—

S. Kamberaj vārdā – F. Pinton un D. Simonato, avvocati,

—

Provincia autonoma di Bolzano vārdā – R. von Guggenberg, S. Beikircher, C. Bernardi un D. Ambach, Rechtsanwälte,

—

Beļģijas valdības vārdā – J.-C. Halleux un C. Pochet, pārstāvji,

—

Francijas valdības vārdā – E. Belliard, G. de Bergues un B. Beaupère-Manokha, pārstāvji,

—

Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Condou-Durande un C. Cattabriga, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LES 2. un 6. panta, LESD 18., 45. un 49. panta, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “harta”) 21. un 34. panta, kā arī Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvas 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (OV L 180, 22. lpp.), un Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīvas 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV 2004, L 16, 44. lpp.), tiesību normu interpretāciju. Iesniedzējtiesa ir uzdevusi jautājumus arī par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 14. pantu un ECPAK 12. papildu protokola, kas parakstīts Romā 2000. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “12. protokols”), 1. pantu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp S. Kamberaj un Istituto per l’Edilizia Sociale della Provincia autonoma di Bolzano (Bolcano autonomās provinces sociālo mājokļu aģentūra, turpmāk tekstā – “IPES”), Giunta della Provincia autonoma di Bolzano (Bolcano autonomās provinces dome, turpmāk tekstā – “Giunta”), kā arī Provincia autonoma di Bolzano (Bolcano autonomā province) par to, ka IPES noraidīja viņa pieteikumu uz mājokļa pabalstu 2009. gadam tāpēc, ka ir beigušies līdzekļi, kurus Provincia autonoma di Bolzano ir paredzējusi šāda atbalsta piešķiršanai trešo valstu pilsoņiem.

3

Saskaņā ar Direktīvas 2000/43 1. pantu tās “mērķis ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju rasu vai etniskas piederības dēļ ar nolūku, lai vienādas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs”.

4

Šīs direktīvas 2. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Šajā direktīvā vienādas attieksmes princips nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas rasu vai etniskas piederības dēļ.

2.   Šā panta 1. punkta mērķiem:

5

Direktīvas 2000/43 3. panta 2. punktā ir paredzēts, ka tā “neattiecas uz dažādo attieksmi tautības dēļ un neskar noteikumus un nosacījumus attiecībā uz trešās valsts pilsoņu un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā un jebkuru attieksmi, kas izriet attiecīgās trešās valsts pilsoņu un bezvalstnieku juridiskā statusa rezultātā”.

6

Šīs pašas direktīvas 15. pants ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis nosaka sankciju sistēmu to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus pasākumus, kādi vajadzīgi šo sankciju piemērošanai. Sankcijām, kas veido kompensācijas maksājumu upurim, jābūt efektīvām, proporcionālām un preventīvām. Dalībvalstis, vēlākais, līdz 2003. gada 19. jūlijam par šiem noteikumiem paziņo Komisijai un nekavējoties paziņo tai par jebkādiem turpmākiem grozījumiem, kas skar tos.”

7

Direktīvas 2003/109 preambulas otrais līdz 4., 6., 12. un 13. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

[..]

8

Direktīvas 2003/109 II nodaļa attiecas uz pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanu dalībvalstī.

9

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 4. panta 1. punktu, kas ietilpst minētajā II nodaļā, dalībvalstis piešķir pastāvīgā iedzīvotāja statusu tiem trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti to teritorijā ir nodzīvojuši piecus gadus tieši pirms attiecīgā pieteikuma iesniegšanas.

10

Direktīvas 2003/109 5. pantā ir paredzēti nosacījumi pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai. Saskaņā ar šī panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu dalībvalstis pieprasa, lai trešo valstu pilsoņi sniedz pierādījumus, ka viņu rīcībā gan pašiem, gan atkarīgajiem ģimenes locekļiem ir, pirmkārt, stabili un regulāri ienākumi, kas ir pietiekami, lai uzturētu sevi un savas ģimenes locekļus, neizmantojot attiecīgās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmu, kā arī, otrkārt, apdrošināšana slimības gadījumiem attiecībā uz visiem riskiem, ko parasti sedz pilsoņiem attiecīgajā dalībvalstī.

11

Minētā 5. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis var arī pieprasīt trešo valstu pilsoņiem izpildīt integrācijas nosacījumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

12

Lai gan dalībvalstis var atteikties piešķirt pastāvīgā iedzīvotāja statusu, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības vai sabiedrības drošībās apsvērumiem, saskaņā ar Direktīvas 2003/109 6. panta 1. punktu, šī paša panta 2. punktā ir teikts, ka šāds atteikums nevar būt pamatots ar ekonomiskiem apsvērumiem.

13

Saskaņā ar Direktīvas 2003/109 7. panta 1. punktu, lai iegūtu pastāvīgā iedzīvotāja statusu, attiecīgais trešās valsts pilsonis iesniedz pieteikumu tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā tas dzīvo, pievienojot dokumentārus pierādījumus, kas jānosaka valsts tiesību aktos, par atbilstību šīs pašas direktīvas 4. un 5. pantā izklāstītajiem nosacījumiem.

14

Minētās direktīvas 11. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Pastāvīgie iedzīvotāji saņem vienlīdzīgu attieksmi ar pilsoņiem attiecībā uz:

[..]

[..]

[..].”

15

Šīs pašas direktīvas 11. panta 4. punktā ir teikts, ka “vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz sociālo palīdzību un sociālo aizsardzību dalībvalstis var ierobežot līdz pamata pabalstiem”.

16

Direktīvas 2003/109 12. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis var pieņemt lēmumu izraidīt pastāvīgo iedzīvotāju tikai tad, ja viņš rada faktiskus un pietiekami nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai un sabiedrības drošībai. Šī paša panta 2. punktā ir precizēts, ka izraidīšanas lēmumu nevar pamatot ar ekonomiskiem apsvērumiem.

17

Saskaņā ar Direktīvas 2003/109 26. panta pirmo daļu dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai, vēlākais, līdz 2006. gada 23. janvārim izpildītu šīs direktīvas prasības.

18

Saskaņā ar Itālijas Konstitūcijas 117. pantu sociālās palīdzības jomā valstij ir ekskluzīvas likumdošanas tiesības tikai, lai noteiktu civilajās un sociālajās tiesībās paredzēto pakalpojumu pamatlīmeni, kas ir jānodrošina visā valsts teritorijā. Plašākā apmērā kompetence ir reģioniem.

19

Ar 2007. gada 8. janvāra Likumdošanas dekrētu Nr. 3 par Direktīvas 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, transponēšanu (2007. gada 30. janvāraGURI Nr. 24, 4. lpp.), šīs direktīvas tiesību normas tika ietvertas 1998. gada 25. jūlija Likumdošanas dekrētā Nr. 286 par konsolidētajiem noteikumiem attiecībā uz imigrāciju un ārzemnieka statusu (1998. gada 18. augustaGURI Nr. 191 kārtējais pielikums, turpmāk tekstā – “Likumdošanas dekrēts Nr. 286/1998”).

20

Likumdošanas dekrēta Nr. 286/1998 9. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ārvalstnieks, kuram vismaz piecus gadus ir bijusi derīga uzturēšanās atļauja un kurš pierāda, ka viņam ir ienākumi, kas nav mazāki par ikgadējā sociālā pabalsta apmēru, un – gadījumā, ja lūgums tiek izteikts attiecībā uz ģimenes locekļiem, – pietiekami ienākumi [..] un piemērots mājoklis, kas atbilst [attiecīgajās valsts tiesību normās paredzētajiem] minimālajiem nosacījumiem, var lūgt policijas priekšnieku izsniegt viņam un viņa ģimenes locekļiem EK pastāvīgās uzturēšanās atļauju.”

21

Likumdošanas dekrēta Nr. 286/1998 9. panta 12. punktā ir noteikts:

“Papildus noteikumiem, kas attiecas uz ārvalstnieku, kurš likumīgi dzīvo Itālijas teritorijā, EK pastāvīgās uzturēšanās atļaujas īpašniekiem ir tiesības:

[..]

22

Saskaņā ar 1972. gada 31. augusta Prezidenta dekrēta Nr. 670 par Trentino-Alto Adidžes reģionam speciāli paredzēto statusu (1972. gada 20. novembraGURI Nr. 301, turpmāk tekstā – “Prezidenta dekrēts Nr. 670/1972”), kuram ir konstitucionāls rangs, 3. panta trešo daļu Provincia Autonoma di Bolzano, ņemot vērā tās īpašo iedzīvotāju sastāvu, ko veido trīs lingvistiskās kopienas, proti, kopienas, kas lieto itāļu, vācu un ladīņu valodas (turpmāk tekstā – “trīs lingvistiskās kopienas”), bauda īpašus autonomijas nosacījumus.

23

Saskaņā ar Prezidenta dekrēta Nr. 670/1972 8. panta 25. punktu šī autonomija cita starpā ietver tiesības izdot normatīvus aktus valsts sniegtā atbalsta un palīdzības jomās.

24

Prezidenta dekrēta Nr. 670/1972 15. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, izņemot ārkārtas gadījumus, Provincia Autonoma di Bolzano palīdzības sniegšanai un sociālajiem un kultūras mērķiem paredzētos līdzekļus izmanto tieši proporcionāli katras lingvistiskās kopienas lielumam un atbilstoši to vajadzībām.

25

Mājokļa pabalsts ir paredzēts 1998. gada 17. decembra Provinces likuma Nr. 13 – redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu norises laikā (turpmāk tekstā – “provinces likums”), – 2. panta pirmās daļas k) punktā. Šis pabalsts, kura mērķis ir sniegt palīdzību maznodrošinātajiem īrniekiem, lai viņiem ļautu segt īres maksu, tiek dalīts starp trim lingvistiskajām kopienām saskaņā ar Prezidenta dekrēta Nr. 670/1972 15. panta 2. punktu.

26

Provinces likuma 5. panta 1. punktā ir noteikts, ka šā likuma 2. panta pirmās daļas k) punktā noteiktajām darbībām paredzētie līdzekļi tiek sadalīti starp trīs lingvistiskās kopienas pārstāvošajām personām, kuras pieteikušās uz pabalstu, proporcionāli šo kopienu vidējam svērtajam lielumam un katras kopienas vajadzībām. Saskaņā ar šī panta 2. punktu katras lingvistiskās kopienas vajadzības tiek noteiktas ik gadu, pamatojoties uz pēdējo desmit gadu laikā iesniegtajiem pieteikumiem.

27

No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka katras lingvistiskās kopienas skaitliskais lielums tiek noteikts, pamatojoties uz pēdējo vispārējo tautas skaitīšanu, kā arī paziņojumiem par piederību kādai no trīs lingvistiskajām kopienām, kādus ir jāiesniedz visiem Itālijas pilsoņiem, kuri ir sasnieguši 14 gadu vecumu un dzīvo Provincia Autonoma di Bolzano teritorijā.

28

Provinces teritorijā dzīvojošajiem Savienības pilsoņiem, kuri veic profesionālo darbību un atbilst pārējiem nosacījumiem, kas ir izvirzīti palīdzības piešķiršanai mājokļa jautājumos, saskaņā ar provinces likuma 5. panta 5. punktu ir jāiesniedz paziņojums par piederību vai pievienošanos kādai no trim lingvistiskajām kopienām.

29

Saskaņā ar provinces likuma 5. panta 7. punktu Giunta katru gadu nosaka atvēlamos līdzekļus tiem trešo valstu pilsoņiem un bezvalstniekiem, kuri pieteikuma iesniegšanas brīdī pastāvīgi un likumīgi provinces teritorijā ir nodzīvojuši vismaz piecus gadus un kuri šajā teritorijā ir bijuši nodarbināti vismaz trīs gadus. Šiem pilsoņiem un bezvalstniekiem iespējami piešķiramo īrējamo mājokļu skaits arī tiek noteikts, ievērojot vidējo svērto proporciju starp, pirmkārt, iepriekš minētajiem kritērijiem atbilstošo trešo valstu pilsoņu un bezvalstnieku skaitlisko lielumu un, otrkārt, viņu vajadzībām.

30

No Giunta2009. gada 20. jūlija Lēmuma Nr. 1885 par trešo valstu pilsoņiem un bezvalstniekiem piešķiramajiem līdzekļiem 2009. gadā (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 1885”) izriet, ka vidējam svērtajam skaitliskajam lielumam ir noteikts koeficients 5, bet vajadzībām – koeficients 1.

31

S. Kamberaj ir Albānijas pilsonis, kurš kopš 1994. gada dzīvo un strādā stabilā darbā Provincia Autonoma di Bolzano. No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka viņam ir beztermiņa uzturēšanās atļauja.

32

Prasītājs pamatlietā no 1998. gada līdz 2008. gadam saņēma provinces likuma 2. panta pirmās daļas k) punktā paredzēto mājokļa pabalstu.

33

Ar 2010. gada 22. marta vēstuli IPES informēja prasītāju pamatlietā par viņa pieteikuma pabalsta saņemšanai par 2009. gadu noraidīšanu, pamatojoties uz to, ka ir beigušies saskaņā ar Lēmumu Nr. 1885 trešo valstu pilsoņiem paredzētie līdzekļi.

34

2010. gada 8. oktobrī prasītājs pamatlietā cēla prasību Tribunale di Bolzano [Bolzano tiesa], lūdzot atzīt, ka ar minēto atteikuma lēmumu atbildētājas pamatlietā pret viņu ir izturējušās diskriminējoši. Viņa ieskatā tāds valsts tiesiskais regulējums kā provinces likumā ietvertais neatbilst Direktīvai 2000/43 un Direktīvai 2003/109, ciktāl tajā mājokļa pabalstu jomā pret trešo valstu pilsoņiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir paredzēta nelabvēlīgāka attieksme kā pret Savienības pilsoņiem.

35

Provincia Autonoma di Bolzano iesniedzējtiesā apgalvo, ka proporcionāla pabalstu sadalījuma noteikšana starp tās teritorijā dzīvojošajām lingvistiskajām kopienām ir vajadzīga, lai saglabātu sociālo mieru starp sociālo palīdzību lūdzošajām personām.

36

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar provinces likumu Provincia Autonoma di Bolzano iedzīvotāji tiek iedalīti divās grupās, proti, Savienības pilsoņi, itāļi vai citi, kuriem bez izšķirības mājokļa pabalsta saņemšana ir atkarīga no paziņojuma par piederību vienai no trim lingvistiskajām kopienām, un trešo valstu pilsoņi, kuriem šāds paziņojums netiek prasīts.

37

Minētā tiesa norāda, ka 2009. gadā, lai apmierinātu visus lūgumus nodrošināt īrētu mājokli vai mājokli īpašumā, pirmajai no iepriekš minētajām grupām, proti, Savienības pilsoņiem, itāļiem un pārējiem, tika piešķirts atbalsts par kopējo summu EUR 90812321,57 (no kuras EUR 21546197,57 kā mājokļa pabalsts un EUR 69266124 – kā atbalsts galvenās dzīvesvietas vajadzībām atbilstoša mājokļa iegādei, būvniecībai un remontam) un otrajai grupai, proti, tai, kuru veido trešo valstu pilsoņi, tika piešķirts atbalsts par kopējo summu EUR 11604595 (no kuras EUR 10200000 kā mājokļa pabalsts un EUR 1404595 – kā atbalsts galvenās dzīvesvietas vajadzībām atbilstoša mājokļa iegādei, būvniecībai un remontam).

38

No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka Tribunale di Bolzano ir prasītājam pamatlietā pagaidu kārtībā piešķīrusi lūgto mājokļa atbalstu par laiku no 2009. gada oktobra līdz 2010. gada jūnijam, proti, EUR 453,62 mēnesī.

39

Uzskatīdama, ka tajā ierosinātās tiesvedības risinājums ir atkarīgs no Savienības tiesību interpretācijas, Tribunale di Bolzano nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

40

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā paredzētajā sadarbībā starp Tiesu un valstu tiesām tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. it īpaši 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā C-212/04 Adeneler u.c., Krājums, I-6057. lpp., 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Tomēr Tiesai ir jāpārbauda apstākļi, kādos valsts tiesa pie tās ir vērsusies, lai pārbaudītu savu kompetenci. Tas, ka prejudiciālā jautājuma tiesvedībā visbūtiskākā nozīme ir sadarbībai, nozīmē, ka valsts tiesai būtu jāņem vērā Tiesai uzticētais uzdevums, kas ir sniegt palīdzību dalībvalstīm tiesas spriešanā, nevis sniegt konsultatīvus atzinumus par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Adeneler u.c., 42. punkts).

42

Šajā ziņā iesniedzējtiesas lūgumu var noraidīt tikai tad, ja ir skaidri redzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiem vai priekšmetu, vai arī ja problēmai ir teorētisks raksturs vai Tiesas rīcībā nav faktisko un tiesību elementu, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. 2006. gada 23. novembra spriedumu lietā C-238/05 Asnef-Equifax un Administración del Estado, Krājums, I-11125. lpp., 17. punkts).

43

Tieši ņemot vērā šos principus, Tiesai ir jāizskata noteiktu iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu pieņemamība.

44

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesību pārākuma princips valsts tiesai uzliek pienākumu piemērot Savienības tiesību normas ar tiešu iedarbību, atstājot nepiemērotas Savienības tiesībām pretrunā esošās valsts tiesību normas, pat ja tās ir pieņemtas saskaņā ar šīs dalībvalsts konstitucionālajiem pamatprincipiem.

45

Šis jautājums attiecas uz lingvistisko minoritāšu aizsardzības principu, kas saskaņā ar valsts tiesas teikto esot minētās dalībvalsts konstitucionālās sistēmas pamatprincips. Taču šim principam pamatlietā nozīme ir tikai attiecībā uz Itālijas pilsoņiem un Savienības pilsoņiem, kuriem, kā izriet no šī sprieduma 26.–28. punkta, pabalsta iegūšana ir vienādi saistīta ar vienkārša paziņojuma iesniegšanu par piederību kādai no trim lingvistiskajām kopienām, bet šāds paziņojums netiek prasīts no trešo valstu pilsoņiem, kāds ir prasītājs pamatlietā.

46

Tā kā pirmā jautājuma mērķis faktiski ir lūgt Tiesu formulēt konsultatīvu viedokli par vispārīgu jautājumu par situāciju, kurai nav nekādas saistības ar iesniedzējtiesā ierosinātās lietas faktiem vai priekšmetu, jāuzskata, ka šis jautājums nav pieņemams.

47

Uzdodot ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2000/43 15. pants, kurā ir paredzēts, ka sankcijām par nediskriminācijas rases vai etniskās piederības dēļ principa pārkāpumu ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām, liek valsts tiesai, ja tā konstatē šādu pārkāpumu, izbeigt visus pārkāpumus, kas skar diskriminētās personas, arī tad, ja tās nav lietas dalībnieki.

48

Šajā lietā gan no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, gan no Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem skaidri izriet, ka atšķirīgā attieksme, kādu saskaņā ar prasītāja pamatlietā apgalvoto viņš ir cietis salīdzinājumā ar Itālijas pilsoņiem, ir pamatota ar viņa trešās valsts pilsoņa statusu.

49

Saskaņā ar Direktīvas 2000/43 1. pantu un 2. panta 1. un 2. punktu tā ir piemērojama tikai tiešai un netiešai diskriminācijai rases vai etniskās piederības dēļ. Šīs direktīvas 3. panta 2. punktā ir precizēts, ka tā neattiecas uz dažādo attieksmi [pilsonības] dēļ un neskar noteikumus un nosacījumus attiecībā uz trešās valsts pilsoņu un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā un jebkuru attieksmi, kas izriet no attiecīgās trešās valsts pilsoņu un bezvalstnieku juridiskā statusa.

50

No tā izriet, ka prasītāja pamatlietā apgalvotā diskriminācija neietilpst Direktīvas 2000/43 piemērošanas jomā un ka ceturtais jautājums nav pieņemams.

51

Uzdodot piekto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesību normas, it īpaši Direktīva 2000/43 un Direktīva 2003/109, nepieļauj tādu valsts vai reģionālo tiesisko regulējumu, kurā tikai trešo valstu pilsoņiem, bet ne Savienības pilsoņiem, itāļiem un pārējiem, lai varētu pretendēt uz mājokļa pabalstu, pienākumam nodzīvot Provincia Autonoma di Bolzano vairāk nekā piecus gadus tiek pieprasīts papildu nosacījums, lai šie pilsoņi būtu bijuši nodarbināti vismaz trīs gadus.

52

Jāatgādina – kā izriet no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu – pamatlieta ir par prasītāja pamatlietā apgalvotu diskrimināciju, kas izriet no provinces likumā un Lēmumā Nr. 1885 mājokļa atbalstam paredzēto līdzekļu sadales mehānisma.

53

Pamatlietā nav apstrīdēts, ka provinces likuma 5. panta 7. punktā trešo valstu pilsoņiem noteiktais nosacījums, proti, nosacījums attiecībā uz pienākumu Provincia autonoma di Bolzano būt bijušam nodarbinātām vismaz trīs gadus, prasītāja pamatlietā gadījumā ir izpildīts un ka viņa pieteikums uz mājokļa pabalstu nav noraidīts tāpēc, ka viņš nebūtu izpildījis šo nosacījumu.

54

Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka piektais jautājums, kuram nav nekādas saistības ar iesniedzējtiesā ierosināto lietu vai priekšmetu, ir noraidāms kā nepieņemams.

55

Uzdodot sesto un septīto jautājumu, kas ir izskatāmi kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesības, it īpaši LES 2. un LES 6. pants un LESD 18., LESD 45. un LESD 49. pants, tos lasot kopā ar hartas 1., 21. un 34. pantu, ir interpretējami tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts vai reģionālo tiesisko regulējumu, kurā Savienības pilsoņiem, lai viņi varētu saņemt šajā tiesiskajā regulējumā paredzēto mājokļa pabalstu, ir noteikts pienākums, pirmkārt, būt nodzīvojušiem vai nostrādājušiem Provincia autonoma di Bolzano teritorijā vismaz piecus gadus un, otrkārt, iesniegt paziņojumu par piederību vai pievienošanos kādai no trim lingvistiskajām kopienām.

56

Šajā ziņā jāatgādina – kā izriet no šī sprieduma 31. un 52. punkta – prasītājs pamatlietā ir trešās valsts pilsonis, kas vairākus gadus dzīvo Provincia autonoma di Bolzano teritorijā, un pamatlieta ir par mājokļa pabalsta pieteikuma noraidīšanu tāpēc, ka ir beigušies trešo valstu pilsoņiem paredzētie līdzekļi, un tāpēc, ka vairs nav naudas, kas vajadzīga, lai minētajiem pilsoņiem pārskaitītu šo pabalstu.

57

Iesniedzējtiesa nav pierādījusi, kā tas, ka, pamatojoties uz Savienības tiesībām, tiktu atcelti Savienības pilsoņiem noteiktie uzturēšanās vai lingvistiskie nosacījumi Provincia autonoma di Bolzano tiesiskajā regulējumā paredzētā mājokļa atbalsta saņemšanai, varētu būt saistīts ar tajā ierosinātās lietas faktiem vai priekšmetu.

58

Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka minētās tiesas uzdotais sestais un septītais jautājums nav pieņemami.

59

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai, ja pastāv pretruna starp valsts tiesību normām un ECPAK, LES 6. pantā iekļautā atsauce uz ECPAK uzliek pienākumu valsts tiesai tieši piemērot šīs konvencijas tiesību normas, šajā gadījumā tās 14. pantu, kā arī 12. protokola 1. pantu, atstājot nepiemērotu pretrunā esošo valsts tiesību normu, un tai nav iepriekš Corte costituzionale jāuzdod jautājums par konstitucionalitāti.

60

Atbilstoši LES 6. panta 3. punktam Savienība ievēro ECPTK garantētās un no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām izrietošās pamattiesības kā vispārīgos tiesību principus.

61

Šī ES līguma tiesību norma ir interpretēta Tiesas pastāvīgajā judikatūrā, saskaņā ar kuru pamattiesības ir neatņemama vispārīgo tiesību principu – kuru ievērošanu nodrošina Tiesa – sastāvdaļa (skat. it īpaši 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā C-521/09 P Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, I-8947. lpp., 112. punkts).

62

Tomēr LES 6. panta 3. punktā nav regulētas attiecības starp ECPAK un dalībvalstu tiesību sistēmām, kā arī nav noteikts, kādi secinājumi valsts tiesai ir jāizdara gadījumā, ja pastāv pretruna starp šajā konvencijā garantētajām tiesībām un valsts tiesību normu.

63

Tāpēc uz otro jautājumu ir jāatbild, ka LES 6. panta 3. punktā veiktā atsauce uz ECPAK gadījumā, ja pastāv pretruna starp valsts tiesību normu un ECPAK, neuzliek valsts tiesai pienākumu tieši piemērot minētās konvencijas tiesību normas, atstājot nepiemērotu ar to nesaderīgo valsts tiesību normu.

64

Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesības, it īpaši Direktīva 2000/43 un Direktīva 2003/109, ir interpretējamas tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts vai reģionālo tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kurā attiecībā uz mājokļa pabalsta piešķiršanu ir paredzēta atšķirīga attieksme pret pastāvīgajiem iedzīvotājiem trešo valstu pilsoņiem salīdzinājumā ar attieksmi pret Savienības pilsoņiem, itāļiem un pārējiem, kas dzīvo Provincia autonoma di Bolzano teritorijā.

65

Jau iepriekš šī sprieduma 48.–50. punktā minēto iemeslu dēļ prasītāja pamatlietā apgalvotā diskriminācija neietilpst Direktīvas 2000/43 piemērošanas jomā.

66

Runājot par Direktīvu 2003/109, vispirms ir jāatgādina, ka ar to izveidotā sistēma skaidri norāda, ka pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšana saskaņā ar šo direktīvu ir pakļauta speciālai procedūrai un arī pienākumam izpildīt šīs direktīvas II nodaļā precizētos nosacījumus.

67

Tādējādi Direktīvas 2003/109 4. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis pastāvīgā iedzīvotāja statusu piešķir tikai tiem trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti tās teritorijā nodzīvojuši piecus gadus tieši pirms attiecīgā pieteikuma iesniegšanas. Šīs direktīvas 5. pantā šī statusa iegūšana ir pakļauta pierādījumiem, ka trešās valsts pilsonim, kas lūdz šī statusa piešķiršanu, ir pietiekami līdzekļi, kā arī veselības apdrošināšana. Visbeidzot, šīs pašas direktīvas 7. pantā ir precizētas procesuālās prasības minētā statusa iegūšanai.

68

Šajos apstākļos iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai prasītājam pamatlietā ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss, kas nozīmē, ka viņš saskaņā ar minēto direktīvu var prasīt vienlīdzīgu attieksmi ar attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem atbilstoši tās 11. panta 1. punktam.

69

Tagad ir jāpārbauda, vai tāds mājokļa pabalstam paredzēto līdzekļu sadales mehānisms kā pamatlietā apstrīdētais atbilst Direktīvas 2003/109 11. pantā nostiprinātajam vienlīdzīgas attieksmes principam.

70

Pirmkārt, ir jānorāda, ka pamatlietā saskaņā ar provinces likumu gan Savienības pilsoņu, itāļu un pārējo gadījumā, gan trešo valstu pilsoņu gadījumā mājokļa pabalstam paredzētie līdzekļi tiek sadalīti, pamatojoties uz vidējo svērto lielumu, kas tiek noteikts, izmantojot katras grupas skaitlisko lielumu un tās vajadzības.

71

Tomēr, kaut gan Itālijas pilsoņu un Savienības pilsoņu gadījumā, kā izriet no šī sprieduma 26.–28. punkta, mājokļa pabalsta iegūšana ir vienādi atkarīga no paziņojuma par piederību kādai no trim lingvistiskajām kopienām iesniegšanas, abiem faktoriem, kas tiek ņemti vērā vidējā svērtā lieluma noteikšanā, tiek piemērots vienāds koeficients, proti, koeficients 1, trešo valstu pilsoņiem saskaņā ar Lēmumu Nr. 1885, faktoram, kas attiecas uz skaitlisko lielumu, ir piešķirts koeficients 5, bet viņu vajadzībām – koeficients 1.

72

Kā izriet no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, kopš 2009. gada tātad tiek izmantota atšķirīga aprēķina metode tam, kā tiek noteikti līdzekļi, kas mājokļa pabalsta veidā piešķirami Savienības pilsoņiem, no vienas puses, un trešo valstu pilsoņiem, no otras puses. Atšķirīgu koeficientu piemērošanas sekas ir nelabvēlīgas grupai, kurā ietilpst trešo valstu pilsoņi, jo līdzekļi, kas pieejami viņu pieteikumu uz mājokļa pabalstu apmierināšanai, ir mazāki un pastāv risks tos iztērēt ātrāk nekā minētajiem pilsoņiem piešķirtos līdzekļus.

73

Tāpēc ir jānorāda, ka starpība starp koeficientiem attiecībā uz trešo valstu pilsoņu skaitlisko lielumu, no vienas puses, un Savienības pilsoņu, itāļu un pārējo, kas pieder pie trim lingvistiskajām kopienām, skaitlisko lielumu, no otras puses, rada atšķirīgu attieksmi pret šīm abām saņēmēju grupām.

74

Par Savienības pilsoņu, itāļu un pārējo, salīdzinājumu ar trešo valstu pilsoņiem Provincia autonoma di Bolzano apgalvo, ka dažādu mehānismu izmantošana, lai noteiktu šo abu grupu skaitlisko lielumu vai skaitliski novērtētu to vajadzības, liecina par to, ka šīs kategorijas neatrodas salīdzināmās situācijās.

75

Tomēr, pat pieņemot, ka pastāv statistiskas vai administratīvas grūtības, kā norāda Provincia autonoma di Bolzano, lai apstrādātu pieteikumus uz mājokļa pabalstu, kas it īpaši nāk no trešo valstu pilsoņiem, šīs grūtības neizskaidro iemeslu, kāpēc šādu pilsoņu situācija, kad viņi ir ieguvuši Direktīvā 2003/109 paredzēto statusu, ir atbilduši gan šajā direktīvā paredzētajām procesuālajām prasībām, gan nosacījumiem, un viņiem trūkst pietiekamu līdzekļu, lai segtu mājokļa izdevumus, nebūtu salīdzināma ar tāda Savienības pilsoņa situāciju, kuram arī ir šāda ekonomiska vajadzība.

76

Otrkārt, ir jāpārbauda – ko apstrīd Provincia autonoma di Bolzano – vai šādi konstatētajai atšķirīgajai attieksmei ir piemērojama Direktīva 2003/109, it īpaši tās 11. pants, kura 1. punkta d) apakšpunktā ir paredzēts, ka pastāvīgie iedzīvotāji saņem vienlīdzīgu attieksmi [ar pilsoņiem] attiecībā uz sociālo nodrošināšanu, sociālo palīdzību un sociālo aizsardzību, kā noteikts valsts tiesību aktos.

77

Šajā ziņā jāatgādina, ka gadījumos, kad Savienības likumdevējs veic skaidru norādi uz valsts tiesību aktiem, kā tas ir Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktā, Tiesai nav pienākuma attiecīgos jēdzienus definēt autonomi un vienveidīgi Savienības tiesību aspektā (šajā ziņā skat. 1984. gada 18. janvāra spriedumu lietā 327/82 Ekro, Recueil, 107. lpp., 14. punkts). Šāda norāde faktiski nozīmē, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies ievērot atšķirības, kas pastāv dalībvalstīs attiecībā uz attiecīgo jēdzienu definīciju un konkrēto piemērojamību.

78

Tomēr autonomas un vienveidīgas definīcijas trūkums sociālās nodrošināšanas, sociālās palīdzības un sociālās aizsardzības jēdzieniem Savienības tiesību izpratnē un Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktā veiktā norāde uz valsts tiesībām saistībā ar minētajiem jēdzieniem nenozīmē, ka dalībvalstis var apdraudēt Direktīvas 2003/109 lietderīgo iedarbību, kad tās piemēro šajā pantā paredzēto vienlīdzīgas attieksmes principu.

79

No Direktīvas 2003/109 preambulas 3. apsvēruma izriet, ka tajā tiek ievērotas pamattiesības un ņemti vērā principi, kas it īpaši atzīti ar hartu, kurai saskaņā ar LES 6. panta 1. punkta pirmo daļu ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem. Hartas 51. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tās normas attiecas uz dalībvalstīm, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus.

80

No tā izriet, ka, nosakot valsts tiesību aktos noteiktus sociālās nodrošināšanas, sociālās palīdzības un sociālās aizsardzības pasākumus, kuri ir pakļauti Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajam vienlīdzīgas attieksmes principam, dalībvalstīm ir jāievēro hartā paredzētās tiesības un principi, it īpaši tie, kas ir minēti tās 34. pantā. Saskaņā ar pēdējā minētā panta 3. punktu, apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību, Savienība – un tātad dalībvalstis, kad tās īsteno tās tiesības, – “atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, kā arī valstu tiesību aktiem un praksi nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu”.

81

Tā kā gan Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunktā, gan hartas 34. panta 3. punktā ir atsauce uz valsts tiesībām, iesniedzējtiesai, ņemot vērā šajā direktīvā izvirzīto integrācijas mērķi, ir jānovērtē, vai tāds mājokļa pabalsts kā provinces likumā paredzētais ietilpst kādā no minētā 11. panta 1. punkta d) apakšpunktā norādītajām kategorijām, ko Provincia autonoma di Bolzano apstrīd.

82

Tā kā iesniedzējtiesa varētu uzskatīt, ka uz tādu mājokļa atbalstu kā pamatlietā attiecas Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunkts, treškārt, ir jāpārbauda, vai Provincia autonoma di Bolzano varētu pamatoti, kā tā vēlas, ierobežot minētā 11. panta 1. punktā nostiprinātā vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu, piemērojot šī paša panta 4. punktu.

83

Šajā ziņā jāatgādina, ka šajā tiesību normā ir paredzēts, ka attiecībā uz sociālo palīdzību un sociālo aizsardzību dalībvalstis minētā principa piemērošanu var ierobežot līdz pamata pabalstiem. Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā savukārt nav atļauts no minētā principa atkāpties attiecībā uz sociālās palīdzības pabalstiem, kā tie ir definēti valsts tiesību aktos.

84

No minētās direktīvas preambulas 13. apsvēruma izriet, ka pamata pabalstu jēdziens ietver vismaz iztikas minimumu, palīdzību slimības un grūtniecības gadījumā, palīdzību vecākiem un ilgtermiņa aprūpi. Šādu pabalstu piešķiršanas kārtību saskaņā ar minēto preambulas apsvērumu nosaka valsts tiesību aktos.

85

Vispirms ir jānorāda, ka preambulas 13. apsvērumā ietvertais saraksts, kurā ir ilustrēts Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā ietvertais jēdziens “pamata pabalsti”, nav pilnīgs, par ko liecina vārda “vismaz” lietojums. Tas, ka šajā preambulas apsvērumā nav nekādas skaidras norādes uz mājokļa pabalstiem, tāpēc nenozīmē, ka tie nav pamata pabalsti, kuriem ir obligāti piemērojams vienlīdzīgas attieksmes princips.

86

Turpinājumā ir jānorāda, ka, tā kā tādu trešo valstu pilsoņu, kas ir iekārtojušies uz pastāvīgu dzīvi dalībvalstīs, integrācija un šo pilsoņu tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punktā uzskaitītajās jomās ir vispārīgais princips, šī paša panta 4. punktā paredzētā atkāpe ir interpretējama šauri (skat. pēc analoģijas 2010. gada 4. marta spriedumu lietā C-578/08 Chakroun, Krājums, I-1839. lpp., 43. punkts).

87

Šajā ziņā ir jānorāda, ka valsts iestāde, vai tā būtu valsts, reģionāla vai vietēja, uz šo Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā paredzēto atkāpi var balstīties tikai tad, ja attiecīgās dalībvalsts par direktīvas īstenošanu kompetentās iestādes ir skaidri pateikušas, ka tās gatavojas atsaukties uz šo atkāpi.

88

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka Itālijas Republika būtu norādījusi savu nodomu izmantot Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā paredzēto atkāpi no vienlīdzīgas attieksmes principa.

89

Visbeidzot, ir jānorāda, ka minētās direktīvas preambulas 13. piešķiršanas noteikumiem, proti, iegūšanas nosacījumu noteikšanu un šādu pabalstu lielumu, kā arī ar tiem saistītajām procedūrām.

90

Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā ietvertā jēdziena “pamata pabalsti” jēga un apmērs tāpēc ir jāmeklē, ņemot vērā šī panta kontekstu un šīs direktīvas mērķi, proti, tādu trešo valstu pilsoņu, kas likumīgi un pastāvīgi ir dzīvojuši dalībvalstīs, integrāciju.

91

Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkts ir jāsaprot tādējādi, ka ar to dalībvalstīm tiek ļauts ierobežot vienlīdzīgu attieksmi, kas pienākas personām, kurām ir ar Direktīvu 2003/109 piešķirtais statuss, izņemot valsts iestāžu, vai tās būtu valsts, reģionālās vai vietējās iestādes, piešķirtos sociālās palīdzības vai sociālās drošības pabalstus, kas indivīdam palīdz nodrošināt tādas pamatvajadzības kā ēdiens, mājoklis un veselība.

92

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar hartas 34. pantu Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu. No tā izriet, ka, ciktāl pamatlietā apstrīdētais atbalsts atbilst minētajā hartas pantā izvirzītajam mērķim, to saskaņā ar Savienības tiesībām nevar uzskatīt par tādu, kas nepieder pie pamata pabalstiem Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē. Valsts tiesai ir jāizdara vajadzīgie secinājumi, ņemot vērā šī pabalsta mērķi, lielumu, piešķiršanas nosacījumus un šī pabalsta vietu Itālijas sociālās palīdzības sistēmā.

93

Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts vai reģionālais tiesiskais regulējums kā pamatlietā apstrīdētais, kurā attiecībā uz mājokļa pabalstu pret tādu trešās valsts pilsoni, kam saskaņā ar šīs direktīvas tiesību normām ir piešķirts pastāvīgā iedzīvotāja statuss, ir paredzēta atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar tajā pašā provincē vai reģionā dzīvojošiem pilsoņiem šim pabalstam paredzēto līdzekļu sadalē, ja šis atbalsts ietilpst vienā no trim šajā tiesību normā paredzētajām kategorijām un nav piemērojams šī paša panta 4. punkts.

94

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: