—

Valsts ieņēmumu dienesta vārdā – N. Jezdakova, pārstāve,

—

Latvijas valdības vārdā – I. Kalniņš un D. Pelše, pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz A. De Stefano, avoccato dello Stato,

—

Eiropas Komisijas vārdā – L. Bouyon un A. Sauka, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1983. gada 28. marta Regulas (EEK) Nr. 918/83, ar kuru izveido Kopienas sistēmu atbrīvojumiem no muitas nodokļiem (OV L 105, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “regula”) 1. panta 2. punkta c) apakšpunktu, 2. pantu un 7. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp L. Treimani un Valsts ieņēmumu dienestu (turpmāk tekstā – “VID”) jautājumā par ievedmuitas nodokli par Eiropas Savienības teritorijā ievestu automašīnu.

3

Regulas preambulas pirmajos trīs apsvērumos ir noteikts:

“tā kā, ja saskaņā ar Līguma noteikumiem nav noteikti īpaši izņēmumi, tad visām [Savienībā] ievestajām precēm piemēro kopīgus muitas tarifa nodokļus; tā kā tas pats attiecas uz lauksaimniecības maksājumiem un visiem citiem ievedmuitas maksājumiem, kas noteiktas saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku vai saskaņā ar īpašu režīmu, ko piemēro dažām precēm, kuras iegūst, pārstrādājot lauksaimniecības produktus;

tā kā tomēr dažos skaidri noteiktos gadījumos, kad preču ievešanas īpašo apstākļu dēļ nav jāpiemēro parastie ekonomikas aizsardzības līdzekļi, šāda nodokļu uzlikšana nav pamatota;

tā kā būtu jāveic pasākumi, kādi pārsvarā paredzēti vairumā muitas noteikumu, kas ļautu šādos apstākļos ievest preces ar atbrīvojumu no parastajiem ievedmuitas nodokļiem.”

4

Regulas 1. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir formulēts šādi:

“Šajā regulā:

[..]

“Personiskā manta” ir:

Personiskā manta ir arī mājsaimniecības preču krājumi ģimenes dienišķām vajadzībām, mājdzīvnieki un jājamdzīvnieki, kā arī pārnēsājami lietišķās mākslas vai brīvo mākslu darbarīki, kas attiecīgai personai vajadzīgi tās arodam vai profesijai. “Personiskā manta” ne īpašību, ne daudzuma ziņā nedrīkst liecināt par ievešanu komerciāliem nolūkiem.”

5

Regulas 2. pantā ir noteikts:

“Ievērojot 3. līdz 10. pantu, ar atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem ieved personisko mantu, ko ieved fiziskas personas, kuras pārceļas no pastāvīgās dzīvesvietas trešā valstī uz pastāvīgu dzīvesvietu [Savienības] muitas teritorijā.”

6

Regulas 3. pantā ir noteikts:

“Atbrīvojums attiecas tikai uz personisko mantu, kas:

Dalībvalstis turklāt var atbrīvojuma piemērošanu pakļaut nosacījumam, ka uz šo mantu izcelsmes valstī vai izbraukšanas valstī ir attiecināti muitas un/vai fiskāli maksājumi, kas tai parasti uzliekami.”

7

Regulas 7. pantā ir noteikts:

“1.   Kamēr nav beidzies 12 mēnešu termiņš no dienas, kad apstiprināta personiskās mantas ievešana brīvai apgrozībai, personisko mantu, kas ievesta bez nodokļiem, nedrīkst patapināt, ieķīlāt, izīrēt vai atsavināt par atlīdzību vai par brīvu, par to iepriekš nepaziņojot kompetentām iestādēm.

2.   Patapinot, ieķīlājot, izīrējot vai atsavinot personisko mantu pirms 1. punktā minētā termiņa beigām, par to ir jāmaksā ievedmuitas nodoklis pēc likmes, kas ir spēkā šādas patapināšanas, ieķīlāšanas, izīrēšanas vai atsavināšanas dienā, pamatojoties uz mantas veidu un muitas vērtību, kādu kompetentās iestādes apstiprinājušas vai atzinušas šajā dienā.”

8

L. Treimanis ar savu dēlu dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs. 2007. gadā viņi nolēma pārcelties uz dzīvi Latvijā, L. Treimanim piederošā mājoklī. 2007. gada 19. martā L. Treimanis saskaņā ar regulas 2. pantā paredzēto atbrīvojumu ieveda viņam piederošo automašīnu bez ievedmuitas nodokļiem. Tajā pašā datumā izdotajā transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā ir norādīts, ka šīs automašīnas īpašnieks ir L. Treimanis, bet tās turētājs ir viņa dēls.

9

2007. gada 17. decembrī VID Rīgas muitas reģionālā iestāde pieņēma lēmumu, ar kuru L. Treimanim tika noteikts samaksāt ievedmuitas nodokli, pievienotās vērtības nodokli un naudas sodu par kopējo summu LVL 2257,64 apmērā. VID ģenerāldirektors ar 2008. gada 9. maija lēmumu iepriekš minēto lēmumu atstāja negrozītu. Viņš uzskatīja, ka L. Treimanis nav ievērojis regulas 7. panta noteikumus, tāpēc pamatlietā izskatāmā automašīna nav uzskatāma par paredzētu L. Treimaņa un viņa dēla veidotās mājsaimniecības vajadzībām. Saskaņā ar Iedzīvotāju reģistrā pieejamo informāciju L. Treimaņa dēla dzīvesvieta esot Rīgā, bet viņš studējot Tallinā (Igaunija), nestrādājot un esot tēva apgādībā. Turklāt L. Treimaņa deklarētā dzīvesvieta joprojām esot Amerikas Savienotajās Valstīs, kurš viņš uzturoties kopš 2007. gada rudens. Šādos apstākļos VID ģenerāldirektors secināja, ka L. Treimanis nedzīvo kopā ar savu dēlu un ka šī automašīna nevar tikt uzskatīta par ievestu mājsaimniecības vajadzībām.

10

L. Treimanis Administratīvajā rajona tiesā iesniedza pieteikumu par 2008. gada 9. maija lēmuma atcelšanu. Viņš apgalvoja, ka VID ģenerāldirektors ir nepamatoti sašaurinājis “mājsaimniecības” jēdziena saturu, kas nozīmējot kopēju lietu vešanu un ietverot arī vecāku pienākumu uzturēt savus bērnus. Viņš turklāt apgalvoja, ka viņam ar dēlu neesot noslēgts patapinājuma līgums, bet ka starp viņiem esot vienkāršas pilnvarojuma attiecības, jo viņa dēls esot pilnvarots rīkoties sava tēva interesēs un automašīna neesot bijusi paredzēta viņa dēla vajadzībām. Tāpēc viņa savstarpējās attiecības ar dēlu esot vērtējamas ģimenes lokā.

11

VID ģenerāldirektors apgalvoja, ka L. Treimanis šo automašīnu ir nodevis savam dēlam ar “patapinājuma” līgumu, tādēļ arī dēls transportlīdzekļa reģistrācijas apliecībā esot norādīts kā šīs automašīnas turētājs.

12

Tā kā Administratīvajai rajona tiesai radās šaubas par to, vai šādos lietas apstākļos ievestā automašīna ir uzskatāma par mantu, kas ir paredzēta L. Treimaņa un viņa dēla mājsaimniecības vajadzībām, vai arī par patapinājuma priekšmetu regulas 7. panta izpratnē, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai regulas [..] 7. panta 1. punkts aizliedz īpašniekam Eiropas Savienībā no trešās valsts ievestu personīgo automašīnu nodot bezatlīdzības lietošanā savas ģimenes loceklim, kurš ir reāli pārcēlies no trešās valsts uz dzīvi Eiropas Savienībā un ar kuru automašīnas īpašnieks dzīvojis kopā vienā mājsaimniecībā trešajā valstī pirms automašīnas ievešanas Eiropas Savienībā, ja pats automašīnas īpašnieks pēc automašīnas ievešanas Eiropas Savienībā pamatā uzturas trešajā valstī?”

13

Iesniedzējtiesa ar šo jautājumu vēlas noskaidrot, vai regulas 2. pants un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka privātas automašīnas īpašnieks, kas savu “pastāvīgo dzīvesvietu” no trešās valsts ir pārcēlis uz Savienības dalībvalsti un kas šo automašīnu šajā dalībvalstī ir ievedis no trešās valsts, var izmantot atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa, ja šī automašīna Savienības teritorijā ir nodota bezatlīdzības lietošanā viņa ģimenes loceklim, ar kuru viņš minētajā trešajā valstī ir dzīvojis vienā mājsaimniecībā, lai gan pats īpašnieks pēc ievešanas joprojām pamatā uzturas minētajā trešajā valstī.

14

Lai atbildētu uz šo jautājumu, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai pamatlietā izskatāmā automašīna atbilst nosacījumiem, lai tai tiktu piemērots atbrīvojums no ievedmuitas nodokļiem, un, otrkārt, jānoskaidro, vai tādos apstākļos kā pamatlietā atbrīvojums no ievedmuitas nodokļiem tiek zaudēts, kā rezultātā tiktu noteikts pienākums šos ievedmuitas nodokļus samaksāt.

15

Pirmām kārtām, runājot par ievešanu, kas ir atbrīvota no ievedmuitas nodokļiem, regulā ir izvirzīti nosacījumi gan attiecībā uz pašu importētāju, gan ievestās mantas raksturu.

16

Runājot par importētāju, regulas 2. pantā ir noteikts, ka ar atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem var ievest mantu, ko ieved fiziska persona, kura savu pastāvīgo dzīvesvietu pārceļ uz Savienības muitas teritoriju.

17

Iesniedzējtiesai ir jāpārliecinās, ka pamatlietā izskatāmās automašīnas īpašnieks savu “pastāvīgo dzīvesvietu” patiešām ir pārcēlis uz Latviju. Lasot iesniedzējtiesas lēmumu par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, nav iespējams konstatēt, vai L. Treimanis Latvijā patiešām dzīvo vai arī bieži uzturas šajā valstī. Minētā lēmuma 8. punktā ir precizēts, ka, no vienas puses, 2007. gadā L. Treimanis kopā ar savu dēlu esot pārcēlušies uz dzīvi Latvijā un ka, no otras puses, 2008. gada 9. maija lēmuma pieņemšanas brīdī viņa reģistrētā dzīvesvieta joprojām esot bijusi Amerikas Savienotajās Valstīs, kur viņš pamatā arī uzturējies.

18

Gadījumā, ja iesniedzējtiesa uzskatītu, ka L. Treimanis nav pārcēlies “uz pastāvīgu dzīvesvietu [Savienības] muitas teritorijā” regulas 2. panta izpratnē, iesniedzējtiesai no tā būtu jāsecina, ka attiecīgā automašīna nevar tikt ievesta ar atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem. Savukārt pretējā gadījumā būtu jānoskaidro, vai ir izpildīti nosacījumi attiecībā uz ievestās mantas raksturu.

19

Attiecībā uz tādas mantas raksturu, kas ievesta ar atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem, regulas 2. pantā ir precizēts, ka tai ir jābūt personiskai mantai. Regulas 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā personiskā manta ir definēta kā “manta, kas paredzēta attiecīgo personu personiskai lietošanai vai arī to mājsaimniecības vajadzībām”. Šajā normā ir precizēts, ka šajā kategorijā ietilpst privāti mehāniskie transportlīdzekļi.

20

Pamatlietā ir noskaidrots, ka ievesto automašīnu lieto importētāja dēls, no kā izriet, ka šis transportlīdzeklis nav uzskatāms par esošu importētāja personiskajā lietošanā.

21

Tāpēc ir jānoskaidro, vai tāda automašīna kā pamatlietā, kuru ir ievedis tās īpašnieks, bet lieto viņa dēls, var tikt uzskatīta par “mājsaimniecības vajadzībām paredzētu mantu” regulas 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

22

Regulas 1. pantā nav definēts, kas būtu jāsaprot ar “mājsaimniecības vajadzībām paredzētu mantu”. Šajā ziņā gan no vienveidīgas Savienības tiesību piemērošanas nosacījumiem, gan no vienlīdzības principa izriet, ka Savienības tiesību normas noteikumi, kuros nav ietverta tieša norāde uz dalībvalstu tiesībām to nozīmes un piemērojamības noteikšanai, principā visā Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi (1984. gada 18. janvāra spriedums lietā 327/82 Ekro, Recueil, 107. lpp., 11. punkts; 2000. gada 19. septembra spriedums lietā C-287/98 Linster, Recueil, I-6917. lpp., 43. punkts, un 2005. gada 17. marta spriedums lietā C-170/03 Feron, Krājums, I-2299. lpp., 26. punkts).

23

No tā izriet, ka regulas 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā minētais jēdziens “mājsaimniecības vajadzībām paredzēta manta” ir jāinterpretē autonomi.

