1.

Šajā prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā atbilstoši LESD 267. pantam Consiglio di Stato [Augstākā administratīvā tiesa] (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) uzdod Tiesai jautājumu par to, kā ir interpretējama Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīva 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts [publiskā iepirkuma] līgumu, piegādes valsts [publiskā iepirkuma] līgumu un pakalpojumu valsts [publiskā iepirkuma] līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru ( 2 ).

2.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts lietā starp Azienda Sanitaria Locale di Lecce [Lečes veselības aprūpes dienestu] (turpmāk tekstā – “ASL Lecce”) un vairākām inženieru un arhitektu apvienībām par vienošanos, kas noslēgta starp ASL Lecce un Università del Salento (turpmāk tekstā – “universitāte”) par Lečes [Lecce] provinces slimnīcu būvju seismiskās nestabilitātes izpētes un novērtēšanas darbu veikšanu par atlīdzību. Minētās inženieru un arhitektu apvienības, kuras netika iesaistītas šajā projektā, pārmet ASL Lecce, ka tas, nerīkojot publiskā iepirkuma procedūru, prettiesiski esot piešķīris līguma slēgšanas tiesības universitātei. Turpretim ASL Lecce iebilst, ka vienošanās ietilpst valsts iestāžu sadarbības un darbību koordinēšanas jomā, jo tā esot noslēgta vispārējo interešu mērķa labā.

3.

Izskatāmā lieta sniedz Tiesai vēl vienu iespēju attīstīt judikatūru publiskā iepirkuma tiesību jomā. Pamatojoties uz spriedumu lietā Komisija/Vācija ( 3 ), Tiesai jānospriež, vai ir pamatota noteikumu par publiskā iepirkuma tiesībām piemērošana tādā situācijā kā pamatlietā, kur valsts iestāde piešķir tiesības slēgt līgumu par konsultāciju sniegšanu atbilstoši publiskām tiesībām dibinātai universitātei. Šajā ziņā jāņem vērā dažādi aspekti, piemēram, universitātes tiesības darboties saimnieciskās darbības subjekta statusā, kā arī saņemtās atlīdzības izmaksu kompensācijas raksturs.

4.

Direktīvas 2004/18 1. panta 2. punktā, kā arī 8. un 9. punktā ir noteikts:

“2.   

[..]

[..]

8.   Ar terminu “būvuzņēmējs”, “piegādātājs” vai “pakalpojuma sniedzējs” apzīmē jebkuru fizisku vai juridisku personu vai valsts iestādi, vai šādu personu un/vai struktūru grupu, kas tirgū piedāvā attiecīgi būvdarbu un/vai būves realizāciju, produkciju vai pakalpojumus.

Ar terminu “komersants” [saimnieciskās darbības subjekts] apzīmē gan būvuzņēmēju, gan piegādātāju un pakalpojuma sniedzēju. Šo terminu izmanto tikai vienkāršošanas nolūkā.

[..]

9.   “Līgumslēdzējas iestādes” ir valsts, reģionu vai vietējo pašvaldību iestādes, publisko tiesību subjekti, apvienības, kurās ietilpst viena vai vairākas šādas iestādes vai viens vai vairāki šādi publisko tiesību subjekti.

“Publisko tiesību subjekts” ir jebkura struktūra:

[..]”

5.

Saskaņā ar direktīvas 7. pantu tā attiecas uz publiskā iepirkuma līgumiem, kuru vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) pārsniedz robežvērtību EUR 206 000 apmērā, ja tie ir piegādes publiskā iepirkuma līgumi un pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi, kuru slēgšanas tiesības piešķīrušas līgumslēdzējas iestādes, kas nav uzskaitītas IV pielikumā. Saskaņā ar direktīvas 9. pantu publiskā iepirkuma līguma paredzamās vērtības aprēķina pamatā ir līgumslēdzējas iestādes paredzamā maksājuma kopsumma bez PVN. Šajā aprēķinā ņem vērā paredzamo kopsummu, kurā ietver visas iespējamās alternatīvas un iespējamo līguma atjaunošanu.

6.

Saskaņā ar direktīvas 16. panta f) apakšpunktu tā neattiecas uz pētniecības un tehnoloģijas attīstības pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem, [kuru rezultāti nekļūst vienīgi par līgumslēdzējas iestādes īpašumu izmantošanai savā darbībā], ar nosacījumu, ka sniegto pakalpojumu pilnīgi atlīdzina līgumslēdzēja iestāde.

7.

No direktīvas 20. panta izriet, ka tādu līgumu slēgšanas tiesības, kuru priekšmets ir II A pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar 23.–55. pantu. 28. pantā ir noteikts, ka publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanā līgumslēdzējas iestādes piemēro valsts procedūru, kas pielāgota šīs direktīvas vajadzībām. II A pielikumā cita starpā ir uzskaitītas šādas pakalpojumu kategorijas: “Pētniecības un attīstības pakalpojumi” (8. kategorija), kā arī “Arhitektūras pakalpojumi; inženiertehniskie pakalpojumi un integrētie inženiertehniskie pakalpojumi; pilsētplānošanas un vides plānošanas inženiertehniskie pakalpojumi; saistītie zinātniskie un tehniski konsultatīvie pakalpojumi; tehnisko pārbaužu un analīžu pakalpojumi (12. kategorija)”.

8.

1990. gada 7. augusta Likuma Nr. 241 15. panta 1. punktā, ar ko ievieš jaunus noteikumus administratīvās procedūras jomā un attiecībā uz piekļuvi administratīviem dokumentiem (nuove norme in materia di procedimento amministrativo e di diritto di accesso ai documenti amministrativi) ( 4 ), ir noteikts, ka valsts pārvaldes subjekti pastāvīgi var slēgt savstarpējas vienošanās, lai sadarbības ietvaros reglamentētu ar vispārējo interešu īstenošanu saistītas darbības.

9.

Decreto del Presidente della Republica [Republikas Prezidenta dekrēta] Nr. 382/1980 66. pantā ir noteikts:

“Universitātes var veikt izpētes un konsultēšanas darbības, kas noteiktas līgumos ar publisko un privāto tiesību subjektiem, ja tas netraucē veikt zinātniskās pedagoģijas darbību. Šādu līgumu izpildi parasti uztic fakultātēm vai, ja tādu nav, institūtiem vai universitāšu slimnīcām, vai atsevišķiem pasniedzējiem, kuri strādā pilnu slodzi.

Ienākumi no pakalpojumiem saskaņā ar iepriekšējā daļā minētajiem līgumiem tiek sadalīti atbilstoši noteikumiem.

[..]

Pasniedzējiem un darbiniekiem, kas nav pasniedzēji, kuri piedalās šādu pakalpojumu sniegšanā, var tikt izmaksāta atlīdzība, kuras kopējā summa gadā nepārsniedz 30 % no kopējā atalgojuma. Darbiniekiem šādā veidā izmaksātā summa nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 50 % no kopējiem ienākumiem no šiem pakalpojumiem.

Otrajā daļā minētajos noteikumos tiek paredzēta summa, kas jānovirza vispārējiem izdevumiem, kuri radušies universitātei, un kritēriji, saskaņā ar kādiem trešajā daļā minētā summa tiek piešķirta darbiniekiem.

[..]

Ienākumi, kas gūti no iepriekšējā daļā minētās darbības, ir universitātes budžeta ieņēmumi.”

10.

No lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu vēl arī izriet, ka universitātes saskaņā ar īpašiem tiesību aktiem, kas attiecas uz to darbību, ir galvenie zinātniskās pētniecības centri.

11.

Ar konkursa noteikumiem, ko ASL Lecce ģenerāldirektors apstiprinājis ar 2009. gada 7. oktobra lēmumu, un vēlāku vienošanos ar nosaukumu “konsultāciju līgums” starp iepriekš minēto ASL Lecce un universitāti tika noslēgts rakstisks līgums. Šā līguma priekšmets bija Lečes provinces slimnīcas būvju seismiskās nestabilitātes izpēte un novērtēšana par atlīdzību, kas jāveic, ņemot vērā jaunākos valsts tiesību aktus būvju, it īpaši stratēģisko ēku, drošības jomā.

12.

Konkursa noteikumos sniedzamais pakalpojums bija aprakstīts šādi:

13.

Saskaņā ar konsultāciju līgumu darbībai bija jānorit ciešā sadarbībā starp ASL Lecce noteikto darba grupu un universitātes darba grupu, vajadzības gadījumā piesaistot augsti kvalificētus ārštata darbiniekus; zinātniskā atbildība bija jāuzņemas divām personām, ko bija attiecīgi izraudzījušās līgumslēdzēja iestāde un universitātes fakultāte; īpašumtiesībām uz no eksperimentālās darbības izrietošajiem rezultātiem bija jāpienākas ASL Lecce, tomēr ar pienākumu gadījumā, ja rezultāti tehniski zinātniskajā jomā tiktu publicēti, noteikti minēt fakultāti. ASL Lecce par visu pakalpojumu bija universitātei jāmaksā EUR 200 000 bez PVN, maksājums bija jāveic četrās daļās. Līguma laušanas pirms termiņa gadījumā universitātei bija jābūt tiesībām saņemt summu, kas atbilstu līdz tam sniegto pakalpojumu apmēram un izdevumiem.

14.

Izskatot trīs prasības, ko attiecīgi iesniedza Ordine degli Ingegneri della Provincia di Lecce [Lečes provinces Inženieru kolēģija], Associazione delle Organizzazioni di Ingegneri, di Architettura e di Consultazione Tecnico-economica (OICE) [Inženieru, arhitektūras un tehniski ekonomisko konsultāciju organizāciju asociācija] kopā ar sabiedrībām Etacons Srl, Vito Prato Engeneering Srl, Barletti-del Grosso & associati Srl un Ordine degli Architetti della Provincia di Lecce [Lečes provinces Arhitektu kolēģija], Tribunale Amministrativo Regionale Puglia [Apūlijas reģionālā Administratīvā tiesa] atzina par prettiesisku iepriekš aprakstītā līguma slēgšanas tiesību tiešu piešķiršanu universitātei, jo nebija veikta publiskā iepirkuma procedūra.

15.

ASL Lecce un universitāte par atbilstošajiem spriedumiem ir iesnieguši apelācijas sūdzības iesniedzējtiesā. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu šī tiesa norāda uz šaubām, ka tāda līguma kā strīda priekšmets noslēgšanu varētu nepieļaut Direktīva 2004/18. Ņemot vērā iepriekš minēto, tā vaicā, vai attiecīgais līgums atbilst tiesiskajām prasībām, kādas tiek izvirzītas publiskā-publiskā sektora partnerībai un ir iedibinātas Tiesas judikatūrā. Šo secinājumu gan apstiprinot konkrētas norādes, tomēr to nevarot pilnīgi droši apgalvot, it īpaši tādēļ, ka citi aspekti apstiprinot pretējo. Tā kā Consiglio di Stato uzskata, ka no Tiesas judikatūras neizriet svarīgas norādes par interpretāciju, tā apturēja lietas izskatīšanu un uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2004/18, it īpaši tās 1. panta 2. punkta a) un d) apakšpunktā, 2. pantā, 28. pantā un II pielikuma 8. un 12. kategorijā netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar ko atļauts rakstveidā noslēgt līgumus starp divām līgumslēdzējām iestādēm par slimnīcu būvju seismiskās nestabilitātes izpēti un novērtēšanu, ņemot vērā valsts tiesību aktus būvju un it īpaši stratēģisko ēku drošības jomā, par atlīdzību, kas nepārsniedz izmaksas, kuras radušās, sniedzot šo pakalpojumu, ja izpildītāja iestāde var rīkoties saimnieciskās darbības subjekta statusā?”

16.

Lēmums par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, kas pieņemts 2010. gada 9. novembrī, Tiesas kancelejā tika saņemts 2011. gada 1. aprīlī.

17.

Tiesas Statūtu 23. pantā noteiktajā termiņā rakstveida apsvērumus iesniedza ASL Lecce, universitāte, Consiglio Nazionale degli Ingegneri (turpmāk tekstā – “CNI”), Associazione delle Organizzazioni di Ingegneri, di Architettura e di Consultazione Tecnico-economica (turpmāk tekstā – “OICE”), Consiglio Nazionale degli Architetti Pianificatori Paesaggisti e Conservatori (turpmāk tekstā – “CNAPPC”), Itālijas, Čehijas, Polijas, Zviedrijas valdības un Eiropas Komisija.

18.

Lai sniegtu savus paskaidrojumus, 2012. gada 27. marta tiesas sēdē piedalījās ASL Lecce, universitātes, CNI, OICE, CNAPPC, Itālijas, Polijas un Zviedrijas valdību, kā arī Komisijas pārstāvji.

19.

Lietas dalībnieku argumenti, ciktāl tie ir svarīgi, tiks atspoguļoti, sniedzot apsvērumus.

20.

Atbilstoši prejudiciālā jautājuma formulējumam iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai spēkā esošās valsts tiesību normas var uzskatīt par saderīgām ar Direktīvu 2004/18 tiktāl, ciktāl tie pieļauj tādus līgumus kā prejudiciālajā jautājumā raksturotie. Tomēr, aplūkojot izskatāmās lietas tiesību problēmas to kopsakarā, ir jāsecina, ka galvenais jautājums, kas Tiesai būs primāri jāizskata, ir par attiecīgā līguma saderību ar Direktīvu 2004/18. Lai valsts tiesai pamatlietas izspriešanai sniegtu lietderīgas atbildes uz tās jautājumiem, šķiet saprātīgi galvenokārt analizēt šo aspektu. Tādēļ es savā analīzē pievērsīšos jautājumam, vai pamatlietā ir pārkāptas Direktīvas 2004/18 norādes. Neuzskatu, ka šim nolūkam būtu jāpārformulē prejudiciālais jautājums, it īpaši tādēļ, ka atzinums par varbūtēju pārkāpumu netieši liecina par to, vai spēkā esošās valsts tiesības atbilst Savienības tiesībām. Ja analīze parādīs, ka attiecīgais līgums neatbilst Direktīvas 2004/18 noteikumiem, tad arī Itālijā pastāvošo tiesisko situāciju nevarēs uzskatīt par atbilstošu Savienības tiesībām.

21.

Direktīva 2004/18 nepieļautu tādu līgumu, kāds noslēgts starp ASL Lecce un universitāti, ja saskaņā ar Savienības tiesībām līgums par konkrētu slimnīcu seismiskās nestabilitātes izpētes un novērtēšanas darbību veikšanu būtu jāpiešķir publiskā iepirkuma procedūrā, jo pamatlietā netika rīkots konkurss. Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, tā vietā attiecīgās līguma slēgšanas tiesības ir tieši piešķirtas universitātei. Ja apstiprinātos, ka bija jārīko publiskā iepirkuma procedūra, tālāk būtu jāanalizē, vai gadījumā nav piemērojama atkāpe, kas ļauj neizsludināt atklātu konkursu, turklāt pamatlietā ir piemērojamas gan Direktīvā 2004/18 kodificētās atkāpes, gan Tiesas judikatūrā iedibinātais partnerības instruments starp valsts iestādēm vispārējo interešu uzdevuma īstenošanai.

22.

Tomēr priekšnoteikums tam ir, lai attiecīgajam līgumam vispār būtu piemērojama Direktīva 2004/18. Tas ir pirmais pārbaudes elements, kuram es tūlīt pievērsīšos.

23.

Lai varētu uzskatīt, ka direktīva ir piemērojama, ir jābūt “publiskā iepirkuma līgumam”. Iespējams, attiecīgais līgums ir kvalificējams kā viens no direktīvas 1. panta 2. punktā minētajiem publiskā iepirkuma līgumu veidiem. Manuprāt, ņemot vērā pieejamo informāciju par lietas faktiem, to var kvalificēt kā pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā ietvertās juridiskās definīcijas izpratnē. Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi tajā tiek definēti kā “publiskā iepirkuma līgumi, kuri nav būvdarbu vai piegādes līgumi un kuru mērķis ir II pielikumā minēto pakalpojumu sniegšana”. Darbi, kas universitātei jāveic saskaņā ar līgumu, pēc būtības atbilst pakalpojumu veidam, kas minēts II pielikuma A daļas 12. kategorijā (“Arhitektūras pakalpojumi; inženiertehniskie pakalpojumi un integrētie inženiertehniskie pakalpojumi; pilsētplānošanas un vides plānošanas inženiertehniskie pakalpojumi; saistītie zinātniskie un tehniski konsultatīvie pakalpojumi; tehnisko pārbaužu un analīžu pakalpojumi”). Proti, tie ir sarežģīti tehniski darbi, kas ietver gan būves likumības, gan ēku seismiskā riska pārbaudi. Tiem ir acīmredzama saikne ar arhitektūru un tajos ir paredzēts, ka atbilstošas kvalifikācijas universitātes darbinieki sniegs vispusīgu konsultāciju šajā jomā.

24.

“Pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma” definīcija tiktāl, ciktāl tā ir balstīta uz direktīvas 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā ietverto publiskā iepirkuma līguma jēdzienu, vēl arī paredz, ka starp līgumslēdzēju iestādi un saimnieciskās darbības subjektu jābūt noslēgtam rakstiskam līgumam.

25.

Normatīvā prasība par rakstisku līgumu ir izpildīta, jo 2009. gada 29. oktobra“konsultāciju līgums” tika noslēgts rakstveidā.

26.

Saskaņā ar direktīvas 1. panta 9. punktu par “līgumslēdzēju iestādi” ir uzskatāmas “valsts, reģionu vai vietējo pašvaldību iestādes, publisko tiesību subjekti un apvienības, kurās ietilpst viena vai vairākas šādas iestādes vai viens vai vairāki šādi publisko tiesību subjekti”. ASL Lecce, kas darbojas kā daļa no valsts pārvaldes, atbilst nosacījumiem, lai tiktu kvalificēts par līgumslēdzēju iestādi direktīvas izpratnē.

27.

Runājot par universitātes kā “saimnieciskās darbības subjekta” kvalifikāciju, jāsecina, ka šis jēdziens saskaņā ar direktīvas 1. panta 9. punktu attiecas arī uz “pakalpojumu sniedzējiem”. Ar to jāsaprot “jebkura fiziska vai juridiska persona vai valsts iestāde, vai šādu personu un/vai struktūru grupa, kas tirgū piedāvā [..] pakalpojumus”. Università del Salento, kā izriet no tās rakstiskiem apsvērumiem ( 5 ), ir publisko tiesību subjekts. Šajā ziņā nozīmīgs izrādās noteikums, kas ietverts Republikas Prezidenta dekrēta Nr. 382/1980 66. pantā, jo tas ļauj universitātēm slēgt līgumus un vienošanās ar publisko un privāto tiesību subjektiem izpētes un konsultēšanas veikšanai. No tā var secināt, ka saskaņā ar valsts tiesībām universitātēm ir atļauts darboties ne tikai kā mācību un pētniecības iestādēm, bet arī kā saimnieciskās darbības subjektiem iepriekš minētās definīcijas izpratnē.

28.

Šajā brīdī jāatsaucas uz spriedumu lietā CoNISMa  ( 6 ), kurā Tiesa ir apstiprinājusi, ka universitātes kā saimnieciskās darbības subjekti drīkst piedalīties arī publiskā iepirkuma procedūrās. Tiesa šajā spriedumā ir norādījusi, ka saimnieciskās darbības subjekta statuss nav obligāti attiecināms tikai uz pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir uzņēmuma organizācija ( 7 ). Gluži pretēji, par pretendentu var būt ikviena persona vai subjekts, kurš var nodrošināt šā līguma izpildi, neatkarīgi no tā privāto tiesību vai publisko tiesību subjekta statusa, kā arī neatkarīgi no tā, vai tā darbība tirgū ir sistemātiska vai tikai gadījuma rakstura un vai tas saņem vai nesaņem subsīdijas no valsts līdzekļiem ( 8 ). Turklāt Tiesa ir secinājusi, ka jēdziena “saimnieciskās darbības subjekts” šauras interpretācijas gadījumā starp līgumslēdzējām iestādēm un subjektiem, kuru galvenais mērķis nav peļņas gūšana, noslēgtie līgumi netiktu uzskatīti par publiskā iepirkuma līgumiem, tos varētu noslēgt pēc savstarpējas vienošanās un tādējādi tiem nebūtu piemērojamas Savienības tiesību normas vienlīdzīgas attieksmes un pārskatāmības jomā.

29.

Tādējādi vienošanās, kas panākta starp ASL Lecce un universitāti, ir uzskatāma par rakstisku līgumu, kas noslēgts starp līgumslēdzēju iestādi un saimnieciskās darbības subjektu.

30.

Vēl viens nosacījums, lai līgumu kvalificētu par “publiskā iepirkuma līgumu” direktīvas 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ir tā finansiālais raksturs. “Finansiālā rakstura” jēdziens prasa, lai par pretendenta sniegto pakalpojumu pasūtītājam būtu pienākums veikt samaksu. Līdztekus divu personu dalībai šeit ir domāta abpusējība materiālas pakalpojumu apmaiņas veidā. Publiskā iepirkuma procedūrā ir nepieciešama šāda līgumtiesisko attiecību abpusējība.

31.

Pamatlietā atbilstoši attiecīgajam līgumam ASL Lecce gan bija pienākums veikt samaksu universitātei. Tomēr šajā lietā ir tāda īpatnība, ka apsolītā atlīdzība bija aprēķināta tā, ka tā nepārsniedza radušās izmaksas. Šī iemesla dēļ rodas jautājums, vai arī samaksa, kas sedz izmaksas, atbilst “finansiālā rakstura” jēdzienam. Manuprāt, vairāki argumenti liecina, ka šis jēdziens ir interpretējams plaši, proti, tādējādi, ka tam jāattiecas uz visiem samaksas veidiem, kurus var izteikt naudas izteiksmē.

32.

Kā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 9 ) pamatoti norāda iesniedzējtiesa, peļņas neesamība līgumu nepadara par tādu, kuram nebūtu finansiāla rakstura. No komerciālā viedokļa tam katrā ziņā ir finansiāls raksturs, it īpaši tādēļ, ka saņēmējs tomēr saņem naudas izteiksmē izteiktu pakalpojumu ( 10 ), tādējādi tam principā varētu būt piemērojama Direktīva 2004/18. Turklāt var uzskatīt, ka publiskā iepirkuma direktīvu mērķim atvērt tirgus īstai konkurencei atbilst tikai plaša “finansiālā rakstura” jēdziena interpretācija ( 11 ). Tikai šādā veidā var garantēt publiskā iepirkuma direktīvu lietderīgo iedarbību un novērst iespēju apiet tiesību normas publiskā iepirkuma jomā, iespējams, vienojoties par citiem atlīdzības veidiem, kuri neļauj tik vienkārši saskatīt nolūku gūt peļņu, kā, piemēram, maiņas darījumi vai līgumslēdzēju pušu atteikšanās no savstarpējām prasībām ( 12 ).

33.

Šāda finansiālā rakstura jēdziena interpretācija atbilst arī plašajai finansiālā rakstura definīcijai, ko Tiesa ir sniegusi saistībā ar LESD 56. punktā noteikto pakalpojumu sniegšanas brīvību ( 13 ). Ņemot vērā, ka Direktīvas 2004/18 mērķis, kā izriet no tās juridiskā pamatojuma EKL 95. pantā (tagad – LESD 114. pants), ir veicināt pamatbrīvību īstenošanu iekšējā tirgū un ir ietverts direktīvas preambulas 2. apsvērumā, šķiet konsekventi “finansiālā rakstura” jēdzienu interpretēt plaši. Atbilstoši šai plašajai interpretācijai no pakalpojumu sniedzēja nevar obligāti prasīt, lai tas darbotos peļņas gūšanas nolūkos. Gluži pretēji, lai apstiprinātu finansiāla rakstura prasības izpildi, ir jāpietiek ar to, ka pakalpojumu sniedzējs saņem tikai izdevumus kompensējošu samaksu, kas izpaužas kā izdevumu atmaksa. Tādējādi finansiāla rakstura jēdzienam jāattiecas arī uz tā dēvētām kompensācijām ( 14 ).

34.

No iepriekš minētā izriet, ka attiecīgajam līgumam ir finansiāls raksturs un pamatlietā pastāv “pakalpojumu publiskā iepirkuma līgums” direktīvas 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā ietvertās definīcijas izpratnē.

35.

Publiskā iepirkuma direktīvas ar stingrajām procedūru prasībām nav piemērojamas ikvienam neliela apmēra līgumam. Gluži pretēji, lai uz līgumu attiektos publiskā iepirkuma tiesību normas, attiecīgā līguma materiālajai vērtībai naudas izteiksmē ir jāsasniedz noteikta robežvērtība. Jau samērīguma apsvērumu dēļ vien publiskā iepirkuma procedūras, kas zināmā mērā ir ļoti laika un resursu ietilpīgas, nav jāpiemēro ikvienam neliela apmēra līgumam. Turklāt neliela līguma vērtība neliecina par nopietnām pārrobežu komerciālajām interesēm.

36.

Tādējādi robežvērtības sadala publiskā iepirkuma tiesības divās grupās. Pārsniedzot robežvērtības, ir jāievēro sīki izstrādātās direktīvu norādes. Nesasniedzot robežvērtības, ir jāpiemēro tikai Savienības primārās publiskā iepirkuma tiesības ar no Tiesas judikatūras atvasinātiem nerakstītiem principiem. Šajā lietā minētā sadalīšana divās grupās šķiet svarīga tādēļ, ka, iespējams, pamatlietā robežvērtība nav sasniegta, kas konkrēti tiks pārbaudīts.

37.

Atbilstoši Direktīvas 2004/18 9. panta 1. punktam publiskā iepirkuma līguma paredzamās vērtības aprēķina pamatā ir līgumslēdzējas iestādes paredzamā maksājuma kopsumma bez PVN. Šajā aprēķinā ņem vērā paredzamo kopsummu, kurā ietver visas iespējamās alternatīvas un iespējamo līguma pagarināšanu. No lietas materiāliem izriet, ka ASL Lecce ir apņēmies samaksāt atlīdzību EUR 200 000 apmērā bez PVN. Ja šo summu izmanto kā nolīgto pakalpojumu aptuveno vērtību, tādā gadījumā jāsecina, ka šī summa ir mazāka par robežvērtību EUR 206 000 apmērā, kāda tā ir noteikta Direktīvas 2004/18 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā 2009. gada 29. oktobra redakcijā, t.i., redakcijā, kas piemērojama attiecīgā līguma noslēgšanas brīdī. Tādējādi attiecīgā līguma saderību ar Savienības tiesībām publiskā iepirkuma jomā nevar pārbaudīt, balstoties uz Direktīvu 2004/18. Pārbaudes kritērijs var būt tikai primārās tiesības, it īpaši pamatbrīvību noteikumi.

38.

No otras puses, kā norāda Komisija rakstveida apsvērumos ( 15 ), nedrīkst neņemt vērā, ka neilgi pēc tam robežvērtība tika samazināta līdz EUR 193 000 ar Komisijas 2009. gada 30. novembra Regulu (EK) Nr. 1177/2009, kas stājās spēkā 2010. gada 1. janvārī ( 16 ). Tādējādi pakalpojumu paredzamā vērtība pārsniegtu jauno robežvērtību. Tādējādi rodas jautājums, kura robežvērtība ir jāpiemēro pamatlietā. Tas savukārt ir atkarīgs no jautājuma, kura Direktīvas 2004/18 redakcija ir piemērojama pamatlietā. Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jānosaka, kurš brīdis attiecībā uz publiskā iepirkuma direktīvas piemērošanu ir jāuzskata par noteicošo.

39.

Direktīvā 2004/18 ir ietverti vairāki noteikumi, kuriem būtu jāpalīdz tiesību piemērotājam noteikt brīdi, kas ir noteicošais līguma vērtības aprēķināšanai. Piemēram, direktīvas 9. panta 2. punktā ir paredzēts, ka aprēķina veikšanai noteicošais ir brīdis, kad nosūta paziņojumu par konkursu, vai, ja šāds paziņojums nav nepieciešams, brīdis, kad tiek sākta līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra. Tādēļ principā būtu jābalstās uz šiem noteikumiem, lai noteiktu Direktīvas 2004/18 attiecīgās redakcijas piemērošanu ratione temporis. Tostarp jāsecina, ka šie noteikumi pamatojas uz situāciju, kad ir faktiski notikusi līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra. Tomēr tajos nekas nav teikts, kā ir jārīkojas, ja – kā pamatlietā – konkurss kaut kādu iemeslu dēļ nav noticis. Tā kā attiecībā uz minēto situāciju nav skaidra tiesiskā regulējuma, ir jāsniedz vairāki principiāli apsvērumi, lai rastu risinājumu šai situācijai, kas to pietiekami ņem vērā.

40.

Secinājumos lietā Komisija/Vācija ( 17 ) es vērsu uzmanību uz to, ka publiskā iepirkuma direktīvās noteiktās robežvērtības regulāri tiek pielāgotas. Ņemot to vērā, ir vajadzīgs skaidrs regulējums atbilstošo robežvērtību noteikšanai. Tādēļ es šajos secinājumos arī ierosināju – gadījumā, ja netiek rīkota konkursa procedūra, par pamatu piemērojamās robežvērtības un tādējādi netieši arī attiecīgās publiskā iepirkuma direktīvas piemērošanas ratione temporis noteikšanai ņemt līguma slēgšanas sarunu brīdi ( 18 ). Tas šķiet saprātīgi, it īpaši tādēļ, ka svarīgi ir par pamatu ņemt brīdi, kad ir pietiekama skaidrība par kopējo pasūtījuma apmēru, kā arī paredzamo līguma vērtību. Iepriekš minētie tiesiskie regulējumi, kas ietverti Direktīvas 2004/18 9. panta 2. punktā, ir balstīti uz tādu pašu ideju. Tā kā ir jāuzskata, ka vēlākais līguma slēgšanas brīdī bija gūta galīga skaidrība par paredzamo līguma vērtību, tam būtu jābūt noteicošajam brīdim pamatlietā. Tas nozīmē, ka pamatlietā ir piemērojama Direktīvas 2004/18 agrākā redakcija. Tā kā nolīgtā pakalpojuma vērtība ir mazāka par direktīvā noteikto robežvērtību, tad, kā jau iepriekš raksturots, attiecīgā līguma saderība ar publiskā iepirkuma tiesību normām principā būtu jāpārbauda, tikai balstoties uz primārajām tiesībām.

41.

Līgumos gan nav ietverti tieši noteikumi par publiskā iepirkuma tiesībām ( 19 ). Tomēr Tiesa no pamatbrīvībām, diskriminācijas aizlieguma pilsonības dēļ, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principa ir atvasinājusi publiskā iepirkuma tiesību principus un atkarībā no izvērtējamā individuālā gadījuma ir noteikusi publiskā iepirkuma prasības, kas līgumslēdzējām iestādēm ir jāievēro. Tā, piemēram, publiskā iepirkuma jomā piemērojamais primāro tiesību vienlīdzīgas attieksmes princips noteic, ka visiem pretendentiem jādod vienādas iespējas iesniegt piedāvājumus neatkarīgi no to pilsonības ( 20 ). No šī vienlīdzīgas attieksmes principa, kā arī diskriminācijas aizlieguma pilsonības dēļ izriet pārskatāmības princips, kas nozīmē, ka tiek garantēta adekvāta atklātība potenciālo pretendentu interesēs, tādējādi pakļaujot līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu konkurencei, un dota iespēja pārbaudīt iepirkuma procedūras objektivitāti ( 21 ).

42.

Tomēr iesniedzējtiesa nav sniegusi vajadzīgos lietas faktus un skaidrojumu, lai varētu sīki analizēt no primārām tiesībām izrietošo publiskā iepirkuma principu ievērošanu. Tas ir saistīts arī ar to, ka iesniedzējtiesa lūgumu par Savienības tiesību interpretāciju ir attiecinājusi tikai uz Direktīvu 2004/18. Tādējādi iesniedzējtiesas apsvērumi attiecas tikai uz aspektiem, kam ir nozīme šā sekundārā tiesību akta interpretācijā.

43.

Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesa jautājumā par iesniedzējtiesas lēmumu pieņemamību ir norādījusi uz prasību lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu pietiekami raksturot pamatlietas juridiskos un faktiskos apstākļus. Šai prasībai jāļauj Tiesai, pirmkārt, sniegt valsts tiesām noderīgu Savienības tiesību interpretāciju ( 22 ) un, otrkārt, dot dalībvalstu valdībām un pārējiem lietas dalībniekiem iespēju iesniegt apsvērumus saskaņā ar Tiesas Statūtu 23. pantu ( 23 ). Tomēr pamatlietā abus mērķus var ņemt vērā tikai tad, ja iesniedzējtiesa iesniegtu Tiesai atbilstošu lūgumu par primāro tiesību interpretāciju un papildinātu pamatlietas juridisko un faktisko apstākļu aprakstu ar atbilstošiem apsvērumiem. Tādēļ ir ieteicams norādīt iesniedzējtiesai uz iespēju iesniegt jaunu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

44.

Tomēr par jaunu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu varētu runāt tikai tad, ja tiktu gūts galīgs apstiprinājums, ka attiecīgā robežvērtība patiešām nav pārsniegta. Valsts tiesai, pamatojoties uz faktiem, ir jāizdara vajadzīgie secinājumi, lai varētu droši apgalvot, ka nav citas summas, kas būtu jāņem vērā kā daļa no nolīgtās atlīdzības. Īpaša uzmanība jāpievērš veidam, kā tika aprēķināta ASL Lecce līguma vērtība. Valsts tiesai būs jāpārbauda virkne aspektu, tostarp tas, vai grāmatvedības posteņi nav noteikti par zemu, vai līgumā nav paredzēta šādu grāmatvedības posteņu pielāgošana faktiskajām izmaksām un vai līgumslēdzējas puses nav vienojušās par pasūtījumu sadali, tostarp grāmatvedības posteņu šķirtu aprēķināšanu ( 24 ). Ņemot vērā, ka pamatlietā līguma summa bija tikai nedaudz mazāka par robežvērtību, šie aspekti ir īpaši jāprecizē.

45.

Ja līguma vērtība patiešām izrādītos mazāka par pamatlietā noteicošo robežvērtību EUR 206 000 apmērā, šis fakts izraisītu šaubas par prejudiciālā jautājuma nozīmību pamatlietas izspriešanā, it īpaši tādēļ, ka tas ir skaidri mērķēts uz Direktīvas 2004/18, nevis šajā lietā drīzāk piemērojamo primāro tiesību interpretāciju. Tādēļ varētu izrādīties, ka prejudiciālajam jautājumam nav nozīmes pamatlietas izspriešanā tiktāl, ciktāl nav pilnīgi skaidra tā saistība ar pamatlietas faktisko situāciju vai priekšmetu.

46.

Tostarp jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas un valsts tiesu sadarbības ietvaros, kas ir paredzēta LESD 267. pantā, vienīgi valsts tiesa, kurā ierosināta lieta un kurai ir jāuzņemas atbildība par atbilstoša tiesas nolēmuma pieņemšanu, ievērojot katras lietas īpatnības, ir kompetenta novērtēt tiklab prejudiciāla nolēmuma nepieciešamību sprieduma taisīšanai, kā arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību ( 25 ). Ja uzdotie jautājumi ir saistīti ar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu ( 26 ).

47.

Tādējādi pieņēmumu par nozīmību, kas piemīt valstu tiesu prejudiciālā kārtā uzdotiem jautājumiem, var noraidīt tikai izņēmuma gadījumos, it īpaši, kad ir acīmredzami skaidrs, ka lūgtajai šajos jautājumos norādīto Savienības tiesību normu interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai priekšmetu ( 27 ). Tas gan tomēr neattiecas uz pamatlietu, it īpaši tādēļ, ka nevar izslēgt, ka, izvērtējot visus pamatlietas apstākļus, it īpaši veidu, kādā ir aprēķināta ASL Lecce līguma vērtība ( 28 ), iesniedzējtiesa var secināt, ka Direktīva 2004/18 galu galā tomēr ir piemērojama pamatlietā, jo atbilstošā robežvērtība ir pārsniegta.

48.

Tādējādi Tiesai ir jāizskata iesniedzējtiesas lūgums un jāinterpretē Direktīva 2004/18.

49.

Ja robežvērtības ierobežo publiskā iepirkuma tiesības tieši finansiālā ziņā, tad direktīvās vēl ir ietverti skaidri izņēmumi attiecībā uz īpašām jomām. No tiem ir jānošķir nerakstītie izņēmumi, kurus Tiesa ir iedibinājusi judikatūrā un kuri galvenokārt attiecas uz situācijām, kad reģionālie jeb vietējie publisko tiesību subjekti kopīgi īsteno darbības vispārējās interesēs. Izņēmumus ietverošo noteikumu mērķis ir pilnveidot publiskā iepirkuma direktīvas. Publiskā iepirkuma tiesības it īpaši nav jāpiemēro tādās jomās, kurās konkurenci neapdraud publiskiem iepirkumiem raksturīgie riski, kurās nav pārrobežu komerciālo interešu vai arī publiskā iepirkuma tiesību piemērošana neatbilst attiecīgās atkāpes jomas īpatnībām un īpašajām vajadzībām ( 29 ).

50.

Lai kāda veida izņēmums būtu piemērojams noteiktā gadījumā, jāņem vērā, ka, pamatojoties uz publiskā iepirkuma direktīvās izvirzīto mērķi visās dalībvalstīs piemērot kopīgus noteikumus publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai un atvērt publiskā iepirkuma jomu konkurencei, direktīvās noteiktās atkāpes ir galīgas un turklāt tās principā ir interpretējamas šauri ( 30 ).

51.

Pamatlietā ir aplūkojami gan kodificētie, gan nerakstītie izņēmumi, kuru piemērojamība tālāk jāanalizē šajā sistēmiskajā secībā.

52.

Vispirms ir jāaplūko Direktīvas 2004/18 18. pantā ietvertais izņēmums. Tajā ir noteikts, ka “direktīva neattiecas uz pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem, kuru slēgšanas tiesības līgumslēdzēja iestāde piešķir citai līgumslēdzējai iestādei [..], pamatojoties uz ekskluzīvām tiesībām, kas pēdējai ir saskaņā ar publicētiem normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kuri ir saderīgi ar Līgumu”. Tādējādi šis izņēmums būtu piemērojams tikai tad, ja varētu pierādīt, ka universitātei ir ekskluzīvas tiesības sniegt nolīgtos pakalpojumus.

53.

Šajā ziņā pietiek norādīt, ka, lai arī Itālijas tiesībās ar Likuma Nr. 168/1989 6. panta 4. punktu universitātes ir atzītas par “zinātniskās pētniecības galvenajiem centriem” un saskaņā ar Likuma Nr. 241/1990 15. panta 1. punktu tās tiek pilnvarotas “slēgt līgumus ar citiem publisko tiesību subjektiem, lai paredzētu sadarbību, īstenojot darbības vispārējās interesēs”, no tā vien nevar atvasināt ekskluzīvas tiesības iepriekš minētajā izpratnē. Nedz Itālijas tiesību sistēmā, nedz Savienības tiesībās nav atrodamas normatīvajos aktos nostiprinātas ekskluzīvas tiesības universitātēm valsts pārvaldes uzdevumā veikt slimnīcu būvju seismiskās nestabilitātes izpētes un novērtēšanas darbus. Šajā ziņā jāpiekrīt Čehijas valdībai ( 31 ), ka šie darbi pēc būtības drīzāk ir uzskatāmi par universitātes papildu pētniecisko darbību, nevis ļauj īstenot tās kā akadēmisko zināšanu nodošanas iestādes pamatfunkciju, attiecībā uz kuru universitātēm ikvienas dalībvalsts izglītības sistēmas jomā ir ekskluzīvas tiesības.

54.

Tādējādi Direktīvas 2004/18 18. pantā ietvertais izņēmums pamatlietā nav piemērojams.

55.

Vēl ir jāizvērtē, vai pamatlietā ir piemērojams īpašais izņēmums, kas noteikts Direktīvas 2004/18 16. panta f) apakšpunktā. Saskaņā ar šo noteikumu direktīva neattiecas uz pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem, kuru priekšmets ir pētniecības un attīstības pakalpojumi, “kuru rezultāti nekļūst vienīgi par līgumslēdzējas iestādes īpašumu izmantošanai savā darbībā, ar nosacījumu, ka sniegto pakalpojumu pilnīgi atlīdzina līgumslēdzēja iestāde”.

56.

Pēdējais nosacījums ir izpildīts, ciktāl ASL Lecce līgumā ir apņēmies maksāt atlīdzību. Turpretim nav skaidrs, vai ir izpildīti pārējie nosacījumi. Lai gan saskaņā ar konsultāciju līgumu īpašumtiesībām uz visiem eksperimentālās darbības rezultātiem bija jāpienākas ASL Lecce, tam tomēr bija pienākums gadījumā, ja rezultāti tehniski zinātniskajā jomā tiktu publicēti, noteikti minēt fakultāti. Tas rada jautājumu, ciktāl ASL Lecce bija ekskluzīvas īpašumtiesības uz pārbaudes rezultātiem. Principā nevar izslēgt iespēju, ka tā tas bija. Tā kā trūkst sīkākas informācijas par līguma saturu un ar to saistītām juridiskām sekām, kas izriet no valsts tiesībām, nav iespējams droši secināt, vai Direktīvas 2004/18 16. panta f) apakšpunktā ietvertā izņēmuma nosacījums ir izpildīts. Lai to varētu izdarīt, būtu jāsavāc un jāvērtē fakti, kas tiesvedībā, kura ierosināta saskaņā ar LESD 267. pantu, tomēr nav Tiesas kompetencē ( 32 ). Tas drīzāk ietilpst valsts tiesas kompetencē. Tādējādi valsts tiesai ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā visus pamatlietas apstākļus, Direktīvas 2004/18 16. panta f) apakšpunktā ietvertais izņēmums ir piemērojams.

57.

Kā jau iepriekš norādīts, Tiesa judikatūrā ir iedibinājusi vēl divus izņēmumus, kas attiecīgi attiecas uz iekšējiem darījumiem un dažāda veida pašvaldību savstarpējo sadarbību ( 33 ). Ir ieteicams raksturot to galvenās pamatiezīmes, izvērtējot to piemērojamību pamatlietai.

58.

Iekšējie darījumi atbilstoši to jēdzienam paredz pakalpojumu apmaiņu, kas no juridiskā viedokļa notiek viena un tā paša tiesību subjekta ietvaros. Tātad iekšējie darījumi nav tādi, kam būtu nozīme iepirkumu jomā, jo līgumslēdzēja iestāde pakalpojumus sniedz, izmantojot savus līdzekļus. Kā Tiesa ir atzinusi spriedumā lietā Stadt Halle un RPL Lochau  ( 34 ), no publiskā iepirkuma tiesību viedokļa tas ir pieņemami. Šajā spriedumā Tiesa norāda, ka “valsts iestāde, kas ir līgumslēdzēja iestāde, var veikt vispārējas nozīmes uzdevumus, kas tai ir jāveic, liekot lietā arī pati savus administratīvos, tehniskos un citus līdzekļus, un tai nav pienākuma pieaicināt ārējas struktūras, kas darbojas ārpus tās dienestiem”. Tiesa uzskata, ka “šādā gadījumā nevar rasties jautājums par līgumu ar finansiālām sekām, kas noslēgts ar struktūru, kura ir juridiski neatkarīga no līgumslēdzējas iestādes”. Tādējādi šādai situācijai nav piemērojami Savienības noteikumi publiskā iepirkuma jomā ( 35 ).

59.

Tā paša problēmu bloka ietvaros tiek aplūkota situācija, kad publisko tiesību subjekts piešķir publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības juridiski patstāvīgai personai, kurai tomēr ir īpašas attiecības ar šo publisko tiesību subjektu ( 36 ). Arī šīs problēmas gadījumā jautājums galu galā ir par to, vai tas ir publiskā iepirkuma līgums, kura slēgšanas tiesības jāpiešķir, izsludinot konkursu. Šajā ziņā sākotnēji rodas jautājums, vai darījumā ir iesaistītas divas dažādas personas, kuras katra var darboties attiecīgi līgumslēdzējas iestādes un pretendenta statusā. Ja izrādās, ka viena persona nav juridiski patstāvīga, jautājums par to, vai tām konkrētajā darījumā ir attiecīgi līgumslēdzējas iestādes un pretendenta statuss, bieži ir sarežģīts. Noteiktos apstākļos abas personas kāda konkrēta līguma gadījumā var būt savstarpēji tik ļoti saistītas, ka publiskā iepirkuma līguma neesamības dēļ nav jārīko konkurss.

60.

Tiesa uzskata, ka, lai būtu pienākums rīkot konkursu, principā ir pietiekami, ja ir noslēgts līgums starp līgumslēdzēju iestādi un no tās nošķirtu juridisku personu. Kopš nozīmīgā sprieduma lietā Teckal  ( 37 ) Tiesa katrā ziņā uzskata, ka konkursa procedūra nav vajadzīga un tādējādi runa galu galā ir par iekšējam darījumam līdzīgu darījumu tad, “kad valsts iestāde, kas ir līgumslēdzēja iestāde, veic patstāvīgā struktūrā kontroli, kas ir analoga pašas dienestos veiktajai kontrolei, vai kad šī struktūra lielāko daļu darba veic kopā ar valsts iestādi vai iestādēm, kurai (kurām) tā pieder” ( 38 ).

61.

Tomēr jāsecina, ka pamatlietā nav neviena no abām situācijām. Pirmkārt, attiecīgais līgums ir noslēgts starp diviem dažādiem tiesību subjektiem. Otrkārt, atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajai informācijai ( 39 ) ir skaidrs, ka ASL Lecce nekādā veidā nekontrolē universitāti. Tādējādi nevar runāt par iekšēju darījumu.

62.

Vēl viens nerakstīts izņēmums izriet no judikatūras principiem, kas ir guvuši savu izpausmi spriedumā lietā Komisija/Vācija ( 40 )  ( 41 ). No šā sprieduma var secināt, kādos apstākļos un kādos veidos pašvaldību savstarpējai sadarbībai nav piemērojamas publiskā iepirkuma tiesību normas ( 42 ). It īpaši tādēļ ir ieteicams apkopot faktus, kas bija pamats šim nolēmumam, kā arī galvenos Tiesas argumentus.

63.

Šīs pārkāpuma procedūras priekšmets bija četru Lejassaksijas rajonu, proti, Rotenburgas (Vimmes), Hārburgas, Zoltavas-Fallingbosteles un Štādes, lēmums uzticēt atkritumu apglabāšanu Hamburgas pilsētas uzkopšanas dienestam – valsts uzņēmumam, kas izveidots kā publisko tiesību subjekts, nerīkojot Eiropas mēroga konkursu. Kā samaksa bija paredzēta ikgadēja atlīdzība ar cenas pielāgošanas mehānismu, pamatojoties uz piegādāto daudzumu. Līguma darbības termiņš bija 20 gadu. Puses bija vienojušās vēlākais piecus gadus pirms šā līguma darbības beigām uzsākt sarunas, lai lemtu, vai tas ir pagarināms.

64.

Tiesa noraidīja Komisijas prasību, jo tā neuzskatīja, ka, noslēdzot līgumu par atkritumu apglabāšanu bez publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras un Eiropas mēroga konkursa, būtu pārkāpti Direktīvas 92/50 noteikumi. Iespējamu pienākumu rīkot konkursu Tiesa noraidīja galvenokārt tāpēc, ka ar strīdīgo līgumu starp pašvaldībām esot tikusi iedibināta sadarbība, kuras mērķis bija īstenot tām kopīgo sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu, proti, atkritumu apglabāšanu ( 43 ). Lai izdarītu šo secinājumu, Tiesa sīki analizēja līgumu un šajā kontekstā izstrādāja tos aspektus, kas, pēc Tiesas domām, tipiski raksturo pašvaldību savstarpējo sadarbību. Šie aspekti, kā vēl tiks parādīts, vienlaikus ir kritēriji, pēc kuriem var noteikt, vai konkrētam līgumam starp valsts iestādēm ir piemērojama pašvaldību savstarpējās sadarbības nerakstītais izņēmums. Citiem vārdiem sakot, tie ir izņēmuma nosacījumi.

65.

Uzkrītoši ir tas, ka no Tiesas viedokļa pašvaldību savstarpējo sadarbību raksturo visu ieinteresēto pašvaldību centieni kopīgi nodrošināt vispārējo interešu uzdevuma efektīvu īstenošanu. Par likumības pamatu šīs jomas izslēgšanai no publiskā iepirkuma tiesību piemērošanas kalpo atzinums, kā jau iepriekš spriedumā lietā Coditel Brabant  ( 44 ), ka valsts iestāde var veikt vispārējo interešu uzdevumus, kas tai ir jāveic, liekot lietā pati savus līdzekļus un arī sadarbībā ar citām valsts iestādēm, bez pienākuma pieaicināt ārējas struktūras, kas darbojas ārpus tās dienestiem. Tiesa uzskata, ka šī autonomija tomēr paredz, ka līgumslēdzējai iestādei jābūt tiesīgai sadarboties ar citām līgumslēdzējām iestādēm un tādā veidā apkopot attiecīgos pašu resursus ( 45 ). Balstoties uz šiem argumentiem, Tiesa valsts iestādēm ir piešķīrusi arī brīvību izvēlēties juridisko formu, kādā tās grib sadarboties, kopīgi īstenojot to publiskos uzdevumus, vai nu līdzīgi kā šajā gadījumā tikai noslēdzot vienkāršu līgumu, vai institucionalizēti ( 46 ), īpaši izveidojot publisko tiesību subjektu. Tiesa to pamatoja, pirmkārt, ar formālu argumentu, ka Savienības tiesībās nav noteikumu, kas noteiktu pienākumu izmantot kādu noteiktu juridisko formu ( 47 ). Otrkārt, Tiesa teleoloģiski nav saskatījusi vajadzību noteikt atbilstošu sadarbības obligāto formu, kamēr iekšējā tirgū publiskā iepirkuma jomā netiek izkropļota konkurence, privātu uzņēmumu nostādot privileģētā stāvoklī un tādējādi diskriminējot pārējos uzņēmumus ( 48 ).

66.

Atšķirībā no judikatūras par iekšējiem darījumiem, kur Tiesa jau spriedumā lietā Teckal abus svarīgos kritērijus apkopoja vienā kodolīgā teicienā, šajā principiālajā nolēmumā nav atrodama līdzīga kodolīga formula, kādu nosacījumu gadījumā ārpus izlemjamās lietas par vispārēji pieņemamu varētu uzskatīt pašvaldību savstarpējo sadarbību, kas atbrīvota no publiskā iepirkuma tiesību piemērošanas. Tomēr, kā jau iepriekš minēts, no Tiesas argumentiem var izveidot vairākus svarīgus kritērijus, kuriem jābūt izpildītiem kumulatīvi. Tādējādi Tiesa pašvaldību savstarpēju sadarbību atbrīvo no publiskā iepirkuma tiesību piemērošanas, pamatojoties uz šādiem kritērijiem:

67.

Iebilstot pret šīs judikatūras tiešu piemērošanu pamatlietai, principā varētu norādīt, ka atšķirībā no apstākļiem, kādi bija sprieduma lietā Komisija/Vācija pamatā, šajā lietā netiek aplūkota sadarbība starp pašvaldībām. Faktiski izskatāmās lietas priekšmets drīzāk ir līgumiska vienošanās starp pašvaldības iestādi un publisko tiesību subjektu. Ņemot vērā iepriekš minēto, būtu jāizskata jautājums, vai ir iespējams, pamatojoties uz šo judikatūru, uzskatīt, ka pastāv izņēmums, kas attiecas uz tādu sadarbības formu, kāda tiek aplūkota šajā lietā.

68.

Rūpīgi iepazīstoties ar spriedumu lietā Komisija/Vācija, tostarp kļūst skaidrs, ka Tiesas iedibinātais izņēmums principā nenoliedz šādas sadarbības formas.

69.

Par labu šai tēzei, pirmkārt, var minēt to, ka attiecīgajā lietā tika aplūkots līgums starp Hamburgas pilsētas uzkopšanas dienestu un četriem blakus esošiem rajoniem, turklāt jānorāda, ka Hamburgas pilsētas uzkopšanas dienests bija publisko tiesību subjekts, nevis pašvaldības iestāde ( 49 ). Otrkārt, jāņem vērā, ka Tiesa spriedumā bieži izmanto neitrālo jēdzienu “valsts iestāde” ( 50 ), ar ko tā liek saprast, ka sadarbība, kas ir nerakstītā izņēmuma piemērošanas nosacījums, ir pieejama ne tikai pašvaldībām ( 51 ). Ņemot vērā atšķirīgos pārvaldības struktūru noteikumus attiecīgajās dalībvalstīs, būtu pārāk formāli un neizprotami ierobežot izņēmumu, attiecinot to tikai uz pašvaldību iestāžu sadarbību. Šādos apstākļos drīzāk ir loģiski interpretēt šīs nerakstītā izņēmuma piemērošanas jomu paplašināti un tādējādi drīzāk runāt par “sadarbību starp valsts iestādēm”.

70.

Tādējādi jāuzskata, ka šis nerakstītais izņēmums principā var attiekties arī uz situāciju, kad kā līgumslēdzējas puses sastopas veselības aizsardzības iestāde un universitāte.

71.

Lai ASL Lecce un universitāte varētu atsaukties uz šo nerakstīto atsauci, pamatlietā jābūt izpildītiem iepriekš minētajiem kritērijiem, kas veido sadarbību starp valsts iestādēm. Nav strīda par to, ka tiek aplūkota līgumiska vienošanās tikai starp valsts iestādēm, nepiedaloties privātām struktūrām, tādējādi uzreiz ir izpildīti vairāki kritēriji. Turpretim citi kritēriji rada grūtības un tie ir detalizēti jāizvērtē.

Vispārējo interešu uzdevuma izpilde

72.

Viens no strīdīgākajiem jautājumiem šajā lietā ir tas, vai abas puses attiecīgo līgumu noslēdza, lai izpildītu vispārējo interešu uzdevumu.

73.

Kā jau iepriekš raksturots, universitātei tika uzdots izpētīt un novērtēt Lečes provinces slimnīcas būvju seismisko nestabilitāti. Šos darbus vajadzēja veikt atbilstoši valsts tiesību normām, kas bija pieņemtas ēku, it īpaši stratēģiskas nozīmes ēku, drošības jomā. Kā ASL Lecce  ( 52 ) ir norādījusi rakstveida apsvērumos, šā pētījuma rezultātiem vajadzēja kļūt par pamatu īpašiem attiecīgo ēku seismiskās stabilitātes uzlabošanas projektiem nākotnē. No iepriekš minētā jāsecina, ka ar līgumu veikt pētījumu ASL Lecce patiesībā gribēja izpildīt pienākumu, kas tai bija noteikts valsts tiesību aktos, lai garantētu slimnīcu drošību. Šādam uzdevumam ir vispārēja nozīme, un tas ietilpst valsts kompetencē.

74.

Tādējādi abas puses attiecīgo līgumu noslēdza, lai īstenotu vispārējo interešu uzdevumu.

Sadarbība, lai izpildītu kopīgu publisku uzdevumu

75.

Vēl arī ir jāpieprasa, lai sadarbība kalpotu kopīga publiska uzdevuma izpildei ( 53 ). Tādēļ nepietiek, ja likumā noteiktais pienākums īstenot attiecīgo publisko uzdevumu attiecas tikai uz vienu no ieinteresētām valsts iestādēm, bet otrai iestādei ir tikai palīdzes loma uzdevuma izpildē un tā, pamatojoties uz līgumu, uzņemas izpildīt šo tai neesošo uzdevumu. Tas šķiet saprotami, ja atceramies vārda “sadarbība” etimoloģisko nozīmi, jo šādas sadarbības būtība slēpjas tieši partneru kopīgā stratēģijā, kas balstās uz attiecīgo interešu apmaiņu un saskaņošanu. Tikai ar lielām grūtībām kā “sadarbību” iepriekš minētajā izpratnē var raksturot interešu īstenošanu, ko veic tikai viena no ieinteresētām pusēm ( 54 ).

76.

Konkrētas norādes atbilstošas prasības par īstu valsts iestāžu sadarbību esamībai sniedz Tiesas apsvērumi lietā Komisija/Vācija ( 55 ); tās attiecās uz īpašu sadarbības veidu starp četrām pašvaldībām un vienu valsts struktūru, kas tām ļāva izpildīt visām kopīgo sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu, proti, atkritumu apglabāšanu. Tiesa savos apsvērumos skaidri norāda uz šo aspektu. Kā tā ir secinājusi, attiecībām starp līgumslēdzējām pusēm bija raksturīga savstarpēju tiesību un pienākumu atzīšana. Turklāt līgumslēdzējas puses bija apņēmušās sniegt savstarpēju palīdzību un rēķināties viena ar otru. Tādējādi sprieduma pamatā bija apmaiņas saikne, kas plašāka par pakalpojumu sniegšanu par vienkāršu samaksu ( 56 ).

77.

Kā pamatoti atzīst Polijas valdība ( 57 ), CNI  ( 58 ) un Komisija ( 59 ), pamatlieta tomēr būtiski atšķiras no iepriekš minētiem faktiem, ciktāl ieinteresētajām valsts iestādēm ir atšķirīgi mērķi. Likumā noteiktais pienākums izpētīt un novērtēt slimnīcas ēku seismisko nestabilitāti attiecas tikai uz ASL Lecce, turpretim universitātes loma saskaņā ar likuma normām ir zinātniskā pētniecība. Šo lomu papildina tradicionālais uzdevums būt par akadēmisko zināšanu nodošanas iestādi, uz ko jau iepriekš ir ticis norādīts ( 60 ). Ņemot vērā iepriekš minēto, šķiet skaidrs, ka slimnīcu būvju seismiskās nestabilitātes izpēti un novērtējumu nevar uzskatīt par uzdevumu, kas primāri ietilpst universitātes kompetencē. Proti, aplūkojot konkrētus pamatlietas aspektus, var secināt, ka universitātei nav šāda likumā noteikta uzdevuma. Šāds secinājums tika izdarīts jau, analizējot Direktīvas 2004/18 18. pantu ( 61 ). Līdzīgi nav norādes par to, ka universitāte pati pēc savas iniciatīvas uzņemtos izpildīt šo uzdevumu. Tomēr tās rīcībā ir gan vajadzīgās profesionālās zināšanas, gan darbinieki un materiālais aprīkojums, lai izpildītu šo uzdevumu. Šos resursus izmanto ASL Lecce, lai izpildītu savu publisko uzdevumu. Tas zināmā mērā ir universitātes resursu izmantotājs. Galu galā īstenotas tiek tikai ASL Lecce intereses.

78.

Šajā ziņā nozīmi iegūst abu ieinteresēto personu attiecību raksturs. Kā izriet no sprieduma lietā Komisija/Vācija, sadarbība starp valsts iestādēm var būt veidota dažādi – uz institucionāla pamata, izveidojot ieinteresēto personu vajadzībām atbilstošu struktūru, kurai tiek nodotas pilnvaras vai ar kuras palīdzību pilnvaras tiek kopīgi īstenotas, vai arī uz līguma pamata, noslēdzot sadarbības līgumu vai vienošanos par kopīga publiska uzdevuma veikšanu ( 62 ). Pamatlietā nekā tāda nav. Starp ASL Lecce un universitāti noslēgtajā konsultāciju līgumā nav noteikts nedz pamatojums, nedz atbilstošās tiesību normas sadarbībai, lai izpildītu kopīgu publisku uzdevumu. Tā vietā tajā ir paredzēts tikai pakalpojums profesionālas konsultācijas veidā, par kuru ir jāveic samaksa. Galu galā ASL Lecce“nopērk” no universitātes pētījumu, it īpaši tādēļ, ka tas vienīgais iegūst īpašumtiesības uz šo pētījumu un var izmantot to pēc saviem ieskatiem. Savukārt universitāte par šo pētījumu saņem finansiālu atlīdzību, par ko no jauna ir jānorāda, ka izmaksas kompensējošais atlīdzības raksturs neizmaina pakalpojuma finansiālo raksturu ( 63 ).

79.

Turklāt attiecīgajā konsultāciju līgumā atšķirībā no līgumiskās vienošanās, kas bija sprieduma lietā Komisija/Vācija pamatā, nav paredzēts pienākums sniegt savstarpēju palīdzību. To nemaina arī tas, ka paredzētās darbības bija jāveic, cieši sadarbojoties ASL Lecce izveidotai darba grupai un universitātes darba grupai, jo saskaņā ar līgumu drīkstēja pieaicināt arī ārštata darbiniekus. Tādējādi pienākums sniegt savstarpēju atbalstu bija ierobežots un tam acīmredzami nevajadzēja pārsniegt to, kas nepieciešams, lai ļautu universitātes darba grupai veikt pētījumu.

80.

Tāpat ASL Lecce rakstveida apsvērumi ( 64 ) liecina, ka starp abām darba grupām, kuras ASL Lecce un universitāte izveidoja, lai izpildītu, iespējams, kopīgo publisko uzdevumu, nenotika īsta informācijas apmaiņa. Gluži pretēji, ASL Lecce darba grupai, balstoties uz gūtajiem rezultātiem, t.i., pēc universitātes veiktā pētījuma pabeigšanas, bija jāizstrādā plāni, lai uzlabotu pārbaudīto ēku drošību. Šis fakts apstiprina jau izteikto pieņēmumu, ka ASL Lecce patiesībā ir pasūtījis ekspertu atzinumu un par to ir samaksājis.

81.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka attiecīgais konsultāciju līgums nepamato īstu sadarbību starp ieinteresētajām valsts iestādēm judikatūras izpratnē, kas sekmē kopīga publiska uzdevuma izpildi. Tas drīzāk ir līgums par pakalpojumiem, kas tiek sniegti par samaksu.

Privileģēta stāvokļa nenodrošināšana privātam uzņēmumam attiecībā pret tā konkurentiem

82.

Turklāt saskaņā ar Tiesas noteiktiem kritērijiem, uzdodot veikt pētījumu, privātam uzņēmumam nedrīkst radīt privileģētu stāvokli attiecībā pret tā konkurentiem.

83.

Kā jau secināts, universitāte ir darbojusies kā “saimnieciskās darbības subjekts” Direktīvas 2004/18 1. panta 9. punkta izpratnē ( 65 ). Tādēļ no publiskā iepirkuma tiesību viedokļa universitātei bija tāds pats statuss kā privātam uzņēmumam. Ņemot vērā to, ka universitātei līguma slēgšanas tiesības tika piešķirtas, nerīkojot konkursa procedūru, universitātei salīdzinājumā ar tām inženieru un arhitektu apvienībām, kuras, iespējams, arī būtu varējušas sagatavot attiecīgo pētījumu, bija radīts privileģēts stāvoklis.

84.

Loģiski, ka šis kritērijs obligāti paredz potenciālu konkurentu esamību. Šajā ziņā jāsecina, ka ASL Lecce savos rakstveida apsvērumos skaidri neapstrīd, ka arī citi saimnieciskās darbības subjekti būtu varējuši veikt attiecīgo pētījumu. Lai gan tiek slavēta universitātes ekonomiskā efektivitāte, materiālais aprīkojums un kompetence ( 66 ), tomēr nekādā gadījumā netiek noliegta citu saimnieciskās darbības subjektu, piemēram, inženieru vai arhitektu biroju, principiālā spēja veikt šādu pētījumu. Iepriekš minēto apgalvojumu būtu gandrīz neiespējami uzturēt spēkā, ņemot vērā CNI sniegtos apsvērumus ( 67 ), lai pamatotu tēzi, ka šāda darbība drīzāk ietilpst inženieru un arhitektu primārajā kompetencē. Ciktāl ASL Lecce tiesas sēdē pareizi atspoguļoja savu viedokli, proti, norādot, ka inženieru vai arhitektu biroji nespētu izpildīt sarežģīto uzdevumu, tā tomēr, atbildot uz atbilstošu Tiesas jautājumu, nevarēja apstrīdēt, ka, iespējams, izvirzītā uzdevuma prasības būtu varējušas izpildīt arī citas Itālijas vai ārvalstu universitātes vai privātas pētniecības struktūras.

85.

Tomēr šis jautājums galīgi ir jānoskaidro valsts tiesai, kuras kompetencē ir noskaidrot faktus. Šajā ziņā valsts tiesai ir jāvērtē, vai atbilstošās procedūras seismiskās nestabilitātes izpētei un novērtēšanai patiešām bija tik sarežģītas, ka galu galā tikai attiecīgā universitāte – un neviena cita – būtu varējusi veikt šo pētījumu. Šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā pietiek izdarīt secinājumu, ka, pēc visa spriežot, ASL Lecce būtu bijusi izvēle starp dažādiem potenciāliem konkurentiem, ja tā attiecīgajam pētījumam būtu sarīkojusi publiskā iepirkuma procedūru.

86.

Tādējādi universitātei jautājumā par līguma noslēgšanu bija radīts privileģēts stāvoklis attiecībā pret potenciāliem konkurentiem, tādēļ nav izpildīts vēl viens nerakstītā izņēmuma piemērošanas nosacījums.

Publiskā iepirkuma tiesību ievērošana

87.

Vēl viens nosacījums, lai pamatlietai piemērotu nerakstīto izņēmumu, ir prasība, ka līguma noslēgšanas dēļ nedrīkst apiet publiskā iepirkuma tiesību normas.

88.

Attiecībā uz šo nosacījumu jāpiekrīt Polijas valdības viedoklim ( 68 ), ka konkurences izkropļošana ir saskatāma jau tajā vien, ka nav rīkota konkursa procedūra, lai gan, pēc visa spriežot, attiecīgo pētījumu būtu varējušas veikt arī ar universitāti konkurējošas inženieru un arhitektu apvienības. Šajā aspektā nedrīkst neminēt, ka tieši ASL Lecce kā līgumslēdzējai iestādei bija jābūt ieinteresētam nodrošināt pēc iespējas lielākam konkurentu skaitam pieeju publiskā iepirkuma procedūrai. Kā Tiesa ir atzinusi spriedumā lietā CoNISMa  ( 69 ), atvērtība iespējami lielākai konkurencei ir viens no Savienības tiesību normu mērķiem publisko iepirkumu jomā. Šī atvērtība ir paredzēta ne tikai saistībā ar Savienības interesēm preču brīvas aprites un pakalpojumu sniegšanas brīvība jomā ( 70 ), bet arī saistībā ar pašas iesaistītās līgumslēdzējas iestādes interesēm, kurai ir plašāka izvēle attiecībā uz visizdevīgāko un attiecīgās publisko tiesību iestādes vajadzībām vispiemērotāko piedāvājumu. Nedodot potenciālajiem pretendentiem iespēju iesniegt piedāvājumus, ASL Lecce sev šo iespēju liedza.

89.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ASL Lecce arguments ( 71 ), ka līguma slēgšanas tiesību piešķiršana universitātei tam ir ļāvusi ietaupīt ievērojamus līdzekļus, nepārliecina, it īpaši tādēļ, ka, nerīkojot publiskā iepirkuma procedūru, tam nebija iespējams iepazīties ar citu potenciālo konkurentu piedāvājumiem. ASL Lecce ne tikai nav iesniedzis pierādījumus šim savam apgalvojumam, bet pat nevarēja pienācīgi paskaidrot, kā tas ir ieguvis paredzamo summu EUR 800 000 apmērā, ko, pēc ASL Lecce domām, būtu pieprasījuši citi konkurenti, ja tie būtu varējuši veikt pētījumu. Faktoloģiski nepamatots pieņēmums, ka tikai universitāte esot varējusi veikt attiecīgo pētījumu par tik ļoti izdevīgu cenu, liecina par publiskā iepirkuma tiesību mērķa neievērošanu.

90.

Ja līgumslēdzējām iestādēm ļautu ārpus publiskā-publiskā sektora partnerības jomas vērsties pie citām valsts iestādēm, lai iegādātos pakalpojumus, nepiemērojot publiskā iepirkuma tiesību nomas, pastāvētu risks, ka šīs normas ilgstoši varētu tikt apietas, tāpēc galu galā netiktu īstenots Savienības mērķis nodrošināt iekšējā tirgū tiesības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā arī brīvu konkurenci. Lai to nepieļautu, ir stingri jāpārbauda Tiesas spriedumā lietā Komisija/Vācija noteikto kritēriju ievērošana.

91.

Tādējādi jāsecina, ka starp ASL Lecce un universitāti noslēgtā līguma mērķis bija apiet publiskā iepirkuma tiesību normas. Arī šis fakts izslēdz nerakstītā izņēmuma piemērošanu.

92.

Veiktā izpēte ļauj secināt, ka pamatlietā nav izpildīti vairāki kritēriji, lai valsts iestāžu kopdarbību varētu kvalificēt par “publiskā-publiskā sektora partnerību”. Tas galvenokārt attiecas uz prasību, lai iestādes sadarbotos kopīga publisku uzdevuma veikšanā ( 72 ). Nevar konstatēt nedz īstu “sadarbību” tradicionālā izpratnē, nedz ieinteresētām personām kopīgu likumā noteiktu mērķi. Tā drīzāk ir situācija, kurā viena valsts iestāde izdevīgi izmanto citas valsts iestādes resursus. No juridiskā viedokļa tas ir līgums par pakalpojumiem, kas tiek sniegti par samaksu. Pret attiecīgā darījuma atbrīvošanu no publiskā iepirkuma tiesību normu piemērošanas vēl liecina arī tas, ka jautājumā par līguma noslēgšanu universitātei tika radīts privileģēts stāvoklis attiecībā pret potenciāliem konkurentiem ( 73 ) un ka attiecīgā līguma mērķis bija apiet publiskā iepirkuma tiesību normas ( 74 ). Ņemot vērā šo konstatējumu, nevar būt runa par “publiskā-publiskā sektora partnerību”.

93.

Līdz ar to jāsecina, ka nav piemērojams neviens izņēmums, kas izslēgtu Direktīvas 2004/18 piemērošanu.

94.

Kopsavilkumā jāsecina, ka attiecīgā līguma par konkrētu slimnīcu seismiskās nestabilitātes izpēti un novērtēšanu noslēgšana ir iepirkuma procedūra, kurai ir piemērojama Direktīva 2004/18. Tā kā pamatlietā nav rīkota konkursa procedūra, ir pārkāpta direktīva. Ņemot vērā to, ka valsts tiesību normas pieļauj tādus līgumus, kāds noslēgts starp ASL Lecce un universitāti, arī šīs tiesību normas neatbilst direktīvai.

95.

No iepriekš minētā izriet, ka Direktīva 2004/18, it īpaši tās 1. panta 2. punkta a) un d) apakšpunkts, 2. pants, 28. pants un II pielikuma 8. un 12. kategorija, ir interpretējama tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko atļauts rakstveidā noslēgt līgumus starp līgumslēdzēju iestādi un atbilstoši publiskām tiesībām dibinātu universitāti par slimnīcu būvju seismiskās nestabilitātes izpēti un novērtēšanu, ņemot vērā valsts tiesību aktus būvju, it īpaši stratēģisko ēku, drošības jomā, par atlīdzību, kas nepārsniedz izmaksas, kuras radušās, sniedzot šo pakalpojumu, ja izpildītāja universitāte var rīkoties saimnieciskās darbības subjekta statusā.

96.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Consiglio di Stato uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīva 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts [publiskā iepirkuma] līgumu, piegādes valsts [publiskā iepirkuma] līgumu un pakalpojumu valsts [publiskā iepirkuma] līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, it īpaši tās 1. panta 2. punkta a) un d) apakšpunkts, 2. pants, 28. pants un II pielikuma 8. un 12. kategorija, ir interpretējama tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko atļauts rakstveidā noslēgt līgumus starp līgumslēdzēju iestādi un atbilstoši publiskām tiesībām dibinātu universitāti par slimnīcu būvju seismiskās nestabilitātes izpēti un novērtēšanu, ņemot vērā valsts tiesību aktus būvju, it īpaši stratēģisko ēku, drošības jomā, par atlīdzību, kas nepārsniedz izmaksas, kuras radušās, sniedzot šo pakalpojumu, ja izpildītāja universitāte var rīkoties saimnieciskās darbības subjekta statusā.