Lieta C‑399/08 P

Eiropas Komisija

pret

Deutsche Post AG

Apelācija – EKL 87. pants – Dalībvalstu piešķirts atbalsts – Pasākumi, ko veikusi Vācijas Federatīvā Republika par labu Deutsche Post AG – EKL 86. pants – Pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi – Kompensācija par papildu izmaksām, kas radušās, īstenojot tirdzniecības ar zaudējumiem politiku pasta sūtījumu tiešās piegādes sektorā – Priekšrocības esamība – Komisijas izmantotā pārbaudes metode – Pierādīšanas pienākums – EKL 230. pants – Pārbaudes Vispārējā tiesā apjoms

Sprieduma kopsavilkums

1.        Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākumi, lai kompensētu uzņēmumam radušās izmaksas, pildot sabiedriskos pakalpojumus – Izslēgšana – 2003. gada 24. jūlija spriedumā lietā C‑280/00 paredzētie nosacījumi

(EKL 87. panta 1. punkts)

2.        Apelācija – Pamati – Faktu un pierādījumu vērtējuma pārbaude Tiesā – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu

(EKL 225. pants; Tiesas Statūtu 58. panta pirmā daļa)

3.        Apelācija – Pamati – Pamats, kas izvirzīts pret tādu sprieduma motīvu, kas nav vajadzīgs tā rezolutīvās daļas pamatošanai – Neefektīvs pamats

(EKL 225. pants; Tiesas Statūtu 58. pants)

4.        Prasība atcelt tiesību aktu – Komisijas lēmums valsts atbalsta jomā – Pārbaude tiesā – Robežas

(EKL 230. pants)

5.        Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākumi, lai kompensētu uzņēmumam radušās izmaksas, pildot sabiedriskos pakalpojumus – Izslēgšana – 2003. gada 24. jūlija spriedumā lietā C‑280/00 paredzētie nosacījumi

(EKL 87. panta 1. punkts un 230. pants)

1.        Ja vien ir izpildīti citi EKL 87. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi, par valsts atbalstu tiek uzskatīta tāda iejaukšanās, kas neatkarīgi no tās veida var dot tiešu vai netiešu labumu uzņēmumiem vai kas uzskatāma par saimniecisku priekšrocību, kuru atbalsta saņēmējs uzņēmums negūtu parastos tirgus apstākļos. Šajā kontekstā, runājot par uzņēmumiem, kam uzdots sniegt pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, tiktāl, ciktāl valsts iejaukšanās ir jāuzskata par kompensāciju par atbalsta saņēmēju uzņēmumu sniegtajiem pakalpojumiem, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu, kā rezultātā šie uzņēmumi faktiski negūst finansiālu priekšrocību un minētā iejaukšanās šo uzņēmumu konkurētspējai nerada labvēlīgāku situāciju, salīdzinot ar konkurējošiem uzņēmumiem, uz minēto iejaukšanos neattiecas EKL 87. panta 1. punkts.

Tomēr, lai konkrētajā gadījumā kompensācija netiktu atzīta par valsts atbalstu, ir jābūt izpildītiem vairākiem nosacījumiem, kas ir paredzēti 2003. gada 24. jūlija spriedumā lietā C‑280/00 Altmark. Kompensācija nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams, lai segtu visas ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu izpildi saistītās izmaksas vai to daļu, ņemot vērā attiecīgus ieņēmumus, kā arī saprātīgu peļņu par šo pienākumu izpildi. No tā izriet, ka, ja Komisijai ir jāpārbauda pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi finansēšanas sistēmas spēkā esamība, ņemot vērā EKL 87. pantu, tai ir jāpārbauda, vai šis nosacījums ir izpildīts. Tādējādi Komisijai ir jāpārbauda pierādījumi, ko tai iesniedz administratīvā procesa dalībnieki un kas var izrādīties noderīgi, analizējot “priekšrocības” esamību EKL 87. panta 1. punkta nozīmē. Komisija varētu izmantot metodi, kas atšķiras no tās, kura izriet no spriedumā lietā Altmark norādīto kritēriju piemērošanas, ja objektīvu iemeslu dēļ tā nevarētu pārbaudīt lietas dalībnieku sniegto informāciju.

Gadījumā, kad valsts līdzekļi tiek pārskaitīti uzņēmumam, kam uzdots sniegt pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, Komisija nevar prezumēt, ka šie pārskaitījumi veido priekšrocību EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, ja tā nepārbauda, pirmkārt, vai kopējā pārskaitījumu summa pārsniedz kopējo papildu izmaksu summu, kas radušās atbalsta saņēmējam uzņēmumam, un, otrkārt, vai tam nebija radušās citas tīrās papildu izmaksas, kas saistītas ar pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi izpildi un attiecībā uz kurām tam bija tiesības pieprasīt kompensāciju, saņemot visus minētos pārskaitījumus atbilstoši nosacījumiem, kas norādīti spriedumā lietā Altmark.

(sal. ar 38., 40.–44., 46., 47., 54. un 57. punktu)

2.        No EKL 225. panta un Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka Tiesa nav kompetenta konstatēt faktus vai principā pārbaudīt pierādījumus, ar ko Pirmās instances tiesa ir pamatojusi šos faktus. Ja šie pierādījumi ir atbilstoši iegūti un ir ievēroti vispārējie tiesību principi, kā arī piemērojamie procesuālie noteikumi par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu, iesniegto pierādījumu izvērtējums Pirmās instances tiesai ir jāveic pašai. Tādēļ šis izvērtējums, ja vien nav sagrozīta pati pierādījumu jēga, nav tiesību jautājums, kas jāpārbauda Tiesai. Turklāt sagrozīšanai acīmredzami ir jāizriet no lietas materiāliem, no jauna neizvērtējot faktus un pierādījumus.

(sal. ar 63. un 64. punktu)

3.        Apelācijas tiesvedībā iebildumi, kas vērsti pret nebūtiskiem Pirmās instances tiesas nolēmuma pamatojuma punktiem, nevar izraisīt šī nolēmuma atcelšanu un tādējādi ir neefektīvi.

(sal. ar 75. punktu)

4.        No EKL 230. panta izriet, ka prasības atcelt tiesību aktu priekšmets ir tajā uzskaitīto Kopienu iestāžu pieņemto tiesību aktu likumības kontrole. Ne šādā prasībā izvirzīto pamatu analīzes mērķis, ne tās sekas nav aizstāt lietas pilnīgu izmeklēšanu administratīvā procesa ietvaros.

Tādā gadījumā, kad valsts līdzekļi tiek pārskaitīti uzņēmumam, kam uzdots sniegt pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, ja Pirmās instances tiesa analizē metodi, ko Komisija izmantojusi apstrīdētajā lēmumā, lai pārbaudītu, vai pārskaitījumi varēja radīt priekšrocību EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, Pirmās instances tiesai nevar pārmest, ka tā ir pārsniegusi savu kompetenci, izdarot EKL 230. panta pārkāpumu, ja tās pārbaude izpaudās tikai kā apstrīdētā lēmuma likumības pārbaude tiesā un tā ar savu metodi nav aizstājusi Komisijas metodi.

(sal. ar 84., 85. un 87.–89. punktu)

5.        Kontrole, ko Kopienu tiesas veic attiecībā uz Komisijas veiktiem sarežģītiem ekonomiskiem vērtējumiem, noteikti ietver tikai pārbaudi, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi un noteikumi par pamatojumu, vai fakti ir materiāli precīzi atspoguļoti, vai nav acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā un vai pilnvaras nav izmantotas nepareizi.

Šādi sarežģīti ekonomiski vērtējumi tiek veikti tad, ja Komisija pārbauda pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi finansēšanas sistēmas spēkā esamību, ņemot vērā EKL 87. pantu, kas nozīmē, ka ir jāpārbauda nosacījumi, kas ir norādīti 2003. gada 24. jūlija spriedumā lietā C‑280/00 Altmark. Pirmās instances tiesai nav jāpārbauda visi kritēriji, ko Tiesa ir norādījusi spriedumā lietā Altmark, ja tā ir konstatējusi Komisijas lēmuma prettiesiskumu, ņemot vērā vienu no šiem nosacījumiem.

