1

Savā apelācijas sūdzībā Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2013. gada 11. marta rīkojumu lietā T‑462/12 R Pilkington Group/Komisija (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”), ar kuru tā apmierināja pieteikumu par pagaidu pasākumiem attiecībā uz Komisijas 2012. gada 6. augusta Lēmumu C(2012) 5718, galīgā redakcija, par Pilkington Group Ltd iesniegtā lūguma par konfidencialitātes ievērošanu noraidījumu saskaņā ar 8. pantu Eiropas Savienības Komisijas priekšsēdētāja 2011. gada 13. oktobra Lēmumā 2011/695/ES par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā (Lieta COMP/39.125 – Automašīnu stikls) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Tiesvedības rašanās fakti pārsūdzētā rīkojuma 2.–8. punktā ir izklāstīti šādi:

3

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 19. oktobrī, Pilkington cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, kas joprojām tiek izskatīta Vispārējā tiesā. Šīs prasības pamatojumam tā būtībā apgalvo, ka ar strīdīgo publikāciju Komisija nepilda konfidencialitātes ievērošanas pienākumu, kas ir noteikts LESD 339. pantā un Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [LESD 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 28. pantā, un, otrkārt, pienākumu aizsargāt personas datus, kas tai paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. pantā (turpmāk tekstā – “Harta”), ciktāl 2008. gada lēmuma detalizētākajā versijā ir iekļauti komercnoslēpumi, uz kuriem attiecas dienesta noslēpums, un informācija, kas ļauj identificēt prasītājas darbiniekus.

4

Ar atsevišķu dokumentu, kas iesniegts Vispārējās tiesas kancelejā tajā pašā dienā, Pilkington iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lūdzot Vispārējās tiesas priekšsēdētājam:

5

Savos apsvērumos par pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2013. gada 11. janvārī, Komisija lūdz Vispārējās tiesas priekšsēdētāju:

6

Noraidījis vairākus pieteikumus par iestāšanos lietā pārsūdzētā rīkojuma 14.–22. punktā, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs, sākot ar minētā rīkojuma 23. punktu, pārbaudīja pieteikumu par pagaidu noregulējumu.

7

Vispārējās tiesas priekšsēdētājs minētā rīkojuma 24.–27. punktā atgādināja, ka attiecīgi divi nosacījumi par steidzamību un fumus boni juris ir kumulatīvi un ka pagaidu noregulējuma tiesnesis veic arī interešu izsvēršanu. Viņš norādīja, ka tiesnesim ir plaša rīcības brīvība, lai noteiktu, kā šie nosacījumi ir izpildīti, un nolēma vispirms kopā izskatīt jautājumus, kas saistīti ar interešu izsvēršanu un steidzamību.

8

Minētā rīkojuma 28. un 29. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs, atsaucoties uz Tiesas priekšsēdētāja 1989. gada 11. maija rīkojumu apvienotajās lietās 76/89 R, 77/89 R un 91/89 Radio Telefils Eireann u.c./Komisija (Recueil, 1141. lpp., 15. punkts) un 2003. gada 26. jūnija rīkojumu apvienotajās lietās C-182/03 R un C-217/03 R Beļģija un Forum 187/Komisija (Recueil, I-6887. lpp., 142. punkts), atgādināja, ka dažādu pastāvošo interešu izsvēršana nozīmē, ka pagaidu noregulējuma tiesnesis nosaka, vai lietas dalībnieka, kurš prasa noteikt pagaidu pasākumus un panākt to piemērošanu, intereses ir vai nav pārākas par interesēm tūlītēji piemērot strīdīgo aktu, it īpaši pārbaudot, vai iespējamā šī akta atcelšana, ko veiks tiesa, izskatot lietu pēc būtības, ļaus mainīt situāciju, ko varētu radīt tūlītēja šī akta izpilde, un otrādi, vai minētā akta piemērošanas apturēšana liks šķēršļus tā mērķu sasniegšanai, ja prasība par lietas būtību tiktu noraidīta. Vispārējās tiesas priekšsēdētājs, atsaucoties uz Tiesas priekšsēdētāja 1991. gada 17. maija rīkojumu lietā C-313/90 R CIRFS u.c./Komisija (Recueil, I-2557. lpp., 24. punkts), piebilda, ka pagaidu noregulējuma tiesneša lēmumam ir jābūt ar pagaidu raksturu tajā ziņā, ka tas nevar ietekmēt tālāko nolēmumu pēc būtības, ne arī to padarīt iluzoru, atņemot tam lietderīgo iedarbību.

9

Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pārsūdzētā rīkojuma 31. un 32. punktā norādīja, ka, lai saglabātu sprieduma, ar kuru tiek atcelts apstrīdētais lēmums, lietderīgo iedarbību, Pilkington ir jānodrošina iespēja nepieļaut, ka Komisija prettiesiski publicē strīdīgo informāciju, jo tāds spriedums būtu iluzors un tam nebūtu lietderīgās iedarbības, ja pieteikums par pagaidu noregulējumu tiktu noraidīts, tāpēc ka līdz ar tā noraidīšanu Komisijai būs ļauts nekavējoties publicēt attiecīgo informāciju, un, pat ja minētā informācija būtu publicēta, visdrīzāk Pilkington nezaudētu interesi celt prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Tāpēc pārsūdzētā rīkojuma 33. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs atzina, ka Komisijas interese noraidīt prasību par pagaidu regulējumu ir jāpakārto interesei, kuru aizstāv Pilkington, vēl jo vairāk tāpēc, ka prasītie pagaidu pasākumi nebūtu nekas vairāk kā kopš 2010. gada februāra pastāvējuša status quo saglabāšana ierobežotu laikposmu.

10

Ciktāl Komisija min to no automašīnu stikla karteļa potenciālo cietušo interesi, kuriem būtu nepieciešama I un II kategorijas informācija, lai pamatotu savas prasības par zaudējumu atlīdzību, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pārsūdzētā rīkojuma 35. un 36. punktā atzina, ka šī Komisijas argumentācija nevar likt Pilkington atteikties no savas intereses, jo it īpaši attiecībā uz valstu noteikumiem Komisija nenorāda iemeslu, kas minētajiem cietušajiem liedz iespēju laikus celt prasības par zaudējumu atlīdzību un lūgt valstu tiesvedības apturēšanu līdz sprieduma pamatlietā pasludināšanai.

11

Šī rīkojuma 38. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs norādīja, ka interešu izsvēršanas rezultāts ir labvēlīgs Pilkington, tāpēc ir steidzami jāaizsargā šīs sabiedrības aizstāvētās intereses – ar nosacījumu, ka minētā sabiedrība var ciest būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, ja tās pieteikums par pagaidu noregulējumu tiktu noraidīts. Viņš norādīja, ka, pēc Pilkington domām, situāciju, kāda rastos 2008. gada lēmuma detalizētākas versijas publicēšanas dēļ, vairs nebūtu iespējams novērst.

12

Minētā rīkojuma 39.–42. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs secināja, ka attiecībā uz III kategorijas informāciju steidzamības nosacījums būtībā nav izpildīts, jo, viņaprāt, Pilkington nav pamatojusi, ka prasītie pasākumi bija jāveic, lai aizsargātu tās intereses.

13

Turpretī attiecībā uz I un II kategorijas informāciju šī rīkojuma 43.–45. punktā viņš nosprieda, ka minētais nosacījums būtībā bija izpildīts. Viņš norādīja, ka, ja attiecīgā informācija tiktu publicēta, varētu tikt pārkāptas tiesības uz dienesta noslēpuma aizsardzību, kas ir noteiktas LESD 339. pantā, kā arī 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 8. pantā, šīs Pilkington pamattiesības varētu neatgriezeniski zaudēt visu savu nozīmi. Turklāt, ja Komisijai atļautu izpaust attiecīgo informāciju, pirms Vispārējā tiesa būs pieņēmusi nolēmumu pēc būtības, varētu tikt apdraudētas Pilkington pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas ir noteiktas ECPAK 6. pantā un Hartas 47. pantā.

14

Pārsūdzētā rīkojuma 46. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja Komisijas izvirzītos pretargumentus. Šajā ziņā šī rīkojuma 47. punktā viņš norādīja, ka Komisijas piezīmei par to, ka Pilkington nav minējusi nevienu pamattiesību pārkāpumu, trūkst faktiskā pamata. Šī rīkojuma 48.–50. punktā viņš arī atzina, ka Komisijas argumentiem par to, ka strīdīgā publikācija paredzami izriet no Pilkington darbībām, proti, šī uzņēmuma pārkāpjošās rīcības, tāpēc šīs sekas nevarētu attiecināt uz tās pamattiesību pārkāpumu, kā arī par to, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa to ir atzinusi 2012. gada 3. aprīļa spriedumā lietā Gillberg pret Zviedriju (67. un 72. punkts), nevar piekrist, jo šī lieta attiecas uz konkrētas informācijas konfidencialitāti atšķirībā no tās, par kuru runa ir minētajā spriedumā.

15

Turklāt Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pārsūdzētā rīkojuma 52.–53. punktā norādīja, ka ir jāatsakās no iepriekšējas judikatūras (Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 7. novembra rīkojums lietā T-198/03 R Bank Austria Creditanstalt/Komisija, Recueil, II-4879. lpp., un 2004. gada 22. decembra rīkojums lietā T-201/04 R Microsoft/Komisija, Krājums, II-4463. lpp.), kurā pagaidu noregulējuma tiesnesis, atbildot uz argumentu par tādas konfidenciālas informācijas publicēšanas neatgriezenisko raksturu, kas var tikt izmantota pret ieinteresēto personu, ceļot prasības par zaudējumu atlīdzību, minētās informācijas izmantošanu kvalificēja tikai kā finansiālu kaitējumu ieinteresētajai personai, un kaitējumu, kas ieinteresētajai personai cēlies šādas informācijas izmantošanas dēļ, parasti nevar uzskatīt par neatgriezenisku. Turpinājumā viņš piebilda, ka vēlākais kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009. gada 1. decembrī, ar kuru Hartai ir piešķirts Savienības primāro tiesību akta statuss un noteikts, ka Hartai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem (LES 6. panta 1. punkta pirmā daļa), lielā iespējamība būtiski un neatgriezeniski pārkāpt Hartas 7. un 47. pantā noteiktās pamattiesības šajā jomā pati par sevi ir jākvalificē kā kaitējums, kas pamato pagaidu aizsardzības pasākumu piešķiršanu.

16

Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pārsūdzētā rīkojuma 54.–56. punktā norādīja, ka uz šo lietu nav attiecināmi arī citi Komisijas minētie rīkojumi, proti, Tiesas priekšsēdētāja 1998. gada 15. aprīļa rīkojums lietā C-43/98 P(R) Camar/Komisija (Recueil, I-1815. lpp.) un Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 18. marta rīkojums lietā T‑457/09 R Westfälisch-Lippischer Sparkassen‑ und Giroverband/Komisija, pamatojot to tādējādi, ka tie attiecās tikai uz attiecīgo pamattiesību izmantošanas ierobežojumiem, kā arī Tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 27. septembra rīkojums lietā C-7/04 P(R) Komisija/Akzo un Akcros (Krājums, I-8739. lpp.) tāpēc, ka tas bija par to, vai dokumentiem, kurus Komisija bija izņēmusi pārbaudes laikā, ir vai nav konfidenciāls raksturs, un tātad tajā runa nebija par sabiedrības piekļuvi šiem dokumentiem, bet par to, vai Komisija drīkstēja ar tiem iepazīties, jo Komisijai pašai ir jāievēro komercnoslēpuma aizsardzības prasības.

17

Pārsūdzētā rīkojuma 58. punktā un nākamajos punktos Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pārbaudīja, vai nosacījums par fumus boni juris ir izpildīts. Minētajā 58. punktā atgādinājis, ka šis nosacījums ir izpildīts, ja vismaz viens no prasītāja pamatprasības pamatojumam izvirzītajiem pamatiem prima facie šķiet tāds, kam ir nozīme, un katrā ziņā nešķiet nepamatots, viņš šī rīkojuma 59. punktā atzina, ka attiecībā uz, iespējams, konfidenciālas informācijas pagaidu aizsardzību pagaidu noregulējuma tiesnesis – jo citādi netiktu ievērots pagaidu noregulējuma tiesvedības papildu un pagaidu raksturs un pastāvētu liels risks pilnībā neievērot tā lietas dalībnieka pamattiesības, kurš cenšas panākt savu pamattiesību pagaidu aizsardzību, – fumus boni juris neesamību principā varētu secināt tikai tad, ja attiecīgā informācija acīmredzami nebūtu konfidenciāla.

18

Pārsūdzētā rīkojuma 60. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pārbaudīja otro pamatu, kuru Pilkington bija izvirzījusi, lai pamatotu savu prasību, kas tika izskatīta pēc būtības, un kurā Pilkington pārmet Komisijai galvenokārt to, ka, nolemjot publicēt informāciju, kura ir jāuzskata par komercnoslēpumu un kuras konfidencialitāte tādēļ ir jāaizsargā, tā ir pārkāpusi LESD 339. pantu un Regulas Nr. 1/2003 28. panta 1. punktu un 30. panta 2. punktu. Turklāt viņš norādīja, ka, pēc Pilkington domām, Komisija esot veikusi kļūdainu vērtējumu par to, vai primāru apsvērumu dēļ attiecīgo informāciju drīkstēja izpaust.

19

Šī rīkojuma 61.–65. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs secināja, ka kopumā I un II kategorijas informācija bija komerciāli sensitīva neatkarīgi no tā, ka informācija bija piecus gadus veca vai vecāka, jo būtībā tā attiecās uz Pilkington komercpraksi attiecībā uz automašīnu ražotājiem, kas joprojām bija tās klienti.

20

Vispārējās tiesas priekšsēdētājs minētā rīkojuma 67.–73. punktā atzina, ka, neskarot to, kāda vērtība būtībā piemīt Komisijas izvirzītajiem argumentiem, ir jāsecina acīmredzama fumus boni juris neesamība. Viņš uzsvēra, ka, lai novērtētu prasības pamatotību pēc būtības, ir rūpīgi jāizvērtē informācija, kuras konfidencialitāte tiek prasīta, kā arī ir jālīdzsvaro Pilkington intereses un vispārējās intereses par pārskatāmību, ko nevarētu veikt pagaidu noregulējuma tiesnesis. Turklāt viņš uzskatīja, ka tas, ka uzklausīšanas amatpersona atsevišķu I un II kategorijas informāciju ir atzinusi par konfidenciālu, norāda, ka strīdīgo informāciju tās būtības dēļ nevar prima facie kvalificēt vispārēji, atzīstot, ka tai nav acīmredzama konfidenciāla vai slepena rakstura. Turklāt attiecībā uz strīdīgās informācijas senumu Vispārējās tiesas priekšsēdētājs atzina: Pilkington argumentam par to, ka, ņemot vērā lietas apstākļus, šī informācija bija konfidenciāla, šķiet, bija nozīme.

21

Visu šo iemeslu dēļ Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nolēma, ka Pilkington pieteikums par pagaidu noregulējumu ir jāapmierina, ciktāl tā mērķis ir aizliegt Komisijai publicēt I un II kategorijas informāciju, bet pārējā daļā tas ir jānoraida. Pārsūdzētā rīkojuma rezolutīvās daļas 2. un 3. punkts ir formulēti šādi:

22

Lai pamatotu savu apelācijas sūdzību, Komisija izvirza divus pamatus, proti, tie ir:

23

Apelācijas sūdzības pēdējā daļā ir aplūkotas sekas, kādas, pēc Komisijas domām, var izraisīt Vispārējās tiesas priekšsēdētāja lēmums pārsūdzētajā rīkojumā. Šī iestāde būtībā apgalvo, ka, ja Savienības pagaidu noregulējuma tiesnesis pieņem šajā rīkojumā izklāstīto pieeju, tai būs praktiski neiespējami savlaicīgi publicēt informāciju par konkurences tiesību pārkāpumiem saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 30. pantu, jo tagad pietiks ar uzņēmuma apgalvojumu, ka informācija ir konfidenciāla, lai nepieļautu informācijas publicēšanu līdz brīdim, kamēr Tiesā tiks pieņemts nolēmums par konfidencialitāti. Pēc Komisijas domām, Vispārējās tiesas priekšsēdētāja rīkojums arī negatīvi ietekmēs tiesvedību saistībā ar sodu par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, jo to ir iespējams piemērot arī posmā, kad tiek nodrošināta piekļuve paziņojumam par iebildumiem.

24

Pilkington apgalvo, ka Komisijas arguments ir nepieņemams, jo tajā nav neviena apelācijas sūdzības pamata, un ka jebkurā gadījumā Komisijas bažas nav pamatotas. Attiecībā uz Vispārējās tiesas priekšsēdētāja pieņemtās pieejas iespējamo piemērošanu pēc analoģijas piekļuvei paziņojumam par iebildumiem tā uzsver, ka ir būtiska atšķirība starp informācijas izpaušanu ierobežotam uzņēmumu skaitam un tās atklāšanu tiešsaistē plašai sabiedrībai.

25

Komisija apgalvo, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētāja vērtējums pārsūdzētā rīkojuma 44.–56. punktā attiecībā uz nosacījumu par steidzamību ir pamatots ar Vispārējās tiesas Reglamenta 104. panta 2. punkta kļūdainu interpretāciju, jo Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir atzinis, ka iespējamais Savienības tiesību pārkāpums rada tādu kaitējumu, kas pamato lēmuma izpildes atlikšanu, jo nav jāvērtē, vai minētais pārkāpums šajā lietā rada būtisku un neatgriezenisku kaitējumu. Taču kaitējumam, uz kuru jānorāda Pilkington, lai pierādītu, ka nosacījums par steidzamību ir izpildīts, ir jābūt būtiskam un neatgriezeniskam tādā nozīmē, ka to nevar atlīdzināt, ne pieņemot nolēmumu pēc būtības, ne arī iesniedzot atsevišķu prasību par zaudējumu atlīdzību. Pārsūdzētā rīkojuma 45. un 53. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs esot pieņēmis, ka pastāv “kaitējums, kas pamato prasītos pagaidu aizsardzības pasākumus”, tikai pamatojoties uz iespējamu pamattiesību pārkāpumu, nenovērtējot, vai Pilkington bija ticami izklāstījusi to, ka, ņemot vērā lietas īpatnības, tā varētu ciest būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, ja netiktu veikti šādi pasākumi.

26

Saskaņā ar Komisijas viedokli pienākums noteikt steidzamību, novērtējot būtiska un neatgriezeniska kaitējuma iespējamību, vienādi attiecas uz visām tiesību nozarēm, tostarp gadījumiem, kad pieteikuma iesniedzējs lūdz noteikt pagaidu pasākumu, kura mērķis ir apturēt lēmuma par tādas informācijas publicēšanu izpildi, par kuru tas apgalvo, ka tā ir konfidenciāla. Šī iestāde uzsver, ka iepazīšanās ar informāciju, kas līdz šim tika turēta slepenībā, nenozīmē, ka tās publiskošana pieteikuma par pagaidu pasākumu noteikšanu kontekstā jebkurā gadījumā obligāti radītu būtiska un neatgriezeniska kaitējuma iespējamību. To Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pamatoti nosprieda iepriekš minētajos rīkojumos lietā Bank Austria Creditanstalt/Komisija (50.–62. punkts) un lietā Microsoft/Komisija (253.–256. punkts).

27

Komisija uzsver, ka uzņēmumi, kas iesaistīti procedūrās konkurences tiesību jomā, parasti ir galvenokārt ekonomiski ieinteresēti to informācijas konfidencialitātes aizsardzībā. Pasākums, kurā informācijas izpaušana būtu neatgriezeniska, ir atkarīgs no apstākļu kopuma, piemēram, šīs informācijas komerciālas lietderības uzņēmumiem, kas to sniedz, un citiem uzņēmumiem attiecīgajā tirgū. Tādējādi varbūtību, ka minētās informācijas izpaušana var radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, kuru vēlāk nevar atlīdzināt, izmaksājot finansiālu kompensāciju, var konstatēt tikai, novērtējot šādas izpaušanas sekas un ņemot vērā īpašos lietas apstākļus.

28

Turklāt Komisija apgalvo, ka pienākums noteikt, vai nosacījums par steidzamību ir izpildīts, vērtējot būtiska un neatgriezeniska kaitējuma rašanās iespējamību, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus, ir jāpilda arī tad, ja pieteikums par pagaidu pasākumu veikšanu attiecas uz lēmumu, ar kuru, iespējams, tiek pārkāptas pamattiesības. Tā īpaši norāda, ka Tiesas priekšsēdētājs iepriekš minētajā rīkojumā lietā Camar/Komisija un Padome (46.–47. punkts) noraidīja argumentu, ka minētais kaitējums pēc definīcijas ir neatgriezenisks, jo “attiecas uz pamatbrīvību jomu”, un uzskatīja, ka nav pietiekami abstrakti atsaukties uz pamattiesību pārkāpumu, lai pierādītu, ka iespējamie zaudējumi noteikti ir neatgriezeniski.

29

Pēc Komisijas domām, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pārsūdzētā rīkojuma 54. punktā ir nepareizi noraidījis iepriekš minētā rīkojuma Camar/Komisija un Padome piemērojamību, pamatojoties uz to, ka lietā, kurā ir izdots attiecīgais rīkojums, prasītāja varēja atsaukties tikai uz tās pamattiesību “ierobežojumu”, turklāt, ja šajā lietā pieteikums par pagaidu noregulējumu tiktu noraidīts, Pilkington“tiktu pilnībā liegts izmantot minētās pamattiesības”. Iepriekš minētajā rīkojumā Camar/Padome un Komisija nav nošķirts tas, vai pieteikuma iesniedzējam, kas atsaucas uz viņa pamattiesību pārkāpumu, ir jāpierāda “neatgriezeniska” kaitējuma rašanās iespējamība.

30

Attiecībā uz pārsūdzētā rīkojuma 53. punktā izklāstītajiem nosacījumiem, ka šajā ziņā ir nozīme tam, ka stājas spēkā Lisabonas līgums un ka no tā izriet Hartā noteikto tiesību pastiprināta aizsardzība, Komisija uzsver, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nepaskaidroja, kā minētie nosacījumi ir ietekmējuši Vispārējās tiesas Reglamenta 104. panta 2. punktā minētos nosacījumus, jo īpaši tāpēc, ka ECTK 8. pantā un Hartas 7. pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kā arī šīs konvencijas 6. pantā un Hartas 47. pantā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiek aizsargātas kā Savienības tiesību vispārējie principi vismaz kopš 1980. gadu sākuma. Vispārējās tiesas priekšsēdētāja pieeja esot pretrunā pastāvīgajai judikatūrai, kurā ir noteikts, ka nav pietiekami atsaukties uz augstāka spēka tiesību normas iespējamo pārkāpumu, lai noteiktu potenciālā pārkāpuma smagumu un neatgriezeniskumu (Tiesas priekšsēdētāja 1998. gada 25. jūnija rīkojums lietā C-159/98 P(R) Nīderlandes Antiļas/Padome, Recueil, I-4147. lpp. 62. punkts, kā arī 2000. gada 25. jūlija rīkojums lietā C-377/98 R Nīderlande/Parlaments un Padome, Recueil, I-6229. lpp., 45. punkts).

31

Komisija uzskata, ka, ja pamattiesībām raksturīgā augstā vērtība var nozīmēt to, ka dažus to pārkāpumus nevar atlīdzināt, piešķirot finansiālu kompensāciju, tad LESD 278. pants, kurā noteikts, ka lietas izskatīšana Tiesā neaptur [attiecīgā tiesību akta] piemērošanu, zaudētu savu lietderīgo iedarbību, ja atsauce uz pamattiesību pārkāpumu būtu automātiski pietiekama, lai pamatotu pieteikuma par pagaidu noregulējumu steidzamību. Komisija pārmet Vispārējās tiesas priekšsēdētājam, ka viņš nepārbaudot noraidīja iespēju, ka ar finansiālo kompensāciju varētu pietikt, lai atlīdzinātu kaitējumu ekonomiskajām interesēm, kas Pilkington ir minētā konfidencialitātes aizsardzība, lai arī šī sabiedrība būtībā apgalvoja, ka, iespējams, konfidenciālas informācijas izpaušana tai varētu radīt nelabvēlīgākus konkurences apstākļus nekā tās konkurentiem vai klientiem. Tāpēc Vispārējās tiesas priekšsēdētāja pieejā neesot ņemts vērā tas, ka ekonomiskie zaudējumi, kas var rasties, iespējams, pārkāpjot Pilkington tiesības uz konfidencialitāti, būtu tikai finansiāli.

32

Atzīstot, ka konfidenciālas informācijas izpaušana tās neatgriezeniskā rakstura dēļ dažos gadījumos, iespējams, var radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, Komisija apgalvo, ka Vispārējās tiesas Reglamenta 104. panta 2. punktā minētie nosacījumi, saistot tos kopā ar LESD 278. pantā paredzēto noteikumu, ka prasības celšana par Savienības tiesību aktu neaptur tā piemērošanu, pagaidu noregulējuma tiesnesim nosaka pienākumu, pamatojoties uz lietas apstākļiem, novērtēt varbūtību par būtiska un neatgriezeniska kaitējuma rašanos gadījumā, ja netiek veikti prasītie pagaidu pasākumi, un nedrīkst vienkārši pieņemt šāda kaitējuma rašanos, pamatojoties tikai uz atsauci par pamattiesību pārkāpumu.

33

Pilkington uzskata, ka judikatūrā nav neviena pierādījuma, kas varētu atbalstīt Komisijas pieeju. Būtu acīmredzami nepareizi apsvērt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu pamattiesībām kā īpašu kaitējuma veidu, ko varētu neņemt vērā.

34

Pilkington piekrīt Komisijas nostājai, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums par steidzamību ir izpildīts tikai tad, kad var rasties būtisks un neatgriezenisks kaitējums gadījumā, ja prasītais pagaidu pasākums netiek veikts. Tomēr šī sabiedrība tāpat kā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs uzskata, ka šāds kaitējums var rasties, radot būtisku un neatgriezenisku kaitējumu pamattiesībām. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs esot pārbaudījis īpašo kaitējumu, kas tiktu nodarīts Pilkington, publicējot attiecīgo informāciju, un secināja, ka tās pamattiesības varētu tikt pārkāptas būtiski un neatgriezeniski, un tas šim uzņēmumam arī būtu būtisks un neatgriezenisks kaitējums.

35

Vispārējās tiesas Reglamenta 104. panta 2. punktā ir noteikts, ka pieteikumos par pagaidu noregulējumu ir jāprecizē “strīda priekšmets, apstākļi, kas nosaka steidzamību, kā arī faktiskie un tiesību pamati, kuri sākotnēji šķietami pamato prasītos pagaidu pasākumus”. Tādējādi pagaidu noregulējuma tiesnesis var apturēt piemērošanu un izpildi un noteikt citus pagaidu pasākumus, ja, ņemot vērā faktiskos un tiesību pamatus, to noteikšana sākotnēji šķiet pamatota (fumus boni juris) un tie ir jānosaka un jāīsteno steidzami, lai novērstu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu prasītāja interesēm pirms lēmuma taisīšanas pamatlietā. Šie nosacījumi ir kumulatīvi tādā veidā, ka pieteikums par pagaidu pasākumu veikšanu ir jānoraida pat tad, ja viens no tiem nepastāv (Tiesas priekšsēdētāja 1996. gada 14. oktobra rīkojums lietā C-268/96 P(R) SCK un FNK/Komisija, Recueil, I-4971. lpp., 30. punkts). Tāpat pagaidu noregulējuma tiesnesis, ja nepieciešams, izvērtē arī attiecīgās intereses (Tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 23. februāra rīkojums lietā C-445/00 R Austrija/Padome, Recueil, I-1461. lpp., 73. punkts).

36

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka pagaidu noregulējuma tiesvedības mērķis ir nodrošināt nākotnē pieņemamā galīgā lēmuma pilnīgu iedarbību, lai nepieļautu trūkumus Tiesas nodrošinātajā tiesiskajā aizsardzībā. Lai sasniegtu šo mērķi, lūguma veikt pagaidu pasākumus steidzamība ir jānovērtē, ņemot vērā nepieciešamību pieņemt pagaidu lēmumu, lai novērstu to, ka lietas dalībniekam, kas lūdz pagaidu aizsardzību, tiktu nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums (skat. Tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 14. decembra rīkojumu lietā C-404/01 P(R) Komisija/Euroalliages u.c., Recueil, I-10367. lpp., 61. un 62. punkts). Šim lietas dalībniekam ir jāsniedz pierādījums tam, ka tas nevar gaidīt nolēmumu pamatprasībā, jo citādi tam radīsies šāda veida kaitējums (skat. Tiesas priekšsēdētāja 2000. gada 12. oktobra rīkojumu lietā C-278/00 R Grieķija/Komisija, Recueil, I-8787. lpp., 14. punkts).

37

Kaut gan ir pareizi, ka, lai pagaidu noregulējuma tiesvedībā konstatētu būtiska un neatgriezeniska kaitējuma esamību, nav nepieciešams, lai kaitējuma rašanās būtu pilnīgi droši pierādīta, un ir pietiekami, ja tā ir paredzama ar pietiekamu iespējamību, tomēr prasītājiem ir pienākums pierādīt faktus, ar kuriem pamatota šāda būtiska un neatgriezeniska kaitējuma paredzamā rašanās (Tiesas priekšsēdētāja 1999. gada 14. decembra rīkojums lietā C-335/99 P(R) HFB u.c./Komisija, Recueil, I-8705. lpp., 67. punkts).

38

Ir svarīgi norādīt, ka šajā lietā minētais kaitējums izriet no, iespējams, konfidenciālas informācijas publicēšanas. Lai novērtētu būtiska un neatgriezeniska kaitējuma esamību, neskarot tā pārbaudi, kas saistīta ar nosacījumu par fumus boni juris, bet atšķirīgu no tā, Vispārējās tiesas priekšsēdētājam obligāti jāpamatojas uz pieņēmumu, ka, iespējams, konfidenciāla informācija tāda ir faktiski saskaņā ar Pilkington apgalvojumiem, gan izskatot tās prasību pēc būtības, gan pagaidu noregulējuma tiesvedībā.

39

Šajā ziņā ir jānorāda, ka pārsūdzētā rīkojuma 44. un 45. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs secināja būtiska un neatgriezeniska kaitējuma esamību, jo Pilkington pamattiesības tiktu būtiski un neatgriezeniski pārkāptas, ja tās, iespējams, konfidenciālā informācija tiktu publicēta apstākļos, kad tai nebūtu nodrošināta efektīva tiesību aizsardzība. Šajā ziņā no minētā rīkojuma 52. un 53. punkta izriet, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nolēma atteikties no šīs pašas tiesas judikatūras, kurā konfidenciālas komercinformācijas atklāšana, pārkāpjot tā lietas dalībnieka pamattiesības, kas prasa pieņemt pagaidu pasākumu, obligāti nenozīmē būtiska un neatgriezeniska kaitējuma rašanos. Pamatojot šo argumentu, viņš galvenokārt norādīja uz Lisabonas līguma stāšanos spēkā, kā arī uz Hartā minēto pamattiesību stingrāku aizsardzību, kas no tā izriet.

40

Tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka apgalvojumu, ka kaitējums pēc definīcijas ir neatgriezenisks, ja tas attiecas uz pamattiesību jomu, nevar pieņemt, tāpēc ka nav pietiekami abstrakti atsaukties uz pamattiesību pārkāpumu, lai pierādītu, ka tā radītais kaitējums noteikti ir neatgriezenisks (šajā ziņā skat. iepriekš minēto Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu lietā Camar/Komisija un Padome, 46. un 47. punkts). Pastiprināta pamattiesību aizsardzība, kas izriet no Lisabonas līguma, neietekmē šo judikatūru, jo šīs tiesības, it īpaši šajā lietā aplūkojamās, Savienības tiesībās tika aizsargātas arī pirms Līguma stāšanās spēkā.

41

Atsevišķu pamattiesību, piemēram, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. pantā noteiktā spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizlieguma, pārkāpums pārkāpto tiesību dabas dēļ var pats par sevi radīt būtisku un neatgriezenisku kaitējumu. Tomēr saskaņā ar šī rīkojuma 36. un 37. pantā minēto judikatūru lietas dalībniekam, kas prasa noteikt pagaidu pasākumu, ir jāizklāsta un jāpierāda, ka konkrētajā gadījumā ir iespējama šāda kaitējuma rašanās.

42

Tas ir īpaši gadījumā, ja lietas dalībnieks prasa pieņemt pagaidu pasākumus, lai novērstu tādas komercinformācijas publicēšanu, uz kuru, iespējams, attiecas dienesta noslēpums. Komisija ir pareizi norādījusi: tas, cik lielā mērā šādas informācijas izpaušana rada būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, ir atkarīgs no apstākļu kopuma, tostarp komerciālas informācijas nozīmīguma uzņēmumam, kas to sniedz, un minētās informācijas lietderības citiem uzņēmumiem, kas darbojas tirgū.

43

Ciktāl Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pārsūdzētā rīkojuma 54. punktā norādīja, ka, ņemot vērā pamattiesību aizskārumu šajā lietā, Pilkington tiktu pilnībā liegts izmantot savas pamattiesības, bet lietā, kurā ir izdots iepriekš minētais rīkojums lietā Camar/Padome un Komisija, attiecīgās tiesības bija tikai ierobežotas, pietiek konstatēt, ka atšķirība starp šīm abām lietām nepadara pēdējo rīkojumu par maznozīmīgu. Šīs atšķirības dēļ nebūt nemainās iepriekš minētais lietas dalībnieka, kurš prasa pieņemt pagaidu pasākumu, pienākums izklāstīt un ticami pierādīt, ka konkrētajā gadījumā var rasties būtisks un neatgriezenisks kaitējums.

44

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir pieļāvis kļūdu tiesību piemērošanā, it īpaši pārsūdzētā rīkojuma 44. un 45. punktā uzskatot, ka iespējamais Pilkington pamattiesību uz dienesta noslēpuma aizsardzību, kas noteiktas LESD 339. pantā, ECTK 8. pantā un Hartas 7. pantā, un šīs sabiedrības pamattiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas noteiktas ECTK 6. pantā un Hartas 47. pantā, aizskārums pats par sevi bija pietiekams, lai, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, pierādītu būtiska un neatgriezeniska kaitējuma rašanos.

45

Tomēr ir jāatgādina, ka, ja Vispārējās tiesas nolēmuma pamatojumā ir atklāts Savienības tiesību pārkāpums, bet tā rezolutīvā daļa ir balstīta uz citu tiesisko pamatojumu, šāda pārkāpuma dēļ minētais nolēmums nav jāatceļ, bet ir jāizstāj tā pamatojums (skat. 1992. gada 9. jūnija spriedumu lietā C-30/91 P Lestelle/Komisija, Recueil, I-3755. lpp., 28. punkts, un 2008. gada 9. septembra spriedumu apvienotajās lietās C-120/06 P un C-121/06 P FIAMM u.c./Padome un Komisija, Krājums, I-6513. lpp., 187. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

46

Šajā ziņā no pārsūdzētā rīkojuma un it īpaši no 43. punkta izriet, ka kaitējums, kuru min Pilkington attiecībā uz I un II kategorijas informāciju, ir tas, ka, ja konfidenciāla informācija tiks publicēta, publicēšanas izraisītās sekas nevarētu tikt novērstas, vēlāk atceļot apstrīdēto lēmumu sakarā ar LESD 339. panta pārkāpumu un pamattiesību uz dienesta noslēpuma aizsardzību. Pilkington klienti, piegādātāji, konkurenti, finanšu analītiķi un plaša sabiedrība varētu piekļūt attiecīgajai informācijai un to brīvi izmantot, kas savukārt radītu minētajai sabiedrībai būtisku un neatgriezenisku kaitējumu. Tādējādi tai tiktu liegta efektīva tiesību aizsardzība, ja strīdīgā informācija tiktu darīta zināma pirms nolēmuma pasludināšanas pamatlietā.

47

Jānorāda, ka minētajam iespējamajam kaitējumam piemīt nepieciešamā smaguma pakāpe. Pamatojoties uz priekšnoteikumu, ka uz I un II kategorijas informāciju attiecas dienesta noslēpums, tās publicēšana noteikti radītu būtisku kaitējumu Pilkington, ņemot vērā to, ka šī īpašā komercinformācija ir tādi dati kā klientu identitāte, piegādāto preču daudzums, cenu aprēķins un cenu izmaiņas.

48

Attiecībā uz kaitējuma neatgriezenisko raksturu ir pilnīgi acīmredzami, ka, ja Vispārējā tiesa atceltu apstrīdēto lēmumu, nebūtu iespējams mainīt ar 2008. gada lēmuma versijas, kura satur strīdīgo informāciju, publicēšanu radītās sekas, jo no tās iegūtos datus nevarētu izdzēst no to personu atmiņas, kas to būtu lasījušas.

49

Tomēr saskaņā ar Komisijas viedokli Pilkington minētais kaitējums šajā lietā ir tikai finansiāls, jo, vēršoties pret attiecīgās informācijas publicēšanu, minētā sabiedrība mēģina aizsargāt savas tirdznieciskās un ekonomiskās intereses.

50

Savukārt finansiālu kaitējumu, izņemot īpašus gadījumus, nevar uzskatīt par neatgriezenisku, jo, piešķirot finansiālu kompensāciju, parasti var atjaunot cietušās personas stāvokli, kāds tas bija pirms kaitējuma radīšanas (skat. Tiesas priekšsēdētāja 1991. gada 18. oktobra rīkojumu lietā C-213/91 R Abertal u.c./Komisija, Recueil, I-5109. lpp., 24. punkts). Šādu kaitējumu galvenokārt var atlīdzināt, ceļot prasību par kaitējuma atlīdzību, pamatojoties uz LESD 268. pantu un LESD 340. pantu (Tiesas priekšsēdētāja 1988. gada 26. septembra rīkojums lietā 229/88 R Cargill u.c./Komisija, Recueil, 5183. lpp., 18. punkts, un iepriekš minētais rīkojums lietā Komisija/Euroalliages u.c., 70. punkts).

51

Šajā lietā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pārsūdzētā rīkojuma 43. punktā pareizi norādīja, ka Pilkington, lai konstatētu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu, pamatojas uz attiecīgās informācijas publicēšanas sekām, kuras radītu tas, ka dažādas trešās personas varēs to brīvi izmantot. Tādējādi Pilkington minētais kaitējums tiktu konstatēts, ja vien tam būtu jārodas, ar šādu izmantošanu nodarot kaitējumu tās komerciālajām un ekonomiskajām interesēm. Ja tiktu nodarīts kaitējums Pilkington komerciālajām un ekonomiskajām interesēm informācijas publicēšanas dēļ, attiecīgas kompensācijas izmaksa – vismaz teorētiski – būtu pietiekama, lai atlīdzinātu minēto kaitējumu. Tāpēc šī rīkojuma iepriekšējā punktā minētās judikatūras izpratnē to faktiski var kvalificēt kā finansiālu kaitējumu, un tas principā būtu arī atlīdzināms, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību.

52

Tomēr ir jānorāda, ka finansiālu kaitējumu var uzskatīt par neatgriezenisku, ja kaitējumu galvenokārt nav iespējams aprēķināt arī tad, kad tas ir iestājies (Tiesas priekšsēdētāja vietnieka 2013. gada 7. marta rīkojums lietā C‑551/12 P(R) EDF/Komisija, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Ar finansiāla kaitējuma atlīdzināšanu saistīto nenoteiktību, ja ceļ prasību par zaudējumu atlīdzību, nevar pašu par sevi uzskatīt par apstākli, lai konstatētu kaitējuma neatgriezenisko raksturu Tiesas judikatūras izpratnē. Pagaidu noregulējuma posmā iespēja vēlāk saņemt kompensāciju par finansiālo kaitējumu gadījumā, ja tiks celta prasība par zaudējumu atlīdzību, kuru varētu celt pēc apstrīdētā lēmuma atcelšanas, noteikti ir neskaidra. Pagaidu noregulējuma tiesvedības mērķis nav aizstāt prasību par zaudējumu atlīdzību, novēršot šādu nenoteiktību, tās mērķis ir tikai nodrošināt, lai būtu efektīvs galīgais lēmums, kas vēlāk tiks pieņemts tiesvedībā pēc būtības, proti, šajā lietā attiecībā uz prasību atcelt tiesību aktu, kas ir pagaidu noregulējuma pamatā (Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 14. decembra rīkojums lietā C‑446/10 P(R) Alcoa Trasformazioni/Komisija, 55.–57. punkts, skat. arī šī rīkojuma 36. punktu).

54

Turpretim citādi tas ir tad, ja pagaidu noregulējuma tiesnesim, veicot novērtējumu, kļūst skaidrs, ka iespējamo kaitējumu, ņemot vērā tā rašanās paredzamo būtību un veidu, nebūs iespējams identificēt un atbilstoši aprēķināt un ka tādējādi praksē to nevarēs atlīdzināt, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību. Tas var notikt, ja tiktu publicēta konkrēta komercinformācija un, iespējams, konfidenciāla informācija attiecībā uz tādiem datiem kā šajā lietā, it īpaši klientu identitāti, piegādāto preču daudzumu, cenu aprēķinu un cenu izmaiņām.

55

Jākonstatē, ka kaitējums, ko varētu ciest Pilkington, ja tiktu publicēti, iespējams, komercnoslēpumi, būtu atšķirīgs gan attiecībā uz tā būtību un apmēru atkarībā no tā, kādai no pārsūdzētā rīkojuma 43. punktā minētajām kategorijām piederētu personas, kas ar to iepazītos, proti, klienti, konkurenti, piegādātāji, finanšu analītiķi vai plašas sabiedrības pārstāvji. Būtu neiespējami identificēt visu to personu skaitu un statusu, kas faktiski iepazītos ar publicēto informāciju, un tādējādi arī novērtēt šīs publicēšanas konkrēto radīto ietekmi uz Pilkington komerciālajām un ekonomiskajām interesēm

56

Visbeidzot attiecībā uz Komisijas apelācijas sūdzības trešajā daļā minēto argumentu par to, ka pārsūdzētais rīkojums arī varētu negatīvi ietekmēt administratīvo procedūru norisi konkurences noteikumu pārkāpumu izskaušanas jomā, jo pēc analoģijas to varētu piemērot arī posmā, kad tiek nodrošināta piekļuve paziņojumam par iebildumiem, ir lietderīgi piebilst, ka šis pēdējais gadījums būtiski atšķiras no tāda galīgā lēmuma publicēšanas, kurā ir konstatēta šāda pārkāpuma esamība.

57

Kad administratīvā procesa dalībniekam ir piekļuve paziņojuma par iebildumiem versijai, kas satur komercnoslēpumu, šī piekļuve parasti viņam tiek piešķirta tikai un vienīgi tāpēc, lai viņš varētu lietderīgi iesaistīties šajā procesā, un tādējādi viņam nav tiesību šajā dokumentā iekļauto informāciju izmantot citiem mērķiem. Turklāt iespējamais kaitējums, kas var rasties ierobežotam, skaidri identificējamam personu skaitam piešķirtās piekļuves paziņojuma par iebildumiem dēļ, nav salīdzināms ar kaitējumu, kas rodas, publicējot tīmekļa vietnē galīgo lēmumu, kuram var piekļūt ikviens, īpaši attiecībā uz iespēju to novērtēt un galu galā aprēķināt.

58

Tādējādi no tā, kas tika nospriests šī rīkojuma 51.–55. punktā, Komisija nevar secināt, ka piekļuves piešķiršana paziņojumam par iebildumiem obligāti var radīt tādu pašu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu kā galīgā lēmuma, kurā ir konstatēts pārkāpums, publicēšana.

59

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pamatoti nolēma, ka šajā lietā steidzamības nosacījums ir izpildīts un ka būtiska un neatgriezeniska kaitējuma iespējama rašanās Pilkington ir juridiski pietiekami pierādīta.

60

Tādējādi pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.

61

Otrajā pamatā, kas ir izvirzīts pakārtoti, Komisija apgalvo, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pārsūdzētā rīkojuma 59. punktā ir noteicis tai pienākumu pierādīt fumus boni juris neesamību, pierādot, ka informācija acīmredzami nav konfidenciāla.

62

Komisija norāda, ka saskaņā ar judikatūru pagaidu noregulējuma tiesnesim jāņem vērā izvirzīto pamatu nosacītā pamatotība, lai iedibinātu fumus boni juris, balstoties uz savu steidzamības vērtējumu un vajadzības gadījumā veicot interešu izsvēršanu. Ja Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir pamatojis savu vērtējumu par steidzamību tikai ar to, ka jebkāda veida konfidenciālas informācijas izpaušana radītu pamattiesību pārkāpumu, viņš nevarētu atsaukties tikai uz abstraktu nosacījuma par fumus boni juris analīzi. Komisija uzskata, ka nevis tai bija pienākums pierādīt, ka šī informācija acīmredzami nav konfidenciāla, bet gan Pilkington bija jāpierāda, ka attiecīgā informācija ir konfidenciāla, ko tai bija vēl grūtāk izdarīt, jo informācija bija vairāk nekā piecus gadus veca.

63

Komisija Vispārējās tiesas priekšsēdētājam pārmet to, ka pārsūdzētā rīkojuma 69. un 70. punktā viņš neņēma vērā to, ka uzklausīšanas amatpersonai bija nevis jāpierāda, ka kāda informācija nav konfidenciāla, bet tikai jāpārbauda, vai Pilkington bija pietiekami pamatojusi savus pieteikumus par konfidencialitāti. Turklāt Komisijas argumenti esot sagrozīti, jo tā ir balstījusies uz to, ka attiecīgā informācija bija vairāk nekā piecus gadus veca un ka to zināja aizliegtās vienošanās dalībnieki, nevis lai vispārēji noliegtu informācijas konfidenciālo raksturu, bet tikai lai atgādinātu, ka Pilkington par jebkuru no datiem ir jāpaskaidro, kāpēc informācija, kas ir vairāk nekā piecus gadus veca un ir zināma citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, joprojām ir konfidenciāla. Tas, ka uzklausīšanas amatpersona pieņēma dažus Pilkington pieteikumus par konfidencialitāti – kas nebūt nenorāda uz pretrunīgo raksturu –, pierādot to, ka viņš bija gatavs pieņemt šos pieteikumus, ja Pilkington pietiekami pamatotu konfidencialitātes piemērošanu attiecīgajai informācijai.

64

Pilkington uzskata, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ir pareizi piemērojis pastāvīgo judikatūru, kurā ir izvirzīta prasība konkrēti novērtēt tā lietas dalībnieka argumentus, kas lūdz pagaidu pasākumus, lai noteiktu, vai nosacījums par fumus boni juris ir izpildīts. Tā norāda, ka augstāka pierādīšanas pienākuma standarta piemērošana nekā fumus boni juris būtu pretrunā judikatūrai par pagaidu pasākumiem un tam nav nekāda sakara ar pagaidu novērtējumu, kas jāveic pagaidu noregulējuma tiesnesim. Jebkurā gadījumā Pilkington apgalvo, ka Komisijas apsvērumi šajā ziņā ir ne tikai nepareizi, bet tiem nav nozīmes šajā lietā, jo tā ir faktiski konstatējusi fumus boni juris esamību, kā arī Vispārējās tiesas priekšsēdētājs to ir atzinis pārsūdzētā rīkojuma 67.–72. pantā.

65

Ar otro pamatu, kas ir balstīts uz kļūdu tiesību piemērošanā, novērtējot nosacījumu par fumus boni juris kopā ar nosacījumu par steidzamību, Komisija Vispārējās tiesas priekšsēdētājam būtībā pārmet, ka viņš ir pieļāvis pierādīšanas pienākuma pāreju saistībā ar nosacījuma par fumus boni juris pārbaudi, pēc tās domām, šāda pierādīšanas pienākuma pāreja ir vēl jo vairāk apstrīdama tāpēc, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs piemēroja pārāk plašu nosacījuma par steidzamību interpretāciju.

66

Ņemot vērā šī rīkojuma 46. un nākamajos punktos veikto pamatojuma aizstāšanu, ir jānoraida Komisijas argumenti par to, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētāja izmantotā pieeja attiecībā uz nosacījumu par steidzamību ir ietekmējusi fumus boni juris analīzi. Tā kā minētais nosacījums tagad ir jāuzskata par izpildītu nevis tikai pamattiesību pārkāpuma dēļ, bet gan būtībā tāpēc, ka šajā lietā nav iespējams attiecīgi aprēķināt minēto kaitējumu, šie argumenti ir jānoraida.

67

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas ir minēta pārsūdzētā rīkojuma 58. punktā, nosacījums par fumus boni juris ir izpildīts, ja vismaz viens no pamatiem, kuru ir izvirzījis lietas dalībnieks, kas lūdz pagaidu pasākumus, pamatprasības pamatojumam prima facie nešķiet nepamatots (skat. Tiesas priekšsēdētāja 1995. gada 19. jūlija rīkojumu lietā C-149/95 P(R) Komisija/Atlantic Container Line u.c., Recueil, I-2165. lpp., 26. punkts, un 2003. gada 8. maija rīkojumu lietā C-39/03 P-R Komisija/Artegodan u.c., Recueil, I-4485. lpp., 40. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāds ir šis gadījums, kā uz to pareizi norādīja Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pārsūdzētā rīkojuma 58. punktā: ja viens no minētajiem pamatiem liecina par sarežģītu juridisku jautājumu esamību, kuru risinājums sākotnēji nav acīmredzams un kuri tātad būtu jāizvērtē padziļināti, ko pagaidu noregulējuma tiesnesis nevar veikt, bet kas jāizskata pamattiesvedībā, vai arī ja strīds pušu starpā atklāj, ka pastāv nozīmīgas juridiskas pretrunas, kuru risinājums sākotnēji nav skaidrs (šajā ziņā skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Komisija/Artegodan u.c., 30. punkts).

68

Tomēr ir jānorāda, ka, pārsūdzētā rīkojuma 59. punktā nospriežot, ka attiecībā uz tiesvedību saistībā ar, iespējams, konfidenciālas informācijas pagaidu aizsardzību, pagaidu noregulējuma tiesnesis – jo citādi netiktu ievērots pagaidu noregulējuma tiesvedības papildu un pagaidu raksturs – fumus boni juris neesamību principā varētu secināt tikai tad, ja attiecīgā informācija acīmredzami nebūtu konfidenciāla, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nevēlējās atteikties no pārsūdzētā rīkojuma 58. punktā minētā formulējuma. Tāpat ir lietderīgi aplūkot to, ka šī rīkojuma 67. punktā ar norādi, ka, neskarot to, kāda vērtība piemīt Komisijas izvirzītajiem argumentiem, kuru pamatotību pārbaudīs tiesa, izskatot lietu pēc būtības, šajā ziņā no lietas materiāliem nevarēja secināt acīmredzamu fumus boni juris neesamību, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs tikai uzsvēra nepieciešamību pamattiesvedības iznākumu lietā par, iespējams, konfidenciālas informācijas publicēšanu posmā, kad tiek izskatīts pieteikums par pagaidu pasākuma noteikšanu.

69

Jebkurā gadījumā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pamatoja savu konkrēto fumus boni juris analīzi ar konkrētiem pārsūdzētā rīkojuma 58. punktā izklāstītajiem un šī rīkojuma 67. punktā apstiprinātajiem apsvērumiem, kas faktiski atbilst noteikumiem par pierādījumiem un pierādīšanas pienākumu.

70

Pārsūdzētā rīkojuma 68. punktā Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nosprieda, ka, ņemot vērā informācijas apjomu, uz kuru attiecas pieteikumi par konfidencialitāti, pārbaudē par to, vai Komisija ir pieļāvusi kļūdas, noraidot lielāko daļu no minētajiem pieteikumiem par konfidencialitātes ievērošanu, radās sarežģīti jautājumi, kuru atrisināšanai ir jāveic rūpīga pārbaude, ko nevarētu veikt pagaidu noregulējuma tiesnesis.

71

Turklāt Vispārējās tiesas priekšsēdētājs pārsūdzētā rīkojuma 69. punktā nav veicis pierādīšanas pienākuma pāreju, nedz norādot, ka, ņemot vērā to, ka uzklausīšanas amatpersona atsevišķu I un II kategorijas informāciju ir atzinusi par konfidenciālu, tika vājināta [Komisijas] argumentācija, atbilstoši kurai informācija tikai tāpēc vien, ka ar to apmainās automašīnu stikla karteļa dalībnieki, kļūst par vispārēju informāciju, nedz arī secinot, ka tas, ka prasītāja ar šo informāciju bija iepazīstinājusi citus automašīnu stikla karteļa dalībniekus, acīmredzami nozīmēja, ka minētā informācija ir pieejama ja ne plašai sabiedrībai, tad vismaz atsevišķām specializētām aprindām. Šie secinājumi, ar kuriem Vispārējās tiesas priekšsēdētājs atbildēja uz Komisijas īpaši izstrādātajiem argumentiem, prima facie šķiet loģiski un principā nenorāda uz kļūdu tiesību piemērošanā.

72

Ciktāl Vispārējās tiesas priekšsēdētājs minētajā 69. punktā no šī paša apstākļa secināja, ka strīdīgo informāciju nevar prima facie kvalificēt vispārēji, atzīstot, ka tai nav acīmredzama konfidenciāla vai slepena rakstura, tomēr ir jāuzsver, ka uzklausīšanas amatpersonai ir jāpārbauda katra informācija atsevišķi un tāpēc viņa secinājums par kādu konkrētu informāciju principā neietekmē vērtējumu par pārējo informāciju. Tomēr attiecībā uz šo apelācijas sūdzību pietiek norādīt, ka šim apgalvojumam nav būtiskas nozīmes Vispārējās tiesas priekšsēdētāja pamatojumā un jebkurā gadījumā tas neatbalsta Komisijas argumentu, ka viņš ir pieļāvis kļūdu tiesību piemērošanā, tas ir, nav ievērojis pārsūdzētā rīkojuma 58. punktā norādīto un šī rīkojuma 67. punktā apstiprināto pierādījumu standartu vai arī pieļāvis pierādīšanas pienākuma pāreju.

73

Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nav veicis pierādīšanas pienākuma pāreju, pārsūdzētā rīkojuma 70. punktā norādot, ka Pilkington minētie specifiskie un sīki izklāstītie argumenti, kas ir apkopoti pārsūdzētā rīkojuma 63.–65. punktā, prima facie nav zaudējuši nozīmi, lai pierādītu, ka I un II kategorijas informācija joprojām bija konfidenciāla pēc savas būtības neatkarīgi no tā, ka tā bija vairāk nekā piecus gadus veca, ne arī norādot, ka nevar “acīmredzami izslēgt”, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.) 4. panta 7. punktā paredzētajam īpašajam noteikumam būtu nozīme. Savos apsvērumos viņš tikai konstatēja, ka minētie argumenti prima facie nešķiet nepamatoti saskaņā ar šī rīkojuma 67. punktā minēto judikatūru.

74

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nav pieļāvis kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz nosacījumu par fumus boni juris un tāpēc apelācijas sūdzības otrais pamats ir jānoraida.

75

No tā izriet, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā, jo trešajā daļā minētā argumentācija nav apelācijas sūdzības pamati.

76

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas saskaņā ar minētā reglamenta 184. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas tiesvedībai, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Pilkington ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai nolēmums ir nelabvēlīgs attiecībā uz visiem tās pamatiem, tad Komisijai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesas priekšsēdētāja vietnieks izdod rīkojumu: