, kas ietver “jebkuru personu, kas vada transportlīdzekli, pat īsu laikposmu, vai kas atbilstīgi [tās] pienākumiem tiek vesta transportlīdzeklī, lai vajadzības gadījumā varētu to vadīt”.

28

No šī sprieduma 24.–27. punkta izriet – kā to pamatoti norādījusi Komisija savos Tiesai iesniegtajos apsvērumos –, ka Regulas Nr. 561/2006 noteikumi ir piemērojami galvenokārt profesionāliem, nevis privātiem transportlīdzekļu vadītājiem.

29

Tādējādi jēdzieni “saskaņot konkurences apstākļus”, “uzlabot darba apstākļus”, “uzlabot sociālos apstākļus darbiniekiem” un “darba prakse autopārvadājumu jomā”, kas ietverti attiecīgi Regulas Nr. 561/2006 preambulas 17. apsvērumā un 1. pantā, kā arī frāze “atbilstīgi viņa pienākumiem”, kas ietverta minētās regulas 4. panta c) punktā, ļauj pieņemt, ka šī regula nav piemērojama personai, kuras profesija – kā D. Lundberg – nav smagkravas transportlīdzekļa vadītājs un kura nesniedz šādus pārvadājumu pakalpojumus, bet kura konkrētajā gadījumā par saviem līdzekļiem tikai sava brīvā laika pavadīšanas nolūkā pārvadā pati savu sporta automašīnu, kuru viņa vada amatieru rallijā, turklāt veicot tādu pārvadājumu kā šī sprieduma 15. punktā aprakstītais.

30

Treškārt, lai interpretētu Regulas Nr. 561/2006 3. panta h) punktā paredzēto izņēmumu, ir jāņem vērā ne tikai šī izņēmuma mērķis, bet arī mērķi, kam šī regula ir paredzēta.

31

No vienas puses, runājot par pēdējiem minētajiem, ir pietiekami atgādināt, ka konkrētā regula – kā tas norādīts šī sprieduma 25.–28. punktā – ir paredzēta, lai saskaņotu konkurences apstākļus autotransporta nozarē un uzlabotu šī sektora darbinieku darba apstākļus, kā arī satiksmes drošību (skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietās Goupil, 10. punkts; Mrozek un Jäger, 11. punkts; Raemdonck un Raemdonck‑Janssens, 22. punkts, kā arī lietā Seeger, 34. punkts); šie mērķi it īpaši ietver pienākumu satiksmē esošos kravas transportlīdzekļus faktiski nodrošināt ar tahogrāfiem, kas ļauj uzraudzīt transportlīdzekļa vadītāju vadīšanas un atpūtas laika ievērošanu.

32

No otras puses, runājot par Regulas Nr. 561/2006 3. panta h) punktā ietvertā izņēmuma mērķi, Savienības likumdevējs ir vēlējies no šīs regulas piemērošanas jomas izslēgt noteikta veida transportlīdzekļus un to izdarījis tādējādi, ka minētā regula nav piemērojama “nekomerciāliem kravu pārvadājumiem”, kas tiek veikti ar transportlīdzekli vai transportlīdzekļu kombināciju ar maksimālo pieļaujamo masu, kas nepārsniedz 7,5 tonnas. Tādējādi šī izņēmuma mērķis ir noteikt, ka konkrētās regulas piemērošanas jomā neietilpst privātpersonu īstenoti kravu pārvadājumi, ko tās veic ārpus profesionālās vai komercdarbības.

33

Ņemot vērā šādi minētos mērķus, ir jāsecina, ka Regulas Nr. 561/2006 3. panta h) punkta interpretēšana tādējādi, ka šis noteikums nav piemērojams tādam pārvadājumam kā šī sprieduma 29. punktā izklāstītais, neatbilst konkrētajiem mērķiem.

34

Tādējādi ar šādu interpretāciju, paplašinot minētās regulas piemērošanas jomu uz tādu autotransporta vadītāju kategoriju, kuri veic pārvadājumus privātiem un brīvā laika pavadīšanas mērķiem, tiktu apdraudēta minētās regulas 3. panta h) punktā paredzētā izņēmuma lietderīgā iedarbība.

35

Turklāt ir būtiski norādīt, ka tāds pārvadājums kā šī sprieduma 29. punktā aprakstītais neietekmē konkurences apstākļus autotransporta nozarē, ciktāl tāds kā pamatlietā aplūkotais transportlīdzekļa vadītājs ir privāts, nevis profesionāls transportlīdzekļa vadītājs.

36

Šī paša iemesla dēļ konkrētā interpretācija nekādā gadījumā nevar būt pretrunā Regulas Nr. 561/2006 izvirzītajam mērķim uzlabot darba apstākļus autopārvadājumu jomā.

37

Visbeidzot ir jāsecina, ka, ciktāl šādu kā pamatlietā izskatītie pārvadājumu, šķiet, ir salīdzinoši maz, tādai izskatāmā izņēmuma interpretācijai, ka tas attiecas uz kravu pārvadājumiem, ko veic privātpersona vaļasprieka ietvaros, nevajadzētu būtiski negatīvi ietekmēt satiksmes drošību.

38

Ir jāpiebilst, ka attiecībā uz šādu interpretāciju faktam, ka par pašu pārvadājumu netiek saņemta nekāda atlīdzība, un saņemtajam finansiālajam atbalstam, it īpaši attiecībā uz minētajam vaļaspriekam piešķirtajiem līdzekļiem, nav nozīmes jēdziena “nekomerciāls kravu pārvadājums” izvērtēšanā.

39

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Regulas Nr. 561/2006 3. panta h) punktā ietvertais jēdziens “nekomerciāls kravu pārvadājums” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas aptver kravu pārvadājumu, ko veic privātpersona par saviem līdzekļiem un tikai vaļasprieka ietvaros, ja šis vaļasprieks tomēr daļēji tiek finansēts ar trešo personu atbalstu un ja par transportēšanu kā tādu netiek maksāta atlīdzība.

40

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulas (EK) Nr. 561/2006, ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85, 3. panta h) punktā ietvertais jēdziens “nekomerciāls kravu pārvadājums” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas aptver kravu pārvadājumu, ko veic privātpersona par saviem līdzekļiem un tikai vaļasprieka ietvaros, ja šis vaļasprieks tomēr daļēji tiek finansēts ar trešo personu atbalstu un ja par transportēšanu kā tādu netiek maksāta atlīdzība.