—

Lagura Vermögensverwaltung GmbH vārdā – T. Lieber, Rechtsanwalt,

—

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Albenzio, avvocato dello Stato,

—

Eiropas Komisijas vārdā – L. Bouyon un B.-R. Killmann, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 2. nod., 4. sēj., 307. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. novembra Regulu (EK) Nr. 2700/2000 (OV L 311, 17. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 2. nod., 10. sēj., 239. lpp.; turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”), 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Vācijas sabiedrību Lagura Vermögensverwaltung GmbH (turpmāk tekstā – “Lagura”) un Hauptzollamt Hamburg-Hafen (Hamburgas ostas Galvenā muitas pārvalde, turpmāk tekstā – “Hauptzollamt”) par ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņu no šīs sabiedrības, jo tā Eiropas Savienībā ievedusi kurpes.

3

Muitas kodekss tika atcelts ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa Regulu (EK) Nr. 450/2008, ar ko izveido Kopienas Muitas kodeksu (Modernizētais muitas kodekss) (OV L 145, 1. lpp.), kuras atsevišķi noteikumi kļuva piemērojami no 2008. gada 24. jūnija. Tomēr, ņemot vērā datumus, kas attiecas uz faktiem pamatlietā, uz tiem joprojām attiecas normas, kas bija ietvertas Muitas kodeksā.

4

Muitas kodeksa 220. pantā ir noteikts:

“1.   Ja muitas parāda rezultātā radusies muitas nodokļa summa nav iegrāmatota [..] vai iegrāmatota zemākā apjomā nekā ir pēc likuma uzliekamā muitas nodokļa summa, tad nodokļa summa, kas jāsedz vai kas paliek vēl nesegta, iegrāmatojama divu dienu laikā pēc dienas, kurā muitas dienesti ir noskaidrojuši lietas apstākļus un ir gatavi aprēķināt pēc likuma maksājamo muitas nodokļa summu un noteikt parādnieku (vēlāka iegrāmatošana). [..]

2.   [..] vēlāku iegrāmatošanu nedrīkst izdarīt, ja:

[..]

[..]”

5

Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 253, 1. lpp.), kas ir grozīta ar Komisijas 2000. gada 24. jūlija Regulu (EK) Nr. 1602/2000 (OV L 188, 1. lpp.), 94. pantā ir noteikts:

“1.   A veidlapas izcelsmes sertifikātu [..] vēlāku pārbaudi veic izlases veidā vai ikreiz, kad Kopienas muitas dienestiem ir pamatotas šaubas par šo dokumentu autentiskumu, attiecīgo produktu izcelsmes statusu vai citu šīs iedaļas noteikumu izpildi.

2.   Šī panta 1. punkta noteikumu īstenošanai, Kopienas muitas dienesti nosūta atpakaļ A veidlapas izcelsmes sertifikātu vai faktūru, ja tā iesniegta, [..] saņēmējas izvešanas valsts valdības dienestiem, attiecīgā gadījumā norādot izmeklēšanas iemeslus. Lai pamatotu pārbaudes pieprasījumu, pārsūta visus iegūtos dokumentus un informāciju, kas liecina, ka izcelsmes apliecinājumā sniegtā informācija nav pareiza.

Ja minētie dienesti nolemj apturēt [..] tarifa preferenču piešķiršanu līdz pārbaudes rezultātu saņemšanai, tās ievedējam piedāvā atbrīvot produktus, ja tiek veikti visi vajadzīgie pagaidu aizsardzības pasākumi.

3.   Ja pieteikumu turpmākai pārbaudei iesniedz saskaņā ar 1. punktu, šādu pārbaudi veic un par tās rezultātiem paziņo Kopienas muitas dienestiem [..]. Rezultātiem jābūt tādiem, kas ļauj noteikt, vai attiecīgais izcelsmes apliecinājums attiecas uz eksportētajiem produktiem un vai šos produktus var uzskatīt par saņēmējas valsts vai Kopienas izcelsmes produktiem.

[..]”

6

Padomes 2005. gada 27. jūnija Regulas (EK) Nr. 980/2005 par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu (OV L 169, 1. lpp.) 1. pantā ir paredzēts:

“1.   Kopienas vispārējo tarifa preferenču sistēmu [..] piemēro no dienas, kad stājas spēkā šī regula, līdz 2008. gada 31. decembrim.

2.   Šī regula nosaka:

[..].”

7

Šīs regulas 2. pantā ir precizēts, “ka valstis, kurām piemēro 1. panta 2. punktā minētos režīmus, ir uzskaitītas I pielikumā”. Ķīnas Tautas Republikas Makao speciālais administratīvais reģions (turpmāk tekstā – “Makao”) ir minēts šo preferenču sistēmas valstu un teritoriju skaitā, kas uzskaitītas šajā I pielikumā.

8

Atbilstoši minētās regulas 7. panta 2. punktam “par 3,5 procentu punktiem samazina kopējā muitas tarifa ad valorem nodokļus ražojumiem, kas kā paaugstināta riska ražojumi uzskaitīti II pielikumā”. Kurpes, kas tiek uzskatītas par paaugstināta riska preci, ir minētas šīs pašas regulas II pielikumā uzskaitīto preču vidū, uz ko tādējādi attiecas tajā paredzētā preferenču sistēma.

9

Atbilstoši Regulas Nr. 980/2005 I pielikumam ir likvidētas tarifa preferences Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes kurpēm.

10

2007. gadā Lagura ieveda kurpes Savienībā. No minētā gada februāra līdz septembrim Lagura iesniedza vairākas muitas deklarācijas, lai laistu preces brīvā apgrozībā Savienībā. Lai pārbaudītu to izcelsmi, muitas deklarācijām tika pievienoti A veidlapas izcelsmes sertifikāti, norādot, ka to izcelsme ir Makao un ka tās ir ražotas sabiedrībās S. un V., kas ir reģistrētas šajā pašā reģionā. Pamatojoties uz šiem dokumentiem, kurpju ievešanai ik reizi Hauptzollamt uzlika preferenciālu nodokli ar 3,5 % likmi.

11

Hauptzollamt pēc informācijas saņemšanas, ka noteiktas Ķīnas izcelsmes preces ir tikušas nepareizi deklarētas kā Makao izcelsmes preces, lai izvairītos no nepreferenciāla ievedmuitas nodokļa samaksas, iesniedza Makao kompetentajās iestādēs pieteikumus par pēcmuitošanas pārbaudi atbilstoši Regulas Nr. 2454/93, kas grozīta ar Regulu Nr. 1602/2000, 94. pantam. Veicot šīs pārbaudes, minētās kompetentās iestādes ir apstiprinājušas, ka tās ir izdevušas attiecīgo preču izcelsmes sertifikātus, bet nevarēja pārbaudīt minēto sertifikātu satura pareizību, jo sabiedrības, kas kā eksportētājas tām sniedza ziņas, bija izbeigušas ražošanu un tātad bija slēgtas. Tomēr Makao iestādes izcelsmes sertifikātus nebija atzinušas par spēkā neesošiem.

12

Tā kā pēcmuitošanas pārbaudēs neapstiprinājās preču izcelsme, Hauptzollamt nolēma, ka tām ir nezināma izcelsme. Šī iemesla dēļ tā ar trim attiecīgi 2008. gada 21., 22. un 25. augusta paziņojumiem par nodokli prasīja samaksāt, pamatojoties uz Muitas kodeksa 220. panta 1. punktu, starpību starp muitas nodokli, kas aprēķināts atbilstoši preferenciālai likmei (3,5 %), un tai, kas aprēķināta atbilstoši nepreferenciālajai likmei (7 %).

13

Lagura pēc tam, kad tā bez panākumiem apstrīdēja šo ievedmuitas nodokļu vēlāku piedziņu, cēla prasību iesniedzējtiesā, kurā tā norādīja it īpaši uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, kas izriet no Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta.

14

Iesniedzējtiesa uzdod jautājumu par to, kam ir pierādīšanas pienākums, ka izcelsmes sertifikāts ir izdots, pamatojoties uz eksportētāja pareizi vai nepareizi sniegtajām ziņām par faktiem. Šajā ziņā tā apgalvo, ka Tiesa ir nospriedusi 2006. gada 9. marta spriedumā lietā C-293/04 Beemsterboer Coldstore Services (Krājums, I-2263. lpp.), ka nodokļu parādniekam ir jāpierāda, ka trešās valsts izsniegtais sertifikāts ir balstīts uz pareizām ziņām par faktiem, neņemot vērā pierādīšanas pienākuma tradicionālās sadales noteikumus, saskaņā ar kuriem šis pienākums ir muitas iestādēm, kuras vēlas atsaukties uz Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu initio. Atsaucoties uz iepriekš minētā sprieduma lietā Beemsterboer Coldstore Services 43. punktu, no kura izriet, ka Savienība nedrīkst ciest nelabvēlīgas sekas importētāju piegādātāju nepareizas rīcības dēļ, tā jautā, vai pierādīšanas pienākums ir parādniekam tikai tad, ja eksportētājs ir rīkojies nosodāmi.

15

Šādos apstākļos Finanzgericht Hamburg nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai tādos apstākļos kā pamatlietā, proti, ja trešās valsts iestāde vairs nevar pārbaudīt, vai tās izsniegtā sertifikāta pamatā ir pareizi sniegtas ziņas par faktiem, parādniekam atbilstoši Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta otrajai un trešajai daļai ir jāliedz tiesības atsaukties uz tiesisko paļāvību, ja apstākļi, kuru dēļ nav iespējams noskaidrot izcelsmes sertifikāta satura pareizumu, ietilpst eksportētāja kompetences jomā vai ja pierādīšanas pienākuma pāreja Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta trešās daļas initio izpratnē no muitas iestādes uz nodokļa parādnieku ir atkarīga vienīgi vai drīzāk no tā, ka cēloņi, kuru dēļ nepastāv noskaidrošanas iespēja, atrodas ārpus eksportētājas [valsts] iestādes kompetences jomas vai ir saistīti ar neuzmanību, kurā vainojams vienīgi eksportētājs?”

16

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts kompetentajām iestādēm pēcmuitošanas pārbaudē nav iespējams pārbaudīt, vai A veidlapas izcelsmes sertifikāts, ko tās ir izsniegušas, pamatojas uz eksportētāja pareizi sniegtām ziņām par faktiem, un pierādīšanas pienākums, ka šis sertifikāts ir izdots, pamatojoties uz eksportētāja pareizi sniegtām ziņām par faktiem, parādniekam ir tikai tad, ja šī neiespējamība izriet no neuzmanības, kurā vainojams vienīgi eksportētājs, vai arī ja minētās neiespējamības iemesls ir eksportētājs, iestādēm nepieļaujot neuzmanību, vai tās nav eksportētājas valsts muitas iestādes.

17

Vispirms šajā ziņā ir jāatgādina, ka pēcmuitošanas pārbaudes mērķis ir pārbaudīt A veidlapas izcelsmes sertifikātā norādīto izcelsmi (skat. pēc analoģijas attiecībā uz preču aprites sertifikātiem EUR.1 1993. gada 7. decembra spriedumu lietā C-12/92 Huygen u.c., Recueil, I-6381. lpp., 16. punkts; 1997. gada 17. jūlija spriedumu lietā C-97/95 Pascoal & Filhos, Recueil, I-4209. lpp., 30. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Beemsterboer Coldstore Services, 32. punkts, kā arī 2011. gada 15. decembra spriedumu lietā C-409/10 Afasia Knits Deutschland, Krājums, I-13331. lpp., 43. punkts).

18

Tā kā pēcmuitošanas pārbaudē nav iespējams pārliecināties par A veidlapas izcelsmes sertifikātā norādīto preču izcelsmi, ir jāsecina, ka šīs preces ir nezināmas izcelsmes un tāpēc izcelsmes sertifikāts un preferenciāls tarifs piemērots kļūdaini (iepriekš minētais spriedums lietā Huygen u.c., 17. un 18. punkts; 1996. gada 14. maija spriedums apvienotajās lietās C-153/94 un C-204/94 Faroe Seafood u.c., Recueil, I-2465. lpp., 16. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Beemsterboer Coldstore Services, 34. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Afasia Knits Deutschland, 44. punkts).

19

Tādējādi, ja eksportētājvalsts iestādes ir izsniegušas nepareizus A veidlapas izcelsmes sertifikātus, šī izsniegšana saskaņā ar minēto 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta otro un trešo daļu jāuzskata par minēto iestāžu pieļautu kļūdu, izņemot gadījumu, ja sertifikāts pamatojas uz eksportētāja nepareizi sniegtajām ziņām par faktiem. Ja minētie sertifikāti ir izsniegti, pamatojoties uz eksportētāja nepareizi sniegtām ziņām par faktiem, ir jāveic ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņa, izņemot situāciju, kad ir acīmredzams, ka atbildīgās iestādes ir izsniegušas šos sertifikātus, zinot vai tām būtu bijis jāzina, ka preces neatbilst nosacījumiem, kas nepieciešami, lai uz tām varētu attiecināt preferenču režīmu (skat. pēc analoģijas iepriekš minēto spriedumu lietā Afasia Knits Deutschland, 48. punkts).

20

Iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, pierādīšanas pienākums attiecībā uz to, ka sertifikāti ir izsniegti, pamatojoties uz eksportētāju sniegtiem nepatiesiem paziņojumiem, Hauptzollamt vai, tieši otrādi, parādniekam Lagura ir jāpierāda, ka eksportētāji ir pareizi snieguši ziņas par faktiem Makao kompetentajām iestādēm.

21

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka Tiesa ir jau nolēmusi attiecībā uz šādu pierādīšanas pienākuma sadali, ka nodokļu parādniekam ir jāpierāda, ka preču aprites sertifikāts EUR.1, ko izsniegušās trešās valsts iestādes, pamatojas uz eksportētāja pareizi sniegtām ziņām par faktiem, ja kļūdas dēļ, kurā ir vainojams tikai eksportētājs, it īpaši, ja tas nav izpildījis savu pienākumu, kas izriet no piemērojamā tiesiskā regulējuma, uzglabāt trīs gadus pamatojošos dokumentus, muitas iestādēm nav iespējams pašām sniegt vajadzīgos pierādījumus, ka sertifikāts EUR.1 ir ticis izdots, pamatojoties uz minētā eksportētāja pareizi vai nepareizi sniegtām ziņām par faktiem (skat. šajā ziņā iepriekš minēto spriedumu lietā Beemsterboer Coldstore Services, 40. un 46. punkts).

22

Šāda prasība, kas parādniekam uzliek pienākumu pierādīt, ka eksportētāji ir pareizi snieguši ziņas par faktiem kompetentajām iestādēm, ir atkāpe no tradicionālajiem pierādīšanas pienākuma sadales noteikumiem, saskaņā ar kuriem principā muitas dienestiem, kas grib pamatot vēlāku piedziņu ar Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ir pienākums, pamatojot savu prasību, iesniegt pierādījumus, ka sertifikāti ir izdoti nepareizi tāpēc, ka eksportētājs ir nepareizi sniedzis ziņas par faktiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Beemsterboer Coldstore Services, 39. un 46. punkts).

23

Ir jāpārbauda, kādā veidā apstākļos, kādi ir pamatlietā, ir jāpiemēro Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta interpretācija, kuru Tiesa ir sniegusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Beemsterboer Coldstore Services.

24

Lagura apgalvo, ka šī interpretācija nav attiecināma uz šo lietu, jo importētājas valsts iestādēm ir jāiesniedz pierādījumi par eksportētāju paziņojumu, pamatojoties uz kuriem ir izdoti nepareizie izcelsmes sertifikāti, nepareizību. Šis viedoklis ir pamatots it īpaši, ņemot vērā to, ka atšķirībā no situācijas, kas principā bija noteicošā iepriekš minētajā spriedumā lietā Beemsterboer Coldstore Services, šajā lietā nav iespējams konstatēt jebkādu neuzmanību, kurā varētu vainot eksportētājus un kura liegtu muitas iestādēm iespēju iesniegt pierādījumus, ka to izdotais sertifikāts ir izdots, pamatojoties uz minētā eksportētāja pareizi vai nepareizi sniegtām ziņām par faktiem. It īpaši eksportētājiem nevar pārmest, ka tie nav izpildījuši savu pienākumu uzglabāt pamatojošos dokumentus. Turklāt Lagura uzsver, ka atšķirībā no iepriekš minētā sprieduma lietā Beemsterboer Coldstore Services šajā gadījumā Makao kompetentās iestādes nav atzinušas par spēkā neesošiem vai atsaukušas izcelsmes sertifikātus.

25

Savukārt Čehijas Republikas un Itālijas valdības, kā arī Eiropas Komisija uzskata, ka parādniekam ir jāpierāda, ka sertifikāti pamatojas uz eksportētāja pareizi sniegtām ziņām par faktiem.

26

Ir svarīgi uzsvērt šajā ziņā, ka šīs lietas apstākļi atšķiras no lietas, attiecībā uz kuru ir taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Beemsterboer Coldstore Services, apstākļiem, jo preferenču sistēma nav ieviesta atbilstoši brīvas tirdzniecības nolīgumam starp trešajām valstīm un Savienību, bet to Savienība ir ieviesusi vienpusēji atbilstoši Regulai Nr. 980/2005.

27

Šajā regulā atšķirībā no brīvas tirdzniecības nolīguma, kas tika aplūkots iepriekš minētajā spriedumā lietā Beemsterboer Coldstore Services, nav paredzēts eksportētāja pienākums saglabāt pamatojošos dokumentus, jo Savienībai nav iespējams vienpusēji noteikt pienākumus trešo valstu tirgus dalībniekiem.

28

Tādējādi attiecībā uz argumentu, ka šajā lietā pierādīšanas pienākums nav parādniekam, jo eksportētājam nevar tikt pārmesta pienākuma uzglabāt pamatojošos dokumentus neizpilde, ir jākonstatē, ka, ja šāds pienākums nav noteikts attiecīgajā tiesiskajā regulējumā, tas acīmredzami nevar tikt pārkāpts.

29

Tas, ka nepastāv šāds eksportētāja pienākums, pats par sevi nevar radīt situāciju, ka no parādnieka netiek prasīta nekāda rūpība vai viņš tiek atbrīvots no jebkura riska saistībā ar preces izcelsmes pārbaudi un noteikšanu pēcmuitošanas pārbaudē.

30

Kā Tiesa atkārtoti ir nolēmusi, līgumattiecībās tirgus dalībniekam ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātos pret vēlākas piedziņas risku (iepriekš minētais spriedums lietā Pascoal & Filhos, 60. punkts; 1999. gada 9. decembra rīkojums lietā C-299/98 P CPL Imperial 2 un Unifrigo/Komisija, Recueil, I-8683. lpp., 38. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Beemsterboer Coldstore Services, 41. punkts).

31

It īpaši tas, ka līguma noslēgšanas laikā vai pēc tam parādnieks saņem no otras līgumslēdzējas puses visus pierādījumus, kas apstiprina, ka preču izcelsme ir valsts, uz kuru attiecas vispārējā tarifa preferenču sistēma, tostarp dokumentus, kas pierāda šo izcelsmi, var būt nodrošinājums pret pēcmuitošanas prasību risku.

32

Turklāt ir jāuzsver, ka tas, ka importētājas valsts muitas iestādēm ir jāpierāda eksportētāja sniegto ziņu par faktiem nepareizība, bet tām nav iespējams to izdarīt, jo pēdējais ir izbeidzis savu darbību, varētu radīt tādas rīcības risku, kas nav savienojama ar vispārējās tarifa preferenču sistēmas mērķiem. Pat ja ražošanas izbeigšana principā ir bieži sastopams ekonomisks lēmums, nevar izslēgt, ka tas tomēr var būt nepareiza eksportētāja rīcība ar mērķi izvairīties no vispārējās tarifa preferenču sistēmas noteikumiem, ko šis eksportētājs ir lietojis kā līdzekli, lai noslēptu preču faktisko izcelsmi, kura ir valsts, kam netiek piemērots preferenciāls režīms.

33

Ir skaidrs, ka Savienība nedrīkst ciest importētāju piegādātāju nepareizās rīcības nelabvēlīgo seku dēļ (iepriekš minētais spriedums lietā Pascoal & Filhos, 59. punkts, un Beemsterboer Coldstore Services, 43. punkts).

34

Attiecībā uz faktu, ka Makao kompetentās iestādes nav atzinušas par spēka neesošiem pamatlietā aplūkotos izcelsmes sertifikātus, ir jānorāda, ka, protams, ir taisnība, ka Tiesa ir nospriedusi attiecībā uz Savienības un trešo valstu nolīgumiem, kā, piemēram, asociācijas līgumu vai brīvas tirdzniecības nolīgumu, ka administratīvās sadarbības sistēma var darboties tikai tad, ja importētājvalsts muitas administrācija atzīst eksportētājvalsts muitas iestādes tiesiski sniegtos novērtējumus (skat. 1984. gada 12. jūlija spriedumu lietā 218/83 Les Rapides Savoyards u.c., Recueil, 3105. lpp., 27. punkts; 2006. gada 9. februāra spriedumu apvienotajās lietās no C-23/04 līdz C-25/04 Sfakianakis, Krājums, I-1265. lpp., 23. punkts; 2010. gada 1. jūlija spriedumu lietā C-442/08 Komisija/Vācija, Krājums, I-6457. lpp., 72. punkts; kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Afasia Knits Deutschland, 29. punkts).

35

Tomēr tik un tā vajadzība dalībvalstu muitas administrācijai atzīt eksportētājas valsts muitas iestāžu izdarītos vērtējumus neizpaužas tādā pašā veidā, ja preferenču režīms ir izveidots nevis ar starptautisku līgumu, kas saista Savienību un trešo valsti, pamatojoties uz savstarpējiem pienākumiem, bet ar Savienības autonomu pasākumu (iepriekš minētais spriedums lietā Faroe Seafood u.c., 24. punkts).

36

Tādējādi ir jākonstatē, ka vispārējas tarifa preferenču sistēmas ietvaros, ko vienpusēji ir noteikusi Savienība, eksportētājas valsts iestādes izdarīts A veidlapas izcelsmes sertifikātu spēkā esamības vērtējums nevar būt saistošs Savienībai un tās dalībvalstīm, ja, kā tas ir tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, importētājas valsts muitas iestādes turpina pastiprināt šaubas par preču faktisko izcelsmi, lai gan minētie izcelsmes sertifikāti nav atzīti par spēkā neesošiem.

37

Pretējs risinājums, kas atņemtu importētājas valsts muitas iestādēm tādā procedūrā, kāda ir pamatlietā, kas uzsākta šīs pašas valsts tiesā, iespēju prasīt pierādījumus, ka izcelsmes sertifikāts ir izdots, pamatojoties uz eksportētāja nepareizi vai pareizi sniegtām ziņām par faktiem, kuri ietekmē pēcmuitošanas pārbaudes mērķi, kas, kā izriet no šī sprieduma 17. punkta, ir vēlāk pārbaudīt A veidlapas izcelsmes sertifikātā norādītas preces izcelsmes pareizību.

38

No iepriekš minētā izriet, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, pierādīšanas pierādījums, ka izcelsmes sertifikāts ir izdots, pamatojoties uz eksportētāja pareizi sniegtām ziņām par faktiem, ir parādniekam.

39

Protams, tas, ka šāds pierādīšanas pienākums tiek noteikts parādniekam, var tam radīt neērtības, it īpaši, ja tas no valsts, kam ir piešķirtas tarifa preferences, labā ticībā ir importējis preces, kuru izcelsme vēlāk eksportētāja apgalvoti nepatiesu paziņojumu dēļ ir apšaubīta pēcmuitošanas pārbaudē.

40

Tomēr ir jāatgādina, ka informētam un tiesību normas zinošam tirgus dalībniekam, novērtējot priekšrocības, ko var sagādāt preču, kam var piemērot preferenču tarifu, tirdzniecība, ņemot vērā tirgum piemītošos riskus, ko tas izpēta un kam tas piekrīt kā normālām tirdzniecības neērtībām (skat. 1980. gada 11. decembra spriedumu lietā 827/79 Acampora, Recueil, 3731. lpp., 8. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Pascoal & Filhos, 59. punkts, kā arī iepriekš minēto rīkojumu lietā CPL Imperial 2 un Unifrigo/Komisija, 37. punkts).

41

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja trešās valsts kompetentajām iestādēm pēcmuitošanas pārbaudē nav iespējams pārbaudīt, vai A veidlapas izcelsmes sertifikāts, ko tās ir izsniegušas, pamatojas uz eksportētāja pareizi sniegtām ziņām par faktiem, tādēļ, ka pēdējais ir izbeidzis ražošanu, pierādīšanas pienākums, ka šis sertifikāts ir izdots, pamatojoties uz eksportētāja pareizi sniegtām ziņām par faktiem, ir parādniekam.

42

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. novembra Regulu (EK) Nr. 2700/2000, 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja trešās valsts kompetentajām iestādēm pēcmuitošanas pārbaudē nav iespējams pārbaudīt, vai A veidlapas izcelsmes sertifikāts, ko tās ir izsniegušas, pamatojas uz eksportētāja pareizi sniegtām ziņām par faktiem, tādēļ, ka pēdējais ir izbeidzis ražošanu, pierādīšanas pienākums, ka šis sertifikāts ir izdots, pamatojoties uz eksportētāja pareizi sniegtām ziņām par faktiem, ir parādniekam.