Lieta C‑47/08

Eiropas Komisija

pret

Beļģijas Karalisti

Valsts pienākumu neizpilde – EKL 43. pants – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Notāri – Pilsonības nosacījums – EKL 45. pants – Dalība valsts varas īstenošanā – Direktīva 89/48/EEK

Sprieduma kopsavilkums

1.        Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Atkāpes – Darbības, kas saistītas ar valsts varas īstenošanu – Notāra darbības – Izslēgšana – Pilsonības nosacījums pieejai notāra profesijai – Nepieļaujamība

(EKL 43. pants un 45. panta pirmā daļa)

2.        Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Pamatotības pārbaude Tiesā – Vērā ņemamais stāvoklis – Stāvoklis argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās –Neskaidrība, kas izriet no īpašajiem apstākļiem, kādos norisējis likumdošanas process – Pienākumu neizpildes neesamība

(EKL 43. pants, 45. panta pirmā daļa un 226. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/36)

1.        EKL 43. pantā noteiktos pienākumus nepilda dalībvalsts, kuras tiesiskajā regulējumā iecelšana notāra amatā ir pakārtota pilsonības nosacījumam, ja šīs dalībvalsts tiesību sistēmā notāriem uzticētās darbības nav dalība valsts varas īstenošanā EKL 45. panta pirmās daļas izpratnē. Šajā ziņā EKL 45. panta pirmajā daļā paredzētais ir atkāpe, kas tiek izdarīta no pamatnoteikuma par brīvību veikt uzņēmējdarbību un kas jāinterpretē tādējādi, lai tā būtu piemērojama tikai galīgas nepieciešamības gadījumā to interešu aizsardzībai, kuras dalībvalstīm šajā tiesību normā ļauts aizstāvēt. Turklāt šī atkāpe ir piemērojama tikai darbībām, kuras pašas par sevi ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā.

Lai izvērtētu, vai notāriem uzticētās darbības ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā, ir jāņem vērā notāru veikto darbību raksturs. Šajā ziņā, lai arī notariālie akti ir apveltīti ar svarīgām tiesiskām sekām, dažādās notāru veiktās darbības nav tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā EKL 45. panta pirmās daļas izpratnē, ciktāl īpaša nozīme ir vai nu dalībnieku gribai, vai tiesas uzraudzībai vai nolēmumam.

Proti, pirmkārt, jautājumā par apliecinātiem aktiem norādāms, ka apliecina tikai aktus vai vienošanās, ko brīvprātīgi noslēguši to dalībnieki, un notārs nedrīkst vienpusēji grozīt vienošanos, kuru tam lūgts apliecināt, iepriekš nesaņēmis dalībnieku piekrišanu. Turklāt, lai arī notāriem esošais pārbaudīšanas pienākums patiešām kalpo vispārēju interešu mērķim, tomēr ar tiekšanos uz šo mērķi vien nevar nedz pamatot, ka tam vajadzīgās prerogatīvas būtu piešķirtas tikai notāriem ar attiecīgās dalībvalsts pilsonību, nedz arī pietikt, lai darbību uzskatītu par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā.

Otrkārt, jautājumā par izpildāmību norādāms, ka, lai arī atzīme par izpildāmību, ko uz apliecināta akta izdara notārs, šo aktu padara par izpildāmu, šīs izpildāmības pamatā ir dalībnieku griba taisīt aktu vai vienošanos, kuru atbilstību likumam iepriekš pārbauda notārs, un to apveltīt ar šādu izpildāmību. Turklāt notariālajam aktam piemītošais pierādījuma spēks ir pierādīšanas kārtības jautājums un tātad tieši neietekmē to, vai ar šā akta taisīšanu saistītā darbība pati par sevi ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā, vēl jo vairāk tad, ja privāti taisītam aktam saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts likumu ir tāds pats pierādījuma spēks kā apliecinātam aktam.

Tas pats sakāms arī par citām tādām notāriem uzticētajam darbībām kā nekustamā īpašuma apķīlāšana piedziņai, noteiktu nekustamas mantas pārdošanas darījumu noformēšana, mantojuma, kopīpašuma vai nedalāmas mantas inventāra saraksta sastādīšana, zīmogu uzlikšana un noņemšana, kā arī mantas piespiedu sadale, naudas, kas saņemta no nekustamā īpašuma pārdošanas, sadales starp kreditoriem procedūra, tādi akti kā dāvinājumi inter vivos, testamenti, kā arī laulību un reģistrētas kopdzīves līgumi, kā arī sabiedrību, biedrību un nodibinājumu dibināšanas akti un visbeidzot nodevu iekasēšanas uzdevumi.

Visbeidzot, jautājumā par notāru īpašo statusu norādāms, pirmkārt, ka no apstākļa, ka dažādu notāru sniegto pakalpojumu kvalitāte var atšķirties atkarībā tostarp no attiecīgo personu profesionālajām spējām, izriet, ka attiecīgās teritoriālās piekritības robežās notāri profesionālo darbību veic konkurences apstākļos, kas valsts varas īstenošanai nav raksturīgi. Otrkārt, notāri ir tieši un personiski atbildīgi saviem klientiem par kaitējumu, kas rodas no jebkādas kļūdas, veicot savu darbību.

(sal. ar 80., 82., 84., 85., 87.–92., 94.–96., 99.–105., 107.–110., 113.–118. un 123. punktu)

2.        Konstatēt, ka argumentētajā atzinumā atvēlētā termiņa beigās dalībvalstīm ir bijis pietiekami skaidrs pienākums transponēt direktīvu, nevar, ja tās pieņemšanas gaitā neskaidrību ir radījuši kādi īpaši apstākļi, piemēram, netiekot skaidri paustai likumdevēja nostājai vai precīzi noteiktam kādas Savienības tiesību normas tvērumam.

(sal. ar 139.–141. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2011. gada 24. maijā (*)

Valsts pienākumu neizpilde – EKL 43. pants – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Notāri – Pilsonības nosacījums – EKL 45. pants – Dalība valsts varas īstenošanā – Direktīva 89/48/EEK

Lieta C‑47/08

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2008. gada 11. februārī cēla

Eiropas Komisija, ko pārstāv Ž. P. Kepenns [J.‑P. Keppenne], H. Stēvlbeks [H. Støvlbæk] un G. Zavs [G. Zavvos], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

ko atbalsta

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv S. Osovskis [S. Ossowski], pārstāvis,

persona, kas iestājusies lietā,

pret

Beļģijas Karalisti, ko pārstāv K. Pošē [C. Pochet] un L. van den Bruka [L. Van den Broeck], pārstāves, kurām palīdz H. Giljamss [H. Gilliams] un L. Housensa [L. Goossens], avocats,

atbildētāja,

ko atbalsta

Čehijas Republika, ko pārstāv M. Smoleks [M. Smolek], pārstāvis,

Francijas Republika, ko pārstāv Ž. de Bergess [G. de Bergues] un B. Mesmērs [B. Messmer], pārstāvji,

Latvijas Republika, ko pārstāv L. Ostrovska, K. Drēviņa un J. Barbale, pārstāves,

Lietuvas Republika, ko pārstāv D. Krjaučūns [D. Kriaučiūnas], pārstāvis,

Ungārijas Republika, ko pārstāv J. Fazekaša [J. Fazekas], R. Šomšiča [R. Somssich] un K. Vereša [K. Veres], kā arī M. Fehērs [M. Fehér], pārstāvji,

Slovākijas Republika, ko pārstāv J. Čorba [J. Čorba] un B. Ricjova [B. Ricziová], pārstāvji,

personas, kas iestājušās lietā.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], K. Lēnartss [K. Lenaerts], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents) un Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], E. Juhāss [E. Juhász], Dž. Arestis [G. Arestis], M. Ilešičs [M. Ilešič], K. Toadere [C. Toader] un M. Safjans [M. Safjan],

ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],

sekretārs M. A. Godisārs [M.‑A. Gaudissart], nodaļas vadītājs,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 27. aprīļa tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 14. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Savā prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka Beļģijas Karaliste, iecelšanu notāra amatā pakārtojot pilsonības nosacījumam un attiecībā uz šo amatu netransponējot Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīvu 89/48/EEK par vispārēju sistēmu tādu augstākās izglītības diplomu atzīšanai, ko piešķir par vismaz trīs gadu profesionālo izglītību (OV 1989, L 19, 16. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 5. nod., 1. sēj., 337. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 14. maija Direktīvu 2001/19/EK (OV L 206, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 89/48”), nav izpildījusi EKL 43. un 45. pantā, kā arī Direktīvā 89/48 noteiktos pienākumus.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

2        Direktīvas 89/48 preambulas 12. apsvērumā bija teikts, ka “vispārējā sistēma augstākās izglītības diplomu atzīšanai neierobežo [EKL 45.] panta piemērošanu [neliedz piemērot EKL 45. pantu]”.

3        Direktīvas 89/48 2. pants bija izteikts šādā redakcijā:

“Šī direktīva attiecas uz jebkuru dalībvalsts pilsoni, kurš vēlas veikt reglamentētu kvalificētu darbu attiecīgajā dalībvalstī [strādāt reglamentētā profesijā uzņemošajā dalībvalstī] kā pašnodarbināta persona vai darbinieks.

Šo direktīvu nepiemēro profesijām, uz kurām attiecas atsevišķa direktīva, kas nosaka dalībvalstu diplomu savstarpējo atzīšanas kārtību.”

4        Notāra amats nav ticis reglamentēts nevienā minētā 2. panta otrajā daļā paredzētajā tiesiskajā regulējumā.

5        Direktīvā 89/48 bija paredzēts transponēšanas termiņš, kas saskaņā ar tās 12. pantu beidzās 1991. gada 4. janvārī.

6        Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvas 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV L 255, 22. lpp.) 62. pantā ir noteikts, ka Direktīva 89/48 kopš 2007. gada 20. oktobra ir atcelta.

7        Direktīvas 2005/36 preambulas 41. apsvērumā ir noteikts, ka tā “neskar [EKL] 39. panta 4. punkta un 45. panta piemērošanu [neliedz piemērot EKL 39. panta 4. punktu un 45. pantu], jo īpaši attiecībā uz notāriem”.

 Valsts tiesiskais regulējums

 Notāru darbības vispārīgie noteikumi

8        Beļģijas tiesību sistēmā notāri darbojas kā brīvās profesijas pārstāvji. Notāru darbības vispārīgie noteikumi ir paredzēti loi du 25 ventôse an XI contenant organisation du notariat [1803. gada 16. marta Notariāta likumā], redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1999. gada 4. maija likumu (turpmāk tekstā – “Notariāta likums”).

9        Saskaņā ar šā likuma 1. panta 1. punkta pirmo daļu notāri ir “valsts amatpersonas, kas taisa visus aktus un līgumus, kuru dalībniekiem tie ir jāapvelta vai tie vēlas tos apveltīt ar publiskiem aktiem piemītošo autentiskumu, un lai nodrošinātu to datēšanu, pieņemtu tos glabāšanā, izsniegtu to pirmos izrakstus un apliecinātus norakstus”.

10      Minētā likuma 5. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “notāri pilda savus amata pienākumus savas dzīvesvietas tiesu iecirkņa darbības rajonā”. Saskaņā ar Notariāta likuma 9. panta 1. punkta pirmo daļu, izņemot gadījumus, kad notāra norīkošanu paredz tiesas ceļā, ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties notāru. Notāru skaitu, to izvietojumu un prakses vietu nosaka karalis saskaņā ar tā paša likuma 31. pantā noteikto.

11      Saskaņā ar Notariāta likuma 50. pantu notārs ar savu amatu drīkst nodarboties viens pats vai kopā ar kādu citu vai citiem pilntiesīgiem notāriem, kuru prakses vieta atrodas tajā pašā tiesu iecirknī, vai notāru personālsabiedrībā.

12      Atlīdzība par notāra amata darbību tiek noteikta likumā atbilstoši Karaļa 1950. gada 16. decembra lēmuma par notāru amata atlīdzību noteikumiem.

13      Atbilstoši Notariāta likuma 35. panta 3. punktam, lai ieinteresētā persona varētu Beļģijā tikt iecelta par notāra amata kandidātu, tai tostarp jābūt Beļģijas pilsonim.

 Notariālās darbības

14      Jautājumā par dažādām notāra darbībām Beļģijas tiesību sistēmā nav strīda par to, ka tā pamatuzdevums ir taisīt apliecinātus aktus. Atkarībā no apliecināmā akta tā notariālā noformēšana var būt obligāta vai fakultatīva. Veicot šo noformēšanu, notārs konstatē, ka ir izpildīti visi akta noformēšanai likumā prasītie priekšnosacījumi, kā arī attiecīgo dalībnieku tiesībspēju un rīcībspēju.

15      Apliecināts akts ir definēts Civilkodeksa 1317. pantā, kas atrodas šā kodeksa III grāmatas III daļas VI nodaļā ar virsrakstu “Saistību un samaksas pierādījumi”. Šāds akts saskaņā ar šo pantu ir “tāds, kuru, veicot vajadzīgās formalitātes, ir taisījušas valsts amatpersonas, kurām ir tiesības to darīt vietā, kurā akts ir ticis sagatavots”.

16      Saskaņā ar Notariāta likuma 19. pantu notariālam aktam ir pierādījuma spēks tiesā un tas ir izpildāms visā Beļģijas Karalistes teritorijā.

17      Civilkodeksa 1319. pantā ir precizēts, ka “apliecinātam aktam ir pilnīgs pierādījuma spēks attiecībā uz tajā ietverto vienošanos starp līdzējiem un to mantiniekiem vai tiesību un pienākumu pārņēmējiem”.

18      Tā paša kodeksa 1322. pantā ir paredzēts, ka “privāti taisītam aktam, kuru atzīst persona, attiecībā pret kuru to izmanto, vai kurš tiek likumiski uzskatīts par atzītu, to parakstījušo personu un to mantinieku un tiesību un pienākumu pārņēmēju starpā ir tāds pats pierādījuma spēks kā apliecinātam aktam”.

19      Atbilstoši Tiesu iekārtas kodeksa [Code judiciaire] 516. pantam, ja vien tiesību normās nav noteikts citādi, tiesu nolēmumus, kā arī izpildāmos aktus vai dokumentus izpildīt ir tikai tiesu izpildītāju [huissiers de justice] kompetencē. Šā kodeksa 1395. un 1396. pantā ir paredzēts, ka visus pieteikumus, kas attiecas tostarp uz izpildes kārtību, iesniedz tiesai, kas lemj lietas par saistību piespiedu izpildi. Šī pēdējā rūpējas par tiesību normu ievērošanu izpildes kārtības jomā. Tā pat pēc savas ierosmes drīkst prasīt rīkojumu devušajām vai saņēmušajām valsts vai ministriju amatpersonām sagatavot ziņojumu par procesa norisi.

20      Papildus apliecināšanas darbībām Beļģijas tiesību sistēmā notāriem tiek uzticēti tostarp šādi uzdevumi.

21      Saskaņā ar Tiesu iekārtas kodeksa 1148.–1173. pantu notārs veic noteiktas darbības apzīmogošanas un zīmogu noņemšanas jomā. Atļauju apzīmogošanai un zīmoga noņemšanai dod miertiesnesis. Neatliekamas vajadzības gadījumā miertiesnesis drīkst uzdot zīmoga tūlītēju noņemšanu un norīkot notāru klāt neesošu personu pārstāvēšanai un notāru – inventarizācijas veikšanai un rūpēm par lietu saglabāšanu.

22      Saskaņā ar minētā kodeksa 1175.–1184. pantu notārs ir atbildīgs par mantojuma, kopīpašuma vai nedalāmas mantas inventāra saraksta sastādīšanu. Šāda inventāra saraksta sastādīšanai parasti ir jāsaņem miertiesneša atļauja, pēc tam inventāra saraksts tiek sastādīts ar notariālu aktu. Grūtību gadījumā notārs vēršas pie minētā tiesneša.

23      Notāra loma noteiktos nekustamas mantas pārdošanas darījumos ir regulēta Tiesu iekārtas kodeksa 1186.–1190. pantā. Lai veiktu šādu pārdošanu, attiecīgajām personām likumā paredzētajos gadījumos iepriekš ir jālūdz atļauja miertiesnesim. Ja šis pēdējais šo lūgumu apmierina, tas pārdošanu uzdod veikt notāram.

24      Saskaņā ar minētā kodeksa 1207.–1224. pantu notāram ir uzticētas arī noteiktas darbības mantas sadales lietās saskaņā ar tiesas spriedumu. Vispirms tiesai, kuras piekritībā ir lieta, ir jāizdod rīkojums par mantas sadali un jānosūta dalībnieki, vajadzības gadījumā ievērojot tās noteiktu kārtību, pie viena vai diviem pēc savas ierosmes norīkotiem notāriem, ja vien dalībnieki nevienojas par notāru. Pēc tam, kad kustama manta un nekustama manta ir novērtēta vai pārdota, notārs sastāda mantas dalīšanas projektu. Tiesa izšķir iespējamos strīdus, pēc tam apstiprina šo mantas dalīšanas projektu vai to nosūta atpakaļ norīkotajam notāram, lai sastādītu papildu mantas dalīšanas projektu vai tiesas dotajiem norādījumiem atbilstošu mantas dalīšanas projektu.

25      Saskaņā ar Tiesu iekārtas kodeksa 1560. un nākamajiem pantiem notārs veic arī noteiktas darbības saistībā ar nekustamā īpašuma apķīlāšanu piedziņai. Šajās tiesību normās noteikts, ka izpildrakstu vispirms izpilda tiesu izpildītājs, kurš parādniekam izsniedz samaksas pieprasījumu. Šim pēdējam pēc tam ir atvēlēts laiks tā izpildei. Visbeidzot šā termiņa beigās un ja parādnieks pa to laiku nav veicis izpildi, attiecīgā nekustamā manta tiek apķīlāta ar tiesu izpildītāja rīkojumu, pēc tam šis rīkojums tiek ierakstīts hipotēku reģistrā. Pamatojoties uz kreditora iesniegtu prasības pieteikumu, tiesa, kas lemj lietas par saistību piespiedu izpildi, norīko notāru, kuram tā uzdod veikt attiecīgo mantu pārdošanu izsolē vai par cenu pēc vienošanās, ja vien šo pēdējo ir atļāvis tiesnesis, un secīgas parādu atmaksas pasākumu veikšanu. Pārdodot izsolē, norīkotais notārs sagatavo pārdošanas nosacījumus, kuros norāda pārdošanas dienu un to, ka pirkuma maksa pienākas kreditoriem. Ja par pārdošanas nosacījumiem ir celti iebildumi, notārs tos protokolē, aptur visas darbības un nodod jautājumu tiesnesim. Šā sprieduma 19. punktā norādītos minētā kodeksa 1395. un 1396. pantu piemēro nekustamā īpašuma apķīlāšanai piedziņas vajadzībām.

