ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,

sniegti 2011. gada 22. martā (1)

Apvienotās lietas no C‑58/10 līdz C‑68/10

Monsanto SAS u.c.

(Conseil d’État (Francija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Ģenētiski modificēta pārtika un barība – Valsts pasākumi, ar ko aizliedz vai aptur tādu produktu izmantošanu un/vai pārdošanu pēc atļaujas laist tirgū izdošanas – Valsts iestāžu kompetence veikt tādus pasākumus

1.        Šajā lietā, kuras pamatā ir veselas 11 apvienotas tiesvedības, Tiesai atkal ir iespēja paust savu viedokli par ģenētiski modificētiem organismiem (turpmāk tekstā arī – “ĢMO”). Galvenās risināmās juridiskās problēmas būtība ir salīdzinoši ierobežota. Runa ir par to, ka attiecībā uz atsevišķiem produktiem, par kuriem agrāk izdota atļauja, pamatojoties uz noteiktu tiesisko regulējumu, bet attiecībā uz kuriem atļauja jāatjauno un jāreglamentē, pamatojoties uz kādu jaunāku tiesisko regulējumu, ir jānosaka, vai, lai veiktu iespējamus ārkārtas pasākumus pārejas posmā no vecās uz jauno atļauju izdošanas sistēmu, ir piemērojami pirmā vai otrā tiesiskā regulējuma, vai arī abu tiesisko regulējumu noteikumi.

2.        Produkts – strīda priekšmets – ir kāda kukurūzas šķirne, ko Savienības teritorijā izmanto kā dzīvnieku barību: tā ir sabiedrības Monsanto selekcionētā kukurūza MON810, kura kādas ģenētiskas modifikācijas dēļ ir īpaši izturīga pret atsevišķiem parazītiem.

I –    Atbilstošās tiesību normas

3.        Attiecīgo tiesisko regulējumu šīs lietas atrisināšanai veido trīs tiesību normu kategorijas. Pirmkārt, tās ir Direktīvā 90/220 – un tagad Direktīvā 2001/18 – ietvertās normas par ĢMO “apzinātu izplatīšanu vidē”, t.i., galvenokārt par to audzēšanu un laišanu tirgū. Otrkārt, tās ir normas, kas paredzētas attiecībā uz pārtikas drošumu – konkrēti, Regula Nr. 178/2002. Treškārt un visbeidzot, tā ir Regula Nr. 1829/2003, kas ir galvenais interpretācijas priekšmets lietā, atsaucoties uz kuru Tiesai ir lūgts iejaukties, un ar kuru likumdevējs vēlējies pēc iespējas vienādot ĢMO reglamentāciju: minētā regula daļēji aizstāja un daļēji papildināja agrāk piemērojamās normas.

A –    Direktīva 90/220/EEK

4.        Direktīva 90/220 (2) bija pirmā, ar kuru ieviesa vienotu sistēmu atļaujām par ĢMO izplatīšanu vidē Kopienas mērogā. Principā tajā paredzētais mehānisms pamatojās uz to, ka dalībvalsts var izdot atļauju, ja noteiktā termiņā pārējās dalībvalstis nav iebildušas. Nesaskaņu gadījumā lēmums bija jāpieņem Komisijai. Dalībvalsts izdotā atļauja tomēr bija derīga visā Kopienā.

5.        Kā būs redzams no šīs lietas faktu rekonstrukcijas, MON810 sākotnēji tika atļauta, pamatojoties uz šo direktīvu.

B –    Direktīva 2001/18/EK

6.        Ar Direktīvu 2001/18 (3) (turpmāk tekstā arī – “direktīva”) atcēla un aizstāja Direktīvu 90/220. Sistēma, saskaņā ar kādu izdod atļaujas ĢMO izplatīšanai vidē, lielā mērā ir palikusi līdzīga tai, kura paredzēta iepriekšējā direktīvā, lai gan ir izdarīti daži grozījumi. It īpaši ir ieviests atļaujas ierobežota derīguma (ilgākais 10 gadus) princips, paredzot vienkāršotu procedūru to atļauju atjaunošanai, kuras jau izdotas, pamatojoties uz Direktīvu 90/220.

7.        Direktīvas 12. pantā it īpaši ir paredzēts:

“1.      Šīs direktīvas 13. līdz 24. pantu nepiemēro nevienam produktam, kas satur ĢMO vai sastāv no tiem, ciktāl tie ir atļauti ar Kopienas tiesību aktiem, kuros paredzēts specifisks vides risku novērtējums, ko izdara saskaņā ar principiem, kuri noteikti II pielikumā, un, pamatojoties uz informāciju, kas norādīta III pielikumā, neierobežojot papildu prasības, kuras paredzētas iepriekšminētajos Kopienas tiesību aktos, un prasības, kas attiecas uz riska pārvaldību, marķēšanu, monitoringu pēc vajadzības, informāciju sabiedrībai un drošības klauzulu, kura ir vismaz līdzvērtīga šajā direktīvā noteiktajai.

[..]”

8.        Direktīvas 17. pantā ar nosaukumu “Piekrišanas atjaunošana” ir paredzēta īpaša un vienkāršota atjaunošanas procedūra attiecībā uz tiem ĢMO, kas jau atļauti, pamatojoties uz Direktīvu 90/220. Minētā atjaunošana bija jāveic līdz 2006. gada 17. oktobrim.

9.        Direktīvas 22. pantā, atkārtojot Direktīvā 90/220 jau iekļautu pamatprincipu, ir paredzēts, ka, “neierobežojot 23. pantu, dalībvalstis nevar aizliegt, ierobežot vai kavēt tādu produktu laišanu tirgū, kas satur ĢMO vai sastāv no tiem, ja tie atbilst šīs direktīvas prasībām”.

10.      Direktīvas 23. pantā ar nosaukumu “Drošības klauzula” ir teikts:

“1.      Ja dalībvalstij, ņemot vērā jaunu vai papildu informāciju, kas kļuvusi pieejama pēc piekrišanas došanas un ietekmē vides risku novērtējumu vai esošās informācijas pārvērtējumu, pamatojoties uz jaunu vai papildu zinātnes atzinumu, ir sīki izstrādāts pamatojums, lai uzskatītu, ka par produktu, kurš satur ĢMO vai sastāv no tiem, ir sniegts pareizs paziņojums un uz to attiecas saskaņā ar šo direktīvu dotā rakstveida piekrišana, bet tomēr produkts rada risku cilvēku veselībai vai videi, tad attiecīgā dalībvalsts uz laiku savā teritorijā var ierobežot vai aizliegt tā produkta lietošanu vai pārdošanu, kurš satur ĢMO vai sastāv no tiem.

[..]

Dalībvalsts nekavējoties informē Komisiju un pārējās dalībvalstis par lēmumiem, ko tā pieņem saskaņā ar šo pantu, un motivē savu lēmumu [..].

