Šis dokuments ir izvilkums no tīmekļa vietnes EUR-Lex.
Dokuments 62010CC0214
Opinion of Advocate General Trstenjak delivered on 7 July 2011. # KHS AG v Winfried Schulte. # Reference for a preliminary ruling: Landesarbeitsgericht Hamm - Germany. # Organisation of working time - Directive 2003/88/EC - Right to paid annual leave - Lapse of right to paid annual leave not taken because of illness on the expiry of a period laid down by national rules. # Case C-214/10.
Ģenerāladvokātes Trstenjak secinājumi, sniegti 2011. gada 7.jūlijā.
KHS AG pret Winfried Schulte.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: Landesarbeitsgericht Hamm - Vācija.
Darba laika organizēšana - Direktīva 2003/88/EK - Tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu - Tiesību uz slimības dēļ neizmantotu apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izbeigšanās pēc valsts tiesību aktos noteikta termiņa.
Lieta C-214/10.
Ģenerāladvokātes Trstenjak secinājumi, sniegti 2011. gada 7.jūlijā.
KHS AG pret Winfried Schulte.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: Landesarbeitsgericht Hamm - Vācija.
Darba laika organizēšana - Direktīva 2003/88/EK - Tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu - Tiesību uz slimības dēļ neizmantotu apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izbeigšanās pēc valsts tiesību aktos noteikta termiņa.
Lieta C-214/10.
Eiropas judikatūras identifikators (ECLI): ECLI:EU:C:2011:465
ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK]
SECINĀJUMI,
sniegti 2011. gada 7. jūlijā (1)
Lieta C‑214/10
KHS AG
pret
Winfried Schulte
(Landesarbeitsgericht Hamm (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Darba nosacījumi – Darba laika organizēšana – Direktīvas 2003/88/EK 7. pants – Tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu – Atlīdzība par neizmantotu apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā – Tiesību uz slimības dēļ neizmantotu apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izbeigšanās pēc valsts tiesību aktos noteikta termiņa
Satura rādītājs
I –IevadsI – 3
II –Tiesiskais regulējumsI – 3
A –Savienības tiesības I – 3
B –Valsts tiesībasI – 4
III –Fakti, pamata lieta un prejudiciālie jautājumiI – 5
IV –Process TiesāI – 7
V –Galvenie lietas dalībnieku argumentiI – 7
VI –Juridiskais vērtējumsI – 9
A –Vispārīga informācijaI – 9
B –Par prejudiciālajiem jautājumiemI – 10
1)Būtiskie judikatūras aspekti saskaņā ar spriedumu apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c.I – 10
2)Par jautājumu, vai Direktīvas 2003/88 7. panta būtība un mērķis paredz tiesību uz atvaļinājumu un uz finansiālu atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu uzkrāšanu.I – 13
a)Argumenti par tiesību uzkrāšanuI – 14
b)Argumenti pret tiesību uzkrāšanuI – 16
i)Nepieciešamība pēc laikmetīgas [tiesību] izmantošanasI – 16
ii)Acīmredzamas atpūtas iedarbības palielināšanās neesamībaI – 17
iii)Darba ņēmēja ekonomiskajai un sociālajai integrācijai nelabvēlīgie faktoriI – 17
–Ar darba ņēmēja integrāciju darba procesos saistītie riskiI – 17
–Darba saglabāšanas iespējas nodrošināšanas risksI – 18
iv)Organizatoriskā, kā arī finansiālā sloga risks mazajiem un vidējiem uzņēmumiemI – 19
v)Tiesību uz atlīdzību par atvaļinājumu deformācijas risksI – 21
c)StarpsecinājumsI – 23
3)Tiesību uz atvaļinājumu vai uz atlīdzību par atvaļinājumu pārcelšanas iespējas ierobežošanas laikā atbilstība Savienības tiesībāmI – 23
a)Spriedums apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. kā pamatsI – 23
b)Pamati pārcelšanas laikposma ierobežošanai laikāI – 24
c)Dalībvalstu rīcības brīvība termiņa noteikšanāI – 27
d)StarpsecinājumsI – 30
4)Nobeiguma secinājumiI – 30
VII –SecinājumiI – 31
I – Ievads
1. Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu Landesarbeitsgericht Hamm [Hammas federālās zemes Darba strīdu tiesa] (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) uzdod Tiesai divus jautājumus par to, kā interpretēt 7. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvā 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (2).
2. Šie jautājumi ir uzdoti saistībā ar tiesvedību starp V. Šulti [W. Schulte], bijušo darba ņēmēju, kurš pēc smagas saslimšanas ir pilnībā zaudējis darbspējas, un V. Šultes bijušo darba devēju – sabiedrību KHS AG (turpmāk tekstā – “KHS”) – par slimības dēļ neizmantotā atvaļinājuma finansiālu atlīdzināšanu. Ar savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa būtībā izvirza jautājumu par to, vai Savienības tiesībās, kā tās Tiesa ir interpretējusi savā judikatūrā, ir noteikts, ka par vairākiem gadiem var uzkrāt darba ņēmēja tiesības uz finansiālu atlīdzību par atvaļinājumu, proti, arī tad, ja šis darba ņēmējs ilglaicīgas darbnespējas dēļ nav varējis izmantot savas tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu.
3. Tiesai pašlaik tiek lūgts turpināt pilnveidot savu ar spriedumu apvienotajās lietās Schultz‑Hoff un Stringer (3) aizsākto judikatūru attiecībā uz saikni starp ikgadējo atvaļinājumu un slimības atvaļinājumu, kā arī attiecīgā gadījumā norādīt, kādas ir robežas Savienības tiesību aktos nostiprinātajām tiesībām uz ikgadējo atvaļinājumu un ar tām saistītajām tiesībām uz finansiālu atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā un kā, ņemot to vērā, attiecīgajā gadījumā ir saskaņojamas darba ņēmēja un darba devēja intereses.
II – Tiesiskais regulējums
A – Savienības tiesības (4)
4. Direktīvas 2003/88 1. pantā ir noteikts šādi:
“Mērķis un darbības joma
1. Šī direktīva nosaka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.
2. Šī direktīva attiecas uz
a) [..] ikgadējiem atpūtas laikposmiem [..];
[..].”
5. Šīs direktīvas 7. pantā ir noteikts šādi:
“Gadskārtējais [ikgadējais] atvaļinājums
1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu vismaz četras nedēļas ilgu ikgadējo atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.
2. Obligāto apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad pārtrauc darba tiesiskās attiecības.”
6. Saskaņā ar Direktīvas 2003/88 17. pantu dalībvalstis var atkāpties no atsevišķiem šīs direktīvas noteikumiem. Tomēr nav pieļaujamas nekādas atkāpes no šīs direktīvas 7. panta.
B – Valsts tiesības
7. 1963. gada 8. janvāra Bundesurlaubsgesetz [Likuma par darba ņēmēju minimālo atvaļinājumu] (turpmāk tekstā – “BUrlG”), 2002. gada 7. maija redakcijā, 1. pantā (“Tiesības uz atvaļinājumu”) ir noteikts:
“Katram darba ņēmējam katrā kalendārajā gadā ir tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu atpūtai.”
8. BUrlG 3. panta (“Atvaļinājuma ilgums”) 1. punktā ir noteikts:
“Atvaļinājuma ilgums ir vismaz 24 darba dienas gadā.”
9. BUrlG 7. panta (“Atvaļinājuma laiks, neizmantoto atvaļinājuma dienu pārcelšana un kompensācija”) 3. un 4. punktā ir noteikts:
“3. Atvaļinājums ir jāpiešķir un jāizmanto attiecīgā kalendārā gada ietvaros. Atvaļinājuma pārcelšana uz nākamo kalendāro gadu ir pieļaujama tikai tādos gadījumos, ja to attaisno neatliekami, ar uzņēmumu vai pašu darba ņēmēju saistīti iemesli. Pārcelšanas gadījumā atvaļinājums ir jāpiešķir un jāizmanto nākamā kalendārā gada pirmajos trijos mēnešos.
4. Ja darba tiesisko attiecību izbeigšanas dēļ atvaļinājumu nav iespējams daļēji vai pilnībā izmantot, tas ir jākompensē.”
10. BUrlG 13. pantā ir noteikts, ka darba koplīgumos var atkāpties no atsevišķiem iepriekš minētā likuma noteikumiem, tostarp no BUrlG 7. panta 3. punkta, tiktāl, ciktāl tas nekaitē darba ņēmējam.
11. Ziemeļreinas–Vestfālenes Metāla un elektrorūpniecības nozares 2003. gada 18. decembra vispārējās ģenerālvienošanās (turpmāk tekstā – “EMTV”) 11. pantā (“Atvaļinājuma piešķiršana”) ir noteikts:
“1. Darbiniekiem/mācekļiem saskaņā ar turpmāk minētajiem noteikumiem katrā gadā, par kuru tiek piešķirts atvaļinājums, ir tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu atpūtai. Gads, par kuru tiek piešķirts atvaļinājums, ir kalendārais gads.
Tiesības uz atvaļinājumu beidzas trīs mēnešus pēc kalendārā gada beigām, ja vien tas nav atteikts vai to nav bijis iespējams izmantot ar uzņēmuma darbību saistītu iemeslu dēļ.
Ja atvaļinājums nav izmantots slimības dēļ, tiesības uz atvaļinājumu beidzas 12 mēnešus pēc 2. daļā minētā laikposma beigām.
[..]
3. Kompensācijas izmaksāšana par neizmantotu atvaļinājumu ir pieļaujama tikai darba/prakses tiesisko attiecību izbeigšanās gadījumā.”
III – Fakti, pamata lieta un prejudiciālie jautājumi
12. Pēc iesniedzējtiesas sniegtās informācijas starp pamata lietas dalībniekiem pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas ir strīds par to, vai sabiedrība KHS ir parādā V. Šultem atlīdzību par 2006.–2008. gadā neizmantoto atvaļinājumu.
13. V. Šulte no 1964. gada aprīļa strādāja sabiedrībā KHS, respektīvi, pie tās juridiskās priekšteces, par atslēdznieku. Attiecībā uz viņa darba līgumu tika piemērota EMTV. Saskaņā ar to viņam bija garantētas tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu 30 darba dienas gadā.
14. 2002. gadā 23. janvārī prasītājam bija infarkts. No 2002. gada 26. februāra līdz 16. aprīlim viņš izgāja rehabilitācijas programmu, pēc kuras viņš tika atzīts par darbnespējīgu. Kopš 2002. gada V. Šultem ir smaga invaliditāte. Kopš 2003. gada 1. oktobra viņš saņem pagaidu pensiju pilnīga darbspēju zaudējuma dēļ, kā arī invaliditātes pensiju.
15. 2008. gada 25. augustā lietas dalībnieki vienojās par darba tiesisko attiecību izbeigšanu no 2008. gada 31. augusta.
16. 2009. gada 18. martā V. Šulte Arbeitsgericht Dortmund [Dortmundes Darba tiesā] iesniedza prasību izmaksāt kompensāciju par 2006.–2008. gadā neizmantoto atvaļinājumu attiecīgi 35 darba dienu apmērā par katru gadu – kopsummā EUR 9162,30. Arbeitsgericht 2009. gada 20. augusta spriedumā atzina prasītāja tiesības uz EUR 6544,50 bruto, bet pārējā daļā prasība tika noraidīta. Spriedumā runa ir par kompensāciju par likumā paredzēto minimālo atvaļinājumu – 20 darba dienām, kā arī personas, kurai noteikta smaga invaliditāte, tiesībām uz piecu darba dienu atvaļinājumu par 2006.–2008. gadu.
17. Sabiedrība KHS iesniedzējtiesā iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu. Tā norādīja, ka tiesības uz atvaļinājumu par 2006. un 2007. gadu saskaņā ar EMTV 11. panta 1. punkta trešajā daļā ietvertajiem koplīguma noteikumiem par pārcelšanas laikposma izbeigšanos katrā ziņā jau ir izbeigušās. Esot nesamērīgi slimam darba ņēmējam piešķirt tiesības uz visu atvaļinājumu, neņemot vērā tiesību pārcelšanas un izbeigšanās termiņus, šajā gadījumā – triju gadu bāzes laikposmu.
18. Iesniedzējtiesa konstatēja, ka šajā lietā, pamatojoties uz EMTV 11. panta 1. punkta trešo daļu, V. Šultes tiesības uz atvaļinājumu par 2006. gadu izbeidzās 2008. gada 3. martā. Tomēr Tiesa 2009. gada 20. janvāra spriedumā apvienotajās lietās C‑350/06 un C‑520/06 Schultz‑Hoff u.c. esot nospriedusi, ka tiesību uz atvaļinājumu zaudēšana bāzes laikposma vai pārcelšanas laikposma beigās ir atbilstīga Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktam, taču vienīgi ar nosacījumu, ka attiecīgajam darba ņēmējam faktiski ir iespēja izmantot tam ar direktīvu piešķirtās tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu. Saskaņā ar minēto spriedumu šāda iespēja netiek radīta tādiem darba ņēmējiem, kuri visā bāzes laikposmā un valsts tiesību aktos paredzētajā pārcelšanas laikposmā ir atradušies slimības atvaļinājumā.
19. Pēc iesniedzējtiesas ieskata, V. Šultem no pārcelšanas laikposma līdz pat dienai, kad darba tiesiskās attiecības tika izbeigtas veselības iemeslu dēļ, bija ne tikai pilnīgi pazeminātas darbaspējas, bet arī darbnespēja. Līdz ar to viņš tāpat kā situācijā apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. līdz darba tiesisko attiecību beigām neesot varējis izmantot tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu.
20. Tomēr iesniedzējtiesa šaubās par to, vai gadījumā, kāds ir šis, Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta noteikumu pārkāpuma dēļ valsts tiesību akti būtu jāatstāj nepiemēroti. Faktiski, pēc iesniedzējtiesas ieskata, nav skaidrs, vai Tiesa spriedumā apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. ir spriedusi arī par to, vai Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā ir atzīta iespēja darba ņēmējam, kas ilglaicīgi slimo, neierobežoti laikā summēt tiesības uz atvaļinājumu. Tā norāda, ka gadījumā, ja tas tā būtu, prasītājam pamata lietā būtu tiesības uz kompensāciju par 60 atvaļinājuma dienām; ja prasītājs pilnīgi izmantotu tiesības uz atvaļinājumu par savas darbnespējas laiku, tam pat būtu tiesības uz kompensāciju par 140 atvaļinājuma dienām.
21. Šādos apstākļos Landesarbeitsgericht Hamm nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
Vai Direktīvas 2003/88/EK 7. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas aizliedz tādus valsts tiesību aktus un/vai praksi, saskaņā ar kuriem tiesības uz apmaksātu minimālo ikgadējo atvaļinājumu beidzas pēc bāzes laikposma un/vai pārcelšanas laikposma beigām arī tad, ja darba ņēmējs ilglaicīgi ir bijis darba nespējīgs (un šīs ilglaicīgās darbnespējas sekas ir tādas, ka tiesības uz minimālo atvaļinājumu varētu summēties par vairākiem gadiem, ja iespēja pārcelt šīs tiesības būtu neierobežota laikā)?
Vai gadījumā, ja atbilde uz šo jautājumu būtu noliedzoša, iespējai pārcelt atvaļinājumu ir jābūt vismaz 18 mēnešus?
IV – Process Tiesā
22. 2010. gada 15. aprīļa lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika saņemts 2010. gada 4. maijā.
23. KHS, Vācijas un Dānijas valdības, kā arī Eiropas Komisija Tiesas Statūtu 23. pantā minētajā termiņā iesniedza rakstveida apsvērumus.
24. Lai noteiktu procesa organizatoriskos pasākumus, Tiesa, īstenojot savas pilnvaras, uzdeva V. Šultem un KHS dažus jautājumus par lietas apstākļiem, uz kuriem bija jāatbild rakstiski, un V. Šulte un KHS noteiktajā termiņā atbildēja uz tiem.
25. 2011. gada 3. maija mutvārdu procesā piedalījās V. Šultes un KHS, Vācijas un Dānijas valdību, kā arī Eiropas Komisijas pārstāvji, lai sniegtu savus apsvērumus.
V – Galvenie lietas dalībnieku argumenti
26. Lietas dalībnieku argumenti daudzējādā ziņā liecina par vienprātību gan attiecībā uz argumentāciju, gan secinājumiem.
27. Tā visi lietas dalībnieki vienprātīgi uzskata, ka uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild noliedzoši. Tie būtībā ierosina uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt tādējādi, ka Direktīvas 2003/88 7. pantam nav pretrunā valstu tiesību akti un/vai prakse, saskaņā ar kuriem tiesības uz atvaļinājumu vai finansiālu atlīdzību par atvaļinājumu, ko darba ņēmējs ilglaicīgas slimības dēļ līdz darba tiesisko attiecību izbeigšanai nav varējis izmantot, pēc konkrēta termiņa izbeidzas.
28. Gan KHS, gan Vācijas valdība atbalsta to, ka pārcelšanas laikposms, kurā darba ņēmējs vēl var izmantot savu atvaļinājumu, tiek ierobežots līdz 18 mēnešiem, jo Direktīvā 2003/88 neesot paredzēta neierobežota tiesību uz atvaļinājumu uzkrāšana. Attiecībā uz to tās balstās uz Starptautiskās Darba organizācijas (turpmāk tekstā – “SDO”) 1970. gada 24. jūnija Konvencijas Nr. 132 “Par apmaksātu atvaļinājumu” (pārstrādātā redakcija) (turpmāk tekstā – “Konvencija Nr. 132”) 9. panta 1. punktā ietverto regulējumu par atbilstošu termiņu. Sabiedrība KHS un Vācijas valdība uzskata, ka šis termiņš atbilst gan Direktīvā 2003/88 ietvertajam [darba ņēmēja] aizsardzības mērķim, gan arī darba ņēmēja un darba devēja interesēm. Tās uzskata, ka termiņa noteikšana novērstu ne tikai darba devēju grūtības darba laika organizēšanā, bet arī to, ka darba devējiem attiecīgā gadījumā vajadzētu atbrīvoties no darba ņēmējiem, kas ilgstoši slimo.
29. Arī Dānijas valdība izsakās par saprātīgu termiņa ierobežošanu, lai novērstu, ka atvaļinājums tiek neierobežoti uzkrāts. Tā uzskata, ka Direktīvas 2003/88 mērķis – darba ņēmēju drošības un veselības nodrošināšana – neprasa, lai pilnā apmērā tiktu piešķirtas tiesības uz atvaļinājumu par vairākiem gadiem pēc kārtas. Līdzīgi kā sabiedrība KHS, arī Dānijas valdība norāda uz finansiālo slogu, kas šādā gadījumā rastos uzņēmumiem, ja saskaņā ar 7. panta 2. punktu tiktu piešķirtas neierobežotas tiesības uz finansiālu atlīdzību. Taču atšķirībā no KHS un Vācijas valdības Dānijas valdība atsakās nosaukt kādu konkrētu ierobežojumu laikā, bet tā vietā atsaucas uz dalībvalstu rīcības brīvību.
30. Komisija apgalvo, ka neesot pamata tam, ka Savienības likumdevējs, pieņemot Direktīvu 2003/88, attiecībā uz nepārtrauktas, ilgstošas slimības gadījumiem ir gribējis analogi piemērot Konvencijā Nr. 132 paredzēto maksimālo 18 mēnešu pārcelšanas termiņu pēc bāzes gada beigām un tādējādi veikt valsts tiesību normu un prakses saskaņošanu. Gluži otrādi – maksimālā pārcelšanas termiņa noteikšana ir dalībvalstu kompetencē, un tām būtu jānosaka Direktīvas 2003/88 7. panta piemērošanas noteikumi. Tomēr šim termiņam būtu jābūt piemērotam, lai nodrošinātu direktīvas mērķu sasniegšanu. Tā uzskata, ka 18 mēnešu termiņš ir saderīgs ar direktīvu. Komisija norāda uz to, ka šie apsvērumi attiecas uz direktīvas 7. panta 2. punktā paredzētajām tiesībām uz atlīdzību, jo tās esot sekundāra un papildu atlīdzība saistībā ar primārajām tiesībām uz atvaļinājumu un līdz ar to tā pastāv tikai tādā mērā, kādā no šā noteikuma ir iespējams atvasināt tiesības uz atvaļinājumu.
31. Savos apsvērumos tiesas sēdē V. Šulte norādīja, ka viņš prasot kompensāciju par atvaļinājumu, ko nav bijis iespējams izmantot 2006.–2008. gadā, taču paskaidroja arī, ka saskaņā ar viņa aizstāvēto juridisko viedokli tiesības uz atvaļinājumu, kā jebkuras tiesības, arī nevar tikt piešķirtas bezgalīgi. Turklāt viņš norādīja uz Vācijas tiesībām, kurās paredzēts, ka tiesību uz atvaļinājumu noilguma termiņš ir trīs gadi. Atsaucoties uz šo noteikumu, viņš esot piekritis, ka valsts tiesām, kas izskata pamata lietu, ir pilnvaras šajā gadījumā samazināt tiesības uz pieprasīto kompensāciju. Savā replikā KHS tomēr iebilda pret šo izklāstu attiecībā uz Vācijas tiesībām un noliedza valsts tiesu likumīgās pilnvaras pašām samazināt apstrīdētās tiesības.
32. V. Šulte ierosina uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt tādējādi, ka dalībvalstu kompetencē ir valsts tiesību aktos noteikt, kad tieši ir jāizbeidzas darba ņēmēja tiesībām uz atvaļinājumu, turklāt katrā ziņā būtu jāparedz, ka iespēja pārcelt atvaļinājumu aptver vismaz 18 mēnešus.
VI – Juridiskais vērtējums
A – Vispārīga informācija
33. Ar saviem prejudiciālajiem jautājumiem, kuri turpmāk ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai judikatūras principi, kurus Tiesa, interpretējot Direktīvas 2003/88 7. pantu, ir noteikusi spriedumā apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., ir piemērojami arī gadījumā, kad darba ņēmējs ilglaicīgi vairākus gadus atrodas slimības atvaļinājumā, kas turpinās līdz pat darba tiesisko attiecību izbeigšanai. Šie jautājumi būtībā ir vērsti arī uz to, lai noskaidrotu, vai Savienības tiesības darba ņēmēja vairākus gadus ilgstošas slimības gadījumā pieļauj iespēju uzkrāt tiesības uz atvaļinājumu vai atlīdzību par atvaļinājumu vai gluži pretēji – attiecībā uz minētajām tiesībām dalībvalstīm ir atļauts paredzēt ierobežojumu laikā.
34. Šā jautājuma noskaidrošanai ir nepieciešama sīkāka Direktīvas 2003/88 7. panta interpretācija, ievērojot līdzšinējo Tiesas judikatūru attiecībā uz saikni starp Savienības tiesībās garantētajām tiesībām uz ikgadējo atvaļinājumu, no vienas puses, un tiesībām uz atvaļinājumu slimības dēļ, no otras puses. Vispirms ir jāaplūko šīs judikatūras, it īpaši iepriekš minētā sprieduma, būtiskie aspekti, un pēc tam ir jāpārbauda, kādi secinājumi no tās izriet attiecībā uz šajā gadījumā izskatāmo jautājumu.
35. Vispirms ir jāsniedz dažas paskaidrojošas piezīmes par pārbaudes priekšmetu. Abi prejudiciālie jautājumi atbilstoši to formulējumam attiecas uz tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu saskaņā ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu, kaut gan no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu var skaidri secināt, ka iesniedzējtiesa patiesībā lūdz skaidrojumu par to, kāda ir nozīme tiesībām uz atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu saskaņā ar Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktu, it īpaši tādēļ, ka pamata lietā runa ir vienīgi par atlīdzību, ko pašlaik V. Šulte pieprasa pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas. Neievērojot to, man šķiet, ir lietderīgi tieši pievērsties prejudiciālajiem jautājumiem un saistībā ar izpēti pat sākt ar tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu saskaņā ar 7. panta 1. punktu. Šādu pieeju pamato apstāklis, ka pēdējās no minētajām ir uzskatāmas par primārajām tiesībām, tajā pašā laikā atlīdzība par neizmantoto atvaļinājumu ir jāklasificē kā sekundārās tiesības, jo tās ir jānodrošina vienīgi tad, ja tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu darba tiesisko attiecību izbeigšanas dēļ vairs nav iespējams īstenot (5). Te jānorāda, ka tiesības uz atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu zināmā mērā atrodas kopsakarībā ar tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kas cita starpā nozīmē, ka darba ņēmēja parastais atalgojums, kurš ir jāsaglabā apmaksātajam ikgadējam atvaļinājumam atbilstošā atpūtas laikā, pēc Tiesas ieskata, arī ir nozīmīgs, aprēķinot finansiālo atlīdzību par neizmantotu apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā (6). Tāpēc secinājumi, pie kuriem būtu jānonāk, interpretējot Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu, neizbēgami var ietekmēt 7. panta 2. punkta interpretāciju.
B – Par prejudiciālajiem jautājumiem
1) Būtiskie judikatūras aspekti saskaņā ar spriedumu apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c.
36. Kā šo secinājumu sākumā minēts, vispirms es pievērsīšos jautājumam par to, kādu secinājumi izriet no sprieduma apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. attiecībā uz iespēju ierobežot laikā tiesības pieprasīt jau iegūtas tiesības uz atvaļinājumu un atlīdzību par neizmantotu atvaļinājumu.
37. Vispirms jānorāda uz sprieduma apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. 22.–25. punktu, kuros Tiesa ir uzsvērusi tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu nozīmi, kas ir atzīta tās judikatūrā. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas ir jāuzskata par īpaši nozīmīgu Savienības sociālo tiesību principu, no kura nedrīkst atkāpties un kuru kompetentās valsts iestādes drīkst ieviest vienīgi Direktīvā 2003/88 skaidri noteiktajās robežās (7). Tiesību aktos sekundāro tiesību līmenī nostiprinot tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu, Savienības likumdevējs ir gribējis nodrošināt, ka darba ņēmēja rīcībā visās dalībvalstīs ir faktisks atpūtas laiks, “lai tiktu nodrošināta šā darba ņēmēja efektīva darba drošības un veselības aizsardzība” (8). Kā Tiesa ir paskaidrojusi savā judikatūrā, tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu mērķis ir veicināt, lai darba ņēmējs atpūstos un viņa rīcībā būtu atslodzei un brīvajam laikam paredzēts laika posms (9).
38. Sprieduma apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., 43. punktā Tiesa ir konstatējusi, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktam principā nav pretrunā tādi valsts tiesību akti, kuros ir noteikti šajā direktīvā skaidri paredzēto tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izmantošanas noteikumi, “ieskaitot arī minēto tiesību zaudēšanu bāzes laikposma vai pārcelšanas laikposma beigās”. Citiem vārdiem sakot, Tiesa uzskata, ka dalībvalstīm principā ir atļauts savās tiesību sistēmās noteikt, ka darba ņēmēja tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu ir iespējams ņemt vērā tikai precīzi noteiktā laikposmā un ka pēc šā laikposma beigām tām savukārt ir jāizbeidzas. Tiesa savā argumentācijā īpaši ir atsaukusies uz dalībvalstu pilnvarām noteikt pārcelšanas laikposmu, kura laikā ir jārada attiecīga iespēja darba ņēmējam, kuram bijis liegts izmantot savu atvaļinājumu bāzes laikposmā. Tiesa savus secinājumus būtībā ir pamatojusi ar to, ka “šāda laikposma noteikšana ietilpst tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu piešķiršanas un izmantošanas nosacījumos un tādējādi principā – dalībvalstu kompetencē” (10). Līdz ar to Direktīva 2003/88 atļauj, ka parastā gadījumā tiesības uz atvaļinājumu izbeidzas.
39. Tomēr svarīgi ir norādīt, ka Tiesa dalībvalstu pilnvaras noteikt tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izbeigšanās termiņu ir saistījusi ar būtisku priekšnosacījumu, proti, ar to, ka darba ņēmējam, kurš zaudējis tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, “faktiski ir bijusi iespēja izmantot viņam direktīvā paredzētās tiesības” (11).
40. Lietā, kas bija pamatā spriedumam apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., Tiesa šo priekšnosacījumu neuzskatīja par izpildītu. Tajā runa bija tikai par sešu mēnešu pārcelšanas laikposma iespēju (12). Atsaucoties uz īpašajiem apstākļiem, minētajā lietā Tiesa paskaidroja, ka “darba ņēmējam, kurš visu bāzes laikposmu un ilgāk par valsts tiesībās paredzēto pārcelšanas laikposmu ir slimības atvaļinājumā, nav pieejams neviens laikposms, kurā viņš varētu izmantot savu apmaksāto ikgadējo atvaļinājumu” (13). Šķiet, ka Tiesas argumentāciju acīmredzami ir noteikusi Savienības tiesībās nostiprināto tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kuru īstenošanu nedrīkst traucēt valsts tiesībās paredzēti šķēršļi, pēc iespējas lielāka praktiska iedarbība. Tā ir balstīta uz divām būtiskām argumentu grupām, kuras īsumā iztirzāšu turpmāk.
41. Tiesa vispirms norādīja, ka pastāv saikne ar to, ka atvaļinājums slimības dēļ ir paredzēts vienīgi veselības atgūšanas mērķim (14), un darba ņēmējs slimības laikā parasti nespēj izmantot savas tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu. Ja tiktu pieļauts, Tiesa norādīja sprieduma 45. punktā, ka atbilstošās valsts tiesību normas, it īpaši tās, kurās noteikts pārcelšanas laikposms, varētu paredzēt darba ņēmējam Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā paredzēto tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izbeigšanos pat tad, ja darba ņēmējam nav bijusi faktiska iespēja izmantot ar šo direktīvu piešķirtās tiesības, tad tas nozīmētu, ka ar minētajām tiesību normām tiktu apdraudētas sociālās tiesības, kas katram darba ņēmējam ir tieši piešķirtas ar minētās direktīvas 7. pantu.
42. Turklāt Tiesa sprieduma 48. punktā paskaidroja, ka dalībvalstis nedrīkst paredzēt šo tiesību zaudēšanu, tāpat kā tās nedrīkst noliegt tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu esamību arī tādā situācijā, kādā bija prasītājs pamata lietā, kurš visu bāzes laikposmu un pārcelšanas laikposmu bija slimības atvaļinājumā. Saistībā ar šiem argumentiem ir jāatgriežas pie Tiesas judikatūras, kopš pieņemts spriedums lietā BECTU (15), saskaņā ar kuru “dalībvalstis savos tiesību aktos var paredzēt tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu piešķiršanas un izmantošanas nosacījumus, tomēr šo tiesību, kuras tieši izriet no Direktīvas 93/104, “pastāvēšanai nepiemērojot nekādus priekšnosacījumus”.
43. Līdz ar to Tiesa uzskata, ka jautājums par tiesību uz atvaļinājumu pārnešanas iespēju laikā ir īstenošanas noteikums, kurš ir dalībvalstu kompetencē. Tomēr dalībvalstu kompetence, paredzot šo regulējumu, beidzas, tiklīdz paredzētais regulējums skar tiesību uz apmaksātu atvaļinājumu efektivitāti, jo tiesību uz apmaksātu atvaļinājumu mērķa sasniegšana vairs netiek nodrošināta.
44. Tad Tiesa no iepriekš minētajiem apsvērumiem sprieduma 49. punktā secināja, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas ir pretrunā tādām valsts tiesību normām vai praksei, saskaņā ar kurām tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izbeidzas, beidzoties bāzes laikposmam un/vai valsts tiesībās noteiktajam pārcelšanas laikposmam, pat ja darba ņēmējs visu bāzes laikposmu ir bijis slimības atvaļinājumā un viņa darbnespēja ir ilgusi pat līdz darba tiesisko attiecību izbeigšanai, kas ir bijis iemesls, kādēļ viņš nav varējis izmantot savas tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu.
45. Tiesa sprieduma 62. punktā nosprieda, ka tam atbilstoši ir jāattiecas arī uz Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktā paredzēto finansiālo atlīdzību. To pamatojot, Tiesa būtībā norādīja uz Direktīvas 2003/88 7. pantā paredzēto tiesību funkciju identiskumu. Finansiālas atlīdzības izmaksa, kura ir jānodrošina darba ņēmējam pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas, novērš, ka darba ņēmējam sakarā ar neiespējamību izmantot tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu šīs tiesības tiktu liegtas. Saskaņā ar Tiesas ieskatu tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu un tiesības saņemt atlīdzību par atvaļinājumu direktīvā tiek aplūkotas kā “vienu tiesību divi aspekti”. Šā iemesla dēļ Tiesa nosprieda, ka šis direktīvas noteikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesību akti vai prakse, saskaņā ar kuru darba ņēmējs iepriekš aprakstītajos apstākļos par neizmantotu ikgadējo atvaļinājumu, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, nesaņem finansiālu atlīdzību.
46. Tomēr ir jānorāda, ka atšķirībā no izspriežamās lietas Tiesai apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. vēl nebija jāizsakās par jautājumu, vai pārcelšanas laikposma ierobežošana līdz 18 mēnešiem ir Savienības tiesībām atbilstošs nosacījums, lai nodrošinātu minimālo ikgadējo atvaļinājumu Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta nozīmē. Saistībā ar to ir jāatgādina, ka iepriekš minētās pamata lietas priekšmets bija darba ņēmēja tiesības uz atvaļinājumu par 2004. un 2005. gadu, turklāt darba tiesiskās attiecības izbeidzās 2005. gada septembrī. Ievērojot to, iepriekš minētajā lietā varbūt būtu bijis iespējams uzdot jautājumu par to, vai apstrīdētās tiesības uz atvaļinājumu par 2004. gadu varēja izbeigties deviņu mēnešu laikā. Taču toreizējā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets nebija šis jautājums. Sākotnējā situācija šajā lietā ir pašos pamatos atšķirīga. Ievērojot faktu, ka V. Šulte sākotnējā situācijā pieprasīja atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu par laikposmu no 2006. gada (no 2006. gada 1. janvāra) (16) līdz 2008. gadam (līdz darba līgumisko attiecību izbeigšanai 2008. gada 31. augustā) un šo tiesību īstenošanas priekšnosacījums būtu vairāk nekā 18 mēnešu pārcelšanas laikposms, izrādās, ka iesniedzējtiesas uzdotais jautājums par iespēju noteikt ierobežojumu laikā šajā lietā katrā ziņā ir jāprecizē.
47. Līdz ar to ir jākonstatē, ka Tiesa līdz šim nav tieši paudusi nostāju jautājumā par to, vai saskaņā ar pašreizējo tiesību stāvokli tiesību uz atvaļinājumu un uz finansiālu atlīdzību uzkrāšana, kas izriet no darba ņēmēju neierašanās darbā slimības dēļ, ir neierobežota laikā, kaut gan dažkārt tieši šādā nozīmē tiek saprasts spriedums apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. Izspriežamajā lietā Tiesai tagad paveras iespēja precizēt savu līdzšinējo judikatūru un radīt skaidrību šajā strīdīgajā jautājumā.
2) Par jautājumu, vai Direktīvas 2003/88 7. panta būtība un mērķis paredz tiesību uz atvaļinājumu un uz finansiālu atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu uzkrāšanu.
48. Ņemot vērā pamata lietas īpašos apstākļus, it īpaši ievērojot pamata lietas dalībnieku pretrunīgās intereses, rodas pamatots jautājums par to, vai tiesību uz atvaļinājumu un finansiālu atlīdzību uzkrāšana vispār ir likumīgi paredzēta, lai sasniegtu direktīvas mērķus. Pilnveidojot savu judikatūru attiecībā uz tiesībām uz atvaļinājumu, Tiesai ir jāpievērš uzmanība tam, lai tiktu rasts mērķim atbilstošs risinājums, kurā vienādā mērā būtu ņemtas vērā darba ņēmēja un darba devēja intereses. Man šķiet, ka interpretācijas ceļā ir jāprecizē ar Direktīvas 2003/88 7. pantu darba ņēmējam piešķirto tiesību apjoms, lai novērstu, ka beigu beigās šīs tiesības neatbilst savam paredzētajam mērķim.
49. Turpmāk es apspriedīšu šo jautājumu, turklāt izklāstīšu virkni argumentu, kas pausti gan par, gan pret prasību uzkrāt tiesības uz atvaļinājumu un kuri ir jāizpēta attiecībā uz to pamatotību un šajā gadījumā savstarpēji jāizvērtē.
a) Argumenti par tiesību uzkrāšanu
50. Spriedumā apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. būtībā tika sniegti daži argumenti, lai pamatotu nostāju, ka vismaz noteiktos faktiskajos apstākļos, kurus raksturo ilgstošas darba ņēmēja slimības periodi, turpmāk būtu jāparedz neierobežota tiesību uz atvaļinājumu un finansiālu atlīdzību uzkrāšana.
51. No vienas puses, tai labvēlīgs varētu būt apstāklis, ka minētajā spriedumā tālredzīgi ir atstāta neaplūkota principiāla iespēja izbeigt vai īstenot šīs tiesības ilgstošas darba ņēmēja slimības gadījumā. Tomēr šādā gadījumā bez ievērības tiktu atstāts apstāklis, ka iepriekšminētajās lietās vēl nebija iemesla izteikties par šo aspektu. Tiktāl šis arguments nebūtu pārliecinošs.
52. No otras puses, kā arguments ir jāmin nenoteiktība, kas parasti ir saistīta ar patoloģisku stāvokli. Šis gan ir faktiska veida aspekts, tomēr analīzē tas ir jāiekļauj, ievērojot ar to saistītās tiesiskās sekas. Uz šo aspektu Tiesa atsaucās minētā sprieduma 51. punktā, kurā tā atbilstoši paskaidroja, ka “darba nespēja slimības dēļ ir neparedzama”. Tomēr patoloģiska stāvokļa iestāšanās nereti ir tikpat maz paredzama kā izveseļošanās pēc slimības. Jāpiebilst, ka šā iemesla dēļ darbnespējai, uz ko iesniedzējtiesa norādījusi savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu (17), ir jābūt pozitīvi noteiktai medicīniskas izmeklēšanas ceļā. Ir jārada tiesiskā drošība attiecībās starp darba ņēmēju un darba devēju. Proti, ja, kā pamata lietā, pastāv neskaidrība par to, vai darba ņēmējs jebkad atkal izveseļosies, tad no paša sākuma pastāv varbūtība, ka tiesības uz atvaļinājumu un finansiālu atlīdzību par atvaļinājumu gadu gaitā tiks uzkrātas, pat ja neizdosies darba ņēmēju atkal atjaunot darbā. Tādējādi neapstrīdams varētu būt tas, ka tikpat maz kā darba ņēmējam varētu pārmest neierašanos darbā slimības dēļ, arī pati slimība nevar būt iemesls, lai darba ņēmējs nevarētu izmantot savas Savienības tiesībās garantētās tiesības uz atvaļinājumu. Saskaņā ar šo argumentāciju situācijā, kāda ir pamata lietā, būtu konsekventi pieprasīt neierobežotu tiesību uz atvaļinājumu uzkrāšanu.
53. Nostāja, saskaņā ar kuru būtu jāprasa neierobežota tiesību uz atvaļinājumu vai finansiālu atlīdzību par atvaļinājumu uzkrāšana, katrā ziņā nav atspēkojama ar argumentu, ka slimība būtībā ir tā, kas liedz darba ņēmējam iespēju izmantot tam ar direktīvu piešķirtās tiesības. Kā Tiesa nepārprotami ir atzinusi spriedumā apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., direktīvas 7. pantā paredzētās tiesības darba ņēmējam ir neatkarīgi no tā, vai tas bāzes laikposmā vai pārcelšanas laikposmā ir vai nav bijis slims. Tas izriet no minētā sprieduma 40. punkta, kurā Tiesa ir paskaidrojusi, ka Direktīvā 2003/88 “nav atšķirības starp darba ņēmējiem, kuru nav darbā, jo bāzes laikposmā ir īslaicīgā vai ilglaicīgā slimības atvaļinājumā, un darba ņēmējiem, kuri minētajā laikposmā ir faktiski strādājuši”. Kā Tiesa ir norādījusi sprieduma 41. punktā, no tā izriet, ka “attiecībā uz visiem darba ņēmējiem, kuri ir oficiāli noformētā slimības atvaļinājumā, tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, kas Direktīvā 2003/88 paredzētas visiem darba ņēmējiem, dalībvalsts nevar piemērot tās paredzētu nosacījumu, ka bāzes laikposmā ir bijis faktiski jāstrādā” (18). Tātad šo judikatūru varētu saprast arī tādējādi, ka ilgstošs darba ņēmēja patoloģisks stāvoklis, kura beigšanās jau no paša sākuma nav paredzama, nav leģitīms pamats, lai aizliegtu neierobežoti uzkrāt tiesības uz atvaļinājumu un uz atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu.
54. Lai novērstu pārpratumu, kas acīmredzot ir pamatā KHS argumentācijai, te ir izdarāma cita veida piezīme. Ņemot vērā nepārprotamo Tiesas nostāju attiecībā uz tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu neaizskaramību pat ilgstošas slimības gadījumos, ir jānoraida KHS argumentācija, kas vērsta uz to, lai darba ņēmējam sakarā ar neierašanos darbā slimības dēļ tiktu liegtas tiesības uz atvaļinājumu. Pamatojoties uz jau aprakstīto ciešo saikni starp abām tiesībām (19), atbilstīgi būtu jāaplūko arī direktīvas 7. panta 2. punktā paredzētās tiesības uz finansiālu atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu, kuras nedrīkst liegt, pat ja zināmos apstākļos ilgstoša patoloģiska stāvokļa (20) dēļ netiek izpildīts nosacījums, lai iegūtu tiesības uz atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu.
55. Līdz ar to spriedumā apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. atkarībā no tā interpretācijas veida varētu tikt sniegts pamatojums nostājai, ka noteiktos faktiskajos apstākļos, kurus raksturo ilgstoši darba ņēmēja slimības laikposmi, ir jāparedz arī ievērojami ilgāki laikposmi, lai neierobežoti uzkrātu tiesības uz atvaļinājumu vai atlīdzību par atvaļinājumu (21). No šāda veida izpratnes par šo judikatūru attiecībā uz pamata lietu izrietētu, ka V. Šultem ir tiesības uz neizmantoto atvaļinājumu par 2006.–2008. gadu.
b) Argumenti pret tiesību uzkrāšanu
56. Jau patlaban izsakoties par manis veiktās izpētes rezultātiem, uzskatu, ka uzkrāt tiesības uz atvaļinājumu ir tiesiski nepamatoti, lai sasniegtu izvirzīto mērķi – atpūsties. To secinot, man šķiet, ka tāda Direktīvas 2003/88 7. panta interpretācija ir pretrunā gan darba ņēmēja, gan darba devēja interesēm. Turpmāk tekstā minēšu virkni argumentu, kuri ir pamatā manam viedoklim.
i) Nepieciešamība pēc laikmetīgas [tiesību] izmantošanas
57. Lai pilnībā īstenotos atvaļinājuma pozitīvā ietekme uz darba ņēmēja drošību un veselību, tas, kā Tiesa ir konstatējusi spriedumā lietā Federatie Nederlandse Vakbeweging (22), principā ir jāizmanto šim mērķim paredzētajā kalendārajā gadā, kaut gan šā atpūtas laikposma nozīme saglabājas, ja tas tiek izmantots kādā turpmākajā laikposmā, piemēram, pārcelšanas laikposmā. Kā pamatoti atzīmē Vācijas valdība (23), Komisija (24) un KHS (25), judikatūra ir jāsaprot tādējādi, ka tomēr ir nepieciešams neliels laika intervāls starp bāzes laikposmu un faktisko tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu izmantošanu (26). Kaut gan slimības laikposmi, kā to arī ir apstiprinājusi judikatūra, noteikti nav juridiski pieļaujams pamats, lai darba devējs liegtu tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, tomēr tiesības uz atvaļinājumu neapstrīdami parāda zināmu saikni ar mērķi. Proti, tā pastāv tādējādi, ka starp iepriekš veiktu darbu un atvaļinājumu ir gan atbilstība laikā, gan cēloņsakarība. Ievērojot to, nav saprotams, kā ar atvaļinājumu tiek īstenota atvaļinājuma funkcija, ja to izmanto tikai pēc vairāku gadu prombūtnes no darba. Ar to, ka atvaļinājums tiek izmantots tikai pēc gadiem, netiek sasniegts ikgadējā atvaļinājuma mērķis – atpūsties no darba gada sasprindzinājuma un stresa un relaksējoties un atpūšoties atvaļinājuma laikā radīt jaunus spēkus atlikušajam darba gadam.
ii) Acīmredzamas atpūtas iedarbības palielināšanās neesamība
58. Turklāt nav saskatāms, kā varētu būt absolūti nepieciešama tiesību uz atvaļinājumu uzkrāšana vairāku gadu garumā, lai nodrošinātu atpūtas mērķi. Parasti atpūtu, kas jānodrošina atvaļinājumam, drīkstēja vēl piešķirt, ja nākamajā gadā atkal tiek piešķirts atvaļinājums. Lietas dalībnieku izklāsts neliecina par to un tas arī nav objektīvi pierādīts, ka minimālā atvaļinājuma divkāršošana vai pat pagarināšana trīskāršā apmērā palielinātu atpūtas iedarbību (27). Gluži otrādi, šķiet lietpratīgi un atbilstoši noteikt, lai atvaļinājums būtu kvalitatīvi samērīgā attiecībā pret faktisko atpūtas nepieciešamību. Šādu samērīgu attiecību iespējams panākt, ierobežojot atvaļinājumu, kura ilgums pārsniedz Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā noteikto minimālo ikgadējo atvaļinājumu, proti, četras nedēļas, bet tā nevar būt vienīgi paša atvaļinājuma pagarināšana.
iii) Darba ņēmēja ekonomiskajai un sociālajai integrācijai nelabvēlīgie faktori
– Ar darba ņēmēja integrāciju darba procesos saistītie riski
59. Turklāt man šķiet, ka, pētot tiesību uz atvaļinājumu iespējamas uzkrāšanas tiesisko pamatotību, ir jāiedziļinās vēl vienā aspektā, uz kuru KHS, manuprāt, pamatoti ir vērsusi uzmanību. Darba ņēmējam ar ikgadējo atvaļinājumu paredzētā atpūta, vērtējot no ekonomiskā viedokļa, ir darba ņēmēja un darba devēja abpusējās interesēs. Ja cilvēka darbu darbaspēka veidā vai zināšanu ieguldījuma (cilvēkkapitāla) veidā aplūko kā ražošanas faktoru, tad neapšaubāmi pastāv darba devēja pamatintereses, proti, lai pēc tam, kad darba ņēmējs būs izmantojis savas tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, tas atkal integrētos darba procesos un uzņēmuma rīcībā nodotu savas spējas. Šīs intereses varētu precīzi sakrist ar darba ņēmēja interesēm, it īpaši tādēļ, ka ir saprātīgi jāpieņem, ka pēc laikposmiem, kuru iemesls ir prombūtne no darba slimības dēļ, parasti priekšplānā izvirzīsies jautājums par darba ņēmēja atkārtotu iekļaušanos darba dzīvē. Līdz ar to KHS pamatoti apgalvo, ka darba ņēmējam, kurš ir atguvis veselību, no jauna ir jādod iespēja integrēties darba procesos. Ja papildus ikgadējam atvaļinājumam darba ņēmējs, izmantojot ilgstošu un nepārtrauktu atvaļinājumu, atkal tiktu atrauts no darba procesiem, tad būtu pamats bažām par negatīvu ietekmi uz darba ņēmēja profesionālo karjeru (28).
60. Taču Savienības likumdevēja nodoms nevar būt bijis piešķirt darba ņēmējam sociālās tiesības, kuras īstenojot, tiktu netieši sekmēta darba ņēmēja ekonomiskā un sociālā atstumtība. Šajā sakarā vien jāatgādina, ka Direktīva 2003/88 tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 137. panta 2. punktu, kura mērķis ir darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzība, turklāt Savienības likumdevēja regulējošās darbības saskaņā ar EKL 137. panta 1. punktu ir vērstas uz to, lai vecinātu EKL 136. pantā paredzēto mērķu sasniegšanu. Šim Līguma noteikumam gan ir programmatisks raksturs, tomēr tas nenozīmē, ka tam nekādā ziņā nebūtu juridiskas iedarbības. Tam, kā vispārzināms, ir būtiska nozīme citu Līguma noteikumu un sociālajā jomā spēkā esošo sekundāro tiesību aktu interpretācijā (29). Šis Līguma noteikums kā saistošus mērķus nosaka darba ņēmēja “pienācīgu sociālo aizsardzību”, taču arī “nodarbinātības veicināšanu”, kā arī “cilvēkresursu attīstību, kas vērsta uz pastāvīgi augstas nodarbinātības uzturēšanu un cīņu pret sociālo atstumtību”. Līdz ar to ir svarīgi atteikties no tādas Direktīvas 2003/88 7. panta interpretācijas, kas būtu pretrunā ilgstoši slima darba ņēmēja integrēšanai darba tirgū.
– Darba saglabāšanas iespējas nodrošināšanas risks
61. Turklāt Direktīvas 2003/88 7. panta interpretācijai par labu laikā neierobežotai tiesību uz atvaļinājumu vai tiesību uz atlīdzību par atvaļinājumu uzkrāšanai varētu būt smagas sekas, kuru rezultātā pirmajā acumirklī šķistu apšaubāms, vai šāda interpretācija ir vērsta uz darba ņēmēja aizsardzību. Kā jau ir secināms no iepriekš minētā izklāsta, darba saglabāšanas iespējas ir un paliek darba ņēmēja ekonomiskās un sociālās integrācijas pamatā. Saistībā ar to ir jāņem vērā, ka nelabvēlīgie faktori, kuri attiecībā uz darba devēju rodas gan tāpēc, ka darba ņēmējs ilgstoši ir prombūtnē no darba, gan arī tāpēc, ka ir finansiāls slogs saistībā ar uzkrātajām tiesībām uz atvaļinājumu vai tiesībām uz atlīdzību par atvaļinājumu, – arī tie, kurus es savā turpmākajā izklāstā aplūkošu sīkāk, – ir potenciāli ieteicami, lai zināmos apstākļos darba devēju mudinātu iespējami savlaicīgi atbrīvoties no ilgstoši darbnespējīgiem darba ņēmējiem ar mērķi novērst šos nelabvēlīgos faktorus (30). Tiktāl var piekrist KHS (31), kas savā vērtējumā pauž uzskatu, ka nav neiespējama varbūtība, ka tieši mazie un vidējie uzņēmumi īstenos ilgstoši slimu darba ņēmēju darba līguma uzteikšanu. Šāda kaitīga rīcība, kas ir pretrunā darba ņēmēja ekonomiskajai un sociālajai integrācijai, nepārprotami ir pretrunā iepriekš minētajiem EKL 136. panta mērķiem.
iv) Organizatoriskā, kā arī finansiālā sloga risks mazajiem un vidējiem uzņēmumiem
62. Ilgstoši slimu darba ņēmēju prombūtne no darba, kā uz to pamatoti norāda Dānijas valdība (32), parasti ir saistīta ar ievērojamām grūtībām uzņēmumu darba laika organizācijā, it īpaši tādēļ, ka šis apstāklis liek veikt nepieciešamos organizatoriskos pasākumus, lai rastu piemērotu aizstājēju slimajam darba ņēmējam (33). Ja darba ņēmējs tieši pēc atgriešanās no slimības atvaļinājuma uzreiz izmanto visas savas tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu vai pat vairākiem bāzes gadiem, rezultātā sākotnēji par pārejošu uzskatītais stāvoklis varētu turpināties. Jo mazāki ir uzņēmumi, jo lielākas varētu būt šīs grūtības (34).
63. Turklāt bez ievērības nedrīkst atstāt finansiālo slogu, kas varbūtēji gulsies uz uzņēmumiem gadījumos, kad to pienākums pēc tam, kad izbeigtas darba tiesiskās attiecības ar ilgstoši slimu darba ņēmēju, būtu izmaksāt finansiālu atlīdzību par vairākiem gadiem pēc kārtas, kuru laikā ir uzkrātas tiesības uz atvaļinājumu (35). Šis [finansiālais] slogs, kā uz to savos rakstveida apsvērumos vairākkārt ir norādījusi KHS (36), varētu būt ievērojams.
64. Savienības sociālo politiku regulējošo primāro tiesību aktu, it īpaši EKL 136. panta un 137. panta 2. punkta, izpēte parāda, ka, īstenojot sociālās politikas mērķus, būtiska nozīme ir arī ekonomiskajiem aspektiem. Tā no abiem noteikumiem ir jāsecina, ka darba nosacījumu uzlabošana tiesību aktu tuvināšanas ceļā nevar notikt, ja vienlaikus netiek ņemta vērā nepieciešamība saglabāt ekonomikas konkurētspēju. Turklāt no EKL 137. panta 2. punkta b) apakšpunkta izriet, ka ar direktīvām, kas balstītas uz šā juridiskā pamata, [būtu] “jāvairās uzlikt tādus administratīvus, finansiālus vai juridiskus ierobežojumus, kas traucē veidoties un attīstīties mazajiem un vidējiem uzņēmumiem”. Tas izriet arī no Direktīvas 2003/88 preambulas otrā apsvēruma. Ar šo noteikumu Savienības likumdevējs paredz aizsargāt mazos un vidējos uzņēmumus (37), jo no tā skaidri secināms, ka mazajiem uzņēmumiem, piemērojot valsts tiesību normas par darba nosacījumiem, dažādu iemeslu dēļ tiek radīts lielāks izmaksu slogs (38). Minētie noteikumi norāda uz to, ka, pieņemot direktīvas sociālo tiesību jomā, neizbēgami ir jāievēro arī šo noteikumu ekonomiskā ietekme. Manuprāt, Tiesai arī šajā gadījumā, ievērojot savu kompetenci, Savienības tiesību noteikuma interpretācijā ir jāietver tā saturs, kā arī tvērums. Tās pienākums ir, ņemot vērā iepriekš minētajos primārajos tiesību aktos noteiktās prasības, Direktīvas 2003/88 7. pantu interpretēt tādējādi, ka tiek panākta darba ņēmēja un darba devēja interešu savstarpēji samērīga attiecība.
65. Ņemot vērā Dānijas valdības un KHS pārliecinošos apgalvojumus, ir jāuzskata, ka pilnīgi neierobežotas tiesības uz pilna atvaļinājuma piešķiršanu par vairākiem gadiem pēc kārtas atkarībā no katra atsevišķā gadījuma līdzinātos finansiālam atbalstam EKL 137. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē, kas ārkārtīgi apgrūtinoši ietekmētu mazo un vidējo uzņēmumu attīstību. Ievērojot jau izklāstītos nelabvēlīgos faktorus attiecībā uz darba ņēmēja ekonomisko un sociālo integrāciju, kā arī iemeslus tam, ka tiesību uz atvaļinājumu vai atlīdzību par atvaļinājumu uzkrāšana ne vienmēr veicinās ar atpūtu saistīto atvaļinājuma mērķi, uzskatu, ka nav iemesla, kādēļ uzņēmumiem būtu jāuzliek šāds slogs.
v) Tiesību uz atlīdzību par atvaļinājumu deformācijas risks
66. Līdz šim minētie argumenti pret [tiesību] uzkrāšanu galvenokārt attiecās uz tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu un – tikai tiktāl, ciktāl tas ir atbilstoši, – arī uz tiesībām uz finansiālu atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu saskaņā ar Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktu. Tomēr ir nepieciešams sīkāks skaidrojums par tiesību uz atlīdzību uzkrāšanas sekām, it īpaši ievērojot KHS izvirzīto iebildumu, ka šāda veida uzkrāšana beigu beigās novestu pie tā, ka “atvaļinājums pārvērstos vienīgi ekonomiskā labumā” (39). Proti, ir jāatsakās no šādas direktīvas noteikuma interpretācijas tādējādi, ka zināmos apstākļos netiktu ņemta vērā tajā paredzētās finansiālās atlīdzības mērķim atbilstošā funkcija. KHS iebildums nav tūlīt noraidāms, ja tiek paturēts prātā šā regulējuma mērķis.
67. Tiesības uz atlīdzību, kas darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā rodas no tiesībām uz atvaļinājumu, ir nevis vispārējas tiesības uz pabalstu vai naudas kompensāciju, bet gan – atvaļinājuma aizstājējs, ko darba tiesisko attiecību izbeigšanas dēļ vairs nav iespējams izmantot (40). Šo tiesību uz finansiālu atlīdzību par atvaļinājumu, kuras ir kā aizstājējs, pamato Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkta formulējums. Proti, saskaņā ar to atvaļinājumu nedrīkst “aizstāt” ar finansiālu atlīdzību, nevis – “kompensēt”. Tas kalpo mērķim finansiāli nostādīt darba ņēmēju situācijā, kurā tam ir atļauts atgūt savu ikgadējo atvaļinājumu, pie nosacījumiem, kas salīdzināmi ar tiem, kādos būtu darba ņēmējs, ja viņš turpinātu strādāt un saskaņā ar Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktu saņemtu samaksu par atvaļinājumu (41). Tāpēc parastā darba samaksa, kas arvien ir jāmaksā atpūtas laikā, kas atbilst apmaksātajam ikgadējam atvaļinājumam, ir noteicoša arī šīs finansiālās atlīdzības aprēķināšanā. Uz šo svarīgo finansiālo aspektu Tiesa ir norādījusi sprieduma apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. 56. punktā, kurā tā paskaidro, ka ar Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktā paredzēto finansiālo atlīdzību ir jānovērš, lai tad, kad darba tiesisko attiecību izbeigšanas dēļ apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu faktiski vairs nav iespējams izmantot, šīs neiespējamības rezultātā netiktu izslēgta jebkāda, “pat finansiāla veida” šo darba ņēmēja tiesību izmantošana.
68. Izredzes neierobežoti uzkrāt tiesības uz atlīdzību par atvaļinājumu darba ņēmēju, attiecībā uz kuru šī sakarība uzreiz nav skaidra, tomēr varētu mudināt uz citādu šā regulējuma nozīmes izpratni un radīt darba ņēmējā maldīgas gaidas, ka darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā tam apmaksāta atvaļinājuma aizstājēja vietā pienāktos tiesības uz kompensāciju. Šāda izpratne novestu pie tā, ka tiesībām uz atlīdzību par atvaļinājumu tiktu piešķirta nozīme, kura tām likumā nebija paredzēta. Šai nepareizajai izpratnei par finansiālās atlīdzības tiesisko raksturu atkarībā no tiesību sistēmas un pamata situācijas varētu būt nelabvēlīgas sekas attiecībā uz darba devēju gadījumā, kad darba ņēmējs, risinot sarunas par līguma izbeigšanu vai par izlīguma panākšanu darba tiesisko attiecību izbeigšanas nolūkā uzstātu, lai tiesības uz atlīdzību būtībā netiktu stingri apstiprinātas, bet gan lai šī atlīdzība tiktu samaksāta kā pabalsts, tādējādi izvairoties no tā, ka šīs summas tiek apliktas ar nodokli vai pat par tām tiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tiktāl, ciktāl tiesības uz atlīdzību būtībā nav stingri iekļautas attiecīgajā regulējumā, darba ņēmējiem arī pēc izlīguma panākšanas varētu būt iespēja vēlreiz izmantot tiesības uz atlīdzību (42). Tādējādi darba devēju leģitīmi interesē, lai nerastos pārpratumi attiecībā uz tiesību uz atlīdzību tiesisko raksturu un lai pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas pastāvētu tiesiskā drošība.
69. Šos apdraudējumus var novērst ar tādu Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkta interpretāciju, kas ir stingri orientēta uz šā regulējuma nozīmi un mērķi. Vienīgā funkcija, ko var piedēvēt finansiālajai atlīdzībai, kas paredzēta šajā noteikumā, kā tas netieši ir secināms no direktīvas preambulas otrā apsvēruma un no direktīvas 1. panta 1. punkta, ir darba ņēmēja drošības un veselības aizsardzība. Šī finansiālās atlīdzības saikne ar mērķi izskaidro arī, kāpēc Savienības likumdevējs vienīgi īpašajā darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā atļauj piešķirt finansiālu kompensāciju par neizmantoto ikgadējo atvaļinājumu un saskaņā ar direktīvas 17. panta 1. punktu turklāt nepieļauj atkāpes no šā regulējuma (43). Ja, ievērojot stingro saikni ar regulējuma mērķi, tiek apsvērts arī, ka tiesību uz atvaļinājumu uzkrāšana nenodrošina atvaļinājuma ietekmes palielināšanos, kā jau iepriekš izklāstīts, tad nav izprotams, cik lielā mērā ir jābūt noteikti nepieciešamai tiesību uz atlīdzību uzkrāšanai, lai sasniegtu iepriekš minēto mērķi. Drīzāk tiesību uz atlīdzību uzkrāšana izraisītu darba ņēmēja atbalstīšanu un darba devēja apgrūtināšanu, ko neattaisno mērķi, ko šim regulējumam ir paredzējis likumdevējs.
70. Līdz ar to laikā neierobežota tiesību uz atlīdzību uzkrāšana vairāku gadu gaitā nav obligāti nepieciešama, lai īstenotu tiesībām uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu noteikto atpūtas funkciju.
c) Starpsecinājums
71. Pēc visa iepriekš minētā es nonāku pie secinājuma, ka Savienības tiesībās nav prasīta laikā neierobežota tiesību uz atvaļinājumu vai tiesību uz atlīdzību par atvaļinājumu uzkrāšana, lai nodrošinātu, ka tiek sasniegti Direktīvas 2003/88 7. panta mērķi.
3) Tiesību uz atvaļinājumu vai uz atlīdzību par atvaļinājumu pārcelšanas iespējas ierobežošanas laikā atbilstība Savienības tiesībām
a) Spriedums apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. kā pamats
72. Savas izpētes pirmajā daļā es konstatēju, ka Tiesa līdz šim nav paudusi viedokli jautājumā par to, vai tiesību uz atvaļinājumu vai uz atlīdzību par atvaļinājumu, kas rodas darba ņēmējam slimības dēļ promesot no darba, laikā neierobežota uzkrāšana ir paredzēta Savienības tiesībās. Otrajā daļā es apspriedu šo jautājumu, turklāt sistemātiskas un teoloģiskas Direktīvas 2003/88 7. panta interpretācijas ceļā es nonācu pie secinājuma, ka šāda uzkrāšana Savienības tiesībās nav prasīta. Turpmāk pievērsīšos iesniedzējtiesas uzdotajam jautājumam un pārbaudīšu, vai iespēja laikā ierobežot [tiesību] pārcelšanu līdz 18 mēnešu laikposmam ir atbilstoša Savienības tiesībām.
73. Atzīstot iespēju ierobežot laikā ilgstoši slimu darba ņēmēju tiesības uz atvaļinājumu, radīsies nepieciešamība pilnveidot judikatūru. Turklāt apsvērumu pamatā ir jābūt spriedumam apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., kas nosaka nepieciešamo ievirzi. Šī sprieduma pamatā ir uzskats, ka darba ņēmējam katrā ziņā ir jādod iespēja izmantot tam ar direktīvu piešķirtās tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, lai tās kā īpaši nozīmīgs Savienības sociālo tiesību pamatprincips beigu beigās netiktu ierobežotas to konkrētajā piemērošanas gadījumā. Šā principa ierobežojums ir vērtējams nevis vispārēji, bet gan atkarībā no attiecīgajiem konkrētā gadījuma apstākļiem. Proti, darba ņēmēja patoloģiskais stāvoklis neapšaubāmi ir nozīmīgs apstāklis, kas var ietekmēt tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu izmantošanu, tomēr no spieduma nav secināms, ka šis patoloģiskais stāvoklis būtu jāuzskata par vienīgo noteicošo apstākli. Gluži pretēji, daži faktori norāda uz to, ka situācija ir īpaši atkarīga no tā, kādi valsts tiesību akti un/vai prakse attiecas uz darba ņēmēju un vai tajos vispār paredzētas tiesības faktiski izmantot tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu.
74. Tāpēc Tiesas konstatējumi spriedumā apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. ir jāvērtē, ievērojot toreizējā pamata lietā piemērojamos valsts tiesību aktus. Noteicošais attiecībā uz faktiskas tiesību uz ikgadējā atvaļinājuma izmantošanas iespējas noliegšanu vispirms bija īpaši īsais dažu mēnešu ilgais pārcelšanas laikposms, kā arī tas, ka koplīgumā paredzētajā termiņā, kurā beidzas tiesības uz atvaļinājumu, nebija pietiekami ņemti vērā ārkārtas gadījumi, kā, piemēram, darba ņēmēja darbnespēja.
75. No šāda viedokļa raugoties, principā ir pieļaujams, ka, pastāvot citiem apstākļiem, kuros pienācīgi tiktu ņemta vērā darba ņēmēja vajadzība pēc atvaļinājuma un kuros netiktu radīts darba ņēmēja tiesību aizskārums, noteikums par šo tiesību izbeigšanos pēc noteikta termiņa, ievērojot Tiesas judikatūru, šķiet, būtu atbilstošs Savienības tiesībām (44). Tiktāl, ciktāl attiecīgie priekšnosacījumi tiktu ievēroti, kā parasts gadījums Tiesas ieskatā pastāvētu situācija, uz kuru es norādīju šo secinājumu 38. punktā. Vienīgi rastos jautājums, pie kādiem priekšnosacījumiem tas varētu notikt. Meklējot pamatojumu, ir jāizpēta direktīvas 7. pantā paredzētās robežas dalībvalstu rīcības brīvībai.
b) Pamati pārcelšanas laikposma ierobežošanai laikā
76. Pilnīga šo tiesību izbeigšana, no šeit paustā viedokļa raugoties, katrā ziņā būtu stingri jānoraida, jo tas darba ņēmējam nozīmētu neatgriezeniskus zaudējumus. Spriedums apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. ir jāsaprot tādējādi, ka tiesības uz atvaļinājumu nedrīkst izsmelt, to īstenošanu padarot atkarīgu no grūti izpildāmiem nosacījumiem. Taču tieši šāda situācija ir ilgstošas darba ņēmēja slimības gadījumos, jo slimam darba ņēmējam nebūs iespējams novērst, ka, beidzoties termiņam, viņa tiesības uz atvaļinājumu automātiski un pilnīgi izbeidzas. Tas, vai darba ņēmējs vispār varēs vai nevarēs izmantot savas tiesības uz atvaļinājumu, parasti būs atkarīgs no tā izveseļošanās laika. Līdz šim dalībvalstis ir veikušas īpašus pasākumus. Tāpēc, lai izvairītos no direktīvas mērķu apdraudējuma, šķiet nepieciešams darba ņēmējam nodrošināt tiesības vismaz uz atlikušo atvaļinājumu, ko tas pēc izveseļošanās un atgriešanās darbā attiecīgajā gadījumā varētu izmantot. Vācijas valdība (45) savos rakstveida apsvērumos ir pamatoti norādījusi uz šo nepieciešamību. Tādējādi tiktu apsvērta tikai daļēja tiesību uz atvaļinājumu zaudēšana.
77. Šajos apsvērumos tiek izvirzīti jautājumi par to, cik ilgs ir termiņš, pēc kura tiesības uz atvaļinājumu var izbeigties, kā arī par šā atlikušā atvaļinājuma apmēru. Abus aspektus aplūkojot tuvāk, izrādās, ka tie ir savstarpēji cieši saistīti, jo, piemēram, nosakot vairāk nekā 12 mēnešus ilgu termiņu, katrā ziņā kādā konkrētā laikposmā, kura laikā pārcelšanas laikposms par pirmo gadu pārklātos ar bāzes laikposmu par turpmākajiem sekojošajiem gadiem, rezultāts būtu tāds, ka tiesības uz atvaļinājumu summētos vismaz par diviem gadiem. Tikai tad, kad izbeigtos tiesības uz atvaļinājumu par pirmo gadu, tiesību uz atvaļinājumu apjoms atkal tiktu samazināts līdz atvaļinājuma dienu skaitam, kas atbilst minimālajam ikgadējam atvaļinājumam.
78. Lietas dalībnieki, izņemot V. Šulti, vienbalsīgi norāda uz nepieciešamību ierobežot laikā tiesības uz atvaļinājumu. Praktiski īstenojams pamats, kā to ir ierosinājuši gan iesniedzējtiesa, gan daži lietas dalībnieki, pavērtos, atbilstoši piemērojot SDO Konvencijas Nr. 132 noteikumus. Šīs konvencijas, kuras piemērotību Direktīvas 2003/88 interpretācijai Tiesa ir skaidri apstiprinājusi nesen pasludinātajā spriedumā apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. (46), 9. panta 1. punktā ir paredzēts, ka apmaksātais ikgadējais atvaļinājums “[ir] jāpiešķir un jāizmanto vēlākais astoņpadsmit mēnešus pēc tā gada beigām, par kuru tiesības uz atvaļinājumu ir iegūtas”. Šis regulējums ir jāsaprot kā maksimālais laikposms (47), kā rezultātā, beidzoties paredzētajam termiņam, izbeidzas pastāvošās tiesības uz atvaļinājumu.
79. Ņemot vērā, ka laikposma, kurā tiesības uz atvaļinājumu ir iespējams pārcelt uz nākamo gadu, noteikšana ir dalībvalstu kompetencē attiecībā uz tādu nosacījumu izstrādāšanu, saskaņā ar kuriem darba ņēmējs var izmantot savas tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, Tiesas kompetencē ir vienīgi noteikt, vai ierobežojums laikā ir atbilstošs Savienības tiesībām, turklāt tai īpaši ir jāievēro, lai tiktu veicināti direktīvas mērķi (48).
80. Savienības tiesībām principā nav pretrunā darba ņēmēja tiesību uz atvaļinājumu ierobežošana laikā, kā paredzēts Konvencijas Nr. 132 9. panta 1. punktā, jo Direktīvas 2003/88 7. pantā katrā ziņā nav skaidri noteikta beztermiņa tiesību uz atvaļinājumu piešķiršana. Tas, kā jau es iepriekš izklāstīju, atbilst arī Tiesas sniegtajai interpretācijai, kura sprieduma apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. 43. punktā ir konstatējusi, ka dalībvalstīm ir tiesības pieņemt noteikumus, kuri pat ietver normas par tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu zaudēšanu, tomēr ar noteikumu, ka darba ņēmējam “ir bijusi faktiska iespēja izmantot viņam direktīvā paredzētās tiesības”. Par labu jēdziena “ierobežošana laikā”, kurš jau kopš ilga laika ir paredzēts šajā starptautiskajā regulējumā, principiālai pārņemšanai liecina arī direktīvas preambulas sestais apsvērums, kurā paredzēts, ka ir jāņem vērā Starptautiskās darba organizācijas principi attiecībā uz darba laika organizēšanu.
81. Tāds termiņš, kāds ir paredzēts Konvencijas Nr. 132 9. panta 1. punktā, katrā ziņā būtu atbilstošs Direktīvas 2003/88 7. pantā paredzētajam aizsardzības mērķim, jo darba ņēmējam tādējādi būtu līdz divarpus gadu (49) laikposms, lai izmantotu savu minimālo atvaļinājumu par konkrētu atvaļinājuma gadu. Šis termiņš, objektīvi vērtējot, šķiet pietiekami ilgs, lai nodrošinātu efektīvu tiesību izmantošanu. Turklāt darba ņēmējam pastāvīgi būtu garantija, ka pēc ilgstošas slimības tam būs nodrošināts pietiekami ilgs laikposms atpūtai. Atgriežoties darbavietā, darba ņēmējam būtu tiesības uz vēl vismaz astoņu nedēļu atvaļinājumu (50), bet atgriežoties darbavietā trešā gada pirmajā pusgadā – tiesības pat uz divpadsmit nedēļu ilgu atvaļinājumu atpūtai (51). Līdz ar to katrā ziņā tiktu nodrošinātas tiesības uz atlikušo atvaļinājumu. Ņemot vērā labvēlīgo situāciju, kas līdz ar šā regulējuma pārņemšanu rodas darba ņēmējam, ir jāpieņem, ka faktiski tiktu izpildīts Tiesas izvirzītais nosacījums, kura ievērošanai ir saikne ar valsts likumdevējam paredzētajām pilnvarām likumā noteikt tiesību uz atvaļinājumu izbeigšanos.
82. Ierobežojot laikā darba ņēmēja iespēju tiesības uz atvaļinājumu pārcelt līdz astoņpadsmit mēnešiem, tiktu ņemtas vērā arī darba devēja intereses, un rezultātā līdz ar to tiktu radīts atbilstošs līdzsvars starp abiem. Jo kamēr darba ņēmējam būtu garantija, ka tam katrā ziņā būs atbilstošs laikposms atpūtai, darba devējam būtu drošība, ka rezultātā [darba ņēmēja] tiesības uz atvaļinājumu netiks neierobežoti uzkrātas un ka darba laika organizēšanā neradīsies ar to saistītas grūtības. Tāpat būtu arī attiecībā uz finansiālo slogu, kas izpaustos, ilgākos laikposmos uzkrājot tiesības uz finansiālu atlīdzību. Šo finansiālo saistību prognozējamība un aprēķināmība, ja tiesības uz atvaļinājumu tiktu ierobežotas laikā, darba devējam ļautu veidot ietaupījumus saistībā ar vēl joprojām finansiāli iespējamo. Ņemot vērā labvēlīgos faktorus, ko sniedz tiesību uz atvaļinājumu ierobežošana laikā, darba devējiem vairs nebūtu iemesla atsacīties no “sociālās atturības” (52), kas līdz šim tika praktizēta attiecībā pret smagi slimiem darbiniekiem sarežģītā dzīves posmā, un izmantot sociāli un personāla politikas ziņā nevēlamus uzteikšanas vai līguma laušanas līdzekļus.
c) Dalībvalstu rīcības brīvība termiņa noteikšanā
83. Pārņemot vispārīgo nostādni attiecībā uz tiesību uz atvaļinājumu ierobežošanu laikā, kā tas paredzēts Konvencijas Nr. 132 9. panta 1. punktā, darba laika organizāciju reglamentējošo Savienības tiesību normu kopumā nepastāv kolīzija, taču vienlaikus tiek apšaubīts, vai juridiskā ziņā ir nepieciešama arī tajā paredzētā astoņpadsmit mēnešu termiņa pārņemšana. Turklāt runa ir par ļoti specifisku regulējumu, kas atsevišķi nav pamatots. Tas drīzāk atspoguļo zināmu vienprātību [minētās SDO] konvencijas parakstītājvalstu starpā. Pret šā regulējuma pārņemšanu bez grozījumiem – ar to ir domāts vienīgi astoņpadsmit mēnešu termiņš – liecina, un tas vēl nav viss, Direktīvas 2003/88 preambulas sestā apsvēruma formulējums, kurā attiecībā uz darba laika organizāciju ir noteikts, ka ir “jāņem vērā Starptautiskās darba organizācijas principi”. Šis formulējums, kā es izklāstīšu turpmāk, liek secināt, ka Savienības likumdevēja nolūks nevar būt bijis pārņemt katru starptautiskā līmenī pieņemtu noteikumu darba tiesību jomā, t.i., neatkarīgi no tā, vai tajā ir pienācīgi ņemtas vērā Savienības tiesību sistēmas īpatnības.
84. Pamatojumam vispirms ir jāmin apstāklis, ka, pārņemot Direktīvu 2003/88, [ir] “jāņem vērā” vienīgi SDO principi, kas, semantiski vērtējot, norāda uz zināmu rīcības brīvības ierobežošanu. Kā vēl viens pamats turklāt ir jāmin direktīvā izmantotais jēdziens “princips”. Galvenie atzinumi jeb “principi” juridiskās metodes ziņā iezīmējas ar to, ka tie kā normas uzliek par pienākumu kaut ko, kas var pastāvēt prasībā, atļaujā vai aizliegumā (53). Tie pieprasa, lai kaut kas iespējami lielā mērā tiktu īstenots atbilstoši tiesiskajām un faktiskajām iespējām. Līdz ar to principi ir optimizācijas prasības, kurām raksturīgs tas, ka tās ir iespējams izpildīt atšķirīgos līmeņos un ka nepieciešamais to izpildes līmenis ir atkarīgs ne tikai no faktiskajām, bet arī no tiesiskajām iespējām. Tiesisko iespēju tvērumu nosaka pretēji principi un noteikumi (54).
85. Manuprāt, būtisks ierobežojums ir ar Līgumiem izveidotā Savienības tiesību sistēmas autonomija (55), kuras nodrošināšana ir Tiesas kompetencē. Neņemot vērā daudzu gadu sadarbību starp Eiropas Savienību un SDO, kā arī daudzu dalībvalstu līdzdalību ekonomikas un sociālās politikas jomā, Eiropas Savienībai kā supranacionālai organizācijai pašai nav ne nolīguma puses (56), ne SDO novērotājas statusa. Attiecīgi, tikai ievērojot Savienības pašierobežošanos, ir iespējams vērtēt Savienības tiesību aktus to atbilstības SDO tiesībām ziņā.
86. Turklāt ir jānorāda, ka analoga 18 mēnešu termiņa piemērošana, kā pareizi atzīmējusi Komisija, beigu beigās novestu pie daļējas valstu noteikumu un prakses harmonizēšanas, lai gan no Direktīvas 2003/88 7. panta nav secināms, par kādu laikposmu ir jānodrošina tiesības uz atvaļinājumu un darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā – finansiāla atlīdzība saistībā ar nepārtrauktu ilgstošu slimību. Tikpat maz ir atrodami pamati tam, ka Savienības likumdevējs šādā gadījumā analogi gribētu tuvoties Konvencijas Nr. 132 9. panta 1. punktā paredzētajam maksimālajam pārcelšanas termiņam pēc bāzes gada beigām. Tā kā Direktīvas 2003/88 7. pantā nav Savienības nozīmes regulējuma, šis termiņš ir jāuzskata par īstenošanas noteikumu (57) priekšmetu, un tāpēc tas ietilpst valsts tiesību normu piemērošanas jomā un/vai praksē, kurām turklāt ir jābūt piemērotām, lai nodrošinātu direktīvas mērķu sasniegšanu.
87. Atbilstoši pašreizējam Savienības tiesību stāvoklim katrā atsevišķajā gadījumā ir jāpārbauda, vai valsts tiesību normas un/vai prakse ļauj darba ņēmējam izmantot tam ar Direktīvu 2003/88 piešķirtās tiesības, turklāt šo tiesību apjoms ir jānosaka, ņemot vērā direktīvas 7. panta 1. punkta mērķus.
88. Pārcelšanas laikposma ierobežošana līdz astoņpadsmit mēnešiem, kā tas paredzēts Konvencijas Nr. 132 9. panta 1. punktā, pēc kuriem izbeidzas darba ņēmēja tiesības uz atvaļinājumu, katrā ziņā šķiet pietiekami ilgs un līdz ar to beigu beigās piemērots laikposms, lai sprieduma apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. nozīmē ļautu tam faktiski izmantot tiesības uz atvaļinājumu. Turklāt ir jāuzsver, ka šis laikposms ir orientējošs, kurš dalībvalstīm pēc iespējas ir jāievēro, veicot noteikumu transponēšanu valsts tiesībās. Manuprāt, to paredz Direktīvas 2003/88 preambulas sestajā apsvērumā jau minētais izteikums par saikni starp Savienības tiesībām un SDO tiesību aktiem.
89. Savukārt šī saikne iepriekš minēto iemeslu (58) dēļ tomēr tik tālu nesniedzas, un tāpēc arī juridiski tai nav tādas ietekmes, lai saistošs būtu vienīgi Konvencijas Nr. 132 9. panta 1. punktā noteiktais maksimālais termiņš. Gluži otrādi, šķiet, ka dalībvalsts atkāpe no šā termiņa ir tiesiski iespējama. Proti, ievērojot, ka Direktīva 2003/88 atbilstoši tās 1. panta 1. punktam nosaka vienīgi “minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai” un saskaņā ar tās 15. pantu neskar dalībvalstu tiesības “piemērot vai ieviest normatīvus un administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzībai vai kas veicina vai atļauj piemērot koplīgumus vai citus līgumus starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē, kuri ir labvēlīgāki darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai”, šķiet konsekventi Savienības tiesību sistēmā dalībvalstīm piešķirt tiesības pieņemt noteikumus, kuros darba ņēmējam varbūtēji tiek paredzēti izdevīgāki termiņi. Katrā ziņā dalībvalstis nedrīkst atteikties noteikt izdevīgākus termiņus, atsaucoties uz Konvencijas Nr. 132 9. panta 1. punktā ietverto maksimālo termiņu, it īpaši tādēļ, ka SDO konvencijās tiek noteikti vienīgi minimālie starptautiskie standarti (59), kurus Savienības tiesībās būtībā var pārsniegt. Tas tieši attiecas arī uz Direktīvu 2003/88, kurā Konvencijas Nr. 132 minimālās prasības dažviet ir pārsniegtas, piemēram, atšķirībā no konvencijas 3. panta 3. punktā paredzētajām trim darba nedēļām paredzot četru nedēļu ilgu minimālo atvaļinājumu.
90. Attiecībā uz šīs prejudiciālās tiesvedības mērķiem no teiktā izriet, ka iespējas pārcelt tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu gan var pastāvēt vismaz 18 mēnešus, tomēr tas nav obligāti. Tādēļ uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild šādi.
d) Starpsecinājums
91. Nobeigumā ir jākonstatē, ka tādā situācijā, kāda ir pamata lietā, kurai ir raksturīgi ilgi darba ņēmēja slimības laikposmi, ņemot vērā direktīvas mērķus, darba ņēmēja un darba devēja interešu saskaņa vislabāk ir panākama tad, ja tiek noteikts pārcelšanas laikposma ierobežojums laikā, kurš noved pie tā, ka tiesības uz atvaļinājumu, kuras ir radušās attiecīgajā bāzes gadā, izbeidzas pēc noteikta termiņa izbeigšanās, ja tiek garantēts, ka tiesību uz atvaļinājumu mērķis tiek nodrošināts arī ilgstoši slimu darba ņēmēju gadījumā. Tas nozīmē, ka, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, tādā pašā mērā ir jāizbeidzas attiecīgajām tiesībām uz finansiālu atlīdzību. Tātad kā atlikušās tiesības tiktu saglabātas attiecīgās, nākamajā gadā no jauna radušās tiesības uz atvaļinājumu.
92. Termiņa, pēc kura beigām izbeidzas tiesības uz atvaļinājumu vai tiesības uz atlīdzību par atvaļinājumu, noteikšana ir uzskatāma par īstenošanas noteikumu, kas ietilpst valsts tiesību normās un/vai praksē, turklāt tam tomēr ir jābūt tādam, lai nodrošinātu direktīvas mērķus sasniegšanu. Tas, ņemot vērā Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta mērķus, ir jākonstatē katrā atsevišķajā gadījumā. Ierobežojums laikā līdz 18 mēnešiem katrā ziņā ir pietiekams attiecībā uz šiem mērķiem. Turpretim tikai sešu mēnešu pārcelšanas iespēja, kā tas bija apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., neatbilst šīm prasībām (60).
4) Nobeiguma secinājumi
93. Visbeidzot, ņemot vērā judikatūras attīstību, ir jāvērtē šajā izpētē aplūkotā interpretācija saistībā ar Tiesas konstatējumiem apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c.
94. Minētajā spriedumā Tiesa cita starpā ir nospriedusi:
“Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā tādas valsts tiesību normas vai prakse, saskaņā ar kurām tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izbeidzas, beidzoties bāzes laikposmam un/vai valsts tiesībās noteiktajam pārcelšanas laikposmam, pat ja darba ņēmējs visu vai daļu no bāzes laikposma ir bijis slimības atvaļinājumā un viņa darba nespēja ir ilgusi līdz viņa darba tiesisko attiecību izbeigšanai, kas ir bijis iemesls, kādēļ viņš nav varējis izmantot savas tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu.”
