Lieta C‑148/09 P

Beļģijas Karaliste

pret

Deutsche Post AG

un

DHL International

Apelācija – Prasība atcelt tiesību aktu – Valsts atbalsts – EKL 88. panta 3. punkts – Regula (EK) Nr. 659/1999 – Komisijas lēmums necelt iebildumus – Jēdziens “šaubas” – Vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi

Sprieduma kopsavilkums

1.        Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas tās skar tieši un individuāli – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts valsts atbalsta saderīgums ar kopējo tirgu, neuzsākot oficiālo izmeklēšanas procedūru – Prasības, kuras ceļ ieinteresētās puses EKL 88. panta 2. punkta izpratnē – Pieņemamība – Nosacījumi

(EKL 88. pants 2. punkts un 230. panta ceturtā daļa; Padomes Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punkts, 4. panta 3. punkts un 6. panta 1. punkts)

2.        Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas tās skar tieši un individuāli – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts valsts atbalsta saderīgums ar kopējo tirgu, neuzsākot oficiālo izmeklēšanas procedūru – Prasības, kuras ceļ ieinteresētās puses EKL 88. panta 2. punkta izpratnē – Prasības priekšmeta noteikšana

(EKL 88. pants 2. punkts un 230. panta ceturtā daļa; Padomes Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punkts, 4. panta 3. punkts un 6. panta 1. punkts)

3.        Valsts atbalsts – Atbalsta projekti – Izmeklēšana, ko veic Komisija – Iepriekšējas izskatīšanas stadija un stadija, kas balstīta uz sacīkstes principu – Atbalsta saderība ar kopējo tirgu – Novērtēšanas grūtības – Komisijas pienākums uzsākt procedūru, kas balstīta uz sacīkstes principu – Šaubu jēdziens – Objektīvs raksturs

(EKL 88. pants 2. punkts; Padomes Regulas Nr. 659/1999 4. panta 3., 4. un 5. punkts un 6. panta 1. punkts)

1.        Valsts atbalsta jomā Komisijas tāda lēmuma necelt iebildumus, kas ir pamatots ar Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EKL 88. panta piemērošanai, 4. panta 3. punktu, tiesiskums ir atkarīgs no tā, vai pastāv šaubas par atbalsta saderību ar kopējo tirgu. Tā kā šādu šaubu gadījumā ir jāuzsāk oficiālā izmeklēšanas procedūra, kurā var piedalīties šīs regulas 1. panta h) punktā minētās ieinteresētās personas, ir jāuzskata, ka jebkuru ieinteresēto personu šīs pēdējās minētās tiesību normas izpratnē šāds lēmums skar tieši un individuāli. Proti, personas, uz kurām attiecas EKL 88. panta 2. punktā un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktā paredzētās procesuālās garantijas, to ievērošanu var panākt tikai tad, ja tām ir iespēja lēmumu necelt iebildumus apstrīdēt Savienības tiesā.

(sal. ar 54. punktu)

2.        Valsts atbalsta jomā prasītājs, kas apstrīd Komisijas lēmumu neierosināt oficiālo izmeklēšanas procedūru, var izvirzīt jebkādu pamatu, lai pierādītu, ka Komisijai, izskatot tās rīcībā esošo informāciju un pierādījumus paziņotā pasākuma iepriekšējas izskatīšanas posmā, bija jārodas šaubām par tā saderību ar kopējo tirgu. Šādu argumentu izmantošanas dēļ tomēr nevar tikt grozīts nedz prasības priekšmets, nedz mainīti tās pieņemamības nosacījumi. Tieši otrādi, tas, ka pastāv šaubas par šo saderību, ir tieši tas pierādījums, kas ir jāiesniedz, lai pierādītu, ka Komisijai bija jāuzsāk EKL 88. panta 2. punktā un Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EKL 88. panta piemērošanai, 6. panta 1. punktā paredzētā oficiālā izmeklēšanas procedūra.

Savienības tiesai prasītāja prasība, ar kuru tiek apstrīdēta vienīgi lēmuma par atbalsta vērtējumu pamatotība, nav jāinterpretē kā tāda, ar kuru patiesībā gribēts aizsargāt no EKL 88. panta 2. punkta un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta izrietošās prasītāja procesuālās tiesības, ja prasītājs nav skaidri minējis pamatu ar šādu mērķi. Šādā gadījumā attiecīgā pamata interpretācija nozīmētu prasības priekšmeta pārkvalifikāciju.

(sal. ar 55. un 58. punktu)

3.        Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EKL 88. panta piemērošanai, 4. panta 4. punktā ir noteikts, ka, ja pēc iepriekšējas izskatīšanas Komisija konstatē, ka apstrīdētais pasākums rada šaubas par tā saderību ar kopējo tirgu, tai ir jāpieņem lēmums par EKL 88. panta 2. punktā un minētās regulas 6. panta 1. punktā paredzētās oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu.

Tā kā Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktā minētais jēdziens “šaubas” ir objektīvs, to esamība ir jānoskaidro ne tikai no apstrīdētā akta pieņemšanas apstākļiem, bet arī no novērtējuma, uz kuru ir balstījusies Komisija.

Runājot par iepriekšējās izskatīšanas procedūras ilgumu un apstākļiem, lai gan Regulas Nr. 659/1999 4. panta 5. punktā paredzētā divu mēnešu termiņa pārsniegšana, kā arī attiecīgajai dalībvalstij adresēto informācijas pieprasījumu skaits paši par sevi tiešām neļauj secināt, ka Komisijai bija jāuzsāk oficiālā izmeklēšanas procedūra, tomēr šie elementi var būt norādes, ka Komisijai varēja būt šaubas par attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu.

(sal. ar 77., 79. un 81. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2011. gada 22. septembrī (*)

Apelācija – Prasība atcelt tiesību aktu – Valsts atbalsts – EKL 88. panta 3. punkts – Regula (EK) Nr. 659/1999 – Komisijas lēmums necelt iebildumus – Jēdziens “šaubas” – Vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi

Lieta C‑148/09 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2009. gada 24. aprīlī iesniedza

Beļģijas Karaliste, ko pārstāv K. Pošē [C. Pochet] un T. Materne [T. Materne], pārstāvji, kuriem palīdz J. Meijers [J. Meyers], advocaat,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

pārējie lietas dalībnieki –

Deutsche Post AG, Bonna (Vācija), ko pārstāv T. Lībigs [T. Lübbig] un J. Zēdemunds [J. Sedemund], Rechtsanwälte,

DHL International, Dīgema [Diegem] (Beļģija), ko pārstāv T. Lībigs un J. Zēdemunds, Rechtsanwälte,

prasītājas pirmajā instancē,

Eiropas Komisija, ko pārstāv B. Martenčuks [B. Martenczuk] un D. Grespans [D. Grespan], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja pirmajā instancē.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], E. Levits (referents) un M. Safjans [M. Safjan],

ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],

sekretārs B. Fileps [B. Fülöp], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 7. septembra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 2. decembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar šo apelācijas sūdzību Beļģijas Karaliste, kuru atbalsta Eiropas Komisija, lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] 2009. gada 10. februāra spriedumu lietā T‑388/03 Deutsche Post un DHL International/Komisija (Krājums, II‑199. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa atcēla Komisijas 2003. gada 23. jūlija lēmumu pēc EKL 88. panta 3. punktā paredzētās iepriekšējas izskatīšanas procedūras necelt iebildumus pret vairākiem Beļģijas iestāžu pasākumiem par labu Beļģijas valsts pasta uzņēmumam La Poste SA (C(2003) 2508, galīgā redakcija, turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

 Atbilstošās tiesību normas

2        No Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma [88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), preambulas otrā apsvēruma izriet, ka šīs regulas mērķis ir kodificēt un pastiprināt Komisijas saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru izstrādāto un iedibināto pastāvīgo praksi EKL 88. panta piemērošanā.

3        Šīs regulas 1. pantā ir noteikts:

“Šajā regulā:

[..]

h)      “ieinteresētās personas” ir visas dalībvalstis un visas personas, uzņēmumi vai uzņēmumu apvienības, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmējs, konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības.”

4        Šīs pašas regulas 4. panta ar nosaukumu “Paziņojuma iepriekšēja izskatīšana un Komisijas lēmumi” 2.–4. punktā ir noteikts:

“2.      Ja Komisija pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatē, ka paziņotais pasākums nav atbalsts, tā nostiprina minēto konstatējumu ar lēmumu.

3.      Ja Komisija pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatē, ka nav šaubu par to, ka paziņotais pasākums, ciktāl uz to attiecas EKL [87.] panta 1. punkts, ir saderīgs ar kopējo tirgu, tā nolemj, ka pasākums ir saderīgs ar kopējo tirgu (turpmāk – “lēmums necelt iebildumus”). Lēmumā norāda, kuru no Līgumā paredzētajiem izņēmumiem piemēro.

4.      Ja Komisija pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatē, ka ir neskaidrības [šaubas] par to, vai paziņotais pasākums ir saderīgs ar kopējo tirgu, tā nolemj sākt procedūras saskaņā ar Līguma [88.] panta 2. punktu (turpmāk – “lēmums sākt formālu izmeklēšanas procedūru”).”

5        Regulas Nr. 659/1999 6 panta 1. punktā ir noteikts:

“Lēmumā sākt formālu izmeklēšanas procedūru rezumē attiecīgus faktiskus un tiesiskus jautājumus, tajā ir Komisijas sākotnējais izvērtējums par to, vai ierosinātajam pasākumam ir atbalsta iezīmes, kā arī izklāstīti iemesli, kas liek šaubīties par tā saderību ar kopējo tirgu. Lēmums aicina attiecīgo dalībvalsti un citas ieinteresētās personas iesniegt piezīmes noteiktā termiņā, kas parasti nepārsniedz vienu mēnesi. Pienācīgi pamatotos gadījumos, Komisija var pagarināt noteikto termiņu.”

 Tiesvedības priekšvēsture

6        LA Poste SA (turpmāk tekstā – “La Poste”) 1992. gadā tika pārveidota par publisko tiesību akciju sabiedrību, bet palika universālo pasta pakalpojumu sniedzēja Beļģijā, un tai bija jāpilda īpaši pienākumi, sniedzot pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (turpmāk tekstā – “PVTN”). PVTN neto papildu izmaksu kompensēšanas noteikumi ir noteikti vadības līgumā, kas noslēgts ar Beļģijas valsti.

7        Ekspressūtījumu sektors veido 4 % no La Poste apgrozījuma, kas atbilst 18 % no šī sektora tirgus daļas. Deutsche Post AG (turpmāk tekstā – “Deutsche Post”) un tās Beļģijas meitassabiedrības DHL International daļa šajā tirgū ir 35–45 %.

8        Ar 2002. gada 3. decembra vēstuli Beļģijas iestādes paziņoja Komisijai plānu palielināt La Poste kapitālu par EUR 297,5 miljoniem.

9        2003. gada 22. jūlijā prasītājas vērsās Komisijā ar informācijas pieprasījumu par paziņotā pasākuma izskatīšanas stadiju, lai tajā iespējami piedalītos.

10      Uzskatīdama, ka paziņotā kapitāla palielināšana nav valsts atbalsts, Komisija 2003. gada 23. jūlijā pēc EKL 88. panta 3. punktā paredzētās iepriekšējas izskatīšanas procedūras pieņēma apstrīdēto lēmumu.

 Process Komisijā un apstrīdētais lēmums

11      Pēc trim sanāksmēm ar Beļģijas iestādēm, kā arī vairākām vēstuļu apmaiņām Komisija uzskatīja, ka šo iestāžu paziņotā kapitāla palielināšana ir saderīga ar kopējo tirgu.

12      Lai to izdarītu, Komisija vispirms izvērtēja sešus nepaziņotus pasākumus, no kuriem La Poste guva labumu pēc tās pārveidošanas par neatkarīgu publisku uzņēmumu, uzskatīdama, ka no tiem ir atkarīgs paziņotās kapitāla palielināšanas likumīgums.

13      Pirmais pasākums bija atbrīvojums no uzņēmuma ienākuma nodokļa. Tā kā laikā no 1992. līdz 2002. gadam La Poste neto zaudējumi bija EUR 238,4 miljoni, Komisija uzskatīja, ka šādu atbrīvojumu nevarēja uzskatīt par valsts līdzekļu nodošanu.

14      Otrais pasākums bija Beļģijas valsts nekustamā īpašuma nodošana La Poste sabiedrisko pakalpojumu vajadzībām, pretizpildījuma vietā atceļot La Poste izveidoto pensiju uzkrājumu EUR 100 miljonu apmērā. Komisija uzskatīja, ka šis pasākums uzņēmumam nav sniedzis nekādas priekšrocības.

15      Trešais pasākums bija valsts garantija par saņemtajiem aizdevumiem. Komisija, konstatējusi, ka La Poste šo garantiju nekad nav izmantojusi, uzskatīja, ka tā neveido valsts atbalstu.

16      Ceturtais pasākums bija atbrīvojums no īpašuma nodokļa ēkām, kas tiek izmantotas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai. Komisija uzskatīja, ka šāds pasākums var būt valsts atbalsts.

17      Piektais pasākums bija vispārējo interešu finanšu pakalpojumu pārmērīga kompensēšana laikā no 1992. līdz 1997. gadam. Komisija uzskatīja, ka šāds pasākums var būt valsts atbalsts.

18      Sestais pasākums bija divas 1997. gada martā un decembrī veiktās kapitāla palielināšanas par kopējo summu EUR 62 miljoni, kuru mērķis bija līdzsvarot nepietiekamo kompensāciju par PVTN. Komisija uzskatīja, ka šāds pasākums var tikt uzskatīts par valsts atbalstu.

19      Runājot par nepaziņoto ceturto, piekto un sesto pasākumu, kā arī par paziņoto pasākumu, Komisija uzskatīja – pat pieņemot, ka šie pasākumi ietvēra atbalsta elementus, – ka tie atbilstoši EKL 86. panta 2. punktam ir saderīgi ar kopējo tirgu, jo tie neietver PVTN papildu neto izmaksu pārmērīgu kompensāciju.

20      Visbeidzot Komisija norādīja, ka paziņotā pasākuma, proti, kapitāla palielināšana par EUR 297,5 miljoniem, summa bija mazāka par PVTN darbību papildu neto izmaksu vēsturiski nepietiekamo kompensāciju, tādēļ tas nebija “valsts atbalsts” EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

 Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

21      Prasītājas bija cēlušas prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, izvirzīdamas septiņus pamatus. Komisija cēla iebildi par nepieņemamību, kas bija pamatota ar prasītāju tiesību un intereses celt prasību neesamību.

22      Ar Vispārējās tiesas 2004. gada 15. decembra rīkojumu tika nolemts pieteikumu lemt par pieņemamību izskatīt, lemjot par lietu pēc būtības.

23      Runājot par pieņemamību, Vispārējā tiesa secīgi izvērtēja prasītāju tiesības un interesi celt prasību.

24      Pirmkārt, tā norādīja, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procesuālo garantiju saņēmēji to ievērošanu par panākt tikai tad, ja viņiem saskaņā ar tā paša panta 3. punktu pieņemto Komisijas lēmumu, neuzsākot formālo izmeklēšanas procedūru, ar kuru atbalsts ir atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu, ir iespēja apstrīdēt Savienības tiesā.

25      Pārsūdzētā sprieduma 43. punktā Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, ka šo garantiju saņēmēji ir ieinteresētās personas EKL 88. panta 2. punkta izpratnē, proti, it īpaši uzņēmumi, kas konkurē ar strīdīgā atbalsta saņēmējiem.

26      Atgādinādama, ka šajā kontekstā tiesības celt prasību var atzīt tikai tad, ja ieinteresētās personas ar savu prasību tiecas nodrošināt savas procesuālās garantijas, nevis ja tās apšauba tāda lēmuma pamatotību, kas ir pieņemts, pamatojoties uz EKL 88. panta 3. punktu, Vispārējā tiesa turpinājumā analizēja prasītāju izvirzītos prasības pamatus un konstatēja, ka tie ir divu veidu.

27      Runājot par pamatiem, kuros ir apšaubīta apstrīdētā lēmuma pamatotība, Vispārējā tiesa pārsūdzēta sprieduma 49. punktā ir uzskatījusi, ka prasītājas nav pierādījušas, ka apstrīdētajā lēmumā minētais atbalsts būtu būtiski ietekmējis viņu konkurētspējas stāvokli tirgū. Tādēļ tā nosprieda, ka prasītājām nav tiesību celt prasību, lai apšaubītu apstrīdētā lēmuma pamatotību.

28      Runājot par pamatiem, kas attiecas uz viņu procesuālo garantiju nodrošināšanu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 52. punktā ir nospriedusi, ka prasītājām kā tiešām La Poste konkurentēm ir ieinteresēto personu statuss EKL 88. panta 2. punkta izpratnē. Šajā ziņā, pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 55. punktā otro pamatu identificējusi kā tādu, ar ko tiek skaidri apgalvots prasītāju procesuālo tiesību pārkāpums. Otrkārt, tā paša sprieduma 56. punktā tā ir uzskatījusi, ka trešais, ceturtais, piektais un septītais pamats sniedz pierādījumus otrā pamata pamatošanai. Tādēļ tā ir konstatējusi prasītāju tiesības celt prasību, kā arī otrā pamata un tā pamatošanai izvirzīto argumentu pieņemamību.

29      Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 62. punktā ir nospriedusi, ka prasītājām kā ieinteresētajām personām EKL 88. panta 2. punkta izpratnē ir interese panākt apstrīdētā lēmuma atcelšanu, jo šādas atcelšanas rezultātā Komisijai būtu jāierosina formālā izmeklēšanas procedūra.

30      Tādēļ Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas celto iebildi par nepieņemamību.

31      Attiecībā uz lietas būtību, atgādinājusi, ka jēdziens “nopietnas grūtības”, kuru esamības gadījumā Komisijai atbalsta pasākuma izskatīšanas laikā ir jāuzsāk formālā procedūra, ir objektīvs jēdziens, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 96.–107. punktā noteica pazīmes, kas atbalsta pasākuma izskatīšanas laikā liecina par šādām nopietnām grūtībām, proti, izskatīšanas ilgums un apstākļi, izskatīšanas nepietiekamais un nepilnīgais raksturs un apstrīdētā lēmuma saturs.

32      Pirmkārt, Vispārējā tiesa vispirms ir konstatējusi, ka kopš atbalsta paziņošanas bija pagājuši septiņi mēneši, iekams tika pieņemts apstrīdētais lēmums, un ka tas esot daudz ilgāks laiks nekā Regulas Nr. 659/1999 4. panta 5. punktā paredzētais divu mēnešu termiņš iepriekšējās izskatīšanas veikšanai.

33      Turklāt procedūru iezīmēja trīs sanāksmes starp Beļģijas iestādēm un Komisiju, kā arī dažādi lūgumi sniegt informāciju, kuru ietvaros Komisija bija uzsvērusi lietas materiālu sarežģītību un tai veicamās izmeklēšanas plašo apjomu, zinādama, ka paziņotā pasākuma saderība ir atkarīga no sešu nepaziņoto pasākumu saderības.

34      Visbeidzot Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 103. punktā ir uzsvērusi, ka Komisija attiecībā uz juridiskā pamata izvēli apstrīdētā lēmuma pieņemšanai ir vilcinājusies starp pieeju, kas ir balstīta uz EKL 87. pantu, un pieeju, kas ir balstīta uz EKL 86. panta 2. punktu.

35      Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 106. punktā ir konstatējusi, ka Komisijas vadītā procedūra ir ievērojami pārsniegusi to, ko parasti ietver EKL 88. panta 3. punkta noteikumu ietvaros veiktā pirmā izskatīšana.

36      Otrkārt, Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi, vai arī fakti par apstrīdētā lēmuma saturu var būt pazīmes, kas norāda, ka Komisija attiecīgo pasākumu izskatīšanā sastapusies ar nopietnām grūtībām.

37      Šajā kontekstā Vispārējā tiesa, pirmkārt, konstatēja, ka Komisijas veiktā pārbaude par otro nepaziņoto pasākumu par labu La Poste, proti, par pensiju uzkrājuma atcelšanu, bija nepietiekama, jo Komisijas rīcībā nebija vajadzīgo faktu, lai novērtētu priekšrocības, ko radījušas Beļģijas valsts ēku bezatlīdzības nodošana.

38      Otrkārt, atgādinājusi, ka saskaņā ar 93. punktu 2003. gada 24. jūlija spriedumā lietā C‑280/00 Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (Recueil, I‑7747. lpp.), kas pasludināts pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, Komisijai bija jāpārbauda, vai valsts kompensētās PVTN izmaksas ir vienādas ar labi pārvaldīta vidusmēra uzņēmuma izmaksām (“benchmarking” kritērijs) vai zemākas par tām, Vispārējā tiesa konstatēja, ka izskatāmajā lietā šādas pārbaudes nebija. Līdz ar to tā nosprieda, ka paziņotā pasākuma izskatīšana bija nepilnīga.

39      Tādēļ Vispārējā tiesa apstrīdēto lēmumu atcēla.

 Tiesvedība Tiesā

40      Apelācijas sūdzībā Beļģijas Karalistes, ko atbalsta Komisija, prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu un

–        piespriest Deutsche Post un DHL International atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

41      Deutsche Post un DHL International prasījumi Tiesai ir šādi:

–        noraidīt apelācijas sūdzību un

–        piespriest Beļģijas Karalistei un Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par apelāciju

42      Beļģijas Karaliste savas apelācijas sūdzības pamatojumam izvirza trīs pamatus, pirmkārt, par to, ka nepareizi ir kvalificēti lietas apstākļi, otrkārt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un, treškārt, ka ir pārkāpts tiesiskās drošības princips. Komisija, kas atbalsta Beļģijas Karalistes prasījumus, turklāt izvirza atsevišķu pamatu, kurā tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi EKL 230. panta ceturto daļu.

43      Vispirms ir jāizskata pamati, ar kuriem Beļģijas Karaliste un Komisija apšauba Vispārējās tiesas veikto vērtējumu par prasības pieņemamību pirmajā instancē, kā arī par noteiktiem pamatiem, ko tā pieņēmusi.

 Par otro apelācijas sūdzības pamatu un atsevišķo Komisijas pamatu

 Lietas dalībnieku argumenti

44      Beļģijas Karaliste apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīdama par pieņemamiem ceturto un septīto prasības pamatu, lai gan ar šiem pamatiem prasītājas ir apstrīdējušas apstrīdētā lēmuma pamatotību.

45      Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi EKL 230. panta ceturto daļu, nospriezdama, ka prasītāju prasība ir pieņemama ar pamatojumu, ka tiek aizsargātas procesuālās tiesības, kas tām izriet no EKL 88. panta 2. punkta. Šāds apgalvojums nav atrodams nevienā no prasītāju izvirzītajiem prasības pamatiem, tāpēc Tiesai pārsūdzētais spriedums šī iemesla dēļ būtu jāatceļ pēc savas ierosmes.

46      Turklāt, tā rīkojoties, Vispārējā tiesa esot priekšlaicīgi izlēmusi jautājumu par apstrīdētā atbalsta likumību.

47      Deutsche Post un DHL International ievadam apgalvo, ka Komisijas izvirzītais atsevišķais pamats nav pieņemams.

48      Runājot par lietas būtību, tās norāda, ka Vispārējā tiesa ir vienīgi ņēmusi vērā visus būtiskos elementus, lai novērtētu nopietnu grūtību iespējamo esamību. Turklāt Komisija esot kļūdījusies, uzskatīdama, ka pamats par procesuālo tiesību aizsardzību neesot ticis izvirzīts pirmajā instancē. Prasītājas šajā ziņā uzskaita dažādas sava prasības pieteikuma daļas, kuras ir veltītas šai problemātikai.

 Tiesas vērtējums

–       Komisijas atsevišķā pamata pieņemamība

49      Ievadā ir jāizskata, vai Tiesā pieņemams ir Komisijas atsevišķais pamats par to, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi EKL 230. panta ceturto daļu.

50      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas Statūtu 56. panta otro daļu apelācijas sūdzību Tiesā var iesniegt personas, kuru prasījumi vai iebildumi pirmajā instancē nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji. Tā kā Komisija Vispārējā tiesā bija atbildētāja, tā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 115. panta 1. punktu divu mēnešu laikā no dienas, kad tai ir izsniegta apelācijas sūdzība, var iesniegt atbildes rakstu, ievērojot šī panta 2. punkta prasības un šī paša Reglamenta 116. pantu.

51      No tā izriet, ka Komisijas izvirzītais atsevišķais pamats ir pieņemams.

–       Par lietas būtību

52      Runājot par lietas būtību, Komisija apgalvo EKL 230. panta ceturtās daļas pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa, mākslīgi no prasības pieteikuma argumentiem konstruēdama pamatu par procesuālo tiesību pārkāpumu, ir pārkvalificējusi pirmajā instancē celto prasību, kas bija vērsta pret apstrīdētā lēmuma pamatotību. Arī Beļģijas Karaliste norāda, ka prasītājas savā ceturtajā un septītajā pamatā ir apstrīdējušas vienīgi minētā lēmuma pamatotību, kā rezultātā Vispārējā tiesa ir kļūdīgi atzinusi šos pamatus par pieņemamiem.

53      Pirmām kārtām attiecībā uz iebildumu par EKL 230. panta ceturtās daļas nosacījumu pārkāpumu vispirms ir jāatgādina, ka ar Regulas Nr. 659/1999 4. pantu ir ieviests paziņoto atbalsta pasākumu iepriekšējas izskatīšanas posms, kura mērķis ir ļaut Komisijai izveidot pirmo viedokli par attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu. Šī posma beigās Komisija konstatē, ka šis pasākums vai nu nav uzskatāms par atbalstu, vai arī ietilpst EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Pēdējā minētajā gadījumā šis pasākums var neradīt šaubas attiecībā uz tā saderību ar kopējo tirgu vai – tieši otrādi – radīt (2011. gada 24. maija spriedums lietā C‑83/09 P Komisija/Kronoply un Kronotex, Krājums, I‑0000. lpp., 43. punkts).

54      Šajā gadījumā apstrīdētais lēmums ir lēmums necelt iebildumus, kas ir pamatots ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 3. punktu un kura tiesiskums ir atkarīgs no tā, vai pastāv šaubas par atbalsta saderību ar kopējo tirgu. Tā kā šādu šaubu gadījumā ir jāuzsāk formālā izmeklēšanas procedūra, kurā var piedalīties Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punktā minētās ieinteresētās personas, ir jāuzskata, ka jebkuru ieinteresēto personu šīs pēdējās minētās tiesību normas izpratnē šāds lēmums skar tieši un individuāli. Proti, personas, uz kurām attiecas EKL 88. panta 2. punktā un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktā paredzētās procesuālās garantijas, to ievērošanu var panākt tikai tad, ja tām ir iespēja lēmumu necelt iebildumus apstrīdēt Savienības tiesā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Kronoply un Kronotex, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

55      Lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu necelt iebildumus, prasītājs galvenokārt apstrīd to, ka Komisijas lēmums par attiecīgo atbalstu ticis pieņemts, šai iestādei neierosinot formālo izmeklēšanas procedūru, tādējādi pārkāpjot tā procesuālās tiesības. Lai tiktu apmierināta prasība atcelt tiesību aktu, prasītājs var izvirzīt jebkādu pamatu, lai pierādītu, ka Komisijai, izskatot tās rīcībā esošo informāciju un pierādījumus paziņotā pasākuma iepriekšējas izskatīšanas posmā, bija jārodas šaubām par tā saderību ar kopējo tirgu. Šādu argumentu izmantošanas dēļ tomēr nevar tikt grozīts nedz prasības priekšmets, nedz mainīti tās pieņemamības nosacījumi. Tieši otrādi, tas, ka pastāv šaubas par šo saderību, ir tieši tas pierādījums, kas ir jāiesniedz, lai pierādītu, ka Komisijai bija jāuzsāk EKL 88. panta 2. punktā un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktā paredzētā formālā izmeklēšanas procedūra (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Kronoply un Kronotex, 59. punkts).

56      Vispārējās tiesas vērtējums par prasības atcelt tiesību aktu pamatu pieņemamību ir jāizskata, ņemot vērā šos principus.

57      Šajā gadījumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 45. punktā ir konstatējusi, ka pirmajā instancē prasības otrais pamats bija par EKL 88. panta 3. punkta noteikumu neievērošanu, jo Komisija nolēma neuzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru, lai gan tai bija nopietnas grūtības novērtēt apstrīdēto pasākumu saderību ar kopējo tirgu.

58      Tā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. punktā tiesiski pamatoti ir norādījusi, ka Savienības tiesai prasītāja prasība, ar kuru tiek apstrīdēta vienīgi lēmuma par atbalsta vērtējumu pamatotība, nav jāinterpretē kā tāda, ar kuru patiesībā gribēts aizsargāt no EKL 88. panta 2. punkta un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta izrietošās prasītāja procesuālās tiesības, ja prasītājs nav skaidri minējis pamatu ar šādu mērķi. Šādā gadījumā attiecīgā pamata interpretācija nozīmētu prasības priekšmeta pārkvalifikāciju (šajā ziņā skat. 2007. gada 29. novembra spriedumu lietā C‑176/06 P Stadtwerke Schwäbisch Hall u.c./Komisija, 25. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Kronoply un Kronotex, 55. punkts).

59      Šādos apstākļos Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 55. punktā ir secinājusi, ka prasītājas ar savu otro pamatu ir skaidri apgalvojušas, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, ir pārkāptas procesuālās tiesības, kas tām izriet no EKL 88. panta 2. punkta.

60      Taču, šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

61      No vienas puses, nav apstrīdēts, ka pirmajā instancē prasītāju prasības priekšmets patiešām ir atcelt Komisijas lēmumu neuzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, kas ir paredzēta EKL 88. panta 2. punktā un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktā.

62      No otras puses, lai arī prasītāju pamati prasības pieteikumā pirmajā instancē nav īpaši skaidri minēti un, konkrētāk, nav atsevišķi identificējams pamats par procesuālo tiesību aizsardzību, kas prasītājām izriet no EKL 88. panta 2. punkta un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta, tomēr no paša prasības pieteikuma teksta izriet prasītāju apgalvojums, ka izmeklēšanas procedūras neuzsākšana tām ir liegusi baudīt procesuālās garantijas, ko tām nodrošina minētās tiesību normas, un prasītājas izvirza argumentus, lai pierādītu, ka Komisijai bija jāuzsāk šajās normās paredzētā procedūra.

63      Šādos apstākļos Vispārējā tiesa, turklāt nepārkāpjot EKL 230. panta ceturto daļu, varēja pamatoti uzskatīt, ka prasības pieteikumā ir ietverts pamats, ar kuru prasītājas ir iecerējušas aizstāvēt no EKL 88. panta 2. punkta un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta izrietošās procesuālās tiesības.

64      Otrām kārtām, Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā otrā pamata kontekstā ir ņēmusi vērā pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma elementus, ar kuriem prasītājas iecerējušas pierādīt, ka Komisijai bija jābūt šaubām par apstrīdēto pasākumu saderību ar kopējo tirgu.

65      Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 45. punktā ir uzsvērusi, ka prasītājas ceturtajā un septītajā pamatā apgalvojušas, ka Komisijas vērtējums par apstrīdētajiem pasākumiem esot bijis nepietiekams un nepilnīgs. Pārsūdzētā sprieduma 52. punktā nospriedusi, ka prasītājām kā tiešām La Poste konkurentēm ekspressūtījumu piegādes tirgū ir tiesības celt prasību tikai kā ieinteresētajām personām EKL 88. panta 2. punkta un Regulas Nr. 659/1999 1. panta h) punkta izpratnē, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 69. punktā ir tiesiski pareizi uzskatījusi, ka tā prasības pieteikuma ceturto un septīto pamatu varēja izskatīt vienīgi tiktāl, ciktāl to mērķis bija pierādīt, ka Komisijai bija jāuzsāk formālās izmeklēšanas stadija.

66      Šādos apstākļos Vispārējai tiesai nevar pārmest arī to, ka tā par pieņemamiem atzinusi pamatus, kuros prasītājas apgalvojušas, ka Komisija, uzskatīdama, ka izvērtētie pasākumi nav valsts atbalsts, ir pieļāvusi kļūdu. Gluži pretēji, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 67. punktā šos pamatus ir skaidri atzinusi par nepieņemamiem.

67      Tādēļ Beļģijas Karalistes otrais pamats, kā arī Komisijas atsevišķais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.

 Par pirmo un trešo pamatu

 Lietas dalībnieku argumenti

68      Beļģijas Karaliste savā pirmajā pamatā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir veikusi kļūmīgu lietas faktisko apstākļu kvalifikāciju.

69      Šajā gadījumā, runājot par apstākļiem, kādos notikusi izskatīšanas procedūra, Vispārējās tiesas vērtētais divu mēnešu atsauces termiņš esot tikai orientējošs, līdz ar to tā pārsniegšana vēl automātiski nenozīmējot, ka Komisija saskārusies ar nopietnām grūtībām. Komisija piebilst, ka konkrētajos šīs lietas apstākļos iepriekšējās izskatīšanas ilgums nebija pārmērīgs.

70      Turklāt, pēc Beļģijas Karalistes domām, Vispārējā tiesa nav noteikusi saikni starp plašo izmeklēšanas apjomu, kurā ietilpa apstrīdēto pasākumu pārbaude, kā arī to acīmredzamamā sarežģītība, un nopietnu grūtību esamību. Komisija uzskata, ka faktiska rakstura grūtības ne vienmēr rada nopietnas grūtības.

71      Visbeidzot Beļģijas Karaliste uzsver, ka šaubas par juridisko pamatu liecina ne tik daudz par nopietnām grūtībām, cik par Komisijas dažādajām iespējām pabeigt šo lietu. Tik tiešām Komisija apgalvo, ka neatkarīgi no juridiskā pamata galīgais lēmums būtu bijis tāds pats.

72      Runājot par apstrīdētā lēmuma saturu, Beļģijas Karaliste uzskata, ka analīzē par apstrīdēto pasākumu pietiekamo pārbaudi Vispārējā tiesa pēc būtības iegūst rezultātu, kas ir atšķirīgs no Komisijas rezultāta. Bet no šādas atšķirības nevar secināt, ka ir pastāvējušas nopietnas grūtības. Katrā ziņā šāds apstāklis nevar izraisīt secinājumu, ka Komisijas veiktā pārbaude būtu bijusi nepilnīga.

73      Turklāt Beļģijas Karaliste un Komisija savā trešajā pamatā apgalvo, ka Vispārējā tiesa, ar atpakaļejošu spēku piemērojot iepriekš minētā sprieduma lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg ceturto kritēriju, ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu.

74      Šajā ziņā Komisija turklāt piebilst, ka iepriekš minētā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg spriedumā izstrādātā, t.s., “benchmarking” kritērija izvērtēšana nav būtiska, pārbaudot, vai EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procesuālās garantijas ir tikušas ievērotas.

75      Vispārīgi raugoties, Deutsche Post un DHL International uzskata, ka Komisijas izskatīšanas procedūras, kas veiktas valsts pasta uzņēmumu privatizācijas kontekstā, Komisija parasti veic formālā izmeklēšanas procedūrā. Šādus darījumus raksturo sarežģīts faktu konteksts, kurā nopietnas grūtības esot nenovēršamas.

76      Proti, vispirms prasītājas atgādina, ka izskatīšanas procedūrā pati Komisija ir uzsvērusi, ka tai nodotā lieta esot sarežģīta. Tad arī Beļģijas Karaliste neesot atbildējusi uz Vispārējās tiesas konstatējumiem, saskaņā ar kuriem Komisijas rīcībā neesot bijusi visa informācija par faktiem, lai tā spētu izvērtēt nekustamā īpašuma nodošanu un pensiju uzkrājuma atcelšanu. Visbeidzot prasītājas uzsver, ka PVTN izmaksu “benchmarking” iepriekš minētā sprieduma lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg ceturtā kritērija izpratnē tajā laikā atbilda gaidītajam, it īpaši pašas Komisijas gaidītajam.

 Tiesas vērtējums

77      Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktā ir noteikts, ka, ja pēc iepriekšējas izskatīšanas Komisija konstatē, ka apstrīdētais pasākums rada šaubas par tā saderību ar kopējo tirgu, tai ir jāpieņem lēmums par EKL 88. panta 2. punktā un minētās regulas 6. panta 1. punktā paredzētās formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Kronoply un Kronotex, 46. punkts).

78      Šajā gadījumā apstrīdētais lēmums ir lēmums necelt iebildumus, kas ir pamatots ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 3. punktu un kura tiesiskums ir atkarīgs no tā, vai pastāv šaubas par attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu.

79      Tā kā Regulas Nr. 659/1999 4. panta 4. punktā minētais jēdziens “šaubas” ir objektīvs, to esamība ir jānoskaidro ne tikai no apstrīdētā akta pieņemšanas apstākļiem, bet arī no novērtējuma, uz kuru ir balstījusies Komisija (šajā ziņā skat. 2009. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑431/07 P Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija, Krājums, I‑2665. lpp., 63. punkts).

80      Šajā gadījumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 96.–107. punktā vispirms ir vērtējusi iepriekšējās izskatīšanas procedūras ilgumu un apstākļus. Pēc tam, vērtējot apstrīdētā lēmuma satura elementus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 108.–110. punktā ir konstatējusi, pirmkārt, nepietiekamo pārbaudi par pensiju uzkrājuma atcelšanu un, otrkārt, tā paša sprieduma 111.–117. punktā nepilnīgo pārbaudi par PVTN sniegšanas izmaksām. Visbeidzot tā pārsūdzētā sprieduma 118. punktā ir secinājusi, ka visu šo elementu kopums sniedz objektīvas un saskanīgas norādes, kas apliecina, ka Komisijai bija jāuzsāk formālā izmeklēšanas procedūra.

81      Pirmkārt, runājot par iepriekšējās izskatīšanas procedūras ilgumu un apstākļiem, lai gan tas ir patiesi, ka Regulas Nr. 659/1999 4. panta 5. punktā paredzētā divu mēnešu termiņa pārsniegšana, kā arī Beļģijas iestādēm adresēto informācijas pieprasījumu skaits paši par sevi neļauj secināt, ka Komisijai bija jāuzsāk formālā izmeklēšanas procedūra, tomēr – kā jau Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 106. punktā ir uzsvērusi – šie elementi var būt norādes, ka Komisijai varēja būt šaubas par attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu.

82      Šajā ziņa it īpaši ir jānorāda, ka Komisijai, lai tā paziņoto pasākumu varētu atzīt par saderīgu ar kopējo tirgu, bija jāpārbauda laikā no 1992. līdz 1997. gadam pieņemto sešu nepaziņoto pasākumu saderība.

83      Otrkārt, runājot par apstrīdētā lēmuma saturu, Vispārējā tiesa it īpaši ir uzsvērusi, ka tas liecinot par apstrīdēto pasākumu nepietiekamo pārbaudi.

84      Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 109. punktā ir uzskatījusi, ka Komisija apstrīdēto lēmumu ir pieņēmusi, kaut gan tās rīcībā nebija faktu, kas tai būtu ļāvuši novērtēt priekšrocības, ko radīja ēku bezatlīdzības nodošana, pretizpildījuma vietā atceļot pensiju uzkrājumu.

85      Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka, lai segtu nodarbināto ierēdņu tiesības uz pensiju, La Poste 1992. gadā, kad tā tika pārveidota par neatkarīgu publisku uzņēmumu, izveidoja EUR 100 miljonu uzkrājumu, kas tika atcelts 1997. gadā. Pretizpildījums par šo uzkrājumu bija nekustamā īpašuma nodošana sabiedrisko pakalpojumu vajadzībām.

86      Šādos apstākļos Vispārējā tiesa varēja tiesiski pamatoti uzskatīt, ka Komisijai Beļģijas iestādēm bija jāpieprasa precizējumi it īpaši par nekustamā īpašuma objektu vērtību, ko Beļģijas valsts bez atlīdzības bija nodevusi La Poste rīcībā.

87      Vispārējo tiesu nevar kritizēt par uzskatu, ka šāds apstāklis var būt norāde par to, ka Komisijai bija jābūt šaubām par apstrīdētā pasākuma saderību ar kopējo tirgu. Tik tiešām nevar noliegt, ka atkarībā no nodotā nekustamā īpašuma vērtības La Poste no šī darījuma iegūst būtisku ekonomisku priekšrocību, kuru veido valsts atbalsts. Taču, lai pārliecinātos par pretējo, Komisijas rīcībā vismaz vajadzēja būt vērtējumiem par finansiālo priekšrocību, ko šāda nodošana sniedza La Poste.

88      Attiecībā uz trešo pamatu par apgalvoto tiesiskās drošības principa pārkāpumu, jānorāda – kā jau izriet no šī sprieduma 81. nu 87. punkta –, ka Vispārējā tiesa apstrīdētā lēmuma apstākļu un satura analīzē ir uzsvērusi šaubas, kurām Komisijai bija jābūt par paziņotā pasākuma saderību ar kopējo tirgu, šaubas, kas bija pietiekamas, lai pamatotu secinājumu, ka tai bija jāuzsāk EKL 88. panta 2. punktā un Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktā paredzētā formālā izmeklēšanas procedūra.

89      Šādos apstākļos šis pamats nav jāizskata.

90      No šiem apsvērumiem izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots un trešais pamats kā neefektīvs.

91      Tādēļ apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

92      Atbilstoši Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Beļģijas Karalistei un Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1)      apelācijas sūdzību noraidīt;

2)      Beļģijas Karaliste un Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.