26      Saskaņā ar Tiesu iekārtas kodeksa 1639.–1654. pantā paredzētajiem noteikumiem notārs ir iesaistīts arī no nekustamā īpašuma pārdošanas saņemtās naudas sadales starp kreditoriem procedūrā, kas seko pārdošanai publiskā izsolē. Tādējādi norīkotais notārs sagatavo protokolu par pārdošanā saņemtās naudas sadalīšanu vai, ja vajadzīgs, nosaka prioritārās samaksas un hipotēku atmaksas kārtību. Ja nav celti iebildumi, notārs pabeidz minēto protokolu un izsniedz kreditoriem aprēķinu naudas sadalīšanai izpildāmā veidā. Iespējamos iebildumus ceļ tiesā.

27      Turklāt noteikti darījumi, lai tie būtu spēkā, ir jānoslēdz ar notariālu aktu. Tie ir tostarp dāvinājumi inter vivos, testamenti, kā arī laulību un reģistrētas kopdzīves līgumi.

28      Notārs darbojas arī sabiedrību tiesību un biedrību tiesību jomā. Tādējādi, piemēram, lēmumi par noteiktu sabiedrību izbeigšanu, ko pieņem to dalībnieku pilnsapulces, ir jānoformē ar apliecinātu aktu saskaņā ar Komerclikuma 181. panta 4. punktu. Tas pats saskaņā ar Bezpeļņas biedrību, starptautisku bezpeļņas biedrību un nodibinājumu likumu [Loi sur les associations sans but lucratif, les associations internationales sans but lucratif et les fondations] 27. un 46. pantu attiecas uz šo biedrību un nodibinājumu dibināšanas dokumentiem. Biedrības un nodibinājumi, gluži tāpat kā sabiedrības, tiesībspēju iegūst pēc dibināšanas akta iesniegšanas komerctiesas kancelejā (Komerclikuma 2. panta 4. punkts un 68. pants, kā arī minētā likuma 3. pants, 26.h panta 1. punkts, 29. panta 1. punkts un 31. panta 1. punkts). Turklāt saskaņā ar Komerclikuma 882.–884. pantu sabiedrību apvienošanās vai sadalīšanās vai juridiskās adreses pārcelšanas likumības pārbaudi veic notārs.

 Pirmstiesas procedūra

29      Komisija saņēma sūdzību par pilsonības nosacījumu, kas Beļģijā ir noteikts iecelšanai notāra amatā. Izskatījusi šo sūdzību, Komisija 2000. gada 8. novembra brīdinājuma vēstulē lūdza Beļģijas Karalistei divu mēnešu laikā iesniegt savus apsvērumus jautājumā, pirmkārt, par minētā pilsonības nosacījuma atbilstību EKL 45. panta pirmajai daļai, kā arī, otrkārt, par Direktīvas 89/48 netransponēšanu attiecībā uz notāra amatu.

30      Uz minēto brīdinājuma vēstuli Beļģijas Karaliste atbildēja ar 2001. gada 1. februāra vēstuli.

31      2002. gada 15. jūlijā Komisija šai dalībvalstij nosūtīja papildu brīdinājuma vēstuli, kurā tika pārmests, ka tā nav izpildījusi EKL 43. panta un 45. panta pirmajā daļā, kā arī Direktīvā 89/48 noteiktos pienākumus.

32      Uz šo papildu brīdinājuma vēstuli minētā dalībvalsts atbildēja ar 2002. gada 10. oktobra vēstuli.

33      Nebūdama pārliecināta ar Beļģijas Karalistes izvirzītajiem argumentiem, Komisija 2006. gada 18. oktobrī šai dalībvalstij nosūtīja argumentētu atzinumu, kurā secināja, ka tā nav izpildījusi EKL 43. pantā un 45. panta pirmajā daļā, kā arī Direktīvā 89/48 noteiktos pienākumus. Šī iestāde aicināja minēto dalībvalsti veikt vajadzīgos pasākumus šā argumentētā atzinuma prasību izpildei divu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas.

34      2006. gada 13. decembra vēstulē Beļģijas Karaliste izklāstīja iemeslus, kādēļ tā Komisijas aizstāvēto nostāju uzskata par nepamatotu.

35      Šādos apstākļos Komisija nolēma celt šo prasību.

 Par prasību

 Par pirmo iebildumu

 Lietas dalībnieku argumenti

36      Ar pirmo iebildumu Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, paredzēdama, ka notāra amatā var tikt iecelti vienīgi tās pilsoņi, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi EKL 43. pantā un 45. panta pirmajā daļā noteiktos pienākumus.

37      Ievadā šī iestāde uzsver, ka dažās dalībvalstīs iespēja tikt ieceltam notāra amatā nav pakārtota nevienam pilsonības nosacījumam un ka citās dalībvalstīs, kā, piemēram, Spānijas Karalistē, Itālijas Republikā un Portugāles Republikā, šis nosacījums ir ticis atcelts.

38      Komisija atgādina, pirmām kārtām, ka EKL 43. pants ir viena no Savienības tiesību pamatnormām, kuras mērķis ir nodrošināt pret ikvienu kādas dalībvalsts pilsoni, kas kaut vai daļēji apmetas kādā citā dalībvalstī, lai tur darbotos kā pašnodarbināta persona, tādu pašu attieksmi kā pret saviem pilsoņiem, un tajā ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.

39      Šī iestāde, kā arī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste apgalvo, ka EKL 45. panta pirmā daļa jāinterpretē autonomi un vienveidīgi (1988. gada 15. marta spriedums lietā 147/86 Komisija/Grieķija, Recueil, 1637. lpp., 8. punkts). Tā kā šajā pantā ir paredzēts izņēmums no brīvības veikt uzņēmējdarbību attiecībā uz darbībām, ar kurām notiek dalība valsts varas īstenošanā, to turklāt esot jāinterpretē šauri (1974. gada 21. jūnija spriedums lietā 2/74 Reyners, Recueil, 631. lpp., 43. punkts).

40      Tātad EKL 45. panta pirmajā daļā paredzētais izņēmums esot attiecināms tikai uz darbībām, kuras pašas par sevi ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā (iepriekš minētais spriedums lietā Reyners, 44. un 45. punkts). Saskaņā ar Komisijas teikto valsts varas īstenošanas jēdziens nozīmē, ka tiek izmantotas tādas lēmumu pieņemšanas pilnvaras, kuras ir plašākas par vispārīgajās tiesībās paredzētajām un kuras izpaužas kā spēja rīkoties neatkarīgi no citu subjektu gribas vai pat pret šo gribu. Proti, saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts vara izpaužoties piespiešanas tiesību izmantošanā (1998. gada 29. oktobra spriedums lietā C‑114/97 Komisija/Spānija, Recueil, I‑6717. lpp., 37. punkts).

41      Pēc Komisijas un Apvienotās Karalistes domām, darbības, ar kurām notiek dalība valsts varas īstenošanā, esot jānošķir no vispārējās interesēs veiktajām. Proti, vispārējās interesēs dažādām profesijām esot piešķirtas īpašas pilnvaras, tomēr ar tām nenotiek dalība valsts varas īstenošanā.

42      EKL 45. panta pirmās daļas piemērošanas jomā neietilpstot arī darbības, ar kurām tiek palīdzēts valsts varas darbībai vai tā tiek atbalstīta (šajā ziņā skat. 1993. gada 13. jūlija spriedumu lietā C‑42/92 Thijssen, Recueil, I‑4047. lpp., 22. punkts).

43      Turklāt Komisija un Apvienotā Karaliste atgādina, ka EKL 45. panta pirmā daļa principā attiecas uz noteiktām darbībām, nevis visu amatu kopumā, ja vien attiecīgās darbības nav nodalāmas no minētajā amatā veikto darbību kopuma.

44      Komisija, otrām kārtām, izvērtē dažādās darbības, ko notārs veic Beļģijas tiesību sistēmā.

45      Pirmkārt, jautājumā par aktu un līgumu apliecināšanu Komisija apgalvo, ka notārs, konsultējot to dalībniekus, vienīgi apliecina viņu gribu un apvelta šo gribu ar tiesiskām sekām. Veicot šīs darbības, notāram neesot nekādu lēmumu pieņemšanas tiesību attiecībā uz dalībniekiem. Tādējādi ar apliecināšanu tiekot vienīgi apstiprināta šo pēdējo iepriekšēja vienošanās. Tam, ka noteikti akti ir obligāti jāapliecina, neesot nozīmes, ievērojot, ka obligāta ir procedūru virkne, kuras tomēr nav valsts varas īstenošanas izpausme.

46      Tas pats esot sakāms par pierādīšanas kārtības, kas saistīta ar notariālajiem aktiem, īpatnībām, jo ar līdzīgu pierādījuma spēku ir apveltīti arī tādi citi ar valsts varas īstenošanu nesaistīti akti kā zvērinātu mežsargu uzrakstītie protokoli. Nozīmes neesot arī tam, ka notārs, sastādot notariālu aktu, uzņemas atbildību par to. Proti, tā tas esot vairumā tādu brīvo profesiju pārstāvju gadījumā kā advokāti, arhitekti vai ārsti.

47      Jautājumā par apliecinātu aktu izpildāmību Komisija uzskata, ka atzīme par izpildāmību tiek izdarīta pirms izpildes stricto sensu un nav tās daļa. Tādējādi ar šo izpildāmību notāriem netiekot piešķirtas nekādas piespiešanas tiesības. Turklāt iespējamos iebildumus izskatot nevis notārs, bet tiesnesis.

48      Otrkārt, jautājumā par notāra uzdevumiem saistībā ar nekustamā īpašuma apķīlāšanu piedziņai tiek norādīts, ka tas vienīgi izpildot tiesas, kas lemj lietas par saistību piespiedu izpildi, pieņemtos lēmumus. Tas pats esot sakāms par nekustamas mantas publisku pārdošanu, ko neveic saistībā ar apķīlāšanu piedziņai.

49      Treškārt, mantojuma, kopīpašuma vai nedalāmas mantas inventāra saraksta sastādīšanā notāra uzdevums esot vienīgi tiesas uzraudzībā sagatavot minēto inventāra sarakstu. Arī piespiedu likvidācijas un mantas sadales lietās tas darbojoties tiesas nolēmumos noteiktajos ietvaros.

50      Ceturtkārt, jautājumā par notāra uzdevumiem saistībā ar tādu noteiktu aktu noformēšanu kā tostarp dāvinājumi, laulību vai reģistrētas kopdzīves līgumi un testamenti Komisija uzskata, ka notārs vienīgi apstiprina dalībnieku gribu, ievērojot likumu.

51      Piektkārt, tas pats esot sakāms par notāra uzdevumiem sabiedrību tiesību un biedrību tiesību jomā.

52      Turklāt nedz notāra īpašajam statusam Beļģijas tiesībās, nedz tam, ka viņu amatā ieceļ karalis un viņa darbību uzrauga valsts dienesti, neesot tiešas nozīmes, lai novērtētu attiecīgo darbību iedabu.

53      Trešām kārtām, Komisija tāpat kā Apvienotā Karaliste uzskata, ka Savienības tiesību normas, kurās ir rodamas norādes uz notāra darbību, neliedz šai darbībai piemērot EKL 43. pantu un 45. panta pirmo daļu.

54      Proti, gan Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvas 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV L 178, 1. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 13. nod., 25. sēj., 399. lpp.) 1. panta 5. punkta d) apakšpunktā, gan Direktīvas 2005/36 preambulas 41. apsvērumā notāra darbības tiek izslēgtas no to piemērošanas jomas tikai tiktāl, ciktāl tās ietver tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā. Tātad tas esot vienkāršs izņēmums, kas nekādi neietekmē EKL 45. panta pirmās daļas interpretāciju. Jautājumā par Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvas 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 376, 36. lpp.) 2. panta 2. punkta l) apakšpunktu, kurā no šīs direktīvas piemērošanas jomas ir izslēgtas notāra darbības, Komisija uzsver, ka tas, ka likumdevējs ir izvēlējies no minētās direktīvas piemērošanas jomas izslēgt kādu noteiktu darbību, nenozīmē, ka šai darbībai būtu piemērojama EKL 45. panta pirmā daļa.

55      Jautājumā par Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 19. nod., 4. sēj., 42. lpp.), Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 1. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 19. nod., 6. sēj., 243. lpp.), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regulu (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem (OV L 143, 15. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 19. nod., 7. sēj., 38. lpp.), Komisija uzskata, ka šajās regulās esot vienīgi paredzēts dalībvalstu pienākums atzīt un padarīt par izpildāmiem aktus, kas taisīti un izpildāmi kādā citā dalībvalstī.

56      Eiropas Parlamenta 2006. gada 23. marta rezolūcija par juridiskajām profesijām un vispārējām interesēm tiesību sistēmu darbībā (OV C 292E, 105. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada rezolūcija”) esot tikai un vienīgi politisks akts, kura saturs esot neviennozīmīgs, jo, no vienas puses, šīs rezolūcijas 17. punktā Eiropas Parlaments esot apgalvojis, ka EKL 45. pants ir piemērojams notāra amatam, bet, no otras puses, tās 2. punktā tas esot apstiprinājis 1994. gada 18. janvāra rezolūcijā par notariāta stāvokli un organizāciju Kopienas divpadsmit dalībvalstīs (OV C 44, 36. lpp.; turpmāk tekstā – “1994. gada rezolūcija”) pausto nostāju, izsakot savu vēlmi, lai tiktu atcelts vairāku dalībvalstu regulējumā iecelšanai notāra amatā paredzētais pilsonības nosacījums.

57      Komisija un Apvienotā Karaliste piebilst, ka lieta C‑405/01 Colegio de Oficiales de la Marina Mercante Española, kurā pieņemts 2003. gada 30. septembra spriedums (Recueil, I‑10391. lpp.), uz kuru savos rakstveida apsvērumos atsaucas vairākas dalībvalstis, attiecās uz plašu virkni drošības uzturēšanas funkciju, kārtības uzturēšanas pilnvarām, kā arī kompetencēm notāra darbības un civilstāvokļa aktu jomā, ko īsteno tirdzniecības kuģu kapteiņi un viņu vietnieki. Tādēļ Tiesai neesot bijusi iespēja dažādās notāru veiktās darbības sīki iztirzāt saistībā ar EKL 45. panta pirmo daļu. Tādēļ no minētā sprieduma vien neesot secināms, ka šī tiesību norma būtu piemērojama notāriem.

58      Beļģijas Karaliste, kuras prasījumus atbalsta Čehijas Republika, Francijas Republika, Lietuvas Republika, Ungārijas Republika un Slovākijas Republika, apgalvo, pirmkārt, ka EKL 45. panta pirmās daļas interpretācija, kuru min Komisija, ir pārāk šaura. Saskaņā ar pirmās no šīm dalībvalstīm teikto notāri Beļģijas tiesību sistēmā tieši un konkrēti piedalās valsts varas īstenošanā, pirmkārt, tāpēc ka notariālie akti ir apveltīti ar plašākām tiesiskām sekām, nekā ir paredzēts vispārīgajās tiesībās, un, otrkārt, ar tiesu varas īstenošanu cieši saistītās notāru darbības, kā arī šo pēdējo bezstrīdus lietās veikto darbību iedabas dēļ.

59      Beļģijas Karaliste piebilst, ka notāru statuss Beļģijas tiesību sistēmā ir pielīdzināms valsts varu īstenojošo amatpersonu darbībai, jo tiem piemērojamie noteikumi par iecelšanas kārtību un neatceļamību no amata ir līdzīgi tiem, kurus piemēro tiesnešiem.

60      Jautājumā par dažādajām notāru veiktajām darbībām minētā dalībvalsts uzsver, otrkārt, ka tās ir saistītas ar apliecinātu aktu taisīšanu, kas esot konkrēta publiskās varas izpausme. Pretēji Komisijas apgalvotajam ar dalībnieku vienošanos vien nepietiekot, lai tiktu sagatavots notariālais akts. Proti, notāram esot jāatsakās taisīt apliecinātu aktu, ja nav izpildīti likumā prasītie priekšnosacījumi.

61      Turklāt apliecināšanas gaitā notārs pildot nodevu iekasētāja lomu, saņemdams iespējamās reģistrācijas nodevas un hipotēkas nostiprināšanas nodevu, kā arī par tām izsniegdams kvīti.

62      Notāra sagatavoti apliecināti akti turklāt esot apveltīti ar pilnīgu pierādījuma spēku un izpildāmi.

63      Tādējādi Beļģijas tiesību sistēmā notariālajā aktā apliecinātajām ziņām, proti, faktiem, kurus konstatējis pats notārs, kurus viņš apgalvo esam redzējis, dzirdējis un veicis, esot pilnīgs pierādījuma spēks attiecībās starp dalībniekiem, ja vien tās nav sekmīgi apstrīdētas patiesīguma apstrīdēšanas procesā. Savukārt privāti taisītiem aktiem neesot pierādījuma spēka, ja vien dalībnieki tos nav atzinuši.

64      Notariāli akti esot arī izpildāmi bez vajadzības iepriekš saņemt spriedumu. Proti, sastādot notariālo aktu, tiekot radīts izpildraksts, kurš ļauj tiesu izpildītājam tūlītēji veikt izpildi, pamatojoties uz minēto notariālo aktu. Gadījumā, ja parādnieks iebilst pret izpildi, tam esot jāvēršas tiesā, kas lemj lietas par saistību piespiedu izpildi.

65      Beļģijas Karaliste apgalvo, ka, treškārt, Beļģijas tiesību sistēmā notāriem ir uzticēti noteikti uzdevumi saistībā ar tiesvedību gan strīdus, gan bezstrīdus kārtībā.

66      Jautājumā, pirmkārt, par dažādajiem uzdevumiem, kas notāriem uzticēti saistībā ar strīdus tiesvedību, kuru vidū ir nekustamā īpašuma apķīlāšana piedziņai, noteiktas publiskas pārdošanas, mantojuma, kopīpašuma vai nedalāmas mantas inventāra saraksta sastādīšana, mantas piespiedu sadale, parādu atdošanas secības noteikšanas procedūra un zīmogu noņemšana, tās saskaņā ar Beļģijas Karalistes teikto ir cieši saistītas ar tiesu varas īstenošanu.