95. Es uzskatu, ka šis Tiesas konstatējums, lai tiktu ņemti vērā pamata lietas īpašie apstākļi un tiktu paredzēta iespēja tiesības ierobežot laikā, ir jāpapildina ar šādiem konstatējumiem:
Direktīvas 7. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā valsts tiesību normas vai prakse, saskaņā ar kurām tiesības uz atvaļinājumu vai atlīdzību par atvaļinājumu izbeidzas, beidzoties bāzes laikposmam vai pārcelšanas laikposmam, pat ja darba ņēmējam ir bijusi ilgstoša darbnespēja, tiktāl, ciktāl pārcelšanas laikposms ir ierobežots tā, ka tiek nodrošināts sākotnējais tiesību uz atvaļinājumu mērķis.
Iespēja pārcelšanas laikposmu pagarināt līdz vismaz astoņpadsmit mēnešiem pēc bāzes gada beigām atbilst šai prasībai, tomēr Savienības tiesībās tas nav obligāti prasīts. Dalībvalstīm drīzāk ir atļauts, ievērojot direktīvā noteiktās robežas, pieņemt citus noteikumus.
96. Mans pirmais priekšlikums nolēmumam ir vispārējs un izsaka to, ka tiesību uz atvaļinājumu vai atlīdzību par atvaļinājumu ierobežojums Savienības tiesībās ir principā iespējams tiktāl, ciktāl tas ir atbilstošs ikgadējā atvaļinājumā paredzētās atpūtas mērķim. Tas cita starpā pieļauj šo tiesību daļēju zaudēšanu pēc termiņa, kas ir jānosaka dalībvalstij. Ar manu otro priekšlikumu tiek sniegta atbilde uz iesniedzējtiesas otro jautājumu, turklāt tiek paskaidrots, ka tiesību uz atvaļinājumu pārcelšanas ierobežošana līdz astoņpadsmit mēnešu laikposmam ir atbilstoša Savienības tiesībām.
VII – Secinājumi
97. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Landesarbeitsgericht Hamm uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tam pretrunā ir tādas valsts tiesību normas vai prakse, saskaņā ar kurām tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izbeidzas, beidzoties bāzes laikposmam un/vai valsts tiesībās noteiktajam pārcelšanas laikposmam, pat ja darba ņēmējs visu vai daļu no bāzes laikposma ir bijis slimības atvaļinājumā un darba ņēmēja darbnespēja ir ilgusi līdz darba tiesisko attiecību izbeigšanai, kas ir bijis iemesls, kādēļ darba ņēmējs nav varējis izmantot savas tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu;
2) Direktīvas 2003/88 7. panta 1. un 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts tiesību normas vai prakse, saskaņā ar kuru tiesības uz atvaļinājumu vai atlīdzību par atvaļinājumu izbeidzas, beidzoties bāzes laikposmam vai pārcelšanas laikposmam, pat ja darba ņēmējam ir bijusi ilgstoša darbnespēja, tiktāl, ciktāl pārcelšanas laikposms ir ierobežots tā, ka tiek nodrošināts sākotnējais tiesību uz atvaļinājumu mērķis;
3) pārcelšanas iespēja uz vismaz astoņpadsmit mēnešu laikposmu pēc bāzes gada beigām atbilst šai prasībai, tomēr Savienības tiesībās tas nav obligāti prasīts. Dalībvalstīm drīzāk ir atļauts, ievērojot direktīvā noteiktās robežas, pieņemt citus noteikumus.
1 – Oriģinālvaloda un tiesvedības valoda – vācu.
2 – OV L 299, 9. lpp.
3 – 2009. gada 20. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑350/06 un C‑520/06 Schultz‑Hoff u.c. (Krājums, I‑179. lpp.).
4 – Atbilstīgi LES un LESD izmantotajiem nosaukumiem jēdzienu “Savienības tiesības” lieto kā kopīgu jēdzienu attiecībā uz Kopienas un Savienības tiesībām. Tiktāl, ciktāl turpmāk tekstā runa būs par atsevišķiem primāro tiesību aktu noteikumiem, tiks minēti ratione temporis spēkā esoši noteikumi.
5 – Skat. iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., 23. punkts; 2001. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑173/99 BECTU (Recueil, I‑4881. lpp., 30. punkts) un 2004. gada 18. marta spriedumu lietā C‑342/01 Merino Gómez (Recueil, I‑2605. lpp., 30. punkts).
6 – Skat. iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., 61. punkts.
7 – Skat. iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā BECTU, 43. punkts, un lietā Merino Gómez, 29. punkts, kā arī 2006. gada 16. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑131/04 un C‑257/04 Robinson‑Steele u.c. (Krājums, I‑2531. lpp., 48. punkts); attiecībā uz Direktīvu 2003/88 skat. iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., 22. punkts; 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑277/08 Vicente Pereda (Krājums, I‑8405. lpp., 18. punkts) un 2010. gada 22. aprīļa spriedumu lietā C‑486/08 Zentralbetriebsrat der Landeskrankenhäuser Tirols (Krājums, I‑3527. lpp., 28. punkts).
8 – Skat. iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā BECTU, 44. punkts, un lietā Merino Gómez 30. punkts, kā arī iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., 23. punkts, un iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Vicente Pereda, 21. punkts.
9 – Skat. iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., 25. punkts, un iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Zentralbetriebsrat der Landeskrankenhäuser Tirols, 30. punkts.
10 – Skat. iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., 42. punkts.
11 – Turpat, 43. punkts.
12 – 1963. gada 8. janvāra Bundesurlaubsgesetz [Likuma par darba ņēmēju minimālo atvaļinājumu], 2002. gada 7. maija redakcijā, 7. panta 3. punktā ir paredzēts, ka gadījumā, ja atvaļinājums tiek pārcelts, tas ir jāpiešķir un jāizmanto nākamā kalendārā gada pirmajos trīs mēnešos. Tomēr iepriekš minētajā lietā bija piemērojama Bundesversicherungsanstalt für Angestellte [Federālā darbinieku apdrošināšanas dienesta] darbinieku ģenerālvienošanās (“MTAng‑BfA”), kuras 47. panta 7. punktā bija noteikts, ka gadījumā, ja atvaļinājumu nav iespējams izmantot līdz attiecīgā gada beigām, tas ir jāizmanto līdz nākamā gada 30. aprīlim (tātad četru mēnešu laikā). Ja darba apstākļu dēļ, sakarā ar darbnespēju vai aizsardzības termiņiem saskaņā ar Mutterschutzgesetz [Likumu par mātes aizsardzību] atvaļinājumu nav iespējams izmantot līdz 30. aprīlim, tas jāizmanto līdz 30. jūnijam (tātad sešu mēnešu laikā).
13 – Skat. iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., 44. punkts.
14 – Turpat, 25. punkts.
15 – Skat. iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā BECTU, 53. punkts.
16 – Saskaņā ar pamata lietas dalībnieku atbildēm uz Tiesas jautājumiem.
17 – Skat. lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, 9. lpp.
18 – Šis Tiesas konstatējums, kā es jau iepriekš izsmeļoši esmu izklāstījusi savos 2008. gada 24. janvāra secinājumos apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. (spriedums iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē; 66. un nākamie punkti), ir saskanīgs ar starptautiskajām darba tiesībām. Proti, pret tiesību uz atvaļinājumu sasaisti ar darba ņēmēja darbspējām liecina tas, ka atbilstoši SDO Konvencijas Nr. 132 5. panta 4. punkta nepārprotamajam tekstam “darba kavējumi tādu iemeslu dēļ, kuri nav atkarīgi no darba ņēmēja gribas, kā, piemēram, slimība, nelaimes gadījums vai grūtniecība, [ir] jāuzskata par darba laiku”. Tās pašas konvencijas 6. panta 2. punktā ir skaidri precizēts, ka “darbnespējas periodus, kas radušies slimības vai nelaimes gadījuma dēļ, [nevar] ieskaitīt paredzētajā ikgadējā atvaļinājuma minimālajā laikposmā”. Šajā ziņā skat. arī Leinemann, W., “Reformversuche und Reformbedarf im Urlaubsrecht”, Betriebs‑Berater, 1995, 1958. lpp., kurā pausts, ka attiecībā uz tiesību pastāvēšanu neesot nozīmes tam, vai darba ņēmējs ir strādājis. Ne Vācijas tiesībās, ne SDO Konvencijā Nr. 132 nav paredzēts, ka tiesībām uz atvaļinājumu būtu sakars ar darba ņēmēja darbu vai ka atvaļinājums būtu kā kompensācija par darbību saistībā ar tiesībām uz atvaļinājumu.
19 – Skat. šo secinājumu 35. punktu.
20 – Skat. Dornbusch, G. un Ahner, L., “Urlaubsanspruch und Urlaubsabgeltung bei fortdauernder Arbeitsunfähigkeit des Arbeitnehmers”, no: Neue Zeitschrift für Arbeitsrecht, 4/2009, 182. lpp., kuri norāda uz to, ka tiesībām uz atlīdzību ir ierobežojumi, proti, ka faktiski, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, atlīdzināmajām tiesībām uz atvaļinājumu ir jābūt izmantotām. Raksta autori uzskata, ka gadījumā, ja ilgstošas darba ņēmēja darbnespējas dēļ nav bijis iespējams izmantot tiesības uz atvaļinājumu, beigu beigās nevar izmantot arī tām paredzēto aizstājēju.
21 – Skat. Eppinger, C., “Zur Bilanzierung von Urlaubsrückstellungen im Lichte der aktuellen arbeitsrechtlichen Rechtsprechung”, Der Betrieb, 1/2010, 10. lpp., kurš Tiesas jauno judikatūru izprot tādējādi, ka atvaļinājuma dienas, kuras darba ņēmējs nav izmantojis un līdz ar to, neatrodoties darbā, arī uzkrājis, nākamajā gadā netiek zaudētas. Savukārt Bauckhage‑Hoffer, F., Buhr, M. un Roeder, J.‑J., “Aktuelle Entwicklungen im deutschen Urlaubsrecht unter europarechtlichem Einfluss”, Betriebs-Berater, 8/2011, 505. lpp., uzskata, ka Tiesas jaunā judikatūra ir virzīta uz to, lai slimu darba ņēmēju tiesības uz atvaļinājumu būtu neierobežotas laikā. Gaul, B., Josten, D. un Strauf, H., “EuGH: Urlaubsanspruch trotz Dauerkrankheit”, Betriebs‑Berater, 2009, 489. lpp., no darba ņēmēja ilgstošas slimības dēļ termiņā neizmantoto tiesību uz atvaļinājumu izbeigšanās iespējas izslēgšanas secina, ka šīs tiesības pēc pārcelšanas laikposma beigām tiek pārceltas uz turpmākajiem gadiem.
22 – Skat. 2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑124/05 Federatie Nederlandse Vakbeweging (Krājums, I‑3243. lpp., 30. punkts), kā arī iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., 30. punkts.
23 – Skat. Vācijas valdības apsvērumu 29. punktu.
24 – Skat. Komisijas apsvērumu 27. punktu.
25 – Skat. KHS apsvērumu 11. un 12. lpp.
26 – Skat. arī Dornbusch, G. un Ahner, L., iepriekš minēti 20. zemsvītras piezīmē, 182. lpp.
27 – Šajā ziņā skat. Gaul, B., Josten, D. un Strauf, H., iepriekš minēti 20. zemsvītras piezīmē, 501. lpp., kuri norāda uz to, ka ikgadējā atvaļinājuma pagarināšana nenoved pie atbilstoši lielākas darba ņēmēja atpūtas; katrā ziņā šī atpūta neesot pat svarīga, ja arī atvaļinājuma laikā tiek saglabāta iespēja veikt citas darbības.
28 – Skat. KHS apsvērumu 11. un 12. lpp.
29 – Skat. 1993. gada 17. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑72/91 un C‑73/91 Sloman Neptun (Recueil, I‑887. lpp., 26. punkts) un 1987. gada 29. septembra spriedumu lietā 126/86 Gimenez Zaera (Recueil, 3697. lpp., 14. punkts). Šajā ziņā skat. Krebber, S., EUV/EGV – Kommentar, izdots Christian Calliess/Matthias Ruffert, 3. izdevums, Minhene, 2007, EKL 136. pants, 31. un 38. punkts, 1578. un nākamās lpp., kā arī Rebhahn, R. un Reiner, M., EU‑Kommentar, izdots Jürgen Schwarze, 2. izdevums, EKL 136. pants, 6. punkts, 1328. lpp., kuri norāda uz to, ka EK līguma 136. panta pamatfunkcija ir sniegt palīdzību sekundāro tiesību aktu un citu primāro tiesību aktu noteikumu interpretācijā.
30 – Skat. Dornbusch, G. un Ahner, L., iepriekš minēti 20. zemsvītras piezīmē, kuri paskaidro, ka darba devējs turpmāk noteikti rūpīgāk apsvērs, vai ir iespējams saglabāt darba tiesiskās attiecības ar ilgstoši darbnespējīgu darba ņēmēju vai arī labāk meklēt iespēju atbrīvoties no šā darba ņēmēja, ja tas laika gaitā un neierobežoti laikā uzkrāj tiesības uz atvaļinājumu, kuras ir jāatlīdzina vēlākas darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā. Raksta autori uzskata, ka Tiesas spriedums apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. maz aizsargā darba ņēmēju, jo attiecīgajam darba ņēmējam taču esot bijis jārēķinās ar ātrāku uzteikumu slimības dēļ. Krieger, S. un Arnold, C. savā darbā “Urlaub 1. + 2. Klasse – Das BAG folgt der Schultz-Hoff-Entscheidung des EuGH”, Neue Zeitschrift für Arbeitsrecht, 10/2009, 533. lpp., uzskata, ka uzņēmumiem attieksmē pret ilgstoši slimiem darba ņēmējiem būtu jāapsver, vai tiem nolūkā izvairīties no turpmāka sloga saistībā ar atlīdzību par atvaļinājumu un atbilstošu uzkrājumu izveidi nebūtu jāmēģina savlaicīgi panākt darba tiesisko attiecību izbeigšanu. Tomēr darba autori pieļauj, ka arī turpmāk vēl būs gadījumi, kad darba devējs sociālu iemeslu dēļ atteiksies no šādu darba tiesisko attiecību izbeigšanas. Straube, G. un Hilgenstock, C. darbā “Jeder Urlaub ist eine kleine Kündigung – Schultz‑Hoff in der Praxis”, Arbeitrecht Aktuell, 2010, 333. lpp., pauž bažas par to, ka darba devējs tālredzīgi slimības iemeslu dēļ uzsaka darba tiesiskās attiecības, lai novērstu “turpmāku tiesību uzkrāšanu”, un uzskata, ka tas nav nepamatoti. Glaser, R. un Lüders, H. savā darbā “§ 7 BUrlG auf dem Prüfstand des EuGH”, Betriebs-Berater, 2006, 2692. lpp., uzskata, ka darbspējīgu darba ņēmēju gadījumā laikā neierobežota [tiesību] pārcelšana novestu pie tā, ka darba devēji tiktu pakļauti spiedienam, proti, uzsakot darba līgumu, savlaicīgi atbrīvoties no ilgstoši slimiem darba ņēmējiem. Pretējā gadījumā tiktu ievērojami uzkrātas tiesības uz atvaļinājumu, kuras, zināmos apstākļos izbeidzot darba tiesiskās attiecības, esot jāatlīdzina, kas savukārt varētu nozīmēt būtisku kaitējumu uzņēmuma interesēm.
31 – Skat. KHS apsvērumu 11. lpp.
32 – Skat. Dānijas valdības apsvērumu 15. punktu.
33 – Uz to norāda arī ģenerāladvokāte Kokote [J. Kokott] savu secinājumu, kas sniegti 2006. gada 12. janvārī lietā Federatie Nederlandse Vakbeweging (spriedums iepriekš minēts 22. zemsvītras piezīmē), 32. punktā. Tajā viņa paskaidro, ka pārmērīga tiesību uz atvaļinājumu uzkrāšana var novest pie problēmām brīdī, kad tas jāizmanto. It īpaši, ja ilgi atvaļinājuma laikposmi tiek ņemti ārpus ierastā brīvdienu laikposma, ir īpaši grūti nodrošināt [atvaļinājuma] aizstāšanu.
34 – Šajā ziņā skat. Durán López, F. darbu “Notas sobre la incidencia de la situación de incapacidad temporal en el disfrute del derecho a vacaciones – Comentario a las Sentencias del Tribunal de Justicia UE de 20 de enero de 2009 y de 10 de septiembre de 2009, y del Tribunal Supremo, Social, de 24 de junio de 2009”, Revista española de Derecho del Trabajo, 2010, 125. lpp., kurā tā autors norāda uz pretrunīgajām darba ņēmēju un darba devēju interesēm. Darba autors uzskata, ka tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu vienmēr ir jāizmanto saskaņā ar darba devēja interesēm. Tādējādi, piemēram, nosakot atvaļinājuma laikposmu, ir jāņem vērā tādi pamatoti apsvērumi, kuri skar uzņēmuma intereses.
35 – Skat. Eppinger C., iepriekš minēts 21. zemsvītras piezīmē, 10. lpp., kurš savā darbā norāda uz izmaksu slogu, kas uzņēmumiem būtu gaidāms pēc turpmākajām [darba ņēmēja] tiesībām uz atvaļinājumu. Straube G. un Hilgenstock C., iepriekš minēti 30. zemsvītras piezīmē, 333. lpp., arī norāda uz to, ka līdz ar iespēju daudzu gadu gaitā uzkrāt ievērojamas tiesības uz atvaļinājumu darba devējam rastos ļoti lieli finanšu riski. Gaul, B., Josten, D. un Strauf, H., iepriekš minēti 21. zemsvītras piezīmē, 500. lpp., pieņem, ka tiesību uz atvaļinājumu pārcelšana vairākus gadus un no tās izrietošās tiesības uz kompensāciju par atvaļinājumu varētu novest pie ievērojama ekonomiskā sloga.
36 – Skat. KHS apsvērumu 10.–13. lpp.
37 – Skat. iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā BECTU, 60. punkts.
38 – Skat. Rebhahn, R. un Reiner, M., iepriekš minēti 29. zemsvītras piezīmē, EKL 137. pants, 73. punkts, 1369. lpp.
39 – Skat. KHS apsvērumu 14. lpp.
40 – Šajā ziņā skat. Dornbusch, G. un Ahner, L., iepriekš minēti 20. zemsvītras piezīmē, 182. lpp., kuri noraida, ka tiesības uz atlīdzību tiek klasificētas kā vispārējas tiesības uz pabalstu vai naudas kompensāciju. Gaul, B., Josten, D. un Strauf, H., iepriekš minēti 21. zemsvītras piezīmē, 489. lpp., tiesības uz atlīdzību nosauc par atvaļinājuma surogātu. Saskaņā ar Glaser, R. un Lüders, H. viedokli, iepriekš minēti 30. zemsvītras piezīmē, 2693. lpp., tiesību uz atlīdzību par atvaļinājumu gadījumā runa ir par dabisko tiesību uz atvaļinājumu aizstājēju. Tās ir nevis tiesības uz pabalstu, bet gan ar atvaļinājumu regulējošajām tiesību normām saistītas tiesības uz naudas summas izmaksu. Darba tiesisko attiecību izbeigšanas dēļ vairs neizpildāmās darba ņēmēja tiesības uz atbrīvošanu no darba pienākumiem būtu jākompensē. Līdz ar to tiesības uz atlīdzību par atvaļinājumu, nemaz neņemot vērā vairs neizpildāmo atbrīvošanu no darba pienākumiem, esot saistītas ar tādiem pašiem priekšnosacījumiem, kādi ir attiecībā uz aizstātajām tiesībām uz atvaļinājumu.
41 – Šis secinājums izriet no sprieduma apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. (iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 60. punkts) un sprieduma apvienotajās lietās Robinson‑Steele u.c. (iepriekš minēts 7. zemsvītras piezīmē, 58. punkts), kuros Tiesa paskaidroja, ka pamatojums prasībai apmaksāt šo atvaļinājumu ir tāds, ka darba ņēmējs šī atvaļinājuma laikā ir situācijā, kas algas ziņā ir pielīdzināma darba laikposmiem, kā arī no konstatējuma spriedumā apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c. (61. punkts), saskaņā ar kuru Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktā paredzētā finansiālā atlīdzība ir jāaprēķina tā, it kā darba ņēmējs būtu situācijā, kas pielīdzināma situācijai, ja viņš šīs tiesības būtu izmantojis savu darba attiecību laikā.
42 – Straube, G. un Hilgenstock, C., iepriekš minēti 30. zemsvītras piezīmē, 333. lpp., atsaucoties uz Vācijas tiesībām, norāda uz to, ka saistībā ar tiesībām uz atlīdzību par atvaļinājumu esot jāmaksā nodokļi un jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas.
43 – Skat. iepriekš 22. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Federatie Nederlandse Vakbeweging, 29. punkts, kā arī iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā Merino Gómez, 30. punkts, un lietā BECTU, 44. punkts.
44 – Šajā ziņā skat. Mestre, B., “Evolution in continuity – the ECJ reinforces its protection of the right to annual leave”, European Law Reporter, Nr. 2, 2009, 62. lpp., kurš norāda, ka tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu izbeigšanās pēc noteikta termiņa absolūti nav pretrunā Savienības tiesībām – ar noteikumu, ka darba ņēmējam faktiski ir bijusi iespēja izmantot tam ar direktīvu piešķirtās tiesības.
45 – Skat. Vācijas valdības apsvērumu 35. punktu.
46 – Iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētais spriedums apvienotajās lietās Schultz‑Hoff u.c., 38. punkts. Skat. diskusiju rakstos par nozīmi, kāda Savienības tiesību sistēmā ir piešķirta SDO konvencijai. Korda, M. un Pennings, F., “The legal character of international social security standards”, European Journal of Social Security, 10. sējums, 2008, Nr. 2, 132. lpp., uzskata, ka Eiropas Savienībai nav kompetences izstrādāt juridiski saistošus sociālās nodrošinātības standartus. Šā iemesla dēļ SDO un Eiropas Padomes paspārnē parakstītajām konvencijām esot noteicošā nozīme sociālās nodrošinātības starptautisko standartu pilnveidošanā. Bercusson, B., “The European Court of Justice, Labour Law and ILO Standards”, 50 Jahre EU – 50 Jahre Rechtsprechung des Europäischen Gerichtshofs zum Arbeits- und Sozialrecht, Bādenbādene, 2008, 58. un nākamās lpp., atzīst, ka Tiesai būtu jābūt aktīvākai lomai Eiropas sociālā modeļa konstitucionalizēšanā un tai, interpretējot Savienības primāros un sekundāros tiesību aktus, būtu jāņem vērā SDO standarti. Murray, J., “The Working Time Directive and Future Prospects for ILO Rules on Working Time”, Transnational Labour Regulation – The ILO and EC compared, 175. lpp., uzskata, ka starp darba laika direktīvu un SDO tiesībām pastāv liela konverģence attiecībā uz regulējošo noteikumu priekšmetu un mērķi.
47 – Tā uzskata arī Dornbusch, G. un Ahner, L., iepriekš minēti 20. zemsvītras piezīmē, 182. lpp., Glaser, R. un Lüders, H., iepriekš minēti 30. zemsvītras piezīmē, 2692. lpp., un Leinemann, W., iepriekš minēts 18. zemsvītras piezīmē, 1959. lpp.
48 – Skat. šo secinājumu 43. punktu.
49 – To veido divpadsmit mēneši atvaļinājuma gadā (bāzes laikposms) un 18 mēneši pēc atvaļinājuma gada beigām (pārcelšanas laikposms).
50 – To veido esošā un iepriekšējā gada atvaļinājums.
51 – To veido esošā gada un abu iepriekšējo gadu atvaļinājums.
52 – Jēdziens, ko ir izmantojuši Gaul, B., Josten, D. un Strauf, H., iepriekš minēti 21. zemsvītras piezīmē, 501. lpp.
53 – Skat. Alexy, R., Theorie der Grundrechte, Bādenbādene, 1985, 72. lpp.
54 – Skat. Alexy, R., iepriekš minēts 53. zemsvītras piezīmē, 75. un nākamās lpp.; līdzīgi uzskata Röthel, A., Europäische Methodenlehre (izdevējs Karl Riesenhuber), § 12, 37. punkts, 289. lpp., kurš norāda uz to, ka principi nenodrošina “stingras” mērauklas un ka tie regulāri atrodas iekšējā maiņspēlē atkarībā no “mainīgās sistēmas” veida. Larenz, K., Methodenlehre der Rechtswissenschaft, 6. izdevums, Heidelberga, 1991, 169. lpp., paskaidro, ka nav principu bez izņēmumiem un tie var būt pretēji jeb kolīzijā. Tie nenozīmē ekskluzivitātes prasību – t.i., tos nedrīkst formulēt pēc shēmas “tikai ja…, tad”. Darba autors norāda uz to, ka principi savu patieso jēdzienisko saturu atklāj tikai savstarpējā saiknē ar savstarpēju papildināmību un ierobežošanu. To īstenošanai ir nepieciešama konkretizācija, izmantojot apakšprincipus un atsevišķus vērtējumus ar patstāvīgu būtību. Frenz, W., Handbuch Europarecht, 4. sējums (Europäische Grundrechte), Berlīne, 2009, § 11, 133. lpp., 438. punkts, uzskata, ka principiem ir raksturīgi, ka to saturs nav jāīsteno pilnā apmērā. Gluži otrādi, tie ir paredzēti optimizācijai. Ir jāveic pasākumi, kuri veicina principos ietverto mērķi.
55 – Skat. 1963. gada 5. februāra spriedumu lietā 26/62 Van Gend &Loos (Recueil, 1. un 3. lpp.) un 1964. gada 15. jūlija spriedumu lietā 6/64 Costa (Recueil, 1251. un 1269. lpp.). Skat. 1991. gada 14. decembra atzinumu 1/91 (Recueil, I‑6079. lpp., 35. punkts), kā arī 2011. gada 8. marta atzinumu 1/09 (Krājums, I‑0000. lpp., 67. punkts).
56 – Skat. Böhmert, S., Das Recht der ILO und sein Einfluss auf das deutsche Arbeitsrecht im Zeichen der europäischen Integration, 211. lpp., kurš noskaidro jautājumu par toreizējās Eiropas Kopienas iespējamām tiesībām attiecībā uz SDO.
57 – Skat. šo secinājumu 43. punktu.
58 – Skat. šo secinājumu 84. un 85. punktu.
59 – Skat. Korda, M. un Pennings, F., iepriekš minēti 46. zemsvītras piezīmē, 134. lpp., kuri norāda uz to, ka konvencijās, kuras SDO ietvaros tika noslēgtas pēckara laikā, ir noteikti vienīgi minimālie standarti. Līdzīgu viedokli pauž arī Böhmert, S., iepriekš minēts 56. zemsvītras piezīmē, 211. lpp., kurš uzskata, ka SDO mērķis ir visās dalībvalstīs nodrošināt tiesību minimumu. Šis secinājums izriet no SDO statūtu 19. panta 8. punkta, saskaņā ar kuru “kādas konvencijas vai ieteikumu pieņemšana konferencē vai konvencijas ratifikācija, ko veic tās dalībnieki, nekādā gadījumā neietekmē tiesību aktus, piešķīrumus, praksi vai vienošanos, kas attiecīgajiem darbiniekiem nodrošinātu labvēlīgākus apstākļus, nekā paredzēts konvencijā vai ieteikumā”. SDO dalībniekiem nav arī liegts atstāt spēkā vai ieviest augstākus standartus. Turklāt tie līdz SDO standartu līmenim var pazemināt citus valsts tiesību aktu noteikumus.
60 – Skat. šo secinājumu 40. un 74. punktu.