2.      60 dienu laikā, sākot no dienas, kad ir saņemta dalībvalsts nosūtītā informācija, pieņem lēmumu par pasākumu, kuru veikusi šī dalībvalsts saskaņā ar 30. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru [..]”.

C –    Regula Nr. 1829/2003

11.      Ar Regulu Nr. 1829/2003 (4) (turpmāk tekstā arī – “regula”), lai gan tās nosaukums var vedināt domāt, ka runa tajā ir tikai par ĢMO kā pārtikas vai barības patēriņu, faktiski ir ieviesta integrēta sistēma, kura atļauj uzņēmējiem, kuri to vēlas, saņemt vienotu atļauju, kas attiecas gan uz ģenētiski modificēta produkta audzēšanu, gan izmantošanu pārtikā. Turklāt atbilstīgi regulā paredzētajai sistēmai atļauju neizdod viena dalībvalsts, bet gan tās izdošana notiek pēc procedūras, ko veic galvenokārt Savienības mērogā.

12.      Regulas 17. pantā, kurā ir runa par atļauju pieteikumiem par ģenētiski modificētu barību, ir paredzēts:

“[..]

5.      Ja pieteikums attiecas uz ĢMO vai barību, kas satur ĢMO vai sastāv no tiem, pieteikumam pievieno arī

a)      pilnu tehnisko dokumentāciju, kas sniedz Direktīvas 2001/18/EK III un IV pielikumā prasīto informāciju un informāciju un secinājumus par risku novērtējumu, kurš veikts saskaņā ar Direktīvas 2001/18/EK II pielikumā izklāstītajiem principiem, vai, ja ĢMO laišanai tirgū saņemta atļauja saskaņā ar Direktīvas 2001/18/EK C daļu, atļaujas piešķiršanas lēmuma kopiju;

[..].”

13.      Regulas 20. pantā ir aplūkota situācija saistībā ar ĢMO, kas jau atļauti, pamatojoties uz citām normatīvo aktu normām. Tā 1. punktā ir it īpaši paredzēts, ka “[..] produkti, uz kuriem attiecas šī iedaļa un kuri likumīgi laisti Kopienas tirgū pirms šīs regulas piemērošanas dienas, var palikt tirgū, tos var izmantot un pārstrādāt, ja [..] attiecībā uz produktiem, par kuriem saņemta atļauja saskaņā ar Direktīvām 90/220/EEK vai 2001/18/EK, ieskaitot izmantošanai barībai, [..], tirgus dalībnieki, kas atbild par attiecīgo produktu laišanu tirgū, sešus mēnešus pēc šīs regulas piemērošanas dienas paziņo Komisijai par datumu, kurā šie produkti pirmo reizi laisti Kopienas tirgū”.

14.      Tā paša 20. panta 2. punktā ir precizēts, ka “paziņojumam, kas minēts 1. punktā, pievieno attiecīgi 17. panta 3. un 5. punktā minēto informāciju, ko Komisija tālāk nosūta Iestādei un dalībvalstīm”.

15.      Tostarp 20. panta 4. punktā ir piebilsts, ka attiecībā uz produktiem, par kuriem saņemta atļauja saskaņā ar Direktīvām 90/220/EEK vai 2001/18/EK, atļaujas atjaunošanas pieteikums jāiesniedz “deviņu gadu laikā no dienas, kad [..] produkti pirmoreiz laisti tirgū, bet ne ātrāk kā trīs gadus pēc šīs regulas piemērošanas dienas”.

16.      Arī regulā ir iekļauts noteikums par iespēju veikt ārkārtas pasākumus, ja rodas riski veselībai vai videi. Tas ir regulas 34. pants. Saskaņā ar regulas būtību, kurā atļauju izdošana par ĢMO ir centralizēta, pilnvaras veikt steidzamus pasākumus principā ir piešķirtas Komisijai. Regulas 34. pants ir formulēts šādi:

“Ja ir skaidrs, ka produkti, kas apstiprināti ar šo regulu vai saskaņā ar to, var radīt nopietnu risku cilvēku veselībai, dzīvnieku veselībai vai videi, vai, ja, ņemot vērā Iestādes atzinumu, kas izsniegts atbilstīgi 10. pantam vai 22. pantam, rodas nepieciešamība atļauju steidzami apturēt vai grozīt, veic pasākumus saskaņā ar procedūrām, kas paredzētas Regulas (EK) Nr. 178/2002 53. un 54. pantā”.

D –    Regula Nr. 178/2002

17.      Būtiski šajā lietā ir tie Regulas Nr. 178/2002 (5) noteikumi, kas minēti Regulas Nr. 1829/2003 34. pantā, respektīvi, šajā regulā tie ir 53. un 54. pants.

18.      Regulas 53. pantā ar nosaukumu “Ārkārtas pasākumi attiecībā uz pārtiku un barību, kuras izcelsme ir Kopienā vai kura importēta no kādas trešās valsts”, ir norādīti pasākumi, ko var veikt, lai vajadzības gadījumā apturētu vai ierobežotu pārtikas vai barības apriti, kuri var radīt riskus. Attiecībā uz kompetenci un nosacījumiem pasākumu veikšanai minētajā normā ir paredzēts:

“1.      Ja ir acīmredzams, ka pārtika vai barība, kuras izcelsme ir Kopienā vai kura importēta no kādas trešās valsts, var radīt nopietnu risku cilvēku veselībai, dzīvnieku veselībai vai videi un ka šo risku nevar apmierinoši novērst ar attiecīgās dalībvalsts vai dalībvalstu veiktajiem pasākumiem, tad Komisija saskaņā ar 58. panta 2. punktā noteikto procedūru pēc savas ierosmes vai pēc kādas dalībvalsts pieprasījuma atkarībā no situācijas nopietnības tūlīt pieņem vienu vai vairākus šādus pasākumus [..]”.

19.      [Regulas] 54. pants papildina iepriekšējo, paredzot procedūru, kura atļauj valstīm iesaistīties Komisijas bezdarbības gadījumā. Minētajā pantā ir paredzēts:

“1.      Ja dalībvalsts oficiāli informē Komisiju par vajadzību veikt ārkārtas pasākumus, bet Komisija nav pieņēmusi lēmumu saskaņā ar 53. pantu, tad minētā dalībvalsts var pieņemt pagaidu aizsargpasākumus. Tādā gadījumā tā tūlīt informē pārējās dalībvalstis un Komisiju.

[..]

3.      Dalībvalsts piemēro valsts pagaidu aizsardzības pasākumus, līdz tiek pieņemti Kopienas pasākumi”.

II – Fakti, tiesvedība valsts tiesā un prejudiciālie jautājumi

20.      ĢMO kukurūza MON810 pirmoreiz Kopienas teritorijā tika atļauta 1998. gadā, pamatojoties uz Direktīvu 90/220. Paziņojums par laišanu tirgū tika izdarīts Francijas iestādēm, kuras, pievienojot labvēlīgu atzinumu, nosūtīja to Komisijai. Ar 1998. gada 22. aprīļa lēmumu (6) Komisija pauda savu piekrišanu, un Francija izdeva atļauju ar ministrijas 1998. gada 3. augusta dekrētu (7).

21.      Sabiedrība Monsanto, atļaujas turētāja, nekad nav lūgusi to atjaunot, pamatojoties uz Direktīvu 2001/18. Toties tā paredzētajos termiņos paziņoja par MON810 kā esošu produktu saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 20. panta 1. punktu. Vēlāk, 2007. gadā, Monsanto lūdza atjaunot atļauju, pamatojoties uz to pašu 20. panta 4. punktu. Saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 23. panta 4. punktu, gaidot atjaunošanas procedūru, esošās atļaujas iedarbība turpinās.

22.      2007. gada 5. decembrī ar ministrijas dekrētu (8) Francijas Republikas teritorijā tika aizliegts nodot un izmantot kukurūzas MON810 sēklas graudus. Dokumentā bija norādīts, ka tobrīd tiek veikta MON810 ietekmes uz vidi un veselību novērtēšanas procedūra, bet nebija nevienas norādes uz Savienības tiesību normām, uz kurām pasākums pamatojās. Komisija apgalvo, ka par minēto pasākumu tai nekad nav ticis paziņots.

23.      Vēlāk, 2008. gada 7. februārī, ar jaunu ministrijas dekrētu (9), kas, starp citu, dažas dienas vēlāk tika grozīts ar vēl citu – 13. februāra ministrijas dekrētu (10), norādot uz šaubām, ko par MON810 paudusi nesen izveidotā Comité de préfiguration de la Haute Autorité sur les organismes génétiquement modifiés (Augstās Iestādes, kura atbildīga par ģenētiski modificētiem organismiem, izveides komiteja), tika vispār aizliegts audzēt MON810. Pasākuma pamatojumā vispārīgi ir norādīts gan uz direktīvu, gan regulu, tomēr vienīgā konkrēti norādītā Savienības tiesību norma ir direktīvas 23. pants.

24.      Iepriekšējā punktā minētais ministrijas dekrēts, spriežot pēc Komisijas teiktā, esot tai paziņots divas reizes. Pirmoreiz 2008. gada 11. februārī – kā pasākums, kas veikts saskaņā ar direktīvas 23. pantu. Savukārt nākamajā dienā – 2008. gada 12. februārī – tas tika paziņots kā pasākums, kas pamatots ar Regulas Nr. 1829/2003 34. pantu.

25.      Francijas iestāžu noteiktais aizliegums audzēt MON810 ir vairākkārt apstrīdēts Conseil d’État [Valsts padomē], kura apturēja tiesvedības un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus (11):

“1)      Vai gadījumā, kad dzīvnieku barība, ko veido ģenētiski modificēts organisms, ir laista tirgū pirms Regulas (EK) Nr. 1829/2003 publicēšanas dienas un šī atļauja, piemērojot šīs regulas 20. panta noteikumus, ir palikusi spēkā, attiecīgais produkts laikā, pirms ir lemts par lūgumu izsniegt jaunu atļauju, kurš ir [jāiesniedz], piemērojot šo regulu, ir jāuzskata par vienu no produktiem, kuri minēti Direktīvas 2001/18/EK 12. panta noteikumos [..], un vai šādā gadījumā uz šo ģenētiski modificēto organismu saistībā ar ārkārtas pasākumiem, kurus var pieņemt pēc atļaujas laist tirgū izsniegšanas, attiecas vienīgi Regulas (EK) Nr. 1829/2003 34. pants vai, pretēji, šādus pasākumus dalībvalstis var noteikt, pamatojoties ar direktīvas 23. pantu un valsts tiesību aktiem, ar kuriem tas ir transponēts?

2)      Vai gadījumā, ja ārkārtas pasākumus var noteikt tikai saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1829/2003 34. pantu, tādu pasākumu kā apstrīdētajā 2007. gada 5. decembra lēmumā esošais dalībvalsts iestādes varēja noteikt, atsaucoties uz Regulas (EK) Nr. 178/2002 53. pantā minētajiem riskiem, vai [un] ar kādiem nosacījumiem dalībvalsts varēja noteikt aizsargpasākumus, pamatojoties [uz] šīs regulas 54. pantu?

3)      Ciktāl gadījumā, ja dalībvalsts iestādes var iejaukties, pamatojoties [uz] Direktīvas 2001/18/EK 23. pantu vai Regulas (EK) Nr. 1829/2003 34. pantu, vai pamatojoties [uz] abiem šiem tiesiskajiem pamatiem, ņemot vērā piesardzības principu, ir piemērojamas prasības, proti, direktīvas 23. pantā, saskaņā ar kuru tādu ārkārtas pasākumu noteikšana kā īslaicīgs aizliegums lietot produktu ir atkarīga no apstākļa, vai dalībvalstij ir “sīki izstrādāts pamatojums, lai uzskatītu, ka [..] ĢMO [..] rada risku [..] videi”, un regulas 34. pantā, kurā šāda pasākuma noteikšana ir padarīta atkarīga no tā, vai šis produkts, identificējot risku, novērtējot tā iespējamību un tā sekas, “var radīt nopietnu risku [..] videi”?”

III – Par pirmo prejudiciālo jautājumu

26.      Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kāda tiesiskā sistēma ir piemērojama produktam, par kuru izsniegta atļauja, pamatojoties uz Direktīvu 90/220, un kas vēlāk paziņots kā esošs produkts saskaņā ar Regulu Nr. 1829/2003, pamatojoties uz kuru vēlāk arī lūgts atjaunot atļauju.

27.      Precīzāk, jānoskaidro, vai tādā gadījumā kā šis pilnvaras vajadzības gadījumā veikt ārkārtas pasākumus ir pirmām kārtām valstīm – atbilstīgi direktīvas 23. pantā paredzētajam mehānismam, vai Komisijai, pamatojoties uz regulas 34. pantu.

28.      Jāuzsver, ka problēma attiecas tikai uz “pārejas” posmu, kurā par produktu vēl nav saņemta atjaunotā atļauja. Lai gan šis jautājums nav šīs tiesvedības priekšmets, nešķiet, ka varētu nopietni apšaubīt to, ka tad, kad atļauja, pamatojoties uz regulu, būs atjaunota, būs piemērojamas tikai minētās regulas normas: attiecībā uz ārkārtas pasākumiem, tos tātad varēs veikt, tikai pamatojoties uz regulas 34. pantu.

29.      Pēc Francijas valdības uzskatiem – un tās nostāju pēc būtības atbalsta arī Austrijas, Grieķijas un Polijas valdības – tādā situācijā, kāda ir šajā lietā, joprojām paliek piemērojams direktīvas 23. pants, un tātad valsts to var izmantot, lai veiktu ārkārtas pasākumus. Pretēji, Komisija (kā arī Monsanto un pārējās prasītājas sabiedrības pamata lietās) uzskata, ka līdz ar paziņojumu par MON810 kā “esošu produktu” saskaņā ar regulu, direktīvas 23. pants vairs neesot piemērojams, it īpaši direktīvas 12. panta dēļ.

30.      Jānorāda, ka no juridiskā viedokļa strīda būtība, šķiet, ir Direktīvas 2001/18 12. panta piemērošanas jomas noteikšanā. Kā izriet no atbilstošo tiesību normu apskata, minētais pants izslēdz dažu direktīvas noteikumu piemērojamību – tostarp 23. panta piemērojamību ārkārtas pasākumu jomā – attiecībā uz ĢMO, kuri “atļauti ar Kopienas tiesību aktiem, kuros paredzēts specifisks vides risku novērtējums, ko izdara saskaņā ar principiem, kuri noteikti II pielikumā, un, pamatojoties uz informāciju, kas norādīta III pielikumā [..], un prasības, kas attiecas uz riska pārvaldību, marķēšanu, monitoringu pēc vajadzības, informāciju sabiedrībai un drošības klauzulu, kura ir vismaz līdzvērtīga šajā direktīvā noteiktajai”.

31.      Tātad, kā redzam, direktīvas 12. panta dēļ tās 23. pants nav piemērojams ĢMO, kuri atbilst dažām īpašām prasībām: 1) tiem jābūt ĢMO, kas “atļauti ar Kopienas tiesību aktiem” (protams, ar tādiem, kas atšķiras no direktīvas); 2) minētajos aktos jāparedz tāda paša veida vides riska novērtējums, kā prasīts direktīvā; 3) minētajos aktos jānosaka pienākumi, kas ir vismaz līdzvērtīgi pienākumiem, kuri direktīvā noteikti marķēšanas, sabiedrības informēšanas jomā utt.

32.      Tādējādi ir jānosaka, vai ĢMO, par kuru izsniegta atļauja, pamatojoties uz Direktīvu 90/220, un kas paziņots saskaņā ar Regulu Nr. 1829/2003, atbilst iepriekšējā punktā norādītajām prasībām.

33.      Pirmkārt, vēlos norādīt, ka acīmredzot direktīvas 12. pantā nevarēja būt konkrēta atsauce uz regulu, jo regula ir normatīvs akts, kas tika pieņemts tikai divus gadus pēc pašas direktīvas.

34.      Konkrētāk, attiecībā uz direktīvas 12. pantā uzskaitītajām prasībām, varētu norādīt, ka ir acīmredzami, ka atļauja par kukurūzu MON810 ir izsniegta, pamatojoties uz tādām prasībām, kas ir vismaz līdzvērtīgas direktīvā paredzētajām prasībām: tas tāpēc, ka atļauja izsniegta, tieši pamatojoties uz direktīvu (vai, precizēsim, pamatojoties uz Direktīvu 90/220, kas ar Direktīvu 2001/18 tika konsolidēta, aizstājot to (12)). [Produktu] MON810 joprojām raksturo tas, ka, izvēloties paziņot to, tikai pamatojoties uz regulu, nevis Direktīvu 2001/18, Monsanto ir vēlējusies attiecināt uz minēto produktu tādu tiesisko regulējumu, kas pamatots tikai ar Regulu Nr. 1829/2003, lai izmantotu lielāku vienkāršību, ko piedāvā audzēšanas un laišanas tirgū “vienotas atļaujas” sistēma. Ja MON810 būtu paziņota kā “esošs produkts” arī (vai tikai) saskaņā ar Direktīvas 2001/18 17. pantu, nav šaubu, ka būtu piemērojams direktīvas 23. pants.

35.      Tāpēc jāpārbauda pavisam konkrēti, vai regulā paredzētie nosacījumi laišanai tirgū un/vai audzēšanai ir vismaz līdzvērtīgi direktīvā paredzētajiem nosacījumiem.

36.      Tas, ka pirmais no direktīvas 12. pantā paredzētajiem nosacījumiem ir tāds, ka produktam jābūt “atļautam”, pamatojoties uz kādu Savienības tiesību aktu (kas nav direktīva), manuprāt, nav elements, kas spētu izslēgt paša 12. panta piemērojamību produktam, kas vienkārši “paziņots” saskaņā ar regulu. Nav noliedzams, ka bez paziņojuma saskaņā ar regulu kukurūzu MON810 vairs nevarētu ne audzēt, ne laist tirgū: līdz ar to praksē tieši paziņojums saskaņā ar regulu ir tas, kas “atļauj” produktu audzēt un/vai laist tirgū Savienības teritorijā. Turklāt būtiska nozīme ir tieši nosacījumiem, kuri padara leģitīmu audzēšanu un/vai laišanu tirgū, neatkarīgi no tā akta formālā nosaukuma (“paziņojums” vai “atļauja”), kas ļauj to darīt.

37.      Šajā ziņā Regulas Nr. 1829/2003 20. panta 2. punktā kopsakarā ar 17. panta 5. punktu (13) ir skaidri norādīts, ka, lai paziņotu par kādu esošu produktu saskaņā ar regulu, ir jāsniedz visa informācija, kas vajadzīga saskaņā ar Direktīvas 2001/18 II, III un IV pielikumu.

38.      Līdz ar to tāds produkts kā MON810, pēc tam, kad tas jau atļauts, pamatojoties uz Direktīvu 90/220, var palikt apritē, pamatojoties uz regulu tikai pēc paziņojuma izdarīšanas, kas jāīsteno, paziņojot visus elementus, kas vajadzīgi, lai saņemtu atļauju saskaņā ar direktīvu.

39.      Šķiet, ka arī pārējās direktīvas 12. pantā norādītās prasības regulā ir ievērotas. It īpaši jāatgādina 29. pants, kas attiecas uz sabiedrības pieeju informācijai, 12.–14. un 24.–26. pants, kas attiecas uz marķēšanu, kā arī, protams, 34. pants, kas attiecas uz ārkārtas pasākumiem. Var būt vērts atgādināt arī, ka regulas preambulas 33. apsvērumā ir precizēts, ka vides riska novērtējumam, kas veikts atbilstīgi regulai, “jāatbilst prasībām, kas minētas Direktīvā 2001/18/EK”. Vispārīgāk, preambulas 9. apsvērumā ir uzsvērts, ka “jaunajām atļaujas izsniegšanas procedūrām” ir jāatbilst “Direktīvā 2001/18/EK noteiktajiem jaunajiem principiem”.

40.      Turklāt nav šaubu, ka atbilstīgi likumdevēja nodomam ar Regulu Nr. 1829/2003, ja kāda produkta īpašnieks to vēlas, var pilnīgi aizstāt direktīvas sistēmu (14). Tāpēc varētu rasties jautājums par regulas lietderīgo iedarbību, ja turpinātu uzskatīt, ka direktīvas noteikumi ir piemērojami arī tiem produktiem, kurus no juridiskā viedokļa pilnībā reglamentē regula.

41.      Jāpiebilst, ka arī tad, ja Direktīvas 2001/18 12. pants nebūtu piemērojams produktam, kas paziņots saskaņā ar Regulu Nr. 1829/2003, – kā MON810 –, iespēja izmantot direktīvas 23. pantā paredzēto drošības klauzulu šajā gadījumā būtu visai apšaubāma. Jāatgādina, ka MON810 nekad nav bijusi atļauta, pamatojoties uz Direktīvu 2001/18, un ka atļaujas, kas izsniegta, pamatojoties uz iepriekšējo direktīvu, iedarbība varēja turpināties tikai tiktāl, ciktāl tā paziņota, pamatojoties uz Regulu Nr. 1829/2003. Tāpēc šķiet apšaubāmi, ka noteikumam (23. pants), kas ietverts 2001. gada direktīvā, var būt tāda iedarbība, kas pēc būtības groza noteikumu, kurš ietverts 2003. gada regulā (konkrēti, tās 34. pantu), kas konkrēti neparedz nevienu tāda veida atkāpi.

42.      Katrā ziņā jāuzsver, ka alternatīva starp direktīvas 23. pantu un regulas 34. pantu kā tiesisko pamatu, lai pieņemtu ārkārtas pasākumus, nav alternatīva starp “stiprāku” aizsardzību (pamatojoties uz direktīvu) un “vājāku” aizsardzību (pamatojoties uz regulu). Lai gan formulējums abos noteikumos nedaudz atšķiras, un tam es vēlreiz pievērsīšos, apspriežot trešo prejudiciālo jautājumu, vienīgā būtiskā atšķirība ir subjekts, kam saskaņā ar šo normu ir jāpieņem lēmums: direktīvas gadījumā tā ir dalībvalsts, regulas gadījumā – Komisija. Tomēr ir acīmredzams, ka nevar uzskatīt, ka Komisija – kura, kā ir vērts atcerēties, ir saņēmusi visu attiecīgo informāciju produkta paziņošanas brīdī – piedāvātu mazākas garantijas nekā dalībvalsts. Gluži pretēji, tā kā Savienības regulējuma ĢMO jomā būtiskākais mērķis ir saskaņot produktu brīvu apriti ar veselības aizsardzību (15), izvēle piešķirt Komisijai pilnvaras īstenot ārkārtas pasākumus neapšaubāmi ir racionāla.

43.      Tāpat arī, apspriežot pirmo prejudiciālo jautājumu, atsauce uz piesardzības principu ir nebūtiska: tas, kā redzēsim, izskatot trešo jautājumu, ir būtisks, lai noteiktu, vai un kādā mērā kādu ārkārtas pasākumu var pieņemt, bet nekādi nepalīdz noteikt, kurš ir kompetents to pieņemt.

44.      Apkopojot iepriekšējos punktos minēto, direktīvas 23. pantu nevar uzskatīt par piemērojamu konkrētajā gadījumā. Tas ir gan tāpēc, ka tā piemērošanu izslēdz pašas direktīvas 12. pants, gan – vispārīgāk – tāpēc, ka par MON810 nekad nav paziņots, pamatojoties uz Direktīvu 2001/18.

45.      Tāpēc uzskatu, ka atbildē uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāpaziņo, ka attiecībā uz ĢMO, kas atļauts saskaņā ar Direktīvu 90/220 un paziņots kā esošs produkts saskaņā ar Regulu Nr. 1829/2003 un par kuru notiek atļaujas atjaunošanas procedūra, iespējamus ārkārtas pasākumus var pieņemt, tikai pamatojoties uz pašu regulu, konkrēti, tās 34. pantu.

IV – Par otro prejudiciālo jautājumu

46.      Ar otro prejudiciālo jautājumu Tiesai tiek lūgts norādīt, vai gadījumā, ja izmantojamie ārkārtas pasākumi ir tikai regulas 34. pantā paredzētie – kā esmu ieteicis Tiesai pasludināt –, valsts var tomēr veikt vienpusējus pasākumus, kā to šajā gadījumā ir izdarījusi Francijas Republika.

47.      Pirmajā brīdī jautājums šķiet atrisināms vienkārši. Regulas 34. pantā attiecībā uz ārkārtas pasākumu veikšanu ir norādīts uz Regulas Nr. 178/2002 53. un 54. pantu, kuros paredzēta Komisijas iesaistīšanās prioritārā kārtībā (53. pants) un valsts iesaistīšanos tikai pakārtoti – Komisijas bezdarbības dēļ (54. pants). Līdz ar to pirmajā mirklī šķiet skaidrs, ka valsts nevar veikt vienpusējus ārkārtas pasākumus, vispirms par to neinformējot Komisiju un neuzaicinot to pieņemt lēmumu, saskaņā ar Regulas Nr. 178/2002 53. pantu.

48.      Konkrēti, uz minētajiem apsvērumiem pamatojās Komisija un Monsanto, apgalvojot, ka saskaņā ar piemērojamo Savienības tiesisko regulējumu Francijas valdība nevarēja vienpusēji aizliegt MON810, vispirms neuzaicinot Komisiju pieņemt lēmumu.

49.      Tomēr šeit ir viens sarežģījums, uz ko norādījušas citas personas, kuras iesniegušas apsvērumus šajā lietā: tas izriet no tikko minētā Regulas Nr. 178/2002 53. panta formulējuma. Kā redzējām iepriekš, tik tiešām, minētajā noteikumā ir paredzēts, ka Komisija pieņem atbilstošus pasākumus, ja problēmu “nevar apmierinoši novērst ar attiecīgās dalībvalsts vai dalībvalstu veiktajiem pasākumiem”. Citiem vārdiem, šajā noteikumā ir atzīts, ka ārkārtas pasākumu veikšanā dalībvalstīm ir prioritāra loma salīdzinājumā ar Komisiju atbilstoši klasiskajam subsidiaritātes principa modelim.

50.      Tomēr uzskatu, ka attiecībā uz ĢMO tā nav un ka, izskatot piemērojamās normas, apstiprinās noteikums, ka kompetence pieņemt ārkārtas pasākumus ĢMO jomā, pamatojoties uz Regulas Nr. 1829/2003 34. pantu kopsakarā ar Regulas Nr. 178/2002 53. un 54. pantu, galvenokārt ir Komisijai, nevis dalībvalstīm.

51.      Jānorāda, ka subsidiaritātes klauzula, kura Regulas Nr. 178/2002 53. pantā ierobežo Komisijas iesaistīšanās pilnvaras, attiecinot tās tikai uz tiem gadījumiem, kad valsts iestādes nevar pienācīgi rīkoties, ir 53. panta piemērojamības nosacījums saistībā ar regulu, kurā minētais pants ietverts. Jāatceras, ka Regulas Nr. 178/2002 piemērošanas joma ir ļoti plaša: tā attiecas uz barību un pārtiku vispār, nevis konkrēti uz ĢMO. Minēto 53. pantā norādīto noteikumu piemērošanas nosacījumi ir vispārpiemērojami – visiem gadījumiem, kad vajadzīgi ārkārtas pasākumi pārtikas jomā. Tomēr saistībā ar ĢMO, kas atļauti, pamatojoties uz Regulu Nr. 1829/2003, likumdevējs ir izvēlējies pieņemt specifisku regulējumu, kas ir izņēmums attiecībā pret “parasto” ārkārtas pasākumu pieņemšanas režīmu.

52.      It īpaši šajā ziņā iespēja piemērot Regulas Nr. 178/2002 53. pantu, ja pastāv Regulas Nr. 1829/2003 34. pantā norādītie apdraudējumi, izriet tieši no paša 34. panta, kurā paredzēts, ka ar zināmiem nosacījumiem “veic pasākumus saskaņā ar procedūrām, kas paredzētas Regulas (EK) Nr. 178/2002 53. un 54. pantā” (16). Jānorāda, ka Regulā Nr. 1829/2003 nav norādīts uz Regulas Nr. 178/2002 53. un 54. panta piemērojamības nosacījumu – kura darbība ir cieši saistīta ar pēdējās minētās regulas kontekstu –, ko veido tāda riska esamība, “ko nevar apmierinoši novērst ar attiecīgās dalībvalsts vai dalībvalstu veiktajiem pasākumiem”. Gluži pretēji, Regulā Nr. 1829/2003 ir norādīts tikai uz minētajos pantos paredzētajām “procedūrām”, ko veido, no vienas puses, Komisijas iejaukšanās iespēja (53. pants) un, no otras puses, iespēja valstīm veikt pagaidu pasākumus Komisijas bezdarbības dēļ (54. pants).

53.      Tāpēc Regulas Nr. 178/2002 53. un 54. pants saistībā ar tiem ĢMO, kas ir atļauti, pamatojoties uz Regulu Nr. 1829/2003, ir būtiski tikai pasākumu pieņemšanas procedūrām, nevis nosacījumiem, kuru izpildes gadījumā var pieņemt ārkārtas pasākumus. Minētās procedūras nepārprotami ir pamatotas ar divu nošķirtu kompetenču īstenošanu: viena ir Komisijas galvenā kompetence un otra – dalībvalstu tikai pakārtota un izņēmuma kompetence.

54.      Noslēgumā arī jānorāda, ka valstīm saistībā ar ĢMO piešķirtā loma ārkārtas pasākumu veikšanā tomēr ir visai nozīmīga, kā var secināt, lasot piemērojamos noteikumus, lai gan tā nav līdzvērtīga lomai, kāda piešķirta Komisijai, kurai ir galvenā kompetence pasākumu pieņemšanā. No vienas puses, tik tiešām, kā jau var skaidri secināt no iepriekš minētā, saskaņā ar Regulas Nr. 178/2002 53. pantu valstis var lūgt Komisiju pieņemt ārkārtas pasākumus. No otras puses, ja Komisija, neraugoties uz valstu lūgumiem, nerīkojas laikus, tad valstis var saskaņā ar 54. pantu pieņemt “pagaidu aizsargpasākumus”.

55.      Noslēdzot otrā jautājuma izskatīšanu, ierosinu atbildē uz to paziņot, ka saistībā ar ārkārtas pasākumu veikšanas procedūru, kā paredzēts Regulas (EK) Nr. 1829/2003 34. pantā, dalībvalstis var pieņemt tikai vienpusējus pagaidu ārkārtas pasākumus saskaņā ar kārtību, kas paredzēta Regulas Nr. 178/2002 54. pantā, un tikai tādā gadījumā, ja kāda valsts ir izvirzījusi priekšlikumu veikt ārkārtas pasākumus, tomēr Komisija nav laikus rīkojusies.

V –    Par trešo prejudiciālo jautājumu

56.      Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt, kādi ir nosacījumi – it īpaši attiecībā uz iespējamiem apdraudējumiem –, kuri pamato ārkārtas pasākumu veikšanu, attiecīgi, pamatojoties uz direktīvas 23. pantu un regulas 34. pantu.

57.      Ņemot vērā risinājumu, kuru piedāvāju attiecībā uz pirmajiem diviem jautājumiem, atbildēt uz trešo jautājumu varbūt pat nebūtu nepieciešams. Tā kā Francijas valdībai nebija pilnvaru veikt vienpusējus pasākumus, iepriekš neinformējot par šo problēmu Komisiju, tad nosacījumi, kas atļauj pieņemt ārkārtas pasākumus, vairs nav būtiski pamata lietas izlemšanā.

58.      Tomēr uzskatu, ka ir divu veidu iemesli, kuru dēļ ir noderīgi izskatīt šo jautājumu. No vienas puses, gadījumā, ja Tiesa nepiekristu manam skatījumam uz iepriekšējiem jautājumiem; no otras puses, lai gan, manuprāt, Francija nevarētu tūlīt veikt tādus pasākumus, tā varētu lūgt Komisiju to izdarīt, un tāpēc Tiesas skaidrojums šādā gadījumā var palīdzēt novērst turpmākas neskaidrības un domstarpības.

59.      No gramatiskā viedokļa – kā redzējām atbilstošo tiesību normu izklāstā – nosacījumi ārkārtas pasākumu piemērošanai direktīvas 23. pantā un regulas 34. pantā ir raksturoti, izmantojot atšķirīgus formulējumus. Atbilstīgi direktīvas 23. pantam valstis var veikt ārkārtas pasākumus, ja tām, ņemot vērā jaunu informāciju, “ir sīki izstrādāts pamatojums, lai uzskatītu, ka [ĢMO] rada risku cilvēku veselībai vai videi”. Savukārt regulas 34. pantā līdzīgu pasākumu veikšana ir ierobežota un attiecināta tikai uz tiem gadījumiem, kuros “ir skaidrs, ka [ĢMO] var radīt nopietnu risku cilvēku veselībai, dzīvnieku veselībai vai videi, vai ja, ņemot vērā Iestādes atzinumu, kas izsniegts atbilstīgi 10. pantam vai 22. pantam, rodas nepieciešamība atļauju steidzami apturēt vai grozīt”.

60.      Kā redzam, abi formulējumi nav identiski, un pirmajā brīdī šķiet, ka direktīvas 23. panta formulējums ļauj veikt ārkārtas pasākumus lielākā skaitā gadījumu, jo tajā minēts vienkārši “risks”, neprasot, lai tas būtu “nopietns” – kā tas savukārt ir prasīts regulā. Turklāt, ja direktīvā ir prasīts, lai valstij būtu “sīki izstrādāts pamatojums”, lai uzskatītu, ka pastāv risks, tad regulā ir prasīts, lai riska esamība būtu “skaidra”.

61.      Atšķirīgos formulējumus var izskaidrot, ņemot vērā dažādo piemērojamību, kāda abos gadījumos var būt ārkārtas pasākumiem. Veicot ārkārtas pasākumu saskaņā ar direktīvas 23. pantu, tā piemērojamība ir ierobežota un attiecas tikai uz vienu dalībvalsti, turpretī, veicot ārkārtas pasākumu, pamatojoties uz regulas 34. pantu, sekas izjūt visā Savienības teritorijā. Līdz ar to varētu būt saprātīgi pievērst tam lielāku uzmanību, pirms tiek veikti pasākumi, kam būs īpaši spēcīgas sekas.

62.      Tomēr uzskatu, ka minētās atšķirības nav jāpārvērtē un ka, neņemot vērā leksikas atšķirības, nosacījumus abu veidu pasākumu izmantošanai var uzskatīt par lielā mērā viendabīgiem.

63.      Vispirms, regulas 34. pantā atšķirībā no direktīvas 23. panta ir paredzēts, ka Komisija var veikt ārkārtas pasākumus ne tikai tad, kad ir skaidrs, ka var rasties nopietns risks, bet visos gadījumos, kad Eiropas Pārtikas drošuma iestāde izdod atzinumu, atbilstīgi kuram atļauja steidzami jāaptur vai jāgroza. Iestāde atzinumu izdod, pamatojoties uz regulas 10. pantu (attiecībā uz pārtiku) un 22. pantu (attiecībā uz barību), un to var izdot pēc dalībvalsts vai Komisijas lūguma vai pēc pašas Iestādes ierosmes. Svarīgi tomēr ir tas, ka iemesli, kuru dēļ atzinumā var ieteikt apturēt vai steidzami grozīt atļauju, regulā nav precizēti, un tāpēc rīcības brīvība lemt par tiem ir pašai Iestādei, kurai, pamatojoties uz savu tehnisko kompetenci, jāpārbauda, vai ĢMO “joprojām atbilst šajā regulā noteiktajiem nosacījumiem”.

64.      Otrkārt, elements, kam ir noteicoša ietekme, padarot direktīvā un regulā paredzētos nosacījumus vienveidīgus, ir piesardzības princips, kurš pausts tādās drošības klauzulās kā direktīvas 23. pants un regulas 34. pants (17). Minētais princips, kas reglamentē vides jomu un ir noteikts LESD 191. panta 2. punktā, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosaka, ka, “ja pastāv neskaidrība par [..] riska esamību vai tā apmēru, [iestādes] aizsargpasākumus var veikt, negaidot, kamēr šo risku esamība un smagums tiks skaidri pierādīts” (18).

65.      Līgumā nav ietverta piesardzības principa definīcija, tomēr atvasinātajos tiesību aktos ir atrodams formulējums, kas ir analogs judikatūras izstrādātajam formulējumam. It īpaši Regulas Nr. 178/2002 7. pantā, kas nav tieši piemērojams šajā gadījumā, bet ko tomēr ir vērts paturēt prātā, ir paredzēts:

“1.      Īpašos apstākļos, kad, novērtējot pieejamo informāciju, identificēta iespējama kaitīga ietekme uz veselību, bet nav zinātniskas pārliecības, var pieņemt riska pārvaldības pagaidu pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu Kopienas izraudzīto augsto veselības aizsardzības līmeni, līdz saņem turpmāku zinātnisko informāciju par pilnīgāku riska novērtējumu.

2.      Pasākumi, kas pieņemti, pamatojoties uz 1. punktu, ir proporcionāli un ierobežo tirdzniecību ne vairāk, kā vajadzīgs, lai sasniegtu Kopienas izraudzīto augsto veselības aizsardzības līmeni, ņemot vērā tehnisko un ekonomisko iespējamību un citus faktorus, ko uzskata par atbilstīgiem attiecīgajā jautājumā. Minētos pasākumus pārskata sapratīgā laikā, kas atkarīgs no tā, kāda ir identificētā dzīvības vai veselības apdraudējuma iedaba, un tās zinātniskās informācijas veida, kura vajadzīga, lai gūtu lielāku zinātnisku pārliecību un veiktu pilnīgāku riska novērtējumu”.

66.      Tāpēc, ņemot vērā piesardzības principu un interpretāciju, ko iesaka Tiesa un kas izriet no Savienības tiesību aktiem, lai veiktu ārkārtas pasākumus – neatkarīgi no tā, vai lēmums par tiem pieņemts, pamatojoties uz direktīvas 23. pantu vai regulas 34. pantu, – jābūt nozīmīgam, nevis tikai hipotētiskam riskam (19), kas nelabvēlīgi ietekmē veselību vai vidi: tomēr nav nepieciešams, lai risks jau no paša sākuma būtu precīzi nosakāms apjoma ziņā. Precizējums, ka riskam jābūt “nopietnam”, atbilstīgi regulas 34. pantam, manuprāt, jāsaprot tādējādi, ka notikuma, kas rada kaitējumu, varbūtība ir konkrēta un neietilpst parastajās riska robežās, kas piemīt katrai cilvēka darbībai.

67.      Nav iespējams nemainīgi un preventīvi noteikt, kāds ir tā riska līmenis, kas vispārīgi attaisno ārkārtas pasākumu veikšanu. Jebkurš abstrakts judikatūras formulējums būtu nepietiekams vai nederīgs konkrētu lēmumu pieņemšanai. Riska novērtējums jāveic katrā konkrētā gadījumā tam subjektam, kam jāpieņem lēmumi, un tātad – saistībā ar regulas 34. pantu – Komisijai.

68.      Citiem vārdiem, formulējot pamatideju vispārīgāk, nekā tas izdarīts regulas 34. pantā, lai veiktu ārkārtas pasākumus, ir nepieciešams: a) lai skaidri pastāvētu risks, kas rada kaitējumu; b) lai būtu varbūtība, ka konkrētais kaitējums var izrādīties nozīmīgs, pat ja tas nav precīzi noteikts (riska “nopietnā” iedaba, ņemot vērā piesardzības principu).

69.      Kaitējuma rašanās varbūtības pakāpe, kas attaisno ārkārtas pasākumu veikšanu, nav iepriekš nosakāma. Iemesli ir vairāki: pirmkārt – kā jau redzējām – tas pārmērīgi sasaistītu subjektus, kuriem jāpieņem lēmums, otrkārt – tāpēc, ka, ņemot vērā piesardzības principu, pasākumu var veikt arī tad, ja ir zināma nenoteiktība attiecībā uz notikuma, kas rada kaitējumu, faktisko varbūtību. Turklāt, novērtējot tos katrā konkrētā gadījumā, kompetentās iestādes, protams, novērtēs pieļaujamā riska procentuālo daļu, pamatojoties uz izmaksu un ieguvumu attiecību: jo lielāki būs kāda produkta radītie ieguvumi, jo lielāks varēs būt pieļaujamā riska līmenis.

70.      Uz pašiem kompetento iestāžu pieņemtajiem lēmumiem vēlāk, protams, attiecas pārbaude tiesā. Attiecībā uz Komisiju, kurai ir kompetence atbilstīgi regulas 34. pantam, pārbaude, protams, būs Savienības tiesnešu ziņā – tātad, galu galā, Tiesas ziņā. Tā kā, lai pieņemtu lēmumus minētajā jomā, zināmu apstākļu dēļ ir vajadzīgs sarežģīts tehnisks vērtējums, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tādā pārbaudē tiesai būs tikai jāpārbauda, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, Komisijas pieņemto faktu saturiskā pareizība, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda šo faktu vērtējumā, vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (20).

71.      Tāpēc ierosinu Tiesai atbildē uz trešo prejudiciālo jautājumu paziņot, ka, lai veiktu ārkārtas pasākumus attiecībā uz ģenētiski modificētiem organismiem saskaņā ar regulas 34. pantu, jābūt noskaidrotam, ka pastāv ne tikai hipotētisks risks cilvēku veselībai, dzīvnieku veselībai vai videi un ka minētā kaitējuma rašanās varbūtība, kaut arī, iespējams, nav noteikta precīzi, tomēr nav niecīga.

VI – Secinājumi

72.      Noslēgumā ierosinu Tiesai uz Conseil d’État uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      attiecībā uz ĢMO, kas atļauts saskaņā ar Padomes 1990. gada 23. aprīļa Direktīvu 90/220/EEK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē un paziņots kā esošs produkts saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulu (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību, un par kuru notiek atļaujas atjaunošanas procedūra, iespējamus ārkārtas pasākumus var veikt, tikai pamatojoties uz pašu regulu, konkrēti, tās 34. pantu;

2)      saistībā ar ārkārtas pasākumu veikšanas procedūru, kā paredzēts Regulas (EK) Nr. 1829/2003 34. pantā, dalībvalstis var pieņemt tikai vienpusējus pagaidu ārkārtas pasākumus saskaņā ar kārtību, kas paredzēta 54. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulā Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu, tikai tādā gadījumā, ja kāda valsts ir izvirzījusi priekšlikumu veikt ārkārtas pasākumus, tomēr Komisija nav laikus rīkojusies;

3)      lai veiktu ārkārtas pasākumu attiecībā uz ģenētiski modificētiem organismiem saskaņā ar Regulas Nr. 1829/2003 34. pantu, jābūt noskaidrotam, ka pastāv ne tikai hipotētisks risks cilvēku veselībai, dzīvnieku veselībai vai videi un ka minētā kaitējuma rašanās varbūtība, kaut arī, iespējams, nav noteikta precīzi, tomēr nav niecīga.

---

1 –      Oriģinālvaloda – itāļu.

---

2 – Padomes 1990. gada 23. aprīļa Direktīva 90/220/EEK par ģenētiski modificētu organismu (ĢMO) apzinātu izplatīšanu vidē (OV L 117, 15. lpp.).

---

3 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 12. marta Direktīva 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē un Padomes Direktīvas 90/220/EEK atcelšanu (OV L 106, 1. lpp.).

---

4 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regula (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību (OV L 268, 1. lpp.).

---

5 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regula (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1. lpp.).

---

6 – Komisijas 1998. gada 22. aprīļa Lēmums 98/294/EK par ģenētiski modificētas kukurūzas (Zea mays L. līnija MON810) laišanu tirgū saskaņā ar Padomes Direktīvu 90/220/EEK (OV L 131, 32. lpp.).

---

7 – 1998. gada 5. augusta JORF, 11985. lpp.

---

8 – 2007. gada 6. decembra JORF, 19748. lpp.

---

9 – 2008. gada 9. februāra JORF, 2462. lpp.

---

10 – 2008. gada 19. februāra JORF, 3004. lpp.

---

11 – Šeit atveidotais teksta formulējums ir tāds pats kā jautājumiem lietā C‑58/10. Pārējās lietās uzdotie jautājumi ir identiski, tikai ar to atšķirību, ka tur otrajā jautājumā norādītais valsts tiesību akts ir ministrijas 2008. gada 7. februāra dekrēts.

---

12 – Skat. it īpaši Direktīvas 2001/18 preambulas 3. apsvērumu un 36. pantu.

---

13 – Runa ir par normām par produktiem, kas paredzēti dzīvnieku barībai, kā MON810. Attiecībā uz produktiem, kas paredzēti arī lietošanai pārtikā, atbilstošās normas ir regulas 5. un 8. pants.

---

14 – Skat. arī regulas sagatavošanas darbus, kuru laikā jau no paša sākuma Komisija iesniedza savu priekšlikumu, lai ieviestu tā saukto “one door – one key” [vienas durvis – viena atslēga] sistēmu, kas dotu iespēju saņemt vienotu atļauju, kura būtu derīga gan ĢMO izplatīšanai vidē, gan tā izmantošanai pārtikā un/vai barībā. Skat., piemēram, arī Komisijas sākotnējo 2001. gada 25. jūlija priekšlikumu COM(2001) 425, galīgā redakcija (OV C 304E, 221. lpp.), ievada 3. punkts.

---

15 – Skat. arī Regulas Nr. 1829/2003 preambulas 1.–3. apsvērumu. Judikatūrā, piemēram, skat. pēc analoģijas 2003. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑236/01 Monsanto Agricoltura Italia u.c. (Recueil, I‑8105. lpp., 74. un 106. punkts).

---

16 – Izcēlums mans.

---

17 – Spriedums lietā Monsanto Agricoltura Italia u.c. (minēts 15. zemsvītras piezīmē, 110. punkts).

---

18 – 1998. gada 5. maija spriedums lietā C‑157/96 National Farmers’ Union u.c. (Recueil, I‑2211. lpp., 63. punkts). Skat. arī nesenākus spriedumus – 2004. gada 5. februāra spriedumu lietā C‑95/01 Greenham un Abel (Recueil, I‑1333. lpp., 43. punkts) un 2006. gada 12. janvāra spriedumu lietā C‑504/04 Agrarproduktion Staebelow (Krājums, I‑679. lpp., 39. punkts).

---

19 – Spriedums lietā Monsanto Agricoltura Italia u.c. (minēts 15. zemsvītras piezīmē, 106. punkts).

---

20 – Skat., piemēram, 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑77/09 Gowan Comércio (Krājums, I‑13533. lpp., 56. punkts un tajā minētā judikatūra). Ar īpašu norādi uz ārkārtas pasākumu veikšanu skat. spriedumu lietā National Farmers’ Union u.c. (minēts 18. zemsvītras piezīmē, 39. punkts).