(sal. ar 97. un 98. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2010. gada 2. septembrī (*)

Apelācija – EKL 87. pants – Dalībvalstu piešķirts atbalsts – Pasākumi, ko veikusi Vācijas Federatīvā Republika par labu Deutsche Post AG – EKL 86. pants – Pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi – Kompensācija par papildu izmaksām, kas radušās, īstenojot tirdzniecības ar zaudējumiem politiku pasta sūtījumu tiešās piegādes sektorā – Priekšrocības esamība – Komisijas izmantotā pārbaudes metode – Pierādīšanas pienākums – EKL 230. pants – Pārbaudes Vispārējā tiesā apjoms

Lieta C‑399/08 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam, ko 2008. gada 15. septembrī iesniedza

Eiropas Komisija, ko pārstāv F. Kreišics [V. Kreuschitz], Dž. Flets [J. Flett] un B. Martenčuks [B. Martenczuk], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pārējie lietas dalībnieki –

Deutsche Post AG, Bonna (Vācija), ko pārstāv J. Zēdemunds [J. Sedemund], Rechtsanwalt,

prasītāja pirmajā instancē,

Bundesverband Internationaler Express‑ und Kurierdienste eV, Frankfurte pie Mainas (Vācija), ko pārstāv R. Vojteks [R. Wojtek], Rechtsanwalt,

UPS Europe SA, Brisele (Beļģija), ko pārstāv E. Hennijs [E. Henny], advocaat,

Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv M. Lumma [M. Lumma] un B. Kleins [B. Klein], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

personas, kas iestājušās lietā pirmajā instancē.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano] (referents), tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], M. Ilešičs [M. Ilešič], M. Safjans [M. Safjan] un M. Bergere [M. Berger],

ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 24. marta tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Savā apelācijas sūdzībā Eiropas Kopienu Komisija lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2008. gada 1. jūlija spriedumu lietā T‑266/02 Deutsche Post/Komisija (Krājums, II‑1233. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā atcēla Komisijas 2002. gada 19. jūnija Lēmumu 2002/753/EK par pasākumiem, ko Vācijas Federatīvā Republika veikusi Deutsche Post AG labā (OV L 247, 27. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

 Atbilstošās tiesību normas

2        Kā izriet no valsts tiesību sistēmas, kas ir aprakstīta pārsūdzētajā spriedumā, saskaņā ar 1989. gada 8. jūnija Postverfassungsgesetz (Likums par pasta organizāciju) (BGBl. 1989 I, 1026. lpp.; turpmāk tekstā – “PostVerfG”) 1. panta 2. punktu Deutsche Bundespost (Vācijas Pasta pārvalde) tika sadalīta trīs atsevišķās juridiskās personās, proti, Deutsche Bundespost Postdienst (turpmāk tekstā – “DB Postdienst”), Deutsche Bundespost Telekom (turpmāk tekstā – “DB Telekom”) un Deutsche Bundespost Postbank. Tā kā PostVerfG 65. panta 2. punktā ir noteikts, ka minētajām juridiskajām personām bija pienākums turpināt sniegt pakalpojumus, ko piedāvāja Deutsche Bundespost, DB Postdienst pārņēma Deutsche Bundespost darbības pasta nozarē.

3        Saskaņā ar PostVerfG 37. panta 3. punktu kādai no trim juridiskajām personām bija jāizmaksā finansiāla kompensācija, ja tā nespēja segt savus izdevumus pati no saviem ienākumiem. Turklāt saskaņā ar PostVerfG 63. panta 1. punktu, lai gan Deutsche Bundespost bija sadalīta, tai joprojām līdz 1995. gadam bija pienākums maksāt retrocesiju valstij atbilstoši tās ekspluatācijas ieņēmumu procentuālajai daļai.

4        Saskaņā ar 1994. gada 12. janvāra Postdienst‑Pflichtleistungsverordnung (Noteikumi par obligātajiem pakalpojumiem) (BGBl. 1994 I, 86. lpp.; turpmāk tekstā – “PPfLV”) 1. panta 1. punktu DB Postdienst savi “obligātie pakalpojumi” bija jāsniedz visā valsts teritorijā atbilstoši principam par vienotu cenu visā valsts teritorijā. Konkrētāk runājot par pasta sūtījumu pārvadājumiem, PPfLV 2. panta 1. punktā bija paredzēts, ka DB Postdienst visā teritorijā bija jānodrošina to pasta sūtījumu savākšana, pārvadāšana un piegāde, kuru svars nepārsniedz 20 kilogramus un kuri atbilst konkrētiem maksimālajiem izmēriem. Turklāt PPfLV 2. panta 2. punkta 3) apakšpunktā DB Postdienst bija atļauts noteikt cenu, kas ir zemāka nekā vienotā cena, gadījumā, ja klients apņemas pats veikt pasta sūtījumu šķirošanu vai ja viņš iesniedz minimālo pasta sūtījumu daudzumu.

5        Saskaņā ar 1994. gada 14. septembra Postumwandlungsgesetz (Likums par pasta reorganizāciju) (BGBl. 1994 I, 2339. lpp.) 1. un 2. pantu trīs juridiskās personas, kas izveidojušās, sadalot Deutsche Bundespost, sākot no 1995. gada 1. janvāra, tika pārveidotas par akciju sabiedrībām (“Aktiengesellschaft” (AG)), proti, Deutsche Post AG (turpmāk tekstā – “DP AG”), Deutsche Telekom AG un Deutsche Postbank AG.

6        Visbeidzot, no 1997. gada 22. decembra Postgesetz (Pasta likums) (BGBl. 1997 I, 3294. lpp.) 4. panta 1. punkta izriet, ka to pasta sūtījumu pārvadāšana, kuru svars nepārsniedz 20 kilogramus, veido universālo pakalpojumu.

 Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums

7        DP AG darbojas gan kurjerpasta pārvadājumu sektorā, kurā tai lietas faktisko apstākļu rašanās laikā piederēja monopols, gan arī divos citos pasta darbības sektoros, proti, pasta sūtījumu pārvadājumu, kā arī laikrakstu un žurnālu pārvadājumu sektorā, un abi pēdējie minētie savukārt ir atvērti konkurencei.

8        Pasta sūtījumu pārvadājumu sektorā DP AG nodrošina tādu liela skaita pasta sūtījumu pārvadāšanas pakalpojumus, kuri netiek tieši apstrādāti pasta kasēs (turpmāk tekstā – “pasta sūtījumu tiešās piegādes sektors”). Pats šis sektors ir sadalīts divos galvenajos segmentos, proti, pirmkārt, pasta sūtījumu tiešā piegāde, kas vērsta uz profesionāliem klientiem, kuri iepriekš sašķiro vai iesniedz minimālu pasta sūtījumu skaitu, un, otrkārt, pasta sūtījumu pārvadājumi uz tādu uzņēmumu rēķina, kas veic tirdzniecību pa pastu un kas nosūta preces, kuras pasūtītas no kataloga vai elektroniski.

9        1994. gadā privāts pasta sūtījumu izplatīšanas uzņēmums UPS Europe SA (turpmāk tekstā – “UPS”) un Bundesverband Internationaler Express‑ und Kurierdienste eV (turpmāk tekstā – “BIEK”) Komisijā iesniedza sūdzību. Būtībā UPS un BIEK pārmet DB Postdienst, pirmkārt, ka tā īsteno tirdzniecības ar zaudējumiem politiku pasta sūtījumu tiešās piegādes sektorā, kas ir uzskatāma par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu EKL 82. panta nozīmē, un, otrkārt, sedz savus zaudējumus minētajā nozarē vai nu no ienākumiem, kuri radušies rezervētajā sektorā, vai arī no valsts līdzekļiem, kas tai piešķirti, pārkāpjot EKL 87. panta prasības.

10      2001. gada 20. martā Komisija pieņēma Lēmumu 2001/354/EK par EK līguma 82. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/35.141 – Deutsche Post AG) (OV L 125, 27. lpp.), ar kuru tā būtībā atzina, ka DB Postdienst, pēc tam DP AG ir pārkāpusi EKL 82. pantu, jo tā bija ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli tikai segmentā, ko veido pasta sūtījumu pārvadājumi uz tādu uzņēmumu rēķina, kas veic tirdzniecību pa pastu un kas nosūta preces, kuras pasūtītas no kataloga vai elektroniski, proti, no 1990. līdz 1995. gadam īstenojusi tirdzniecības ar zaudējumiem politiku, piedāvājot cenas, kas zemākas nekā pašu izmaksas, kuras saistītas ar attiecīgā pakalpojuma veidu.

11      2002. gada 19. jūnijā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, kurā tā atzina, ka pārskaitījumu summa, ko atbilstoši PostVerfG 37. panta 3. punktam veica DB Telekom, pēc tam – deutsche Telekom AG par labu DB Postdienst un pēc tam par labu DP AG, lai kompensētu pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (turpmāk tekstā – “SIEG”) sniegšanu, bija augstāka nekā tā, kas bija nepieciešama, lai kompensētu tīrās papildu izmaksas, kuras radušās šiem diviem pēdējiem uzņēmumiem, sniedzot minētos pakalpojumus. Komisija no tā secina, ka summa, kas atbilst šai pārāk lielajai kompensācijai, tika izmantota, lai kompensētu deficītus pasta sūtījumu tiešās piegādes pakalpojumu, kas ir atvērti konkurencei, nozares segmentos. Saskaņā ar minēto lēmumu šie deficīti kopumā veidoja DEM 1118,7 miljonus un tos radīja tirdzniecības ar zaudējumiem politika, ko īstenoja DB Postdienst, pēc tam DP AG laika posmā no 1994. līdz 1999. gadam, kura konstatēta Lēmumā 2001/354.

12      Tādējādi Komisija secināja, ka šī pārāk lielā kompensācija veidoja ar EK līgumu nesaderīgu valsts atbalstu un lika Vācijas Federatīvajai Republikai veikt visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai pieprasītu DP AG atmaksāt minēto atbalstu.

 Tiesvedība Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais spriedums

13      DP AG iesniedza Pirmās instances tiesā [tagad – Vispārējā tiesa] prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, atsaucoties īpaši uz EKL 87. panta 1. punkta un 86. panta 2. punkta pārkāpumu, ko izdarījusi Komisija, jo tā nebija pierādījusi priekšrocības esamību par labu DP AG.

14      Pirmajā iebildumā DP AG apgalvoja, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu pārbaudīt, vai DB Telekom veikto pārskaitījumu kopējā summa pārsniedza kopējo tīro papildu izmaksu summu, kas DP AG bija jāsedz, lai izpildītu savus SIEG uzdevumus. Otrajā iebildumā tā apgalvoja, ka Komisija katrā ziņā nepamatoti uzskatīja, ka DB Telekom veiktie pārskaitījumi tai ļāva segt papildu izmaksas, kas saistītas ar tās tirdzniecības ar zaudējumiem politiku.

15      Attiecībā uz pirmo iebildumu Pirmās instances tiesa vispirms aprakstīja metodi, ko Komisija bija izmantojusi, lai secinātu, ka DP AG bija guvusi priekšrocību.

16      Šajā sakarā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 78. punktā norādīja, ka Komisija bija konstatējusi, pirmkārt, ka DP AG no 1990. līdz 1995. gadam bija saņēmusi pārskaitījumus no DB Telekom DEM 11 081 miljona apmērā, proti, vienīgos valsts līdzekļus, kas apstrīdētā lēmuma ietvaros tiek uzskatīti par atbilstošiem, tā, otrkārt, konstatēja, ka DP AG bija radušās tīrās papildu izmaksas DEM 1118,7 miljonu apmērā, ko radījusi tās tirdzniecības ar zaudējumiem politika no 1994. līdz 1999. gadam pasta sūtījumu tiešās piegādes pakalpojumu, kas ir atvērti konkurencei, segmentos un ka šīs papildu izmaksas nebija saistītas ar kāda SIEG izpildi. Treškārt, Komisija konstatēja, ka no 1990. līdz 1998. gadam DP AG kopējais deficīts visos darbības sektoros kopā bija DEM 2289 miljoni, līdz ar to tā nevarēja segt minētās papildu izmaksas no pašas līdzekļiem. Tā kā DP AG nebija sniegusi pierādījumus, ka tā attiecīgās tīrās papildu izmaksas segusi no citiem līdzekļiem, nevis no DB Telekom veiktajiem pārskaitījumiem, Komisija no šiem trim apstākļiem secināja, ka DP AG minētās papildu izmaksas noteikti bija segusi no šiem pārskaitījumiem, līdz ar ko tā bija saņēmusi valsts atbalstu atbilstošas summas apmērā.

17      Lai izanalizētu, vai šāda metode bija pareiza, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 80.–82. punktā norādīja, ka Komisija, nepārbaudot informāciju, ko šajā sakarā bija iesniegusi Vācijas Federatīvā Republika, nelēma par to, vai pasta sūtījumu tiešās piegādes sektors veidoja SIEG, bet vismaz netieši bija atzinusi, ka DP AG, neskaitot tīrās papildu izmaksas, ko bija radījusi tās tirdzniecības ar zaudējumiem politika, bija radušās arī tīrās papildu izmaksas, kas, tāsprāt, bija saistītas ar SIEG izpildi.

18      Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 84. punktā bija arī konstatējusi, ka saskaņā ar apstrīdēto lēmumu Vācijas Federatīvā Republika bija sniegusi Komisijai informāciju par izdevumiem, kas saistīti ar SIEG uzdevumiem, kurus noteikts veikt DP AG, un kas sasniedza DEM 20 426 miljonus, proti, summu, kas acīmredzami lielāka nekā DEM 11 081 miljons, kas atbilst pārskaitījumiem, kurus DB Telekom veikusi par labu DP AG.

19      Visbeidzot Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 85. punktā norādīja, ka Komisija nepārbaudīja, vai kopējā šo pārskaitījumu summa bija mazāka nekā kopējā DP AG tīro papildu izmaksu summa, kas attiecas uz SIEG uzdevumiem, jo šādā gadījumā minētie pārskaitījumi nesniedza nekādas priekšrocības pēdējai minētajai.

20      Līdz ar to pārsūdzētā sprieduma 88. punktā Pirmās instances tiesa secināja, ka Komisija nebija atbilstoši pierādījusi, ka pārskaitījumi, ko DB Telekom veica par labu DP AG, pēdējai minētajai bija radījuši priekšrocību EKL 87. panta 1. punkta nozīmē.

21      Šajā sakarā, atbildot uz Komisijas argumentiem, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 91. punktā precizēja, ka šīs iestādes rīcības brīvība nav tik plaša, lai tā varētu prezumēt, ka DB Telekom veiktie pārskaitījumi bija radījuši DP AG priekšrocību, iepriekš nepārbaudot, vai kopējā šo pārskaitījumu summa pārsniedza to kopējo papildu izmaksu summu, kas saistītas ar SIEG izpildi, kaut gan Vācijas iestādes bija sniegušas informāciju šajā sakarā.

22      Apstrīdētā sprieduma 93. un 94. punktā Pirmās instances tiesa atzina, ka Komisijai bija pienākums veikt šādu pārbaudi pat tad, ja, kā pēdējā minētā to uzsvēra šajā gadījumā, nebija izpildīti nosacījumi, kas paredzēti 2001. gada 22. novembra spriedumā lietā C‑53/00 Ferring (Recueil, I‑9067. lpp.), kā arī 2003. gada 24. jūlija spriedumā lietā C‑280/00 Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (Recueil, I‑7747. lpp.). Komisija tikai esot konstatējusi, ka tīrās papildu izmaksas, ko radīja DP AG tirdzniecības ar zaudējumiem politika, nevar tikt kompensētas, jo tās nebija saistītas ar SIEG izpildi, bet tā neesot pārbaudījusi, vai DP AG nebija radušās citas tīrās papildu izmaksas, kas saistītas ar SIEG izpildi, par kurām tai bija tiesības uz kompensāciju, saņemot visus DB Telekom veiktos pārskaitījumus.

23      Ņemot vērā šos apsvērumus, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 96. punktā apmierināja pirmo DP AG izvirzīto iebildumu.

24      Pēc tam Pirmās instances tiesa pakārtoti izskatīja otro DP AG izvirzīto iebildumu. Pārsūdzētā sprieduma 102.–107. punktā tā, pamatojoties uz apstrīdētajā lēmumā iekļauto un Vācijas Federatīvās Republikas sniegto informāciju, pārbaudīja, vai pārskaitījumi, ko DB Telekom veica no 1990. līdz 1995. gadam DEM 11 081 miljona apmērā, bija ļāvuši DP AG segt tīrās papildu izmaksas, ko radījusi tās tirdzniecības ar zaudējumiem politika, DEM 1118,7 miljonu apmērā. Tā paša sprieduma 108. punktā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka tā tas nebija, ņemot vērā zaudējumus, kas DP AG radušies tajā pašā laika posmā un kas veidoja DEM 16 363 miljonus.

25      Pamatojoties uz iepriekš minēto, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 109. punktā secināja, ka Komisijas argumentāciju, saskaņā ar kuru DP AG tika radīta priekšrocība DEM 1118,7 miljonu apmērā, atspēko secinājums, ka šīs sabiedrības galīgie zaudējumi, kas radušies laikā no 1990. līdz 1995. gadam, bija tādi, ka DB Telekom veiktie pārskaitījumi DP AG nebija pietiekami, lai segtu tīrās papildu izmaksas, kuras laikā no 1994. līdz 1999. gadam radījusi tās tirdzniecības ar zaudējumiem politika.

26      Apmierinot šos divus iebildumus, Pirmās instances tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu, neizskatot pārējos DP AG celtos iebildumus.

 Lietas dalībnieku prasījumi

27      Savā apelācijas sūdzībā Komisija lūdz Tiesu pilnībā atcelt pārsūdzēto spriedumu un, galvenokārt, noraidīt DP AG iesniegto prasību atcelt tiesību aktu vai, pakārtoti, nosūtīt lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un piespriest DP AG atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

28      BIEK un UPS ir iesnieguši pretapelācijas sūdzību, kurā tie lūdz Tiesu pilnībā atcelt pārsūdzēto spriedumu un piespriest DP AG atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

29      DP AG lūdz Tiesu pilnībā noraidīt Komisijas apelācijas sūdzību un piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies apelācijas tiesvedībā. Turklāt tā uztur pirmajā instancē izvirzītos prasījumus, kuru mērķis ir panākt, ka tiek atcelts apstrīdētais lēmums un ka Komisijai tiek piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies tiesvedībā Pirmās instances tiesā. DP AG arī norāda, ka pamati, kas izvirzīti pretapelācijas sūdzībās, ir nepamatoti.

30      Vācijas Federatīvā Republika lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par galveno apelācijas sūdzību

31      Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Komisija norāda divus pamatus, no kuriem pirmais ir pamatots ar EKL 87. panta 1. punkta un 86. panta 2. punkta pārkāpumu, jo Pirmās instances tiesa par prettiesisku uzskatīja metodi, kas izmantota, lai secinātu, ka pastāv valsts atbalsts, un otrais – ar EKL 230. panta pārkāpumu, jo Pirmās instances tiesa pārsniedza savu kompetenci, Komisijas izmantoto metodi aizstājot ar savu metodi, lai aprēķinātu papildu izmaksas, kas saistītas ar SIEG izpildi.

 Par pirmo pamatu, kas ir saistīts ar EKL 87. panta 1. punkta un 86. panta 2. punkta pārkāpumu

 Par pirmo daļu

–       Lietas dalībnieku argumenti

32      Komisija, BIEK un UPS uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi EKL 87. panta 1. punktu un 86. panta 2. punktu, jo, nepaskaidrojot iemeslus, kuru dēļ metode, ko Komisija izmantoja, lai pierādītu priekšrocības esamību, bija nepareiza, tā uzskatīja, ka, lai pārbaudītu, vai šāda priekšrocība pastāvēja šajā gadījumā, bija jāpiemēro cita analīzes metode.

33      Komisija uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā izmantotā metode bija saprātīga, jo tā bija pamatota ar apsvērumu, ka “naudai – vismaz vidējā vai ilgākā termiņā – no kaut kurienes ir jārodas un ka tā nerodas vienkārši no nekā”. A fortiori ir jāizdara secinājums, ka DP AG īstenotā tirdzniecības ar zaudējumiem politika tika finansēta no valsts atbalsta, ko tā saņēmusi, jo, kā izriet no faktiem, darbība pasta sūtījumu tiešās piegādes sektorā tika veikta ar zaudējumiem agresīvas cenu politikas dēļ, kas neļāva segt sniegto pakalpojumu izmaksas, un ka DP AG neguva papildu peļņu no citām darbībām, kuru tā varēja novirzīt minētajam sektoram.

34      Šajos apstākļos no neapstrīdētā secinājuma par vidēja un ilgāka termiņa deficītu pasta sūtījumu tiešās piegādes sektorā, kā arī no pašu līdzekļu neesamības “neizbēgami” izriet, ka šajā sektorā DP AG bija atkarīga no finanšu kompensācijām, kas saistītas ar citām uzņēmuma darbības jomām, kurās tika saņemts valsts atbalsts. Līdz ar to attiecības starp valsts finansējumu un tirdzniecības ar zaudējumiem politiku ir pavisam acīmredzamas, un līdz ar to nav vajadzīgi nekādi papildu pierādījumi.

35      DP AG pārmet, ka Pirmās instances tiesai nebija jānorāda iemesli, kuru dēļ Komisijas izvēlētā metode bija nepareiza, jo valsts atbalsta jēdziens ir objektīvs jēdziens. Šajā ziņā Tiesa jau iepriekš minētā sprieduma lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg 92. punktā atzina, ka, lai kompensāciju nevarētu kvalificēt par valsts atbalstu, šai kompensācijai, kas ir atlīdzība par pakalpojumiem, kurus snieguši uzņēmumi, kas to saņēmuši, lai izpildītu sabiedrisko pakalpojumu pienākumus, nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams, lai segtu visas izmaksas, kuras radušās, izpildot šos pienākumus, vai daļu no tām. Šāds aprēķins ir obligāts, un ikviena metode, kura kā tā, kuru Komisija izmantojusi šajā gadījumā, abstrahējas no šāda aprēķina, noteikti ir nepareiza.

36      Katrā ziņā DP AG uzskata, ka Komisijas izmantotā metode ir nepiemērota, lai pierādītu, ka norādītais deficīts pasta sūtījumu tiešās piegādes sektorā “noteikti” tiek finansēts no DB Telekom pārskaitījumiem DP AG. Šādā metodē nav ņemts vērā, ka ar ekonomiku saistītās norisēs, ja zaudējumus, kas radušies vienā gadā, nav iespējams kompensēt no pašu līdzekļiem, tie tiek reģistrēti kā zaudējumi, kuri pārnesti uz nākamā gada bilanci. Tādējādi tas vien, ka zaudējumus nav iespējams kompensēt no pašu līdzekļiem gadā, kurā tie ir radušies, nebūt nozīmē, ka tie ir tikuši kompensēti no ārējiem līdzekļiem.

37      Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka šī lieta nav saistīta tikai ar jautājumu par šajā gadījumā piemērojamo metodi, bet tās priekšmets ir Komisijas pienākuma pierādīt, ka DP AG saņēma priekšrocību, apmērs. Šī dalībvalsts uzskata, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg ir paredzēts, ka ir jāaprēķina tīrās papildu izmaksas, ko radījuši pienākumi sniegt SIEG, un tās ir jāsalīdzina ar līdzekļiem, kuri pārskaitīti kā kompensācija par šiem pašiem pienākumiem. Tikai ņemot vērā šī salīdzinājuma rezultātu, var konstatēt iespējamās pārmērīgās kompensācijas esamību.

–       Tiesas vērtējums

38      Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pasākumu var kvalificēt par “atbalstu” EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, ja ir izpildīti visi šajā normā paredzētie nosacījumi (1990. gada 21. marta spriedums lietā C‑142/87 Beļģija/Komisija, t.s., saukts “Tubemeuse”, Recueil, I‑959. lpp., 25. punkts; 2008. gada 1. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑341/06 P un C‑342/06 P Chronopost un La Post/Ufex u.c., Krājums, I‑4777. lpp., 125. punkts, kā arī 2008. gada 17. jūlija spriedums lietā C‑206/06 Essent Netwerk Noord u.c., Krājums, I‑5497. lpp., 63. punkts).

39      Tādējādi, lai valsts pasākumu varētu kvalificēt par valsts atbalstu, pirmkārt, jābūt valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu piesaistīšanas faktam, otrkārt, šādi iejaucoties, jāiespaido tirdzniecība starp dalībvalstīm, treškārt, [šādi iejaucoties,] jāsniedz priekšrocības tās saņēmējam un, ceturtkārt, [šādi iejaucoties,] jārada vai jādraud radīt konkurences izkropļojumus (šajā ziņā skat. it īpaši 2006. gada 23. marta spriedumu apvienotajās lietās no C‑34/01 līdz C‑38/01 Enirisorse, Krājums, I‑2843. lpp., 38. un 39. punkts; 2006. gada 30. marta spriedumu lietā C‑451/03 Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, Krājums, I‑2941. lpp., 56. punkts, kā arī 2009. gada 17. novembra spriedumu lietā C‑169/08 Presidente del Consiglio dei Ministri, Krājums, I‑0000. lpp., 52. punkts).

40      Tā kā šis pamats attiecas tikai uz trešo no šiem nosacījumiem, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par valsts atbalstu tiek uzskatīta tāda iejaukšanās, kas neatkarīgi no tās veida var dot tiešu vai netiešu labumu uzņēmumiem vai kas uzskatāma par saimniecisku priekšrocību, kuru atbalsta saņēmējs uzņēmums negūtu parastos tirgus apstākļos (iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Enirisorse, 30. punkts; lietā Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, 59. punkts, kā arī lietā Essent Netwerk Noord u.c., 79. punkts).

41      Šajā kontekstā attiecībā uz uzņēmumiem, kam uzdots sniegt SIEG, Tiesa precizēja, ka tiktāl, ciktāl valsts iejaukšanās ir jāuzskata par kompensāciju par atbalsta saņēmēju uzņēmumu sniegtajiem pakalpojumiem, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu, kā rezultātā šie uzņēmumi faktiski negūst finansiālu priekšrocību un minētā iejaukšanās šo uzņēmumu konkurētspējai nerada labvēlīgāku situāciju, salīdzinot ar konkurējošiem uzņēmumiem, uz šo iejaukšanos neattiecas EKL 87. panta 1. punkts (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Ferring, 27. punkts; lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, 87. punkts; apvienotajās lietās Enirisorse, 31. punkts, kā arī lietā Essent Netwerk Noord u.c., 80. punkts).

42      Tomēr, lai konkrētajā gadījumā šāda kompensācija netiktu atzīta par valsts atbalstu, ir jābūt izpildītiem vairākiem nosacījumiem (iepriekš minētie spriedumi lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, 88. punkts; lietā Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, 61. punkts, kā arī lietā Essent Netwerk Noord u.c., 81. punkts).

43      Kompensācija nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams, lai segtu visas ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu izpildi saistītās izmaksas vai to daļu, ņemot vērā attiecīgus ieņēmumus, kā arī saprātīgu peļņu par šo pienākumu izpildi (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, 92. punkts; lietā Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, 66. punkts, kā arī lietā Essent Netwerk Noord u.c., 84. punkts).

44      No tā izriet, ka, ja Komisijai ir jāpārbauda SIEG finansēšanas sistēmas spēkā esamība, ņemot vērā EKL 87. pantu, tai ir jāpārbauda, vai šis nosacījums ir izpildīts.

45      Šajā ziņā attiecībā uz iebildumu, ka pārsūdzētajā spriedumā nebija norādīti Komisijas izmantotās metodes trūkumi, ir jānorāda, ka Pirmās instances tiesa minētā sprieduma 85. punktā vispirms konstatēja, ka Komisija nepārbaudīja, vai kopējā DB Telekom veikto pārskaitījumu summa pārsniedz SIEG kopējo tīro papildu izmaksu summu, ko segusi DP AG.

46      No pārsūdzētā sprieduma 91. un 94. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Komisija nevarēja prezumēt, ka minētie pārskaitījumi veidoja priekšrocību EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, tieši tāpēc, ka tā nepārbaudīja, pirmkārt, vai kopējā DB Telekom veikto pārskaitījumu summa pārsniedz kopējo neapstrīdēto papildu izmaksu summu, kas radušās DP AG, un, otrkārt, vai tai nebija radušās citas tīrās papildu izmaksas, kas saistītas ar SIEG izpildi, attiecībā uz kurām tai bija tiesības pieprasīt kompensāciju, saņemot visus minētos pārskaitījumus atbilstoši nosacījumiem, kas norādīti iepriekš minētajā spriedumā lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg.

47      Šajos apstākļos nav pamata Pirmās instances tiesai pārmest, ka tā apstrīdētajā lēmumā nav norādījusi Komisijas izmantotās metodes trūkumus. No iepriekš izklāstītā izriet, ka uz šiem trūkumiem Pirmās instances tiesa norādīja, pārbaudot minētās metodes likumību saistībā ar EKL 87. panta 1. punktu.

48      Tā kā Pirmās instances tiesa pamatoti ir secinājusi, ka metode, ko Komisija piemērojusi apstrīdētajā lēmumā, ir neefektīva, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

 Par otro daļu

–       Lietas dalībnieku argumenti

49      Šī pamata otrās daļas ietvaros Komisija, ko atbalsta BIEK un UPS, norāda, ka Pirmās instances tiesa nepamatoti tai ir pārmetusi, ka tā nav pārbaudījusi visus pierādījumus, tostarp tos, ko iesniegusi Vācijas Federatīvā Republika, un ka, šādi rīkojoties, tā nav ievērojusi noteikumus, kuri reglamentē pierādīšanas pienākumu.

50      Ar to vien, ka DP AG nebija savu līdzekļu, pietika, lai pierādītu, ka tā bija izmantojusi valsts līdzekļus, ko tā bija saņēmusi, lai finansētu tīrās papildu izmaksas, kuras radījusi tās tirdzniecības ar zaudējumiem politika pasta sūtījumu tiešās piegādes sektorā. Turklāt Komisija un UPS uzskata, ka, pat ja Komisija bija ieguvusi un pārbaudījusi visu informāciju un pierādījumus, uz kuriem pārsūdzētajā spriedumā atsaucas Pirmās instances tiesa, tā loģiski nevarēja likt izdarīt citu secinājumu.

51      Komisija arī apgalvo, ka DP AG bija jāpierāda, ka apstrīdētajā lēmumā izmantotā metode bija prettiesiska, nevis ka pastāvēja cita metode, ko arī varēja paredzēt. Katrā ziņā pretēji tam, ko pārsūdzētā sprieduma 87. punktā ir norādījusi Pirmās instances tiesa, Komisijai nav jāpierāda, ka nebija iespējams piemērot Pirmās instances tiesas izvēlēto metodi.

52      Vācijas Federatīvā Republika šajā ziņā uzskata, ka Komisijas un UPS apgalvojums, ka DP AG un tās sniegtās informācijas par tīro papildu izmaksu, kas saistītas ar vispārējas nozīmes pienākumiem pasta pakalpojumu jomā, apmēru pārbaude katrā ziņā nebūtu devusi Komisijai iespēju panākt atšķirīgu rezultātu attiecībā uz priekšrocības esamību, ir nepamatots un ir pretrunā DP AG un minētās dalībvalsts iesniegtajiem skaitliskajiem datiem.

–       Tiesas vērtējums

53      Pirmkārt, attiecībā uz argumentu, ka Pirmās instances tiesa nav ievērojusi noteikumus, kas reglamentē pierādīšanas pienākumu, pārmetot Komisijai, ka tā nav pārbaudījusi visus pierādījumus, ir jānorāda, ka, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 85. punktā Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nebija ņēmusi vērā Vācijas Federatīvās Republikas sniegto informāciju par atsevišķām papildu izmaksām, kas saistītas ar kāda SIEG uzdevuma izpildi. Otrkārt, tā paša sprieduma 86. punktā Pirmās instances tiesa arī ir konstatējusi, ka Komisija nebija norādījusi vai pierādījusi, ka šī dalībvalsts un DP AG nebija tai sniegušas informāciju, kas vajadzīga, lai pārbaudītu, vai DB Telecom veikto pārskaitījumu summa nepārsniedz neapstrīdētās tīrās papildu izmaksas.

54      Jāsecina, ka pārsūdzētā sprieduma 85.–88. punktā Pirmās instances tiesa pārmeta Komisijai, ka tā nav pārbaudījusi pierādījumus, ko tai iesnieguši administratīvā procesa dalībnieki, proti, pierādījumus, kuri varēja izrādīties noderīgi, analizējot “priekšrocības” esamību par labu DP AG EKL 87. panta 1. punkta nozīmē, uz ko norādīja Komisija. Šajos apstākļos ir jānorāda, ka Pirmās instances tiesa nekādā veidā nav pārkāpusi noteikumus, kas reglamentē pierādīšanas pienākumu.

55      Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru, pat ja Komisija būtu pārbaudījusi visu informāciju un pierādījumus, uz kuriem Pirmās instances tiesa ir atsaukusies pārsūdzētajā spriedumā, tā loģiski nebūtu varējusi izdarīt citādāku secinājumu, pietiek konstatēt, ka, tieši ņemot vērā minēto informāciju, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 108. un 109. punktā izdarīja secinājumu, kas atšķiras no tā, kurš tika izdarīts apstrīdētajā lēmumā. No tā izriet, ka šis arguments ir jānoraida kā nepamatots.

56      Otrkārt, attiecībā uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 87. punktā prettiesiski bija noteikusi Komisijai pienākumu pierādīt “neiespējamību” piemērot pašas Pirmās instances tiesas izvēlēto metodi, ir jāsecina, ka šis apgalvojums izriet no nepareizas minētā sprieduma interpretācijas.

57      Minētajā punktā Pirmās instances tiesa tikai ir konstatējusi, ka par pamatojumu tam, ka tika izmantota metode, kas atšķīrās no tās, kura izriet no iepriekš minētajā spriedumā lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg norādīto kritēriju piemērošanas, tā bija atzinusi apstākli, ka Komisija objektīvu iemeslu dēļ nevarēja pārbaudīt DP AG un Vācijas Federatīvās Republikas sniegto informāciju.

58      Minētajā 87. punktā Pirmās instances tiesa tikai norādīja, ka Komisija nebija atsaukusies ne uz vienu apstākli, kas varētu pierādīt jebkādu kavēkli veikt šo pārbaudi. Šajos apstākļos arī šim argumentam nevar piekrist.

59      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

 Par trešo daļu

–       Lietas dalībnieku argumenti

60      Komisija, ko atbalsta BIEK un UPS, pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir sagrozījusi lietas materiālus, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 82. punktā atzīstot, ka apstrīdētajā lēmumā tā nebija konstatējusi, ka informācija, kuru tai bija sniegusi Vācijas Federatīvā Republika un saskaņā ar kuru pasta sūtījumu tiešās piegādes sektors veidoja SIEG, bija nepamatota, un, otrkārt, vismaz netieši atzīstot, ka papildus tīrajām papildu izmaksām, ko bija radījusi DP AG īstenotā tirdzniecības ar zaudējumiem politika, DP AG bija radušās arī tīrās papildu izmaksas, kuras, tāsprāt, bija saistītas ar SIEG izpildi. Apstrīdētā lēmuma pamatojuma 76. punktā Komisija ir norādījusi, ka tika konstatēts, ka attiecīgais sektors neveido SIEG un ka jautājums par tīro papildu izmaksu, kas saistītas ar SIEG izpildi, esamību katrā ziņā nebija būtisks saistībā ar tās izvēlēto analīzes metodi.

61      DP AG savukārt uzskata, ka šī daļa ir acīmredzami nepamatota, jo, pirmkārt, attiecībā uz minētajām tīrajām papildu izmaksām Pirmās instances tiesa ir pamatojusies uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma 43. punktu, kurā jautājums ir par visiem pasta sūtījumu pakalpojumiem, saistībā ar kuriem pasta sūtījumu tiešās piegādes sektors veido tikai daļu no tiem. Otrkārt, Komisijas iebildums ir pamatots ar nepareizu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju, ņemot vērā, ka Pirmās instances tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu tāpēc, ka Komisija katrā ziņā nebija pārbaudījusi, vai DB Telekom veiktie pārskaitījumi nebija pamatoti ar šīm tīrajām papildu izmaksām, kas saistītas ar SIEG izpildi.

62      Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir paudusi viedokli tikai par atsevišķiem īpašiem pakalpojumiem pasta sūtījumu pārvadājumu jomā, ņemot vērā tiem piemītošo SIEG raksturu, bet nevis par pasta sūtījumu pārvadāšanas pakalpojumiem kopumā. Turklāt šī lēmuma pamatojuma 72. punktā Komisija neapšaubāmi ir atsaukusies uz “precīzi definētu DP AG uzdevumu” un “sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas pienākumu izpildi”. Tādējādi Pirmās instances tiesa pamatoti ir konstatējusi, ka Komisija klusējot ir atzinusi, ka arī pasta sūtījumu tiešās piegādes sektorā pastāvēja sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumi pārvadāšanas pienākuma veidā, ievērojot pieņemamu vienotu tarifu.

–       Tiesas vērtējums

63      Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no EKL 225. panta un Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka Tiesa nav kompetenta konstatēt faktus vai principā pārbaudīt pierādījumus, ar ko Pirmās instances tiesa ir pamatojusi šos faktus. Ja šie pierādījumi ir atbilstoši iegūti un ir ievēroti vispārējie tiesību principi, kā arī piemērojamie procesuālie noteikumi par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu, iesniegto pierādījumu izvērtējums Pirmās instances tiesai ir jāveic pašai. Tādēļ šis izvērtējums, ja vien nav sagrozīta pati pierādījumu jēga, nav tiesību jautājums, kas jāpārbauda Tiesai (skat. it īpaši 2010. gada 18. marta spriedumu lietā C‑419/08 P Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, Krājums, I‑0000. lpp., 30. un 31. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

64      Turklāt ir jāatgādina, ka sagrozīšanai acīmredzami ir jāizriet no lietas materiāliem, no jauna neizvērtējot faktus un pierādījumus (iepriekš minētais spriedums lietā Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

65      Šīs daļas ietvaros Komisija savā pirmajā iebildumā apstrīd pārsūdzētā sprieduma 82. punktā iekļauto apgalvojumu, ka tā neesot paudusi viedokli par Vācijas Federatīvās Republikas paziņoto informāciju par apstākli, ka pasta sūtījumu tiešās piegādes sektors veidoja SIEG, kaut gan apstrīdētajā lēmumā Komisija bija konstatējusi, ka šis sektors neveidoja SIEG.

66      Šajā sakarā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma pamatojuma 76. punktā Komisija ir atsaukusies uz PPfLV pamatojuma izklāstu, saskaņā ar kuru šī dokumenta 2. panta 2. punkta 3) apakšpunktā no vispārējā piegādes pienākuma ir izslēgtas sīkpakas, par kurām ir noslēgtas īpašas vienošanās ar atsevišķiem klientiem, piemēram, tiem, kuri savus sūtījumus iepriekš paši sašķiro vai kuri noslēdz sadarbības līgumus, un ka šie profesionālie klienti var tikt atbrīvoti no piegādes pienākuma, ņemot vērā, ka konkurence šajā sektorā padara šo pienākumu par pārmērīgu.

67      Jāsecina, kā to ir norādījusi Vācijas Federatīvā Republika, ka minētajā lēmuma pamatojuma punktā Komisija ir atsaukusies uz atsevišķiem konkrētiem pakalpojumiem pasta sūtījumu pārvadājumu jomā, ņemot vērā tiem piemītošo SIEG raksturu, nevis uz pasta sūtījumu pārvadājuma pakalpojumu kopumā. Turklāt ir arī jāuzsver, kā to ir darījusi DP AG, ka Pirmās instances tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu, nevis ņemot vērā Komisijas pieeju attiecībā uz attiecīgo pakalpojumu kā SIEG kvalifikāciju, bet tāpēc, ka Komisija nebija pārbaudījusi, vai DB Telekom veiktie pārskaitījumi veidoja pārmērīgu kompensāciju salīdzinājumā ar tīrajām neapstrīdētajām papildu izmaksām, kas saistītas ar SIEG izpildi.

68      Šajos apstākļos nav nekāda pamata Pirmās instances tiesai pārmest, ka tā sagrozījusi šīs lietas faktiskos apstākļus.

69      Tādējādi pirmajam Komisijas izvirzītajam iebildumam nevar piekrist.

70      Attiecībā uz otro iebildumu par to, ka Komisija netieši atzina faktu, ka DP AG bija radušās tīrās papildu izmaksas, kas saistītas ar SIEG izpildi, pietiek konstatēt, ka Komisija apstrīdētā lēmuma pamatojuma 73. punktā ir norādījusi, ka “izrādās, ka DP AG sedz tīrās papildu izmaksas, no kurām minimālā daļa nav saistīta ar sabiedrisko pakalpojumu pienākumu izpildi”. No šī atzinuma Pirmās instances tiesa, nesagrozot faktus, varēja secināt, ka Komisija vismaz netieši bija atzinusi, ka DP AG sedza arī izmaksas, kas saistītas ar SIEG.

71      Tā kā no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Pirmās instances tiesa nav sagrozījusi faktus, kas nodoti tās vērtējumam, arī pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

 Par ceturto daļu

–       Lietas dalībnieku argumenti

72      Komisija, ko atbalsta BIEK un UPS, apstrīd pamatojumu, kas pakārtoti pausts pārsūdzētā sprieduma 101.–109. punktā, kuros Pirmās instances tiesa papildus apstrīdētajā lēmumā iekļautajai informācijai pārbaudīja Vācijas Federatīvās Republikas sniegto informāciju. Minētie lietas dalībnieki uzskata, ka šai informācijai, it īpaši tai, kas attiecas uz retrocesijām, kuras DP AG samaksājusi Vācijai, kā arī DB Telekom pārskaitījumiem, nav nozīmes Komisijas izmantotās metodes piemērošanai, kas pamato to, ka tā nav apstrīdējusi tās pareizību. Katrā ziņā vērtējums, ko šādā veidā sniegusi Pirmās instances tiesa, ir nepietiekams un kļūdains, jo, pirmkārt, no tā neizriet, ka DP AG būtu varējusi finansiāli izdzīvot bez DB Telekom kompensācijas, un, otrkārt, tas neattiecas uz to, vai DP AG rīcībā bija pietiekami naudas līdzekļi, lai kompensētu tīrās papildu izmaksas, kuras radīja tās tirdzniecības ar zaudējumiem politika, neraugoties pat uz šīs sabiedrības vispārējo deficītu.

73      Šajā sakarā DP AG norāda, ka nav nozīmes Komisijas pārmetumam Pirmās instances tiesai, ka tā nav konstatējusi, ka DP AG būtu varējusi izdzīvot bez finanšu kompensācijas. Pirmās instances tiesa varēja tikai izslēgt, ka līdzekļi, kas iegūti no pārskaitījumiem, kurus DB Telekom veica no 1990. līdz 1994. gadam, tika izmantoti, lai segtu tīrās papildu izmaksas, ko radīja tirdzniecības ar zaudējumiem politika laikā no 1995. līdz 1999. gadam, jo tie jau bija beigušies.

74      Vācijas Federatīvā Republika piebilst, ka Komisijai katrā ziņā bija jāpierāda, ka attiecīgā valsts palīdzība veidoja tīro papildu izmaksu, kas radušās, sniedzot SIEG, pārmērīgu kompensāciju. Turklāt nevienus izdevumus, atsevišķi ņemot, nevarēja segt no citiem DP AG pašu līdzekļiem, jo attiecīgajā laika posmā tā cieta zaudējumus. Patiesībā Komisijas pieeja izraisītu absurdu situāciju, ka visi izdevumi būtu jāfinansē no valsts līdzekļiem.

–       Tiesas vērtējums

75      Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iebildumi, kas vērsti pret nebūtiskiem Pirmās instances tiesas nolēmuma pamatojuma punktiem, nevar izraisīt šī nolēmuma atcelšanu un tādējādi ir neefektīvi (2002. gada 7. novembra spriedums lietā C‑184/01 P Hirschfeldt/EVA, Recueil, I‑10173. lpp., 48. punkts; 2005. gada spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 148. punkts, kā arī 2007. gada 9. marta rīkojums lietā C‑188/06 P Schneider Electric/Komisija, 64. punkts).

76      Šajā ziņā no trīs pirmo šī pamata daļu analīzes izriet, ka Pirmās instances tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, apmierināja pirmo iebildumu, ko DP AG izteikusi savā prasībā atcelt tiesību aktu, saskaņā ar kuru Komisija bija pārkāpusi EKL 87. panta 1. punktu, uzskatot, ka DB Telekom veiktie pārskaitījumi tai bija radījuši priekšrocību.

77      Līdz ar to, pat ja pieņem, ka pārsūdzētā sprieduma 101.–109. punktā iekļautais pamatojums ir juridiski nepareizs, ir jāuzsver, ka šāds secinājums nekādā veidā neietekmē iebilduma, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu saistībā ar EKL 87. panta 1. punktu, vērtējuma pamatotību.

78      Šajos apstākļos ir jāsecina, ka šī pamata ceturtā daļa ir neefektīva.

79      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Komisijas izvirzītais pirmais pamats ir jānoraida pilnībā.

 Par otro pamatu, kas attiecas uz EKL 230. panta pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

80      Otrajā pamatā Komisija pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nav ievērojusi savas kompetences robežas, kas izriet no EKL 230. panta, jo tā ar savu metodi ir aizstājusi Komisijas metodi ar SIEG izpildi saistīto papildu izmaksu aprēķināšanai. Ja Komisija dod priekšroku metodei, kas tai ļauj ātri un efektīvi izskatīt iebildumus, kurus izvirzījuši sūdzības iesniedzēji, labas iekšējās administratīvās prakses ietvaros Pirmās instances tiesai nebūtu tās vietā jāizlemj par metodes izvēli.

81      Turklāt Komisija, ko atbalsta BIEK un UPS, norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 101.–109. punktā norādītajā pamatojumā Pirmās instances tiesa esot stājusies Komisijas vietā, pārbaudot informāciju, kas netika pārbaudīta saistībā ar apstrīdēto lēmumu.

82      Savukārt DP AG uzskata, ka Pirmās instances tiesa tikai izmantoja metodi, kam obligāti jāatbilst Tiesas judikatūrai. Saskaņā ar Tiesas uzskatiem un Komisijas administratīvo praksi priekšrocības konstatēšana valsts atbalsta gadījumā, izmaksājot valsts līdzekļus kā atlīdzību par sabiedrisko pakalpojumu pienākumu izpildi, nozīmē, ka vispirms tiek noteiktas izmaksas, kas radušās, izpildot šos vispārējas nozīmes pienākumus.

83      Vācijas Federatīvā Republika savukārt apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav prettiesiski ar savu vērtējumu aizstājusi Komisijas vērtējumu. Šajā pamatā norādītajos pārsūdzētā sprieduma punktos tā ir veikusi tikai ar grāmatvedību saistītu pārbaudi pēc tam, kad tā paša sprieduma 78.–96. punktā bija juridiski izanalizējusi apstrīdēto lēmumu. Katrā ziņā, tā kā ir konstatēts EKL 87. panta 1. punkta pārkāpums, minētais pamats ir neefektīvs.

 Tiesas vērtējums

84      Jānorāda, kā izriet no EKL 230. panta, ka prasības atcelt tiesību aktu priekšmets ir tajā uzskaitīto Kopienu iestāžu pieņemto tiesību aktu likumības kontrole, jo ne šādā prasībā izvirzīto pamatu analīzes mērķis, ne tās sekas nav aizstāt lietas pilnīgu izmeklēšanu administratīvā procesa ietvaros (šajā ziņā skat. 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/04 P, C‑211/04 P, C‑213/04 P, C‑217/04 P un C‑219/04 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 103. punkts).

85      Šajā sakarā ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 68.–88. punktā Pirmās instances tiesa analizēja metodi, ko Komisija bija izmantojusi apstrīdētajā lēmumā, ņemot vērā EKL 87. panta 1. punktu, it īpaši, lai pārbaudītu, vai pārskaitījumi, ko DP AG saņēma no DB Telekom, varēja radīt priekšrocību minētās tiesību normas, kā arī attiecīgās judikatūras nozīmē.

86      Šīs analīzes ietvaros Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 80.–88. punktā norādīja apstrīdētajā lēmumā veiktā Komisijas aprēķina vājos elementus, no kā izrietēja, ka tā nebija pierādījusi, ka minētie pārskaitījumi radīja šādu priekšrocību DP AG.

87      Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka Pirmās instances tiesa ar savu metodi neaizstāja Komisijas metodi, bet ka tās pārbaude bija tikai apstrīdētā lēmuma likumības pārbaude tiesā.

88      Attiecībā uz iebildumu par to, ka Pirmās instances tiesa, pārbaudot informāciju, kas netika analizēta apstrīdētajā lēmumā, stājusies Komisijas vietā, jāsecina, ka, ņemot vērā, pirmkārt, šī sprieduma 76.–78. punktā iekļautos apsvērumus par vērtējuma, ko Pirmās instances tiesa veikusi pārsūdzētā sprieduma 101.–109. punktā, pārmērīgo raksturu, kā arī, otrkārt, šī sprieduma 75. punktā minēto judikatūru, ir jāsecina, ka šis otrais iebildums ir nepamatots.

89      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, nav pamata Pirmās instances tiesai pārmest, ka tā ir pārsniegusi savu kompetenci, izdarot EKL 230. panta pārkāpumu. Tādējādi otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

90      Tā kā neviens no abiem pamatiem, ko Komisija izvirzījusi savas apelācijas sūdzības pamatojumam, nav apmierināts, sūdzība ir jānoraida kopumā.

 Par pretapelācijas sūdzībām

 Lietas dalībnieku argumenti

91      Savās pretapelācijas sūdzībās BIEK un UPS apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā iepriekš minēto spriedumu lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, jo tā neuzskatīja, ka šajā gadījumā nav izpildīta neviena no prasībām, kas minētajā spriedumā izvirzītas, lai uz kompensācijām par SIEG sniegšanu neattiektos tiesību normas par valsts atbalstu. Pirmkārt, DP AG īstenotā prakse, ko veidoja tādu cenu piemērošana, kuras zemākas nekā likumā paredzētais vienotais tarifs, kas attiecas uz pasta sūtījumu tiešās piegādes sektoru, neatbilda sabiedriskā pakalpojuma uzdevumam. Otrkārt, apstākļi, kādos tika veikti DB Telekom pārskaitījumi, nebija iepriekš objektīvi un pārskatāmi noteikti. Treškārt, tā kā nebija precīza izlietošanas mērķa, nebija iespējams noteikt, vai šie pārskaitījumi radīja pārmērīgu kompensāciju. Visbeidzot, kompensācija, kas, kā tiek uzskatīts, tika radīta ar minētajiem pārskaitījumiem, būtu pastāvējusi neatkarīgi no jebkādas to izmaksu analīzes, kas saistītas ar SIEG izpildi.

92      DP AG uz šiem argumentiem atbild, ka Pirmās instances tiesai nebija pienākuma pārbaudīt, vai ir ievērotas prasības, kas izvirzītas iepriekš minētajā spriedumā lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg. Secinājums, ka Komisija nebija pārbaudījusi, vai DP AG bija jāsedz tīrās papildu izmaksas, kas saistītas SIEG pienākumu izpildi, ir pietiekams, lai atceltu apstrīdēto lēmumu.

 Tiesas vērtējums

93      No sākuma uzskatot, ka Komisija vismaz netieši bija atzinusi, ka DP AG sedza izmaksas, kas daļēji saistītas ar SIEG izpildi, kā tas ir norādīts šī sprieduma 66.–73. punktā, Pirmās instances tiesa, pārbaudot tiesiskumu, pamatoti izskatīja DP AG celto iebildumu par metodi, kuru Komisija izmantoja, aprēķinot iespējamo pārmērīgo kompensāciju iepriekš minētā sprieduma lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg trešā nosacījuma nozīmē, kas ir minēts šī sprieduma 41.–43. punktā.

94      Veicot šo pārbaudi, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 94. punktā secināja, ka, tā kā ar minēto metodi netika pārbaudīts, vai DP AG nebija radušās citas tīrās papildu izmaksas, kas saistītas ar SIEG izpildi, tā neļāva atbilstoši pierādīt šīs papildu izmaksas, un tādējādi, ņemot vērā iepriekš minēto spriedumu lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, atzina, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ.

95      Šajā situācijā ir jāsecina, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 125.–128. punktā, ka Pirmās instances tiesa tādējādi analizēja apstrīdētā lēmuma likumību, ievērojot ar EKL 230. pantu tai piešķirtās kompetences robežas, ņemot vērā atbilstošo judikatūru, kas attiecas uz valsts atbalsta kvalifikāciju, kā arī judikatūru, kura attiecas uz kompensācijām par SIEG pienākumiem, pie kuras pieder iepriekš minētais spriedums lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg.

96      Jānorāda arī, ka tieši tad, ja Pirmās instances tiesa apstrīdēto lēmumu būtu izskatījusi salīdzinājumā ar citiem šajā spriedumā minētajiem kritērijiem, kā tai būtu bijis jādara atbilstoši BIEK un UPS apgalvojumiem, Pirmās instances tiesa būtu stājusies Komisijas vietā, veicot pārbaudi tās vietā, kā tā to pati ir pamatoti norādījusi pārsūdzētā sprieduma 95. punktā.

97      Jāsecina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kontrole, ko Kopienu tiesas veic attiecībā uz tādiem Komisijas veiktiem sarežģītiem ekonomiskiem vērtējumiem, kādi tiek aplūkoti šajā gadījumā, ietver tikai pārbaudi, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi un noteikumi par pamatojumu, vai fakti ir materiāli precīzi atspoguļoti, vai nav acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā un vai pilnvaras nav izmantotas nepareizi (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 279. punkts, kā arī 2009. gada 6. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P GlaxoSmithKline Services u.c./Komisija u.c., Krājums, I‑0000. lpp., 85. punkts).

98      No tā izriet, ka Pirmās instances tiesa nav pārbaudījusi visus kritērijus, ko Tiesa ir norādījusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, pēc tam, kad bija konstatēts apstrīdētā lēmuma prettiesiskums, ņemot vērā vienu no šiem nosacījumiem.

99      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, pretapelācijas sūdzības ir jānoraida kā nepamatotas.

 Par tiesāšanās izdevumiem

100    Atbilstoši Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punkta pirmajai daļai, kas piemērojama apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar tā paša reglamenta 69. panta 4. punkta pirmo daļu dalībvalstis, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

101    Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar galveno apelācijas sūdzību, atbilstoši DP AG prasījumiem.

102    Kaut arī BIEK un UPS spriedums ir nelabvēlīgs, attiecībā uz pretapelācijas sūdzībām ir jāsecina, ka savā atbildes rakstā uz šīm sūdzībām DP AG nav prasījusi piespriest tiem atlīdzināt ar minētajām sūdzībām saistītos tiesāšanās izdevumus. No tā izriet, ka katrs no šiem lietas dalībniekiem ar pretapelācijas sūdzībām saistītos tiesāšanās izdevumus sedz pats.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1)      noraidīt galveno apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzības;

2)      Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Deutsche Post AG tiesāšanās izdevumus, kas radušies saistībā ar galveno apelācijas sūdzību;

3)      Bundesverband Internationaler Express‑ und Kurierdienste eV un UPS Europe SA savus tiesāšanās izdevumus, kas radušies saistībā ar galveno apelācijas sūdzību, sedz paši;

4)      Deutsche Post AG, Bundesverband Internationaler Express‑ und Kurierdienste eV un UPS Europe SA savus tiesāšanās izdevumus, kas radušies saistībā ar galveno apelācijas sūdzību, sedz paši;

5)      Vācijas Federatīvā Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.