67      Tādējādi notārs veicot patstāvīgus un no tiesas uzdevumiem atšķirīgus uzdevumus. Noteiktos gadījumos notāra kompetencē esot veikt vienpusējus pasākumus, kuriem nav vajadzīga dalībnieku piekrišana. Tā esot gadījumā, kad tas veic nekustamas mantas pārdošanu saistībā ar apķīlāšanu piedziņai vai arī sagatavo mantas dalīšanas projektu saistībā ar mantas piespiedu sadali. Konkrēti apķīlāšanas piedziņai gadījumā pēc tam, kad tiesa, kuras piekritībā ir lieta, ir iecēlusi notāru, procedūra esot tikai šā notāra ziņā, jo pārdošana izsolē ir galīga un nepārsūdzama. Tādējādi tiesā, kas lemj lietas par saistību piespiedu izpildi, var vienīgi apstrīdēt apķīlāšanas likumību vai celt prasību atzīt par spēkā neesošu pārdošanu izsolē.

68      Otrkārt, Beļģijas Karaliste apgalvo, ka tādu uzdevumu mērķis, kas notāram uzticēti saistībā ar bezstrīdus tiesvedību, tostarp testamentu, laulību vai reģistrētas kopdzīves līgumu jomā, ir novērst vēlāku apstrīdēšanu tiesā . Tādējādi notāriem un tiesām esot uzticētas divas atšķirīgas tiesvedības daļas, jo pirmie darbojoties bezstrīdus tiesvedībā un otrās darbojas strīdus tiesvedībā. Tātad notāra darbības esot ne tikai tiesas veikto darbību papildinošas un sagatavojošas darbības.

69      Turklāt iepriekš minētajā spriedumā lietā Colegio de Oficiales de la Marina Mercante Española Tiesa esot apstiprinājusi, ka notāra darbības saistībā ar testamentu noformēšanu ir dalība valsts varas prerogatīvu īstenošanā.

70      Treškārt, sabiedrību tiesību jomā notārs darbojoties kā valsts varas pārstāvis, vispārējās interesēs rūpējoties par darījumu atbilstību likumam.

71      Ceturtkārt, Beļģijas Karaliste un Lietuvas Republika apgalvo, ka Savienības likumdevējs ir apstiprinājis, ka notāri piedalās valsts varas īstenošanā. Šajā ziņā tās atsaucas uz šā sprieduma 54. punktā minētajiem Savienības tiesību aktiem, kuros vai nu no to attiecīgās piemērošanas jomas ir izslēgtas darbības, ko veic notāri, tāpēc ka šie pēdējie piedalās valsts varas īstenošanā, vai arī atzīts, ka apliecinātus aktus sastāda valsts iestāde vai kāda cita persona, kuru valsts tālab pilnvarojusi. Turklāt no šā sprieduma 55. punktā minētajiem aktiem izrietot, ka notariāli akti to izpildāmības ziņā ir pielīdzināmi tiesu nolēmumiem.

72      Visbeidzot, šīs dalībvalstis piebilst, ka Parlaments 1994. un 2006. gada rezolūcijās ir apstiprinājis, ka notāra amats piedalās valsts varas īstenošanā.

 Tiesas vērtējums

–       Ievada apsvērumi

73      Ar pirmo iebildumu Komisija pārmet Beļģijas Karalistei, ka tā, pretēji EKL 43. pantā noteiktajam, paredzēdama, ka notāra amatā var tikt iecelti vienīgi tās pilsoņi, liedz citu dalībvalstu pilsoņiem apmesties tās teritorijā, lai strādātu šajā amatā.

74      Šis iebildums tātad attiecas vienīgi uz darbībai šajā amatā Beļģijas regulējumā prasīto pilsonības nosacījumu EKL 43. panta izpratnē.

75      Tādēļ jāprecizē, ka minētais iebildums neattiecas nedz uz notariāta statusu un organizēšanu Beļģijas tiesību sistēmā, nedz uz nosacījumiem iecelšanai notāra amatā šajā dalībvalstī, izņemot to, kas attiecas uz pilsonību.

76      Turklāt ir jāuzsver, kā tiesas sēdē norādījusi Komisija, ka pirmais iebildums neattiecas arī uz EK līguma normu par pakalpojumu sniegšanas brīvību piemērošanu. Minētais iebildums neattiecas arī uz Līguma normu par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību piemērošanu.

–       Par lietas būtību

77      Vispirms jāatgādina, ka EKL 43. pants ir viena no Savienības tiesību pamatnormām (šajā ziņā skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Reyners, 43. punkts).

78      Uzņēmējdarbības jēdziens šīs tiesību normas izpratnē ir ļoti plašs, paredzot Savienības pilsonim iespēju pastāvīgi un ilgstoši piedalīties tādas dalībvalsts saimnieciskajā dzīvē, kas nav viņa izcelsmes dalībvalsts, un no tā gūt labumu, tādējādi veicinot ekonomisko un sociālo mijiedarbību Eiropas Savienības teritorijā pašnodarbinātības jomā (skat. it īpaši 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑161/07 Komisija/Austrija, Krājums, I‑10671. lpp., 24. punkts).

79      Dalībvalstu pilsoņiem atzītā brīvība veikt uzņēmējdarbību citu dalībvalstu teritorijā ietver tostarp iespēju veikt pašnodarbinātas personas darbību un to īstenot nosacījumos, kādi uzņēmējdarbības dalībvalsts tiesību aktos paredzēti saviem pilsoņiem (skat. it īpaši 1986. gada 28. janvāra spriedumu lietā 270/83 Komisija/Francija, Recueil, 273. lpp., 13. punkts, un šajā ziņā iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Austrija, 27. punkts). Citiem vārdiem sakot, EKL 43. pantā visām dalībvalstīm ir aizliegts tiesību aktos attiecībā uz personām, kas izmanto brīvību tajā veikt uzņēmējdarbību, paredzēt tādus šīs darbības veikšanas nosacījumus, kas atšķiras no saviem pilsoņiem paredzētajiem nosacījumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Austrija, 28. punkts).

80      Tādējādi EKL 43. panta mērķis ir nodrošināt, lai attieksme pret visiem dalībvalstu pilsoņiem, kas apmetas kādā citā dalībvalstī, lai tur veiktu pašnodarbinātas personas darbību, būtu tāda pati kā pret pašu pilsoņiem, un tajā kā brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums ir aizliegta jebkāda no valsts tiesību aktiem izrietoša diskriminācija pilsonības dēļ (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Francija, 14. punkts).

81      Taču šajā lietā strīdīgajos tiesību aktos iespēja tikt ieceltam notāra amatā tiek paredzēta tikai Beļģijas pilsoņiem un šādi tiek noteikta atšķirīga attieksme pilsonības dēļ, kas EKL 43. pantā ir principā aizliegta.

82      Beļģijas Karaliste tomēr apgalvo, ka notāra darbības neietilpst EKL 43. panta piemērošanas jomā, jo ar tām notiekot dalība valsts varas īstenošanā EKL 45. panta pirmās daļas izpratnē. Tātad vispirms jāizpēta valsts varas īstenošanas jēdziena tvērums šīs pēdējās tiesību normas izpratnē un pēc tam jāpārbauda, vai šim jēdzienam atbilst Beļģijas tiesību sistēmā notāriem uzticētās darbības.

83      Jautājumā par jēdzienu “valsts varas īstenošana” EKL 45. panta pirmās daļas izpratnē ir jāuzsver, ka, to izvērtējot, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jāņem vērā, ka no pašām Savienības tiesībām izriet šajā tiesību normā noteiktie ierobežojumi pieļautajiem izņēmumiem no brīvības veikt uzņēmējdarbību principa, lai novērstu, ka ar dalībvalstu vienpusēji pieņemtām tiesību normām Līgumam tiktu liegta lietderīgā iedarbība brīvības veikt uzņēmējdarbību jomā (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Reyners, 50. punkts; lietā Komisija/Grieķija, 8. punkts, un 2009. gada 22. oktobra spriedumu lietā C‑438/08 Komisija/Portugāle, Krājums, I‑10219. lpp., 35. punkts).

84      Pastāvīgajā judikatūrā arī ir noteikts, ka EKL 45. panta pirmajā daļā ir paredzēta atkāpe no pamatnoteikuma par brīvību veikt uzņēmējdarbību. Šī atkāpe ir jāinterpretē tādējādi, lai tā būtu piemērojama tikai galīgas nepieciešamības gadījumā to interešu aizsardzībai, ko šī tiesību norma ļauj aizstāvēt dalībvalstīm (iepriekš minētie spriedumi lietā Komisija/Grieķija, 7. punkts; lietā Komisija/Spānija, 34. punkts; 2006. gada 30. marta spriedums lietā C‑451/03 Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, Krājums, I‑2941. lpp., 45. punkts; 2007. gada 29. novembra spriedums lietā C‑393/05 Komisija/Austrija, Krājums, I‑10195. lpp., 35. punkts, un spriedums lietā C‑404/05 Komisija/Vācija, Krājums, I‑10239. lpp., 37. un 46. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Portugāle, 34. punkts).

85      Turklāt Tiesa ir vairākkārt uzsvērusi, ka EKL 45. panta pirmajā daļā paredzētā atkāpe ir piemērojama tikai darbībām, kuras pašas par sevi ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā (iepriekš minētie spriedumi lietā Reyners, 45. punkts; lietā Thijssen, 8. punkts; lietā Komisija/Spānija, 35. punkts; lietā Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, 46. punkts; lietā Komisija/Vācija, 38. punkts, un lietā Komisija/Portugāle, 36. punkts).

86      Šajā ziņā Tiesai ir bijusi iespēja paust viedokli, ka no EKL 45. panta pirmajā daļā paredzētās atkāpes ir izslēgtas noteiktas valsts varas īstenošanu papildinošas vai sagatavojošas darbības (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Thijssen, 22. punkts; lietā Komisija/Spānija, 38. punkts; lietā Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, 47. punkts; lietā Komisija/Vācija, 38. punkts, un lietā Komisija/Portugāle, 36. punkts) vai noteiktas darbības, kuru īstenošana, lai arī tā ietver regulāru un institucionālu saziņu ar pārvaldes iestādēm vai tiesām vai pat obligātu atbalstu to darbībai, minēto iestāžu rīcības brīvību un lemšanas tiesības neskar (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Reyners, 51. un 53. punkts), vai noteiktas darbības, kas neietver lemšanas tiesību (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Thijssen, 21. un 22. punkts; 2007. gada 29. novembra spriedumu lietā Komisija/Austrija, 36. un 42. punkts; iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Vācija, 38. un 44. punkts, kā arī lietā Komisija/Portugāle, 36. un 41. punkts), piespiešanas tiesību (šajā ziņā skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija, 37. punkts) vai arī piespiedu pasākumu veikšanas tiesību (šajā ziņā skat. 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑47/02 Anker u.c., Recueil, I‑10447. lpp., 61. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 44. punkts) izmantošanu.

87      Iepriekš izklāstīto apsvērumu gaismā jāpārbauda, vai Beļģijas tiesību sistēmā notāriem uzticētās darbības ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā.

88      Tālab jāņem vērā attiecīgās profesijas pārstāvju veikto darbību raksturs (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Thijssen, 9. punkts).

89      Beļģijas Karaliste un Komisija vienprātīgi atzīst, ka notāru pamatdarbība Beļģijas tiesību sistēmā ir, veicot vajadzīgās formalitātes, taisīt apliecinātus aktus. Lai to izdarītu, notāram esot jāpārbauda tostarp, ka ir izpildīti visi akta noformēšanai likumos prasītie nosacījumi. Apliecināts akts turklāt esot apveltīts ar pilnīgu pierādījuma spēku un esot izpildāms.

90      Šajā ziņā jāuzsver, ka saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem apliecina aktus vai vienošanās, ko brīvprātīgi noslēguši to dalībnieki. Proti, tie paši likumā noteiktajās robežās nosaka savu tiesību un pienākumu apmēru un brīvi izvēlas noteikumus, kurus tie vēlas ievērot, kad notāram apliecināšanai iesniedz kādu aktu vai vienošanos. Tādējādi šā pēdējā rīcībai iepriekš ir vajadzīga dalībnieku piekrišana vai gribas sakritība.

91      Turklāt notārs nedrīkst vienpusēji grozīt vienošanos, kuru tam lūgts apliecināt, iepriekš nesaņemot dalībnieku piekrišanu.

92      Notāriem uzticētā apliecināšanas darbība tātad pati par sevi nav tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā EKL 45. panta pirmās daļas izpratnē.

93      Šis secinājums nav apšaubāms tāpēc vien, ka noteikti akti vai noteiktas vienošanās ir obligāti jāapliecina, lai tie būtu spēkā. Proti, visnotaļ bieži dažādu aktu spēkā esamība valstu tiesību sistēmās un saskaņā ar paredzēto kārtību ir pakārtota formas prasībām vai arī obligātām apliecināšanas procedūrām. Tādēļ ar šo apstākli vien nepietiek, lai atbalstītu Beļģijas Karalistes aizstāvēto tēzi.

94      Iepriekš minētais secinājums nav apšaubāms arī tāpēc vien, ka notāru pienākums pirms akta vai vienošanās apliecināšanas ir pārbaudīt, ka ir izpildīti visi šā akta vai šīs vienošanās noformēšanai likumā prasītie nosacījumi, un, ja tas tā nav, – atteikties veikt šo apliecināšanu.

95      Protams, kā uzsver Beļģijas Karaliste, notārs veic šo pārbaudi atbilstoši vispārēju interešu mērķim, proti, garantēt privātpersonu starpā noslēgto aktu likumību un tiesisko drošību. Tomēr ar tiekšanos uz šo mērķi vien nevar pamatot, ka tam vajadzīgās prerogatīvas būtu paredzētas tikai notāriem ar attiecīgās dalībvalsts pilsonību.

96      Ar to vien, ka darbībai ir vispārēju interešu mērķis, nepietiek, lai attiecīgo darbību uzskatītu par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā. Proti, lai arī nav strīda par to, ka saistībā ar dažādām reglamentētām profesijām veiktās darbības valstu tiesību sistēmās bieži vien ietver pienākumu to veicējiem censties sasniegt šādu mērķi, tomēr ar šīm darbībām netiek īstenota šī vara.

97      Tomēr tas, ka notāra darbībām ir vispārēju interešu mērķis, proti, tostarp garantēt privātpersonu starpā noslēgto aktu likumību un tiesisko drošību, ir primārs vispārējo interešu apsvērums, kas var pamatot iespējamus EKL 43. panta ierobežojumus, kas izriet no notāru darbībai raksturīgajām īpatnībām, kā, piemēram, kontrole, kurai notāri ir pakļauti tiem piemērotajās iecelšanas amatā procedūrās, to skaita un to teritoriālās piekritības ierobežojums vai arī noteikumi par to atlīdzību, neatkarību, [amatu] nesavienojamību un neatceļamību no amata, tiktāl, ciktāl ar šiem ierobežojumiem minētos mērķus iespējams sasniegt un tie ir vajadzīgi šim nolūkam.

98      Patiesība ir arī tas, ka notāram ir jāatsakās apliecināt likumā prasītajiem priekšnosacījumiem neatbilstošu darījumu vai vienošanos neatkarīgi no dalībnieku gribas. Tomēr pēc šādas atteikšanās šie pēdējie var brīvi izvēlēties vai nu labot konstatēto nelikumību, vai grozīt attiecīgā darījuma vai vienošanās noteikumus, vai arī no šā akta vai šīs vienošanās atteikties.

99      Jautājumā par notariālajam aktam piemītošo pierādījuma spēku un izpildāmību nav apstrīdams, ka tie minētajiem aktiem piešķir būtiskas tiesiskās sekas. Tomēr ar to vien, ka kāda konkrēta darbība ietver ar šādām sekām apveltītu aktu taisīšanu, nevar būt pietiekami, lai šo darbību uzskatītu par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā EKL 45. panta pirmās daļas izpratnē.

100    Proti, jautājumā par notariālajam aktam piemītošo pierādījuma spēku ir jāpaskaidro, ka tas ir daļa no pierādīšanas kārtības, kas noteikta attiecīgās tiesību sistēmas likumos. Tādējādi Civilkodeksa 1319. pants, kurā noteikts apliecināta akta pierādījuma spēks, ir rodams minētā kodeksa VI nodaļā ar virsrakstu “Saistību un samaksas pierādījumi”. Likumā kādam konkrētam aktam piešķirtais pierādījuma spēks tātad tieši neietekmē to, vai ar šā akta sastādīšanu saistītā darbība pati par sevi ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā, kā tas ir prasīts judikatūrā (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Thijssen, 8. punkts, un lietā Komisija/Spānija, 35. punkts).

101    Turklāt, kā ir atzinusi Beļģijas Karaliste, privāti taisītam aktam, kuru atzīst persona, attiecībā pret kuru to izmanto, vai kurš tiek likumiski uzskatīts par atzītu, atbilstoši Civilkodeksa 1322. pantam to parakstījušo personu un viņu mantinieku un tiesību un pienākumu pārņēmēju starpā ir “tāds pats pierādījuma spēks kā apliecinātam aktam”.

102    Jautājumā par apliecināta akta izpildāmību jānorāda, kā ir atzinusi Beļģijas Karaliste, ka tā ļauj izpildīt šajā aktā noteikto pienākumu bez vajadzības iepriekš vērsties tiesā.

103    Tomēr ar apliecināta akta izpildāmību notāram nerodas tiesības, kas ietvertu tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā. Proti, lai arī notāra izdarīta atzīme uz apliecināta akta par izpildāmību šo pēdējo apvelta ar izpildāmību, tās pamatā ir dalībnieku griba taisīt aktu vai vienošanos, kuru atbilstību likumam iepriekš pārbauda notārs, un tos apveltīt ar šādu izpildāmību.

104    Jāpārbauda arī, vai citas Beļģijas tiesību sistēmā notāriem uzticētās darbības, uz kurām atsaucas Beļģijas Karaliste, ietver tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā.

105    Pirmām kārtām, jautājumā par notāram uzticētajiem uzdevumiem saistībā ar nekustamā īpašuma apķīlāšanu piedziņai jānorāda, ka tam galvenokārt ir uzticēts rīkot pārdošanu izsolē vai pārdošanu par brīvu cenu, ja vien šo pēdējo ir atļāvis tiesnesis, un ievērojot tā izvirzītos nosacījumus. Notāram arī jārīko apskate uz vietas, jāsagatavo pārdošanas nosacījumi, kuros norāda pārdošanas dienu un to, ka pirkuma maksa pienākas kreditoriem.

106    Tādēļ jākonstatē, pirmkārt, ka notāra kompetencē nav pašam veikt apķīlāšanu. Otrkārt, tieši tiesa, kas lemj lietas par saistību piespiedu izpildi, ir tā, kas norīko notāru un tam uzdod veikt pārdošanu izsolē vai pārdošanu par brīvu cenu un secīgu parādu atmaksas pasākumu veikšanu. Rūpēties par tiesību normu ievērošanu izpildes kārtības jomā ir šīs tiesas ziņā. Tā pat pēc savas ierosmes, kā izriet no Tiesu iekārtas kodeksa 1396. panta, drīkst prasīt rīkojumu devušajām vai saņēmušajām valsts vai ministriju amatpersonām sagatavot ziņojumu par procedūras gaitu. Par iebildumiem lemj tiesa, kas lemj lietas par saistību piespiedu izpildi, un notāram šie iebildumi ir jāprotokolē, jāaptur visas darbības un jānosūta jautājums tiesai.

107    Tādēļ redzams, ka notāriem saistībā ar nekustamā īpašuma apķīlāšanu piedziņai uzticētie uzdevumi tiek veikti tiesas, kas lemj lietas par saistību piespiedu izpildi, uzraudzībā, kurai notāram ir jānosūta iespējamie iebildumi un kura turklāt pieņem galīgo lēmumu. Tādēļ šie uzdevumi paši par sevi nav uzskatāmi par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Thijssen, 21. punkts; 2007. gada 29. novembra spriedumu lietā Komisija/Austrija, 41. un 42. punkts; iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Vācija, 43. un 44. punkts, kā arī lietā Komisija/Portugāle, 37. un 41. punkts).

108    Tas pats secināms, otrkārt, par uzdevumiem, kas notāriem saskaņā ar Tiesu iekārtas kodeksa 1186.–1190. pantu uzticēti saistībā ar noteiktiem nekustamas mantas pārdošanas darījumiem. Proti, no šīm tiesību normām izriet, ka jautājumu par šādas pārdošanas atļaušanu vai neatļaušanu izlemj tiesa.

109    Treškārt, jautājumā par notāru darbībām mantojumu, kopīpašuma vai nedalāmas mantas inventāra saraksta sastādīšanas jomā, kā arī apzīmogošanas un zīmogu noņemšanas jomā jāuzsver, ka tām ir jāsaņem miertiesneša atļauja. Grūtību gadījumā notārs saskaņā ar Tiesu iekārtas kodeksa 1184. pantu jautājumu nosūta minētajam tiesnesim.

110    Ceturtkārt, attiecībā uz notāru darbību mantas piespiedu sadales lietās jāuzsver, pirmkārt, ka tiesai ir jāizdod rīkojums par mantas sadali un jānosūta dalībnieki, vajadzības gadījumā ievērojot tās noteikto kārtību, pie notāra, kura uzdevums tostarp ir sastādīt inventāra sarakstu, noteikt visu masu un daļu sadalījumu. Otrkārt, tiesas ziņā ir izspriest visus iespējamos strīdus, apstiprināt notāra sagatavoto mantas dalīšanas projektu vai to tam nosūtīt atpakaļ, lai tas sagatavotu papildu mantas dalīšanas projektu vai tiesas dotajiem norādījumiem atbilstošu mantas dalīšanas projektu. Tādēļ ar šīm darbībām notārs neīsteno valsts varu.

111    Tas pats sakāms, piektkārt, par naudas, kas saņemta no nekustamā īpašuma pārdošanas, sadales starp kreditoriem procedūru, kura seko pārdošanai publiskā izsolē. Šīs procedūras gaitā notāram ir uzticēts sagatavot protokolu par pārdošanā saņemtās naudas sadalīšanu vai, ja vajadzīgs, noteikt prioritārās samaksas un hipotēku atmaksas kārtību. Iespējamie iebildumi ir jāceļ tiesā.

112    Turklāt attiecībā uz šā sprieduma 105.–111. punktā minētajām notāra darbībām jāpaskaidro, kā jau atgādināts šā sprieduma 86. punktā, ka profesionāla darbība, lai arī tā ietver pat iespējami obligātu atbalstu tiesu darbībai, tomēr nav dalība valsts varas īstenošanā (iepriekš minētais spriedums lietā Reyners, 51. punkts).

113    Sestkārt, jautājumā par tādiem aktiem kā dāvinājumi inter vivos, testamenti, kā arī laulību un reģistrētas kopdzīves līgumi, kas, lai tie būtu spēkā, ir jānoslēdz ar notariālu aktu, ir jānorāda uz šā sprieduma 90.–103. punktā izklāstītajiem apsvērumiem.

114    Tas pats sakāms, septītkārt, par sabiedrību, biedrību un nodibinājumu dibināšanas aktiem, kas, lai tie būtu spēkā, jānoformē ar apliecinātu aktu. Turklāt jāpiebilst, ka iepriekš minētās juridiskās personas savu tiesībspēju iegūst tikai pēc dibināšanas akta iesniegšanas komerctiesas kancelejā.

115    Astotkārt, jautājumā par nodevu iekasēšanas uzdevumiem, kas notāram uzticēti, iekasējot reģistrācijas un hipotēkas nostiprināšanas nodevas, tie paši par sevi nav uzskatāmi par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā. Šajā ziņā jāpaskaidro, ka šo iekasēšanu notārs veic parādnieka vietā, pēc tam attiecīgās summas tiek nodotas atbildīgajam valsts dienestam un tādējādi tā būtībā neatšķiras no pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas.

116    Attiecībā uz notāru īpašo statusu Beļģijas tiesību sistēmā pietiek vien atgādināt, kā izriet no šā sprieduma 85. un 88. punkta, ka to, vai attiecīgās darbības ietilpst EKL 45. panta pirmajā daļā paredzētajā atkāpē, jāpārbauda, ņemot vērā pašu attiecīgo darbību iedabu, nevis šo statusu pašu par sevi.

117    Šajā ziņā tomēr ir jāizdara divi precizējumi. Pirmkārt, nav strīda par to, ka, izņemot gadījumus, kad notāra norīkošanu paredz tiesas ceļā, katram dalībniekam atbilstoši Notariāta likuma 9. pantam ir tiesības brīvi izvēlēties notāru. Lai arī notāru amata atlīdzība patiešām ir noteikta likumā, tomēr dažādu notāru sniegto pakalpojumu kvalitāte var atšķirties atkarībā tostarp no attiecīgo personu profesionālajām spējām. No tā izriet, ka attiecīgās teritoriālās piekritības robežās notāri profesionālo darbību veic, kā secinājumu 18. punktā norāda ģenerāladvokāts, valsts varas īstenošanai neraksturīgos konkurences apstākļos.

118    Jānorāda, otrkārt, kā šajā jautājumā Beļģijas Karalistes neapstrīdēta apgalvo Komisija, ka notāri ir tieši un personiski atbildīgi saviem klientiem par kaitējumu, kas rodas no jebkādas kļūdas, veicot savu darbību.

119    Turklāt pārliecinošs nav arī arguments, ko Beļģijas Karaliste rod noteiktos Savienības tiesību aktos. Par šā sprieduma 54. punktā minētajiem tiesību aktiem jāpaskaidro, ka tas, ka likumdevējs ir izvēlējies izslēgt notāra darbības no kāda konkrēta tiesību akta piemērošanas jomas, vēl nenozīmē, ka šīs pēdējās noteikti ietilpst EKL 45. panta pirmajā daļā paredzētajā atkāpē. Proti, Direktīvas 2005/36 gadījumā no šīs direktīvas preambulas 41. apsvēruma redakcijas, kurā teikts, ka tā “neskar [..] [EKL] 45. panta piemērošanu [neliedz piemērot EKL 45. pantu], jo īpaši attiecībā uz notāriem”, izriet, ka Savienības likumdevējs tieši nav ieņēmis nostāju jautājumā par EKL 45. panta pirmās daļas piemērojamību notāra amatam.

120    Atbilstoša nav arī argumentācija, kas ir pamatota ar šā sprieduma 55. punktā minētajām regulām. Proti, šīs regulas attiecas uz kādā citā dalībvalstī taisītu un izpildāmu apliecinātu aktu atzīšanu un izpildi un tādēļ neattiecas uz EKL 45. panta pirmās daļas interpretāciju. Turklāt no judikatūras, kas pēc analoģijas piemērojama Regulai Nr. 44/2001, izriet, ka, lai aktu varētu uzskatīt par publisku minētās regulas izpratnē, vajadzīgs, lai to būtu noformējusi vai nu kāda valsts iestāde, vai kāda cita valsts pilnvarota iestāde/amatpersona (šajā ziņā skat. 1999. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑260/97 Unibank, Recueil, I‑3715. lpp., 15. un 21. punkts).

121    Jautājumā par šā sprieduma 56. punktā minētajām 1994. un 2006. gada rezolūcijām jāuzsver, ka tām nav nekādu tiesisku seku, ievērojot, ka šādas rezolūcijas pēc savas dabas nav saistoši akti. Turklāt, lai arī tajās ir norādīts, ka notāra amats ietilpst EKL 45. pantā, pirmajā no šīm rezolūcijām Parlaments ir skaidri izteicis savu vēlmi, lai tiktu veikti pasākumi iecelšanai notāra amatā paredzētā pilsonības nosacījuma atcelšanai, un šī nostāja no jauna ir netieši apstiprināta 2006. gada rezolūcijā.

122    Jautājumā par argumentu, kuru Beļģijas Karaliste izvirza, pamatodamās uz iepriekš minēto spriedumu lietā Colegio de Oficiales de la Marina Mercante Española, jāpaskaidro, ka lieta, kurā taisīts šis spriedums, attiecās uz EKL 39. panta 4. punkta, nevis EKL 45. panta pirmās daļas interpretāciju. Turklāt no minētā sprieduma 42. punkta izriet, ka Tiesa, nospriežot, ka kuģu kapteiņiem un viņu vietniekiem uzticētās funkcijas ir dalība valsts varas prerogatīvu īstenošanā, bija ņēmusi vērā viņu veikto funkciju kopumu. Tātad kuģu kapteiņiem un viņu vietniekiem notariālo darbību jomā uzticētos pienākumus vien, proti, testamentu noformēšanu, glabāšanu un nodošanu, Tiesa neizvērtēja šķirti no tādām pārējām viņu pilnvarām kā tostarp viņiem piešķirtajām tiesībām veikt piespiedu pasākumus vai sodīt.

123    Šajos apstākļos jāsecina, ka notāra darbības, kā tās ir noteiktas pašreizējā Beļģijas tiesību sistēmā, nav dalība valsts varas īstenošanā EKL 45. panta pirmās daļas izpratnē.

124    Tādēļ jākonstatē, ka Beļģijas regulējumā iecelšanai notāra amatā prasītais pilsonības nosacījums rada EKL 43. pantā aizliegtu diskrimināciju pilsonības dēļ.

125    Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, jākonstatē, ka pirmais iebildums ir pamatots.

 Par otro iebildumu

 Lietas dalībnieku argumenti

126    Komisija pārmet Beļģijas Karalistei, ka tā nav transponējusi Direktīvu 89/48 attiecībā uz notāra amatu. Saskaņā ar tās teikto šis amats nevarot būt izslēgts no minētās direktīvas piemērošanas jomas, jo notārs tieši un konkrēti nepiedalās valsts varas īstenošanā.

127    Šī iestāde atgādina, ka Direktīvā 89/48 dalībvalstīm ir ļauts paredzēt vai nu zināšanu pārbaudi, vai adaptācijas laikposmu, ar ko varētu garantēt notāru gadījumā vajadzīgo augsto kvalifikācijas līmeni. Turklāt šīs direktīvas piemērošanas rezultātā tiekot nevis liegta notāru iecelšana amatā atlases ceļā, bet gan vienīgi dota iespēja minētajā atlasē piedalīties citu dalībvalstu pilsoņiem. Šāda piemērošana turklāt nekādi neietekmējot notāru iecelšanas kārtību.

128    Turklāt Apvienotā Karaliste uzskata, ka ar Direktīvas 2005/36 preambulas 41. apsvērumā izdarīto norādi uz notāra amatu šis amats netiekot visā kopumā izslēgts no šīs direktīvas piemērošanas jomas.

129    Oficiāli neceļot iebildi par nepieņemamību, Beļģijas Karaliste norāda, ka otrais iebildums ir nevis par Direktīvas 2005/36, bet gan par Direktīvas 89/48 netransponēšanu. Taču šī pēdējā kopš 2007. gada 20. oktobra ir atcelta ar Direktīvu 2005/36.

130    Par lietas būtību minētā dalībvalsts, kā arī Lietuvas Republika, Ungārijas Republika un Slovākijas Republika norāda, ka Direktīvas 2005/36 preambulas 41. apsvērumā esot īpaši noteikts, ka tā “neskar [EKL] 39. panta 4. punkta un 45. panta piemērošanu [neliedz piemērot EKL 39. panta 4. punktu un 45. pantu], jo īpaši attiecībā uz notāriem”. Šī atruna apstiprinot to, ka notāra amats ir ietverts EKL 45. panta pirmajā daļā, un tādēļ Direktīva 2005/36 šim amatam neesot piemērojama. Turklāt Lietuvas Republika atgādina, ka ne tik konkrēta, tomēr līdzīga atruna ir rodama Direktīvas 89/48 preambulas 12. apsvērumā.

 Tiesas vērtējums

–       Par pieņemamību

131    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas, vai, izskatot prasību, kas celta atbilstoši EKL 226. pantam, ir konstatējama pienākumu neizpilde, ir jāizvērtē, ņemot vērā Savienības tiesību normas, kas ir spēkā tā termiņa beigās, ko Komisija ir noteikusi attiecīgajai dalībvalstij argumentētā atzinuma prasību izpildei (skat. it īpaši 1999. gada 9. novembra spriedumu lietā C‑365/97 Komisija/Itālija, Recueil, I‑7773. lpp., 32. punkts; 2006. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑275/04 Komisija/Beļģija, Krājums, I‑9883. lpp., 34. punkts, un 2009. gada 19. marta spriedumu lietā C‑270/07 Komisija/Vācija, Krājums, I‑1983. lpp., 49. punkts).

132    Šajā lietā minētais termiņš beidzās 2006. gada 18. decembrī. Taču minētajā dienā Direktīva 89/48 joprojām bija spēkā, jo tā ar Direktīvu 2005/36 tika atcelta tikai kopš 2007. gada 20. oktobra. Tādēļ prasība, kas pamatota ar Direktīvas 89/48 netransponēšanu, nav bez priekšmeta (skat. pēc analoģijas 2009. gada 11. jūnija spriedumu lietā C‑327/08 Komisija/Francija, 23. punkts).

133    Tādēļ Beļģijas Karalistes iebilde ir jānoraida.

–       Par lietas būtību

134    Komisija pārmet Beļģijas Karalistei, ka tā neesot transponējusi Direktīvu 89/48 attiecībā uz notāra amatu. Tādēļ jāizvērtē, vai šī direktīva šim amatam ir piemērojama.

135    Šajā ziņā jāņem vērā tiesiskā regulējuma, kurā tā ietilpst, konteksts.

136    Tātad jānorāda, ka Direktīvas 89/48 preambulas 12. apsvērumā likumdevējs ir īpaši paredzējis, ka vispārējā sistēma augstākās izglītības diplomu atzīšanai nekādi “neierobežo [EKL 45.] panta piemērošanu [neliedz piemērot EKL 45. pantu]”. Šādi izteiktā atrunā ir pausta likumdevēja griba EKL 45. panta pirmajā daļā ietilpstošās darbības neietvert minētās direktīvas piemērošanas jomā.

137    Taču Direktīvas 89/48 pieņemšanas laikā Tiesai vēl nebija bijusi iespēja spriest par to, vai notāra darbības ietilpst vai neietilpst EKL 45. panta pirmajā daļā.

138    Turklāt nākamajos gados pēc Direktīvas 89/48 pieņemšanas Parlaments šā sprieduma 56. un 121. punktā minētajās 1994. gada un 2006. gada rezolūcijās ir gan, no vienas puses, apstiprinājis, ka EKL 45. panta pirmā daļa bija pilnībā jāpiemēro attiecībā uz notāra amatu, gan, no otras puses, paudis vēlmi, lai tiktu atcelts iespējai nodarboties ar šo amatu paredzētais pilsonības nosacījums.

139    Turklāt laikā, kad tika pieņemta Direktīva 2005/36, ar kuru tika aizstāta Direktīva 89/48, pirmās no minētajām direktīvām preambulas 41. apsvērumā Savienības likumdevējs parūpējās paskaidrot, ka tā neliedz EKL 45. pantu piemērot “jo īpaši attiecībā uz notāriem”. Kā teikts šā sprieduma 119. punktā, formulējot šādu atrunu, Savienības likumdevējs nav ieņēmis nostāju par EKL 45. panta pirmās daļas un tādēļ – Direktīvas 2005/36 piemērojamību attiecībā uz notāra darbībām.

140    Apliecinājums tam rodams tostarp šīs pēdējās direktīvas sagatavošanas materiālos. Proti, [likumdošanas atzinumā] par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu (OV 2004, C 97E, 230. lpp.), kas 2004. gada 11. februārī pieņemts pirmajā lasījumā, Parlaments ierosināja Direktīvas 2005/36 tekstā īpaši norādīt, ka to nepiemēro notāriem. Lai arī šis priekšlikums netika saglabāts nedz Grozītajā priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (COM(2004) 317, galīgā redakcija), nedz 2004. gada 21. decembra Kopējā nostājā (EK) Nr. 10/2005, ko Padome pieņēmusi saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 251. pantā noteikto procedūru, ar mērķi pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu (OV 2005, C 58E, 1. lpp.), tas tā ir noticis nevis tāpēc, ka iecerētā direktīva būtu piemērojama notāra amatam, bet gan tostarp tāpēc, ka “atkāpe no brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības principiem attiecībā uz darbībām, kas ietver tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā, [bija] paredzēta EKL 45. panta [pirmajā daļā]”.

141    Šajā ziņā, ņemot vērā īpašos apstākļus, kādos norisēja likumdošanas process, kā arī no tiem izrietošo neskaidrību, kā izriet no iepriekš atgādinātā tiesību aktu konteksta, šķiet, nav konstatējams, ka argumentētajā atzinumā atvēlētā termiņa beigās ir bijis pietiekami skaidrs pienākums dalībvalstīm transponēt Direktīvu 89/48 attiecībā uz notāra amatu.

142    Tāpēc otrais iebildums ir jānoraida.

143    Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāatzīst, ka, iecelšanu notāra amatā pakārtojot pilsonības nosacījumam, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi EKL 43. pantā noteiktos pienākumus un pārējā daļā prasība ir noraidāma.

 Par tiesāšanās izdevumiem

144    Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 3. punktu, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Ņemot vērā, ka Komisijas prasība tika apmierināta tikai daļēji, ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

145    Atbilstoši tā paša reglamenta 69. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis, kas ir iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādēļ Čehijas Republika, Francijas Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Ungārijas Republika, Slovākijas Republika un Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      iecelšanu notāra amatā pakārtojot pilsonības nosacījumam, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi EKL 43. pantā noteiktos pienākumus;

2)      prasību pārējā daļā noraidīt;

3)      Eiropas Komisija, Beļģijas Karaliste, Čehijas Republika, Francijas Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Ungārijas Republika, Slovākijas Republika un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanas izdevumus pašas.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – franču.