1.

Beļģijas Konstitucionālā tiesa ir uzdevusi divus jautājumus par Direktīvas par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu ( 2 ) (turpmāk tekstā – “SVN direktīva” [SVN nozīmē stratēģisko vides novērtējumu]). Pirmkārt, ir jānoskaidro, vai šī direktīva attiecas tikai uz plānu un programmu pieņemšanu un grozījumiem tajos vai arī uz to atcelšanu. Otrkārt, tiek jautāts, vai vides novērtējums ir nepieciešams tikai saistībā ar tādu plānu un programmu pieņemšanu, kas ir jāpieņem, vai arī novērtējums ir vajadzīgs arī tad, ja izstrādāšana ir noregulēta tiesību normās, taču tā nav obligāta.

2.

SVN direktīvas mērķi izriet it īpaši no 1. panta:

“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni un veicināt noturīgu attīstību, sekmējot ekoloģisko apsvērumu integrēšanu plānu un programmu sagatavošanas un pieņemšanas procesā, nodrošinot, lai saskaņā ar šo direktīvu veiktu vides novērtējumu tādiem plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi.”

3.

2. panta a) punktā plāni un programmas ir definētas šādi:

“Šajā direktīvā:

4.

3. pantā ir noteikts, kādiem plāniem un programmām ir jāveic novērtējums. It īpaši nozīmīgs ir 1.–5. punkts:

“1.   Vides novērtējumu saskaņā ar 4. līdz 9. pantu veic 2. līdz 4. punktā minētajiem plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi.

2.   [Neskarot] 3. punktu, vides novērtējumu veic visiem plāniem un programmām:

3.   Šā panta 2. punktā minētajiem plāniem un programmām, kurās noteikta nelielu teritoriju izmantošana vietējā līmenī, vai arī 2. punktā minēto plānu un programmu nelieliem grozījumiem vides novērtējums vajadzīgs tikai tad, ja dalībvalstis konstatē, ka tie var būtiski ietekmēt vidi.

4.   Dalībvalstis nosaka, vai citi, 2. punktā neminēti plāni un programmas, kuros noteikti pamatprincipi to projektu turpmākās attīstības saskaņošanai, var būtiski ietekmēt vidi.

5.   Dalībvalstis nosaka, vai 3. un 4. punktā minētajiem plāniem un programmām var būt būtiska ietekme uz vidi, izvērtējot katru atsevišķi vai pēc plānu vai programmu veida [noteikšanas], vai arī izmantojot abas minētās metodes. Šim nolūkam, lai nodrošinātu, ka uz plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, attiecina šīs direktīvas prasības, dalībvalstīm jāņem vērā attiecīgie II pielikumā noteiktie kritēriji.

6.[..]”

5.

Atbilstošās tiesību normas ir noteiktas Briseles Teritorijas labiekārtošanas kodeksā (Code bruxellois de l’aménagement du territoire, turpmāk tekstā – “CoBAT”). Konstitucionālā tiesa norāda:

6.

Īpašo zemes izmantošanas plānu sagatavošanas procesā paredzēta sabiedriskā apspriešana, dažādu pārvalžu un iestāžu aptaujāšana, kā arī vides pārskata sagatavošana (CoBAT 43.–50. pants). CoBAT tiesību normas par īpašo zemes izmantošanas plānu sagatavošanu ir piemērojamas grozījumiem šajos plānos (CoBAT 52. pants). Taču šīs tiesību normas neattiecas uz īpašo zemes izmantošanas plānu atcelšanas procesu.

7.

Ar pamatlietā apstrīdēto 2009. gada 14. maija rīkojuma 25. un 26. pantu iepriekšējais atcelšanas process, ko veic pašvaldības padome, tiek papildināts ar procesu, kas valdībai atļauj veikt atcelšanu, taču arī neparedz vides novērtējumu.

8.

Saskaņā ar CoBAT 40. pantu “katra reģiona pašvaldība pēc savas iniciatīvas vai termiņā, ko tai nosaka valdība, pieņem īpašus zemes izmantošanas plānus”. Šķiet, ka šajā tiesību normā ir paredzēta tādu plānu pieņemšana. Taču tā pamatojas uz agrāku tiesību normu, no kuras rašanās Konstitucionālā tiesa secina, ka, iespējams, nav tādu plānu pieņemšanas pienākuma. Turklāt tā norāda, ka pašvaldības padome, izskatot iedzīvotāju pieprasījumu, var atteikties no īpaša zemes izmantošanas plāna izstrādes (CoBAT 51. pants).

9.

Pamattiesvedībā turklāt tie ir pieminekļu aizsardzības plāni konkrētiem objektiem. Tiesību normas par šāda veida plāniem ir ieviestas ar 2009. gada 14. maija rīkojuma 30. panta c) punktu un 101. pantu. Tos var pieprasīt pirms CoBAT paredzētās atļaujas izsniegšanas un tos izstrādā pēc valdības vai vienas trešdaļas iedzīvotāju pieprasījuma. Vides novērtējums nav vajadzīgs.

10.

Pamatlietā dažādas nevalstiskas organizācijas – Inter-Environnement Bruxelles ASBL, Petitions-Patrimoine ASBL un Atelier de Recherche et d’Action Urbaines ASBL (turpmāk tekstā – “Inter-Environnement Bruxelles” u.c.) – vēršas pret Briseles 2009. gada 14. maija rīkojuma normām, ar kurām tiek grozīti vairāki CoBAT panti. Tostarp tās iebilst pret apstākli, ka šajās grozījumu normās par īpašo zemes izmantošanas plānu atcelšanu un pieminekļu aizsardzības plānu izstrādi nav SVN direktīvā paredzēto vides novērtējuma prasību.

11.

Tāpēc Beļģijas Konstitucionālā tiesa uzdeva Tiesai šādus jautājumus:

12.

Rakstveida procesā savus apsvērumus iesniedza Inter-Environnement Bruxelles u.c., Beļģijas Karaliste, Čehijas Republika, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, kā arī Eiropas Komisija. Visi, izņemot Apvienoto Karalisti, piedalījās arī 2011. gada 27. oktobra tiesas sēdē.

13.

Vispirms es pievērsīšos otrajam jautājumam, jo tā iznākums var ietekmēt pirmā jautājuma nepieciešamību. Pirmajā jautājumā minēto īpašo zemes izmantošanas plānu atcelšana SVN direktīvas piemērošanas jomā var ietilpt tikai tad, ja SVN direktīva attiecas arī uz šo plānu izstrādi. Tas tomēr ir otrā jautājuma priekšmets.

14.

Lai sniegtu atbildi uz otro jautājumu, ir jānoskaidro, vai uz plāniem vai programmām, kuri ir paredzēti normatīvos aktos, bet kuru pieņemšana nav obligāta, attiecas SVN direktīva, vai arī tā ir piemērojama vienīgi tad, ja pastāv juridisks pienākums izstrādāt plānu.

15.

Gandrīz visās SVN direktīvas 2. panta a) punkta otrā ievilkuma valodu versijās runa ir par plāniem vai programmām, kuri tiek prasīti vai kuri attiecīgi ir nepieciešami. Uz normatīvos aktos noteiktiem plāniem un programmām, no kuru pieņemšanas iespējams atteikties, tas neattiektos. Apvienotā Karaliste pareizi norāda, ka ar šādu pamatojumu Tiesa lēma spriedumā lietā Terre wallonne ( 3 ).

16.

Vienīgi itāļu valodas versiju var saprast citādi. Tajā ir minēti plāni un programmas, kas ir “paredzēti” (“previsti”) tiesību aktos. Ar to var saprast arī pasākumus, kuri gan ir noregulēti tiesību aktos, taču obligāti nav jāpieņem.

17.

Kopienu tiesību normas dažādu valodu versijās ir jāinterpretē vienoti. Ja dažādu valodu versijās ir atšķirības, attiecīgā tiesību norma principā ir jāinterpretē atbilstoši regulējuma, kura daļu tas veido, vispārējai sistēmai un mērķim ( 4 ). Tiesību norma, kas valodu versijās ir atšķirīga, tomēr ir jāinterpretē arī atbilstoši autora patiesajam nolūkam ( 5 ). No SVN direktīvas 2. panta a) punkta otrā ievilkuma priekšvēstures izriet, ka arī itāļu valodas versijai atbilstoši likumdevēja gribai ir jāietver tikai tādi plāni un programmas, kas tiek prasīti.

18.

Nedz Komisijas sākotnējā priekšlikumā ( 6 ), nedz grozītajā priekšlikumā ( 7 ) nebija ietverts priekšnoteikums, ka atbilstošajiem plāniem un programmām būtu jābūt juridiski nepieciešamiem. Pēc tam, kad šāds priekšlikums nav ticis pieņemts, Komisija ar Beļģijas un Dānijas atbalstu ierosināja direktīvā iekļaut vismaz plānus un programmas, “kas ir paredzēti tiesību normās vai pamatojas uz normatīviem vai administratīviem aktiem” ( 8 ). Taču likumdevējs arī šos priekšlikumus nav ņēmis vērā.

19.

Tieši pretēji, galīgo tiesisko regulējumu, pret kuru Parlaments neiebilda, Padome arī Kopējas nostājas itāļu valodas versijā skaidro tādējādi, ka tiekot iekļauti tikai paredzēti (“prescritti”) plāni un programmas ( 9 ). Līdz ar to arī direktīvas itāļu valodas versija ir jāsaprot tādējādi, ka tā ietver tikai tādus plānus vai programmas, kas ir saistīti ar juridisku pienākumu.

20.

Ņemot vērā SVN direktīvas 2. panta a) punkta otrā ievilkuma tekstu un tā rašanos, nedz Eiropas vides politikas vispārīgais mērķis, proti, augsts aizsardzības līmenis (LES 3. panta 3. punkts, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 37. pants un LESD 191. panta 2. punkts), nedz arī direktīvas īpašais mērķis – tādu plānu un programmu vides novērtējums, kam var būt būtiska ietekme uz vidi (1. pants) ( 10 ), – nenozīmē, ka ir jāinterpretē citādi. Proti, arī plāniem un programmām, kuru pamatā nav juridiska pienākuma, var būt būtiska ietekme uz vidi, iespējams, par lielāka ietekme nekā obligātajiem plāniem, taču acīmredzot likumdevējs nav vēlējies, lai tādiem pasākumiem veiktu vides novērtējumu.

21.

Šajā ziņā Apvienotā Karaliste un Čehijas Republika min racionālu pamatu: vajadzētu bažīties par to, ka iestādes atteiksies no tādiem brīvprātīgiem plāniem vides novērtējuma izdevumu dēļ. Turklāt daudz kas apstiprina pieņēmumu, ka brīvprātīgi plāni var vairāk sekmēt vides interešu ievērošanu, un sabiedrībai tie drīzāk dod iespēju piedalīties plānošanā, nevis atteikties no tās. Iespējams, ka, pamatojoties uz pozitīvu pieredzi vides novērtējuma izmantošanā, novērtēšana nākotnē mainīsies, taču ar interpretācijas palīdzību nevar aizsteigties priekšā likumdevēja dokumentētajai gribai.

22.

Tiesas sēdē Inter-Environnement Bruxelles u. c. atsaucās vēl arī uz sabiedrības līdzdalību, kas ir paredzēta Orhūsas konvencijas ( 11 ) 7. pantā un Direktīvas 2003/35/EK ( 12 ) 2. pantā. Šī līdzdalība saskaņā ar konvenciju attiecas uz visiem ar vidi saistītiem plāniem un programmām, taču attiecībā uz vides pārskatu tiešas prasības nav. Ja SVN direktīva visaptveroši transponētu šīs starptautiskās saistības attiecībā uz Savienību, būtu pamats to piemērot ar atkāpi no teksta, proti, attiecībā uz visiem ar vidi saistītiem plāniem un programmām.

23.

Taču SVN direktīvā nav nekādas norādes par to, ka tās mērķis ir Orhūsas konvencijas 7. panta transponēšana. Tieši pretēji, no Direktīvas 2003/35 preambulas 10. apsvēruma izriet, ka šajā jautājumā konvencija ir jātransponē tikai attiecībā uz Savienības tiesībās paredzētajiem plāniem un programmām, proti, attiecībā uz konkrētiem pasākumiem ar Direktīvu 2003/35, bet turpmāk ar īpašiem noteikumiem katrā tiesību aktā. Direktīvas 2003/35 2. panta 5. punktā ir tikai noteikts, ka vides novērtējums atbilstoši SVN direktīvai sabiedrības līdzdalības ziņā ir pietiekams ( 13 ).

24.

Tādēļ Orhūsas konvencijas 7. panta mērķi neattaisno SVN direktīvas interpretēšanu pretēji acīmredzamajai likumdevēja gribai.

25.

Tādējādi vēl nav skaidrs, kuri plāni un programmas SVN direktīvas 2. panta a) punkta otrā ievilkuma izpratnē tiek “prasīti”. Konstitucionālā tiesa tieši tādu jautājumu nav uzdevusi, taču par apstrīdēto noteikumu atbilstību SVN direktīvai tā var pareizi lemt tikai tad, ja ir noskaidrots arī šis jautājums.

26.

Šķiet, Konstitucionālā tiesa uzskata, ka pienākumam SVN direktīvas 2. panta a) punkta otrā ievilkuma izpratnē vajadzētu iekļaut katru atbilstoša plāna vai programmas izstrādes gadījumu, lai būtu atvērta SVN direktīvas piemērošanas joma. Plāniem vai programmām, kas dažos gadījumos tiek izstrādāti brīvprātīgi, bet citos gadījumos tiek prasīti, atbilstoši minētajam vispār nebūtu nepieciešams obligāts vides novērtējums.

27.

Tomēr spriedumā lietā Terre wallonne Tiesa ir jau nospriedusi, ka SVN direktīva ietver arī tādas programmas, kas tiek prasītas tikai ar zināmiem nosacījumiem ( 14 ), konkrētajā gadījumā, rīcības programmas atbilstoši Nitrātu direktīvai ( 15 ). Tās tiek prasītas tikai tiktāl, ciktāl šīs direktīvas izpratnē pastāv īpaši jutīgas zonas. Gadījumā, ja dalībvalstu iestādes brīvprātīgi izstrādā rīcības programmas atbilstoši Nitrātu direktīvas standartiem attiecībā uz citām teritorijām, SVN direktīva nebūtu jāpiemēro.

28.

Tādējādi attiecībā uz SVN direktīvas piemērošanu katrā atsevišķā gadījumā ir jāpārbauda, vai plāns vai programma tiek prasīti vai to izstrāde ir brīvprātīga.

29.

Savienības tiesiskā regulējuma neesamības dēļ tas, vai šajā gadījumā attiecīgie pasākumi ir jāveic, ir valsts tiesību jautājums, kuru ar saistošu spēku var izlemt tikai Konstitucionālā tiesa. Taču, piemēram, no CoBAT 40. panta izriet, ka pašvaldības pārvalde var noteikt īpašo zemes izmantošanas plānu pieņemšanas termiņu. Šādā gadījumā tas varētu būt juridisks pienākums pieņemt plānu. Turpretim tas acīmredzot nepastāv tad, ja iedzīvotāji prasa pieņemt plānu. Tomēr arī šī tiesību norma var tikt saprasta tādējādi, ka pašvaldībai ir rīcības brīvība noteikt plāna pieņemšanas termiņu, taču principā tai ir jāizstrādā tāds plāns. Šķiet, nevar noliegt, ka tāda rīcības brīvība, ņemot vērā lietas apstākļus, var būt ļoti ierobežota ( 16 ).

30.

Rezumējot vārds “prasīti” SVN direktīvas 2. panta a) punktā ir jāsaprot tādējādi, ka šī definīcija neietver plānus un programmas, kuri gan ir paredzēti normatīvos aktos, bet kuru pieņemšana nav obligāta. Plāni vai programmas, kas ar zināmiem nosacījumiem tiek izstrādāti brīvprātīgi, ietilpst šajā definīcijā tikai tādos gadījumos, kuros pastāv izstrādāšanas pienākums.

31.

Ar pirmo jautājumu Beļģijas Konstitucionālā tiesa vēlas noskaidrot, vai SVN direktīva attiecas uz plānu vai programmu atcelšanu.

32.

Čehijas Republika uzskata, ka tad, ja SVN direktīva attiecas tikai uz tādiem plāniem un programmām, kuru pieņemšana ir obligāta, šim jautājumam pamattiesvedībā vairs nav nozīmes. Beļģijas Konstitucionālā tiesa ar savu otro prejudiciālo jautājumu izdarot pieņēmumu, ka īpašu zemes izmantošanas plānu pieņemšana saskaņā ar CoBAT 40. pantu nav obligāta. Šajā gadījumā SVN direktīva uz šādiem plāniem neattiektos un to atcelšanai nevajadzētu vides novērtējumu.

33.

Taču es jau paskaidroju, ka noteiktos gadījumos tomēr varētu pastāvēt minēto plānu izstrādāšanas pienākums ( 17 ). Kā uzsver Komisija, tas izriet no valsts tiesību izklāsta lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojumā, pat ja šķiet, ka otrā prejudiciālā jautājuma teksts ir pretējs ( 18 ). Tādējādi nevar pārliecinoši noliegt [iespēju], ka Konstitucionālā tiesa attiecīgās valsts tiesību normas tomēr interpretēs kā juridisku pienākumu. Turklāt pirmais jautājums nav uzdots gadījumam, ja uz otro jautājumu tiek sniegta konkrēta atbilde. Tāpēc neatkarīgi no atbildes uz otro jautājumu nevar konstatēt, ka pirmajam jautājumam nav nekādas saistības ar situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, vai arī, ka tajā izvirzītā problēma ir hipotētiska ( 19 ).

34.

No minētā izriet, ka Tiesai ir jāatbild uz pirmo jautājumu.

35.

Pirmā jautājuma atskaites punkts ir apstāklis, ka SVN direktīvas 2. panta a) punkts ietver “plānus un programmas [..], kā arī visus plānu un programmu grozījumus”, taču atcelšana skaidri nav minēta. Tāpēc it īpaši Beļģija un Apvienotā Karaliste uzskata par neiespējamu, ka pilnīgu atcelšanu atzīst par grozījumu.

36.

Tomēr, kā apgalvo Konstitucionālā tiesa, Inter-Environnement-Bruxelles un Komisija, grozījuma jēdzienu katrā ziņā var interpretēt tā, ka tas ietver plāna vai programmas atcelšanu. Principā jebkurš grozījums ietver pastāvošā regulējuma atcelšanu un jauna regulējuma noteikšanu. “Īstas” atcelšanas gadījumā regulējums tikai tiek aizvietots ar regulējuma neesamību. Tad tiek piemērots vispārīgāks noteikums. Arī tas ir grozījums.

37.

Tādējādi pēc Vācijas attīstības plānu atcelšanas būtu piemērojami Vācijas Baugesetzbuch [Būvniecības kodeksa] noteikumi par projektu pieļaujamību apbūvētā teritorijā (Baugesetzbuch 34. pants) vai ārpus apdzīvotas teritorijas (Baugesetzbuch 35. pants). Tādējādi ar plāna atcelšanu mainītos šā projekta regulējošā struktūra.

38.

Beļģija un Apvienotā Karaliste tomēr uzskata, ka SVN direktīva esot vērsta uz jauna satura noteikšanu plānam. Turklāt tās it īpaši atsaucas uz to, ka plāniem un programmām atbilstoši 3. panta 2. un 4. punktam ir jāveic vides novērtējums, ja ar tiem tiek noteikti konkrēta projekta pamatprincipi. Ar atcelšanu tāds saturs netiktu noteikts.

39.

SVN direktīvas interpretēšanā mazāk nozīmes būtu jāpiešķir tās teksta šaurai izpratnei, bet gan drīzāk tās 1. pantā minētajam mērķim, proti, vides novērtējumam tādiem plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi ( 20 ). Čehijas Republika un Apvienotā Karaliste uzskata, ka plānam vai programmai varētu arī nebūt ietekmes uz vidi, taču šis viedoklis nav pamatots.

40.

Ciktāl plāni un programmas nosaka projekta pamatprincipus, paredzot projekta robežas, tad tādu robežu atcelšanai, kā pamatoti uzsver Konstitucionālā tiesa, katrā ziņā var būt būtiska ietekme uz vidi.

41.

Piemērs, kuru min Inter-Environnement Bruxelles u.c., atspoguļo šādu situāciju: atbilstoši tam tika atcelts īpašais zemes izmantošanas plāns, lai būtu iespējama 44000 m2 lielas biroju ēkas celtniecība, jo plānā tika pieļauta tikai 20000 m2 liela ēka. Tādējādi, atceļot īpašo zemes izmantošanas plānu, atļauju piešķiršanas pamatprincipi biroju ēkām tika ievērojami paplašināti. Tas ir acīmredzams, ka tādu ierobežojumu atcelšana var ietekmēt vidi. Lielāka biroju ēka rada lielāku apgrozījumu, iespējams, arī izmanto vairāk zemes un, piemēram, var vairāk ietekmēt vietējo mikroklimatu, kā arī hidroloģisko režīmu.

42.

Ja gadījumā šādu projektu ietekme vienlaikus ietilpst IVN direktīvas ( 21 ) piemērošanas jomā, tad tas, pretēji Čehijas Republikas viedoklim, nav pretrunā SVN direktīvas piemērošanai. It īpaši tas nerada pienākumu divreiz izvērtēt ietekmi uz vidi, jo otrs novērtējums nav nepieciešams, ja tā mērķi tika pilnībā īstenoti pirmajā novērtējumā ( 22 ). Turpretim, ja abi novērtējumi atšķiras pēc apjoma vai satura, tad otrais novērtējums ir lietderīgs. Izdevumi tieši tādos gadījumos kā minētajā piemērā var tikt samazināti, ja plāna vai programmas atcelšanas process tiek apvienots vai vismaz savstarpēji saskaņots ar atļaujas piešķiršanas procedūru projektam.

43.

Turklāt pasākuma atcelšanas gadījumā vides pārskats var kļūt nevajadzīgs vai vismaz ierobežots apjoma ziņā, ja šis pasākums tā izstrādāšanas gaitā tika pareizi novērtēts. Saskaņā ar SVN direktīvas I pielikuma b) punktu vides pārskats ietver pašreizējā vides stāvokļa attiecīgos aspektus un tā iespējamo attīstību, pasākumu neīstenojot. Tāpēc atcelšanas izvērtējuma gadījumā galvenokārt ir jāņem vērā starpposmā notikušās izmaiņas vides stāvoklī. Tomēr no sabiedrības līdzdalības nevar atteikties, jo atzinumiem par plāna vai programmas izstrādāšanu nav jāsaskan ar atzinumiem par atcelšanu.

44.

Visbeidzot, ņemot vērā ar [direktīvas] sistēmu saistītus iemeslus, Čehijas Republika un Apvienotā Karaliste noraida SVN direktīvas piemērošanu plānu vai programmu atcelšanai. Dažādie noteikumi un preambulas apsvērumi attiecoties uz pasākuma pieņemšanu un izstrādāšanu. Turpretim atcelšana neesot ne pieņemšana, ne izstrādāšana.

45.

Taču ar šādu argumentāciju netiek ņemts vērā, ka attiecīgos noteikumus var piemērot arī plānu un programmu atcelšanai. Pasākuma pieņemšanai, kā tā tiek minēta dažādos SVN direktīvas noteikumos, atbilst lēmums par atcelšanu. Arī atcelšanai ir nepieciešama vismaz minimāla izstrāde, kuras ietvaros tiek izvērtēts, kādā apjomā pasākums ir jāatceļ. Šajā ziņā, pretēji Apvienotās Karalistes viedoklim, vides novērtējumam būtu jāaptver arī apstāklis, cik lielā mērā konkrētu elementu atcelšana var ietekmēt vidi. Ja tajā tiek atklāta eventuāli būtiska ietekme, to var pakļaut 10. pantā prasītajam monitoringam.

46.

Pretēji tiesas sēdē Čehijas Republikas paustajam viedoklim, šo secinājumu neliek apšaubīt arī salīdzināšana ar pasākuma atcelšanu tiesā vai piemērs ar terminētu plānu. Kā pārliecinoši norādīja Komisija un Inter-Environnement Bruxelles u. c., SVN direktīva neprasītu vides pārskatu abos gadījumos. Tiesu nolēmumi neietilpst plānu un programmu definīcijā atbilstoši 2. panta a) apakšpunktam ( 23 ). Terminēta pasākuma beigām ir jākļūst par novērtēšanas sastāvdaļu izstrādē.

47.

Tādēļ pilnīga vai daļēja plāna vai programmas atcelšana ir grozījums SVN direktīvas 2. panta a) punkta izpratnē.

48.

Komisija turklāt vēlas noskaidrot, vai plānu un programmu grozīšana vai atcelšana ietilpst SVN direktīvas piemērošanas jomā vienīgi tad, ja tie ir saistīti ar juridisku pienākumu.

49.

SVN direktīvas 2. panta a) punkta teksts šajā ziņā nav nepārprotams. It īpaši angļu ( 24 ) un franču ( 25 ) valodas versijās tiesību normu var saprast tādējādi, ka tā attiecas tikai uz plānu un programmu obligātajiem grozījumiem.

50.

Tomēr ir arī iespējams un vācu valodas versijā ( 26 ) saistībā ar darbības vārda “erstellen” [izstrādāt] izmantošanu, kas neatbilst grozījuma jēdzienam, tas ir pat saprotams, ka normas sastāvdaļa “die [..] erstellt werden müssen” [kas ir jāizstrādā] ir jāattiecina tikai uz plāniem un programmām. Atbilstoši šādai izpratnei SVN direktīvas 2. panta a) punkts būtu jāattiecina uz plāniem un programmām, kas tiek prasīti, kā arī uz grozījumiem tajos.

51.

Arī šīs valodu versiju atšķirības atkārtoti dod iemeslu ņemt vērā regulējuma rašanās vēsturi, sistemātiku un mērķi ( 27 ).

52.

Rašanās vēsture šajā jautājumā arī ir nozīmīga. Ierobežojums attiecībā uz “plāniem un programmām [..], kā arī visiem plānu un programmu grozījumiem: [..] kas prasīti [..]”, SVN direktīvā tika paredzēts, pamatojoties uz Padomes Kopējo nostāju, lai izskaidrotu, ka “[ar to] ir domāti tikai tādi plāni un programmas, kurus prasa dalībvalsts normatīvie vai administratīvie akti” ( 28 ). Līdz ar to likumdevējam nebija mērķa ierobežot piemērošanu ar šo plānu un programmu grozījumiem.

53.

Tikai šāda interpretācija pārliecina, arī ņemot vērā SVN direktīvas sistemātiku un mērķi.

54.

Komisija attiecībā uz sistemātiku apgalvo, ka plānu vai programmu grozīšanai vai atcelšanai parasti būtu jānotiek tādā pašā veidā, kādā ir notikusi to izstrāde. Tāpēc vides novērtējums būtu jāpiemēro pasākuma grozīšanas vai atcelšanas gadījumā, ciktāl tas bija nepieciešams tā izstrādes brīdī.

55.

Kā norāda Komisija, turklāt ir jāpieņem, ka juridiskie pienākumi grozīt plānus vai programmas tiek noteikti diezgan reti, pat ja attiecīgā pasākuma pirmreizējā izstrāde ir pamatota ar tādu pienākumu. Tāpēc ir jāuztraucas par to, ka ierobežošana ar obligāto grozīšanu un atcelšanu ievērojami ierobežotu vides novērtējuma piemērojamību.

56.

Tāda ierobežošana būtu pretrunā mērķim izvērtēt plānus un programmas, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi. Tāda ietekme var pamatoties ne tikai uz noteikumiem, kas bija paredzēti jau līdz ar plānu un programmu izstrādi, bet arī uz tādiem noteikumiem, kurus paredz tikai grozījumi vai kurus piemēro ar atcelšanas noteikumiem.

57.

Ierobežošana ar obligātiem grozījumiem vai ierobežojumiem visbeidzot arī sekmētu SVN direktīvas [prasību] apiešanu. Būtu iespēja plānu vai programmu vispirms izstrādāt kā “tukšu čaulu” bez noteikumiem, kas prasa vides novērtējumu, un pēc tam jutīgos noteikumus pievienot kā “brīvprātīgus” grozījumus, uz kuriem novērtējums neattiektos.

58.

Rezumējot uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka pilnīgas vai daļējas plāna vai programmas atcelšanas process ir grozījums SVN direktīvas 2. panta a) punkta izpratnē, ciktāl tas attiecas uz plānu vai programmu šīs tiesību normas izpratnē.

59.

Tādēļ es iesaku Tiesai uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: