—

D. Klarenberga [D. Klarenberg] vārdā — J. Dīkers [J. Dieker], Rechtsanwalt,

—

Ferrotron Technologies GmbH vārdā — M. Traijers [M. Trayer], Rechtsanwalt,

—

Vācijas valdības vārdā — M. Lumma [M. Lumma] un K. Blaške [C. Blaschke], pārstāvji,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — F. Kreišics [V. Kreuschitz] un J. Enegrāns [J. Enegren], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 82, 16. lpp.) 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp D. Klarenbergu un Ferrotron Technologies GmbH (turpmāk tekstā — “Ferrotron”), kurā tiek lūgts atzīt, ka darba tiesiskās attiecības ir tikušas nodotas attiecīgajai sabiedrībai.

3

Ar Direktīvu 2001/23 ir konsolidēta Padomes 1977. gada 14. februāra Direktīva 77/187/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 61, 26. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1998. gada 29. jūnija Direktīvu 98/50/EK (OV L 201, 88. lpp.; turpmāk tekstā — “Direktīva 77/187”).

4

Atbilstoši Direktīvas 2001/23 preambulas astotajam apsvērumam:

“Tiesiskās drošības un pārskatāmības apsvērumi prasa, lai īpašuma tiesību nodošanas juridiskā koncepcija būtu skaidrota, ņemot vērā Tiesas praksi. Šis skaidrojums nav mainījis Direktīvas 77/187/EEK darbības jomu, kāda tā ir saskaņā ar Tiesas interpretāciju.”

5

Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā ir noteikts:

6

Saskaņā ar Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punkta pirmo daļu:

“Īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam.”

7

Iepriekš minētās direktīvas 4. panta 2. punktā ir noteikts:

“Ja darba līgums vai darba attiecības ir izbeigtas tāpēc, ka īpašumtiesību pāreja saistās ar būtiskām darba apstākļu izmaiņām, kas kaitē darbiniekam, tad darba devējs ir atbildīgs par darba līguma vai darba attiecību izbeigšanu.”

8

Šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punkta pirmajā un ceturtajā daļā ir noteikts šādi:

“Ja uzņēmums, uzņēmējsabiedrība vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļa saglabā savu autonomiju, tad darbinieku pārstāvju vai pārstāvības statusu un pienākumus, ko ietekmējusi īpašumtiesību nodošana, saglabā atbilstīgi tiem pašiem noteikumiem un nosacījumiem, kas bija spēkā pirms īpašumtiesību pārejas, pamatojoties uz normatīvajiem un administratīvajiem aktiem vai vienošanos, ja ir izpildīti nepieciešamie nosacījumi darbinieku pārstāvības izveidei.

[..]

Ja uzņēmums, uzņēmējsabiedrība vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļa nesaglabā savu autonomiju, dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tie darbinieki, ko skārusi īpašumtiesību pāreja, un kas bija pārstāvēti līdz tai, ir pienācīgi pārstāvēti laikposmā līdz darbinieku pārstāvības atjaunošanai vai atkārtotai nozīmēšanai saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi.”

9

Iepriekš minēto tiesību noteikumu redakcija Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punktā būtībā ir identiska tiesību noteikumiem, kas paredzēti Direktīvas 77/187 1. panta 1. punktā.

10

Vācijas Civillikuma (Bürgerliches Gesetzbuch; turpmāk tekstā — “BGB”) 613.a panta 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts šādi:

“Ja uzņēmējsabiedrība vai uzņēmējsabiedrības daļa ar tiesisku darījumu pāriet citas personas īpašumā, šī persona pārņem tiesības un pienākumus, kas izriet no pārejas brīdī pastāvošajām darba tiesiskajām attiecībām.”

11

Kopš 1989. gada 1. janvāra D. Klarenbergs bija darbinieks ET Electrotechnology GmbH (turpmāk tekstā — “ET”) — sabiedrībā, kura nodarbojas ar preču attīstīšanu un ražošanu rūpnieciskās automatizācijas nozarē un ražo mērīšanas un regulēšanas tehniku tērauda rūpniecības nozarei.

12

Kopš 1992. gada 1. maija D. Klarenbergs bija iecelts par ET nodaļas “F+E/ET-Systeme/Netzwerk/IBS” (R&D/ET sistēmas/tīkli/IBS) vadītāju. Šī nodaļa sastāvēja no trīs grupām: “F+E/ET Systeme” (R&D/ET sistēma), kuru vadīja D. Klarenbergs; “EDV/Netzwerk/Serversysteme/Datensicherung” (Elektroniskā datu apstrāde/tīkli/serveru sistēmas/datu aizsardzība) un “Produktion/Schaltschränke/Platinen” (Ražošana/kompleksās sadales iekārtas/shēmu plates), kuru vadīja nodaļas vadītāja vietnieks Neimans [Neumann].

13

Ferrotron ir specializējusies preču izstrādē un ražošanā mērīšanas un regulēšanas tehnikas tērauda rūpniecības nozarē.

14

2005. gada 22. novembrīET ar Ferrotron un tās mātes sabiedrību, kuras juridiskā adrese ir Amerikas Savienotajās Valstīs, noslēdza līgumu “Asset and Business Sale and Purchase Agreement” [Aktīvu un uzņēmējdarbības pirkšanas pārdošanas līgums], kas attiecās uz šādiem ET nodaļas “F+E/ET Systeme/Netzwerk/IBS” grupas izstrādājumiem ar nosaukumiem: “ET-DecNT”, “ET-DecNT light”, “ET-DecNT Power Melt”, “ET-TempNet, ET-OxyNet ” un “FT7000”.

15

Šajā līgumā bija noteikts, ka Ferrotron mātes sabiedrība iegūst visas īpašumtiesības uz sabiedrības izstrādājumu programmatūru, patentiem, patentu pieteikumiem un atklājumiem, kā arī izstrādājumu nosaukumiem un tehnoloģisko kompetenci attiecībā uz minētajiem izstrādājumiem. Ferrotron ieguva īpašumtiesības uz projektēšanas aparatūru un uz krājumos esošajiem ET piederošajiem ražošanas materiāliem, kā arī attiecīgo piegādātāju un klientu sarakstiem. Ferrotron tāpat pārņēma atsevišķus ET darbiniekus, proti, Neimanu un trīs grupas “F+E/ET Systeme” inženierus.

16

Tāpat no iesniedzējtiesas lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka līdztekus līguma priekšmetā minētajiem izstrādājumiem Ferrotron projektē, izgatavo un realizē vēl citus izstrādājumus metalurģijas mērīšanas tehnikas jomā un ka bijušie ET darbinieki tikuši integrēti Ferrotron organizatoriskajā struktūrā. Turklāt minētie darbinieki pildīja arī tādus uzdevumus, kuri nebija saistīti ar izstrādājumiem, kurus Ferrotron bija nopirkusi no ET.

17

2006. gada 17. jūlijā pret ET tika ierosināts maksātnespējas process.

18

D. Klarenbergs ar savu prasību, ko viņš cēla Arbeitsgericht Wesel [Vēzeles Darba strīdu tiesā], lūdza atzīt, ka Ferrotron jāturpina viņu nodarbināt nodaļas vadītāja amatā. Tomēr ar 2006. gada 29. novembraArbeitsgericht spriedumu viņa prasība tika noraidīta.

19

D. Klarenbergs iesniedza apelācijas sūdzību Landesarbeitsgericht Düsseldorf [Diseldorfas Federālās zemes Darba strīdu tiesā], lūdzot piespriest Ferrotron turpināt nodarbināt viņu, pamatojoties uz tiem darba līguma nosacījumiem, kas 1989. gada 1. janvārī bija noslēgti ar ET. Pakārtoti D. Klarenbergs lūdza attiecīgajai valsts tiesai konstatēt, ka darba attiecības ar atbildētāju pastāv kopš 2005. gada 9. decembra.

20

Minētā valsts tiesa uzskata, ka Klarenberga vadītā “F+E/ET-Systeme/Netzwerk/IBS” nodaļa ir uzņēmējsabiedrības daļa BGB 613.a panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē un Ferrotron to ir pārņēmusi, jo tā ir ieguvusi būtiskus uzņēmuma ražošanas līdzekļus, attiecīgos klientu un piegādātāju sarakstus un daļu no nodarbinātajiem darbiniekiem ar tehnoloģiskajām prasmēm [know-how], kā arī tās mātes sabiedrība ir ieguvusi īpašumtiesības uz svarīgākajiem izstrādājumiem un tehnoloģijām.

21

Tomēr Landesarbeitsgericht Düsseldorf radās jautājums, vai šajā gadījumā ir notikusi nodošana Direktīvas 2001/23 nozīmē. Saskaņā ar Bundesarbeitsgericht [Federālās Darba strīdu tiesas] nesen pieņemto judikatūru uzņēmējsabiedrības daļas nodošana jaunam darba devējam netiek pieļauta, ja īpašumtiesību ieguvējs attiecīgo uzņēmējdarbību nesaglabā nemainīgu un nepatur tās identitāti. Saskaņā ar šo judikatūru nodošana nozīmē, ka īpašumtiesību ieguvējam, raugoties no organizatoriskā viedokļa, jāsaglabā uzņēmējsabiedrības daļas autonomija. Savukārt nevar uzskatīt, ka ir veikta uzņēmējsabiedrības daļas nodošana, ja tā tiek pilnībā integrēta cita uzņēmuma organizatoriskajā struktūrā vai ja darba uzdevumi tiek veikti daudz nozīmīgākas organizatoriskās struktūras ietvaros.

22

Pamata lietā, kā uz to ir norādījusi iesniedzējtiesa, Ferrotron nesaglabāja attiecīgās uzņēmējsabiedrības daļas organizatorisko autonomiju tiktāl, ciktāl pārņemtie darba ņēmēji tika integrēti citās nodaļās un pārņemtie darba uzdevumi tagad tiek veikti citas organizatoriskās struktūras ietvaros.

23

Šādos apstākļos Landesarbeitsgericht Düsseldorf nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreja citam darba devējam īpašumtiesību nodošanas dēļ Direktīvas 2001/23 [..] 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta nozīmē ir notikusi tikai tad, ja jaunajam darba devējam piederošā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļa turpina darbību kā organizatoriski autonoma uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļa?”

24

Ferrotron savos apsvērumos ir izteikusi šaubas attiecībā uz lūguma sniegt prejudicālu nolēmumu pieņemamību un apstrīdējusi šī lūguma nozīmi šī strīda atrisināšanas nolūkā.

25

Šajā sakarā jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 234. pantā paredzētā procedūra ir tāds sadarbības starp Tiesu un valsts tiesām instruments, ar kura palīdzību pirmā minētā sniedz pēdējām Kopienu tiesību interpretāciju, kas tām ir nepieciešama, lai atrisinātu iesniegtās lietas (skat. it īpaši 2004. gada 5. februāra spriedumu lietā C-380/01 Schneider, Recueil, I-1389. lpp., 20. punkts; 2006. gada 14. septembra spriedumu lietā C-228/05 Stradasfalti, Krājums, I-8391. lpp., 44. punkts, kā arī 2008. gada 16. oktobra spriedumu lietā C-313/07 Kirtruna un Vigano, Krājums, I-7907. lpp., 25. punkts).

26

Šīs sadarbības ietvaros tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, novērtē gan prejudiciāla nolēmuma vajadzību, lai tā varētu pieņemt lietā nolēmumu, gan Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību. Tādējādi, ja valsts tiesas uzdotie jautājumi skar Kopienu tiesību interpretāciju, tad Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (iepriekš minētais spriedums lietā Schneider, 21. punkts; 2005. gada 30. jūnija spriedums lietā C-165/03 Längst, Krājums, I-5637. lpp., 31. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Kirtruna un Vigano, 26. punkts).

27

Līdz ar to jautājumi par Kopienu tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros un kuru precizitāte Eiropas Kopienu Tiesai nav jāpārbauda, tiek uzskatīti par nozīmīgiem. Valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamata prāvas īstenajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir teorētisks raksturs, vai arī ja Tiesas rīcībā nav faktisko un tiesību elementu, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. tostarp 2006. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-202/04 un C-94/04 Cipolla u.c., Krājums, I-11421. lpp., 25. punkts; 2007. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C-222/05 līdz C-225/05 van der Weerd u.c., Krājums, I-4233. lpp., 22. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Kirtruna un Vigano, 27. punkts).

28

Šajā sakarā no judikatūras izriet, ka prezumpcija par prejudiciālo jautājumu nozīmīgumu nevar mainīties ar to vien, ka viena no pusēm pamata lietā apstrīd dažus faktus, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, bet no kuriem ir atkarīga minētā strīda priekšmeta noteikšana (iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Cipolla u.c., 26. punkts, kā arī apvienotajās lietās van der Weerd u.c., 23. punkts).

29

Pirmkārt, Ferrotron apgalvo, ka īpašumtiesību nodošana Direktīvas 2001/23 nozīmē nav veikta, jo nav ticis pierādīts, ka Ferrotron iegādātie resursi veido [ekonomisku] vienību, kas var būt šādas īpašumtiesību nodošanas priekšmets. Tādēļ šis prejudiciālais jautājums nav nozīmīgs šī strīda atrisināšanai.

30

Tomēr jānorāda, ka iesniedzējtiesas vērtējums šajā sakarā atšķiras. Pēc tās uzskatiem, nodaļa “F+E/ET-Systeme/Netzwerk/IBS” ir uzņēmējsabiedrības daļa BGB 613.a panta 1. punkta pirmā teikuma nozīmē, kas tikusi nodota Ferrotron, jo tā ir ieguvusi būtiskus ražošanas līdzekļus, attiecīgos klientu un piegādātāju sarakstus un pārņēmusi daļu no uzņēmējsabiedrībā nodarbinātajiem darbiniekiem ar tehnoloģiskajām prasmēm, kā arī tās mātes sabiedrība ir ieguvusi īpašumtiesības uz svarīgākajiem izstrādājumiem un tehnoloģijām. Ņemot vērā šos apstākļus, uz kuriem norādījusi iesniedzējtiesa, un tās izdarīto secinājumu, par kuru tai jāuzņemas atbildība, nav pamata apšaubīt šīs tiesas uzdotā prejudiciālā jautājuma nozīmīgumu.

31

Otrkārt, Ferrotron norāda, ka, pat ja tiktu uzskatīts, ka īpašumtiesību nodošana notikusi saskaņā ar Direktīvu 2001/23, tas nenozīmētu, ka ir jāpārņem prasītāja pamata lietā darba līgums, jo viņš ET darba uzdevumus galvenokārt veica no grupas “F+E/ET-Systeme/Netzwerk/IBS” atšķirīgās nodaļās un tādējādi šos darba uzdevumus nevar uzskatīt par saistītiem ar šo nodaļu.

32

Savukārt saskaņā ar lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu norādīto faktisko apstākļu, kuros radās uzdotais prejudicālais jautājums, ietvaru tieši pretēji — ir skaidri norādīts, ka prasītājs pamata lietā bija “F+E/ET-Systeme/Netzwerk/IBS” nodaļas vadītājs. Kā tas skaidri izriet no šī sprieduma 27. punkta, tikai valsts tiesa var veikt šādu faktisko apstākļu izvērtēšanu un to precizitāte Eiropas Kopienu Tiesai nav jāpārbauda.

33

Treškārt, atbildētāja pamata lietā apgalvo, ka D. Klarenbergam ir zudušas tiesības prasīt viņa darba līguma pārņemšanu, jo viņš, lai arī zināja par vienošanos, kas tika noslēgta starp Ferrotron un ET, pirms vēršanās pie atbildētājas ar pretenzijām tomēr nolēma nogaidīt ET maksātnespējas iestāšanos.

34

Tas, vai Vācijas tiesiskajā regulējumā ir noteikts laika ierobežojums, pēc kura prasītājam pamata lietā zūd tiesības prasīt tā darba līguma pārņemšanu, nav jautājums, kurš — kā tas skaidri izriet no šī sprieduma 28. punkta — būtu jāizvērtē Tiesai.

35

Ņemot vērā iepriekš minēto, jāatzīst, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

36

Iesniedzējtiesa ar savu jautājumu būtībā jautā, vai Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts ir interpretējami tādā nozīmē, ka šī direktīva ir piemērojama arī tad, ja jaunais darba devējs nesaglabā pārņemtās uzņēmuma vai uzņēmējdarbības daļas organizatorisko autonomiju.

37

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Kopienu tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesību aktā, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (skat. it īpaši 2000. gada 18. maija spriedumu lietā C-301/98 KVS International, Recueil, I-3583. lpp., 21. punkts; 2006. gada 6. jūlija spriedumu lietā C-53/05 Komisija/Portugāle, Krājums, I-6215. lpp., 20. punkts, un 2008. gada 16. oktobra spriedumu lietā C-298/07 Bundesverband der Verbraucherzentralen und Verbraucherverbände, Krājums, I-7841. lpp., 15. punkts).

38

No Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta teksta izriet, ka šī direktīva attiecas uz jebkuru uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreju citam darba devējam īpašumtiesību nodošanas vai uzņēmumu apvienošanas dēļ.

39

Ja ir izpildīti šie iepriekš minētie nosacījumi, īpašumtiesību pārejai, lai varētu piemērot Direktīvu 2001/23, tāpat ir jāatbilst šīs direktīvas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem, proti, īpašumtiesībām ir jāpāriet uz ekonomisku vienību, ar ko tiek saprasta “organizēta resursu sagrupēšana ar mērķi veikt saimniecisko darbību neatkarīgi no tā, vai tā ir pamata vai palīgdarbība”, kurai pēc īpašumtiesību pārejas ir jāsaglabā sava “identitāte”.

40

Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/23 astoto apsvērumu šis tiesību noteikums tika paredzēts, lai īpašuma tiesību nodošanas juridiskā koncepcija tiktu skaidrota, ņemot vērā Tiesas praksi (skat. it īpaši 1985. gada 7. februāra spriedumu lietā 186/83 Botzen u.c., Recueil, 519. lpp., 6. punkts; kā arī 1986. gada 18. marta spriedumu lietā 24/85 Spijkers, Recueil, 1119. lpp., 11. punkts). Saskaņā ar šo judikatūru Direktīvas 2001/23 mērķis ir nodrošināt darba tiesisko attiecību turpināšanos ekonomiskas vienības ietvaros neatkarīgi no īpašnieka maiņas un tādējādi aizsargāt darba ņēmējus gadījumā, ja notiek šāda maiņa.

41

No Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta, lasot to kopā ar šī paša panta 1. punkta b) apakšpunktu, izriet, ka gadījumā, ja netiek turpināta pārņemtās ekonomiskās vienības identitāte, 1 panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais priekšnoteikums netiek piemērots saskaņā ar minētajiem 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem tiesību noteikumiem. Līdz ar to Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētie tiesību noteikumi var ierobežot 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktos noteikumus un tāpat ierobežot direktīvā paredzētās aizsardzības apmēru. Līdz ar to šāds tiesību noteikums ir jāinterpretē šauri.

42

Atbildētāja pamata lietā apgalvo, ka “ekonomiskās vienības”, kā tā ir definēta Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā, identitāte tiek saglabāta tikai tad, ja tiek saglabāta organizatoriskā saikne, kura saista personālu un materiāltiesiskos elementus. Turpretī ekonomiskā vienība nesaglabā savu identitāti gadījumā, ja pēc īpašumtiesību nodošanas tā, raugoties no organizatoriskā viedokļa, zaudē savu autonomiju, jo iegūtos resursus īpašumtiesību saņēmējs integrē pilnīgi jaunā struktūrā.

43

Tomēr, ņemot vērā mērķi, kuru paredzēts sasniegt ar Direktīvu 2001/23 — kā tas skaidri izriet no šī sprieduma 40. punkta —, proti, nodrošināt efektīvu darba ņēmēju aizsardzību īpašumtiesību pārejas gadījumā, tāda ekonomiskās vienības identitātes jēdziena izpratne, uz kādu norāda atbildētāja pamata lietā un kas ir pamatota tikai ar vienu apstākli — organizatorisko autonomiju, nav pieņemama. Tas nozīmētu, ka tikai tādēļ, ka īpašumtiesību saņēmējs nolemj sadalīt pārņemto uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļu un integrēt to savā struktūrā, Direktīvu 2001/23 nevarētu piemērot attiecībā uz attiecīgo uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļu, kā rezultātā attiecīgajiem darba ņēmējiem netiktu nodrošināta direktīvā paredzētā aizsardzība.

44

Attiecībā uz nosacījumu saistībā ar organizāciju, neraugoties uz to, ka Tiesa iepriekš ir lēmusi, ka šis nosacījums ļauj definēt ekonomiskās vienības identitāti (šajā sakarā skat. 1997. gada 11. marta spriedumu lietā C-13/95 Süzen, Recueil, I-1259. lpp., 15. punkts; 1999. gada 2. decembra spriedumu lietā C-234/98 Allen u.c., Recueil, I-8643. lpp., 27. punkts; 2000. gada 26. septembra spriedumu lietā C-175/99 Mayeur, Recueil, I-7755. lpp., 53. punkts; kā arī 2001. gada 25. janvāra spriedumu lietā C-172/99 Liikenne, Recueil, I-745. lpp., 34. punkts), tā tāpat ir lēmusi, ka pārņemtās ekonomiskās vienības organizatoriskās struktūras pārveide nevar kavēt Direktīvas 2001/23 piemērojamību (šajā sakarā skat. 1996. gada 7. marta spriedumu apvienotajās lietās C-171/94 un C-172/94 Merckx un Neuhuys, Recueil, I-1253. lpp., 20. un 21. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Mayeur, 54. punkts; kā arī 2007. gada 13. septembra spriedumu lietā C-458/05 Jouini u.c., Krājums, I-7301. lpp., 36. punkts).

45

Turklāt pašā Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā ekonomiskās vienības identitāte tiek definēta, atsaucoties uz “organizētu resursu sagrupēšanu ar mērķi veikt saimniecisko darbību neatkarīgi no tā, vai tā ir pamata vai palīgdarbība”, tādējādi uzsvaru liekot ne tikai uz pārņemtās vienības organizatorisko elementu, bet arī uz saimnieciskās darbības veikšanu.

46

Ņemot vērā iepriekš minēto, nosacījums par ekonomiskās vienības identitātes saglabāšanu Direktīvas 2001/23 nozīmē ir jāinterpretē, ņemot vērā divus Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētos elementus, kuri, lasot tos kopā, veido attiecīgo identitāti, kā arī mērķi, kuru iecerēts sasniegt ar šo direktīvu, — aizsargāt darba ņēmējus.

47

Atbilstoši šiem apsvērumiem un mērķim nemazināt Direktīvas 2001/23 lietderīgo iedarbību minētais nosacījums ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tas ir attiecināms ne tik daudz uz specifisku organizēšanas veidu, kuru uzņēmējs nosaka attiecībā uz pārņemtajiem dažādiem ražošanas elementiem, bet gan — kā ģenerāladvokāts uz to norādījis savu secinājumu 42. un 44. punktā — uz starp tiem pastāvošās savstarpējās saiknes un papildinošā rakstura turpināšanu.

48

Šīs savstarpējās saiknes starp pārņemtajiem dažādiem ražošanas elementiem pastāvēšana ļauj īpašumtiesību saņēmējam izmantot tos [attiecīgos ražošanas elementus] pat tad, ja pēc pārņemšanas tie tiek integrēti jaunā un atšķirīgā organizatoriskā struktūrā, un veikt tās pašas vai analogas saimnieciskās darbības (šajā sakarā skat. 1994. gada 14. aprīļa spriedumu lietā C-392/92 Schmidt, Recueil, I-1311. lpp., 17. punkts).

49

Iesniedzējtiesai, ņemot vērā iepriekš minētos faktorus, vispārējas visu faktisko apstākļu kopuma, kas raksturo attiecīgo pārņemšanu pamata lietā, izvērtēšanas kontekstā ir jāizvērtē (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Spijkers, 13. punkts; 1992. gada 19. maija spriedumu lietā C-29/91 Redmond Stichting, Recueil, I-3189. lpp., 24. punkts, kā arī iepriekš minētos spriedumus lietā Süzen, 14. punkts, un lietā Allen u.c., 26. punkts), vai ir saglabāta pārņemtās ekonomiskās vienības identitāte.

50

Gan iesniedzējtiesa savā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, gan Eiropas Kopienu Komisija un Vācijas valdība savos rakstveida apsvērumos Tiesā ir norādījušas uz Direktīvas 2001/23 6. panta 1. punkta pirmās un ceturtās daļas tekstu, kas apliecina, ka Kopienu likumdevēja nodoms ir bijis piemērot šo direktīvu katrai tādu īpašumtiesību pārņemšanai, kas atbilst šīs direktīvas 1. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, neatkarīgi no tā, vai pārņemtā ekonomiskā vienība ir saglabājusi savu autonomiju īpašumtiesību saņēmēja struktūrā.

51

Visbeidzot, ir jāatbild uz atbildētājas pamata lietā izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru gadījumā, ja pārņemtā ekonomiskā vienība zaudē savu organizatorisko autonomiju, darba attiecību turpināšana, kuru iecerēts nodrošināt ar Direktīvu 2001/23, nekādā gadījumā nevar tikt nodrošināta, jo nodaļas vadītāja amatu, kuru iepriekš ieņēma D. Klarenbergs, nevar attiecināt ne uz kādu līdzvērtīgu amatu jaunajā īpašumtiesību saņēmēja izveidotajā struktūrā.

52

Šajā sakarā jāatgādina, ka Tiesa jau ir lēmusi, ka pienākums izbeigt privāto tiesību darba līgumus gadījumā, kad saimnieciskā darbība tiek nodota publisko tiesību juridiskai personai saskaņā ar Direktīvas 2001/23 4. panta 2. punktu, rada būtiskus darba noteikumu un apstākļu grozījumus, kuri rada kaitējumu darbiniekam un kas tieši izriet no attiecīgās nodošanas, kā rezultātā šādos apstākļos ir jāuzskata, ka šādu darba līgumu izbeigšana iestājas darba devēja darbību dēļ (iepriekš minētais spriedums lietā Mayeur, 56. punkts). Tāpat var uzskatīt, ka gadījumā, ja pārņemšanas rezultātā nav iespējams īpašumtiesību saņēmēja organizatoriskajā struktūrā darba ņēmējam piešķirt amatu, kas būtu līdzvērtīgs iepriekš ieņemtajam amatam, un ja tādējādi tiek radīti būtiski darba noteikumu un apstākļu grozījumi, kas ir nelabvēlīgi darbiniekam, tos var pielīdzināt darba līguma izbeigšanai, par kuru saskaņā ar attiecīgo tiesību noteikumu ir atbildīgs darba devējs.

53

Līdz ar to uz Landesarbeitsgericht Düsseldorf jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka šī direktīva var tikt piemērota arī tādos gadījumos, kuros pārņemtā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļa nesaglabā savu organizatorisko autonomiju, ar noteikumu, ka tā saglabā funkcionālo saikni starp dažādiem nodotajiem ražošanas elementiem un ka saikne ļauj īpašumtiesību saņēmējam izmantot visus šos elementus, lai veiktu tās pašas vai analogas saimnieciskās darbības, bet šis ir jautājums, kurš ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

54

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka šī direktīva var tikt piemērota arī tādos gadījumos, kuros pārņemtā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļa nesaglabā savu organizatorisko autonomiju, ar noteikumu, ka tā saglabā funkcionālo saikni starp dažādiem nodotajiem ražošanas elementiem un ka saikne ļauj īpašumtiesību saņēmējam izmantot visus šos elementus, lai veiktu tās pašas vai analogas saimnieciskās darbības, bet šis ir jautājums, kurš ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.