24

Šādas interpretācijas nolūkā būtu jāatgādina Savienības likumdevēja izvirzītie mērķi regulas pieņemšanas procesā. Viens no tiem ir atvieglot jaunas dzīvesvietas nodibināšanu dalībvalstī, bet otrs – atvieglot dalībvalstu muitas iestāžu darbu.

25

Regulas preambulas otrajā apsvērumā vēl ir precizēts, ka “dažos skaidri noteiktos gadījumos, kad preču ievešanas īpašo apstākļu dēļ nav jāpiemēro parastie ekonomikas aizsardzības līdzekļi, šāda nodokļu uzlikšana nav pamatota”.

26

Arīdzan Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumā par priekšlikumu Padomes Regulai (EEK), ar ko izveido Kopienas režīmu atbrīvojumiem no muitas nodokļa (OV 1980, C 72, 20. lpp.), ir uzsvērts, ka “regulējamais priekšmets ietekmē fizisku personu un to ģimeņu dzīvi un nebūtu vēlama ierobežojoša pieeja. Turklāt apstākļi, kuros manta, kas atbrīvojama no nodokļiem, tiek importēta, ir tādi, ka šī manta nevar konkurēt ar līdzīgu Kopienas izcelsmes mantu vai nevēlami ietekmēt valstu ienākumus no nodokļiem”.

27

Visbeidzot, Tiesa ir nospriedusi, ka saskaņā ar attiecīgajām regulas normām par importu, kam nav komerciāla rakstura, tiek uzskatīts imports, kas attiecas tikai un vienīgi uz ceļotāju vai viņu ģimenes locekļu personiskai lietošanai paredzētām precēm (2002. gada 4. jūnija spriedums lietā C-99/00 Lyckeskog, Recueil, I-4839. lpp., 25. punkts). Tāpat arī saskaņā ar regulas 1. panta 2. punkta c) apakšpunktu ir būtiski, lai personiskās mantas ne īpašību, ne daudzuma ziņā neliecinātu par komerciāliem nolūkiem (iepriekš minētais spriedums lietā Feron, 20. punkts).

28

Turklāt regulas mērķi būtu grūtāk sasniedzami, ja personiskās mantas, kas netiek ievestas komerciālā nolūkā, tiktu apliktas ar ievedmuitas nodokli, kā to iepriekš minētās lietas Feron secinājumu 74. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts Pojarešs Maduru [Poiares Maduro].

29

Līdz ar to atbrīvojums no nodokļa ir pieļaujams attiecībā uz ievestajām mantām, kuru lietošana ir cieši saistīta ar ieinteresēto personu un viņu ģimenes locekļu privāto dzīvi un attiecībā uz kurām nav nekādu komerciālu apsvērumu. Jēdziens “mājsaimniecības vajadzībām paredzēta manta” ir jāinterpretē šo apsvērumu kontekstā.

30

Tā kā no regulas 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta izriet, ka privāta automašīna ir personiska manta, jānoskaidro, vai šāda automašīna, ja to lieto importētāja ģimenes loceklis, var tikt kvalificēta kā šīs personas mājsaimniecības vajadzībām paredzēta manta.

31

Ņemot vērā šī sprieduma 24.–29. punktā izklāstītos principus, nešķiet, ka šādas mantas lietošana importētāja ģimenes locekļa personā varētu tikt uzskatīta par lietošanu komerciālā nolūkā.

32

Tomēr būtu jāprecizē, kas ietilpst importētāja “ģimenes locekļa” jēdzienā.

33

Šajā ziņā Komisija norāda, ka saskaņā ar Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas ir grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EEK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1999. gada 8. februāra Regulu (EK) Nr. 307/1999 (OV L 38, 1. lpp.), 1. panta f) punkta i) apakšpunktu “ģimenes loceklis” nozīmē “jebkuru personu, kuru par ģimenes locekli definē vai atzīst, vai par mājsaimniecības locekli uzskata tajos tiesību aktos, saskaņā ar kuriem tiek paredzēti pabalsti [..]; tomēr gadījumos, kad minētie tiesību akti par ģimenes locekli vai mājsaimniecības locekli uzskata tikai tādu personu, kas dzīvo kopā ar darbinieku vai pašnodarbinātu personu, vai studentu, šo nosacījumu uzskata par izpildītu, ja attiecīgā persona lielākoties atrodas šīs personas apgādībā”.

34

Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp.), 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā kā “ģimenes loceklis” ir definēti arī “tiešie pēcnācēji vecumā līdz 21 gadam, [vai] kuri ir tā apgādībā”.

35

Šo noteikumu kontekstā un lai definētu “mājsaimniecības vajadzībām paredzētu mantu” gadījumā, kad persona ir ievedusi mantu, šīs personas ģimenes loceklis, kas šo mantu lieto, var tikt definēts kā persona, kas dzīvo kopā ar importētāju vai kas ir lielākoties tā apgādībā.

36

No šiem apstākļiem izriet, ka privāta automašīna, ja to lieto importētāja ģimenes loceklis, proti, persona, kas ar viņu dzīvo kopā vai kas ir lielākoties viņa apgādībā, var tikt kvalificēta kā “mājsaimniecības vajadzībām paredzēta manta” regulas 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai attiecīgā importētāja ģimenes loceklis pamatlietā atbilst iepriekš minētajiem nosacījumiem.

37

Otrām kārtām, runājot par jautājumu, vai tāda privātas automašīnas lietošana kā pamatlietā var saskaņā ar regulas 7. pantu izraisīt atbrīvojuma no ievedmuitas nodokļiem zaudēšanu, jānorāda, ka šī panta mērķis ir sodīt, liedzot atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem, tādas darbības, kuru rezultātā personisko mantu tās īpašnieks vairs nelieto tāpēc, ka manta ir tikusi vai nu atsavināta, vai arī izīrēta, ieķīlāta vai patapināta divpadsmit mēnešu laikā pēc ievešanas. Tā kā ievestā manta vairs netiek lietota importētāja personiskajām vai viņa mājsaimniecības vajadzībām, tai vairs nevar tikt piemērots ar šādu lietošanu saistītais atbrīvojums no ievedmuitas nodokļiem.

38

Regulas 7. panta 1. punktā regulētā situācija atšķiras no pamatlietā izskatāmās situācijas, kurā attiecīgo mantu importētāja ģimenes loceklis lieto mājsaimniecības vajadzībām atbilstoši šī sprieduma 36. punktā izklāstītajiem nosacījumiem, jo šajā otrajā situācijā importētājs pamatlietā nav atteicies no savas mantas lietošanas mājsaimniecības vajadzībām, lai vai kāda būtu šīs mantas nodošanas importētāja ģimenes locekļa lietošanā juridiskā kvalifikācija. Tāpēc, ja privātu automašīnu, kas ir ievesta ar atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem, lieto importētāja ģimenes loceklis, proti, persona, kas ar viņu dzīvo kopā vai kas ir lielākoties viņa apgādībā, atbrīvojums no ievedmuitas nodokļiem netiek zaudēts šādas lietošanas dēļ.

39

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka regulas 2. pants un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka privāta automašīna Savienības muitas teritorijā no trešās valsts, piemērojot atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem, var tikt ievesta ar nosacījumu, ka importētājs savu pastāvīgo dzīvesvietu patiešām ir pārcēlis uz Savienības muitas teritoriju; tas ir jāpārbauda valsts tiesai. Automašīna, ko bez atlīdzības lieto šī importētāja ģimenes loceklis, proti, persona, kas ar viņu dzīvo kopā vai kas ir lielākoties viņa apgādībā, – tas ir jāpārbauda valsts tiesai – tiek uzskatīta par paredzētu importētāja mājsaimniecības vajadzībām, un minētais atbrīvojums netiek zaudēts šādas lietošanas dēļ.

40

Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamatlietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 1983. gada 28. marta Regulas (EEK) Nr. 918/83, ar kuru izveido Kopienas sistēmu atbrīvojumiem no muitas nodokļiem, 2. pants un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka privāta automašīna Eiropas Savienības muitas teritorijā no trešās valsts, piemērojot atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem, var tikt ievesta ar nosacījumu, ka importētājs savu pastāvīgo dzīvesvietu patiešām ir pārcēlis uz Eiropas Savienības muitas teritoriju; tas ir jāpārbauda valsts tiesai. Automašīna, ko bez atlīdzības lieto šī importētāja ģimenes loceklis, proti, persona, kas ar viņu dzīvo kopā vai kas ir lielākoties viņa apgādībā, – tas ir jāpārbauda valsts tiesai – tiek uzskatīta par paredzētu importētāja mājsaimniecības vajadzībām, un minētais atbrīvojums netiek zaudēts šādas lietošanas dēļ.