—

V. H. Marques Almeida vārdā – A. Novo, advogada,

—

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un S. Nunes de Almeida, pārstāvji,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un F. Wannek, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – P. Guerra e Andrade, N. Yerrell un G. Braun, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1972. gada 24. aprīļa Direktīvas 72/166/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (OV L 103, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pirmā direktīva”) 3. panta 1. punktu, Padomes 1983. gada 30. decembra Otrās direktīvas 84/5/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz [mehānisko] transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (OV 1984, L 8, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “Otrā direktīva”) 2. panta 1. punktu, kā arī Padomes 1990. gada 14. maija Trešās direktīvas 90/232/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz [mehānisko] transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu (OV L 129, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “Trešā direktīva”) 1. un 1.a pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp V. H. Marques Almeida un Companhia de Seguros Fidelidade-Mundial SA (turpmāk tekstā – “Fidelidade-Mundial”), J. M. da Cunha Carvalheira, P. M. Carvalheira, kā arī Fundo de Garantia Automóvel [Automobiļu garantijas fondu] par atlīdzību, kas, pamatojoties uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu, [atbildētājiem] ir jāizmaksā par V. H. Marques Almeida ceļu satiksmes negadījumā nodarīto kaitējumu.

3

Saskaņā ar Pirmās direktīvas 3. panta 1. punktu:

“Katra dalībvalsts [..] veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, ir apdrošināta. Sedzamās atbildības apjomu un apdrošināšanas seguma noteikumus nosaka, pamatojoties uz tā apmēriem [apdrošinātā atlīdzība un šīs apdrošināšanas noteikumi ir jāparedz šajos pasākumos].”

4

Otrās direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka jebkuri likumos paredzētie vai līgumā noteiktie noteikumi, kas iekļauti apdrošināšanas polisē, kura izsniegta saskaņā ar [Pirmās direktīvas] 3. panta 1. punktu, un kas transportlīdzekļu lietošanas vai vadīšanas apdrošināšanu neattiecina uz:

piemērojot [Pirmās direktīvas] 3. panta 1. punktu, tiktu uzskatīti par spēkā neesošiem attiecībā uz prasījumiem, ko iesniedz trešās personas, kuras ir negadījumā cietušie.

Tomēr noteikumus vai atrunas, kas minētas pirmajā ievilkumā, var vērst pret personām, kuras apzināti reģistrējušas transportlīdzekli, kas radījis kaitējumus vai traumas, ja apdrošinātājs var pierādīt, ka personas ir zinājušas, ka transportlīdzeklis ir zagts.

Dalībvalstīm ir tiesības nepiemērot pirmās daļas noteikumus negadījumiem, kas notikuši to teritorijā, ciktāl cietušais par zaudējumiem var saņemt kompensāciju no sociālā nodrošinājuma iestādes.”

5

Trešās direktīvas 1. pantā ir paredzēts:

“Neskarot [Otrās direktīvas] 2. panta 1. punkta otro daļu, [Pirmās direktīvas] 3. panta 1. punktā minētā apdrošināšana ietver atbildību par transportlīdzekļa lietošanas rezultātā radītiem miesas bojājumiem visiem pasažieriem, izņemot vadītāju.

[..]”

6

Saskaņā ar Trešās direktīvas 1.a pantu, kas tajā iekļauts ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/14/EK, ar ko groza Padomes Direktīvas 72/166/EEK, 84/5/EEK, 88/357/EEK un 90/232/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/26/EK attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu (OV L 149, 14. lpp.):

“[Pirmās direktīvas] 3. panta 1. punktā minētā apdrošināšana attiecas uz miesas bojājumiem un kaitējumu īpašumam, ko cieš gājēji, riteņbraucēji un citi ceļu satiksmes dalībnieki, kas neizmanto mehāniskos transportlīdzekļus un kuriem saskaņā ar valsts civiltiesību aktiem ir tiesības uz kompensāciju sakarā ar negadījumiem, kuros iesaistīts transportlīdzeklis. Šis pants neskar civiltiesisko atbildību vai zaudējumu summu.”

7

Saskaņā ar Portugāles Civilkodeksa 503. panta 1. punktu:

“Persona, kurai ir faktiskā kontrole pār mehānisko transportlīdzekli un kura to izmanto savām vajadzībām, pat ja tā rīkojas ar pārstāvja starpniecību, atbild par kaitējumu, kas rodas no transportlīdzeklim piemītošajiem riskiem, pat tad, ja tas netiek izmantots satiksmē.”

8

Šī kodeksa 504. panta 1. punktā ir noteikts:

“Atbildības par transportlīdzekļa radīto kaitējumu ietvaros atlīdzība tiek izmaksāta trešajām personām, kā arī transportlīdzekļa pasažieriem.”

9

Saskaņā ar minētā kodeksa 505. pantu:

“Neskarot 570. panta noteikumus, 503. panta 1. punktā paredzētā atbildība neiestājas tikai tad, ja satiksmes negadījumā ir vainojams cietušais vai trešā persona vai ja tas ir radies nepārvaramas varas apstākļos, kas nav saistīti ar transportlīdzekļa darbību.”

10

Šī paša kodeksa 570. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja cietušā vaina ir bijusi kaitējuma rašanās vai pastiprināšanās pamatā, kompetentā tiesa, ņemot vērā katras iesaistītās personas pieļauto pārkāpumu smagumu un no tā izrietošās sekas, nosaka, vai atlīdzība ir piešķirama pilnībā, tā samazināma vai to nepiešķir vispār.

2.   Ja atbildība ir balstīta tikai uz vainas esamības prezumpciju, tad cietušā vaina, ja nav pretēja regulējuma, izslēdz atlīdzības izmaksāšanas pienākumu.”

11

2004. gada 12. jūnijā notika sadursme starp transportlīdzekli, kurā V. H. Marques Almeida brauca kā pasažieris, un J. M. da Cunha Carvalheira piederošo transportlīdzekli, kuru vadīja P. M. Carvalheira.

12

Negadījuma brīdī V. H. Marques Almeida, kurš sēdēja priekšējā sēdeklī un nebija piesprādzējies ar drošības jostu, izlidoja caur priekšējo stiklu, un tādējādi viņam tika nodarītas dziļas grieztas brūces galvā un sejā.

13

Sadursmes dienā transportlīdzekļa, kurā brauca V. H. Marques Almeida, īpašniekam bija ar Fidelidade-Mundial parakstīts apdrošināšanas līgums par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar šā transportlīdzekļa lietošanu. Turpretī attiecībā uz transportlīdzekli, kas pieder J. M. da Cunha Carvalheira, nebija noslēgts apdrošināšanas līgums par šādas atbildības segšanu.

14

Pēc šī negadījuma V. H. Marques Almeida kompetentajā Portugāles tiesā cēla prasību par zaudējumu atlīdzību, lai Fidelidade-Mundial, J. M. da Cunha Carvalheira un P. M. Carvalheira, kā arī Fundo de Garantia Automóvel solidāri tiktu piespriests viņam izmaksāt EUR 65000 par kaitējumu, kas viņam esot ticis nodarīts negadījumā, kā arī summu, kas vajadzīga, lai veiktu iespējamas ķirurģiskas operācijas.

15

Šī prasība tika noraidīta, pamatojoties uz Portugāles Civilkodeksa 570. pantu, jo V. H. Marques Almeida nodarītais kaitējums bija radies paša vainas dēļ, proti, tādēļ, ka viņš, pārkāpjot Ceļu satiksmes kodeksa 82. panta 1. punktu, nebija piesprādzējies ar drošības jostu.

16

V. H. Marques Almeida par šo spriedumu cēla apelāciju Tribunal da Relação de Guimarães [Gimaraišas Apelācijas tiesā].

17

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar valsts judikatūras lielāko daļu, ko ir piemērojusi pirmās instances tiesa, ceļu satiksmes negadījumā cietušās personas atbildība par tai nodarītā kaitējuma veicināšanu saskaņā ar Portugāles Civilkodeksa 505. un 570. pantu izslēdz personas, kura faktiski ir vadījusi attiecīgo transportlīdzekli, objektīvo atbildību, kas izriet no minētā kodeksa 503. panta 1. punkta.

18

No minētā izrietot, ka tādos apstākļos kā pamatlietā, ciktāl nav pierādīts, ka sadursmē nonākušo mehānisko transportlīdzekļu vadītāji ir pieļāvuši kļūdu, bet ir konstatēts, ka cietušajam pasažierim nodarītais kaitējums ir radies paša vainas dēļ, minētais pasažieris nevar saņemt atlīdzību, pamatojoties uz Portugāles Civilkodeksa 503. panta 1. punktā paredzēto objektīvo atbildību.

19

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka no Tiesas judikatūras, it īpaši no 2005. gada 30. jūnija sprieduma lietā C-537/03 Candolin u.c. (Krājums, I-5745. lpp.) un 2007. gada 19. aprīļa sprieduma lietā C-356/05 Farrell (Krājums, I-3067. lpp.), izriet, ka ar to mēģina aizsargāt tieši negadījumā cietušo transportlīdzekļu pasažierus. Tādējādi Tiesa esot nospriedusi, ka nav piemērojami dalībvalsts normatīvi un līgumiski noteikumi, kuros, pārkāpjot Pirmās, Otrās un Trešās direktīvas noteikumus, noteiktos apstākļos ir paredzēta atkāpe no pienākuma izmaksāt atlīdzību minētajiem pasažieriem.

20

Ņemot vērā šo Tiesas judikatūru, Tribunal da Relação de Guimarães radās šaubas par pamatlietā piemērojamā civiltiesiskās atbildības regulējuma saderību ar atbilstošajām Savienības tiesību normām.

21

Šādos apstākļos Tribunal da Relação de Guimarães nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Pirmās direktīvas] 3. panta 1. punkts, [Otrās direktīvas] 2. panta 1. punkts un [Trešās direktīvas] 1. un 1.a pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts civiltiesību normas, it īpaši Civilkodeksa 503. panta 1. punkts, 504., 505. un 570. pants, kurās noteikts, ka divu transportlīdzekļu sadursmes gadījumā, kurā nav vainojams neviens no vadītājiem un kādam no šo transportlīdzekļu pasažieriem (cietušais, kurš lūdz atlīdzinājumu) radušies miesas bojājumi, šīs personas lūgtā kaitējuma atlīdzība tiek vai nu liegta, vai ierobežota tādēļ, ka šis pasažieris ir veicinājis kaitējuma rašanos, jo, atrodoties transportlīdzekļa pasažieru sēdeklī blakus vadītājam, viņš nebija piesprādzējies ar drošības jostu, kā tas ir prasīts valsts tiesiskajā regulējumā,

22

Vispirms ir jāatzīst, ka Trešās direktīvas, kas grozīta ar Direktīvu 2005/14, 1.a pants nav piemērojams pamatlietas faktiem nedz ratione materiae, nedz ratione temporis, kā to pamatoti norādīja Vācijas valdība. Proti, pirmkārt, šī tiesību norma attiecas tikai uz tiesībām uz nodarītā kaitējuma atlīdzību gājējiem, riteņbraucējiem un citiem ceļu satiksmes dalībniekiem, kas neizmanto mehāniskos transportlīdzekļus. Tomēr sadursmē, kurā V. H. Marques Almeida tika nodarīts kaitējums, viņš bija mehāniskā transportlīdzekļa pasažieris.

23

Otrkārt, šī tiesību norma Trešajā direktīvā tika ieviesta ar Direktīvu 2005/14, kuras 7. pantā ir noteikts, ka tā stājas spēkā tās publicēšanas dienā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, proti, 2005. gada 11. jūnijā, un kuras 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tā ir jātransponē vēlākais līdz 2007. gada 11. jūnijam. Tomēr ceļu satiksmes negadījums, kura dēļ radās strīds pamatlietā, notika 2004. gada 12. jūnijā.

24

Līdz ar to ir jāuzskata, ka prejudiciālais jautājums attiecas tikai uz Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkta, Otrās direktīvas 2. panta 1. punkta un Trešās direktīvas 1. panta interpretāciju.

25

Savā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkts, Otrās direktīvas 2. panta 1. punkts un Trešās direktīvas 1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesību akti, kuros divu mehānisko transportlīdzekļu sadursmes gadījumā, kurā nav vainojams neviens no minēto transportlīdzekļu vadītājiem un kurā viena transportlīdzekļa pasažierim tika nodarīti miesas bojājumi, tikai tādēļ, ka šis pasažieris pats ir veicinājis minētā kaitējuma rašanos, ir atļauts ierobežot vai izslēgt apdrošināto civiltiesisko atbildību un tādējādi – atlīdzību šim pasažierim atbilstoši civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu.

26

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no Pirmās un Otrās direktīvas preambulām izriet, ka tām, pirmkārt, ir jānodrošina transportlīdzekļu, kas parasti atrodas Savienības teritorijā, kā arī to pasažieru brīva pārvietošanās un, otrkārt, ir jānodrošina, lai negadījumos, kurus izraisa šie transportlīdzekļi, cietušās personas iegūtu līdzvērtīgu attieksmi neatkarīgi no tā, kurā vietā Savienībā negadījums ir noticis (1996. gada 28. marta spriedums lietā C-129/94 Ruiz Bernáldez, Recueil, I-1829. lpp., 13. punkts; 2000. gada 14. septembra spriedums lietā C-348/98 Mendes Ferreira un Delgado Correia Ferreira, Recueil, I-6711. lpp., 24. punkts; 2011. gada 17. marta spriedums lietā C-484/09 Carvalho Ferreira Santos, Krājums, I-1821. lpp., 24. punkts, kā arī 2011. gada 9. jūnija spriedums lietā C-409/09 Ambrósio Lavrador un Olival Ferreira Bonifácio, Krājums, I-4955. lpp., 23. punkts).

27

Tādējādi Pirmajā direktīvā, kas precizēta un papildināta ar Otro un Trešo direktīvu, ir paredzēts katras dalībvalsts pienākums nodrošināt, ka civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, ir apdrošināta, un īpaši ir precizēts, uz kādiem kaitējuma veidiem šai apdrošināšanai ir jāattiecas un kurām cietušajām trešajām personām šī apdrošināšana ir jāgarantē (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Mendes Ferreira un Delgado Correia Ferreira, 27. punkts; lietā Carvalho Ferreira Santos, 27. punkts, kā arī lietā Ambrósio Lavrador un Olival Ferreira Bonifácio, 24. punkts).

28

Tomēr ir jāatgādina, ka pienākums nodrošināt, ka civiltiesiskās atbildības apdrošināšana sedz trešajai personai mehānisko transportlīdzekļu radīto kaitējumu, atšķiras no pasažieru kompensācijas tiesību apjoma, pamatojoties uz apdrošinātā civiltiesisko atbildību. Proti, pirmais ir definēts un garantēts Savienības tiesiskajā regulējumā, savukārt otrais būtībā ir reglamentēts valsts tiesībās (iepriekš minētie spriedumi lietā Carvalho Ferreira Santos, 31. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī lietā Ambrósio Lavrador un Olival Ferreira Bonifácio, 25. punkts).

29

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka no Pirmās, Otrās un Trešās direktīvas mērķa, kā arī no šo direktīvu teksta izriet, ka ar tām nav paredzēts saskaņot dalībvalstīs pastāvošās civiltiesiskās atbildības sistēmas un ka atbilstoši pašlaik spēkā esošajām Savienības tiesībām dalībvalstis var brīvi noteikt civiltiesiskās atbildības sistēmu, kas piemērojama transportlīdzekļu ceļu satiksmes negadījumiem (iepriekš minētie spriedumi lietā Carvalho Ferreira Santos, 32. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī lietā Ambrósio Lavrador un Olival Ferreira Bonifácio, 26. punkts).

30

Tādējādi dalībvalstīm ir jānodrošina, ka civiltiesiskā atbildība saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu, kas piemērojama atbilstoši šo valstu tiesību normām, ir apdrošināta atbilstoši triju minēto direktīvu noteikumiem (iepriekš minētie spriedumi lietā Mendes Ferreira un Delgado Correia Ferreira, 29. punkts; lietā Farrell, 33. punkts; lietā Carvalho Ferreira Santos, 34. punkts, kā arī lietā Ambrósio Lavrador un Olival Ferreira Bonifácio, 27. punkts).

31

Tāpat no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstīm sava kompetence šajā jomā ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības, un ka valsts tiesību normas par kaitējuma atlīdzību ceļu satiksmes negadījumos nevar atņemt Pirmajai, Otrajai un Trešajai direktīvai to lietderīgo iedarbību (iepriekš minētais spriedums lietā Ambrósio Lavrador un Olival Ferreira Bonifácio, 28. punkts).

32

Kā Tiesa ir precizējusi, šīm direktīvām šāda iedarbība tiek atņemta, ja, pamatojoties tikai uz cietušā līdzdalību zaudējumu nodarīšanā, ar valsts tiesisko regulējumu, kas noteikts, pamatojoties uz vispārīgiem un abstraktiem kritērijiem, cietušajam vai nu tiek liegtas tiesības uz transportlīdzekļa obligātās apdrošināšanas atlīdzību, vai arī tās tiek nesamērīgi ierobežotas. Tikai izņēmuma apstākļos cietušā zaudējumu atlīdzības apjomu var ierobežot, pamatojoties uz individuālu novērtējumu (iepriekš minētais spriedums lietā Ambrósio Lavrador un Olival Ferreira Bonifácio, 29. punkts).

33

Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesiskais regulējums, kurā tikai tādēļ, ka pasažieris ir veicinājis tam nodarīta kaitējuma rašanos, ir atļauts liegt vai nesamērīgi ierobežot minētā pasažiera tiesības saņemt ar mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas starpniecību izmaksājamo atlīdzību, ir pretrunā Otrās direktīvas 2. panta 1. punktam un Trešās direktīvas 1. pantam (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Candolin u.c., 35. punkts, kā arī lietā Farrell, 35. punkts).

34

Tomēr saistībā ar pamatlietu ir jānorāda, pirmkārt, ka atšķirībā no apstākļiem, par kuriem taisīti iepriekš minētie spriedumi lietā Candolin u.c. un lietā Farrell, ceļu satiksmes negadījumā cietušo personu tiesības uz kaitējuma atlīdzību tiek skartas nevis tiesību normās apdrošināšanas jomā paredzētā civiltiesiskās atbildības saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu apdrošināšanas seguma ierobežojuma dēļ, bet gan – tāpat kā strīdos, kuros tika taisīti iepriekš minētie spriedumi lietā Carvalho Ferreira Santos, kā arī lietā Ambrósio Lavrador un Olival Ferreira Bonifácio, – valsts civiltiesiskās atbildības sistēmas mehānisko transportlīdzekļu ceļu satiksmes negadījumu jomā dēļ.

35

Proti, attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma pamatlietā mērķis ir tikai noteikt cietušā tiesības uz atlīdzību saskaņā ar apdrošinātā civiltiesisko atbildību, kā arī šo tiesību iespējamo apmēru. Turpretī tas nav tāds, kas ierobežotu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas segumu, kas ir paredzēts apdrošinātajam.

36

Otrkārt, no iesniedzējtiesas lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Portugāles Civilkodeksa 503. un 504. pantā ir noteikta objektīva atbildība par ceļu satiksmes negadījumu, bet, neskarot minētā kodeksa 570. pantu, atbilstoši šī kodeksa 505. pantam atbildība par risku, kas paredzēta tā 503. panta 1. punktā, neiestājas tikai tad, ja ceļu satiksmes negadījumā ir vainojams cietušais vai trešā persona vai ja tas ir radies nepārvaramas varas dēļ. Portugāles Civilkodeksa 570. panta 1. punktā ir precizēts, ka, ja cietušā vaina ir bijusi kaitējuma rašanās vai pastiprināšanās pamatā, šai personai, kompetentajai tiesai izvērtējot šīs vainas smaguma pakāpi un to radītās sekas, var pilnībā vai daļēji tikt atteikta kaitējuma atlīdzība (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ambrósio Lavrador un Olival Ferreira Bonifácio, 32. punkts).

37

Pretēji atbilstošajiem tiesiskajiem apstākļiem, kuros tika taisīti iepriekš minētie spriedumi lietā Candolin u.c., kā arī lietā Farrell, gadījumā, ja kaitējums ceļu satiksmes negadījumā cietušajam – šajā gadījumā – šādā negadījumā iesaistītā transportlīdzekļa pasažierim – radies paša vainas dēļ, ar minēto valsts tiesisko regulējumu netiek automātiski izslēgtas vai nesamērīgi samazinātas šā cietušā tiesības uz mehāniskā transportlīdzekļa, kas bija iesaistīts ceļu satiksmes negadījumā, vadītāja civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas nodrošinātu atlīdzību, kas attiecas uz negadījumā iesaistīto transportlīdzekļu vadītājiem (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Carvalho Ferreira Santos, 43. punkts, kā arī lietā Ambrósio Lavrador un Olival Ferreira Bonifácio, 34. punkts).

38

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāatzīst, ka valsts tiesiskais regulējums pamatlietā neietekmē Savienības tiesības paredzēto garantiju, ka civiltiesiskā atbildība saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu, kas noteikta saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām, ir apdrošināta atbilstoši Pirmās, Otrās un Trešās direktīvas noteikumiem (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Carvalho Ferreira Santos, 44. punkts, kā arī lietā Ambrósio Lavrador un Olival Ferreira Bonifácio, 34. punkts).

39

Līdz ar to uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka tādos apstākļos kā pamatlietā Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkts, Otrās direktīvas 2. panta 1. punkts un Trešās direktīvas 1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts tiesību akti, kuros divu mehānisko transportlīdzekļu sadursmes gadījumā, kurā nav vainojams neviens no minēto transportlīdzekļu vadītājiem un kurā viena transportlīdzekļa pasažierim tika nodarīti miesas bojājumi, ir atļauts ierobežot vai izslēgt apdrošināto civiltiesisko atbildību.

40

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Tādos apstākļos kā pamatlietā Padomes 1972. gada 24. aprīļa Direktīvas 72/166/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību 3. panta 1. punkts, Padomes 1983. gada 30. decembra Otrās direktīvas 84/5/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz [mehānisko] transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu 2. panta 1. punkts un Padomes 1990. gada 14. maija Trešās direktīvas 90/232/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz [mehānisko] transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu 1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts tiesību akti, kuros divu mehānisko transportlīdzekļu sadursmes gadījumā, kurā nav vainojams neviens no minēto transportlīdzekļu vadītājiem un kurā viena transportlīdzekļa pasažierim tika nodarīti miesas bojājumi, ir atļauts ierobežot vai izslēgt apdrošināto civiltiesisko atbildību.