ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2011. gada 16. novembrī (1)

Lieta C‑72/11

Generalbundesanwalt beim Bundesgerichtshof

pret

Mohsen Afrasiabi,

Behzad Sahabi,

Heinz Ulrich Kessel

(Oberlandesgericht Düsseldorf (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Irānas Islāma Republiku, lai novērstu kodolieroču izplatīšanu – Regula (EK) Nr. 423/2007 – 7. panta 3. un 4. punkts – Kodolraķešu sastāvdaļu aizsargpārklājumu izgatavošanai paredzētas sinterkrāsns piegādāšana trešai personai iepriekš minētās regulas IV un V pielikumā norādītās vienības interesēs – Naudas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana – Aizliegums “netieši darīt pieejamus” “saimnieciskos resursus” – Aizliegums “apzināti” un “tīši” piedalīties darbībā, kuras mērķis ir “apiet” minēto aizliegumu

1.        Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Oberlandesgericht Düsseldorf [Federālās zemes Augstākā tiesa, Diseldorfa] (Vācija) lūdz Tiesu noskaidrot darbības jomu Regulas Nr. 423/2007 (2) 7. panta 3. un 4. punktā paredzētajiem ierobežojošajiem pasākumiem, kurus Eiropas Savienība ir noteikusi attiecībā uz Irānas Islāma Republiku.

2.        Šo pasākumu lokā ir tādu vienību saimniecisko resursu un finanšu aktīvu iesaldēšana, kuras veicina Irānas kodolprogrammas un raķešu programmas pilnveidošanu, pārkāpjot Kodolieroču neizplatīšanas līgumu (3). Ar šiem pasākumiem visiem Savienības pilsoņiem un visām personām, kas atrodas tās teritorijā, ir aizliegts nodot šo vienību rīcībā naudas līdzekļus vai saimnieciskos resursus.

3.        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Generalbundesanwalt beim Bundesgerichtshof [Federālās Augstākās tiesas federālo ģenerālprokuroru] (turpmāk tekstā – “Generalbundesanwalt”) un M. Afrasiabi [M. Afrasiabi], B. Sahabi [B. Sahabi] un H. U. Kesselu [H. U. Kessel] par kodolraķešu sastāvdaļu aizsargpārklājumu izgatavošanai paredzētas keramiskas sinterkrāsns piegādāšanu [kodolieroču] izplatīšanas darbībās iesaistītas vienības interesēs. Iesniedzējtiesa šaubās par to, kā varētu tikt kvalificēti fakti pamata lietā.

I –    Starptautiskais konteksts un atbilstošās tiesību normas

4.        Lai izprastu šo lietu un tajā piemērojamās atbilstošās tiesību normas, ir jāatgriežas pie visādā ziņā satraucoša fakta.

5.        Pakistānas kodolzinātnieks Abduls Kadērs Hans [Abdul Qadeer Khan] 2004. gada 31. janvārī tika apcietināts par to, ka viņš 1987. gadā izveidoja starptautisku kodoliekārtu kontrabandas tīklu, kas bija paredzēts, lai atbalstītu valstis, piemēram, Korejas Tautas Demokrātisko Republiku, Irānas Islāma Republiku vai Lībijas Sociālistisko Tautas Džamahīriju, centienos iegūt kodolieročus. Pirmo reizi visi kodolieroča izgatavošanas posmi ir bijuši bez starptautiskās sabiedrības kontroles, proti, piegādes kanāli, ko pārvalda apmēram trīsdesmit Eiropā, Āzijā un Āfrikā reģistrētu starpnieku, no rietumu uzņēmumiem pa daļām iegūtās iekārtas un tehnoloģijas, izejvielas, piemēram, bagātināts urāns, tehnoloģiskās prasmes un tehniskā lietpratība.

6.        Saskaņā ar veiktās izpētes darbiem šajā lietā ir atklājušās nepilnības un valstu nespēja vairāk nekā sešpadsmit gadu laikā noteikt un izbeigt nelegālu tirdzniecību ar kodolmateriāliem un kodoltehnoloģijām. Ar to ir radīta trauksme arī attiecībā uz nepieciešamību un steidzamību pastiprināt cīņu pret kodolieroču izplatīšanu un it īpaši pielāgoties mūsdienu jaunajiem drošības politikas izaicinājumiem (4).

7.        Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome (turpmāk tekstā – “Drošības padome”) 2004. gada 28. aprīlī pieņēma Rezolūciju 1540 (2004), ar ko tika noteikti pamatpasākumi starptautiskajai cīņai pret kodolieroču izplatīšanas tīkliem. Pēc tam 2006. gada 31. jūlijā uz Rezolūcijas 1696 (2006) pamata Drošības padome noteica Irānas Islāma Republikai pienākumu pārtraukt visus ar urāna bagātināšanu un pārstrādi saistītos pasākumus. Ievērojot, ka šī pēdējā ilgstoši nepilda savas starptautiskās saistības, Drošības padome, pamatojoties uz 2006. gada 23. decembra Rezolūciju 1737 (2006), ir noteikusi ierobežojošus pasākumus attiecībā uz Irānas Islāma Republiku.

A –    Drošības padomes Rezolūcija 1737 (2006)

8.        Drošības padomes Rezolūcijas 1737 (2006) mērķis ir skaidrs. Ar to ir paredzēts ierobežot Irānas Islāma Republikas slepeno tehnoloģiju izstrādi tās kodolprogrammu atbalstam.

9.        Lai sasniegtu šo mērķi, starptautiskā sabiedrība ir uzņēmusies darbības, kas vērstas uz piegādes kanāliem un tehnisko lietpratību, nosakot embargo precēm un tehnoloģijām, kas veicina kodolieroču izplatīšanu, un aizliedzot visu veidu palīdzību attiecībā uz šo preču un tehnoloģiju uzstādīšanu.

10.      Turklāt starptautiskā sabiedrība ir uzņēmusies darbības, kas vērstas pret kodolieroču izplatīšanas finansēšanu, tādējādi vājinot Irānas kodolprogrammā iesaistīto vienību ekonomisko potenciālu. Saskaņā ar Rezolūcijas 1737 (2006) 12. punktu valstu pienākums ir iesaldēt šo vienību naudas līdzekļus, finanšu aktīvus un saimnieciskos resursus. Turklāt tām saviem pilsoņiem un visām personām, kas atrodas to teritorijā, ir jāaizliedz nodot šo vienību rīcībā naudas līdzekļus, finanšu aktīvus vai saimnieciskos resursus vai šo vienību interesēs atļaut to izmantošanu.

11.      To vienību vidū, kuras Drošības padome un Sankciju komiteja ir norādījušas šīs rezolūcijas pielikumā, ir Groupe industriel Shahid Hemmat (SHIG).

B –    Savienības tiesiskais regulējums

12.      Rezolūcija 1737 (2006) tika īstenota ar Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (5). Pamatojoties uz šo Kopējo nostāju, Eiropas Savienības Padome ir pieņēmusi regulu, kas stājās spēkā 2007. gada 20. aprīlī.

13.      Regulas 1. panta d) apakšpunkta izpratnē “termins “tehnoloģijas” ietver programmatūru”.

14.      Saskaņā ar regulas 1. panta i) apakšpunktu ““saimnieciskie resursi” ir jebkāda veida materiāli vai nemateriāli, kustami vai nekustami aktīvi, kas nav līdzekļi, bet kurus var izmantot, lai iegūtu līdzekļus, preces vai pakalpojumus”.

15.      Ar regulas 2. panta a) punktu ir aizliegts tieši vai netieši pārdot, piegādāt, nodot vai eksportēt regulas I pielikumā uzskaitītās preces un tehnoloģijas. Tiek aplūkotas “divējāda lietojuma” preces un tehnoloģijas (civiliem un militāriem mērķiem), pie kurām pieder indukcijas krāsnis, kas spēj sasniegt temperatūru virs 850°C (6).

16.      Regulas 3. panta 1. un 2. punktā ir noteikts, ka ir vajadzīga iepriekšēja atļauja, lai II pielikumā uzskaitītās citas preces un tehnoloģijas, kas varētu vecināt kodolieroču izplatīšanu, tieši vai netieši pārdotu, piegādātu, nodotu vai eksportētu uz Irānu. Pie šīm precēm pieder “kontrolētas atmosfēras karstās apstrādes krāsnis: krāsnis, kas spēj funkcionēt temperatūrā virs 400°C”, kuras ir minētas ar atsauces Nr. II.A2.005.

17.      Atbilstoši regulas 7. panta 1. un 2. punktam tiek iesaldēti to vienību līdzekļi un saimnieciskie resursi, kuras it īpaši piedalās ar kodolieroču izplatīšanu saistītās darbībās, ir tieši saistītas ar tām vai sniedz tām atbalstu. Šīs vienības ir minētas regulas IV un V pielikumā.

18.      Regulas 7. panta 3. punktā ir noteikts:

“Nekādus līdzekļus vai saimnieciskos resursus nedara tieši vai netieši pieejamus IV un V pielikumā minētajām fiziskajām vai juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām vai to interesēs.”

19.      Regulas 7. panta 4. punktā ir noteikts:

“Ir aizliegts apzināti un tīši piedalīties darbībās, kuru mērķis vai iznākums tieši vai netieši apiet 1., 2. un 3. punktā minētos pasākumus.”

20.      Visbeidzot, saskaņā ar regulas 12. panta 2. punktu “aizliegumi, kas paredzēti 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 7. panta 3. punktā, nerada nekādu atbildību attiecīgajām fiziskajām vai juridiskajām personām vai vienībām, ja tās nezināja un ja tām nebija vērā ņemamu iemeslu uzskatīt, ka to rīcība būtu pretrunā šiem aizliegumiem”.

21.      Pie regulas IV.A pielikumā norādītajām vienībām pieder SHIG, par kuru ir sniegta “papildinformācija: a) AIO [Aviācijas nozaru organizācijai] pakļauta vienība; b) iesaistīta Irānas ballistisko raķešu programmā”.

22.      Ar savu Rezolūciju 1929 (2010) Drošības padome paplašināja ierobežojošo pasākumu darbības jomu, kuri ar Rezolūciju 1737 (2006) tika ieviesti pret Irānas Islāma Republiku. Lai izpildītu šīs starptautiskās saistības, Padome 2010. gada 26. jūlijā atcēla Kopējo nostāju 2007/140. Turklāt regulu tā atcēla un aizstāja ar Regulu (ES) Nr. 961/2010 (7).

C –    Valsts tiesību normas

23.      Saskaņā ar Ārējas tirdzniecības likuma (Außenwirtschaftsgesetz) 34. pantu par Savienības tiesību aktu, piemēram, regulas, pārkāpumiem ir paredzēts kriminālsods un it īpaši brīvības atņemšana.

II – Pamata lieta

24.      M. Afrasiabi, Irānas sabiedrības Emen Survey Engineering Co. Teheran (turpmāk tekstā – “Emen Survey”) vadītājs, 2004. gadā no slēptas raķešu izstrādes pētniecības iestādes vadītāja Irānā esot saņēmis uzdevumu iegādāties sinterkrāsni SHIG vajadzībām. Ar B. Sahabi starpniecību M. Afrasiabi esot nodibinājis sakarus ar FCT Systeme GmbH (turpmāk tekstā – “FCT”), Vācijas izgatavotāju sabiedrību, un it īpaši ar H. U. Kesselu, ar kuru viņš esot noslēdzis piegādes līgumu.

25.      H. U. Kessels 2006. gada 20. jūlijā esot Bundesamt für Wirtschaft und Ausfuhrkontrolle (Federālā ekonomikas un eksporta kontroles pārvalde, turpmāk tekstā – “BAFA”) pieprasījis eksporta atļauju, lai šo sinterkrāsni piegādātu Emen Survey, bet noklusējot faktu, ka šī sabiedrība esot paredzējusi tajā aglomerēt kodolraķešu sastāvdaļas, kuras paredzētas Irānas raķešu programmas galalietotājam. BAFA 2007. gada 16. janvārī esot pieņēmusi lēmumu, saskaņā ar kuru krāsns eksportam atļauja neesot vajadzīga.

26.      Kad 2007. gada 20. aprīlī regula bija stājusies spēkā, SHIG tika ietverta tās IV un V pielikumā minēto vienību sarakstā. Tāpat sinterkrāsns tika ietverta tādu regulas II pielikumā minēto preču un tehnoloģiju sarakstā, kuru eksportam ir vajadzīga iepriekšēja atļauja. Līdz ar to BAFA savu lēmumu atcēla.

27.      H. U. Kessels 2007. gada 20. jūlijā sinterkrāsni esot piegādājis Emen Survey, un 2008. gada martā divi tehniskie speciālisti esot norīkoti uz Teherānu (Irāna), lai uzstādītu šo krāsni. Tomēr programmatūru, kas vajadzīga minētās krāsns ekspluatācijai, šie speciālisti neesot instalējuši, jo Irānā šī programmatūra esot brīvi pieejama. Emen Survey sinterkrāsni esot iegādājusies savām vajadzībām, lai SHIG interesēs izgatavotu kodolraķešu sastāvdaļu aizsargpārklājumus.

28.      BAFA 2008. gada 13. martā esot informējusi H. U. Kesselu, ka Emen Survey tiekot turēta aizdomās par iepirkumiem Irānas raķešu programmas vajadzībām. Tādēļ H. U. Kessels atturējās krāsni sagatavot ekspluatācijai. Tādējādi ražošana netika uzsākta.

III – Prejudiciālie jautājumi

29.      Iesniedzējtiesai ir radušās šaubas par regulas 7. panta 3. un 4. punkta interpretāciju.

30.      Pirmkārt, kaut gan, pēc iesniedzējtiesas ieskata, ir pamatoti pieņemt, ka ar sinterkrāsni īstenotā tehnoloģija ir saimniecisks resurss regulas 1. panta i) punkta izpratnē, iesniedzējtiesa jautā, vai, neņemot vērā vārdu salikuma “padarīt pieejamus” plašo izpratni, kuru ir piešķīrusi Tiesa, ir iespējams pieņemt, ka šis resurss saskaņā ar regulas 7. panta 3. punktu ir bijis padarīts pieejams tās IV pielikumā minētajai vienībai, lai gan, no vienas puses, šai vienībai nav bijusi dota iespēja šo resursu, izņemot tā nemateriālo vērtību, faktiski padarīt pieejamu, un ka, no otras puses, šāds resurss paliek trešās personas, šajā gadījumā – Emen Survey, valdījumā, kurš ar šo resursu izgatavotu citas preces, kuras tiktu nodotas minētajai vienībai.

31.      Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai šajā lietā aplūkotais darījums nav regulas 7. panta 3. punktā paredzētā aizlieguma apiešana, par kuru saskaņā ar regulas 7. panta 4. punktu ir paredzēts sods. Šajā ziņā tā jautā par jēdziena “apiešana” izpratni un it īpaši par apiešanas fakta pazīmēm.

32.      Lai izkliedētu šaubas, Oberlandesgericht Düsseldorf nolēma apturēt tiesvedību un lūgt Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:

“1)      Lai saimnieciskos resursus darītu pieejamus regulas [..] 7. panta 3. punkta izpratnē, vai tam ir nepieciešams, ka sarakstā minētā persona/vienība tos var tūlīt izmantot naudas līdzekļu vai pakalpojumu iegūšanai? Vai arī regulas [..] 7. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka aizliegums darīt pieejamus saimnieciskus resursus attiecas uz funkcionētspējīgu, bet vēl neizmantojamu saimniecisku resursu (šajā gadījumā – vakuumkrāsns) piegādi un uzstādīšanu Irānā trešai personai, kura plāno vēlāk ar to izgatavot produktus kādai no regulas IV un V pielikumā minētajām personām, vienībām vai struktūrām?

2)      a)     Vai regulas [..] 7. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apiešana var notikt tikai tad, ja pārkāpējs savu rīcību formāli – lai gan tikai šķietamības dēļ – pielāgo regulas [..] 7. panta 1.–3. punktā noteiktajiem aizliegumiem, lai pat pie visplašākās interpretācijas aizliegums uz to vairs neattiektos? Vai apiešanas aizliegumu un aizliegumu darīt pieejamus saimnieciskus resursus veidojošie elementi ir savstarpēji viens otru izslēdzoši? Vai apstiprinošas atbildes gadījumā rīcība, uz kuru (vēl) neattiecas aizliegums (netieši) darīt pieejamus saimnieciskus resursus, tomēr var radīt apiešanu regulas [..] 7. panta 4. punkta izpratnē?

b)      Ja tā nav, vai regulas [..] 7. panta 4. punkts ir visaptveroša klauzula, kuru var attiecināt uz jebkādu rīcību, kuras rezultātā saimnieciski resursi tiek darīti pieejami sarakstā minētai personai vai vienībai?

3)      a)     Vai regulas [..] 7. panta 4. punktā minētā nodarījuma subjektīvais elements “apzināti un tīši” prasa, ka, no vienas puses, ir jābūt pozitīvām zināšanām par to, ka darbības mērķis vai iznākums ir aizlieguma darīt pieejamus saimnieciskus resursus apiešana, un turklāt vēl jābūt plašākam gribas izpausmes elementam vismaz tādā nozīmē, ka pārkāpējs katrā ziņā ir apstiprinoši ņēmis vērā aizlieguma apiešanu? Vai arī pārkāpējam ir svarīgi apiet aizliegumu un tādējādi viņam ir jārīkojas tīši?

b)      Ja tā nav, vai, ja apzināta apiešana nav vajadzīga, vai pietiek ar to, ka pārkāpējs aizlieguma apiešanu uzskata par iespējamu un apstiprinoši ņem to vērā?”

33.      Apsvērumus ir iesnieguši pamata lietas dalībnieki, kā arī Francijas Republika, Itālijas Republika un Eiropas Komisija.

IV – Prejudiciālo jautājumu izvērtēšana

34.      Man šķiet, ka uzdotie jautājumi ir jāpārformulē tiktāl, ciktāl regulas 7. panta formulējums manā skatījumā būtiski atšķiras no tā, ko ir norādījuši iesniedzējtiesa un lietas dalībnieki, kas ir snieguši apsvērumus.

35.      Faktiski manā skatījumā šo tiesību normu veido divas atšķirīgas daļas.

36.      Regulas 7. panta pirmajā daļā, ko veido 1.–3. punkts, ir definēti aizliegumi. Šajā gadījumā ar regulu ir aizliegts, ka tās IV un V pielikumā uzskaitīto vienību rīcībā ir līdzekļi un saimnieciskie resursi. Šajā nolūkā, no vienas puses, minētajā 1. un 2. punktā ir noteikts, ka esošie aktīvi tiek iesaldēti, un, no otras puses, minētajā 3. punktā visiem subjektiem ir noteikts aizliegums turpmāk šīm vienībām darīt pieejamus līdzekļus vai saimnieciskos resursus.

37.      Minētā 7. panta otrajā daļā, ko veido 4. punkts, ir norādīts uz nodarījumu, kura sekas būtu tādas, ka iepriekš minētajos punktos norādītie aizliegumi kļūtu neefektīvi. Šis 4. punkts ir būtisks, jo par visu, kas ir aizliegts, automātiski nav piemērojamas kriminālsods. Tikai ar šo tiesību normu ir paredzēts pats princips, ka pārkāpums var tikt apkarots krimināltiesiskā ceļā. Minētajā 4. punktā, atsaucoties uz iepriekš minēto 1.–3. punktu, ļoti skaidri ir definētas šā nodarījuma objektīvās pazīmes. Turklāt, izmantojot jēdzienus “apzināti” un “tīši”, tiek raksturota pazīme, ko bieži kvalificē kā pārkāpuma “intelektuālu jeb subjektīvu elementu”. Starp citu, šis ir jebkura pārkāpuma elements.

38.      Manuprāt, no regulas 7. panta 4. punkta un 12. panta 2. punkta, tos lasot kopsakarā, izriet, ka tajos ir noteikti gan aizliegtā nodarījuma objektīvie, gan subjektīvie nosacījumi, kuri ir jāņem vērā valsts krimināltiesību aktos.

39.      Līdz ar to regulas 7. panta 3. un 4. punkts ir nevis kolīzijā un savstarpēji izslēdzoši, bet gan viens otru papildina un pastiprina, jo ar šo 4. punktu ir jānodrošina 1.–3. punkta piemērošana, kā tas izriet no kontekstā ietvertās norādes uz tiem. Ar minēto 4. punktu faktiski iepriekš minētajām tiesību normām tiek piešķirts spēks, un, manuprāt, šā 7. panta 3. punktā nav vairāk norāžu uz attiecīgu pārkāpumu kā šā paša panta 1. un 2. punktā.

40.      Manā skatījumā regulas 7. panta noteikumu pārkāpums ir jebkurš šā panta 4. punktā aprakstītais nodarījums.

41.      Starp citu, man jāpiebilst, ka šī redakcionālā struktūra ir daļa no regulas sistēmiskuma, jo tādu pašu paņēmienu saskatu tās 2. panta b) punktā un 5. panta 1. punkta d) apakšpunktā. Savienības likumdevējs dalībvalstīm konkrēti norāda, ka tā iecere ir tiesisko regulējumu pastiprināt ar kriminālsankcijām un dalībvalstīm saskaņā ar regulas 16. pantu ir jāparedz noteikumi par tām. Attiecībā uz šo jomu regulējošajiem tiesību aktiem tas ir klasisks paņēmiens, kad nodarījumu raksturojošās normas tiek nošķirtas no tām, kuras attiecas uz sankcijām.

42.      Savu apsvērumu 45. punktā Generalbundesanwalt norāda, ka regulas normatīvais saturs esot valsts sodu regulējuma neatņemama sastāvdaļa, par kuru pārkāpšanu ir paredzēta brīvības atņemšana. Līdz ar to, atrodoties situācijā, kad attiecīgā Savienības tiesību norma tiek integrēta, norādot uz valsts tiesību aktiem, iesniedzējtiesa faktiski lūdz Tiesu definēt jēdzienus, kuri ir, no vienas puses, Generalbundesanwalt veiktajā kriminālvajāšanā konstatētā pārkāpuma objektīvās pazīmes un, no otras puses, šā pārkāpuma subjektīvās pazīmes.

43.      Man šķiet, ka lūgtajām definīcijām būtu jāattiecas uz šādiem jēdzieniem. Vai sinterkrāsns piegāde aprakstītajos apstākļos ir darbība, ar kuru “saimnieciskie resursi netieši vai tieši tiek darīti pieejami”? Kāds ir regulas 7. panta 1.–3. punktā paredzēto pasākumu “apiešanas” faktiskais sastāvs? Ar kādiem “subjektīvajiem” nosacījumiem pārkāpums atbilst jēdzieniem “apzināti” un “tīši”?

44.      Šīs lūgtās definīcijas ir jāizstrādā, visā Savienībā izmantojot autonomu un vienotu interpretāciju. Faktiski šī regula ir pieņemta harmonizētā jomā un ietver norādi uz dalībvalstu tiesībām tikai attiecībā uz piemērojamo sankciju sistēmu noteikšanu tajā paredzēto pasākumu neveikšanas gadījumā (8).

45.      Turklāt definējamo jēdzienu nozīme un izpratne ir vispirms jāizpēta, ņemot vērā sodu sistēmu, kurā tie tiek aplūkoti. Krimināltiesību jomā regulējošajiem noteikumiem, kuros ir ietverti šie jēdzieni, ir jābūt pietiekami skaidriem un precīziem, lai garantētu vispārējo Savienības tiesību principu ievērošanu un it īpaši tiesiskās drošības un nullum crimen, nulle poena sine lege principu ievērošanu (9).

46.      Visbeidzot, nepieciešamajai interpretācijai ir jābūt teleoloģiskai, lai izpētītu un raksturotu teksta, kura īstenošana ir jānodrošina ar regulas 7. panta 4. punktu, ratio legis. Šī interpretācijas metode ir tradicionāli atzīta, savukārt interpretācija pēc analoģijas šajā gadījumā ir stingri aizliegta, jo savas neprecizitātes dēļ ar to tiktu pārkāpts nullum crimen, nulle poena sine lege princips.

47.      Šajā lietā aplūkojamā tiesību akta, proti, regulas, kā izcila harmonizēšanas instrumenta mērķis ir pilnīgi skaidrs. Tā mērķis ir izbeigt tādas Irānas Islāma Republikas darbības, kuras vērstas uz kodolbruņojuma izstrādi militāriem mērķiem vai tā izplatīšanu. Tādējādi ar regulas 7. pantu ir jānovērš darbības vai nodarījumi, kas ar iepriekšēju nodomu vai aiz neuzmanības kādā pasaules daļā vai visā pasaulē radītu miera apdraudējumu vai tā risku un izraisītu cilvēku masveida iznīcināšanu, ko varētu pielīdzināt genocīdam, tādēļ šis rezultāts ir precīzi jāizmeklē gadījumā, ja starp citu pastāvētu atbilstoša subjekta attieksme. Turklāt, tā kā noziedznieku izdarīto nodarījumu raksturs mainās, ar šo tiesību normu būtu jāatļauj tās piemērošana gadījumos, kad subjekti, izmantojot dažādus, it īpaši juridiskus paņēmienus, cenšas slēpt savu uzņēmumu darbības patieso mērķi.

48.      Izvirzīto mērķu sasniegšanai ir ne vien leģitīmi, bet arī nepieciešams, lai lūgtās definīcijas tiktu plaši interpretētas, jo tās attiecas ne vien uz sodu par izdarītu nodarījumu, bet arī uz aizliegumu veikt visas iespējamās darbības, lai apietu likumu un izmantotu sistēmas nepilnības.

A –    Par regulas 7. panta 3. punktā norādītās vārdkopas “netieši darīt pieejamu” interpretāciju

49.      Vārdkopa “netieši darīt pieejamu” ir izmantota regulas 7. panta 3. punktā, kā arī Kopējās nostājas 2007/140 5. panta 2. punktā. Tomēr tā nav ietverta Rezolūcijas 1737 (2006) 12. punkta tekstā.

50.      Vārdus “darīt pieejamu” Tiesa ir interpretējusi spriedumos lietā Möllendorf un lietā Möllendorf‑Niehuus (10), kā arī lietā E un F (11). Tiek aplūkoti divi lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu par tādu pasākumu interpretāciju, kuri ir noteikti saistībā ar terorisma apkarošanu, kuru formulējums ir vienāds ar regulas 7. panta 3. punktu.

51.      Šajos spriedumos Tiesa vārdiem “darīt pieejamu” ir piešķīrusi plašu nozīmi, aptverot jebkuru darbību, kuras izpildīšana ir vajadzīga, lai kādai personai, grupai vai konkrētai vienībai ļautu faktiski gūt iespēju pilnībā lietot attiecīgos līdzekļus, citus finanšu aktīvus vai saimnieciskos resursus (12).

52.      Citiem vārdiem sakot, vārdi “darīt pieejamu” aptver jebkuru īpašumtiesību nodošanu.

53.      Iepriekš minētajā spriedumā lietā Möllendorf un Möllendorf‑Niehuus Tiesa tādējādi ir atzinusi, ka nekustāmā īpašuma tiesību nodošanas konkrētai vienībai galīga nostiprināšana zemesgrāmatā ir darījums, kas ir kvalificējams kā “darīt pieejamu” un ir aizliegts ar šajā lietā aplūkojamām reglamentējošām normām. Iepriekš minētajā spriedumā lietā F un E Tiesa tādā pašā veidā ir novērtējusi faktu, ka sarakstā ietvertai organizācijai tās loceklis ir nodevis līdzekļus, kas iegūti no ziedojumu vākšanas un publikāciju pārdošanas.

54.      Tiesai vēl nav bijusi iespēja izteikties par formulējumu “netieši darīt pieejamus līdzekļus vai saimnieciskos resursus”.

55.      Manuprāt, šis jēdziens ļauj vispirms reaģēt uz likumpārkāpēja izdarītā nodarījuma pielāgošanu un it īpaši uz jebkuru noklusēšanu. Faktiski sākot no brīža, kad ir aizliegts sarakstā iekļautajai vienībai darīt pieejamus līdzekļus vai saimnieciskos resursus, tā maskējas ar fiktīvām fiziskām personām vai fiktīvām sabiedrībām, lai, izmantojot arvien samākslotākus līdzekļus saistībā ar izplatīšanas tīklu, iegūtu finansējuma avotus. Tomēr jebkura līdzekļu vai saimniecisko resursu nodošana, kas neatkarīgi no tā, kas būtu persona, kam tie reāli tiek nodoti, var būt izdevīga vai riskanta šādai vienībai, acīmredzot ir krāpniecisks mehānisms, kas visā pasaulē ir jāaizliedz.

56.      Valsts tiesai, suverēni novērtējot faktus, ir jāpārbauda visi lietas apstākļi, kuri var raksturot ciešu saikņu esamību starp vienību, kurai tika nodoti līdzekļi vai saimnieciskie resursi, un regulas IV un V pielikumā norādīto vienību. Šī novērtēšana ir jāveic katrā atsevišķā gadījumā, un ir iespējams, ka faktu klāsts ir ļoti plašs, piemēram, saistībā ar kapitāldaļu piederību, vadības orgānu sastāvu, tirdzniecības darbībām vai līgumattiecībām.

57.      Tādējādi saistībā ar šajā lietā aplūkotajām darbībām nav izslēgts, ka Emen Survey ir darbojies SHIG interesēs vai tās vadībā tā, lai apietu noteiktos ierobežojošos pasākumus, kuri vērsti pret šo organizāciju. Jānorāda, ka no Generalbundesanwalt apsūdzības raksta un apsvērumiem izriet, ka M. Afrasiabi no 1996. līdz 2003. gadam ir ieņēmis vadošu amatu SHIG pirms vadītāja pienākumu uzņemšanās Emen Survey (13). Esmu uzzinājis arī to, ka viņš no slēptas raķešu izstrādes pētniecības iestādes direktora esot saņēmis uzdevumu SHIG vajadzībām iegādāties sinterkrāsni, kad šī iestāde jau bija mēģinājusi iekārtas iegādāties sabiedrībā FCT. Jānorāda arī, ka M. Afrasiabi ir ieguvis sinterkrāsni, lai SHIG un Irānas raķešu rūpniecības nozares interesēs izgatavotu raķešu sastāvdaļas (14).

58.      Iesniedzējtiesas pienākums būšot pārbaudīt katra šī elementa pierādījuma spēku kopā ar informāciju, kura ir tās rīcībā saistībā ar valstī esošajiem lietas materiāliem.

59.      Ņemot vērā šos elementus, es līdz ar to uzskatu, ka regulas 7. panta 3. punktā norādītā vārdkopa “netieši darīt pieejamu” ir jāsaprot tādējādi, ka tajā ir ietverta sinterkrāsns piegāde un uzstādīšana Irānas uzņēmumā, kas rīkojas saistībā ar montāžu krāpnieciskam mērķim, lai noklusētu informāciju par saimniecisko resursu faktisko saņēmēju, kas minēts regulas IV un V pielikumā.

60.      Valsts tiesas pienākums ir katrā atsevišķā gadījumā, suverēni novērtējot faktus, pārbaudīt visus elementus, kas var raksturot ciešu saikņu esamību starp vienību, kurai tika nodoti līdzekļi vai saimnieciskie resursi, un regulas IV un V pielikumā norādīto vienību.

B –    Par regulas 7. panta 3. punktā norādītā jēdziena “saimnieciskie resursi” interpretāciju

61.      Es saprotu, ka šajā lietā aplūkotā sinterkrāsns nav darbojusies, jo neesot bijusi instalēta programmatūra, kas vajadzīga tās nodošanai ekspluatācijā, un līdz ar to neviens raķešu sastāvdaļu aizsargpārklājums neesot bijis izgatavots. Tādējādi rodas jautājums, vai ir iespējams, ka SHIG rīcībā faktiski ir bijuši “saimnieciskie resursi” regulas 7. panta 3. punkta izpratnē.

62.      Pirmkārt, jēdzienam “saimnieciskie resursi” ir ļoti plaša nozīme, par ko liecina Savienības likumdevēja izmantoto terminu izvēle.

63.      Faktiski saskaņā ar regulas 1. panta i) punktu jēdziens “saimnieciskie resursi” ir jebkāda veida [(15)] materiāli vai nemateriāli, kustami vai nekustami aktīvi, kas nav līdzekļi, bet kurus var izmantot, lai iegūtu līdzekļus, preces vai pakalpojumus” (16).

64.      Jēdziens “saimnieciskie resursi” attiecas ne tikai uz aktīvu kopumu neatkarīgi no to veida, bet arī uz mērķi, kādam tos ir iespējams izmantot. Tādējādi Savienības likumdevējs ir norādījis jebkurus aktīvus, ar kuriem tādā vai citādā veidā saņēmējam ir iespējams iegūt līdzekļus vai pakalpojumus vai kurus var izmantot saistībā ar kodolieroču izstrādāšanu, kas līdz ar to ietver materiālu un nemateriālu preču kopumu, kā arī pieejamo tehnoloģiju kopumu.

65.      Savukārt šī definīcija atbilst ļoti plašai pieejai, kuru ir pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācija (17).

66.      Ir skaidrs, ka sinterkrāsns būtībā un neatkarīgi no tās nodošanas ekspluatācijā ir “saimnieciskais resurss” regulas 1. panta i) punkta izpratnē. Tas ir ražošanas līdzeklis, kas paredzēts sastāvdaļu, kuras ir piemērotas kodolieroča izstrādāšanai un ieviešanai, izgatavošanai. Neatkarīgi no programmatūras, kura ir vajadzīga [krāsns] nodošanai ekspluatācijā, instalēšanas tā ir augstākā tehnoloģija, par kuras iegādi Emen Survey saskaņā ar piegādes līgumu, kas noslēgts ar FCT (18), ir samaksājusi EUR 850 000. Piekļuve tik sarežģītai tehnoloģijai katrā ziņā nodrošina pētniecības un attīstības darbības un ļauj ne tikai iegūt līdzekļus, bet arī izmantot šo tehnoloģiju no civiliem mērķiem atšķirīgā nolūkā.

67.      Otrkārt, šī interpretācija ir vajadzīga, ņemot vērā Savienības likumdevēja noteiktos mērķus. Faktiski jēdziens “saimnieciskie resursi” ir jādefinē pēc iespējas plaši, ja vēlamies ņemt vērā [kodolieroču] izplatīšanas jaunās formas. Ir jāatsakās no pieņēmuma, ka valstis, kuras cenšas iegūt kodolieročus, balstās uz tradicionālajām apgādes metodēm. Ņemot vērā gan materiālo, gan nemateriālo preču aprites globalizāciju, starptautiskās tirdzniecības progresīvo liberalizāciju un tehnikas un rūpniecības attīstību, jutīgu materiālu un tehnoloģiju iegūšana dematerializējas un notiek, izmantojot arvien sarežģītākas metodes. Attiecībā uz iekārtām jēdzienam “saimnieciskie resursi” nav jāattiecas tikai uz iekārtām, kuras ir ekspluatācijas stāvoklī. Tas var aptvert arī atsevišķas pamatdaļas un rezerves detaļas, kuras, savstarpēji savienojot, attiecīgajai vienībai ļauj iegūt materiālu vai finansējuma avotu. Tam arī jāattiecas uz ikvienu no tādām tehnoloģijām, kuras ļauj iegūt piekļuvi paņēmieniem un kontrolēt tos, piemēram, programmatūrām, rasējumiem, plāniem, modeļiem vai pat tādai tehnoloģiskai lietpratībai kā montāžas norādījumi un apraksti. Faktiski ikviena no šīm tehnoloģijām ir pietiekama, lai sarakstā minētajai vienībai atvieglotu to izmantošanu stratēģiskiem vai tirdzniecības mērķiem.

68.      Līdz ar to, manuprāt, ir mazsvarīgi, vai šajā lietā aplūkotā sinterkrāsns darbojas vai nedarbojas. Neatkarīgi no programmatūras, kura ir vajadzīga sinterkrāsns nodošanai ekspluatācijā, instalēšanas tās tehnoloģija ir pietiekama, lai SHIG garantētu ieņēmumu avotu un dotu šai sabiedrībai iespēju to izmantot kodoldarbību veikšanai.

69.      Treškārt, minēto interpretāciju neapšauba tas, ka Savienības likumdevējs regulas 1. pantā jēdzienu “tehnoloģijas” nošķir no jēdziena “saimnieciskie resursi”, uz kuru savos apsvērumos balstās H. U. Kessels. Regulas 1. panta d) punktā ir norādīts, ka jēdziens “tehnoloģijas” (it īpaši) ietver programmatūru”. Saskaņā ar regulas II pielikuma B daļu tās ir “tehnoloģijas, kas vajadzīgas [II pielikuma A daļā minēto preču] izstrādei, ražošanai vai lietošanai”, pie kurām cita starpā pieder sinterkrāsns.

70.      Kā apgalvo H. U. Kessels, šī atšķirība liek uzskatīt, ka tehnoloģijas nav iekļautas jēdziena “saimnieciskie resursi” definīcijā, kura ir ietverta regulas 7. panta 3. punkta noteikumos.

71.      Šādai nostājai es nepiekrītu. Minētā atšķirība ir izskaidrojama vienīgi ar ierobežojošo pasākumu, kuri ir noteikti saistībā ar šo regulu, izpratni un daudzveidību.

72.      Faktiski jēdziens “tehnoloģijas” tiek izmantots saistībā ar embargo, kas pieņemts ar regulas 2.–6. pantu. Tā ir tirdzniecības sankcija, kura ietver aizliegumu vai ierobežojumu pārdot, piegādāt, nodot vai eksportēt uz Irānu preces vai tehnoloģijas, ar kurām ir iespējams stiprināt tās kodolpotenciālu. Tādējādi Savienības likumdevējam attiecīgās preces ir precīzi jānorāda, jo tiek traucēta brīva preču aprite un to tirdzniecība uz kādu valsti. Izskatāmajā lietā šis likumdevējs ir noteicis vienīgi tā sauktās “divējāda lietojuma” preces un tehnoloģijas, uz kurām attiecas Regula Nr. 1334/2000, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 394/2006.

73.      Jēdziens “saimnieciskie resursi” būtībā tiek izmantots saistībā ar pasākumiem, kuri ir vērsti uz regulas IV un V pielikumā norādīto vienību aktīvu iesaldēšanu. Jāatgādina, ka tā ir finansiāla sankcija, kuras mērķis ir vājināt sarakstā uzskaitīto vienību saimniecisko potenciālu, traucējot to piekļuvi jebkāda veida saimnieciskajiem vai finanšu resursiem (19).

74.      Regulas 7. panta 3. punktā noteiktais aizliegums attiecas uz tādu resursu kopumu, kuri būtībā, ja tos tieši vai netieši dara pieejamus regulas IV un V pielikumā norādītajai vienībai, slēpj sevī risku, ka peļņa varētu tikt novirzīta Irānas kodolprogrammas finansēšanai vai ar to kādā veida varētu tikt veicināta kodolieroču ieviešanas plānošana, izstrāde, izgatavošana vai izmantošana. Lai nodrošinātu sankciju sistēmas saskaņotību, šajā aizliegumā, acīmredzot, ir jāiekļauj ne tikai visas preces, bet arī embargo pasākumu darbības jomā esošais tehnoloģiju kopums.

75.      Ņemot vērā šos elementus, uzskatu, ka regulas 7. panta 3. punktā norādītais jēdziens “saimnieciskie resursi” ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz sinterkrāsni neatkarīgi no tā, vai tās nodošanai ekspluatācijā ir jāinstalē programmatūra.

C –    Par regulas 7. panta 4. punktā norādītā jēdziena “apiešana” interpretāciju

76.      Regulas 7. panta 4. punktā ir paredzēts, ka “ir aizliegts apzināti un tīši piedalīties darbībās, kuru mērķis vai iznākums ir tieši vai netieši apiet [šā paša panta] 1., 2. un 3. punktā minētos pasākumus” (20).

77.      Apiet likumu nozīmē to pārkāpt ar jebkuriem līdzekļiem, ieskaitot slēptus paņēmienus, kuri tiek izmantoti, lai neievērotu tajā noteiktos aizliegumus, izvairītos no tiem vai liktu tiem šķēršļus. Saistībā ar regulas 7. panta 4. punktu tas nozīmē rīcību, kuras rezultāts ir pilnīgi pretrunā šajā pantā izvirzītajam mērķim. Citiem vārdiem sakot, Savienības likumdevējs ir noteicis visu veidu rīcības, kas sarakstā iekļautajai vienībai ļauj darīt pieejamus līdzekļus vai saimnieciskos resursus, pārkāpjot regulas 7. panta 1.–3. punktā noteiktos aizliegumus. Maz nozīmes ir tam, kāda rakstura darbībā subjekts ir piedalījies, un apmēram, kādā tas ir veicinājis pārkāpuma īstenošanu.

D –    Par regulas 7. panta 4. punktā norādīto vārdu “apzināti” un “tīši” interpretāciju

78.      Ar regulas 7. panta 4. punktu Savienības likumdevējs prasa, lai subjekts būtu darbojies “apzināti” (wissentlich) un “tīši” (vorsätzlich). Likumdevējs arī ir noteicis pārkāpuma subjektīvo elementu. Šie jēdzieni ir minēti vācu valodā, kura ir tiesvedības valoda šajā lietā, kā arī [latviešu] valodā.

79.      Šajā gadījumā ir jānosaka psiholoģiskā (vai saskaņā ar iesniedzējtiesas izmantoto terminu – subjektīvā) elementa raksturs, kurš ir paredzēts tekstā, lai, raugoties no šā skatpunkta, pārkāpums pastāvētu.

80.      Kā norāda iesniedzējtiesa, ir dažas atšķirības terminoloģijas ziņā. Teksta redakcijas spāņu valodā tiek izmantoti termini consciente un deliberada, angļu valodā – knowingly un intentionally, itāļu valodā – consapevolmente un deliberatamente, portugāļu valodā – consciente un intencional, rumāņu valodā – voluntară un deliberată, slovāku valodā – vedomá un úmyselná. Saskaņā ar regulas 7. panta 4. punkta valodu versijām termins “tīši” bez atšķirības ir aizstāts ar terminiem “tīši” vai “apzināti” (21).

81.      Termini “tīši” un “apzināti” visā Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienādi, un to nozīme vispirms ir jāizpēta, konkrētajā gadījumā ņemot vērā krimināltiesību autonomijas principu un to vispārējos tiesību principus.

82.      Ar šiem vispārējiem tiesību principiem ir pieņemts, no vienas puses, nosacījumu kopums, kuram ir jāpastāv neatkarīgi no aplūkojamā pārkāpuma veida, un, no otras puses, saskaņā ar represīvā teksta normām nosacījumi, kas var būt raksturīgi konkrētam speciāli inkriminēta nodarījuma veidam.

83.      Ar vispārējiem nosacījumiem tiek prasīts, ka subjektam, veicot jebkuru darbību, par kuru ir paredzēts sods, savstarpējā saistībā ir jābūt apziņai un brīvai gribai, proti, tās nav ietekmējis garīga rakstura traucējums un/vai spaidi.

84.      Pēc definīcijas uzskatu, ka šis vajadzīgais priekšnosacījums ir netieši, taču noteikti nojaušams. Lai gan formulējumā faktiski tas nav burtiski izteikts, pasākumu kopums būtu pretrunā cilvēka pamattiesībām, kas atzītas ar starptautiskajām konvencijām, piemēram, ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, ja minētais nosacījums netiktu ņemts vērā.

85.      Tādējādi termini “tīši” un “apzināti” apzīmē subjektīvo elementu, kas raksturīgs šajā gadījumā specifiskā veidā apkarotam pārkāpumam, kurš ir tāds, kas saskaņā ar krimināltiesību tiesiskuma principā ietverto precizitātes prasību izteikts ar tekstu, kurā ir ietverts apkarošanas pasākuma pamats.

86.      Tradicionālajā krimināltiesību teorijā izšķir divus būtiskus pārkāpumu veidus, respektīvi, tīšu pārkāpumu, kas savā šaurākajā nozīmē ir vērsts uz to, lai tiktu atrasts ar likumu precīzi aizliegts mērķis, un netīšu pārkāpumu neuzmanības vai nolaidības dēļ. Līdz ar to, atsaucoties uz teksta saturu, man ar terminu “tīši” un “apzināti” palīdzību ir jāizpēta, kurš vai kuri no šiem pārkāpumiem šajā gadījumā ir izdarīti.

87.      Lai arī kāda būtu nenoteiktība, kura ir atklājusies šo terminu dažādās valodu versijās, regulas 7. panta 4. punkta saturs, manuprāt, ļauj uzskatīt, ka Savienības likumdevējs ir paredzējis sankcijas par abiem šiem pārkāpumu veidiem.

88.      Pirmkārt, par tīšu pārkāpumu, kuru es tikko biju definējis. Formulējuma nozīme ir tāda, ka Savienības likumdevējs to izmanto, nosakot jebkuru darbību, “kurai ir mērķis”.

89.      Otrkārt, par netīšu pārkāpumu neuzmanības vai nolaidības dēļ. Faktiski, kā arī norāda izteiciens “[darbība], kurai ir sekas”, Savienības likumdevējs arī norāda uz darbību, kura ir novedusi pie iegūtā rezultāta, pat ja tā nav izdarīta tīši. Šajā gadījumā represīvās tiesību normas saturā tiek ņemts vērā nodarījums, kas liecina par sociālu nedisciplinētību, ko raksturo ar neuzmanību vai nolaidību, kas noved pie aizliegta rezultāta.

90.      Līdz ar to regulas 7. panta 4. punkta analīze man liek uzskatīt, ka termini “tīši” un “apzināti” ietver gan tīšu pārkāpumu, gan pārkāpumu neuzmanības vai nolaidības dēļ.

91.      Man šķiet, ka šo interpretāciju apstiprina regulas 12. panta 2. punkta teksts, kurā ir noteikts, ka “aizliegumi, kas paredzēti [..] 7. panta 3. punktā, nerada nekādu atbildību attiecīgajām fiziskajām vai juridiskajām personām vai vienībām, ja tās nezināja un ja tām nebija vērā ņemamu iemeslu [(22)] uzskatīt, ka to rīcība būtu pretrunā šiem aizliegumiem”.

92.      Šis teksts netieši, bet noteikti nozīmē, ka gadījumā, ja šīm personām un vienībām būtu šāds vērā ņemams iemesls, tās nevarētu tikt atbrīvotas no savas atbildības. Tas nozīmē, ka no tām tiek prasīts sociālās disciplīnas minimums, uzliekot tām pienākumu pārbaudīt to darbības likumību un, ja darbība ir nelikumīga, atturēties no tās, pastāvot vērā ņemamam iemeslam, kas izriet no attiecīgajiem apstākļiem, kādos subjekts atrodas, un ir saistīts ar, piemēram, tā profesionālās darbības veidu, kvalifikāciju, starptautisko vidi, kurā tas darbojas, vai nododamās tehnoloģijas jutīgumu.

93.      Sociālajai nedisciplinētībai ir raksturīgs arī tas, ka tiek pārkāptas piesardzības prasības, kuras personai vai vienībai būtu jāievēro, vai netiek veikti piesardzības pasākumi, kuri parasti būtu jāņem vērā. Šajā ziņā tiek sodīts arī tas, kas objektīvi riskē ar aizliegtas situācijas iestāšanos tiktāl, ciktāl tā iestājas.

94.      Līdz ar to regulas 7. panta 4. punktā un 12. panta 2. punktā ir raksturota situācija, kuru, ievērojot vajadzīgo precizitāti, raksturo intensitāte, kas piemīt tekstā paredzētajam pārkāpumam neuzmanības vai nolaidības dēļ.

95.      Šajā lietā H. U. Kessels pilnīgi apzinājās, ka tiek veikta pret regulu vērsta darbība. Acīmredzot bija vērā ņemami iemesli, lai uzskatītu, ka sinterkrāsns piegāde sarakstā iekļautajai vienībai ļautu iegūt saimnieciskos resursus. Faktiski no lietas materiāliem izriet, ka H. U. Kessels bija informēts par faktu, ka Emen Survey esot nolēmis izgatavot kodolraķešu sastāvdaļas, kuras ir paredzētas sarakstā iekļautajai vienībai un Irānas raķešu nozarei. Tomēr viņš joprojām esot vēlējies iesaistīties šajā darījumā, jo 2007. gada 20. jūlijā viņš esot piegādājis sinterkrāsni un 2008. gada pavasarī sniedzis tehnisku palīdzību, lai šo krāsni uzstādītu, un tas ir noticis pēc regulas stāšanās spēkā. Tātad H. U. Kessels, pilnīgi apzinoties situāciju un tīši rīkojoties, ir pārkāpis ar regulas 7. pantu noteiktos ierobežojošos pasākumus.

96.      Ņemot vērā šos elementus, uzskatu, ka regulas 7. panta 4. punktā ietvertie termini “apzināti” un “tīši” ir jāinterpretē tādējādi, ka tie attiecas uz jebkuru subjektu, kurš apzinoties un no brīvas gribas – kas ir priekšnoteikumi jebkādai kriminālatbildībai – rīkojas, no vienas puses, tīši ar mērķi pārkāpt regulas 7. panta 1.–3. punktā noteiktos aizliegumus un, no otras puses, pārkāpumu izdarot neuzmanības vai nolaidības dēļ, lai gan būtu vērā ņemami iemesli, lai uzskatītu, ka ar šīm darbībām tiek pārkāpti minētie aizliegumi.

V –    Secinājumi

97.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piedāvāju Tiesai uz Oberlandesgericht Düsseldorf uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      a)     Padomes 2007. gada 19. aprīļa Regulas (EK) Nr. 423/2007 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu 7. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir sinterkrāsns piegāde un uzstādīšana Irānas uzņēmumā, ja šī darbība tiek veikta saistībā ar krāpnieciskām montāžas darbībām, lai slēptu saimniecisko resursu faktisko saņēmēju, kas minēts Regulas Nr. 423/2007 IV un V pielikumā, un tā arī ir šīs regulas 7. panta 4. punktā noteiktā un aizliegtā apiešana. Valsts tiesai saistībā ar tās autonomu faktu novērtējumu un katrā atsevišķā gadījumā ir jāpārbauda visu veidu elementi, kuri raksturo ciešu saikņu esamību starp vienību, kurai tika nodoti līdzekļi vai saimnieciskie resursi, un regulas IV un V pielikumā norādīto vienību;

b)      Regulas Nr. 423/2007 7. panta 3. punktā minētais jēdziens “saimnieciskie resursi” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz sinterkrāsni neatkarīgi no programmatūras, kas vajadzīga šīs krāsns nodošanai ekspluatācijā, instalēšanas;

2)      a)     šīs regulas 7. panta 4. punktā izmantotais jēdziens “apiešana” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nozīmē jebkuru nodarījumu, ko subjekts ir veicis, piedaloties darbībā ar mērķi pārkāpt šā paša panta 1.–3. punktā noteiktos aizliegumus;

b)      Regulas Nr. 423/2007 7. panta 4. punktā ietvertie jēdzieni “apzināti” un “tīši” ir jāinterpretē tādējādi, ka tie attiecas uz jebkuru subjektu, kurš apzinoties un no brīvas gribas – kas ir nenodalāmi nosacījumi jebkādai kriminālatbildībai – rīkojas, no vienas puses, tīši ar mērķi pārkāpt šīs regulas 7. panta 1.–3. punktā noteiktos aizliegumus un, no otras puses, neuzmanības vai nolaidības dēļ, kaut gan ir bijuši vērā ņemami iemesli, lai uzskatītu, ka ar šiem nodarījumiem tiek pārkāpti minētie aizliegumi.

---

1 – Oriģinālvaloda – franču.

---

2 – Padomes 2007. gada 19. aprīļa Regula par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 103, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “regula”).

---

3 – Līgums tika atvērts parakstīšanai Londonā, Maskavā un Vašingtonā 1968. gada 1. jūlijā (ANO līgumu krājums [Recueil des traités des Nations unies], 729. sējums, 161. lpp.).

---

4 – Skat. pētījumu Raoul‑Dandurand Nr. 21, Lewis, I., “Prolifération nucléaire par et au profit des acteurs non étatiques – Prévenir la menace” [Kodolieroču izplatīšana, ko valstu subjekti veic savās interesēs]. Skat. arī Fondation pour la Recherche Stratégique [Stratēģisko pētījumu institūta] 2007. gada 4. janvāra ziņojumu Schlumberger, G., un Gruselle, B., “Pour une politique cohérente de lutte contre les réseaux de prolifération” [Saskaņotai politikai cīņā pret ieroču izplatīšanas tīkliem]; Fondation pour la Recherche Stratégique, Recherches & Documents [Pētījumi un dokumenti] 2007. gada 3. marta ziņojumu Gruselle, B., “Réseaux et financement de la prolifération” [Ieroču izplatīšanas tīklu finansēšana] un Fondation pour la Recherche Stratégique 2007. gada 28. jūnija ziņojumu Gruselle, B., “Quelle politique de sanctions face à la prolifération?” [Kāda sankciju politika, saskaroties ar ieroču izplatīšanu?].

---

5 – Padomes 2007. gada 27. februāra Kopējā nostāja par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu (OV L 61, 49. lpp.).

---

6 – Skat. Padomes 2000. gada 22. jūnija Regulu (EK) Nr. 1334/2000, ar ko nosaka Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču un tehnoloģiju eksporta kontrolei (OV L 159, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2006. gada 24. februāra Regulu (EK) Nr. 394/2006 (OV L 74, 1. lpp.).

---

7 – Padomes 2010. gada 25. oktobra Regula, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007 (OV L 281, 1. lpp.).

---

8 ‑ Regulas 16. panta 1. punkts.

---

9 – 2010. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑340/08 M u.c. (Krājums, I‑3913. lpp., 64. un 65. punkts un tajos minētā judikatūra).

---

10 ‑ 2007. gada 11. oktobra spriedums lietā C‑117/06 (Krājums, I‑8361. lpp.). Šis spriedums attiecas uz to, kā interpretēt 2. panta 3. punktu Padomes 2002. gada 27. maija Regulā (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu un Taliban, un ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 467/2001, ar ko aizliedz eksportēt noteiktas preces un pakalpojumus uz Afganistānu, pastiprina lidojumu aizliegumu un attiecina uz Afganistānas Taliban līdzekļu un citu finanšu resursu iesaldēšanu (OV L 139, 9. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar 2003. gada 27. marta Regulu (EK) Nr. 561/2003 (OV L 82, 1. lpp.).

---

11 – 2010. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑550/09 (Krājums, I‑6213. lpp.). Šis spriedums attiecas uz to, kā interpretēt 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu Padomes 2001. gada 27. decembra Regulā (EK) Nr. 2580/2001 par īpašiem ierobežojošiem pasākumiem, kas terorisma apkarošanas nolūkā vērsti pret konkrētām personām un organizācijām (OV L 344, 70. lpp.).

---

12 – Iepriekš minētie spriedumi lietā Möllendorf un Möllendorf‑Niehuus (50. un 51. punkts), kā arī lietā E un F (66. un 67. punkts).

---

13 – Tomēr, lasot H. U. Kessela iesniegto apsvērumu 12. punktu, redzams, ka Emen Survey neatrodas SHIG kontrolē, jo SHIG nepiederot ne Emen Survey kapitāla vairākums, ne arī speciālās tiesības.

---

14 – Lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu 1., 9., 11., 12. un 17. punkts.

---

15 – Mans uzsvērums.

---

16 – Skat. pēc analoģijas iepriekš minēto spriedumu lietā E un F (69. punkts).

---

17 – Faktiski 2009. gada 11. septembra informatīvajā dokumentā, kura nosaukums ir “Gel des avoirs: explication des termes” [Aktīvu iesaldēšana: terminu skaidrojumi] (dokuments ir pieejams šādā Apvienoto Nāciju Organizācijas tīmekļa vietnē: http://www.un.org/french/sc/committees/1267/pdf/assets_freeze.pdf), Drošības padomes Sankciju komiteja jēdzienu “saimnieciskie resursi” ir definējusi kā “jebkāda veida materiālus vai nemateriālus, kustamus vai nekustamus, reālus vai potenciālus aktīvus, kas nav līdzekļi, bet kurus var izmantot, lai iegūtu tādus līdzekļus, preces vai pakalpojumus” kā, piemēram, zeme, ēkas, iekārtas, ieskaitot aparatūru, programmatūru, rīkus un mašīnas, mēbeles, mākslas darbus, dārgakmeņus, dārglietas un zeltu, izejvielas, ieročus, intelektuālā īpašuma tiesības vai pat tīmekļa vietnes, un visi citi reāli vai potenciāli aktīvi.

---

18 – Manuprāt, no Generalbundesanwalt iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka līgumā, kas noslēgts starp H. U. Kesselu un M. Afrasiabi, ir ietverta FCT izstrādātas sinterkrāsns piegāde un uzstādīšana, taču nav iekļauta šīs sabiedrības nodrošinātas programmatūras instalēšana, jo Irānā šī programmatūra ir brīvi pieejama.

---

19 – Skat. pēc analoģijas iepriekš minēto spriedumu lietā M u.c. (52. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

20 – Kopējā nostājā 2007/140 un Rezolūcijā 1737 (2006) nav ietverts neviens līdzīgs noteikums (izņemot Kopējās nostājas 1. panta 2. punkta c) apakšpunktu attiecībā uz embargo pasākumiem), kas nozīmē, ka regulas 7. panta 4. punkta nozīme var izrietēt vienīgi no šīs regulas analīzes.

---

21 – Ir vispārzināms, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības dokumentu tekstu dažādās valodu versijas ir jāinterpretē vienoti. Tātad gadījumā, ja šīs versijas atšķiras, regulas 7. panta 4. punkts ir jāinterpretē ne tikai atkarībā no regulas vispārējās jēgas un mērķa, bet arī ņemot vērā Rezolūcijas 1737 (2006) tekstu un mērķi (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā M. u.c., 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

22 – Mans uzsvērums.