I — Ievads

II — Atbilstošās Kopienu tiesību normas

A — Primārās tiesības

1) Muitas savienība

2) Kopienu pašu resursi

3) Īpašās atkāpes no Romas līguma

4) Nolīgumi, ko dalībvalstis noslēgušas pirms to iestāšanās

B — Atvasinātās tiesības

1) Kopienas Muitas kodekss

2) Padomes Lēmums 94/728/EK, Euratom

3) Regula Nr. 1552/1989 un Regula Nr. 1150/2000

4) Regula (EK) Nr. 150/2003

III — Komisijas nostāja, iepriekšējās administratīvās procedūras un tiesvedība Tiesā

IV — Iebilžu par nepieņemamību izvērtējums

A — Lietā C-372/05 (Komisija/Vācija)

1) EKL 226. panta nepiemērotība

2) Būtiskas valsts drošības intereses un [valsts pienākumu] neizpildes pierādījuma neesamība

3) Vācijas tiesības nesniegt informāciju

B — Lietā C-387/05 (Komisija/Itālija)

C — Lietā C-409/05 (Komisija/Grieķija)

V — Valsts pienākumu neizpildes pārbaude

A — Kopienu pašu resursi

B — Konkrētāk, muitas nodokļi

C — Valsts pienākumu neizpildes objektīvā puse

VI — Citi dalībvalstu argumenti

A — EKL 296. pants un valsts drošība

1) Piemērošanas joma

2) EKL 296. panta nosacījumi un Tiesas uzraudzība attiecībā uz tiem

3) Pierādīšanas pienākums

4) Nepareiza atsaukšanās

a) Saimnieciskais arguments

b) Konfidencialitāte un muitas procedūra

c) Slēdziens

5) Spēkā paliekošs noteikums

B — EKL 307. pants

C — Tiesiskā paļāvība

VII — Par tiesāšanās izdevumiem

VIII — Secinājumi

1.

Šajās prasībās sakarā ar valsts pienākumu neizpildi Komisija vēlas, lai Tiesa atzītu, ka, neiegrāmatodamas kā Kopienu pašu resursus militārā un divējāda lietojuma preču ievedmuitas nodokļu pamatsummu un procentus ( 2 ), Somijas Republika (C-284/05), Zviedrijas Karaliste (C-294/05), Vācijas Federatīvā Republika (C-372/05), Itālijas Republika (C-387/05 un C-239/06), Grieķijas Republika (C-409/05) un Dānijas Karaliste (C-461/05) nav izpildījušas pienākumus, kas tām uzlikti saskaņā ar EKL 26. pantu, Kopienas Muitas kodeksa ( 3 ) 20. pantu un Regulu (EEK, Euratom) Nr. 1552/89 ( 4 ) un (EK, Euratom) Nr. 1150/2000 ( 5 ) 2., 9., 10. un 11. pantu.

2.

Pilsoņu un principu Kopienā bez monetāriem šķēršļiem, iekšējām robežām un šķēršļiem savstarpējai atzīšanai izbrīna paslepenā kurnēšana par to, ka bruņojuma ievešanas muitas procedūra vājinot dalībvalsts valsts drošības pamatus, un atteikšanās sniegt vajadzīgo informāciju, aizbildinoties ar valsts noslēpumu, kā rezultātā Eiropas Savienības nākotne ir neparedzama.

3.

Tā kā jautājums ir radies saistībā ar muitas savienību, ne vien jāizvērtē jautājums par to, vai tiek nodrošināta zināmu darījumu konfidencialitāte un vai pieļaujamas asimetrijas saistībā ar pašu resursiem, kas kalpo Kopienu finansēšanai, bet jāpievēršas arī Kopienu tiesību pārākuma un autonomijas principiem un Tiesai jāuztic sarežģītais uzdevums skaidrot EKL 296. pantu, kurā atspoguļota ne vienmēr pareizi izprastā doma par valstisko suverenitāti.

4.

Sapņi par saskaņā esošu pasauli ( 6 ), kurā nav vajadzības bruņoties, laika gaitā ir zuduši utilitāru ( 7 ), saimniecisku apsvērumu vai dažādu citu iemeslu dēļ.

5.

Nebūt ne nolūkā apelēt pie pārliecības, vēlos, lai šie secinājumi ( 8 ) rosinātu Tiesu uz pārdomām par izņēmumiem no atklātības principa, kas valda integrācijas, sadarbības un miera Eiropā, kurai, kā reiz XVIII gadsimta vidū norādījis kāds autors ( 9 ), derdzas neuzticēšanās tirānija.

6.

Enerģiskā preču brīvas aprites vairošana tiek panākta ar muitas savienības palīdzību, kas saskaņā ar EKL 23. pantu aptver “[..] visu preču tirdzniecību” un paredz “[..] dalībvalstīm aizliegt savstarpējus ievedmuitas un izvedmuitas nodokļus un visus maksājumus ar līdzvērtīgu iedarbību, kā arī ieviest kopējus muitas tarifus attiecībās ar trešām valstīm”, kurus saskaņā ar EKL 26. pantu jānosaka Padomei “pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu”.

7.

Neskarot citus ieņēmumus, EKL 269. pantā noteikts, ka budžetu pilnībā finansē no pašas resursiem, un otrajā daļā Padomei uzlikts pienākums ar vienprātīgu lēmumu pēc Komisijas priekšlikuma un apspriedes ar Eiropas Parlamentu pieņemt noteikumus par Kopienas pašas resursu sistēmu, “kurus tā iesaka dalībvalstīm pieņemt saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām”.

8.

EKL 296. pantā ir noteikts:

“1.   Šis Līgums neliedz piemērot šādus noteikumus:

2.   Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu var grozīt 1958. gada 15. aprīlī sastādīto to ražojumu sarakstu, uz kuriem attiecas 1. punkta b) apakšpunkts”.

9.

EKL 298. pantā noteikts:

“Ja pasākumi, kas veikti 296. un 297. pantā minētajos gadījumos, kopējā tirgū rada konkurences izkropļojumus, Komisija kopā ar attiecīgo valsti noskaidro, kā šādus pasākumus saskaņot ar šo Līgumu.

Atkāpjoties no 226. un 227. pantā noteiktās procedūras, Komisija vai jebkura dalībvalsts var tieši griezties Tiesā, ja uzskata, ka cita dalībvalsts nepareizi izmanto 296. un 297. pantā paredzētās pilnvaras. Tiesa pieņem lēmumu slēgtā sēdē”.

10.

EKL 307. pants:

“Šis Līgums neietekmē tiesības un pienākumus, ko uzliek nolīgumi, kurus pirms 1958. gada 1. janvāra un — attiecībā uz kandidātvalstīm — pirms to pievienošanās dienas viena vai vairākas dalībvalstis, no vienas puses, noslēgušas ar vienu vai vairākām trešām valstīm, no otras puses.

Ja minētie nolīgumi nesader ar šo Līgumu, attiecīgā dalībvalsts vai attiecīgās dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu konstatēto nesaderību. Vajadzības gadījumā dalībvalstis šajā sakarā sniedz savstarpēju palīdzību un vienojas par kopēju attieksmi.

Piemērojot šā panta pirmajā daļā minētos nolīgumus, dalībvalstis ņem vērā to, ka tiesības, par kuru piešķiršanu tās vienojušās šajā Līgumā, ir būtiska Kopienas sistēmas daļa un tādējādi ir cieši saistītas ar kopīgu iestāžu dibināšanu, attiecīgu pilnvaru piešķiršanu tām, kā arī ar to, ka visas citas dalībvalstis piešķir tādas pašas tiesības”.

11.

Regulas Nr. 2913/92 20. panta 1. punktā ir noteikts pamatprincips, ka “muitas parāda rašanās gadījumā likumā noteikto muitas nodokļu pamats ir Eiropas Kopienu muitas tarifs”, un 3. punktā izklāstīti dažādie šajos tarifos ietilpstošie elementi, kurus šeit interesējošajā apjomā citēju turpinājumā:

“[..]

12.

Parāda iegrāmatošana tiek regulēta Kodeksa 217. pantā, kurā noteikts, ka “ikvienu muitas parāda rezultātā radušos ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu [..] muitas dienesti aprēķina, tiklīdz to rīcībā ir nepieciešamie dati, un ieraksta uzskaites dokumentos vai jebkurā citā līdzvērtīgā dokumentā [..]”.

13.

Ar šo lēmumu kopš 1995. gada 1. janvāra tiek atcelts Lēmums 88/376/EEK, Euratom ( 11 ) un 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteikts, ka Kopienu budžetā ieskaitītie pašu resursi ir ieņēmumi, kas izriet no “[..] kopējā muitas tarifa nodokļiem un citiem nodokļiem, kurus noteikušas vai var noteikt Kopienu iestādes tirdzniecībā ar trešām valstīm, kā arī muitas nodokļi par precēm, ko regulē Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgums”.

14.

Ar otro no šīm regulām kopš tās publicēšanas 2000. gada 31. maijā tika atcelta un aizstāta pirmā ( 12 ).

15.

Regulas Nr. 1150/2000 2. pantā noteikts, ka “šīs regulas piemērošanai” Kopienas pašu resursu prasījumi, kas minēti Lēmuma 94/728 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, rodas, “līdzko ir izpildīti muitas noteikumos paredzētie nosacījumi par prasījumu iekļaušanu kontos un paziņošanu debitoram”.

16.

Saskaņā ar 9. pantu “[..] dalībvalstis pašu resursus ieraksta kredītā [iemaksā] kontā, ko Komisijas vārdā atver dalībvalsts [tās] kasē vai iestādē, ko tā norīkojusi”.

17.

[Regulas] 10. panta 1. punktā tiek noteikts samaksas brīdis un noteikts, ka tas iestājas ne vēlāk kā “[..] pirmajā darba dienā pēc 19. datuma, kas ir otrajā mēnesī pēc mēneša, kurā saskaņā ar šīs regulas 2. pantu noteikts prasījums”.

18.

[Regulas] 11. pantā noteikts, ka summu samaksas nokavējuma gadījumā “par visiem kavējumiem, izdarot ierakstus 9. panta 1. punktā minētajā kontā, attiecīgai dalībvalstij jāmaksā procenti, kuru likme atbilst par diviem punktiem paaugstinātai procentu likmei, kuru attiecīgās dalībvalsts valūtas tirgū piemēro valsts īstermiņa kredīta operācijām, brīdī, kad beidzies termiņš. Par katru kavējuma mēnesi šo likmi palielina par 0,25 punktiem. Palielināto likmi piemēro visam kavējuma periodam”.

19.

Nolūkā aizsargāt dalībvalstu militāro noslēpumu šajā regulā noteiktas īpašas administratīvas procedūras, lai noteiktiem ieročiem un citam militārajam ekipējumam, ko no trešām valstīm ieved par militāro aizsardzību atbildīgas dalībvalstu iestādes vai citas iestādes šo iestāžu vārdā, neuzliktu paredzētos ievedmuitas nodokļus ( 14 ).

20.

Kā šī mērķa pietiekams garants tiek paredzēta “tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kurai paredzēti ieroči vai militārais ekipējums, deklarācija, kas vienlaikus ir arī Muitas kodeksa paredzētā muitas deklarācija”, un šāds apliecinājums sniedzams “sertifikāta veidā [..]”, tā, “[..] lai saistībā ar deklarāciju būtu iespējams izmantot arī datu apstrādes metodes”  ( 15 ).

21.

2. pants:

“1.   Šīs Regulas Nr. 1. pielikumā uzskaitītajām precēm piemērojamos kopējā muitas tarifa nodokļus pilnībā atliek [neuzliek], ja šīs preces atsevišķi vai sadarbībā ar citām valstīm izmanto dalībvalsts bruņotie spēki dalībvalsts teritoriālās vienotības aizsardzībai vai piedaloties starptautiskās miera uzturēšanas vai miera atbalsta operācijās, vai citiem militāriem mērķiem, piemēram, Eiropas Savienības pilsoņu aizsardzībai pret sociāliem un militāriem nemieriem.

2.   Šos nodokļus pilnībā atliek [neuzliek] arī:

3.   Uz I pielikumā un šā panta 2. punktā minētajiem ievestajiem izstrādājumiem attiecas Regulas (EEK) Nr. 2913/92 21. un 82. pantā un tiesību aktos par tās īstenošanu minētie gala izmantojuma noteikumi. Gala izmantojuma muitas uzraudzība beidzas trīs gadus pēc datuma, kad izstrādājumi laisti brīvā apgrozībā.

4.   I pielikumā uzskaitīto izstrādājumu izmantošana mācību nolūkā vai situācijas, kad bruņotie spēki vai citi spēki īslaicīgi izmanto šos izstrādājumus civiliem mērķiem neparedzētu dabas katastrofu gadījumā, nav uzskatāma par šā panta 1. punktā noteiktā gala izmantojuma pārkāpšanu.”

22.

3. pants:

“1.   Pieprasījumam laist brīvā apgrozībā izstrādājumus, kuriem pieprasa nodokļu atlikšanu [neuzlikšanu] saskaņā ar 2. panta noteikumiem, jāpievieno tās dalībvalsts kompetentās iestādes izsniegts sertifikāts, kuras bruņotajiem spēkiem šie izstrādājumi paredzēti. Sertifikāts, kura paraugs iekļauts III pielikumā, kopā ar izstrādājumiem, uz kuriem tas attiecas, jāiesniedz ievedējas dalībvalsts muitas dienestiem. Tas var aizstāt Regulas (EEK) Nr. 2913/92 59. līdz 76. pantā minēto muitas deklarāciju.

2.   Neatkarīgi no 1. punkta militāras konfidencialitātes dēļ sertifikātu un ievestos izstrādājumus var iesniegt citām iestādēm, ko šim nolūkam norādījusi ievedēja dalībvalsts. Šādos gadījumos kompetentā iestāde, kas izsniegusi sertifikātu, līdz katra gada 31. janvārim un 31. jūlijam iesniedz savas dalībvalsts muitas dienestiem kopsavilkuma ziņojumu par ievestajiem izstrādājumiem. Ziņojumam jāaptver 6 mēnešu periods, kas beidzas iepriekšējā mēnesī pirms ziņojuma iesniegšanas termiņa. Tajā jānorāda sertifikātu numuri un izsniegšanas datumi, ievešanas datumi, kā arī ar šiem sertifikātiem ievesto izstrādājumu kopējā vērtība un bruto svars.

3.   Izsniedzot sertifikātu un uzrādot to muitas dienestiem [iestādēm] vai citām par muitošanu atbildīgām iestādēm, var izmantot datu apstrādes metodes atbilstīgi 292. panta 3. punktam Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2454/93, kas paredz īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 [par Kopienas Muitas kodeksa izveidi].

4.   Šis pants ar attiecīgiem pārgrozījumiem attiecas uz II pielikumā uzskaitīto preču ievešanu.”

23.

Lai gan Regula Nr. 150/2003 ir piemērojama kopš 2003. gada 1. janvāra, tā stājās spēkā dienā, kas sekoja tās publicēšanai Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī2003. gada 30. janvārī ( 16 ).

24.

Komisija pārmet, ka Somija, Zviedrija, Vācija, Itālija, Grieķija un Dānija nemaksāja bruņojuma un divējāda lietojuma materiālu ievedmuitas nodokļus laikā tieši pirms Regulas Nr. 150/2003 pieņemšanas.

25.

Šo prasību pamata esošā strīda aizsākumi meklējami septiņdesmitajos gados, kā Komisija atzīst Itālijas gadījumā ( 17 ) (C-239/06); par sarunu ilgumu liecina 1984. gada 10. septembra argumentētais atzinums attiecībā uz Vāciju un 1985. gada 25. jūlija argumentētais atzinums attiecībā uz Itāliju (C-387/05), kā arī 1990. gada argumentētais atzinums attiecībā uz Grieķiju; citi fakti ir izklāstīti pirmajās 2001. gada 20. decembra brīdinājuma vēstulēs atbildētājām valstīm ( 18 ), kuru iznākumā tomēr nebija tiesvedības; attiecībā uz Itāliju lietā C-387/05 Komisija savus iebildumus izklāstīja 2002. gada 31. janvārī nosūtītā vēstulē.

26.

Komisija no jauna dalībvalstīm darīja zināmas savas šaubas par šo maksājumu pārbaudes atteikuma ( 19 ) saderību ar Kopienu tiesībām: 2002. gada 31. oktobrī tā vērsās pie Itālijas Republikas (C-387/05), 2003. gada 15. oktobrī pie Somijas Republikas (C-284/05) un, visbeidzot, 2003. gada 17. oktobrī pie Zviedrijas Karalistes (C-294/05), Vācijas Federatīvās Republikas (C-372/05), Dānijas Karalistes (C-461/05), Grieķijas Republikas (C-409/05) un vēlreiz pie Itālijas Republikas (C-239/06).

27.

Tā kā atbildes Komisiju neapmierināja, tā nosūtīja šādus argumentētus atzinumus: 2003. gada 11. jūlijā Itālijai (C-387/05); 2004. gada 7. jūlijā attiecībā uz Somiju; 2004. gada 9. jūlijā saistībā ar Zviedriju un Itāliju (C-239/06) un 2004. gada 18. oktobrī attiecībā uz Vāciju (C-372/05), Dāniju (C-461/05) un Grieķiju (C-409/05).

28.

2005. gada 15. jūlijā, 2005. gada 20. jūlijā, 2005. gada 7. oktobrī, 2005. gada 24. oktobrī, 2005. gada 21. novembrī, 2005. gada 23. decembrī un 2006. gada 29. maijā Komisija, pamatojoties uz EKL 226. panta 2. punktu, cēla prasības attiecīgi pret Somijas Republiku (C-284/05), Zviedrijas Karalisti (C-294/05), Vācijas Federatīvo Republiku (C-372/05), Itālijas Republiku (C-387/05), Grieķijas Republiku (C-409/05), Dānijas Karalisti (C-461/05) un vēlreiz pret Itāliju (C-239/06), un šajās tiesvedībās lietas dalībnieki atkārtoti pauda savas nostājas.

29.

Visās tiesvedībās tika apmierināta virkne pieteikumu par iestāšanos lietā ( 20 ).

30.

Pēc 2008. gada 7. oktobra vispārējās sapulces 2008. gada 25. novembrī notika tiesas sēdes ( 21 ) un lietas bija gatavas secinājumu sniegšanai.

31.

Lai atvieglotu šo iebilžu izpratni, tās izpētu atsevišķi attiecībā uz katru prasību, kurā tās celtas, atbilstoši to iesniegšanas secībai.

32.

Vācijas valdība saskata trīskāršu šķērsli šīs prasības pieņemamībai.

33.

Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka Komisija esot kļūdījusies prasības izvēlē un no tās izrietošajā tiesvedībā Tiesā, jo, tā kā būtībā tā balsta savu aizstāvību uz EKL 296. panta 1. punkta piemērošanu, pareiza būtu EKL 298. panta 2. punktā paredzētā īpašā tiesvedība ( 22 ).

34.

Šī iebilde nav pamatota. No EKL 298. panta valodu redakciju kopuma neizriet, ka Komisijai būtu jāizmanto šī īpašā prasība. Tādējādi [redakcija] spāņu valodā (“la Comisión o cualquier Estado miembro podrá recurrir directamente”), [latviešu valodā (“Komisija vai jebkura dalībvalsts var tieši griezties Tiesā”)], franču valodā (“la Commission ou tout État membre peut saisir directement la Cour de Justice”), angļu valodā (“the Commission or any Member State may bring the matter directly before the Court of Justice”) vai vācu valodā (“verfahren kann die Kommission oder ein Mitgliedstaat den Gerichtshof unmittelbar anrufen”) nepamato uzskatu, ka tā būtu obligāta, jo atsauce uz šādu tiešu apstrīdēšanu tiek formulēta atļaujošā kārtā ( 23 ).

35.

[Vācijas] Federatīvā Republika aizmirst, ka atbilstoši aizliegumam atkāpties no procesuālajiem noteikumiem ( 24 ) ikviena tiesiska strīda priekšmetu nosaka prasītājs un nevis atbildētāja prasījumi; ja tas tā nebūtu bijis, iebilde par nepieņemamību varētu mainīt strīda būtību.

36.

Lai gan pirmstiesas procedūras sarakstē viegli nojaušami pretrunīgie viedokļi par EKL 296. pantu, jāatceras, ka Komisija vienīgi vēlas, lai tiktu atzīta valsts pienākumu neizpilde, pārkāpjot EKL 26. pantu un virkni Kopienu regulu ( 25 ) un lēmumu, nevis EKL 296. pantu, uz kuru savukārt atsaucas dalībvalsts [Vācija] kā uz vienu no savas stratēģijas pamatpīlāriem.

37.

Īsumā sakot, prasītāja prasības izvēle nav pakārtota argumentiem, ko tās atspēkošanai izmanto atbildētājs.

38.

Pat EKL 298. panta teleoloģiskais faktors un abu tā punktu sistēmiska interpretācija norāda uz izņēmuma neiederēšanos, jo Komisija varētu “tieši griezties Tiesā” saistībā ar iespējamu EKL 296. panta ļaunprātīgu izmantošanu, ja vien tā radījusi “kopējā tirgū [..] konkurences izkropļojumus”.

39.

Saskaņā ar manis piedāvāto risinājumu ( 26 ) EKL 298. panta 2. punktā piedāvātā iespēja bez jebkādām ierunām izmantojama vienīgi, lai novērstu EKL 296. un 297. panta iespējamo blakusiedarbību uz konkurenci un tautsaimniecību ( 27 ).

40.

Skaidri redzams, ka šajā lietā nav runas par brīvas konkurences kropļošanu, un tādēļ šī procesuālā līdzekļa mērķis izspriežamajā lietā nav pamatots.

41.

Turklāt ar prasību sakara ar valsts pienākumu neizpildi dalībvalsts netiek nekādi sodīta ( 28 ), bet gan faktiski tiek stiprinātas tās tiesības uz aizstāvību kopš pirmstiesas posma, kas nav paredzēts EKL 298. pantā, kurš, manuprāt, drīzāk ir saīsinātais process, jo Tiesas cognitio aptver vienīgi tirgus un tirdzniecības pareizas darbības konstatēšanu, šādi mazinot ieinteresētās valsts aizstāvības iespējas.

42.

Visbeidzot, lietā Komisija/Spānija ( 29 ), kurā bija strīds par ievestā militārā aprīkojuma atbrīvojumu no PVN, ko Spānija bija piešķīrusi, pamatojoties uz EKL 296. pantu, neviens, pat ne Tiesa ex officio neatsaucās uz EKL 298. pantu, lai novērstu lietas izlemšanu pēc būtības ( 30 ).

43.

Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka Komisija nevar kontrolēt būtisku tās aizsardzības interešu noteikšanu.

44.

Manuprāt, tā rīkojas piesardzīgi, savas argumentācijas noslēgumā neapšaubot Tiesas kompetenci tik sarežģīta jautājuma izspriešanā, lai gan uz šādu trūkumu tā norāda netieši.

45.

Noraidāmajā iebildē nepamatoti tiek mazināta kāda svarīga strīda aspekta nozīme un tam piedēvēta vien procesuāla aizbildinājuma loma.

46.

Lietas būtība slēpjas šo būtisko interešu spējā ierobežot Komisijas kompetenci un osmotiski Kopienu tiesību piemērošanu, kas sazarojas virknē tādu jautājumu kā pierādīšanas pienākums vai ārkārtīgi delikātais jautājums par [valsts] varas imunitāti ( 31 ).

47.

Tomēr valstu būtisko aizsardzības interešu aizstāvība neietilpst Komisijas piedāvātajā “ēdienkartē”, kuras galvenais ēdiens ir muitas nodokļu kā Kopienu finansēšanas avota samaksa, lai kādas arī EKL 296. panta sastāvdaļas valstis tiem pievienotu.

48.

Citiem vārdiem sakot, tiek mēģināts nevis iejaukties valstu drošībā ( 32 ), bet gan saskanīgi piemērot iepriekš minēto tiesību normu un Līgumus kopumā, un tas ietilpst gan Komisijas, gan Tiesas pilnvarās.

49.

Vācija pārmet prasītājai, ka tā savos apsvērumos neesot konkretizējusi Līguma pārkāpumus, tomēr, iepazīstoties ar prasības pieteikumu un iepriekš izklāstītajām atbilstošajām tiesību normām vien, noskaidrojamas attiecīgās gan primāro, gan atvasināto tiesību normas, kas attiecas uz muitas savienību un Eiropas Kopienu pašu resursiem.

50.

Katrā gadījumā, ja netiktu konstatēts šāds pārkāpums, prasība būtu nevis uzreiz atzīta par nepieņemamu, bet gan pēc visu faktisko lietas apstākļu un juridisko aspektu pamatīgas novērtēšanas noraidīta.

51.

Šī trešā nepieņemšanas pamata saistība ar iepriekšējo ir bez pūlēm saskatāma, jo, ja atbildētāja valsts apgalvo, ka Komisija iejaucoties slepenos tās drošības jautājumos, tās valdībai nevajadzētu šajā tiesvedībā aizstāvēties, sniedzot informāciju, ko liedz EKL 296. panta 1. punkts.

52.

Šis pārdroši iecerētais risinājums nevainagojas panākumiem, jo arī šajā gadījumā ir skaidrs, ka Vācija tiecas panākt prasības nepieņemšanu savas slīpētās argumentācijas iznākumā.

53.

Dalībvalsts uzņemas atbildību par noteiktu ziņu izpaušanu, un tādēļ tās darbību sekmīgs vai nesekmīgs iznākums jānosaka, strīdu izspriežot pēc būtības, jo jautājumu nevar atrisināt ad limine.

54.

Turklāt Komisijas argumenti jautājumā par valstu pienākumu pierādīt, ka ir izpildīti nosacījumi EKL 296. panta piemērošanai, nenozīmē, ka tai būtu jāsniedz informācija par militārā aprīkojuma ievešanu.

55.

Šāda pienākuma nav, un arī Komisija, kā apgalvo Vācija, nepiesavinās sev nepiekrītošas tiesības.

56.

Itālija apgalvo, ka argumentētajā atzinumā Komisija neesot pieprasījusi pierādīt, ka konkurence nav kropļota, savukārt prasības pieteikumā tā to pieprasot.

57.

Šajos dokumentos izklāstītā saskanība mudina Komisiju lūgt Tiesu atzīt, ka Itālija nav izpildījusi Kopienas finanšu un muitas noteikumus, jo tiesvedības sacīkstes posmā tā nepārprotami izvirza pirmstiesas posmā aizsākto argumentāciju.

58.

Ja reiz ir konstatēts noteikumu par pašu resursiem pārkāpums, lietas izspriešanai jāizvērtē, vai attiecīgais pārkāpums ir pamatots kā līdzeklis, lai saglabātu valsts drošības integritāti.

59.

Tas izriet no argumentētā atzinuma, kā savu apsvērumu 18. punktā atzīst Itālija, un tādēļ nav pamata apgalvojumam par šādu saistības trūkumu, jo tirgus nekropļošana ir tikai priekšnosacījums šādai ārkārtas atkāpei.

60.

Tādēļ nav nedz jaunu argumentu, nedz priekšmeta paplašināšanas un neviena pamata, lai prasību nepieņemtu ( 33 ).

61.

Grieķijas Republika atbildē uz repliku izklāsta to pašu nepieņemamības pamatu, ko Vācijas valdība izvirzījusi lietā C-372/05, pamatojoties uz EKL 298. pantu.

62.

Uz šo nepieņemamības pamatu Grieķija atsaucas sava iebildumu raksta 4. un 37. punktā, lai gan lūgumu to nepieņemt izsaka tikai atbildē uz repliku, un tādēļ saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas Reglamenta ( 34 ) 42. pantu tas šķiet nepieļaujams, jo prasītājai ir tikusi liegta iespēja to atspēkot.

63.

Šo iebildi, kas turklāt ir arī novēlota, sagaida tas pats liktenis, kas sagaida manis minēto iebildi lietā Komisija/Vācija, kam būtu jādara tās pieņemšana Tiesā apgrūtināta.

64.

Tiesas sēdē Grieķijas valdības pārstāve ex novo norādīja uz sākotnēju trūkumu, proti, nepieļaujamību pamatoties uz prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, lai panāktu tāda Tiesas nolēmuma pieņemšanu, ar kuru dalībvalstij tiek uzlikts pienākums veikt noteiktus pasākumus ( 35 ).

65.

Šis jautājums jau ir ticis iztirzāts judikatūrā, jo EKL 226. panta prasības priekšmetu, kas ir “konstatēt, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus pret Kopienu”, skaidri nodala no “pasākumiem Tiesas sprieduma izpildei”, kuru sākotnējais izvērtējums saskaņā ar EKL 228. pantu piekrīt attiecīgajai dalībvalstij, un Tiesa nedrīkst noteikt citādi.

66.

Šī judikatūra izriet no Tiesas 2005. gada 14. aprīļa sprieduma lietā Komisija/Vācija ( 36 ) 40.–52. punkta, kuros tika noraidīts prasījums “uzdot dalībvalstij ieskaitīt [samaksāt] kavējuma naudu”.

67.

Tomēr izspriežamās lietas apstākļi atšķiras no minētās lietas apstākļiem, jo Komisija neizvirza samaksas prasījumus, lai panāktu tāda sprieduma pasludināšanu, kurā valstīm likts noguldīt tās kontā nesamaksātos pašu resursus un nokavējuma procentus saskaņā ar Regulas Nr. 1552/89 un Regulas Nr. 1150/2000 11. pantu, ievērojot, ka prasītāja vienīgi vēlas, lai tiktu konstatēta apgalvotā valsts pienākumu neizpilde.

68.

Skaidrs, ka prasījumus apmierinoša sprieduma gadījumā tā izpildes gaitā valstij jāizvērtē, vai attiecīgās valsts pienākumu neizpildes izbeigšanai jāaprēķina un Komisijas kontā jāieskaita Kopienu pašu resursi kopā ar nokavējuma procentiem.

69.

Visbeidzot, lai arī aplūkoto preču ievešanas [ievedmuitas] tarifu nesamaksāšana pašreiz nav muitas noteikumu pārkāpums, jo Regulā Nr. 150/2003 noteikts, ka ar šiem nodokļiem neapliek noteiktus ieročus un citu militāro aprīkojumu, nevar neņemt vērā sekas, kas izriet no iespējamas valsts pienākumu neizpildes, kas notikusi pirms tās stāšanās spēkā un, iespējams, turpinājusies argumentētajos atzinumos noteiktā termiņa beigās, un tādēļ ir svarīgi, lai tiktu atzīta tās esamība.

70.

Līguma 201. pantā tika noteikts, ka, “neskarot citus ieņēmumus, budžetu pilnībā finansē no pašas resursiem”, taču ar šādas finansēšanas sistēmas, kurai raksturīga autonomija pret valstīm, īstenošanu saistītās tehniskās un politiskās grūtības ilga vairāk nekā divpadsmit gadus ( 37 ) un pārejas posmā Eiropas Ekonomikas Kopiena tika uzturēta ar Kopienas dalībvalstu iemaksām.

71.

Ar Padomes 1970. gada 21. aprīļa Lēmumu 70/243/EOTK, EEK, Euratom par dalībvalstu finanšu iemaksu aizstāšanu ar Kopienu pašu resursiem ( 38 ) (“Pirmais lēmums par pašu resursiem”) tika izbeigta valstu valdību faktiskā kontrole, aizsākot jaunu finansiālās emancipācijas laikmetu, kura sekas jūtamas joprojām.

72.

Pāreja uz šo situāciju tika balstīta uz izlīdzinošajiem lauksaimniecības maksājumiem, muitas nodokļiem ( 39 ) un PVN.

73.

Septiņdesmito gadu vidū Apvienotā Karaliste sāka gausties par savu finansiālo ieguldījumu, izraisot nopietnas budžeta nesaskaņas, kas tika atrisinātas 1984. gadā Eiropadomes Fontenblo [Fontainebleau] sanāksmē ( 40 ), kuras vadošie norādījumi tika iemiesoti Padomes 1985. gada 7. maija Lēmumā 85/257/EEK, Euratom par Kopienu pašu resursu sistēmu ( 41 ) (“Otrais lēmums par pašu resursiem”).

74.

Citu pasākumu starpā tika paredzēts budžeta līdzsvarošanas korekciju mehānisms, kas līdz pat šim brīdim ticis piemērots vienīgi attiecībā uz Apvienoto Karalisti (t.s. “Apvienotās Karalistes čeks”) ( 42 ) un saskaņā ar kuru tiek atmaksātas summas, kas aprēķinātas, ņemot vērā starpību starp šīs valsts procentuālo daļu PVN maksājumos un tās dalības daļu attiecinātajās Kopienu izmaksās ( 43 ), kuru kopīgi sedz pārējās valstis atbilstoši saviem attiecīgajiem PVN maksājumiem, ievērojot īpašus noteikumus attiecībā uz Vāciju, Nīderlandi, Austriju un Zviedriju ( 44 ).

75.

Saskaņā ar Lēmumu 88/376 (“Trešais lēmums par pašu resursiem”) trīs iepriekš minētos resursus papildināja ceturtie, kas ir balstīti uz dalībvalstu iekšzemes kopproduktu “IKP”  ( 45 ) un paredzēti līdzdalības iemaksu pielāgošanai maksātspējai ( 46 ).

76.

Tā kā naudas līdzekļu piesaistīšana Kopienai radīja izmaksas valstu tautsaimniecībām, ar Lēmumu 94/728 (“Ceturtais lēmums par pašu resursiem”) tika ieviests samazinājums sakarā ar izmaksām, kas izriet no šo iemaksu ievākšanas, kompensācijas ceļā ļaujot valstīm paturēt kādu daļu piesaistīto tradicionālo resursu summu, kas sākotnēji tika noteikta 10% (Lēmuma 94/728 2. panta 3. punkts), bet pašreiz 25% apmērā ( 47 ).

77.

Pēc Eiropadomes Berlīnes sanāksmes ierosmes un saskaņā ar noteikumiem par to, ka metodei jābūt “taisnīgai, atklātai, rentablai un vienkāršai, kā arī pamatotai ar kritērijiem, kuri vislabāk atspoguļotu katras dalībvalsts iespējas veikt iemaksas”, tika sagatavots Padomes 2000. gada 29. septembra Lēmums 2000/597/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu ( 48 ) (“Piektais lēmums par pašu resursiem”), kas tika aizstāts ar iepriekš minēto Lēmumu 2007/436 (“Sestais lēmums par pašu resursiem”).

78.

Lai gan sākotnēji šo nodokļu iekasēšanai bija tikai un vienīgi fiskāls mērķis, vēlāk tika konstatēts, ka šie nodokļi turklāt bija ļoti nozīmīgs protekcionisma līdzeklis, kas drīz vien radīja brīvās tirdzniecības atbalstītāju aizdomas.

79.

Pēc Otrā pasaules kara zināmi liberālisma iedvesmoti principi mudināja pakāpeniski samazināt muitas nodokļus un tos pat atcelt ( 49 ); bet šī doma neiesakņojās, ņemot vērā, ka šie nodokļi bija citādi noderīgi, piemēram, kā preču plūsmas uzraudzības, tirdzniecības politikas rādītāju un tirdzniecības sardzes līdzekļi.

80.

Kopienu līmenī 1968. gada 1. jūlijā tika izveidota muitas savienība, lai atceltu šos nodokļus un ierobežojumus un turklāt pieņemtu kopēju muitas tarifu ( 50 ), ko piemēro visā Kopienā attiecībā pret trešām valstīm, kuru ieņēmumi nonāktu Kopienu budžetā kā pašu resursi.

81.

Komisija apgalvo, ka valsts pienākumu neizpilde esot notikusi laikā no 1998. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim, lai gan tiesas sēdē tā saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 7. panta 2. punktu ( 51 ) norādīja, ka attiecībā uz vienu valsti prasījuma tiesības radās nevis 2001., bet gan nākamajā gadā  ( 52 ), un šajā gadījumā dies a quo esot jābūt 1999. gada pirmajā dienā.

82.

Minētajā laikā iespējamais pārkāpums tika izdarīts, neveicot samaksu, lai arī 2003. gadā Regulas Nr. 150/2003 dēļ nebija muitas parāda attiecībā uz minētajiem darījumiem ( 53 ), jo veiktā neuzlikšana nenozīmē, ka būtu atcelts parāds, kas radies ex ante, un arī neizslēdz iespējamo valsts pienākumu neizpildi, kas turpinās.

83.

Ievērojot ciešo saikni starp tiesību aktiem par pašu resursiem un tiem, kuros regulēta muitas parāda rašanās, apmēra noteikšana un iekasēšana, rūpīgi jāizpēta neskaidrās robežas starp tiem ( 54 ).

84.

Bet muitas tiesību aktu neievērošana var apdraudēt finansēšanas sistēmu, kā tas secināms no Tiesas 2000. gada 12. septembra sprieduma ( 55 ). Tādējādi konstatējama zināma “pārklāšanās”  ( 56 ) un līdz ar to jāveic divkāršs vērtējums, kurā vispirms jānoskaidro, vai iegādes jādeklarē muitas iestādē, lai pēc tam apstiprinošas atbildes gadījumā konstatētu to neievadīšanu Kopienu aktīvos.

85.

Šī metodoloģija mani mudina viennozīmīgi apstiprināt valsts pienākumu neizpildes objektīvās puses esamību ( 57 ) atbildētāju dalībvalstu rīcībā.

86.

No muitas acquis viedokļa ar EKL 23. un 26. pantu un to regulējošā kodeksa 20. panta 1. punktu pietiek, lai apstiprinātu militāra vai divējāda lietojuma aprīkojuma muitas nodokļu neaprēķināšanas nelikumību.

87.

Šī pakļautība izriet arī no dažādajām kategorijām, kas noteiktas Padomes 1987. gada 23. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu ( 58 ), un nevar teikt, kā tas izriet no Vācijas un Somijas apgalvojumiem, ka šis nosacījums esot pretrunā Kopienas pamatprincipiem.

88.

Apzinoties gan tradicionālo pašu resursu nozīmīguma pakāpenisko vājināšanos ( 59 ), gan ilgas pēc pilnīgi brīvas tirdzniecības politikas un vēlmes pēc pārmaiņām ( 60 ), Kopienu tiesībās stingri jāievēro valstu saimniecisko interešu vienlīdzības princips, kas liedz vispārīgo aplikšanas noteikumu pārveidot neaplikšanā vai neuzlikšanā.

89.

Visas valstis atzīst, ka nav maksājušas, lai gan veikušas vienreizējus dažādu summu pārskaitījumus ( 61 ), kas uzskatāmi par pilnīgiem norēķiniem ( 62 ), jo tos pakārtoja parāda atbilstībai un aprēķināja nedz atbilstoši ievestajām precēm, nedz attiecīgajiem laikposmiem.

90.

Šo preču ievešana netika atbrīvota no kopējā muitas tarifa, un netika arī noteikts kāds īpašs režīms tā samazināšanai iespējamas “nulles likmes” formā.

91.

Turklāt Regulas Nr. 150/2003 rašanās nebūt nesniedz kritēriju, kas palīdzētu interpretēt iepriekš izklāstīto situāciju un spētu svaru kausus liekt par labu valstu nostājai, bet drīzāk nostiprina manu pārliecību par muitas nodokļu aprēķināšanas neizbēgamību.

92.

Ievērojot finanšu jomā un citās tādās šaurākās jomās kā nodokļu vai muitas joma valdošo tiesiskuma pamatprincipu un Regulas Nr. 150/2003 nepiemērojamību ar atpakaļejošu spēku, ir izslēgts, ka muitas nodokļi nebūtu uzlikti laikā no 1999. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim.

93.

Dalībvalstīm ir jāaprēķina Kopienu pašu resursu prasījuma tiesību apjoms, tiklīdz to muitas iestāžu rīcībā ir vajadzīgie dati un tādējādi tās var aprēķināt muitas nodokļu parāda summu un noteikt parādnieku ( 63 ). Pietiek, ja kāda valsts to nedara, lai tiktu izjaukts Kopienu finansiālais līdzsvars ( 64 ).

94.

Ievērojot Kopienu finansēšanas sistēmas vājo stabilitāti, precīzi jānosaka gan kārtība, kādā pašu resursi noteicami, iekasējami un nododami [Kopienu] rīcībā, gan kā dalībvalstis to izpilda, jo gadījumā, ja kāda no tām šos noteikumus neievēro, tas tiek labots kompensācijas ceļā, kas atsaucas uz pārējiem “IKP” resursiem ( 65 ), un tas būtu pretrunā labticīgas sadarbības pienākumam ( 66 ).

95.

Uzskatu par sofistiku apgriezti pretējo atsaukšanos uz šiem pamatotajiem argumentiem, kā to vēlas darīt Somija ( 67 ), lai apgalvotu, ka vienlīdzības princips Kopienu budžeta uzturēšanā tiktu pārkāpts, ja dalībvalstīm, kas ieved bruņojumu no trešām valstīm, “papildus” cenai būtu jāmaksā muitas nodokļi salīdzinājumā ar tām, kas izvēlas iepirkt Kopienā.

96.

Šajā argumentācijā netiek ņemts vērā, ka iegādes vieta ir saistīta ar tirdzniecības politikas un stratēģiskajām interesēm, kas nav izmantojamas neaplikšanai.

97.

Dānijas valdības pārstāvis tiesas sēdē apgalvoja, ka muitas tarifu mērķis esot nevis finansēt Kopienu, bet gan atturēt iespējamos pircējus vērsties pie trešām valstīm un veicināt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

98.

Minētā nostāja ne gluži atbilst īstenībai, jo šī protekcionisma mērķa pilnīgai sasniegšanai Kopienu interesēm jāpaliek neskartām gadījumā, kad, kā tas noticis šajā lietā, iegādes tiek veiktas no trešām valstīm, un minētais mērķis tiek sasniegts, tieši stiprinot Kopienu finansiālo spēju ar tarifiem, mazinot finansiālos zaudējumus, kas rodas dēļ iegādes neveikšanas tās robežās.

99.

Savukārt Vācija tiesas sēdē norādīja, ka valstis, kuras sniedz lielāku ieguldījumu Savienības aizsardzībā, tiktu sodītas, jo maksātu vairāk muitas nodokļos.

100.

Šajā viedoklī pretstatīti tādi atšķirīgi jēdzieni kā iekšējais tirgus un valstu aizsardzība, kuru attiecīgos mērķus nedrīkst jaukt, un vienpusēja atkāpšanās no zināmiem muitas noteikumiem nav piemērots līdzeklis, lai radītu kādus mehānismus no militārām saistībām izrietošu finansiālo nastu kompensēšanai ( 68 ).

101.

Ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošanas (EKL 268. pants), solidārā ieguldījuma Kopienu finansēšanā (EKL 2. pants) un pareizas finanšu vadības principa (EKL 274. pants) dēļ šie tikai un vienīgi konkrētu valstu interesēm atbilstošie saimnieciskie argumenti ir nolemti bezierunu sakāvei.

102.

Arī uzskats ( 69 ), ka tamlīdzīgu netaisnību novēršanai Komisijai būtu jāatmaksā muitas nodokļi tos samaksājušām valstīm, nolemts sakāvei, jo tas nozīmētu vispārināt pārkāpumu kā pretlīdzekli samaksu neveikušo dalībvalstu nelikumīgajai rīcībai.

103.

Visas atbildētājas EKL 296. pantā paredzēto maksājumu neveikšanu pamato ar uzskatu, ka muitas nodokļu iekasēšana par šīm precēm, kas ievestas no trešām valstīm, nopietni apdraudot to būtiskas drošības intereses.

104.

Tās apgalvo, ka šo pašu resursu samaksa tām radītu finanšu zaudējumus, kas vājinātu bruņošanos un paplašināti — to militāro jaudu, un piebilst, ka informācijas noplūdes varbūtība muitas procedūrā nenodrošina to ziņu konfidencialitāti, kuras tām jāsniedz, lai aprēķinātu attiecīgās kopsummas; turklāt tās atsaucas uz EKL 307. pantu un saistībām, kuras tās uzņēmušās ar eksportētājām valstīm, kā arī tiesiskās paļāvības principu sakarā ar Komisijas iebildumu vēlumu.

105.

Šī pretrunu pilnā joma jāizpēta pamatīgi, lai skaidri noteiktu EKL 296. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā paredzētos gadījumus.

106.

[Minētā punkta] a) apakšpunkts, kurā ir noteikts, ka dalībvalstīm nav “jāsniedz informācija, kuras izpaušanu tās atzīst par būtisku savas drošības interešu apdraudējumu”, aptver ne vien tikai un vienīgi militāro aprīkojumu, bet arī divējāda lietojuma preces, jo kaitējums tiek nodarīts ar pašu izpaušanas darbību neatkarīgi no darījuma priekšmeta.

107.

Šādu pašu izpratni neliedz arī minētā punkta b) apakšpunkts, jo tajā ikvienai dalībvalstij ir ļauts “veikt pasākumus, ko uzskata par vajadzīgiem, lai aizsargātu savas būtiskās drošības intereses”, tomēr šī atkāpe paredzēta tikai saistībā ar “ieroču, munīcijas un militārā aprīkojuma ražošanu vai tirdzniecību”.

108.

Šādu izpratni pamato arī Padomes 1958. gada 15. aprīlī izveidotais saraksts ( 70 ), jo tas attiecas tikai uz ražojumiem, “uz kuriem attiecas 1. punkta b) apakšpunkts” (EKL 296. panta 2. punkts).

109.

1958. gada sarakstā ietverto ražojumu raksturs un EKL 296. panta 1. punkta b) apakšpunktā rodamā atsauce uz militārā aprīkojuma tirgu ar norādi uz b) apakšpunktu vien aizliedz neievērot Kopienu finanšu sistēmu un it īpaši muitas procedūras, iegādājoties ražojumus, kuru iecere, ražošana vai izstrāde neatbilst patiesi militāriem mērķiem.

110.

Tādēļ divējāda lietojuma aprīkojums nav atbrīvots no muitas nodokļiem saskaņā ar EKL 296. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ja vien netiek pierādīta tā izmantojamība tikai un vienīgi militārām vajadzībām, un uz šo apstākli nav norādījusi nedz Itālija, nedz Zviedrija, nedz arī tas ticis jebkā pierādīts.

111.

Tādējādi, ievērojot pamatotu iebildumu neesamību ( 71 ), jo, lai pamatotu in abstracto atkāpi ( 72 ) no Līguma, var atsaukties tikai uz minētā punkta a) apakšpunktu, pret Zviedriju (C-294/05) ( 73 ) un Itāliju (C-387/05) celtās prasības jāatzīst par pamatotām ( 74 ).

112.

Jāizpēta EKL 296. panta izmantojamība atkāpēm no virknes noteikumu ( 75 ), kas ir Kopienu finansēšanas sistēmas velves atslēga un tieši skar muitas savienību, kas ir viennozīmīgs iekšējā tirgus iemiesojums ( 76 ).

113.

Šajos apstākļos nav noslēpjams izbrīns par veidu, kā visā tiesvedības gaitā valstis atsaukušās ( 77 ) uz EKL 296. panta “patstāvīgu piemērošanu”.

114.

Jautājumā par šo strīda izšķiršanai būtisko jēdzienu atbildētāju nostāja, manuprāt, ir gaužām neskaidra.

115.

Fakts, ka dalībvalstīm ir “autonomija”, lemjot par to, vai pienākas atsaukties uz EKL 296. pantu, neizslēdz tā pareizas izpratnes kritēriju vienveidīgumu visā Kopienu teritorijā.

116.

Ikviena valsts nosaka savas integritātes prioritāros aspektus, konstatē un klasificē tās apdraudējumus un visbeidzot apsver, vai nākas īstenot kādu no EKL 296. panta ierobežojumiem, izsverot vērtības, kuras, caurcaurēm skardamas tās suverenitāti, nav piederīgas Kopienu tiesībām.

117.

Tomēr Kopienu tiesībās nevar iedalīt kategorijās arī tādu autonomu jēdzienu kā “būtiskas dalībvalstu aizsardzības intereses”. Pašreizējā Kopienu tiesību attīstības posmā šis jēdziens pēc savas būtības ir tikai un vienīgi valstu ziņā.

118.

Tādēļ strīdi, kas valstīs rodas jautājumā par to, kuras instances ir tiesīgas uzraudzīt informācijas neizpaušanu, pamatvilcienos ir tādi, kas rada vajadzību smalki izsvērt uzraudzību ( 78 ), kas neatspoguļojas Kopienu tiesībās, un tādēļ Tiesai nav jāuzņemas veikt pārbaudi jautājumā, kas ir tikai un vienīgi valstu ziņā.

119.

Varas dalīšanas princips ( 79 ) neizbēgami liek pieņemt virkni ierobežojumu attiecībā uz tiesu uzraudzību, un, ievērojot aktus, kas caurausti ar valdību ieskatu brīvības pavedieniem savas aizsardzības politikas noteikšanai, par to pareizu pieņemšanu jāpārliecinās ar paņēmieniem, kas ļauj novērst draudus, ka izpildvaras akts tiek aizstāts, piemērojot oportūnistiskus kritērijus.

120.

Šādā situācijā, pēc būtības pārskatot lēmumu par konfidenciāla statusa piešķiršanu dokumentam, tas automātiski tiktu atcelts, un tādēļ izziņas gaitā tiesa var apieties ar noslēpumu, no tā izvairoties, un izvērtēt tam piemērojamos noteikumus, bet nevis saturu ( 80 ).

121.

Tomēr papildus katrā valstī veicamajam izvērtējumam ( 81 ) Kopienu tiesībām un jo sevišķi Tiesai jānosaka interpretācijas noteikumi, kas pieļautu šos izņēmuma pasākumus EKL 296. panta izpratnē, nenonākot pretrunā nedz ar tā pareizas piemērošanas vienveidīgumu, nedz ar valstu ieskatu brīvību, protams, īstenojot visus manis aprakstītos piesardzības pasākumus.

122.

Šī dalībvalstu un Kopienu tiesību kompetenci norobežojošā līnija jānovelk ar vislielāko rūpību, bet tai jābūt pietiekami pārliecinošai, lai Savienībā triumfētu saskaņa.

123.

Saprātīguma robežās jāizvērtē sarežģītais jautājums par līdzsvaru starp dalībvalstu interesēm to drošības jomā un Kopienas pamatmērķiem.

124.

Atkāpēs no Kopienu noteikumiem jāievēro samērīguma princips ( 82 ), un tām jāatbilst arī prasībām par piemērotību un vajadzību paredzētā mērķa sasniegšanai.

125.

Lai kā arī necenstos EKL 296. pantā saredzēt paša Līguma piekāpšanos [vispārīgu atkāpi], ievērojot pārējo Kopienu tiesību pārākumu un to normu lietderīgo iedarbību, ir jāierobežo ar šo pantu pamatoto valsts aktu loks.

126.

Līgumā paredzētas atkāpes no tā vienveidīgas piemērošanas ( 83 ) gadījumos, kad nopietni tiek apdraudēta sabiedriskā drošība, tomēr nav kādu vispārīgu tiesību, kas izslēgtu tā noteicošo spēku attiecībā uz jebkuru pasākumu neatkarīgi no apdraudējuma smaguma ( 84 ).

127.

Dalībvalstis no primāro tiesību ierobežojumiem turpretim tiek atbrīvotas gadījumā, ja apdraudētās intereses tiek uzskatītas par “būtiskām”, un tādējādi uz sabiedriskās drošības noteikumu var atsaukties tikai reāla un pietiekami nopietna tās apdraudējuma gadījumā.

128.

Kādu Kopienu arhitektūras pamatu nojaukšana ir leģitīma vienīgi gadījumā, ja dalībvalstīm nav citu iespēju aizsargāt savas visbūtiskākās intereses.

129.

Turklāt valdībām EKL 296. pantā it kā piešķirtās ieskatu brīvības ēna ir visnotaļ nesaderīga ar Eiropas [Kopienās] pieprasīto labticīgo integrāciju.

130.

Dalībvalstis nevar šo iespēju izmantot automātiski, jo Tiesas judikatūrā ( 85 ) par 1958. gada sarakstu noteikts, ka, lai gan EKL 296. pants kalpo par juridisko pamatu atkāpei, minētajā sarakstā ietvertajiem ražojumiem jāatbilst arī pārējiem tā piemērošanai izvirzītajiem nosacījumiem.

131.

Manuprāt, nenoteiktais juridiskais jēdziens “būtiskas savas drošības intereses” un pasākuma “uzskatī[šana]” par vajadzīgu EKL 296. pantā tiek sasaistīti ar neizbēgamo pamatojuma norādīšanas pienākumu.

132.

Lai prasmīgi izmantotu šos kritērijus, jārīkojas ar ārkārtīgu rūpību, kas nepieļauj valsts interešu, tostarp militāro, vispārīgu un hipotētisku izpratni ( 86 ).

133.

Šādas paviršības rezultātā tiktu pieļauti politiski akti ( 87 ), ar kuriem tiek grebtas imunitātes rievas, kas būtu nāvējošas gan Kopienai, gan, manuprāt, arī stāvoklim, kas tās klēpī ir valstīm.

134.

Strīds šajās septiņās lietās noteikti attiecas uz Kopienu ratio norobežošanu no valstu politiskās varas, taču neaprimst ar to vien, bet attiecas arī uz Līguma izmantošanu, izceļot EKL 296. pantu ar tā eksistenciālisma agoniskajām nokrāsām ( 88 ).

135.

Atbildētājas izvairās no onus probandi attiecībā uz EKL 296. panta nosacījumiem, norāda, ka strīdīgie muitas nodokļi aizskarot to intereses saskaņā ar Regulu Nr. 150/2003, un apgalvo, ka tās preambulas piektais apsvērums esot Kopienu likumdevēja gribas izpausme ( 89 ).

136.

No jauna tiek aizmiglota tiesību normas būtība, ņemot vērā, ka šīs regulas preambulas piektajā apsvērumā paredzēts, ka jāizveido “īpaša administratīva procedūra nodokļu atlikšanas [neuzlikšanas] iespēju piešķiršanai”, “lai būtu iespējams aizsargāt dalībvalstu militāro noslēpumu”  ( 90 ).

137.

Tādēļ norāde uz šīm diskrētuma vērtībām nenozīmē, ka noslēpums nebūtu ticis nodrošināts pirms tam, ne arī to, ka, tai neesot nodrošinātai, smagi tiktu aizskartas būtiskas valsts drošības intereses, jo nebūt ne katra informācijas noplūde rada pilnīgu drošības apdraudējumu.

138.

Valstu nostāja mani nepārliecina, jo tā neatbilst šīs Tiesas judikatūrai, kurā netiek pieļautas paplašinātas interpretācijas un tiem, kas vēlas pamatoties uz šādām atkāpēm, tiek prasīts pierādīt, ka atkāpes nepārsniedz attiecīgo nosacījumu robežas ( 91 ).

139.

Šo pasākumu savdabīgajiem apstākļiem ir jānostiprina uzskats, ka pierādīšanas pienākums vienmēr ir tam, kurš atsaucas uz īpašu atkāpi no Līguma, lai šādi saglabātu konsekvenci un tā norādījumu ievērošanu.

140.

Konkrēti, Tiesas 1999. gada 16. septembra spriedumā lietā Komisija/Spānija ( 92 ) tika konstatēta valsts pienākumu neizpilde, jo Spānijas valdība nepierādīja, “ka Spānijas likumā paredzētā bruņojuma, munīcijas un tikai un vienīgi militārām vajadzībām izmantojamu preču ievešanas un iegādes atbrīvojuma no PVN atcelšana būtu bijis pasākums, kas varētu apdraudēt būtisku Spānijas Karalistes drošības interešu aizsardzību, un tādējādi minētie atbrīvojumi būtu pamatoti saskaņā ar Līguma 223. panta 1. punkta b) apakšpunktu”.

141.

Jau esmu norādījis, ka Tiesa nedrīkst tieši izvērtēt ieskatu brīvību saistībā ar valsts noslēpumu ( 93 ), lai gan gadījumos, kas tieši skar Kopienu tiesības, [Tiesas] piekritībā ir uzraudzīt tās apjomu, piemērojot samērīguma principu un savus vispārīgos principus.

142.

Gadījumā, ja, kā tas noticis šajā lietā, tiek noteiktas atkāpes no brīvas aprites pamatprincipiem ( 94 ) vai apdraudēta Kopienu finansēšanas sistēmas pareiza darbība, valstu iestādēm attiecīgās aritmijas ir vismaz minimāli jāpamato, norādot sasniedzamo mērķi un loģisko saikni, ar kuru tās ir pamatotas.

143.

Pretējā gadījumā pamatojums ir nolemts izstumtībai, un juridiskajā tumsībā uzrodas varas ļaunprātīgas izmantošanas rēgi.

144.

Atbildētājas valstis apgalvo, ka muitas nodokļu samaksas radītais lielais finansiālais zaudējums vājinātu to militāro stratēģiju; bet ar šādu aizbildināšanos EKL 296. panta uzdevums tiktu sagrozīts tādējādi, ka tas faktiski kalpotu tīri rūpnieciskiem vai saimnieciskiem mērķiem ( 95 ), kas nekādi nepamato atkāpi no Līguma ( 96 ).

145.

Lai arī, atspēkojot Komisijas pārmetumus, Grieķija pareizi vērš uzmanību uz atšķirību starp “dienesta noslēpumu” un “militāru noslēpumu”  ( 97 ), nonākot galējībās, šie saimnieciskie apsvērumi attaisnotu izvairīšanos no nodokļiem finansiālās stabilitātes un peļņas gūšanas interešu diktatūras dēļ.

146.

Turklāt nav pareizi salīdzināt finansiālo ietekmi, kādu uz valstu budžetiem atstāj PVN, ar muitas nodokļu samaksu, kā to dara Dānija ( 98 ) un Itālija ( 99 ), apgalvodamas, ka atšķirībā no muitas nodokļiem PVN nāk par labu dalībvalstīm.

147.

Atbilde rodama Tiesas 1999. gada 16. septembra spriedumā lietā Komisija/Spānija jautājumā par bruņojuma ievešanu, kurā noteikts, ka “atbrīvojumi no PVN nav vajadzīgi, lai sasniegtu Spānijas Karalistes būtisko drošības interešu aizsardzības mērķi”  ( 100 ), jo jebkurš apdraudējums ir novērsts tāpēc, ka “ieņēmumi, kas gūti, samaksājot PVN, ar ko apliktu minētos darījumus, nonāktu valsts budžetā, izņemot mazu daļu, kura kā pašu resursi papildinātu Kopienas budžetu”  ( 101 ).

148.

Tomēr, secinot a sensu contrario, ka atšķirībā no PVN muitas nodoklis kaitē valsts drošībai, šis interpretācijas pavediens tiktu noslēgts kļūdaini un pārsteidzīgi.

149.

Turklāt tajā tiek izcelti tādi savrupi finanšu sistēmas aspekti kā no nodokļiem gūtās tiešo ieņēmumu summas, taču neaplūkojot to kopumā un neņemot vērā priekšrocības, kuras Kopienu dalībvalstīm sniedz solidaritāte iemaksu veikšanā un saistību taisnīgs sadalījums.

150.

Joprojām nebeidz pārsteigt muitas procedūras izklāsts ar prologu par to, ka slepenības trūkums satricina valstu mieru.

151.

Atbildētājas apgalvo, ka PVN jomā esot lielāka anonimitāte nekā muitas nodokļu jomā ( 102 ), piebilstot, ka dažu valstu tiesību sistēmās esošajam konfidencialitātes līmenim nav līdzinieka Kopienā ( 103 ).

152.

Vienas vienīgas aizdomas par noplūdi nevar kļūt par Komisijas apgalvotās valsts pienākumu neizpildes katalizatoru, jo ziņu integritāte un drošība ir garantēta EKL 287. pantā, kurā noteikts, ka Kopienas iestāžu locekļi, komiteju locekļi, kā arī vispārīgi ierēdņi un pārējie Kopienas darbinieki arī pēc pienākumu izpildes beigām “nedrīkst izpaust informāciju, uz ko attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumus”, un jo īpaši informāciju par “uzņēmumiem, to darījumu attiecībām un to ražošanas izmaksām”, un šis noteikums ir atkārtots arī Kopienas Muitas kodeksa 15. pantā ( 104 ).

153.

Valstu neapmierinātību ar šiem preventīvajiem noteikumiem būtu jāizklāsta, tos apstrīdot. Turklāt nevajadzētu aizmirst par iespēju pieprasīt atbilstošu atlīdzību par Kopienu tiesību pārkāpumu gadījumā, ja informācijas apmaiņas gaitā notiek tās noplūde.

154.

Tomēr vienpusēja atkāpšanās no sistēmas neatbilst samērīguma kritērijam ( 105 ), pēc kura vērtē, vai ierosme, ar kuru tiek ierobežoti Līguma noteikumi, “nepārsniedz to, kas vajadzīgs, lai aizsargātu intereses, kuras tā tiecas nodrošināt”  ( 106 ).

155.

Ievērojamas Kopienu finanšu tiesību aktu daļas neņemšana vērā nesader ar tās saistošajam spēkam raksturīgo kadenci un neatbilst nospraustajiem mērķiem.

156.

Lai arī noteikumiem par pierādīšanas pienākumu ir galvenā loma, atbildētāju sagatavotajā scenārijā nav paredzēts to uznāciens, jo tad tām būtu bijis jāpierāda, ka laikā no 1999. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim konfidencialitāte netika nodrošināta ( 107 ).

157.

Lai gan ar Regulu Nr. 150/2003 tiek izmainīta Kopienas finansiālā nākotne, atceļot muitas nodokļus, saskaņā ar tās 7. pantu ( 108 ) jāsniedz arī informācija par iegādes nosacījumiem, un tādēļ grūtības, kuras valstis saskata saistībā ar tās drošu glabāšanu, paliek nemainīgas.

158.

Vācija savā atbildē uz repliku (C-372/05) steidzas norādīt, ka minētajā 7. pantā prasītās informācijas norādīšana nekalpo muitas nodokļa aprēķināšanas vajadzībām, un es to neapstrīdu, jo, neraugoties uz tiesību normas mērķi, proti, noteikt vairs nepiemērojamu nodokļu apmēru, svarīgi ir tas, vai tajā minētie sertifikāti ( 109 ) var apdraudēt intereses, kuras valstis vēlas turēt slepenībā ( 110 ).

159.

Pretēji tam, kā iestāšanās rakstā lietā pret Somiju (lieta C-284/05) nepareizi apgalvojusi Grieķija, Komisijai nav jāpiedāvā alternatīvas procedūras, lai novērstu ziņu izpaušanu ( 111 ).

160.

Saskaņā ar šo viedokli tiek sagrozīts pierādīšanas pienākuma subjekts un priekšmets, jo procedūru nepiemērotība slepenības nodrošināšanai jāpierāda valstīm.

161.

Tādēļ nešķiet, ka paziņojumiem, kas reizi mēnesī ( 112 ) vai gadā jāsniedz Komisijai, jābūt tik detalizētiem, ka tie varētu apdraudēt valsts aizsardzības stratēģijas, jo ar attiecīgu formulāru ( 113 ) palīdzību tām jādara zināmas kopsummas, kas izriet no visu preču ievešanas attiecīgajā laikposmā.

162.

Prasībā pret Dāniju uzskatāmi redzamas neskaidrības jautājumā par to, kas īsti ir jādeklarē, jo nostāja, kuru ieņem tās valdība, uzskatīdama, ka līdz ar ievestajām precēm jānorāda arī to apraksts, daudzums, vērtība un izcelsmes valsts, ir pretēja Komisijas viedoklim, kurai ir pietiekami jau ar darījumu kopsummu vien.

163.

Lai arī sliktākajā gadījumā ( 114 ) Dānijas sniegtā informācija būtu izpausta, nespēju saprast, kā tā kaitētu tās ārējai drošībai, vēl jo vairāk tāpēc, ka tajā neietilpst norādes nedz uz dažādo sastāvdaļu tehniskajiem aspektiem, nedz mērķi, kādam tās paredzētas ( 115 ).

164.

Komisija neizvirza nevienu iebildi ( 116 ) pret vienkāršotu muitas procedūru izmantošanu līdz 2003. gadam, jo procesuālo kārtību nosaka valsts, un tā, kā norāda prasītāja ( 117 ), saskaņā ar Muitas kodeksa 60. pantu ( 118 ) varētu iecelt īpašu ad hoc pārvaldnieku ( 119 ).

165.

Šajā sākotnējā posmā piedalās valstu pārstāvji un iestādes, un tādēļ censties apgalvot, ka kādas valsts drošības apdraudējums slēpjas neticībā savām muitas iestādēm, būtu gandrīz pārspīlēti.

166.

Nākamajā muitas procedūras posmā tiek veikta uzraudzība pār veikto aprēķinu, kuru pārbauda Komisija, un šajā posmā var rasties vajadzība pēc papildu informācijas, kuras slepenība arī tiek nodrošināta Regulas (EK) Nr. 1026/1999 5. pantā ( 120 ).

167.

Šeit rodama viena no strīdu atslēgām, jo tiesas sēdē tika noskaidrots, ka sākotnējā posmā nekad netiek skarta slepena informācija, jo aplūkoti tiek vienīgi kopapjomi, nesniedzot informāciju, kas varētu apdraudēt valsts drošību, un tādēļ nav pamata atsaukties uz EKL 296. pantu, pirms Komisija nav lūgusi paskaidrot valsts veikto aprēķinu.

168.

Tā kā atbilstoši EKL 10. pantam valstīm jāpalīdz Komisijai pildīt tās uzdevumu uzraudzīt Līguma ievērošanu ( 121 ), tām arī jānodrošina līdzekļi, ar kuriem var pārliecināties par pašu resursu samaksu ( 122 ), kas, manuprāt, neliedz tām kazuistiski un izņēmuma kārtā izlemt, ka informācija jāierobežo attiecībā uz noteiktām kāda dokumenta daļām, vai saskaņā ar EKL 296. panta [1. punkta] a) apakšpunktu atteikties to izpaust vispār, jo šīs alternatīvas būtu savietojamākas ar samērīguma prasībām nekā patvaļīga īpašas atkāpes no sistēmas noteikšana.

169.

Pārmērīga rīcība ir arī gadījumā, ja valsts atsaucas uz iepriekš minētās tiesību normas b) apakšpunktu pirms iespējamā Komisijas uzraudzības posma, kas ne vienmēr īstenojas, jo ieroču tirdzniecībā tiek pieļauti tikai pasākumi, lai “aizsargātu savas būtiskās drošības intereses”, kuras būtībā muitas nodokļi neapdraud pirmajā no aprakstītajiem posmiem un vēl jo mazāk pirms aprēķina uzsākšanas.

170.

Valstis meklē patvērumu EKL 296. pantā, izmantojot hipotētisku abstrakciju, jo tā piemērojamībai vajadzīgs, lai būtu apdraudētas to intereses, un tas, atkārtoju, varētu būt noticis tikai tad, ja Komisija pieprasītu ļoti konkrētu informāciju, bet šajā gadījumā tas tā nav noticis, jo, neraugoties uz Grieķijas valdības pārstāvja tiesas sēdē norādīto, valstu veikto piesardzības maksājumu nepieņemšana izriet nevis no kādu konkrētu ziņu nepietiekamības, bet gan no pilnīgas to neesamības, kas liedz pārliecināties par jelkādu daudzmaz saprātīgu uzraudzību.

171.

Lai gan Kopienu tiesību aktu mērķis ir nodrošināt datu aizsardzību, valdības ( 123 ) vairāk uzticas uzņēmumiem, kas darbojas ( 124 ) šajā tirdzniecības nozarē, nekā muitas iestādēm, un tas rada nepieļaujamu salīdzinošu netaisnību ( 125 ).

172.

Ievērojot iepriekš izklāstīto, skaidri redzams, ka nav izmantojami argumenti par valsts ģeogrāfisko stāvokli, apdzīvotību, robežu aizsardzību no iespējamiem iebrukumiem vai — saimnieciskā ziņā — militāro programmu izmaksas, jo, runājot par gaisakuģiem, daudzās valstīs, piemēram, ir pieaudzis izlūklidojumu skaits ( 126 ).

173.

Nav juridiskas saskaņas starp līdzekļiem un mērķiem, uz kuru sasniegšanu tie vērsti, jo šādas izmaiņas varēja paredzēt valstis, kuras līdz Regulas Nr. 150/2003 pieņemšanai noteica muitas nodokļus un tos maksāja Kopienai, neizraisot savu aizsardzības sistēmu sagruvumu.

174.

Tādējādi uzskatu, ka atbildētājas valstis ir meklējušas glābiņu aizbildinājumos, kas neatbilst nedz Kopienu tiesībām, nedz manis izklāstītajiem principiem, nonākot Savienībai bīstamā neskaidrībā.

175.

Ļoti uzskatāms ir gadījums ar Somiju, kura iebildumu rakstā apgalvoja, ka vienkāršs nosacīts un ar Komisiju nesaskaņots maksājums apdraudētu tās drošību, lai gan vēlāk tiesas sēdē atzina, ka vienpusēji samaksājusi EUR 10000000, nenodarot nekādu kaitējumu savām interesēm.

176.

EKL 296. panta (bijušais EK līguma 223. pants) nāvi nevar apstiprināt, jo kopš 1957. gada tas ir turējies pretī laika zobam, palikdams Lisabonas līgumā ( 127 ). Tomēr tas rada virkni jautājumu, kas rūpīgi jānoskaidro vēsturiskās interpretācijas ceļā.

177.

Ir divas izteikti pretmetīgas EKL 296. panta izpratnes: viena no tām, kuru atbalsta dalībvalstis, ir saistīta ar domu par aizsardzības jomā visuresošu suverenitāti, savukārt saskaņā ar otru, kopieniskāko izpratni tā piemērošanas joma ir krietni vien šaurāka ( 128 ).

178.

Valstu sākotnējā neuzticība, ko pastiprināja aukstais karš, iedvesa gaisu šajā drošības ventilī, bet pašreiz vairs nenodrošina valstisku nostāju, jo apdraudējuma jēdzienam ir novilkts individualitātes apmetnis ( 129 ).

179.

Dažkārt kaut ko neizpaust nozīmē neteikt patiesību, un varbūt pilnīga izvēles brīvība attiecībā uz to, ko teikt, neiederētos Eiropas Savienības integrācijā.

180.

Ziņas par noteiktu bruņojumu, ko iegādājušās armijas, atrodamas interneta vietnēs ( 130 ), uz kurām apsvērumos norāda Komisija.

181.

Šis mūsdienu sabiedrībām raksturīgais apstāklis mazina noslēpuma nozīmīgumu ( 131 ) un, manuprāt, sakāpināti vairo valstu pūliņus izvairīties no Kopienu tiesībām, izmantojot EKL 296. pantu.

182.

Tiesību normas evolūcijā, rodot vidusceļu starp tās atcelšanu ( 132 ) un grozījumu izdarīšanu 1958. gada sarakstā ( 133 ), jāievēro gan zināma tiesību aktu saskaņošana drošības jomā ( 134 ), gan Eiropas Aizsardzības aģentūras izveide ( 135 ).

183.

Zināma anahronisma dvaša jūtama, salīdzinot šos pasākumus ar Savienības kompetenci pakāpeniski izstrādāt kopēju aizsardzības politiku ( 136 ), kā arī solidaritātes noteikumu, saskaņā ar kuru jāmobilizē militārie resursi gadījumā, ja dalībvalsts ir teroristu uzbrukuma vai arī dabas vai cilvēku izraisītas katastrofas upuris ( 137 ).

184.

Noteikumus, kas regulē ieroču izvešanu ( 138 ), un informatīvās kampaņas ( 139 ) var atrast visapkārt, un tas nozīmē, ka, neņemot vērā atšķirības, ir bezjēdzīgi mēģināt nodalīt ievešanas jomu no tā jau netiešās un skopās aizsardzības, ko muitas savienības ceļā nodrošina Kopienu tiesības ( 140 ).

185.

Ar piederību Eiropas klubam saistītā suverenitātes nodošana nepieļauj Romas līgumā [Kopienas] mērķu sasniegšanai paredzēto mehānismu sagudrotu vai partizānisku tulkošanu.

186.

EKL 296. pants var radīt nepamatotas cerības kā dalībvalstīs, tā arī valstīs, kas pievienosies nākotnē, un tādēļ, lai arī tas paliek spēkā, Tiesai nebūtu jāizvairās no sava uzdevuma un jāierobežo tā piemērošanas joma, jo uz kārts ir likta Kopienu tiesību vienveidība.

187.

Šajā tiesību normā atļauto pasākumu veikšana diskrecionāru, savrupu un Savienībā nepārskatāmu lēmumu ceļā liktu Eiropai attiecībā uz savu tiesību normu saistošo spēku virzīties atšķirīgos tempos, kā arī radītu tās ideoloģijas selektīvu izmantošanu.

188.

EKL 296. panta paspārnē nav vietas dalībvalstu bailēm izpaust faktiskās bruņojuma izmaksas vai pielabot iestāšanās līgumu robus, vai arī kādu neskaidru iemeslu dēļ apiet Kopienu paļāvības principus, vai meklēt patvērumu gadījumos, kad drošības intereses nešķiet būtiski aizskartas.

189.

Dažu atbildētāju valstu apsvērumos norādīts, ka muitas nodokļus liedz maksāt konfidencialitātes noteikumu iekļaušana ar bruņojuma piegādātājiem vai trešām valstīm noslēgtajos līgumos.

190.

Lai arī šādi piesardzības pasākumi kalpo par pirkšanas un pārdošanas līguma iedarbības jeb spēkā esamības noteikumu, tie ir atkarīgi no līdzēju brīvas gribas, un tādēļ gadījumā, ja dalībvalsts apņemas slēpt kādu informāciju, šādi apgrūtinot savu Kopienas pienākumu izpildi, šīs “vienošanās” tā nostāda augstāk par savām Eiropas saistībām.

191.

Ja šī privātā noruna būtu noslēgta pirms iestāšanās Savienībā, Kopienu tiesību pārņemšana [dalībvalsti] nostādītu delikātā nelikumības stāvoklī.

192.

Starptautisku līgumu jomā EKL 307. pantā noteikts, ka vispirms jāidentificē strīdīgais līgums, lai noskaidrotu tā noslēgšanas dienu, saturu un saderību ar Savienības tiesībām.

193.

Nav pieļaujami līgumi, kas ir tik slepeni, ka liedz pildīt muitas pienākumus, atņemot 307. pantam iedarbību ( 141 ).

194.

Turklāt, lai gan Tiesa ir pieņēmusi īslaicīgu divpusēja nolīguma pārākumu ( 142 ), tā drīz vien norādīja ( 143 ), ka noteikums piešķir “tiesības” trešām valstīm, vienlaikus uzliekot “pienākumus” dalībvalstīm, ar to saprotot, ka tās atsakās izmantot prerogatīvas, kas tām bija piešķirtas agrākā līgumā, ja tā nosaka jaunais.

195.

Tiesību normu caurvijošā paruna pacta sunt servanda gurdenajām valstīm nepalīdz, jo tām liek veikt “[..] visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu konstatēto nesaderību [..]”. Atbildētāju šajās tiesvedībās sniegtajos apsvērumos nav pamanāms, ka būtu veltīti kādi pūliņi, lai pārvarētu iespējamās pretrunas, un tas vēl jo vairāk liek šo pamatu noraidīt.

196.

Īpaši aktīva tiesas sēdē izrādījās Zviedrijas Karaliste, jo tā neatlaidīgi apgalvoja, ka dažos divpusējos sadarbības nolīgumos ( 144 ) pircējam esot paredzēts pienākums bez pārdevēja vai piegādātāja piekrišanas neizpaust nekādu informāciju par iegādi. Manuprāt, atbilstoši šim viedoklim Kopienu tiesību ievērošana tiek nodota trešo personu — valstu, privātpersonu vai uzņēmumu — ziņā.

197.

Izņemot Somiju un Zviedriju, visas pārējās atbildētājas valstis savos apsvērumos apgalvoja, ka Komisijas nostāja šajās prasībās esot pretrunā tiesiskās paļāvības principam.

198.

Kā esmu izklāstījis saistībā ar pirmstiesas procedūru, Komisijas sarunas ar Vāciju, Itāliju un Grieķiju notika pasen; attiecīgās valdības to tagad atgādina, lai atsauktos uz drošību, kas tām esot sniegta, jo Līgumu sargātājas iestādes [Komisijas] turpmākā pasivitāte mudinot uzskatīt, ka valsts pienākumu neizpildes nav bijis.

199.

Tāpat arī Dānija atsaucas uz šiem kontaktiem un pārkāpuma procedūrām, kas tika īstenotas laikā no 1984. līdz 1985. gadam, piebilstot, ka, tā kā no tām neizrietēja neviena prasība Tiesā, valstīs radās pieņēmums, ka Komisija esot netieši atzinusi militārā aprīkojuma ievešanas atbrīvojumu no muitas nodokļiem.

200.

Saskaņā ar tiesiskās paļāvības principu administratīvo aktu atcelšana paredzēta tikai privātpersonu interesēs ( 145 ) attiecībās pret varasiestādēm.

201.

Tas veicina tiesību stabilitātei vajadzīgo tiesiskās drošības atmosfēru, lai ļautu rīkoties, apzinoties attiecīgās rīcības pamatu un sekas, šādi radot drošības atmosfēru ( 146 ), kuras prasības rada auglīgu augsni saimniecisko attiecību jomā ( 147 ).

202.

Tiesas judikatūrā ( 148 ) tas nodēvēts par “Kopienas pamatprincipu”  ( 149 ), piemērots attiecībā pret normām ar atpakaļejošu spēku vai tūlītēju spēkā stāšanos ( 150 ) un tiesību normas subjektam ļāvis izmaiņu gadījumā saglabāt savu agrāko stāvokli, ja varasiestādes rīcības rezultātā viņš ticējis, ka status quo paliks nemainīgs ( 151 ).

203.

Lai tiesiskā paļāvība izplestu savu aizsargājošo apmetni, subjektam ( 152 ) jāpamatojas uz ārējām zīmēm, nevis subjektīviem pieņēmumiem vai pārliecību vien ( 153 ); un pēc tam, izsverot strīdīgās intereses, šo aizsardzību nodrošina tās personas stāvoklis, kura pamatoti paļāvusies uz administratīvo aktu ( 154 ).

204.

Viegli noprotams, ka atsaukšanās uz to šajās lietās nav pieļaujama.

205.

Tiesa jau vairākkārt ir atzinusi, ka jautājumā par prasības celšanu pret dalībvalsti, tostarp brīdi, kurā to celt, Komisijai ir pilnīga ieskatu brīvība ( 155 ), kas nav ierobežota laikā.

206.

Turklāt tiesiskā paļāvība liedz iespēju izņēmuma kārtā Kopienu aktu piemērot pirms tā publicēšanas ( 156 ), bet atbildētājas šo argumentu izmanto apgriezti pretēji, lai izvairītos no tādu tiesību normu piemērošanas, kuras bija spēkā pirms Regulas Nr. 150/2003.

207.

Tādējādi varbūt būtu bijis piemērotāk tos uzskatīt par Komisijas pašas aktiem ( 157 ), lai atbalstītu viedokli, ka tā atteikusies no saviem prasījumiem.

208.

Tomēr sekmes negūst arī šis risinājums, jo paziņojumā, ko Komisija izdeva Regulas Nr. 150/2003 apspriešanas laikā ( 158 ), ir skaidri pausta tās stingra apņēmība neatteikties no to muitas nodokļu iekasēšanas, kuriem bija jābūt samaksātiem, paturot tiesības šajā sakarā rīkoties.

209.

Secināt, ka Komisija būtu jelkādi piekāpusies šajā ziņā, nevarētu arī agrāk, jo 1988. gadā tā sagatavoja [muitas] tarifu neuzlikšanas projektu, kas cieta neveiksmi daļēji tāpēc, ka valstis nespēja panākt vienošanos.

210.

Katrā ziņā Regulā Nr. 150/2003 nav noteikumu ar atpakaļejošu spēku, un to neiekļaušanai, tos neapstrīdot, ir piekritušas pašas valstis.

211.

Vairākas valstis vēlas saskaņā ar tiesiskās paļāvības principu ierobežot pasludināmā sprieduma iedarbību laikā ( 159 ), bet, kā jau esmu norādījis, Tiesai nav jāspriež par tās konstatētās valsts pienākumu neizpildes finansiālajām sekām.

212.

Šis ierobežojums ir nevietā, jo tas ir izņēmuma rakstura ( 160 ); ja būtu atzīta valsts pienākumu neizpilde, valstīm nerastos nopietnas finansiālas sekas, un turklāt nevajadzētu aizmirst vēl kādu īpatnību, proti, ka iztiesātajās lietās Regulas Nr. 1150/2000 7. panta 2. punktā paredzēts noilgums, aizliedzot pārskatīšanu pēc tam, kad pagājuši vairāk nekā trīs gadi kopš sūdzības dienas.

213.

Valstu iebilžu un pamatu pēc būtības noraidīšana apvienojumā ar valsts pienākumu neizpildes objektīvās puses esamību liek šīs septiņas prasības apmierināt.

214.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja, kā tas ir noticis visās šajās lietās, to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs, un tādēļ, tā kā Komisijas dažādās prasības ir jāapmierina, tās tiesāšanās izdevumi katrā no tiesvedībām ir jāpiespriež atlīdzināt atbildētājām.

215.

Atbilstoši iepriekš minētās tiesību normas 4. punktam dalībvalstis, kuras ir iestājušās katrā no lietām, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

216.

Ievērojot izklāstītos apsvērumus, piedāvāju Tiesai: