1

Ar apelācijas sūdzību Polyelectrolyte Producers Group GEIE (PPG) (turpmāk tekstā – “PPG”) un SNF SAS (turpmāk tekstā – “SNF”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 21. septembra rīkojumu lietā T-268/10 PPG un SNF/ECHA (Krājums, II-6595. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”), ar kuru tā kā nepieņemamu ir noraidījusi to prasību atcelt Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) lēmumu, ar kuru akrilamīds (EK Nr. 201–173‑7) ir apzināts kā viela, kura atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV L 396, 1. lpp., un labojums – OV 2007, L 136, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “REACH regula”), 57. pantā noteiktajiem kritērijiem, un ar kuru akrilamīds ir iekļauts to vielu sarakstā, kuras apzinātas, lai ar laiku tās iekļautu minētās regulas XIV pielikumā atbilstoši šīs regulas 59. pantam (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

REACH regulas 57. pantā ir uzskaitītas vielas, kuras var tikt iekļautas tās XIV pielikumā ar nosaukumu “To vielu saraksts, uz ko attiecas licencēšana”. Šīs regulas 57. panta a) un b) punktā ir minētas vielas, kuras atbilst kritērijiem, lai tās varētu tikt klasificētas kā noteiktās kategorijās ietilpstošas kancerogēnas un mutagēnas vielas.

3

Saskaņā ar šīs regulas 59. pantu ar nosaukumu “Regulas 57. pantā minēto vielu apzināšana”:

“1.   Šā panta 2. līdz 10. punktā izklāstīto procedūru piemēro, lai apzinātu vielas, kas atbilst 57. pantā minētajiem kritērijiem, un sastādītu sarakstu vielām, ko ar laiku iekļaut XIV pielikumā [turpmāk tekstā – “kandidātvielu saraksts”]. [..]

[..]

10.   [ECHA] publicē un atjaunina 1. punktā minēto sarakstu savā interneta vietnē, līdzko ir pieņemts lēmums par vielas iekļaušanu.”

4

REACH regulas 94. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Vispārējā tiesā vai Tiesā var celt prasību saskaņā ar LESD 263. pantu, apstrīdot ECHA apelācijas padomes lēmumu vai ECHA lēmumu – gadījumos, ja padomei nav tiesību izskatīt apelācijas sūdzību.

5

Attiecībā uz lēmumiem, kas pieņemti atbilstoši šīs regulas 59. pantam, nav paredzēta nekāda pārsūdzības iespēja šajā padomē.

6

Vispārējās tiesas Reglamenta 102. pantā ir noteikts:

“1.   Ja termiņš, kas atvēlēts tiesvedības uzsākšanai par iestādes pieņemtu aktu, sākas no šā akta publicēšanas, šo termiņu 101. panta 1. punkta [a) apakšpunkta] nozīmē skaita no 14. dienas beigām pēc akta publicēšanas dienas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

2.   Procesuālos termiņus pagarina, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, par fiksētu desmit dienu termiņu.”

7

PPG ir Eiropas Ekonomisko interešu grupa, kas pārstāv polielektrolītu, poliakrilamīdu un/vai citu polimēru, kuru sastāvā ir akrilamīds, ražotāju un/vai importētāju sabiedrību intereses. SNF ir tās dalībniece.

8

2009. gada 25. augustā Nīderlandes Karaliste iesniedza ECHA dokumentāciju, kuru tā bija izstrādājusi saistībā ar akrilamīda atzīšanu par vielu, kas atbilst REACH regulas 57. panta a) un b) punktā paredzētajiem kritērijiem.

9

REACH regulas 59. pantā paredzētās procedūras noslēgumā ECHA ar apstrīdēto lēmumu atzina akrilamīdu par vielu, kas atbilst šīs regulas 57. pantā paredzētajiem kritērijiem, un iekļāva akrilamīdu kandidātvielu sarakstā.

10

2010. gada 30. martā šis saraksts, kurā bija ietverts arī akrilamīds, tika publicēts ECHA interneta vietnē atbilstoši REACH regulas 59. panta 10. punktam.

11

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 10. jūnijā, PPG un SNF cēla prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

12

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 5. novembrī, ECHA izvirzīja iebildumu par šīs prasības nepieņemamību. Tā izvirzīja trīs iebildes par nepieņemamību, kas galvenokārt attiecās uz prasības celšanas termiņa neievērošanu, kā arī pakārtoti uz to, ka apstrīdētais lēmums nav tieši ietekmējis prasītājas un to, ka šis lēmums, kas nav reglamentējošs akts LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, uz prasītājām neattiecās individuāli.

13

Nīderlandes Karalistei un Eiropas Komisijai tika atļauts iestāties lietā ECHA prasījumu atbalstam. Komisija atbalstīja ECHA argumentāciju attiecībā uz prasības celšanas termiņa neievērošanu un arī norādīja uz minētās prasības nepieņemamību lis pendens dēļ.

14

Attiecībā uz prasības celšanas termiņa neievērošanu ECHA un Komisija būtībā norādīja, ka apstrīdētais lēmums tika publicēts 2010. gada 30. martā un ka termiņš, kas atbilstoši LESD 263. panta sestajai daļai paredzēts prasības celšanai par šo lēmumu, bija laikposms līdz 2010. gada 30. maijam. Šajā pēdējā dienā termiņš, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, būtu bijis jāpagarina par desmit dienām kā paredzēts Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 2. punktā, tādējādi galīgais prasības celšanai paredzētais termiņš esot beidzies 2010. gada 9. jūnijā. Līdz ar to PPG un SNF2010. gada 10. jūnijā celtā prasība esot celta novēloti.

15

Prasītājas norādīja uz minētā reglamenta 102. panta 1. punkta piemērošanu un apgalvoja, ka prasības celšanas termiņš sākas no 14. dienas beigām pēc apstrīdētā lēmuma publicēšanas dienas, un līdz ar to šis termiņš šajā lietā ir ticis ievērots.

16

Pārsūdzētā rīkojuma 33. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka šis noteikums, atbilstoši tā formulējumam, attiecas tikai uz tiesību aktiem, kas ir publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, savukārt atbilstoši REACH regulas 59. panta 10. punktam kandidātvielu saraksta publicēšana ir paredzēta ECHA interneta vietnē un nevienā citā šīs regulas normā nav paredzēts cits publicēšanas veids.

17

Šajā ziņā Vispārējā tiesa šī rīkojuma 35. punktā vispirms atzina, ka publicēšana tikai internetā notiek elektroniskā veidā un tur publicētie tiesību akti tādējādi ir pieejami sabiedrībai visā Eiropas Savienībā vienlaikus. Savukārt, kā norādījusi Vispārējā tiesa, kaut arī Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša elektroniskā versija arī ir pieejama internetā, ticama ir tikai minētā vēstneša drukātā versija.

18

Turpinājumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 37. punktā atzina, ka tās judikatūra attiecībā uz valsts atbalsta jomā pieņemtu lēmumu publicēšanu nevar tikt attiecināta uz šo gadījumu. Šajā ziņā tā precizēja, ka, kaut arī atbilstoši šai judikatūrai tas, ka trešām personām tiek dota pieeja pilnam lēmuma tekstam, kas ievietots interneta vietnē un ko publicē kopā ar kopsavilkuma paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, paver iespējas piemērot Reglamenta 102. panta 1. punktu, šāda veida lietās publicēšana Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ir skaidri paredzēta Padomes1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108. panta] piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 26. pantā.

19

Visbeidzot Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 38. punktā noraidīja prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru tas, ka Reglamenta 102. panta 1. punkts netiek piemērots publikācijām, kuras Savienības tiesību aktos ir paredzēts publicēt tikai internetā, ir prasītāju diskriminācija vai patvaļīga attieksme pret tiem. Tā atzina, ka faktiskā un juridiskā situācija, kurā atrodas persona pēc tiesību akta publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, nav salīdzināma ar to situāciju, kurā šī persona atrodas pēc tiesību akta publicēšanas tikai internetā. Turklāt Vispārējās tiesas ieskatā apstrīdētā lēmuma publicēšanas dienas ECHA interneta vietnē uzskatīšana par publicēšanas dienu LESD 263. panta sestās daļas izpratnē garantē vienlīdzīgu attieksmi pret visām ieinteresētajām personām, nodrošinot, ka prasības celšanas termiņš attiecībā uz šo lēmumu tiek aprēķināts visiem vienādi. Vispārējā tiesa ir piebildusi, ka atšķirības attiecībā uz prasības celšanas termiņa aprēķināšanu publikācijai Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un publikācijai internetā katrā ziņā ir pamatotas, ņemot vērā arī publikācijas internetā raksturīgās īpašības.

20

Ņemot vērā iebildes par nepieņemamību, kas attiecās uz prasības celšanas termiņa neievērošanu, vērtējumu, Vispārējā tiesa noraidīja PPG un SNF celto prasību kā nepieņemamu, neizvērtējot pārējās ECHA un Komisijas izvirzītās iebildes par nepieņemamību.

21

Prasītājas lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto rīkojumu, kā arī apstrīdēto lēmumu, vai pakārtoti – nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai nolēmuma par to celto prasību pieņemšanai un piespiest ECHA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

22

ECHA, kā arī Nīderlandes Karaliste un Komisija, kuras atbalstīja ECHA pirmajā instancē, lūdz Tiesu atzīt apelācijas sūdzību par nepamatotu un piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23

Prasītājas ir izvirzījušas vienu vienīgu pamatu, kurš attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, ko Vispārējā tiesa ir pieļāvusi interpretējot un piemērojot tās Reglamenta 102. panta 1. punktu un kas ir izraisījusi efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa pārkāpumu. Tās apgalvo, ka šajā noteikumā minētais 14 dienu termiņš ir attiecināms uz visiem publicētajiem lēmumiem, nevis tikai uz Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētajiem lēmumiem.

24

Šajā ziņā prasītājas apgalvo, ka principi, ar kuriem ir pamatota minētā 102. panta 1. punktā paredzētā 14 dienu laikposma ņemšana vērā prasības celšanas termiņa aprēķinā, proti, tiesiskās noteiktības un trešo pušu vienlīdzības principi, ir attiecināmi arī uz publikācijām internetā. Attiecībā uz pārsūdzētā rīkojuma 37. punktu tās uzskata, ka gan apstrīdētā lēmumā, gan valsts atbalsta jomā pieņemto lēmumu, kuri ir bijuši Vispārējās tiesas šajā punktā minētās judikatūras pamatā, gadījumā oficiālais lēmums tiek publicēts internetā. Līdz ar to Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nošķirdama abus šos gadījumus.

25

Turklāt pretēji tam, ko Vispārējā tiesa esot konstatējusi pārsūdzētā rīkojuma 38. punktā, faktiskā un juridiskā situācija, kurā atrodas persona pēc tiesību akta publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, esot identiska situācijai, kurā šī persona atrodas pēc tiesību akta publicēšanas vienīgi internetā, un tādējādi Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 1. punkta nepiemērošana šai pēdējai minētajai publicēšanai esot diskriminācija un patvaļīga attieksme.

26

ECHA, kuru atbalsta Nīderlandes Karaliste, apgalvo, ka iepriekš minētais noteikums nav piemērojams plašāk par tā formulējumu. Šajā ziņā ECHA atgādina, pirmkārt, ka šaura Savienības tiesiskā regulējuma attiecībā uz procesuālajiem termiņiem piemērošana atbilst tiesiskās noteiktības prasībai un nepieciešamībai izvairīties no jebkādas diskriminācijas vai patvaļīgas rīcības tiesvedības ietvaros un, otrkārt, ka šiem termiņiem, kas ir tikuši ieviesti, lai nodrošinātu tiesisko situāciju skaidrību un noteiktību, ir absolūts raksturs un līdz ar to tie neietilpst lietas dalībnieku un tiesas rīcības brīvībā. Vispārējā tiesa varot paplašināt tās Reglamenta 102. panta 1. punkta piemērošanas jomu, tikai izdarot tajā attiecīgus grozījumus. ECHA arī uzstāj, ka publicēšana internetā un publicēšana Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ir divas atšķirīgas lietas.

27

Komisija uzskata, ka prasītājas būtu diskriminētas vai pret tām būtu piemērota patvaļīga attieksme tikai tad, ja tām būtu piemērots īsāks termiņš nekā citiem lietas dalībniekiem, kas atrodas tādā pašā situācijā, proti, lietas dalībniekiem, kuri arī vēlas apstrīdēt kandidātvielu saraksta tiesiskumu. Kā Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā rīkojuma 38. punktā, personu, kuras apstrīd vienīgi kādas Savienības struktūras interneta vietnē publicētu tiesību aktu, situācija atšķiroties no to personu situācijas, kuras vēlas panākt Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēta tiesību akta atcelšanu. Komisija arī norāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 35. un 37. punktā nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā.

28

Vispirms ir jānorāda, ka ir vispārzināms, ka ECHA lēmums par kādas vielas iekļaušanu kandidātvielu sarakstā ir apstrīdams tiesību akts LESD 263. panta pirmās daļas izpratnē. Būtībā REACH regulas 94. panta 1. punktā ir paredzēta ECHA lēmuma pārsūdzības iespēja atbilstoši šim 263. pantam, tostarp gadījumā, ja nepastāv pārsūdzības ECHA apelācijas padomē iespēja. Tā tas ir arī atbilstoši šīs regulas 59. pantam pieņemto lēmumu gadījumā.

29

Attiecībā uz publicētu tiesību aktu LESD 263. panta sestajā daļā ir paredzēts divu mēnešu termiņš, sākot no šī akta publicēšanas brīža. Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 1. punktam, ja termiņš, kas atvēlēts tiesvedības uzsākšanai par iestādes pieņemtu aktu, sākas no šā akta publicēšanas, šo termiņu skaita no 14. dienas beigām pēc akta publicēšanas dienas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

30

Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā rīkojuma 33. punktā, no šī noteikuma formulējuma neizriet, ka tas attiecas vienīgi uz tiesību aktiem, kas ir publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

31

Kā secinājumu 76. un 77. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, veids, kādā ir formulēta teikuma, kas veido Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 1. punktu, pirmā daļa, var nozīmēt – tāpat kā LESD 263. panta sestā daļa –, ka tas attiecas uz tiesību aktu publicēšanu vispār. Minētā teikuma otrajā daļā ietvertā norāde uz Eiropas Savienības Oficiālo Vēstnesi tādējādi var būt izskaidrojama ar to vien, ka publicēšana tajā šī reglamenta pieņemšanas laikā bija vienīgais iedomājamais publicēšanas veids.

32

No tā izriet, ka nevar izslēgt, ka Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 1. punktā ietvertais noteikums ir attiecināms uz tādu vienīgi internetā publicētu tiesību aktu kā apstrīdētais lēmums.

33

Turklāt, ciktāl Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 1. punkta formulējums varētu radīt zināmas šaubas, priekšroka, nepastāvot pārliecinošiem apsvērumiem par pretējo, ir dodama tādai tā interpretācijai, kura nerada prasības celšanas termiņa izbeigšanos, kas liegtu ieinteresētajām personām īstenot to tiesības vērsties tiesā (šajā ziņā skat. 1979. gada 5. aprīļa spriedumu lietā 117/78 Orlandi/Komisija, Recueil, 1613. lpp., 11. punkts).

34

Vispārīgāk – ir jāatgādina, ka gadījumā, ja kāda noteikuma formulējums nav skaidrs, ir jāņem vērā šī noteikuma konteksts, kā arī tajā izvirzītie mērķi (šajā ziņā skat. 2012. gada 19. decembra spriedumu lietā C‑149/11 Leno Merken, 39. punkts).

35

Šajā ziņā ir jāsecina, ka Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 1. punktā paredzētā 14 dienu termiņa mērķis ir nodrošināt ieinteresētajām personām pietiekamu laikposmu, lai celtu prasību par publicētiem tiesību aktiem, un tādējādi nodrošinātu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu atbilstoši tam, kā tās šobrīd ir noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā.

36

Tiktāl, ciktāl, kā ir atzīts šī sprieduma 31. punktā, Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 1. punktu ir iespējams interpretēt tādējādi, ka tas attiecas uz visiem publicētajiem tiesību aktiem neatkarīgi no to publicēšanas veida, šis noteikums ir jāinterpretē tādā veidā, lai izvairītos no tā, ka ieinteresētajām personām, tām paļaujoties uz 14 dienu papildu termiņa prasības celšanai esamību, tiek liegta efektīva tiesību aizsardzība tiesā.

37

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka minētais noteikums ir attiecināms tikai uz Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētajiem tiesību aktiem, un tādējādi atzīstot PPG un SNF celto prasību par nepieņemamu.

38

Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītāju izvirzītais vienīgais pamats un tādējādi arī to apelācijas sūdzība ir apmierināma un pārsūdzētais rīkojums ir atceļams.

39

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

40

Šajā gadījumā, tā kā tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu lietā, lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: