—

Interseroh Scrap and Metals Trading GmbH vārdā – A. Oexle, Rechtsanwalt,

—

Sonderabfall-Management-Gesellschaft Rheinland-Pfalz mbH (SAM) vārdā – C. v. der Lühe, Rechtsanwalt,

—

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs un T. Materne, pārstāvji,

—

Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer, pārstāve,

—

Portugāles valdības vārdā – L. Fernandes un M. João Lois, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – G. Wilms un A. Marghelis, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 18. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Regulā (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem (OV L 190, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2009. gada 15. aprīļa Regulu (EK) Nr. 308/2009 (OV L 97, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1013/2006”).

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Interseroh Scrap and Metals Trading GmbH (turpmāk tekstā – “Interseroh”), kas specializējusies tērauda un metāla atkritumu tirdzniecībā, un Sonderabfall-Management-Gesellschaft Rheinland-Pfalz mbH (SAM) (turpmāk tekstā – “SAM”), kuru Reinzemes-Pfalcas federālā zeme ir pilnvarojusi uzraudzīt īpašo atkritumu plūsmu.

3

Regulas Nr. 1013/2006 preambulas septītajā apsvērumā ir atgādināts, ka ir svarīgi atkritumu sūtījumu uzraudzību un kontroli organizēt un reglamentēt tā, lai tiktu ņemta vērā vajadzība saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti un cilvēku veselību, kā arī veicināta vienveidīga regulas piemērošana visā Eiropas Savienībā.

4

Saskaņā ar Regulas Nr. 1013/2006 preambulas piecpadsmito apsvērumu attiecībā uz to atkritumu sūtījumiem, kuri ir uzskaitīti šīs regulas III, III A vai III B pielikumā un paredzēti reģenerācijas darbībām, ir lietderīgi nodrošināt minimālo uzraudzības un kontroles līmeni, nosakot, ka šādiem sūtījumiem jābūt pievienotai noteiktai informācijai.

5

Saskaņā ar Regulas Nr. 1013/2006 1. panta 1. punktu ar šo regulu tiek noteiktas procedūras un kontroles režīmi atkritumu sūtīšanas jomā atkarībā no sūtījuma izcelsmes, galamērķa un maršruta, sūtīto atkritumu veida, kā arī apstrādes, kāda tiek piemērota atkritumiem to galamērķa punktā, veida.

6

No Regulas Nr. 1013/2006 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta izriet, ka uz šādu atkritumu sūtījumiem reģenerācijas nolūkā, kas paredzēti šīs regulas III vai III B pielikumā, gadījumā, kad vesto atkritumu daudzums pārsniedz 20 kg, attiecas vispārējas informācijas prasības atbilstīgi minētās regulas 18. pantam.

7

Regulas Nr. 1013/2006 III pielikumā ar virsrakstu “Atkritumu “zaļais” saraksts” ir iekļauti atkritumi, kas uzskaitīti 1989. gada 22. martā Bāzelē parakstītās Konvencijas par kontroli pār kaitīgo [bīstamo] atkritumu robežšķērsojošo transportēšanu un to aizvākšanu, kas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 1993. gada 1. februāra Lēmumu 93/98/EEK (OV L 39, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Bāzeles konvencija”), IX pielikumā.

8

Bāzeles konvencijas IX pielikumā ir precizēts, ka uz šajā pielikumā ietvertajiem atkritumiem principā neattiecas šīs konvencijas 1. panta 1. punkta a) apakšpunkts un tātad tie principā netiek uzskatīti par “bīstamiem atkritumiem” saskaņā ar šo konvenciju.

9

Minētajā IX pielikumā ar kodu B 1010 ir ietverti “metālu un metālu sakausējumu atkritumi metāliskā, nedispersā formā”, konkrētāk, dzelzs un tērauda, hroma, vara, niķeļa, alumīnija, cinka un alvas lūžņi.

10

Regulas Nr. 1013/2006 18. pantā ar virsrakstu “Atkritumi, kuriem jāpievieno noteikta informācija” ir paredzēts:

“1.   Uz atkritumiem, kas minēti 3. panta 2. un 4. punktā un ko paredzēts sūtīt, attiecas šādas procedūras prasības:

2.   Līgums, kas minēts VII pielikumā, starp personu, kas organizē sūtījumu, un atkritumu saņēmēju, kas tos saņem reģenerācijai, ir spēkā, kad tiek uzsākts sūtījums, un tajā tiek ietverts noteikums, ka personai, kas organizē sūtījumu, gadījumos, kad atkritumu sūtījums vai reģenerācija nevar tikt pabeigta, kā tas bija plānots, vai ja tas bija nelikumīgs sūtījums, vai ja šī persona nevar pabeigt atkritumu sūtījumu vai reģenerāciju (piemēram, ir maksātnespējīgs), saņēmējam ir pienākums:

Persona, kas organizē sūtījumu, vai saņēmējs pēc iesaistītās kompetentās iestādes pieprasījuma sniedz līguma kopiju.

3.   Pārbaudes, izpildes, plānošanas un statistikas nolūkā dalībvalstis var saskaņā ar saviem tiesību aktiem pieprasīt 1. punktā minēto informāciju par sūtījumiem, uz kuriem attiecas šis pants.

4.   Uz informāciju, kas minēta 1. punktā, attiecas konfidencialitātes prasības saskaņā ar Kopienas un valstu tiesību aktiem.”

11

Regulas Nr. 1013/2006 20. panta 2. punktā sūtījuma organizētājam un saņēmējam ir uzlikts pienākums saglabāt informāciju, kas minēta šīs regulas 18. panta 1. punktā, vismaz trīs gadus no sūtījuma uzsākšanas.

12

Regulas Nr. 1013/2006 VII pielikumā minētais sūtījuma dokuments ir šāds:

13

Atbilstoši informācijai, ko Tiesai sniegusi Verwaltungsgericht Mainz, Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikumā (Grundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland, turpmāk tekstā – “Pamatlikums”) saskaņā ar tā 12. pantu par uzņēmējdarbības īstenošanas brīvību kopsakarā ar tā 14. pantu par īpašumtiesībām ir garantēta komercnoslēpuma aizsardzība. Saskaņā ar Bundesverfassungsgericht (Konstitucionālā tiesa) judikatūru uzņēmuma avotu gadījumā runa ir par komercnoslēpumiem, kas ir aizsargāti ar šīm pamattiesībām.

14

Interseroh ir starptautiska uzņēmuma Interseroh SE, kas ir viens no nozīmīgākajiem Eiropas uzņēmumiem, kurš specializējies otrreizējo izejvielu, tādu kā metāllūžņi, papīrs, plastmasas atkritumi un koks, savākšanā, apstrādē un pārdošanā, meitassabiedrība. Interseroh SE nodarbina aptuveni 2000 personas aptuveni simts vietās trīspadsmit valstīs.

15

Interseroh kā starpnieks nodrošina, lai jebkāds pasūtītais metāla lūžņu apjoms tiktu piegādāts tās klientiem – tērauda lietuvēm, kausētavām un metālapstrādes rūpnīcām.

16

Šajā ziņā Interseroh darbojas ekskluzīvi kā “starpnieks” (“Streckenhändlerin”). Raksturīga šī īpašā pārdošanas veida iezīme ir tāda, ka starpnieks iegādājas preci tieši no [metāllūžņu] radītāja vai savācēja un pārdod to tālāk, pašam fiziski nesaskaroties ar to. Tiek slēgti tikai divi atsevišķi līgumi, viens – starpniekam vienojoties ar atkritumu radītāju, otrs – ar saņēmēju.

17

Interseroh tirgoto metālu veidi tiek uzskatīti par “atkritumiem”, kuri ietilpst Bāzeles konvencijas B 1010 kodā, kas ir ietverts šīs konvencijas IX pielikumā, un līdz ar to – “zaļajā” sarakstā, kas izklāstīts Regulas Nr. 1013/2006 III pielikumā. To pārrobežu pārvadāšana līdz ar to ir pakļauta šīs regulas 18. pantā paredzētajām prasībām attiecībā uz informāciju.

18

Personai, kas organizē sūtījumu, šajā gadījumā – sabiedrībai Interseroh, kā uzskata SAM, saskaņā ar Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir pienākums nodrošināt, lai atkritumiem to pārvadāšanas laikā būtu pievienots attiecīgais dokuments. Saskaņā ar Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 20. panta 2. punktu piegādes saņēmējam ir jāparaksta minētais dokuments un jāsaglabā tas vismaz trīs gadus.

19

Šādas interpretācijas praktiskās sekas ir tādas, ka starpniekam, kurš ir Interseroh situācijā, ir pienākums, ņemot vērā informāciju, kam jābūt norādītai šī dokumenta 6. ailē, atklāt savus piegādes avotus saviem klientiem un šiem klientiem līdz ar to ir iespēja tieši sazināties ar atkritumu radītāju vai savācēju un turpmāk noslēgt līgumus ar tiem, apejot starpnieka pakalpojumus.

20

Interseroh uzskata, ka ar pienākumu atklāt saviem klientiem tās piegādes avotus tiek pārkāpta tās komercnoslēpuma aizsardzība un radīts nozīmīgs šķērslis tās uzņēmējdarbībai, darbojoties kā starpniekam. Šis pienākums radot arī mantiskus zaudējumus, jo informācija par tās piegādes avotiem esot nozīmīga tās uzņēmējdarbības zinātības un tās uzņēmuma vērtības daļa. Visbeidzot, Interseroh jau esot zaudējusi vairākus klientus pienākuma norādīt savus piegādes avotus dēļ.

21

Tādēļ Interseroh nolēma sūtījuma dokumenta 6. ailē kā radītāju vai savācēju norādīt pati sevi vai neaizpildīt šo lauku nemaz, un tādējādi tā rīkojās attiecībā uz vairākām kravām. Tomēr, tā kā patiesā radītāja vai savācēja identitāte ir norādīta piegādes un svēršanas dokumentācijā, kurai arī ir jābūt kopā ar atkritumu sūtījumu un kas ir jāuzrāda pārbaudes gadījumā, pret Interseroh vadītāju tika uzsākta izmeklēšanas procedūra acīmredzamas pretrunas dēļ starp piegādes un svēršanas dokumentāciju, no vienas puses, un sūtījuma dokumenta 6. aili, no otras puses.

22

Šāda situācija bija, kad 2009. gada 7. maijā tika veikta transportlīdzekļa kontrole uz šosejas netālu no Montabauras [Montabaur]. Ar 2009. gada 5. augusta lēmumu SAM līdz ar to uzlika Interseroh vadītājam naudas sodu EUR 150 apmērā. Pēc šī lēmuma pārsūdzības šobrīd notiek process Staatsanwaltschaft Mainz (Maincas Prokuratūra).

23

Interseroh līdz ar to 2009. gada 18. decembrī iesniedzējtiesā cēla prasību, prasot konstatēt, ka tai kā starpniekam nav pienākuma norādīt atkritumu radītāju, aizpildot sūtījuma dokumenta 6. aili.

24

Valsts tiesa norāda, ka prasība informāciju par atkritumu radītāju vai savācēju uzskatīt par konfidenciālu ir principā noteikta Pamatlikumā, kopsakarā piemērojot tā 12. un 14. pantu, tādēļ ir vispārīgi atzīts, ka uzņēmuma sagādes avoti ir uzskatāmi par komercnoslēpumu, kas izriet no pamattiesību aizsardzības.

25

Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Mainz nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26

Iesniedzējtiesa sāk ar konstatējumu, ka Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 1. punktā principā ir prasīts, lai persona, kas organizē atkritumu sūtījumu, uz ko attiecas šī norma, aizpildītu sūtījuma dokumentu un nosūtītu to atkritumu sūtījuma saņēmējam parakstīšanai un uzglabāšanai. Šis pienākums ietver atkritumu radītāja identitātes atklāšanu atkritumu sūtījuma saņēmējam, kā aprakstīts šī sprieduma 20. un 21. punktā, – ar potenciāli kaitējošām sekām attiecībā uz starpnieku tādā situācijā kā Interseroh.

27

Iesniedzējtiesa vaicā, vai šādos apstākļos tāds starpnieks kā prasītāja, kas organizē atkritumu sūtījumu, var lietderīgi atsaukties uz Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 4. punktu, kurā atļauta konfidenciāla informācijas apstrāde noteiktos apstākļos, vai, alternatīvi, uz Savienības tiesību vispārēju principu, tādu kā komercnoslēpuma aizsardzība, lai sūtījuma saņēmējam ar pārvadājuma dokumentu neatklātu atkritumu radītāja identitāti.

28

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā arī Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka visi pamata lietā aplūkotie pārvadājumi ir izejvielu –, tādu kā dažāda rakstura metāli, ko iepērk un no jauna pārdod starpnieks un kas ir atkritumi, kuri ietilpst “zaļajā” sarakstā, kurā uzskaitīti atkritumi, kas nav bīstami, – pārvadājumi.

29

Ar savu pirmo, trešo un ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir atļauts starpniekam, kas organizē atkritumu sūtījumu, neizpaust atkritumu radītāju identitāti sūtījuma adresātam, ja šāda neizpaušana ir nepieciešama, lai aizsargātu starpnieka komercnoslēpumu.

30

Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 4. punktā ir noteikts, ka uz informāciju, kas minēta šī panta 1. punktā, proti, informāciju, kas ietverta sūtījuma dokumentā, attiecas konfidencialitātes prasības “saskaņā ar Kopienas un valstu tiesību aktiem”.

31

Kas attiecas uz to personu identitāti, kam var būt saistošas konfidencialitātes prasības, kas norādītas Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 4. punktā, no šīs tiesību normas gramatiskas un sistēmiskas interpretācijas izriet, ka konfidencialitātes prasības, uz kurām tajā norādīts, attiecas uz katru personu, kurai ir attiecīga informācija, kas ietver gan nosūtītāju, gan saņēmēju, gan visas fiziskās vai juridiskās personas, kuras piedalās atkritumu pārvadāšanā.

32

Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 4. punkta formulējumā nekādi nav nošķirtas personas, kam var būt attiecīgā informācija, un, konkrētāk, nav ietverta nekāda atsauce uz Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 3. punktu, kas īpaši attiecas uz valsts iestādēm.

33

Tomēr tāpat no Regulas Nr. 1013/2006 18. panta izriet, ka konfidencialitātes prasības, uz kurām norādīts šī panta 4. punktā, nevar būt šķērslis šīs regulas VII pielikumā norādītās informācijas nodošanai starp uzņēmumiem, kas piedalās pārvadājuma darījumā.

34

Pirmkārt, Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka tiek sagatavots dokuments, kam obligāti jāpavada ikviens atkritumu sūtījums, kuram piemērojama šī tiesību norma. Šāda sūtījuma organizētājam līdz ar to ir pienākums aizpildīt minētās regulas VII pielikumā paredzētā sūtījuma dokumenta 6. aili, kurā ir jāmin atkritumu radītāja vārds.

35

Otrkārt, Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka sūtījuma dokuments jāparaksta atkritumu sūtījuma organizētājam un tā saņēmējam, turpretim šīs regulas 20. panta 2. punktā organizētājam un saņēmējam ir paredzēts pienākums saglabāt tās 18. panta 1. punktā minēto informāciju vismaz trīs gadus no sūtījuma uzsākšanas.

36

Šo tiesību normu obligātas sekas ir tādas, ka sūtījuma saņēmējs saņem visu informāciju, kas ietverta sūtījuma dokumentā, un tāpēc zinās atkritumu ražotāja identitāti, kas ir norādīta, kā tas prasīts šīs regulas VII pielikumā, šī dokumenta 6. ailē.

37

Iespējamai konfidencialitātes prasībai saskaņā ar Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 4. punktu šajā sakarā nevarētu būt iespaida, jo, kā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 50. punktā, jautājums par to rodas tikai pēc šī dokumenta sagatavošanas un paziņošanas. Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 4. punkts var būt piemērojams vienīgi tad, ja informācija jau iepriekš ir sniegta sūtījuma dokumentā atbilstoši šī panta 1. punkta noteikumiem, lasot to kopsakarā ar šīs regulas VII pielikumu.

38

Attiecīgi un kā to norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 64. punktā, šādu konfidencialitātes prasību piemērošanas apjoms obligāti aprobežojas ar saikni, kāda personām ar piekļuvi sūtījuma dokumentam ir ar trešām personām no sūtījuma viedokļa, proti, kompetentajām pārvaldes iestādēm un personām, kas piedalās attiecīgajā nosūtīšanā.

39

Šāda informācija apstiprināta Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 4. punktā, kurā tieši izdarīta atsauce uz “konfidencialitātes prasībām”, kas attiecas uz sūtījuma dokumentā minēto informāciju, un nav minēts nekāds hipotētisks izņēmums pienākumam norādīt visus nepieciešamos datus sūtījuma dokumentā. Tas tāpat apstiprināts VII pielikuma 3. zemsvītras piezīmē, kurā uzsvērts, ka informācija par radītāju vai savācēju ir jāsniedz, ja persona, kas organizē sūtījumu, nav radītājs vai savācējs.

40

Līdz ar to uz pirmo, otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to starpniekam, kas organizē atkritumu sūtījumu, netiek atļauts neizpaust atkritumu radītāja identitāti sūtījuma adresātam, kā tas prasīts Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 1. punktā, lai arī šāda neizpaušana varētu būt nepieciešama, lai aizsargātu šī starpnieka komercnoslēpumu.

41

Otrais jautājums ir uzdots vienīgi gadījumā, ja ar Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 4. punktu nebūtu atļauts starpniekam, kas organizē atkritumu sūtījumu, neizpaust atkritumu radītāja identitāti sūtījuma saņēmējam. Iesniedzējtiesa norāda, ka Pamatlikumā, kā tas norādīts šī sprieduma 13. punktā, ir garantēta komercnoslēpuma, kas it īpaši ietver uzņēmuma piegādes avotus, aizsardzība. Nepastāvot piemērojamas valsts tiesību normas, kura ļautu ierobežot attiecīgās pamattiesības. Šajos apstākļos tā vaicā, vai komercnoslēpumu aizsargā Savienības primārās tiesības un tādējādi varētu tikt ierobežota Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 1. punkta piemērošanas joma.

42

Līdz ar to uzdotais jautājums ir jāsaprot tādējādi, ka ar to iesniedzējtiesa vaicā, vai Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā saistībā ar atkritumu sūtījumu, uz ko attiecas šī tiesību norma, starpniekam ir noteikts pienākums aizpildīt sūtījuma dokumenta 6. aili un nosūtīt to saņēmējam, un šī pienākuma apjomu nevar ierobežot tiesības uz komercnoslēpuma aizsardzību.

43

Šajā ziņā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15. panta 1. punktā un 16. un 17. pantā attiecīgi ir paredzētas tiesības strādāt un izvēlēties profesiju, uzņēmējdarbības brīvība un tiesības uz īpašumu. Turklāt kā tiesības brīvi veikt saimniecisku darbību, tā tiesības uz īpašumu ir vispārējie Savienības tiesību principi (skat. 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C-280/93 Vācija/Padome, Recueil, I-4973. lpp., 78. punkts; 2003. gada 10. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C-20/00 un C-64/00 Booker Aquaculture un Hydro Seafood, Recueil, I-7411. lpp., 68. punkts; 2005. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C-154/04 un C-155/04 Alliance for Natural Health u.c., Krājums, I-6451. lpp., 126. punkts, un 2005. gada 6. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-453/03, C-11/04, C-12/04 un C-194/04 ABNA, Krājums, I-10423. lpp., 87. punkts). Turklāt pastāvīgajā judikatūrā ir atzīts, ka arī komercnoslēpumu aizsardzība ir vispārējs Savienības tiesību princips (skat. 2008. gada 14. februāra spriedumu lietā C-450/06 Varec, Krājums, I-581. lpp., 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Tomēr jānorāda, ka, pat pieņemot, ka pienākums norādīt atkritumu radītāja identitāti atkritumu sūtījuma adresātam ir starpnieku komercnoslēpuma pārkāpums, šāda konstatējuma rezultātā nevarētu tikt ierobežota skaidras un beznosacījuma sekundāro tiesību normas piemērošanas joma.

45

Kā nospriests šī sprieduma 33.–40. punktā, Regulas Nr. 1013/2006 18. pantā paredzētā administratīvās uzraudzības mehānisma rezultātā sūtījuma adresāts noteikti uzzina atkritumu radītāja identitāti un no šīs regulas teksta nevar secināt nekādu atkāpi.

46

Šajos apstākļos neattaisnots komercnoslēpuma aizsardzības pārkāpums, pieņemot, ka to varētu pierādīt, pēc sava rakstura neierobežotu Regulas Nr. 1013/2006 18. panta piemērošanas jomu, taču liktu apšaubīt šīs normas spēkā esamību. Valsts tiesa nav uzdevusi Tiesai jautājumu par Regulas Nr. 1013/2006 18. panta spēkā esamību un nav pat izteikusi nekādas šaubas šajā sakarā, un Tiesas rīcībā nav pietiekamu faktisko elementu, lai varētu novērtēt šīs normas spēkā esamību.

47

Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1013/2006 18. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā saistībā ar atkritumu sūtījumu, uz ko attiecas šī tiesību norma, starpniekam ir noteikts pienākums aizpildīt sūtījuma dokumenta 6. aili un nosūtīt to saņēmējam un šī pienākuma apjomu nevar ierobežot tiesības uz komercnoslēpuma aizsardzību.

48

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: