—

ITV Broadcasting Ltd, ITV 2 Ltd, ITV Digital Channels Ltd, Channel 4 Television Corporation, 4 Ventures Ltd, Channel 5 Broadcasting Ltd un ITV Studios Ltd vārdā – J. Mellor, QC, J. Bowhill, barrister, kā arī P. Stevens un J. Vertes, solicitors,

—

TVCatchup Ltd vārdā – L. Gilmore, solicitor, un M. Howe, QC,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Ossowski un L. Christie, pārstāvji, kuriem palīdz C. May, barrister,

—

Francijas valdības vārdā – G. de Bergues un M. Perrot, pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz M. Russo, avvocato dello Stato,

—

Polijas valdības vārdā – M. Szpunar un B. Majczyna, pārstāvji,

—

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un N. Conde, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – J. Samnadda un F. Wilman, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 10. lpp.) 3. panta 1. punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp ITV Broadcasting Ltd, ITV 2 Ltd, ITV Digital Channels Ltd, Channel 4 Television Corporation, 4 Ventures Ltd, Channel 5 Broadcasting Ltd un ITV Studios Ltd pret TV Catchup Ltd (turpmāk tekstā – “TVC”) saistībā ar to, ka TVC internetā un faktiski reālā laika režīmā raidīja televīzijas raidījumus, kurus veido prasītājas pamatlietā.

3

Direktīvas 2001/29 preambulas 23. un 27. apsvērumā ir paredzēts:

[..]

4

Atbilstoši minētās direktīvas 3. pantam ar nosaukumu “Tiesības uz darbu izziņošanu un tiesības uz cita tiesību objekta publiskošanu”:

“1.   Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.

[..]

3.   Direktīvas 1. un 2. punktā minētās tiesības neizbeidzas līdz ar šajā pantā minēto izziņošanu vai publiskošanu.”

5

Atbilstoši Padomes 1993. gada 27. septembra Direktīvas 93/83/EEK par dažu noteikumu saskaņošanu attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, kas piemērojamas satelītu apraidei un kabeļu retranslācijai (OV L 248, 15. lpp.), 2. pantam:

“Dalībvalstis paredz autoram ekskluzīvas tiesības atļaut atklāti pārraidīt caur satelītu ar autortiesībām aizsargātus darbus [..].”

6

Šīs direktīvas 8. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, lai, retranslējot programmas pa kabeļiem viņu teritorijā, tiktu ievērotas piemērojamās autortiesības un blakustiesības un lai šāda retranslācija notiktu, pamatojoties uz individuāliem vai kopējiem līgumiem starp autortiesību subjektiem, blakustiesību subjektiem un kabeļu operatoriem.”

7

1988. gada Autortiesību, dizainparaugu un patentu likuma (Copyright, Designs and Patents Act 1988) redakcijas, kas piemērojama faktiem pamatlietā, 20. nodaļā ar nosaukumu “Pārkāpums izziņošanas sabiedrībai veidā” ir paredzēts:

8

Prasītājas pamatlietā ir komerctelevīzijas raidorganizācijas, kurām pieder autortiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem attiecībā uz to televīzijas raidījumiem, kā arī uz to raidījumos ietvertām filmām un citiem elementiem. Finansējumu tās iegūst no savos raidījumos iekļautās reklāmas.

9

TVC piedāvā televīzijas raidījumu raidīšanu caur internetu. Šie pakalpojumi ļauj lietotājiem caur internetu “tieši” uztvert brīvi pieejamus televīzijas raidījumus, tostarp televīzijas raidījumus, kuru apraidi veic prasītājas pamatlietā.

10

TVC pārliecinās par faktu, ka tās pakalpojumu lietotājiem ir piekļuve vienīgi tādu raidījumu saturam, kurus tiem jau ir tiesības skatīties Apvienotajā Karalistē, izmantojot to televīzijas licences. Nosacījumi, kuriem lietotājiem ir jāpiekrīt, tādējādi ietver to, ka viņu īpašumā ir jābūt derīgai televīzijas licencei un TVC pakalpojumu izmantošana var notikt tikai Apvienotajā Karalistē. TVC interneta vietne ir aprīkota ar iekārtām, kas tai ļauj autentificēt lietotāja atrašanās vietu un atteikt piekļuvi gadījumā, ja nav izpildīti lietotājiem izvirzītie nosacījumi.

11

TVC piedāvātie pakalpojumi tiek finansēti no reklāmu izvietošanas. Audiovizuālā reklāma tiek pārraidīta, pirms ir iespējams skatīties attiecīgā raidījuma tiešraidi. Oriģinālajos raidījumos jau iekļautā reklāma tiek saglabāta negrozīta un nosūtīta lietotājam kā tiešraides daļa. Reklāma, kas tiek pārraidīta “raidījuma laikā” (“in-skin”), arī ir redzama lietotāja datorā vai citā ierīcē.

12

TVC savā darbībā izmanto četras serveru grupas, proti, iegūšanas, kodēšanas, izcelsmes un perifērijas serverus.

13

TVC izmantotie ienākošie signāli ir parastie virszemes un satelīta apraides signāli, ko raida prasītājas pamatlietā. Signāli tiek uztverti ar antenu un tiek nodoti iegūšanas serveriem, kuri izdala atsevišķas video plūsmas no saņemtā signāla, neizdarot tajās grozījumus. Kodēšanas serveri pārveido šīs video plūsmas citā saspiešanas formātā. Pēc tam izcelsmes serveri sagatavo video plūsmas, lai tās nosūtītu internetā dažādos formātos. Pēc šī brīža TVC piedāvātie kanāli tiek papildus apstrādāti tikai tad, ja attiecīgo kanālu ir pieprasījis vismaz viens TVC lietotājs. Ja konkrētais kanāls nav ticis pieprasīts, signāls tiek atstāts.

14

Perifērijas serveri saslēdzas ar lietotāja datoru vai mobilo telefonu, izmantojot internetu. Kad perifērijas serveris saņem lietotāja pieprasījumu nodrošināt kanālu, tas savienojas ar izcelsmes serveri, kurš pārraida šo kanālu, izņemot, ja perifērijas serveris jau nav pārraidījis attiecīgo kanālu kādam citam lietotājam. Perifērijas servera programmatūra rada atsevišķu plūsmu katram lietotājam, kurš ar tā starpniecību pieprasa kādu kanālu. Tādējādi individuāls datu kopums tiek nodots individuālam lietotājam, nevis lietotāju grupai.

15

Perifērijas serveru piegādātās plūsmas var būt dažādos formātos. Izmantotie formāti ir Adobe Flash plūsma (datoriem), HTTP (Apple mobilajām ierīcēm), kā arī RTSP (mobilajiem telefoniem Android un Blackberry).

16

Prasītājas pamatlietā ir cēlušas pret TVC prasību High Court of Justice (England & Wales) (Chancery Division) saistībā ar autortiesību uz to raidījumiem un filmām pārkāpumu, apgalvojot tostarp, ka esot notikusi izziņošana sabiedrībai, kas saskaņā ar 1988. gada Autortiesību, dizainparaugu un patentu likuma (redakcijā, kas piemērojama faktiem pamatlietā) 20. nodaļu un Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktu ir aizliegta.

17

Iesniedzējtiesa uzskata, ka 2006. gada 7. decembra spriedums lietā C-306/05 SGAE (Krājums, I-11519. lpp.) un 2011. gada 13. oktobra spriedums apvienotajās lietās C-431/09 un C-432/09 Airfield un Canal Digitaal (Krājums, I-9363. lpp.) neļauj skaidri noteikt, vai tāda organizācija kā TVC veic “izziņošanu sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, kad tā, skaidri apzinoties savu darbību sekas un nolūkā piesaistīt sabiedrību saviem raidījumiem un savai reklāmai, raida internetā raidījumus sabiedrības locekļiem, kuri paši varētu piekļūt oriģinālajam raidījuma signālam, savās mājās izmantojot savus televīzijas aparātus vai portatīvos datorus.

18

Šādos apstākļos High Court of Justice (England & Wales) (Chancery Division) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19

Iesniedzējtiesa ar savu pirmo jautājumu un otrā jautājuma a) punktu būtībā jautā, vai jēdziens “izziņošana sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas aptver virszemes televīzijas apraidē raidīto darbu retranslāciju:

20

Vispirms ir jāatgādina, ka Direktīvas 2001/29 galvenais mērķis ir ieviest augstu autoru aizsardzības līmeni, kas tiem ļautu saņemt atbilstīgu atlīdzību par to darbu izmantošanu, tostarp izziņošanas sabiedrībai gadījumā. Līdz ar to izziņošanas sabiedrībai jēdziens, kā tas ir skaidri noteikts šīs direktīvas preambulas 23. apsvērumā, ir jāsaprot plašā nozīmē (iepriekš minētais spriedums lietā SGAE, 36. punkts, kā arī 2011. gada 4. oktobra spriedums apvienotajās lietās C-403/08 un C-429/08 Football Association Premier League u.c., Krājums, I-9083. lpp., 186. punkts).

21

Vispirms ir jānosaka jēdziena “izziņošana” saturs un jāatbild uz jautājumu, vai konkrētā darbība pamatlietā ietilpst tā piemērošanas jomā.

22

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvā 2001/29 nav pilnīgi definēts izziņošanas jēdziens. Tādēļ ir jāprecizē šī jēdziena jēga un apjoms, ņemot vērā kontekstu, kurā tas iekļaujas, kā arī šī sprieduma 20. punktā minēto mērķi.

23

Konkrēti, no Direktīvas 2001/29 preambulas 23. apsvēruma izriet, ka autora tiesības izziņot sabiedrībai aptver jebkādu darba raidīšanu vai atkārtotu raidīšanu [retranslāciju] sabiedrībai, kura nav klāt vietā, kur notikusi sākotnējā izziņošana, izmantojot vai neizmantojot vadus, tostarp raidīšanu ēterā [apraidi]. Turklāt no šīs direktīvas 3. panta 3. punkta izriet, ka ar atļauju iekļaut aizsargātos darbus raidījumā, kas tiek izziņots sabiedrībai, netiek izsmeltas tiesības atļaut vai aizliegt šo darbu izziņošanu sabiedrībai citā veidā.

24

No tā izriet, ka Savienības likumdevēja griba, regulējot situācijas, kurās attiecīgais darbs tiek vairākkārt izmantots, ir bijusi tāda, lai katru darba raidīšanu vai retranslāciju, kurā tiek izmantots īpašs tehnikas veids, principā individuāli atļautu attiecīgā darba autors.

25

Šos konstatējumus turklāt apstiprina Direktīvas 93/83 2. un 8. pants, kuros ir paredzēta prasība saņemt jaunu atļauju vienlaicīgai, nemainītai un nesaīsinātai sākotnējā televīzijas vai radio raidījuma, kas ietver aizsargātus darbus, retranslācijai, izmantojot kabeļus vai satelītu, pat ja šie raidījumi varbūt jau ir tikuši uztverti to aptveršanas zonā, izmantojot citus tehnikas veidus, kā, piemēram, bezvadu sistēmu vai virszemes tīklu.

26

Ņemot vērā, ka darbu izplatīšana, retranslējot internetā virszemes televīzijas apraidi, tiek veikta īpašā tehniskā veidā, kas atšķiras no sākotnējās izziņošanas, tā ir jāuzskata par “izziņošanu” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē. Līdz ar to šāda retranslācija nevar tikt atbrīvota no prasības saņemt retranslēto darbu autoru atļauju, kad šie darbi tiek izziņoti sabiedrībai.

27

Šis secinājums nevar tikt atspēkots ar TVC iebildumu, saskaņā ar kuru darbu izplatīšana internetā tā, kā tā tikusi veikta pamatlietā, ir vienkāršs tehnisks līdzeklis, lai nodrošinātu vai uzlabotu virszemes televīzijas apraides uztveršanu tās aptveršanas zonā.

28

Protams, no Tiesas judikatūras izriet, ka vienkāršs tehnisks līdzeklis, lai nodrošinātu vai uzlabotu sākotnējās apraides uztveršanu tās aptveršanas zonā, neveido “izziņošanu” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Football Association Premier League u.c., 194. punkts, kā arī apvienotajās lietās Airfield un Canal Digitaal, 74. un 79. punkts).

29

Tādējādi šādu tehnisko līdzekļu izmantošanai ir jāaprobežojas ar esošās raidīšanas kvalitātes saglabāšanu vai uzlabošanu un tā nevar tikt izmantota nekādai citai raidīšanai.

30

Izskatāmajā lietā TVC iesaistīšanās ietver konkrētu aizsargāto darbu raidīšanu, kas atšķiras no tās, ko veic attiecīgā raidorganizācija. TVC iesaistīšanās nekādā ziņā nav vērsta uz to, lai saglabātu vai uzlabotu šīs raidorganizācijas veiktās apraides kvalitāti. Šādos apstākļos minētā iesaistīšanās nevar tikt uzskatīta par vienkāršu tehnisku līdzekli šī sprieduma 28. punktā precizētajā nozīmē.

31

Otrkārt, lai “izziņošana sabiedrībai” tiktu kvalificēta Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, aizsargātajiem darbiem turklāt faktiski ir jābūt izziņotiem “sabiedrībai”.

32

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka jēdziens “sabiedrība” iepriekš minētās normas izpratnē nozīmē nenoteiktu potenciālo saņēmēju skaitu un turklāt paredz diezgan lielu personu skaitu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā SGAE, 37. un 38. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

33

Attiecībā, konkrēti, uz šo pēdējo minēto kritēriju ir jāņem vērā kumulatīvās sekas, kas rodas, padarot darbus pieejamus potenciālajiem saņēmējiem. Šajā ziņā īpaši nozīmīgi ir zināt to personu skaitu, kurām paralēli un secīgi tiek darīts pieejams viens un tas pats darbs (iepriekš minētais spriedums lietā SGAE, 39. punkts).

34

Šajā kontekstā nav nozīmes tam, vai potenciālie saņēmēji piekļūst izziņotajiem darbiem, izmantojot “viens pret vienu” pieslēgumu. Šis tehniskais veids netraucē tam, ka ļoti daudzām personām paralēli ir pieeja vienam un tam pašam darbam.

35

Izskatāmajā lietā ir jānorāda, ka pamatlietā aplūkojamā darbu retranslācija, izmantojot internetu, ir paredzēta visām personām, kuras dzīvo Apvienotajā Karalistē, kurām ir interneta pieslēgums un kuras apgalvo, ka tām ir televīzijas licence šajā valstī. Šīs personas var piekļūt aizsargātajiem darbiem paralēli televīzijas raidījumu tiešraides internetā ietvaros.

36

Tādējādi minētā retranslācija ir paredzēta nenoteiktam potenciālo saņēmēju skaitam un aptver būtisku personu skaitu. Līdz ar to ir jākonstatē, ka, izmantojot attiecīgo retranslāciju, aizsargātie darbi faktiski tiek izziņoti “sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē.

37

Tomēr TVC apgalvo, ka pamatlietā aplūkojamā retranslācija neatbilst nosacījumam par [darbu izziņošanu] jaunai sabiedrībai, kas tomēr ir nepieciešams iepriekš minēto sprieduma lietā SGAE (40. punkts), sprieduma apvienotajās lietās Football Association Premier League u.c. (197. punkts), kā arī sprieduma apvienotajās lietās Airfield un Canal Digitaal (72. punkts) izpratnē. Proti, TVC veiktās retranslācijas saņēmējiem esot tiesības vērot identiska satura televīzijas raidījumus, izmantojot savus televīzijas aparātus.

38

Šajā ziņā ir jānorāda, ka situācijas, kas tika vērtētas iepriekš minēto spriedumu pamatā esošajās lietās, skaidri atšķiras no situācijas pamatlietā. Proti, minētajās lietās Tiesa izvērtēja situācijas, kurās operators ar apzinātām darbībām raidījumu, kas ietver aizsargātus darbus, bija darījis pieejamu jaunai sabiedrībai, ko attiecīgie autori nebija ņēmuši vērā, kad tie atļāva raidīt attiecīgo raidījumu.

39

Turpretim konkrētā pamatlieta attiecas uz tādu darbu raidīšanu, kuri ir iekļauti virszemes apraidē, un šo pašu darbu izplatīšanu internetā. Kā tas izriet no šī sprieduma 24.–26. punkta, katrai no šīm abām raidīšanām, ņemot vērā, ka katra no tām tiek veikta īpašos tehniskos apstākļos, izmantojot atšķirīgus aizsargāto darbu raidīšanas veidus, un katra no tām ir paredzēta sabiedrībai, ir jāsaņem individuāla un atsevišķa attiecīgo autoru atļauja. Šādos apstākļos vairs nav jāizvērtē nosacījums par [izziņošanu] jaunai sabiedrībai, kam ir nozīme vienīgi tādās situācijās, par kurām Tiesai ir bijis jālemj iepriekš minēto spriedumu lietā SGAE, apvienotajās lietās Football Association Premier League u.c., kā arī apvienotajās lietās Airfield un Canal Digitaal pamatā esošajās lietās.

40

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu un uz otrā jautājuma a) punktu ir jāatbild, ka jēdziens “izziņošana sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tā aptver virszemes televīzijas apraidē raidītu darbu retranslāciju:

41

Ar sava otrā jautājuma b) punktu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai atbildi uz pirmo jautājumu ietekmē fakts, ka tāda retranslācija kā pamatlietā tiek finansēta no reklāmas un tādējādi tai ir peļņu nesošs raksturs.

42

Šajā ziņā Tiesa patiešām ir nospriedusi, ka “izziņošanas” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē peļņu nesošajam raksturam ir nozīme (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Football Association Premier League u.c., 204. punkts). Tomēr tā ir atzinusi, ka šāds raksturs nav obligāti atzīstams par būtisku nosacījumu, kas noteiktu pašu izziņošanas sabiedrībai esamību (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā SGAE, 44. punkts).

43

Tādējādi peļņu nesošais raksturs nav izšķirošs, lai tāda retranslācija kā pamatlietā tiktu kvalificēta par “izziņošanu” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta nozīmē.

44

Līdz ar to uz otrā jautājuma b) punktu ir jāatbild tādējādi, ka atbildi uz pirmo jautājumu neietekmē fakts, ka tāda retranslācija kā pamatlietā tiek finansēta no reklāmas un tādējādi tai ir peļņu nesošs raksturs.

45

Ar sava otra jautājuma c) punktu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai atbildi uz pirmo jautājumu ietekmē fakts, ka tādu retranslāciju kā pamatlietā veic organizācija, kas tieši konkurē ar sākotnējo raidorganizāciju.

46

Šajā ziņā ir pietiekami konstatēt, ka ne no Direktīvas 2001/29, ne no Tiesas judikatūras neizriet, ka konkurējošām attiecībām starp organizācijām, kuras paralēli raida ar autortiesībām aizsargātus darbus vai veic šo darbu turpmāku retranslāciju, ir nozīme, lai raidīšana tiktu kvalificēta par “izziņošanu sabiedrībai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē.

47

Līdz ar to uz otrā jautājuma c) punktu ir jāatbild, ka atbildi uz pirmo jautājumu neietekmē fakts, ka tādu retranslāciju kā pamatlietā veic organizācija, kas tieši konkurē ar sākotnējo raidorganizāciju.

48

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: