1. 

Pirmais no diviem pamatiem, uz ko balstās šī apelācijas sūdzība par Vispārējās tiesas 2011. gada 13. janvāra spriedumu lietā IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds/Komisija ( 2 ), ļaus Tiesai papildināt tās 2007. gada 18. decembra spriedumā lietā Zviedrija/Komisija ( 3 ) iedibināto judikatūru saistībā ar piekļuvi dalībvalsts izdotiem dokumentiem. Izmantojot metaforu, varētu pat teikt, ka šī apelācijas sūdzība ir uzskatāma par sprieduma lietā Zviedrija/Komisija izpildes aktu un tādējādi sniedz Tiesai iespēju iedziļināties delikātajā uzdevumā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulas (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem ( 4 ) 4. panta 5. punktu.

2. 

Savukārt otrs apelācijas sūdzības pamats ļaus Tiesai spriest par diviem vispārīgāka rakstura jautājumiem: pirmkārt – noskaidrot to Savienības tiesību aktu pārbaudes apjomu tiesā, kuru izstrādes procesā ir tikuši ņemti vērā noteikti valsts dokumenti, un, lielākā vai mazākā mērā, to materiālais saturs, un, otrkārt – noteikt, cik padziļinātai ir jābūt tiesas pārbaudei saistībā ar dokumentu, kura izsniegšana ir strīda priekšmets.

3.

Atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 2. pantam:

“1.   Ikvienam Savienības pilsonim un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, ievērojot šajā regulā noteiktos principus, nosacījumus un ierobežojumus.

[..]

3.   Šī regula attiecas uz visiem iestādes dokumentiem, tātad uz dokumentiem, ko tā ir izdevusi, saņēmusi vai kuri ir tās rīcībā un skar jebkuru darbības jomu Eiropas Savienībā.

[..]”

4.

Regulas Nr. 1049/2001 3. pantā ir noteiktas šādas definīcijas:

“Šajā regulā:

5.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu uz šo jomu attiecas šādi izņēmumi:

“1.   Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

[..].

3.   [..]

Var atteikt piekļuvi dokumentam, kas satur viedokļu izklāstu iekšējām vajadzībām sakarā ar apspriedēm un iepriekšējām pārrunām attiecīgās iestādes iekšienē, pat tad, ja lēmums jau ir pieņemts, ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

4.   Kas attiecas uz trešo personu dokumentiem, iestāde apspriežas ar attiecīgo trešo personu ar mērķi noskaidrot, vai ir jāpiemēro 1. vai 2. punktā paredzētais izņēmums, ja nav skaidrības par to, vai šo dokumentu drīkst izsniegt vai nē.

5.   Dalībvalsts var lūgt iestādei atteikt piekļuvi dokumentam, kas ir izdots minētajā dalībvalstī, bez tās iepriekšējas piekrišanas.

6.   Ja izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas publisko.

7.   Izņēmumi, kas noteikti 1. līdz 3. punktā, ir spēkā tik ilgi, kamēr šāda aizsardzība ir pamatota, ņemot vērā dokumenta saturu. Izņēmumi var būt spēkā ne ilgāk kā 30 gadus. Ja dokumentiem ir piemērojami izņēmumi, kas skar privāto dzīvi vai komerciālās intereses, kā arī, ja tie ir slepeni dokumenti, izņēmumus vajadzības gadījumā drīkst piemērot arī pēc šā termiņa.”

6.

IFAW Internationaler Tierschutz-Fonds gGmbH (turpmāk tekstā – “IFAW”) ir nevalstiska organizācija, kura darbojas dzīvnieku labturības un dabas aizsardzības jomā.

7.

Izskatījusi Vācijas Federatīvās Republikas lūgumu, kas pamatots ar Direktīvas 92/43/EEK ( 5 ) 6. panta 4. punkta otro daļu, Komisija 2000. gada 19. aprīlī sniedza labvēlīgu atzinumu saistībā ar rūpnieciskā projekta īstenošanu Mühlenberger Loch teritorijā, kas saskaņā ar minēto direktīvu ir aizsargājama teritorija. Šo projektu veidoja sabiedrības D. rūpnīcas paplašināšana, lai veiktu Airbus A3XX galīgo montāžu.

8.

Komisijai adresētā 2001. gada 20. decembra vēstulē prasītājs lūdza piekļuvi dažādiem dokumentiem, ko šī iestāde bija saņēmusi minētā rūpnieciskā projekta pārbaudes ietvaros, un konkrēti – Vācijas Federatīvās Republikas, Hamburgas pilsētas un Vācijas kanclera sūtītajai korespondencei.

9.

Uzskatot, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkts tai liedz izsniegt attiecīgos dokumentus, Komisija ar 2002. gada 26. marta lēmumu noraidīja lūgumu par piekļuvi noteiktiem dokumentiem.

10.

IFAW celto prasību atcelt iepriekš minēto lēmumu Vispārējā tiesa noraidīja ar 2004. gada 30. novembra spriedumu ( 6 ).

11.

Zviedrijas Karaliste, persona, kas iestājusies lietā lēmuma atcelšanas atbalstam, iesniedza Tiesā apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu.

12.

Ar iepriekš minēto 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā Zviedrija/Komisija Tiesa atcēla Vispārējās tiesas spriedumu un 2002. gada 26. marta lēmumu. Tiesa uzskatīja, ka, “ja dalībvalsts ir izmantojusi tai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā paredzētās tiesības lūgt, lai šīs valsts izdots konkrēts dokuments netiktu izsniegts bez tās iepriekšējas piekrišanas, tad, lai iestāde šo dokumentu izsniegtu, ir nepieciešama šīs dalībvalsts iepriekšēja piekrišana” (50. punkts). Tomēr Tiesa norādīja, “ka tāda Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punkta interpretācija, [ar ko] dalībvalstij tiek piešķirtas vispārīgas un beznosacījuma veto tiesības diskrecionāri un nenorādot pamatojumu iebilst pret jebkāda iestādes rīcībā esoša dokumenta izsniegšanu tikai tādēļ, ka šo dokumentu ir izdevusi attiecīgā dalībvalsts, neatbilst” Regulas Nr. 1049/2001 “mērķim” (58. punkts). Tādējādi dalībvalstij jāpamato savs iebildums ar kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā minētajiem izņēmumiem, un “Kopienu tiesai pēc ieinteresētās personas, kurai attiecīgā iestāde ir atteikusi piekļuvi, lūguma ir jāpārbauda, vai minēto atteikumu var pamatot ar minētajiem izņēmumiem neatkarīgi no tā, vai šis atteikums balstīts uz šo izņēmumu vērtējumu, ko veikusi iestāde pati vai attiecīgā dalībvalsts, “attiecībā uz ieinteresēto personu dalībvalsts iejaukšanās neietekmē tā iestādes dokumenta Kopienu līmeņa raksturu, kuru iestāde vēlāk nosūtījusi, atbildot uz tajā iesniegto lūgumu piekļūt tās rīcībā esošajam dokumentam” (94. punkts).

13.

Pamatojoties uz spriedumu lietā Zviedrija/Komisija, IFAW atkārtoti iesniedza lūgumu par piekļuvi Vācijas iestāžu izdotajiem dokumentiem, ko šī iestāde bija saņēmusi Mühlenberger Loch projekta pārbaudes ietvaros.

14.

Pēc dažādiem pavērsieniem [šajā lietā] Komisija ar 2008. gada 19. jūnija lēmumu atklāja visu prasītāja pieprasīto dokumentu saturu, izņemot 2000. gada 15. marta vēstuli, ko Vācijas kanclers bija nosūtījis Komisijas prezidentam (turpmāk tekstā – “Vācijas kanclera vēstule”), jo Vācijas iestādes iebilda pret šā dokumenta izsniegšanu ( 7 ).

15.

Saskaņā ar 2008. gada 19. jūnija lēmumu Vācijas iestādes apgalvoja, ka Vācijas kanclera vēstules izsniegšana kaitētu sabiedrības interesēm saistībā ar starptautiskajām attiecībām un Vācijas Federatīvās Republikas ekonomikas politiku Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā un ceturtā ievilkuma nozīmē.

16.

Turklāt Vācijas iestādes norādīja, ka iepazīšanās ar Vācijas kanclera vēstuli būtiski kaitētu Komisijas lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzībai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas nozīmē.

17.

IFAW cēla prasību atcelt 2008. gada 19. jūnija lēmumu, kura ir pamatā šajā tiesvedībā apstrīdētajam spriedumam. Minētā prasība tika pamatota ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta trešā un ceturtā ievilkuma un 4. panta 3. punkta otrās daļas noteikumu pārkāpumu.

18.

Vispārējā tiesa sāka ar to, ka izvērtēja Vācijas iestāžu iebildumu, ko tās bija formulējušas, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu, norādot, ka saskaņā ar minēto punktu dalībvalsts iepriekšēja piekrišana ir obligāts nosacījums dokumenta izsniegšanai, lai gan atbilstīgi spriedumā lietā Zviedrija/Komisija iedibinātajai judikatūrai ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu dalībvalstij netiek piešķirtas vispārīgas un beznosacījuma veto tiesības diskrecionāri un nenorādot pamatojumu iebilst pret jebkāda iestādes rīcībā esoša dokumenta izsniegšanu tikai tādēļ, ka šo dokumentu ir izdevusi attiecīgā dalībvalsts.

19.

Piemērojot šo judikatūru (saskaņā ar kuru turklāt nedrīkst aizmirst, ka persona, kura lūdz informāciju, vēršas pie Savienības, un tādējādi rodas Kopienu tiesību akts) konkrētajam gadījumam, Vispārējā tiesa izteicās par dalībvalsts sniegtā nepieciešamā pamatojuma saturu un Savienības tiesību apjomu saistībā ar minētā pamatojuma pārskatīšanu, secinot, ka pārbaude Savienības tiesā neaprobežojas tikai ar prima facie pārbaudi un nekas tai neliedz īstenot padziļinātu pārbaudi saistībā ar Komisijas lēmumu par [piekļuves] atteikumu, kuram tostarp ir jāatbilst pienākumam norādīt pamatojumu un ir jābalstās uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā minēto izņēmumu piemērošanas izvērtēšanu no attiecīgās dalībvalsts puses.

20.

Turpinājumā Vispārējā tiesa izvērtēja atteikuma pamatojumu, kas bija balstīts uz minētās regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta ceturtajā ievilkumā noteikto izņēmumu par sabiedrības interesēm saistībā ar dalībvalsts ekonomikas politiku, norādot, ka šajā gadījumā Vācijas Federatīvajai Republikai bija atzīstama plaša rīcības brīvība un Savienības tiesai bija jāpārbauda tikai tas, vai ir ievērotas procesuālās normas un normas par pamatojuma norādīšanu, kā arī faktu saturiskā pareizība, tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda novērtējumā un vai nav notikusi pilnvaru nepareiza izmantošana.

21.

Runājot par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta ceturtajā ievilkumā noteikto izņēmumu attiecībā uz sabiedrības interesēm saistībā ar dalībvalsts ekonomikas politiku, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, par spīti tā lakoniskajam formulējumam, Vācijas iestāžu sniegtais pamatojums bija pietiekams, lai ļautu IFAW noskaidrot iemeslus, kas bija pamatā atteikumam piekļūt apstrīdētajam dokumentam, un lai Savienības tiesa varētu īstenot tiesiskuma pārbaudi.

22.

Vispārējā tiesa konstatēja, ka, īstenojot lūguma par piekļuvi dokumentiem pārbaudi, pārbaudīts tika katrs šajā lūgumā minētais dokuments. Tā it īpaši uzsvēra, ka, laikam ejot, nav mainījies pamatojums par konfidencialitāti, uz kuru atsaucās Vācijas iestādes.

23.

2011. gada 18. martāIFAW iesniedza apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu. Tā apelācijas sūdzība balstās uz diviem pamatiem:

24.

Pirmkārt, IFAW norāda, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā, kā to apstiprināja Tiesa sprieduma lietā Zviedrija/Komisija 76. punktā, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. pantu “dalībvalstij [..] ir tikai tiesības uz dalību Kopienu lēmumu pieņemšanā”, uzsverot, ka rezultātā tas faktiski ir Savienības lēmums. IFAW uzskata, ka atbilstīgi spriedumam lietā Zviedrija/Komisija, pieņemot minēto lēmumu, ir jāievēro šādi nosacījumi: a) lojāla dialoga izveidošana iestādes un attiecīgās dalībvalsts starpā; b) dalībvalsts piekrišana vai atteikums, kas pamatots ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā minētajiem izņēmumiem; c) dialoga noslēgšana; d) iestādes īstenota pārbaude par norādītā pamatojuma esamību, uz kuru atsaucas galīgajā lēmumā; e) galīgā lēmuma pieņemšana. Turpinājumā IFAW norāda, ka šajā procesā Tiesa pieprasa, lai iestāde veiktu rūpīgu un padziļinātu dalībvalsts pamatotā atteikuma pārbaudi. Šo pārbaudi veido trīs posmi: a) pārbaude, vai atteikums ir pamatots ar Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem; b) pārbaude, vai dalībvalsts ir pamatojusi savu nostāju; c) izvērtēšana, vai minētie izņēmumi un pamatojums ir piemērojami attiecībā uz konkrēto dokumentu.

25.

Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā trešo un pēdējo soli, pretēji Tiesas nospriestajam secinot, ka “nav nepieciešams apskatīt jautājumu par to, vai Komisijai [..] bija pienākums veikt prima facie pārbaudi vai pilnu dalībvalsts izvirzīto iebildumu pārbaudi” (apstrīdētā sprieduma 84. punkts). IFAW uzskata, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi piemērojusi Tiesas virspalātas spriedumu, tādējādi netieši piešķirot veto tiesības dalībvalstij, kurai rezultātā būtu jāpieņem lēmums par pieprasītā dokumenta neizsniegšanu.

26.

Kā turpinājumā norāda IFAW, neveicot pilnu pārbaudi, iestāde riskē ar to, ka sabiedrībai var tikt liegta piekļuve dokumentiem, uz kuriem faktiski neattiecas dalībvalsts minētie izņēmumi. Tā tas, viņuprāt, ir pārsūdzētā lēmuma gadījumā, uz kuru nekādi nevar attiecināt dalībvalsts un līdz ar to Komisijas minēto izņēmumu, kas pamatots ar “starptautiskajām attiecībām”, jo sarunās, saistībā ar kurām tika izdots pieprasītais dokuments, nebija iesaistīta neviena trešā valsts.

27.

Pakārtoti IFAW pauž nostāju, ka Vispārējai tiesai ir pienākums īstenot pilnu pārbaudi pareizā un atbilstošā veidā. Pārsūdzētajā spriedumā tiek apstiprināts, ka patiesībā jautājums nav par to, “kāda veida pārbaudi Komisijai bija tiesības veikt”, bet gan par to, kāda veida pārbaudi “[..] Savienības tiesai ir tiesības veikt saistībā ar Komisijas lēmumu atteikt piekļuvi attiecīgajam dokumentam” (86. punkts). IFAW norāda, ka tādējādi Vispārējā tiesa uzsver, ka gadījumā, ja Komisija neveic pilnu dalībvalsts atteikuma pārbaudi, tiesai pašai ir tiesības to darīt. Pieņemot, ka Komisijai nebūtu pienākuma īstenot pilnu pārbaudi (kam gan IFAW nepiekrīt), Vispārējai tiesai būtu jāievēro trīs [pārbaudes] posmi, par kuriem runāju 24. punktā. Tomēr tas obligāti nozīmē, ka ir jāpieprasa iesniegt apstrīdēto dokumentu, lai [tiesa] pati varētu pārbaudīt iestādes norādīto izņēmumu, uz kuriem sākotnēji ir atsaukusies dalībvalsts, esamību un piemērojamību.

28.

IFAW uzskata, ka, ja Vispārējā tiesa ir vienīgā iestāde, kurai ir pienākums īstenot pilnu pārbaudi, tad ir jānodrošina, lai Komisijas lēmums būtu tiesisks un pareizs, bet šo nosacījumu nav iespējams izpildīt, ja nav redzēts un izvērtēts apstrīdētais dokuments.

29.

IFAW apgalvo, ka Vispārējā tiesa ne vien ir lēmusi, ka procesa gaitā nav nepieciešams pieprasīt iesniegt [apstrīdēto] vēstuli, bet turklāt ir nonākusi pretrunā pati sev. Apstiprinājusi, ka tā ir vienīgā iestāde, kurai ir tiesības īstenot pilnu pārbaudi, Vispārējā tiesa pēc tam atkāpjas no savas nostājas, paziņojot, ka dalībvalsts atteikuma gadījumā tai ir jāņem vērā dalībvalstij piešķirtā plašā rīcības brīvība, tādējādi ierobežojot sevis veiktās pārbaudes apjomu ar to, ka pārbauda tikai, vai ir ievērotas procesuālās normas, vai ir izpildīts pienākums norādīt [atteikuma] pamatojumu, faktu saturisko pareizību un acīmredzamas kļūdas novērtējumā vai pilnvaru nepareizas izmantošanas neesamību. Rezultātā šāds traktējums piešķir dalībvalstij veto tiesības.

30.

Tādējādi [IFAW] pieprasa atcelt pārsūdzēto spriedumu un Komisijas lēmumu, kā arī lemt, ka pēdējai minētajai ir jāsedz tiesāšanās izdevumi.

31.

Savā atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību Komisija sāk ar to, ka apstiprina, ka neiebilst pret IFAW veikto sprieduma lietā Zviedrija/Komisija analīzi attiecībā uz Komisijas pienākumu veikt pārbaudi, lai gan, runājot par trim pārbaudes procesa posmiem, Komisija aizstāv nostāju, kuru jau pauda Vispārējā tiesā, atgādinot, ka a) tā ir apspriedusies ar valsts iestādēm, kuras b) iebilda [pret dokumenta izsniegšanu], atsaucoties uz noteiktiem Regulas Nr. 1049/2001 izņēmumiem, un, c) pārliecinājusies, ka izņēmumi un to pamatojums prima facie atbilst tiesībām, tā pieņēma pamatotu lēmumu.

32.

Attiecībā uz pārmetumu Vispārējai tiesai par to, ka netika ievērots procesa trešais posms, Komisija uzskata, ka tas nav pamatots un ka ir acīmredzams, ka prasītājs nav izpratis Vispārējās tiesas nostāju. Pēc Komisijas domām, Vispārējā tiesa ir precīzi ievērojusi sprieduma lietā Zviedrija/Komisija nostādnes.

33.

Komisija norāda, ka apstrīdētā sprieduma 81. punktā Vispārējā tiesa apstiprināja, ka, “ciktāl Komisija neiebilst pret attiecīgā dokumenta izsniegšanu un savā lēmumā norāda dalībvalsts izvirzītos iemeslus, tie ir šīs dalībvalsts izvirzītie un minētajā lēmumā iekļautie iemesli, kuri jāizvērtē Savienības tiesai”. Tāpēc, kad Vispārējā tiesa atzīst, ka “nav nepieciešams apskatīt jautājumu par to, vai Komisijai [..] ir pienākums veikt prima facie pārbaudi vai arī pilnu dalībvalsts izvirzīto iebildumu pārbaudi” (84. punkts), vai arī, ka šis jautājums nav “būtisks”, Vispārējā tiesa nevis piešķir [dalībvalstij] veto tiesības, bet drīzāk nosaka, ka iestādes lēmumam ir jābūt balstītam uz Regulā Nr. 1049/2001 paredzētajiem izņēmumiem, neatkarīgi no jautājuma par to, vai šie izņēmumi ir pamatoti ar izvērtējumu, ko saistībā ar tiem ir veikusi pati iestāde vai attiecīgā dalībvalsts. Kad iestāde pārbauda (“pārliecinās”), vai dalībvalsts norādītie izņēmumi un pamatojums, ņemot vērā lietas apstākļus, prima facie atbilst tiesībām, un izsaka šo pamatojumu galīgajā lēmumā par [piekļuves] atteikumu, tad šis jau ir uzskatāms par iestādes pamatojumu, kuru var pārbaudīt tiesā, lai kāda arī būtu tā izcelsme. Tādējādi Vispārējā tiesa esot ieņēmusi klasisku nostāju, apgalvojot, ka iestādei ir jānorāda sava lēmuma pamatojums un ka Savienības tiesai ir tas jāpārbauda. Tādā veidā tā ir ievērojusi spriedumā lietā Zviedrija/Komisija nospraustās vadlīnijas.

34.

Runājot par otro apelācijas sūdzības pamatu, Komisija uzskata, ka tas balstīts uz pārpratumu. Komisijasprāt, prasītājs šķiet jaucam jēdzienus “pārbaude” un “izsniegšana”. Tas nozīmētu, ka Savienības tiesa nevar veikt pilnu pārbaudi, nepārbaudot attiecīgos dokumentus. Pat neņemot vērā darba apjomu, kas šādā gadījumā būtu jāveic Savienības tiesai, un faktu, ka, paužot šādu apgalvojumu, netiek ņemts vērā lēmuma pieņemšanas diskrecionārais raksturs attiecībā uz izmeklēšanas pasākumiem, tostarp dokumentu iesniegšanu, Komisija uzskata, ka šāds apgalvojums izkropļotu prasības atcelt tiesību aktu un Savienības tiesas īstenotās pārbaudes būtību saistībā ar Līguma 263. pantā noteiktajām prasībām. Būtībā apelācijas sūdzības pamats liktu Savienības tiesai sistemātiski ieņemt tās iestādes vietu, kura ir pilnvarota pieņemt lēmumu.

35.

Ņemot vērā Vispārējās tiesas īstenotās pārbaudes raksturu, Komisija norāda, ka prasītājs kļūdās attiecībā uz Vispārējās tiesas nostāju, jo pēdējā neuzskata, ka tai būtu jāveic tikai ierobežota pārbaude, ņemot vērā dalībvalstij piešķirto plašo rīcības brīvību. Gluži pretēji – kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 87. un 88. punkta – Vispārējā tiesa, pēc Komisijas domām, neuzskata, ka tai nebūtu tiesību īstenot pilnu pārbaudi.

36.

Nobeigumā Komisija norāda, ka atteikuma lēmumā minētais izņēmums, kuru ir pārbaudījusi Vispārējā tiesa, ir Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā, proti, tas attiecas uz “Kopienas vai kādas dalībvalsts finanšu, monetāro vai ekonomikas politiku”. Lietā Sisón/Padome ( 8 ), kas attiecās uz Padomes atteikumu izsniegt dokumentu, pamatojoties uz 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto izņēmumu, Tiesa apstiprināja, ka “šai iestādei ir jāatzīst plaša rīcības brīvība, nosakot, vai ar šo izņēmumu jomām saistīto dokumentu publiskošana var aizskart sabiedrības intereses” (34. punkts), turpinājumā norādot, ka tās īstenotā pārbaude attiecībā uz šādu lēmumu ir jāattiecina tikai uz to, ka tiek pārbaudīts, vai ir ievērotas procesuālās normas un noteikumi norādīt pamatojumu, tiek izvērtēta faktu saturiskā precizitāte, kā arī tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda faktu novērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana. Šī ir nostāja, uz kuru atsauce ir rodama pārsūdzētā sprieduma 104. un 105. punktā. Tas nozīmē, ka Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā dalībvalstij piešķirto plašo rīcības brīvību tāpēc, ka tas izriet no izvirzītā izņēmuma būtības. Tādējādi Komisija uzskata, ka arī otrs apelācijas sūdzības pamats ir noraidāms.

37.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Komisija lūdz prasību noraidīt un piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

38.

Ar šo apelācijas sūdzību būtībā tiek uzdots jautājums par administratīvo darbību kontroli no divām dažādām perspektīvām. Pirmkārt (pirmais pamats), par “kontroli”, ko Savienības iestādes var īstenot vai kas tām jāīsteno saistībā ar dalībvalstu lēmumiem par piekļuvi to izdotiem Savienības rīcībā esošiem dokumentiem. Otrkārt (otrais pamats), par pārbaudi tiesā, ko var īstenot vai kas jāīsteno Savienības tiesām saistībā ar galīgo lēmumu par Savienības iestādēm adresētu lūgumu nodrošināt piekļuvi minētajiem dokumentiem.

39.

Kā norādīts 23. punkta a) apakšpunktā, IFAW kā pirmo apelācijas sūdzības pamatu izvirza Vispārējās tiesas šķietamo kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā nav noteikusi, ka Komisijai ir jāveic pilna Vācijas atteikuma pārbaude, lai pārliecinātos, ka tās minētais pamatojums atbilst Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā minētajiem izņēmumiem.

40.

Iesākumā jāatgādina, ka saskaņā ar Regulu Nr. 1049/2001, ja runa ir par Savienības iestāžu izdotiem dokumentiem, vienīgi tās ir kompetentas lemt par to, vai uz konkrēto gadījumu ir attiecināmi regulas 4. pantā noteiktie izņēmumi. Savukārt attiecībā uz “trešo personu dokumentiem” 4. panta 4. punktā ir atzītas tiesības apspriesties ar to īpašnieku “ar mērķi noskaidrot, vai ir jāpiemēro [4. panta] 1. vai 2. punktā paredzētais izņēmums”.

41.

Visbeidzot, ja attiecīgā trešā persona ir dalībvalsts, regulas 4. panta 5. punktā ir noteikts, ka tā var “lūgt [..] atteikt piekļuvi” Savienības rīcībā esošam “dokumentam bez tās iepriekšējas piekrišanas”. Šis ir īpašais noteikums, kura interpretācija atkal ir kļuvusi par šīs prasības priekšmetu.

42.

Virkni sarežģīto jautājumu, kas saistīti ar šo [regulas] punktu, Tiesa ir iztirzājusi 2007. gada 18. decembra spriedumā lietā Zviedrija/Komisija, ar kuru tieši pamatots šajā tiesvedībā pārsūdzētais Vispārējās tiesas spriedums. Tomēr nevarētu teikt, ka, tos iztirzājot, [Tiesa] ir tos atrisinājusi, jo apstrīdētais noteikums [joprojām] rada interpretācijas grūtības, kuras nevar novērtēt par zemu ( 9 ).

43.

Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā ir noteikts, ka dalībvalstij ir tiesības lūgt neizsniegt tās izdotu dokumentu bez tās iepriekšējas piekrišanas. Pirmajā mirklī šķiet, ka šim noteikumam ir jēga tikai tad, ja to attiecina uz divu veidu iespējamām darbībām, kuras turklāt šķiet viena otru izslēdzošas: a) runa ir par vienkāršu lūgumu, kas tiek vai netiek ņemts vērā; b) runa ir par pieprasījumu, kas, ņemot vērā tā raksturu, tiek uztverts kā veto tiesības, kuru īstenošanai nav nepieciešams nekas vairāk, kā vien pašas dalībvalsts griba.

44.

Manuprāt, spriedumā lietā Zviedrija/Komisija tomēr ir mēģināts piedāvāt citu risinājumu. Tas ir panākts, pasludinot spriedumu, kas savukārt rada jaunas grūtības saistībā ar paša šī sprieduma interpretāciju. Neskatoties uz to, ir jāatzīst, ka minētais spriedums ir solis uz priekšu Savienības tiesību sistēmas racionalizācijā attiecībā uz šo jomu ( 10 ). Būtībā Tiesa no Regulas Nr. 1049/2001 gara ir vēlējusies izsecināt normatīvo un konceptuālo pamatu, kas vajadzīgs, lai, neskatoties uz visu, izveidotu tertium, kas spētu vienādot šo pretrunīgo traktējumu.

45.

Pat apzinoties, ka tas nav viegls uzdevums, uzskatu, ka spriedumā lietā Zviedrija/Komisija Tiesa ir izveidojusi judikatūru, ko grosso modo varētu reducēt uz šādiem punktiem.

46.

Pirmkārt, Tiesa traktē šo noteikumu kā normu, ar ko nosaka lēmumu pieņemšanas procedūru, nevis sadala kompetenci (93. punkts). Konkrētāk, runa ir par procesu, kurā “piedalās” gan dalībvalsts, gan Komisija (93. punkts). Tomēr, un to gribu uzsvērt, tiesību akts ir iespējamais dokumenta piekļuves atteikums, par kuru atbildība gulstas tikai uz Komisiju (94. punkts).

47.

Otrkārt un saskaņā ar iepriekš teikto, dalībvalsts “lūgumam” nav “vispārīgu un beznosacījuma” veto tiesību rakstura (75. punkts). Līdz ar to dalībvalstij tiek prasīts “pamatot” savu iespējamo atteikumu (87. punkts). Vēl vairāk – šim atteikumam ir jābūt pamatotam ar kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā minētajiem izņēmumiem (88. punkts).

48.

Treškārt, un šis neapšaubāmi ir visdelikātākais jautājums, uz kuru arī koncentrējas šis apelācijas sūdzības pamats, ? Tiesa šķiet ierobežojam Komisijas līdzdalību saistībā ar dalībvalstij iepriekš noteikto prasību “pārbaudi” (89. punkts). Citiem vārdiem runājot, [tā nosaka], ka [atteikumam] ir jābūt pamatotam, ka pamatojumam ir jābūt norādītam un ka tam ir jābalstās uz minētajiem izņēmumiem. Komisija noteikti tiek aicināta formulēt pati savu pamatojumu, tomēr rezultātā tas var būt vai pat nedrīkst būt citādāks kā dalībvalsts norādītais (90. punkts).

49.

Visbeidzot, ceturtkārt, tiek norādīts, ka Komisijas pieņemtais lēmums ir pakļauts pārbaudei tiesā (89. un 90. punkts). Šis pēdējais elements jau gan ir saistīts ar otro apelācijas sūdzības pamatu.

50.

IFAW uzskata, ka apelācijas kārtībā pārsūdzētais Vispārējās tiesas spriedums atkal ievieš veto tiesības, kuras jau bija jāuzskata par atceltām, atsakoties no “autora normas”, kas bija rezultāts tam, ka Regula Nr. 1049/2001 stājās spēkā, kā tas ir skaidri norādīts sprieduma lietā Zviedrija/Komisija 59. punktā. Pēc IFAW domām, šis solis atpakaļ ir saistīts ar Vispārējās tiesas atzinumu, ka Komisijas īstenotā “pārbaude” attiecībā uz dalībvalsts atteikumu izsniegt tās izdotu dokumentu var aprobežoties ar formālo un procesuālo jautājumu pārbaudi, bez nepieciešamības veikt rūpīgu un precīzu atteikuma pamatojuma izvērtējumu, ņemot vērā Regulas Nr. 1049/2001 minētos izņēmumus.

51.

Manuprāt un pievienojoties Komisijas viedoklim, iepriekšējais secinājums ir radies kļūdainas pārsūdzētā sprieduma interpretācijas dēļ. Būtībā prasītājs ir koncentrējis savu uzmanību uz Vispārējās tiesas apgalvojumu, ka “nav nepieciešams apskatīt jautājumu par to, vai Komisijai [..] ir pienākums veikt prima facie pārbaudi vai arī pilnu dalībvalsts izvirzīto iebildumu pārbaudi” (pārsūdzētā sprieduma 84. punkts), no kā IFAW secina, ka Vispārējā tiesa ir lēmusi, ka Komisijas pienākums nav pārbaudīt, vai dalībvalsts norādītie Regulas Nr. 1049/2001 izņēmumi patiešām attiecas uz izskatāmo lietu.

52.

Tomēr, manuprāt, šāds secinājums neizriet no pārsūdzētā sprieduma formulējuma.

53.

Faktiski sava sprieduma 79. punktā Vispārējā tiesa uzsāk ar to, ka norāda – “Komisija, kas ir lēmuma atteikt piekļuvi dokumentiem izdevēja, ir atbildīga par tā tiesiskumu”.

54.

Šis tiesiskums ir atkarīgs no kāda no Regulā Nr. 1049/2001 paredzēto izņēmumu esamības, kurai jābūt atbilstoši pamatotai. Ņemot vērā, ka tā ir atteikuma lēmuma “izdevēja”, ir skaidrs, ka tieši Komisija ir tā, kurai jāizvērtē, vai šie izņēmumi patiešām pastāv vai nē. Šajā nolūkā tā var formulēt pati savu viedokli vai par savu viedokli atzīt attiecīgās dalībvalsts viedokli. Abos gadījumos ir skaidrs, ka, neatkarīgi no to rašanās cēloņiem, iemesliem, uz kuriem atsaucas lēmumā par piekļuves atteikumu, ir jābūt pietiekamiem, lai pamatotu Savienībai piedēvējamu lēmumu. Tieši uz šo aspektu savu uzmanību ir vērsusi Vispārējā tiesa, uzsverot, kā tas ir noticis izskatāmajā lietā, ka, ja Komisija ir pieņēmusi par savu dalībvalsts norādīto pamatojumu, tai tas ir jāizklāsta atteikuma lēmumā.

55.

Tādējādi Vispārējā tiesa ir precīzi ņēmusi vērā virspalātas spriedumu lietā Zviedrija/Komisija.

56.

Sprieduma lietā Zviedrija/Komisija 88. punktā ir skaidri noteikts, ka pēc lojāla dialoga starp iestādi un attiecīgo dalībvalsti par iespējamo Regulā paredzēto izņēmumu piemērošanu “iestāde dalībvalsts iebildumus pret tās izdota dokumenta izsniegšanu var neņemt vērā, ja izvirzītais iebildums nav nekādi pamatots vai ja sniegtais pamatojums neatsaucas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā minētajiem izņēmumiem. Ja, neskatoties uz skaidru iestādes lūgumu attiecīgajai dalībvalstij, pēdējā tomēr nesniedz nekādu pamatojumu, minētajai iestādei, ja tā savukārt uzskata, ka nav piemērojams neviens no uzskaitītajiem izņēmumiem, ir jāsniedz piekļuve minētajam dokumentam.”

57.

Citējot sprieduma lietā Zviedrija/Komisija 89. punktu, “iestādei pašai ir jāpamato atteikuma lēmums par iesniedzēja piekļuves lūgumu”. Tas nozīmē, ka prasība pamatot atteikumu ir obligāta. Ja iemesli, ar ko rezultātā tiek pamatots atteikums, ir tie, uz kuriem atsaucas dalībvalsts, “iestāde savā lēmumā ietver ne tikai dalībvalsts izteikto iebildumu izsniegt pieprasīto dokumentu, bet arī šīs dalībvalsts norādītos iemeslus kāda no šīs pašas regulas 4. panta 1.–3. punktā minēto izņēmumu piemērošanai. Šādas norādes ļautu lūguma iesniedzējam saprast atteikuma iemeslus un kompetentajai tiesai vajadzības gadījumā veikt tai uzticēto kontroli [pārbaudi]” (loc. cit.).

58.

Tas nozīmē, ka, lai pamatotu atteikuma lēmumu, ir obligāti un tai pat laikā pietiekami, ka iestāde norāda dalībvalsts izvirzītos iemeslus, lai pamatotu Regulā Nr. 1049/2001 paredzēto izņēmumu esamību. Un tieši tā ir noticis arī izskatāmajā lietā, jo Komisija ir ņēmusi vērā [Vācijas] Federatīvās Republikas norādīto pamatojumu, pieņēmusi to par savu un novērtējusi kā pietiekamu, lai pamatotu galīgo lēmumu par piekļuves atteikumu, par kuru kā par Savienības tiesību aktu ir atbildīga Komisija.

59.

Tieši šādā kontekstā ir jāsaprot pārsūdzētā sprieduma 86. punktā paustais apgalvojums par to, ka, ņemot vērā izskatāmās lietas apstākļus, nav tik būtisks veids, kādā Komisija pārbauda dalībvalsts norādīto pamatojumu, bet gan tiesu varas kontrole attiecībā uz minēto pamatojumu.

60.

Manuprāt, ir skaidrs, ka Komisija ir ievērojusi sprieduma lietā Zviedrija/Komisija iedibināto judikatūru, kad tā, ņemot vērā Vācijas Federatīvās Republikas izvirzītos iemeslus, pieņēma šos iemeslus kā sava galīgā atteikuma lēmuma pamatojumu, tādējādi, atkārtoti citējot sprieduma lietā Zviedrija/Komisija 89. punktu, ļaujot “lūguma iesniedzējam saprast atteikuma iemeslus un kompetentajai tiesai vajadzības gadījumā veikt tai uzticēto kontroli [pārbaudi]”.

61.

Tādējādi uzskatu, ka pirmais pārsūdzības pamats ir noraidāms, jo, pretēji IFAW apgalvojumam, lemjot, ka Komisija ir rīkojusies tiesiski, norādot attiecīgās dalībvalsts izvirzītos iemeslus, lai liegtu piekļuvi attiecīgajam dokumentam, Vispārējā tiesa ir ievērojusi sprieduma lietā Zviedrija/Komisija iedibināto judikatūru, kurā ir noteikts Komisijas pienākums saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktā noteikto lēmuma pieņemšanas procedūru, saskaņā ar kuru Komisijai nav jāņem vērā citi iemesli, kā vien tie, kas paredzēti minētajā regulā.

62.

Ar otro pārsūdzības pamatu tiek izteikts pārmetums par to, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā saistībā ar pārbaudes raksturu un apjomu, ko veic pati Vispārējā tiesa attiecībā uz dalībvalsts atteikumu. Šā pamata pirmajā daļā tiek kritizēts Vispārējās tiesas pārbaudes ierobežotais raksturs saistībā ar atteikuma lēmumu, kas, pēc IFAW domām, nepamatoti tiek reducēta uz lēmuma pieņemšanas procesa formālajiem aspektiem, faktiem atbilstoša pamatojuma esamības un acīmredzamas kļūdas novērtējumā vai pilnvaru nepareizas izmantošanas neesamības konstatāciju.

63.

Spriedums lietā Zviedrija/Komisija kliedē jebkuras iespējamās šaubas saistībā ar tiesisko aizsardzību, kas ir nodrošināta lūguma autoram, kura pieprasījumu iestāde ir noraidījusi. Sava sprieduma 90. punktā virspalāta precizēja, ka “gadījumā, ja dalībvalsts pamatoti iebilst pret piekļuvi attiecīgajam dokumentam un ja tādēļ iestādei piekļuves lūgums ir jānoraida, tad tā autoram ir tiesiskā aizsardzība, pretēji it īpaši IFAW paustajam uzskatam”.

64.

Ņemot vērā, ka runa ir par tiesisko aizsardzību, kas ir daļa no ESPH 47. pantā garantētajām tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību, tā paredz, ka saturiski un pēc būtības tiek izvērtēts apstrīdētā tiesību akta vai noteikuma tiesiskums; ne velti virspalāta uzsver, ka galu galā lēmums par atteikumu ir Savienības tiesību akts, uz kuru tādējādi pilnā mērā attiecas Savienības tiesības.

65.

Tieši to apstiprina arī pārsūdzētais spriedums, kura 87. punktā ir teikts, ka “saistībā ar šāda lēmuma par atteikumu tiesiskuma pārbaudi tiesā no [..] sprieduma lietā Zviedrija/Komisija 94. punkta izriet, ka Savienības tiesai pēc pieprasījuma iesniedzēja, kuram attiecīgā iestāde ir atteikusi piekļuvi, lūguma ir jāpārbauda, vai minēto atteikumu varēja pamatot [ ( 11 )] ar Regulas Nr. 1049/2001 4. punkta 1.–3. punktā minētajiem izņēmumiem neatkarīgi no tā, vai šis atteikums balstīts uz šo izņēmumu vērtējumu, ko veikusi iestāde pati vai attiecīgā dalībvalsts.

66.

No tā izriet, ka pretēji tam, ko norādījusi Komisija, ņemot vērā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 5. punktu, Savienības tiesas pārbaude neaprobežojas tikai ar prima facie pārbaudi. Līdz ar to šīs tiesību normas piemērošana netraucē veikt Komisijas lēmuma par atteikumu pilnu pārbaudi, kurā tostarp jābūt ievērotam pienākumam norādīt pamatojumu un kuram jābūt balstītam uz attiecīgās dalībvalsts faktisku Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1.–3. punktā paredzēto izņēmumu piemērojamības novērtējumu”.

67.

Iepriekš teiktais neļauj pievienoties IFAW apgalvojumam, ka Vispārējā tiesa būtu paudusi viedokli, ka tās īstenotā pārbaude saistībā ar lēmumu par atteikumu nevarētu būt tik plaša un rūpīga kā tā, ko šī tiesa veic saistībā ar jebkuru citu Savienības tiesību aktu vai noteikumu, kas ir tās jurisdikcijā. Ņemot vērā attiecīgo pamattiesību nozīmīgumu, citādi nemaz nevarētu būt, jo nedrīkst aizmirst, ka tiesību aizsardzība saistībā ar administratīvo iestāžu lēmumiem līdzās tiesiskuma principam ir viens no vēsturiskā procesa stūrakmeņiem, kura rezultātā nostiprinājās tiesiska valsts, kuras principi un tradīcijas ir arī Savienības pamatā (LES 2. pants).

68.

Cits jautājums ir par to, vai šajā konkrētajā gadījumā Vispārējā tiesa patiešām ir īstenojusi tādu pārbaudi tiesā, kas atbilst ESPH 47. pantā garantētajām tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību. Un tas jau ir saistīts ar šā otrā apelācijas sūdzības pamata otro daļu, kurā tiek izvirzīts jautājums par to, vai Vispārējai tiesai bija nepieciešama tieša piekļuve apstrīdētajam dokumentam.

69.

Attiecībā uz šo apelācijas sūdzība, manuprāt, ir apmierināma.

70.

Manuprāt, ir pamatots IFAW apgalvojums par to, ka Vispārējai tiesai in camera pārbaudes nolūkā vajadzēja pieprasīt iesniegt apstrīdēto dokumentu, lai tā pati varētu pārliecināties par iestādes norādīto izņēmumu, kurus sākotnēji ir izvirzījusi dalībvalsts, esamību un līdz ar to – šo izņēmumu piemērojamību.

71.

Šādi raugoties, jautājums vairs nav, kā to apgalvo IFAW, par to, vai Vispārējai tiesai vajadzēja īstenot pilnu pārbaudi vai, kā to atzina Vispārējā tiesa, tādos gadījumos, kā šeit aplūkotais, attiecīgajai dalībvalstij ir piešķirama plaša rīcības brīvība, norādot izņēmumus saistībā ar dokumenta izsniegšanu. Svarīgāks ir sākotnējais jautājums, kas ir pārāks par abiem iepriekš minētajiem.

72.

Bez nepieciešamības precizēt to, cik padziļinātai ir jābūt pārbaudei tiesā saistībā ar lēmumu par piekļuves atteikumu, ir skaidrs, ka, lai cik virspusēja tā nebūtu, tā jebkurā gadījumā ir jāveic, ņemot vērā apstrīdēto dokumentu. Pretējā gadījumā, lai cik rūpīgu izvērtējumu arī negribētu veikt, būs neiespējami noteikt, vai attiecīgās dalībvalsts minētie iemesli atbilst tā dokumenta, kuru atsakās izsniegt, faktiskajam saturam.

73.

Pārbaudei tiesā saistībā ar lēmumu par atteikumu ir jāatsaucas uz šā lēmuma pamatojumu. Ja minētais pamatojums ir saistīts ar to seku izvērtēšanu, ko dokumenta izsniegšana varētu radīt attiecībā uz noteiktām lietām, vērtībām vai interesēm, tā pārbaude ir iespējama tikai tiktāl, ciktāl Vispārējā tiesa var formulēt savu viedokli par dokumenta faktisko saturu. Tikai zinot dokumenta saturu, Vispārējā tiesa var novērtēt Komisijas un attiecīgās dalībvalsts norādītos iemeslus, ar kuriem liedz tā izsniegšanu. Pretējā gadījumā Vispārējā tiesa aprobežotos ar to, ka formulētu viedokli, atsaucoties uz lūguma iesniedzēju, rezultātā pieņemot savu lēmumu, uzticoties iestādes argumentācijai, kuras lēmumam katrā ziņā ir jābūt pakļautam efektīvai pārbaudei tiesā.

74.

Kad, ņemot vērā dokumentu, Vispārējā tiesa ir spējusi noformulēt viedokli par tā izsniegšanas iespējamām sekām, tā jau var pārbaudīt un izvērtēt Komisijas un attiecīgās dalībvalsts norādītos iemeslus šā dokumenta izsniegšanas liegumam. Šis ir brīdis, kad var diskutēt par to, vai Vispārējai tiesai ir jānodrošina Komisijai un dalībvalstij lielāka vai mazāka rīcības brīvība, proti, vai rezultātā ir piemērojams Vispārējās tiesas vai Komisijas vērtējums. Šī ir ierasta alternatīva visos administratīvo aktu pārbaudes procesos tiesā ( 12 ). Tomēr, lai šī alternatīva varētu rasties, ir jābūt diviem neatkarīgiem vērtējumiem – tiesas un publiskās varas iestādes, kuras rīcība tiek izvērtēta, vērtējumam. Tiem abiem ir jābūt balstītiem uz tiešu un nepastarpinātu fakta vai rīcības izvērtējumu, uz kuru [iespējamām] sekām atsaucas, lai pamatotu tiesību akta saturu, saistībā ar kuru tiek īstenota pārbaude tiesā.

75.

Tāpēc nepamatots, manuprāt, ir Komisijas apgalvojums par to, ka uzlikt Vispārējai tiesai pienākumu veikt tiešu dokumenta pārbaudi – kas turklāt nozīmētu nesamērīgu darba slodzi un būtu pretrunā tās rīcības brīvībai saistībā ar izmeklēšanas pasākumu noteikšanu – nozīmētu “izkropļot prasības atcelt tiesību aktu būtību [..], liekot Savienības tiesai sistemātiski ieņemt tās iestādes vietu, kura ir pilnvarota pieņemt lēmumu” (Komisijas apsvērumu raksta 10. punkts).

76.

Ir gluži pretēji. Pirmkārt, tāpēc, ka darba slodze nedrīkst būt nosacījums atbilstošas tiesas kompetences īstenošanai. Otrkārt, tāpēc, ka runa šajā gadījumā nav par izmeklēšanas pasākuma noteikšanu, kura mērķis būtu vajadzīgā dokumenta iesniegšana, kas nepieciešama, lai formulētu viedokli par lietas dalībnieku nostāju saistībā ar tiesvedības priekšmetu, bet gan par izmeklēšanas pasākumu, kas nepieciešams tieši tāpēc, lai noskaidrotu pašu lietas dalībnieku strīda priekšmetu. Un, visbeidzot, tāpēc, ka prasības atcelt tiesību aktu “būtība” ir saistīta ar to, ka tiesiskuma izvērtēšanai tiesā tiek nodots Savienības lēmums, kas ir jāsāk ar tā pamatojuma pārbaudi, uz kuru minētais lēmums ir balstīts. Pārbaudi, kura izskatāmajā lietā ir iespējama vienīgi tad, ja Vispārējā tiesa pati var noformulēt savu viedokli par apstrīdētā dokumenta saturu, jo, tikai pamatojoties uz šo viedokli, tā varēs izvērtēt to iemeslu pamatojumu, uz kuriem atsaucas iestāde, kura iebilst pret dokumenta izsniegšanu.

77.

Tādējādi uzskatu, ka otrs apelācijas sūdzības pamats ir apmierināms tā otrajā daļā.

78.

Saskaņā ar Tiesas Statūtu 61. pantu, “ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu”, būdama tiesīga “pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā”.

79.

Manuprāt, šajā gadījumā Tiesa pati nevar pieņemt galīgo spriedumu lietā. Ņemot vērā veidu, kādā ierosināju atzīt apelācijas sūdzību par pamatotu, pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ un lieta jānodod atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā pēc tam, kad tā būs tieši pārbaudījusi apstrīdēto dokumentu.

80.

Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu ierosinu Tiesai lemt, ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

81.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai nospriest šādi: