—

Bavaria NV un Bavaria Italia Srl vārdā — G. van der Vāls [G. Van der Wal] un F. van Šaiks [F. van Schaik], advocaten, kā arī M. Sterpi [M. Sterpi] un L. Gedina [L. Ghedina], avvocati,

—

Bayerischer Brauerbund eV vārdā — R. Knāks [R. Knaak], Rechtsanwalt, kā arī L. Ubertaci [L. Ubertazzi] un B. Ubertaci [B. Ubertazzi], avvocati,

—

Itālijas valdības vārdā — I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz V. Ferante [W. Ferrante], avvocato dello Stato,

—

Čehijas valdības vārdā — M. Smoleks [M. Smolek], pārstāvis,

—

Vācijas valdības vārdā — M. Lumma [M. Lumma] un J. Kempere [J. Kemper], pārstāvji,

—

Grieķijas valdības vārdā — V. Kondolaims [V. Kontolaimos] un I. Halkiass [I. Chalkias], pārstāvji,

—

Nīderlandes valdības vārdā — K. M. Viselsa [C. M. Wissels] un M. de Hrāfe [M. de Grave], pārstāvji,

—

Eiropas Savienības Padomes vārdā — F. Florindo Gižons [F. Florindo Gijón], kā arī A. Lo Monako [A. Lo Monaco] un Z. Kupčova [Z. Kupčová], pārstāvji,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — K. Katabriga [C. Cattabriga] un B. Dohertijs [B. Doherty], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu ir par Padomes 2001. gada 28. jūnija Regulas (EK) Nr. 1347/2001, ar ko papildina pielikumu Komisijas Regulai (EK) Nr. 1107/96 par ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un izcelsmes vietu nosaukumu reģistrāciju saskaņā ar procedūru, kas izklāstīta Padomes Regulas (EEK) Nr. 2081/92 17. pantā (OV L 182, 3. lpp.), un par Padomes Regulas (EEK) Nr. 2081/92 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību (OV L 208, 1. lpp.) spēkā esamību un interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Bayerischer Brauerbund eV (turpmāk tekstā — “Bayerischer Brauerbund”) un Bavaria NV un Bavaria Italia Srl (turpmāk tekstā attiecīgi — “Bavaria” un “Bavaria Italia”) saistībā ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādi “Bayerisches Bier”.

3

Saskaņā ar Regulas Nr. 2081/92 1. panta 1. punktu:

“1.   Ar šo regulu pieņem cilmes vietu nosaukumu un ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības noteikumus attiecībā uz Līguma II pielikumā minētajiem cilvēku patēriņam domātiem lauksaimniecības produktiem un šīs regulas I pielikumā minēto pārtiku un II pielikumā minētajiem lauksaimniecības produktiem.

Šo regulu tomēr nepiemēro vīniem vai stipriem alkoholiskiem dzērieniem.

Šīs regulas I pielikumu var grozīt saskaņā ar 15. pantā izklāstīto kārtību.”

4

Regulas Nr. 2081/92 2. panta 2. punktā aizsargātais cilmes vietas nosaukums (turpmāk tekstā — “ACVN”) un aizsargātā ģeogrāfiskās izcelsmes norāde (turpmāk tekstā — “AĢIN”) ir definēti šādi:

“2.   Šajā regulā:

5

Saskaņā ar Regulas Nr. 2081/92 3. pantu:

“1.   Nosaukumus, kas pārvērtušies par sugas vārdiem, reģistrēt nedrīkst.

Šajā regulā “nosaukums, kas pārvērties par sugas vārdu” ir lauksaimniecības produkta vai pārtikas nosaukums, kas, lai gan tas attiecas uz izcelsmes vietu vai reģionu, kur šis produkts vai pārtika sākotnēji ražots vai tirgots, ir pārvērties par kāda lauksaimniecības produkta vai pārtikas parasto nosaukumu.

Lai noskaidrotu, vai nosaukums pārvērties par sugas vārdu, ņem vērā visus faktorus, jo īpaši:

Ja, ievērojot 6. un 7. pantā noteikto kārtību, reģistrācijas pieteikums noraidīts tādēļ, ka nosaukums pārvērties par sugas vārdu, Komisija publicē šo lēmumu Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.

2.   Nosaukumu nevar reģistrēt kā cilmes vietas nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, ja tas ir pretrunā ar auga vai dzīvnieka šķirnes nosaukumu un tādēļ var maldināt plašu sabiedrību attiecībā uz produkta patieso izcelsmi.

3.   Pirms šīs regulas stāšanās spēkā Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu sastāda un Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī publicē nepilnīgu, orientējošu sarakstu ar to lauksaimniecības produktu vai pārtikas izstrādājumu nosaukumiem, uz ko attiecas šī regula un kas saskaņā ar 1. punktu tiek uzskatīti par sugas vārdiem, un tādējādi tos nevar reģistrēt saskaņā ar šo regulu.”

6

Regulas Nr. 2081/92 13. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:

“1.   Reģistrētos nosaukumus aizsargā pret:

Ja reģistrētajā nosaukumā ietilpst lauksaimniecības produkta vai pārtikas nosaukums, ko uzskata par sugas vārdu, minētā sugas vārda izmantojumu ar attiecīgu lauksaimniecības vai pārtikas produktu neuzskata par pretēju 1. punkta a) vai b) apakšpunktam.

[..]

3.   Aizsargātie nosaukumi nevar kļūt par sugas vārdiem.”

7

Regulas Nr. 2081/92 14. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja cilmes vietas nosaukums vai ģeogrāfiskās izcelsmes norāde reģistrēta saskaņā ar šo regulu, kādas preču zīmes reģistrācijas pieteikums, kura atbilst vienam no 13. pantā minētajiem gadījumiem un attiecas uz tā paša tipa produktu, ir noraidāms ar nosacījumu, ka preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika iesniegts pēc 6. panta 2. punktā paredzētās publikācijas dienas.

Par nederīgām deklarējamas preču zīmes, kas reģistrētas, pārkāpjot šā punkta pirmo daļu.

Šo punktu piemēro arī tad, kad kādas preču zīmes reģistrācijas pieteikums iesniegts pirms 6. panta 2. punktā paredzētās reģistrācijas pieteikuma publikācijas dienas ar nosacījumu, ka publikācija notikusi pirms attiecīgās preču zīmes reģistrēšanas.

2.   Attiecīgi ņemot vērā Kopienas tiesību aktus, preču zīmes, kas atbilst vienam no 13. pantā minētajām gadījumiem un kas labā ticībā reģistrētas pirms cilmes vietas nosaukuma vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, arī turpmāk izmantojamas neatkarīgi no cilmes vietas vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes reģistrācijas, ja nav pamata attiecīgās preču zīmes nederīgumam [spēkā neesamībai] vai atcelšanai, kas attiecīgi paredzēta Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK, lai tuvinātu dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm 3. panta 1. punkta c) un g) apakšpunktā un 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā.

3.   Cilmes vietas nosaukumu vai ģeogrāfiskās izcelsmes norādi nereģistrē, ja, ņemot vērā preču zīmes reputāciju un slavu un lietošanas laiku, reģistrēšana var maldināt patērētāju par produkta patieso identitāti.”

8

Regulas Nr. 2081/92 17. pantā ir paredzēts:

“1.   Sešu mēnešu laikā pēc šīs regulas spēkā stāšanās dalībvalstis dara zināmu Komisijai, kurus no to likumīgi aizsargātajiem nosaukumiem vai — dalībvalstīs, kur nav aizsardzības sistēmas, — kurus pastāvīgi izmantotus nosaukumus tās vēlas reģistrēt saskaņā ar šo regulu.

2.   Saskaņā ar 15. pantā noteikto procedūru Komisija reģistrē 1. punktā minētos nosaukumus, kuri atbilst 2. un 4. pantam. Šīs regulas 7. pantu nepiemēro. Tomēr sugas vārdus nepievieno [nereģistrē].

3.   Dalībvalstis var saglabāt saskaņā ar 1. punktu paziņoto nosaukumu valsts aizsardzību līdz brīdim, kad tiek pieņemts lēmums par reģistrāciju.”

9

Regulas Nr. 2081/92 I pielikumā ir noteikts:

“1. panta 1. punktā minētā pārtika

10

Saskaņā ar Regulas Nr. 1347/2001 1. pantu nosaukums “Bayerisches Bier” tika reģistrēts kā AĢIN.

11

Šīs regulas preambulas no pirmā līdz piektajam apsvērumam ir paredzēts:

12

Padomes 2003. gada 8. aprīļa Regulas (EK) Nr. 692/2003, ar ko groza Regulu Nr. 2081/92 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību (OV L 99, 1. lpp.) preambulas trīspadsmitajā apsvērumā ir paredzēts:

“Vienkāršotajā procedūrā, kas paredzēta Regulas (EEK) Nr. 2081/92 17. pantā, tādu nosaukumu reģistrēšanai, kas jau ir aizsargāti vai izveidojušies sakarā ar lietošanu dalībvalstīs, nav paredzētas nekādas iebildumu tiesības. Tā ir jāsvītro tiesiskās drošības apsvērumu un pārredzamības dēļ. Konsekvences dēļ piecu gadu pārejas periods, kas paredzēts 13. panta 2. punktā attiecībā uz tādiem nosaukumiem, kuri reģistrēti saskaņā ar 17. pantu, arī ir jāsvītro, tomēr neierobežojot šāda laikposma izbeigšanos attiecībā uz tiem nosaukumiem, kas ir jau reģistrēti.”

13

Regulas Nr. 692/2003 1. panta 15. punktā ir noteikts:

“Regulas 13. panta 2. punktu un 17. pantu svītro. Tomēr šo pantu noteikumus turpina piemērot attiecībā uz reģistrētiem nosaukumiem vai uz nosaukumiem, par kuriem ticis iesniegts reģistrācijas pieteikums saskaņā ar 17. pantā paredzēto procedūru pirms šīs regulas spēkā stāšanās.”

14

Saskaņā ar Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.), 3. panta 1. punktu:

“Nereģistrē vai piereģistrēšanas gadījumā pasludina par spēkā neesošiem:

[..]

[..].”

15

Saskaņā ar Pirmās direktīvas 89/104 12. panta 2. punktu:

“Preču zīme ir atceļama arī tad, ja pēc dienas, kurā tā reģistrēta:

[..]

16

Bayerischer Brauerbund ir Vācijā reģistrēta asociācija, kuras mērķis ir aizsargāt Bavārijas alus darītāju kopīgās intereses. Saskaņā ar Amtsgericht München [Minhenes pirmās instances tiesas] izdoto apliecību, tās statūti ir reģistrēti 1917. gada 7. decembrī. 1968. gadā Bayerischer Brauerbund bija kolektīvi reģistrētu preču zīmju “Bayerisch Bier” un “Bayerisches Bier” īpašniece.

17

Bavaria ir Nīderlandē reģistrēta alus ražošanas sabiedrība, kas darbojas starptautiskajā tirgū. Šī sabiedrība, kuras agrākais nosaukums bija “Firma Gebroeders Swinkels”, no 1925. gada sāka izmantot vārdu “Bavaria” un 1930. gadā integrēja to savā nosaukumā. Bavaria bija un ir vairāku reģistrētu preču zīmju un grafisko elementu, kas ietver vārdu“Bavaria”, īpašniece. Reģistrācijas datumi ietver 1947., 1971., 1982., 1991., 1992. un 1995. gadu. Atsevišķas reģistrācijas ir atjaunotas. Bavaria Italia ietilpst Bavaria sabiedrību grupā.

18

Attiecībā uz nosaukumu “Bayerisches Bier” starp Vācijas Federatīvo Republiku, no vienas puses, un Francijas Republiku (1961), Itālijas Republiku (1963), Grieķijas Republiku (1964), Šveices Konfederāciju (1967) un Spānijas Karalisti (1970), no otras puses, ir noslēgti divpusējie līgumi par izcelsmes norāžu, cilmes vietu nosaukumu un citu ģeogrāfisko nosaukumu aizsardzību.

19

1993. gada 28. septembrīBayerischer Brauerbund kopā ar apvienību Münchener Brauereien eV un Verband Bayerischer Ausfuhrbrauerein eV iesniedza Vācijas valdībai pieteikumu par AĢIN reģistrāciju saskaņā ar Regulas Nr. 2081/92 17. panta 1. punktu, kas paredz tā saukto “vienkāršoto” procesu.

20

1994. gada 20. janvārī Vācijas valdība, pamatojoties uz minētās regulas 17. panta 1. punktu, paziņoja Komisijai par AĢIN “Bayerisches Bier” reģistrācijas pieteikumu.

21

Komisija un Vācijas kompetentās iestādes apmainījās ar plaša apjoma informāciju nolūkā papildināt lietas materiālus, līdz 1997. gada 20. maijā lieta tika uzskatīta par pilnībā pabeigtu.

22

Ar 2000. gada 28. maija vēstuli Komisijai tika nosūtīta galīgā specifikācija, no kuras tika izslēgtas sākotnēji AĢIN reģistrācijas pieteikumā ietvertās piecas alus šķirnes, pamatojoties ar to, ka tās neatbilda šīs specifikācijas aprakstam.

23

Uzskatot minēto vēstuli par pamatotu, Komisija 2000. gada 5. maijā iesniedza Ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu regulēšanas komitejai (turpmāk tekstā — “Komiteja”) regulas projektu par “Bayerisches Bier” kā AĢIN reģistrāciju.

24

Vairākas dalībvalstis iebilda pret šo reģistrāciju. Komitejā notika diskusijas par diviem jautājumiem, proti, pirmkārt, par preču zīmju, kam arī ir nosaukums “Bayerisches Bier” vai tā tulkojums, esamību un, otrkārt, par apsvērumiem, ka nosaukums “Bayerisches” vai tā tulkojumi ir kļuvuši par sugas vārdiem.

25

Pēc tam, kad Komisija izanalizēja radušos jautājumus (lielākajā daļā dalībvalstu saistībā ar otro jautājumu pat tika veikta formāla izmeklēšana), tā secināja, ka pret AĢIN “Bayerisches Bier” reģistrāciju izvirzītie argumenti nebija pamatoti. Līdz ar to 2001. gada 30. martā Komitejai tika iesniegts otrs regulas projekts. Tomēr par to netika pieņemts atzinums, jo nebija iegūts Regulas Nr. 2081/92 15. panta otrajā daļā paredzētais balsu vairākums.

26

Tā kā Komiteja noteiktajā termiņā nepieņēma atzinumu, Komisija pārveidoja savu projektu par priekšlikumu Padomes regulai. Tādējādi Padome pieņēma Regulu Nr. 1347/2001, ar kuru “Bayerisches Bier” reģistrēja kā AĢIN.

27

Bavaria un Bavaria Italia nav cēlušas nevienu prasību par Regulas Nr. 1347/2001 atcelšanu.

28

Ar 2004. gada 27. septembra paziņojumu, kas iesniegts Tribunale di Torino [Turīnas tiesā], Bayerischer Brauerbund, sekojot citās dalībvalstīs veiktiem analogiem pasākumiem, pieprasīja, lai Bavaria un Bavaria Italia tiktu aizliegts izmantot šī sprieduma 17. punktā minēto preču zīmju atveidojumu itāļu valodā pēc tam, kad pakārtoti tiktu atzīta to spēkā neesamība vai to atcelšana, pamatojoties uz to, ka tās konfliktē ar AĢIN “Bayerisches Bier” Regulas Nr. 2081/92 13. un 14. panta izpratnē, vai jebkurā gadījumā tādēļ, ka attiecībā uz Nīderlandes alu minētās preču zīmes ietver ģeogrāfisko norādi, kas ir sugas vārds un ir maldinoša.

29

Tribunale di Torino ar 2006. gada 30. novembra spriedumu daļēji apmierināja Bayerischer Brauerbund prasību, savukārt Bavaria un Bavaria Italia iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu.

30

Šajā kontekstā Corte d’appello di Torino [Turīnas apelācijas tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31

Ar vēstuli, kas Tiesas kancelejā iesniegta 2009. gada 21. janvārī, Bavaria un Bavaria Italia sniedza savus apsvērumus par ģenerāladvokāta secinājumiem un lūdza Tiesai atļauju iesniegt repliku par šiem secinājumiem.

32

Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka ne Tiesas Statūtos, ne tās Reglamentā nav paredzēta iespēja lietas dalībniekiem iesniegt apsvērumus, atbildot uz ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem. Tāpat saskaņā ar judikatūru šāds lūgums ir noraidāms (skat. it īpaši 2000. gada 4. februāra rīkojumu lietā C-17/98 Emesa Sugar, Recueil, I-665. lpp., 2. un 19. punkts, kā arī spriedumu lietā C-292/05 Lechouritou u.c., Krājums, I-1519. lpp., 18. punkts).

33

Jāpiebilst, ka tāds pats secinājums būtu jāizdara arī gadījumā, ja prasītāju pamata prāvā lūgums būtu uzskatāms par lūgumu par procesa atkārtotu sākšanu.

34

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Tiesa pēc savas ierosmes vai ievērojot ģenerāladvokāta ieteikumu vai arī lietas dalībnieku lūgumu var izdot rīkojumu par atkārtotu mutvārdu procesa sākšanu atbilstoši tās Reglamenta 61. pantam, ja tā uzskata, ka tai nav pietiekami skaidri lietas apstākļi vai ka lieta ir jāizskata, ņemot vērā argumentu, ko lietas dalībnieki nav apsprieduši (skat. it īpaši 2002. gada 19. februāra spriedumu lietā C-309/99 Wouters u.c., Recueil, I-1577. lpp., 42. punkts, un spriedumu lietā C-210/06 Cartesio, Krājums, I-9641. lpp., 46. punkts).

35

Tomēr Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas uzskata, ka izskatāmajā lietā tās rīcībā ir visa vajadzīgā informācija, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, un ka šī informācija ir bijusi apspriesta Tiesā.

36

Ar savu pirmo jautājumu, kas sadalīts apakšjautājumos, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regula Nr. 1347/2001 ir spēkā esoša, ņemot vērā gan iespējamos Kopienu vispārējo tiesību principu, gan Regulas Nr. 2081/92 procesuālo vai pamata prasību pārkāpumus. Apakšjautājumi attiecas uz Regulas Nr. 2081/92, kas ir Regulas Nr. 1347/2001 juridiskais pamats, atbilstību Kopienu vispārējiem tiesību principiem.

37

Tiesai iesniegtajos apsvērumos tiek aplūkots jautājums par to, vai procesā valsts tiesā ir iespējams atsaukties uz pirmajā jautājumā norādītajiem spēkā neesamības pamatiem. Dažos no šiem apsvērumiem tiek apgalvots, ka uz šādiem pamatiem nav iespējams atsaukties tādēļ, ka Regula Nr. 1347/2001 tieši un individuāli skarot Bavaria un Bavaria Italia un ka tās neesot cēlušas prasību par tās atcelšanu saskaņā ar EKL 230. pantu.

38

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kā vispārējs Kopienu tiesību princips ir atzītas pieteikuma iesniedzēja tiesības, atbilstoši valsts tiesībām ceļot prasību pret lēmumu, ar kuru noraidīts tā pieteikums, atsaukties uz tāda Kopienu tiesību akta prettiesiskumu, ar kuru ir pamatots valsts pieņemtais lēmums, kas ieinteresētajai personai ir nelabvēlīgs, jo tādējādi jautājumu par šī Kopienu tiesību akta spēkā esamību var iesniegt Tiesai prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā (2001. gada 15. februāra spriedums lietā C-239/99 Nachi Europe, Recueil, I-1197. lpp., 35. punkts, kā arī spriedums lietā C-441/05 Roquette Frères, Krājums, I-1993. lpp., 39. punkts).

39

Tomēr šis vispārējais princips, kura mērķis ir nodrošināt, lai ikvienai personai ir vai ir bijusi iespēja apstrīdēt Kopienu tiesību aktu, ar kuru ir pamatots pret šo personu vērsts lēmums, nerada nekādus šķēršļus tam, ka regula kļūst galīga attiecībā pret indivīdu, saistībā ar kuru tā ir uzskatāma par individuālu lēmumu, kuru viņš neapšaubāmi būtu varējis lūgt atcelt atbilstoši EKL 230. pantam, un tas liedz šim indivīdam valsts tiesā atsaukties uz šīs regulas prettiesiskumu (iepriekš minētie spriedumi lietā Nachi Europe, 37. punkts, un lietā Roquette Frères, 40. punkts).

40

Tādējādi rodas jautājums par to, vai Bavaria un Bavaria Italia prasība par tiesību akta atcelšanu attiecībā uz Regulu Nr. 1347/2001, pamatojoties uz EKL 230. panta ceturto daļu, būtu neapšaubāmi pieņemama tādēļ, ka minētā regula tās skar tieši un individuāli (šajā ziņā skat. 1996. gada 12. decembra spriedumu lietā C-241/95 Accrington Beef u.c., Recueil, I-6699. lpp., 15. punkts, kā arī iepriekš minētos spriedumus lietā Nachi Europe, 40. punkts, un lietā Roquette Frères, 41. punkts).

41

Šajā sakarā ir jānorāda, ka Bavaria un Bavaria Italia nevar uzskatīt par tādām, ko Regula Nr. 1347/2001 neapšaubāmi skar “tieši un individuāli” EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.

42

Faktiski ir jākonstatē, ka ar minēto regulu ir paredzēts precei “Bayerisches Bier” piešķirt Regulā Nr. 2081/92 paredzēto AĢIN aizsardzību, atzīstot, ka katram uzņēmējam, kura prece atbilst paredzētajām prasībām, ir tiesības tās tirgot, izmantojot minēto AĢIN.

43

Tomēr, pat ja Regula Nr. 1347/2001 var skart Bavaria un Bavaria Italia tiesisko stāvokli, šādu ietekmi nevar uzskatīt par tādu, kas tieši izriet no minētās regulas. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums, ka Kopienas tiesiskajam regulējumam, kas ir prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona ir jāskar tieši, prasa, lai minētais regulējums tieši ietekmētu indivīda tiesisko stāvokli un nepieļautu nekādas izvērtēšanas iespējas tā adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, kas ir gluži automātiska un izriet tikai no Kopienas tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (skat. 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C-404/96 P Glencore Grain/Komisija, Recueil, I-2435. lpp., 41. punkts; spriedumu lietā C-486/01 P Front National/Parlaments, Krājums, I-6289. lpp., 34. punkts, un spriedumu lietā C-15/06 P Regione Siciliana/Komisija, Krājums, I-2591. lpp., 31. punkts).

44

Tādējādi, kā tas top skaidrs, vienkārši izlasot Regulas Nr. 1347/2001 trešo un ceturto apsvērumu, pastāvošā preču zīme “Bavaria” šajā regulā tika uzskatīta par spēkā esošu un tika atļauts turpināt tās izmantošanu, neņemot vērā AĢIN “Bayerisches Bier” reģistrāciju, ievērojot Regulas Nr. 2081/92 14. panta 2. punktā paredzētos nosacījumus. Tādēļ nevar uzskatīt, ka Bavaria un Bavaria Italia tiesiskā stāvokļa iespējamā skaršana gluži automātiski izriet no šīs regulas.

45

Līdz ar to nevar apstiprināt, ka Regula Nr. 1347/2001 neapšaubāmi tieši skar Bavaria un Bavaria Italia.

46

Tādēļ ir jākonstatē, ka Bavaria un Bavaria Italia nebija neapšaubāmas intereses celt prasību par tiesību akta atcelšanu attiecībā uz Regulu Nr. 1347/2001, pamatojoties uz EKL 230. pantu. Attiecīgi tām ir tiesības procesā valsts tiesā atsaukties uz šīs regulas spēkā neesamību, lai gan tās nav cēlušas prasību Kopienu tiesā par šīs regulas atzīšanu par spēkā neesošu EKL 230. pantā paredzētajā termiņā.

47

Ar šo apakšjautājumu iesniedzējtiesa uzdod jautājumu par Regulas Nr. 2081/92 spēkā esamību tā iemesla dēļ, ka tās piemērošanas joma aptver alu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka alu kā alkoholisku dzērienu nevarētu uzskatīt par “pārtikas produktu” minētās regulas 1. panta 1. punkta izpratnē, kā arī to attiecīgi nevarētu iekļaut šīs regulas I pielikumā. Turklāt iesniedzējtiesa pauž šaubas par Regulas Nr. 2081/92 spēkā esamību tā iemesla dēļ, ka, tā kā alus nav iekļauts starp [EK] līguma I pielikumā norādītajiem “lauksaimniecības produktiem”, EKL 32. un 37. pants neesot atbilstošs tiesiskais pamats šīs regulas pieņemšanai.

48

Vispirms attiecībā uz alus pielīdzināšanu pārtikas produktam ir jākonstatē, ka minētajos Kopienas tiesību aktos nav definēts jēdziens “pārtikas produkts”. Tomēr nav nekāda pamata, lai alu neiekļautu šajā jēdzienā.

49

Pirmkārt, nav apstrīdams, ka alum piemīt pārtikas produkta īpašības vispārējā jēdziena “pārtika” izpratnē. Otrkārt, kā to arī pamatoti norādīja Vācijas valdība un Padome, alus ietilpst jēdziena “pārtikas produkts” definīcijā, kas paredzēta citā Kopienas tiesību aktā, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulas (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1. lpp.), 2. pantā.

50

Otrkārt, attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru EKL 32. un 37. pants neesot atbilstošs tiesiskais pamats Regulas Nr. 2081/92 pieņemšanai tādēļ, ka alus nav iekļauts starp [EK] līguma I pielikumā paredzētajiem “lauksaimniecības produktiem”, ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nolēmusi, ka tiesiskais regulējums, kas vērsts uz viena vai vairāku EKL 33. pantā paredzēto mērķu īstenošanu, ir jāpieņem uz EKL 37. panta pamata, pat ja tas, galvenokārt attiecoties uz [EK] līguma I pielikumā norādītajiem pārtikas produktiem, tomēr pakārtoti paredz konkrētus, tajā neiekļautus produktus (šajā ziņā skat. 1989. gada 16. novembra spriedumu lietā C-11/88 Komisija/Padome, Recueil, 3799. lpp., 15. punkts, un spriedumu lietā C-180/96 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, I-2265. lpp., 134. punkts).

51

Izskatāmajā lietā ir skaidrs, ka Regulas Nr. 2081/92, pirmkārt, galvenais mērķis, kā tas ir arī norādīts tās otrajā apsvērumā, ir EKL 33. pantā paredzēto mērķu īstenošana un, otrkārt, tā aptver galvenokārt [EK] līguma I pielikumā iekļautos produktus. Turklāt, lai gan ir tiesa, ka alus šajā pielikumā nav skaidri minēts, tomēr nemainīgs paliek tas, ka tajā ir minēta lielākā daļa no tā sastāvdaļām un ka tā iekļaušana Regulas Nr. 2081/92 piemērošanas jomā atbilst šīs regulas mērķim un it īpaši EKL 33. pantā paredzēto mērķu īstenošanai.

52

Tādējādi no šīs pirmā jautājuma daļas izvērtējuma neizriet nekas tāds, kas var ietekmēt Regulas Nr. 2081/92 spēkā esamību.

53

Ar šo apakšjautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 2081/92 17. pants ir spēkā neesošs, jo saistībā ar tajā aprakstīto procesu nav paredzētas nekādas tiesības celt iebildumus.

54

Vispirms ir jāatgādina, ka, lai gan Regulas Nr. 2081/92 17. panta 2. punktā ir skaidri noteikts, ka šīs regulas 7. pants nav piemērojams vienkāršotajā reģistrācijas procesā un attiecīgi minētā procesa ietvaros ir izslēgtas 7. panta 3. punktā tiesiski paredzētās trešo personu tiesības celt iebildumus, šī procesa ietvaros veiktās reģistrācijas nosacījums paredz arī, ka nosaukumiem ir jāatbilst šīs regulas pamata prasībām (skat. 1999. gada 16. marta spriedumu apvienotajās lietās C-289/96, C-293/96 un C-299/96 Dānija u.c./Komisija, saukta arī “Feta I”, Recueil, I-1541. lpp., 92. punkts).

55

Katrā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir lēmusi, ka Regulas Nr. 2081/92 17. pantam piemērojamā interpretācija nebūt nenozīmē, ka ieinteresētās trešās personas, kuras būtu uzskatījušas, ka nosaukuma reģistrācija aizskar to leģitīmās intereses, nevar tikt uzklausītas un nevar celt savus iebildumus dalībvalstī, kura lūdz šo reģistrāciju, tostarp atbilstoši tiesiskās aizsardzības principiem, kā tas izriet no Regulas Nr. 2081/92 sistēmas (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Carl Kühne u.c., 41. punkts).

56

Tādējādi šīs ieinteresētās trešās personas var arī minētās regulas 17. pantā paredzētā vienkāršotā procesa ietvaros celt savus iebildumus pret konkrēto reģistrācijas pieteikumu.

57

Valsts tiesu kompetencē ir lemt par nosaukuma reģistrācijas pieteikuma tiesiskumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 2081/92 17. pantu, ievērojot tādus pašus kontroles nosacījumus kā tie, kas attiecas uz jebkuru galīgu tiesību aktu, ko pieņēmusi tā pati valsts kompetentā iestāde un kas var radīt kaitējumu tādām trešo personu tiesībām, kas izriet no Kopienu tiesībām un līdz ar to atzīt par pieņemamām šajā sakarā celtās prasības, pat ja valsts procesuālajos tiesību aktos nav paredzēts līdzīgs gadījums (šajā sakarā skat. 1992. gada 3. decembra spriedumu lietā C-97/91 Oleificio Borelli/Komisija, Recueil, I-6313. lpp., 13. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Carl Kühne u.c., 58. punkts).

58

Katrā ziņā ir jānorāda, ka pamata lietā lielākā daļa iebildumu, ko Bavaria un Bavaria Italia izvirzīja savos apsvērumos procesā Tiesā, tika apspriesta Komitejā AĢIN “Bayerisches Bier” reģistrācijas procesa ietvaros, galvenokārt iebildumi par Nīderlandes kompetento iestāžu priekšlikumu.

59

Visbeidzot, nevar atbalstīt argumentu, saskaņā ar kuru vienkāršotā procesa atcelšana, kas tika veikta ar Regulu Nr. 692/2003, ņemot vērā šīs regulas trīspadsmitā apsvēruma saturu, nozīmē netiešu Regulas Nr. 2081/92 17. panta spēkā neesamības atzīšanu.

60

Faktiski, kā tas arī ir atgādināts minētajā apsvērumā, šajā pantā paredzētā vienkāršotā procesa mērķis Regulas Nr. 2081/92 sākotnējā versijā bija dalībvalstīs iepriekš pastāvošo aizsargāto vai pastāvīgi izmantojamo nosaukumu reģistrācija Kopienas līmenī. Attiecīgi šī procedūra bija paredzēta vienīgi kā pārejas pasākums.

61

Ņemot vērā iepriekš minēto, no šīs pirmā jautājuma daļas izvērtējuma neizriet nekas tāds, kas var ietekmēt Regulas Nr. 2081/92 spēkā esamību.

62

Ar šiem apakšjautājumiem, kas aplūkojami kopā, iesniedzējtiesa jautā, vai Regula Nr. 1347/2001 ir spēkā neesoša tādēļ, ka, pirmkārt, ne Vācijas valdība, ne Padome vai Komisija neesot pienācīgi izvērtējušas AĢIN “Bayerisches Bier” reģistrācijas nosacījumus, un, otrkārt, tādēļ, ka šī AĢIN reģistrācijas pieteikums, ņemot vērā vēlāk veiktos grozījumus, neesot bijis iesniegts savlaicīgi.

63

Pirmkārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka AĢIN “Bayerisches Bier” reģistrācijas procesā ne Vācijas valdība, ne Padome vai Komisija nav izpildījušas savu pienākumu pārbaudīt Regulā Nr. 2081/92 paredzētos nosacījumus.

64

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar Regulu Nr. 2081/92 izveidotajā sistēmā ir paredzēta kompetenču sadale starp attiecīgo dalībvalsti un Komisiju. Neatkarīgi no tā, vai reģistrāciju veic atbilstoši parastajam vai vienkāršotajam procesam, tā var notikt vienīgi tad, ja attiecīgā dalībvalsts ir iesniegusi reģistrācijas pieteikumu šajā sakarā un nosūtījusi reģistrācijai nepieciešamo specifikāciju un informāciju atbilstoši Regulas Nr. 2081/92 4. pantam (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Carl Kühne u.c., 50. un 51. punkts).

65

Pamatojoties uz Regulas Nr. 2081/92 5. panta 5. punktu, dalībvalstīm ir jāpārbauda, vai pieteikums, ko izskata parastā procesa kārtībā, ir pamatots, ņemot vērā šajā regulā paredzētos nosacījumus. Faktiski šajā normā ir paredzēts, ka dalībvalstij, kurai parastā procesa ietvaros ir iesniegts reģistrācijas pieteikums, ir jāpārbauda, vai šis pieteikums ir pamatots un, ja tā uzskata, ka Regulas Nr. 2081/92 prasības ir izpildītas, tas ir jānosūta Komisijai. Tāpat no Regulas Nr. 2081/92 6. panta 1. punkta izriet, ka Komisija, pirms uzsāk minētās regulas 6. panta 2.–4. punktā un 7. pantā paredzēto reģistrācijas procesu, veic vienīgi vienkāršu formālu izmeklēšanu, lai pārbaudītu, vai minētās prasības ir izpildītas. Vienkāršotā procesa ietvaros nav pamata piemērot citus principus (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Carl Kühne u.c., 52. punkts).

66

No tā izriet, ka Komisija var pieņemt lēmumu par nosaukuma kā AĢIN reģistrāciju vienīgi tad, ja attiecīgā dalībvalsts tai ir iesniegusi reģistrācijas pieteikumu šajā sakarā, un ka tādu pieteikumu var iesniegt vienīgi tad, ja dalībvalsts ir pārbaudījusi, vai tas ir pamatots. Šī kompetenču sadales sistēma it īpaši ir izskaidrojama ar to, ka reģistrācija paredz pārbaudi, vai ir izpildīts konkrēts nosacījumu skaits, kam lielā mērā ir nepieciešamas padziļinātas zināšanas par konkrētajai dalībvalstij raksturīgajiem apstākļiem, kurus vislabāk var pārbaudīt šīs valsts kompetentās iestādes (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Carl Kühne u.c., 53. punkts).

67

Šīs dalīto kompetenču sistēmas ietvaros Komisijai pirms nosaukuma reģistrācijas pieprasītajā kategorijā it īpaši ir jāpārbauda, pirmkārt, vai reģistrācijas pieteikumam pievienotā specifikācija atbilst Regulas Nr. 2081/92 4. pantam, proti, ietver nepieciešamos elementus, un vai nerodas iespaids, ka šie elementi ir acīmredzami kļūdaini, un, otrkārt, vai, pamatojoties uz specifikācijā ietvertajiem elementiem, ir izpildītas Regulas Nr. 2081/92 2. panta 2. punkta a) vai b) apakšpunkta prasības (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Carl Kühne u.c., 54. punkts).

68

Tieši tāpat ir gadījumā, kad atbilstoši Regulas Nr. 2081/92 15. pantam Komisijas paredzētie pasākumi neatbilst ar šo pantu izveidotās komitejas atzinumam vai šāds atzinums nav sniegts un lēmumu par reģistrāciju pieņem Padome, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu.

69

Iesniedzējtiesas norādītie apstākļi ir jāizvērtē, ievērojot iepriekš minētos apsvērumus.

70

Vispirms ir jākonstatē, ka, lai gan Tiesas kompetencē ietilpst vērtējums par to, vai nosaukums, kas reģistrēts, pamatojoties uz Regulu Nr. 2081/92, atbilst šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem, minētās atbilstības pārbaude, ko uzsākušas valsts kompetentās tiesas, ir jāveic vienīgi valsts tiesām, kā tas arī ir atgādināts šī sprieduma 55. un 57. punktā.

71

Savukārt Tiesai ir jāpārbauda, vai Padome un Komisija ir pareizi veikušas savu pienākumu pārbaudīt Regulā Nr. 2081/92 paredzēto nosacījumu ievērošanu.

72

No izskatāmās lietas materiāliem izriet, ka Padome un Komisija ir pareizi veikušas savu pārbaudes pienākumu, jo norāde “Bayerisches Bier” tika reģistrēta vienīgi ilgstoša procesa rezultātā, kura laikā tika veiktas padziļinātas pārbaudes par to, vai minētā norāde atbilst Regulas Nr. 2081/92 prasībām. Līdz ar to iesniedzējtiesas izvirzītos iebildumus nevar apmierināt.

73

Otrkārt, iesniedzējtiesa apšauba Regulas Nr. 1347/2001 spēkā esamību tā iemesla dēļ, ka konkrētās AĢIN reģistrācija, ņemot vērā vēlāk veiktos grozījumus, neesot veikta savlaicīgi.

74

Vispirms ir jākonstatē, kā tas arī ir atgādināts šī sprieduma 20. punktā, ka Vācijas valdības reģistrācijas pieteikums tika nosūtīts Komisijai 1994. gada 20. janvārī un tātad pirms Regulas Nr. 2081/92 17. pantā paredzētā sešu mēnešu termiņa beigām.

75

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai, kā to uzskata iesniedzējtiesa, Regulas Nr. 1347/2001 spēkā esamību var apšaubīt tā iemesla dēļ, ka sākotnējais reģistrācijas pieteikums esot būtiski grozīts un tas esot noticis vairāku gadu garumā pēc sešu mēnešu termiņa beigām.

76

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka pretēji Regulas Nr. 2081/92 5. pantam, kurā ir skaidri paredzēts, ka parastā procesa kārtībā reģistrācijas pieteikumam tiek pievienota specifikācija, šīs pašas regulas 17. pantā ir paredzēts vienīgi, ka dalībvalstīm ir jāpaziņo Komisijai, “kurus no to likumīgi aizsargātajiem nosaukumiem vai — dalībvalstīs, kur nav aizsardzības sistēmas, — kurus pastāvīgi izmantotus nosaukumus tās vēlas reģistrēt saskaņā ar šo regulu”. Pastāvot šādiem apstākļiem, Regulas Nr. 2081/92 17. pantu nevar interpretēt kā tādu, kas nosaka dalībvalstīm pienākumu paziņot sešu mēnešu laikā specifikācijas un citu atbilstošo dokumentu galīgo redakciju tādējādi, ka visi sākotnēji iesniegtās specifikācijas grozījumi būtu veicami parastā procesa kārtībā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Carl Kühne u.c., 32. punkts).

77

Šādu Regulas Nr. 2081/92 17. panta interpretāciju turklāt nostiprina tas, ka Eiropas ziemeļu daļas dalībvalstīs vēsturiski nav bijis aizsargāto nosaukumu reģistra, jo to aizsardzību nodrošināja likumi, kas aizliedza tādas darbības, kuras var radīt sajaukšanas iespēju. Tikai tad, kad stājās spēkā Regula Nr. 2081/92, šīm dalībvalstīm kļuva nepieciešams izveidot pastāvošo nosaukumu sarakstu un noteikt, vai tie ir ACVN vai AĢIN. Būtu visai nereāli prasīt, lai šīs dalībvalstis sešu mēnešu laikā no Regulas Nr. 2081/92 spēkā stāšanās dienas iesniedz Komisijai visu reģistrācijas lēmuma pieņemšanai vajadzīgo informāciju un dokumentus, it īpaši ņemot vērā laiku, kas vajadzīgs, lai ieinteresētas personas valsts līmenī īstenotu savas procesuālās garantijas (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Carl Kühne u.c., 33. punkts).

78

Tādējādi ir jāsecina, ka tādā lietā kā pamata lieta sākotnējā reģistrācijas pieteikuma grozījumi pēc Regulas Nr. 2081/92 17. pantā paredzētā sešu mēnešu termiņa beigām nav pamats, lai vienkāršotā procesa piemērošanu atzītu par prettiesisku.

79

Ievērojot iepriekš minēto, no šīs pirmā jautājuma daļas izvērtējuma neizriet nekas tāds, kas var ietekmēt Regulas Nr. 1347/2001 spēkā esamību.

80

Ar šiem apakšjautājumiem, kas aplūkojami kopā, iesniedzējtiesa apšauba Regulas Nr. 1347/2001 spēkā esamību tā iemesla dēļ, ka AĢIN “Bayerisches Bier” reģistrācija neatbilstot virknei Regulā Nr. 2081/92 paredzēto pamata nosacījumu. Pirmkārt, konkrētais nosaukums neesot ne likumīgi aizsargāts, ne pastāvīgi izmantots Regulas Nr. 2081/92 17. panta 1. punkta izpratnē. Otrkārt, tas neatbilstot minētās regulas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem un faktiski esot “nosaukums, kas ir sugas vārds” šīs regulas 3. panta 1. punkta un 17. panta 2. punkta izpratnē. Treškārt, tas atbilstot Regulas Nr. 2081/92 14. panta 3. punktā paredzētajam gadījumam.

81

Vispirms ir jāatgādina, ka, pirmkārt, Kopienu likumdevējam kopējās lauksaimniecības politikas jomā ir plaša rīcības brīvība, kas atbilst poliskajai atbildībai, ko tam piešķir EKL 34.–37. pants, un ka Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka šajā jomā pieņemtā pasākuma tiesiskumu var ietekmēt vienīgi šāda pasākuma acīmredzamā neatbilstība mērķim, ko cenšas īstenot kompetentā iestāde (skat. 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C-280/93 Vācija/Padome, Recueil, I-4973. lpp., 89. un 90. punkts, kā arī 1994. gada 13. decembra spriedumu lietā C-306/93 SMW Winzersekt, Recueil, I-5555. lpp., 21. punkts).

82

Līdz ar to Tiesas kontrolei ir jāaprobežojas ar pārbaudi, vai, pieņemot konkrēto pasākumu, nav pieļauta acīmredzama kļūda vai pilnvaru pārsniegšana, vai attiecīgā iestāde nav acīmredzami pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas (skat. 2001. gada 12. jūlija spriedumu lietā C-189/01 Jippes u.c., Recueil, I-5689. lpp., 80. punkts; spriedumu lietā C-304/01 Spānija/Komisija, Krājums, I-7655. lpp., 23. punkts, kā arī spriedumu lietā C-535/03 Unitymark un North Sea Fishermen’s Organisation, Krājums, I-2689. lpp., 55. punkts).

83

Otrkārt, ir jānorāda, ka Kopienu iestādēm, kad tās izskata reģistrācijas pieteikumu, pamatojoties uz Regulu Nr. 2081/92, ir jāveic sarežģīts ekonomiskās un sociālās situācijas izvērtējums.

84

Gadījumos, kad Padomei vai Komisijai, īstenojot Kopienas lauksaimniecības politiku, ir jāizvērtē sarežģīta ekonomiskā vai sociālā situācija, tām piešķirtā rīcības brīvība attiecas ne tikai uz pieņemamo pasākumu raksturu un apjomu, bet zināmā mērā arī uz pamata faktu konstatāciju šajā sakarā. Šajā kontekstā Padome vai Komisija attiecīgā gadījumā var pamatoties uz vispārējām faktu konstatācijām (šajā sakarā skat. 1996. gada 29. februāra spriedumu lietā C-122/94 Komisija/Padome, Recueil, I-8881. lpp., 18. punkts; spriedumu lietā C-4/96 NIFPO un Northern Ireland Fishermen’s Federation, Recueil, I-681. lpp., 41. un 42. punkts; spriedumu lietā C-179/95 Spānija/Padome, Recueil, I-6475. lpp., 29. punkts, kā arī spriedumu lietā C-120/99 Itālija/Padome, Recueil, I-7997. lpp., 44. punkts).

85

Iesniedzējtiesas izvirzīto jautājumu pamatotība ir jāizvērtē, ievērojot iepriekš minētos apsvērumus.

86

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Regulas Nr. 2081/92 17. panta 1. punktā paredzētais reģistrācijas process nebija piemērojams attiecībā uz nosaukumu “Bayerisches Bier” tādēļ, ka šis nosaukums nebija ne “likumīgi aizsargāts”, ne “pastāvīgi izmantots” minētās normas izpratnē.

87

Šajā sakarā ir jākonstatē, ka minētais vērtējums attiecas uz pārbaudēm, kas pirms reģistrācijas pieteikuma nosūtīšanas Komisijai ir jāveic valsts kompetentajām iestādēm un kas attiecīgā gadījumā ir pakļautas valsts tiesu kontrolei (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Carl Kühne u.c., 60. punkts).

88

Faktiski, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 66. punktā, pārbaudei par to, vai nosaukums “Bayerisches Bier” bija likumīgi aizsargāts vai pastāvīgi izmantots, lielā mērā ir nepieciešamas padziļinātas zināšanas par konkrētajai dalībvalstij raksturīgajiem apstākļiem, kurus vislabāk var pārbaudīt šīs valsts kompetentās iestādes.

89

Pamata lietā, pirmkārt, šādu pārbaudi veica Vācijas iestādes un tās pamatotība netika apstrīdēta valsts tiesā.

90

Otrkārt, šī sprieduma 18. punktā minēto piecu divpusējo līgumu, kuru mērķis ir aizsargāt nosaukumu “Bayerisches Bier”, esamība kopā ar citiem lietas materiālos esošajiem faktiem, it īpaši vairākām etiķetēm un publikācijām, ļauj pamatoti spriest, ka minētais nosaukums bija likumīgi aizsargāts vai vismaz pastāvīgi izmantots. Ņemot vērā, ka Vācijas iestāžu veiktajā vērtējumā nešķiet pieļauta acīmredzama kļūda, Padome vai Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka konkrētā AĢIN atbilst Regulas Nr. 2081/92 17. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem reģistrācijai vienkāršotā procesa kārtībā.

91

Līdz ar to ir pamats secināt, ka Regulas Nr. 2081/92 17. panta 1. punkta nosacījumu pārbaudē nav konstatēts nekas tāds, kas var ietekmēt Regulas Nr. 1347/2001 spēkā esamību.

92

Iesniedzējtiesa pauž šaubas par to, vai nosaukums “Bayerisches Bier” atbilst Regulas Nr. 2081/92 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta nosacījumiem tā iemesla dēļ, ka, pirmkārt, šķietami nav tiešas saiknes starp Bavārijas izcelsmes alu un īpašo kvalitāti, reputāciju vai citām īpašībām, kas ir saistītas ar šo izcelsmi un, otrkārt, tādēļ, ka šis gadījums neatbilst izņēmuma gadījumam, kas pamatotu valsts nosaukuma reģistrāciju. Turklāt tā jautā, vai šis nosaukums patiesībā nav “nosaukums, kas ir sugas vārds” Regulas Nr. 2081/92 3. panta 1. punkta un 17. panta 2. punkta izpratnē.

93

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka minēto nosacījumu izvērtējumam lielā mērā ir nepieciešamas padziļinātas zināšanas par konkrētajai dalībvalstij raksturīgajiem apstākļiem, kurus vislabāk var pārbaudīt šīs valsts kompetentās iestādes, un ka šis izvērtējums ietver arī pārbaudes, kas pirms reģistrācijas pieteikuma nosūtīšanas Komisijai ir jāveic minētajām iestādēm un kas attiecīgā gadījumā ir pakļautas valsts tiesu kontrolei. Tāpat ir jānorāda, ka pamata lietā Vācijas iestādes veica šādu pārbaudi un ka tās pamatotība netika apstrīdēta valsts tiesā.

94

Attiecībā uz Regulas Nr. 2081/92 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu ir svarīgi vispirms norādīt, ka no šīs normas teksta, kā arī šīs regulas jēgas izriet, ka jēdziens “valsts” nozīmē vai nu dalībvalsti, vai trešo valsti. Tā kā Bavārija ir valsts sastāvā ietilpstoša vienība, pamata lietā pat neradās jautājums par to, vai runa ir par “izņēmuma gadījumu” šīs normas izpratnē.

95

Runājot par minētajā normā paredzēto tiešo saikni, ir jānorāda, ka nosaukuma “Bayerisches Bier” kā AĢIN reģistrācija it īpaši ir pamatota, kā to arī tiesas sēdē uzsvēra Padome un Komisija, ar šādu saikni starp reputāciju un alus Bavārijas izcelsmi.

96

Šādu Kopienu iestāžu secinājumu nevar atspēkot ar iesniedzējtiesas un Bavaria un Bavaria Italia izvirzīto argumentu, ka gan 1516. gadā noteiktais Likums par alus tīrību (“Reinheitsgebot”), gan tradicionālā brūvēšanas metode ar fermentāciju, kas abi radušies Bavārijā, esot izplatījušies attiecīgi šādi: likums — Vācijā no 1906. gada un metode — visā pasaulē 19. gadsimtā.

97

Faktiski ir jānorāda, ka AĢIN “Bayerisches Bier” reģistrācija nebija pamatota ne ar tīrību, ne tradicionālo brūvēšanas metodi ar fermentāciju pašām par sevi. Kā tas arī ir atgādināts šī sprieduma 95. punktā, noteicošā drīzāk bija Bavārijas izcelsmes alus reputācija.

98

Protams, “Reinheitsgebot” un tradicionālās metodes ar fermentāciju nopelni attiecībā uz šo reputāciju nerada nekādas šaubas. Tomēr nevar saprātīgi apgalvot, ka šī reputācija var pazust tikai tā iemesla dēļ vien, ka “Reinheitsgebot” sāka piemērot pārējā Vācijas teritorijas daļā kopš 1906. gada, vai arī tādēļ, ka 19. gadsimtā minētā tradicionālā metode izplatījās citas valstīs. Turklāt šādas detaļas gluži pretēji norāda uz Bavārijas alus reputāciju, kam bija izšķirošā ietekme gan uz Likuma par alus tīrību, gan uz tā brūvēšanas metodes izplatību, un attiecīgi tās drīzāk ir norādes, kas ļauj pamatot to, ka pastāv vai vismaz pastāvēja tiešā saikne starp Bavāriju un tās alus reputāciju.

99

Līdz ar to šādas saiknes konstatēšanu starp Bavārijas alu un tā ģeogrāfisko izcelsmi nevar uzskatīt par acīmredzami neatbilstošu to faktisko apstākļu dēļ, kurus norādīja iesniedzējtiesa, kā arī Bavaria un Bavaria Italia.

100

Patiesībā šie faktiskie apstākļi drīzāk attiecas uz argumentu, saskaņā ar kuru nosaukums “Bayerisches Bier” esot “nosaukums, kas ir sugas vārds” Regulas Nr. 2081/92 3. panta 1. punkta un 17. panta 2. punkta izpratnē, un līdz ar to nevarot tikt reģistrēts. Ņemot vērā tikko izklāstīto, it īpaši ir jānoskaidro, vai konkrētais nosaukums bija kļuvis par sugas vārdu reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī.

101

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, izvērtējot, vai nosaukums ir sugas vārds, saskaņā ar Regulas Nr. 2081/92 3. panta 1. punktu, ir jāņem vērā gan attiecīgā produkta ražošanas vieta tajā dalībvalstī, kas ir reģistrējusi attiecīgo nosaukumu, gan ārpus tās; šī produkta patēriņš un veids, kādā patērētāji uztver šo nosaukumu minētajā dalībvalstī un ārpus tās; tas, vai ir īpašas valsts tiesību normas attiecībā uz minēto produktu, kā arī veids, kā šis nosaukums ir ticis izmantots Kopienu tiesībās (skat. 2008. gada 26. februāra spriedumu lietā C-132/05 Komisija/Vācija, Krājums, I-957. lpp., 53. punkts).

102

Iesniedzējtiesa, kā arī Bavaria un Bavaria Italia uzskata, ka nosaukuma “Bayerisches Bier” vispārināšanu pierāda, pirmkārt, vārda “Bayerisches” vai tā tulkojumu kā sinonīmu izmantošana vārdam “alus” vismaz trīs dalībvalstīs (Dānijā, Zviedrijā un Somijā), kā arī senajai Bavārijas brūvēšanas metodei ar fermentāciju komercsabiedrību nosaukumos, preču zīmēs un etiķetēs visā pasaulē, tostarp Vācijā.

103

Šādu iebildumu vēl jo vairāk nevar apmierināt pamata lietā.

104

Pirmkārt, attiecībā uz nosaukuma “Bayerisches” vai tā tulkojumu kā sinonīmu izmantošanu vārdam “alus” ir jāatgādina, ka Komisija lūdza dalībvalstīm papildu informāciju šajā sakarā un ka šī informācija, tāpat kā Regulas Nr. 1347/2001 piektais apsvērums, pierāda, ka minētais nosaukums nav kļuvis par sugas vārdu Kopienas teritorijā, lai gan ir norādes par to, ka šī nosaukuma tulkojums dāņu valodā tikko esot kļuvis par sinonīmu vārdam “alus” un līdz ar to par vispārēju vārdu.

105

Otrkārt, apstāklis, ka tirgū eksistē komercsabiedrību preču zīmes un etiķetes ar vārdu “Bayerisches” vai tā tulkojumu, kas ir kā sinonīmi senās Bavārijas metodei ar fermentāciju, vēl jo vairāk neļauj secināt, ka konkrētais nosaukums bija kļuvis par sugas vārdu reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī.

106

Turklāt viens no AĢIN reģistrācijas mērķiem atbilstoši Regulai Nr. 2081/92 ir nepieļaut, ka trešās personas nelikumīgi izmanto nosaukumu, lai gūtu labumu no tā iegūtās reputācijas, kā arī nepieļaut tās zudumu šī vārda vulgarizēšanas dēļ vispārējas lietošanas rezultātā, kam nav saiknes ne ar tā ģeogrāfisko izcelsmi, ne ar noteiktu kvalitāti vai citu īpašību, kas attiecināma uz minēto izcelsmi un pamato reģistrāciju.

107

Tādēļ attiecībā uz AĢIN nosaukums kļūst par sugas vārdu vienīgi tad, ja ir zudusi tiešā saikne starp produkta ģeogrāfisko izcelsmi, no vienas puses, un šī produkta noteiktu kvalitāti, reputāciju vai citu tā īpašību, kas attiecināma uz minēto izcelsmi, no otras puses, un ja šis nosaukums spēj vienīgi aprakstīt produkta veidu vai tipu.

108

Izskatāmajā lietā Kopienu iestādes konstatēja, ka AĢIN “Bayerisches Bier” nav kļuvis par sugas vārdu un līdz ar to, ka pastāvošā tiešā saikne starp Bavārijas alus reputāciju un tā ģeogrāfisko izcelsmi nav zudusi, un ka šādu konstatējumu nevar uzskatīt par acīmredzami neatbilstošu tikai tā iemesla dēļ vien, ka tirgū eksistē komercsabiedrību preču zīmes un etiķetes ar vārdu “Bayerisches” vai tā tulkojumu, kas ir kā sinonīmi senās Bavārijas metodei ar fermentāciju.

109

Turklāt tas, ka laika posmā starp 1960. un 1970. gadu eksistēja kolektīvās preču zīmes “Bayrisch Bier” un “Bayrisches Bier”, kā arī piecas atšķirīgas divpusējās vienošanās, kuru mērķis ir nosaukuma “Bayerisches Bier” kā ģeogrāfiskā nosaukuma aizsardzība, drīzāk pierāda to, ka šim nosaukumam nav sugas vārda raksturs.

110

Ievērojot iepriekš minēto, ir pamats secināt, ka Padome, pieņemot Regulu Nr. 1347/2001, pamatoti uzskatīja, ka nosaukums “Bayerisches Bier” atbilst Regulas Nr. 2081/92 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta nosacījumiem un ka tas nav “nosaukums, kas ir sugas vārds” iepriekš minētās regulas 3. panta 1. punkta un 17. panta 2. punkta izpratnē.

111

Iesniedzējtiesa jautā, vai nosaukuma “Bayerisches Bier” reģistrācijas pieteikums nebūtu noraidāms atbilstoši Regulas Nr. 2081/92 14. panta 3. punktam tādēļ, ka, ņemot vērā preču zīmju, kas ietver vārdu “Bavaria”, reputāciju, slavu un izmantošanas ilgumu, šis nosaukums esot tāds, kas patērētājam var radīt sajaukšanas iespēju attiecībā uz produkta patieso identitāti.

112

Šajā sakarā no Regulas Nr. 1347/2001 trešā apsvēruma izriet, ka Padome konstatēja, ka, ņemot vērā pieejamos faktus un informāciju, nosaukuma “Bayerisches Bier” reģistrācija nevarētu maldināt patērētājus par produkta patieso identitāti un ka šī iemesla dēļ minētā ģeogrāfiskās izcelsmes norāde un preču zīme “Bavaria” nerada Regulas Nr. 2081/92 14. panta 3. punktā paredzēto situāciju.

113

Pirmkārt, Padomes konstatējums nešķiet esam acīmredzami neatbilstošs un, otrkārt, ne iesniedzējtiesa, ne Bavaria un Bavaria Italia nav izvirzījušas argumentus ar mērķi apšaubīt šādu konstatējumu.

114

Pastāvot šādiem apstākļiem, ir jākonstatē, ka Padome, pieņemot Regulu Nr. 1347/2001, pamatoti uzskatīja, ka nosaukums “Bayerisches Bier” nerada Regulas Nr. 2081/92 14. panta 3. punktā paredzēto situāciju.

115

Līdz ar to ir pamats secināt, ka iesniedzējtiesas uzdotā pirmā jautājuma izvērtējums neatklāj neko tādu, kas var ietekmēt Regulas Nr. 1347/2001 spēkā esamību.

116

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai apstāklim, ka ar Regulas Nr. 1347/2001 1. pantu nosaukums “Bayerisches Bier” tika reģistrēts kā AĢIN un ka tās trešajā apsvērumā ir konstatēts, ka preču zīme “Bavaria” nerada situāciju, kas minēta Regulas Nr. 2081/92 14. panta 3. punktā, ir ietekme uz iepriekš pastāvošo preču zīmju, kas pieder trešām personām un kurās ir ietverts vārds “Bavaria”, spēkā esamību un to izmantošanas iespēju.

117

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 2081/92 14. pants īpaši regulē attiecības starp nosaukumiem, kas reģistrēti saskaņā ar šo regulu un preču zīmēm, atkarībā no dažādām minētajām situācijām paredzot konfliktu risināšanas noteikumus ar atšķirīgu apjomu, sekām un adresātiem.

118

Pirmkārt, Regulas Nr. 2081/92 14. panta 3. punktā ir paredzēta konflikta situācija starp ACVN vai AĢIN un pastāvošu preču zīmi gadījumā, kad konkrētais nosaukums, ņemot vērā preču zīmes reputāciju, slavu un izmantošanas laiku varētu maldināt patērētāju par produkta patieso identitāti. Sekas, kas rodas šāda konflikta gadījumā, ir nosaukuma reģistrācijas atteikums. Tātad tā ir norma, kas nozīmē iepriekšēju pārbaudi pirms ACVN vai AĢIN reģistrācijas, kas ir jāveic tostarp Kopienu iestādēm.

119

Otrkārt, Regulas Nr. 2081/92 14. panta 2. punktā ir paredzēta konflikta situācija starp reģistrētu ACVN vai AĢIN un pastāvošu preču zīmi gadījumā, kad šīs preču zīmes izmantošana atbilst Regulas Nr. 2081/92 13. pantā paredzētajām situācijām un kad preču zīme ir labticīgi reģistrēta pirms ACVN vai AĢIN reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas. Šajā gadījumā paredzētās sekas ir atļauja turpināt izmantošanu neatkarīgi no nosaukuma reģistrācijas, ja nav pamata attiecīgās preču zīmes nederīgumam vai atcelšanai, kas attiecīgi paredzēta Pirmās direktīvas 89/104 3. panta 1. punkta c) un g) apakšpunktā un 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā. Tātad tā ir norma, kas nozīmē izvērtējuma veikšanu pēc reģistrācijas, kura ir jāveic tostarp iestādēm un tiesām, kurām jāpiemēro attiecīgie noteikumi.

120

No minētās regulas 14. panta 3. punktā ietvertās analīzes izriet, ka tajā ir paredzēta vienīgi patērētāja maldīšanās iespēja attiecībā uz produkta patieso identitāti konkrētā nosaukuma reģistrācijas dēļ, pamatojoties uz reģistrējamā nosaukuma un pastāvošās preču zīmes izvērtējumu, ņemot vērā šīs preču zīmes reputāciju, slavu un izmantošanas laiku.

121

Savukārt no Regulas Nr. 2081/92 14. panta 2. punkta analīzes izriet, ka šī norma paredz, ka vispirms ir jānoskaidro, vai preču zīmes izmantošana atbilst šīs regulas 13. pantā paredzētajām situācijām, pēc tam — vai preču zīme tika labticīgi reģistrēta pirms nosaukuma reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma, un visbeidzot, ja nepieciešams, vai nav pamata preču zīmes spēkā neesamībai vai atcelšanai, kas attiecīgi paredzēta Pirmās direktīvas 89/104 3. panta 1. punkta c) un g) apakšpunktā, kā arī 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā.

122

Šī iepriekš minētā analīze tātad prasa faktu un valsts, Kopienas vai starptautisko tiesību aktu izvērtējumu, kas ir jāveic vienīgi valsts tiesai, attiecīgā gadījumā lūdzot sniegt EKL 234. pantā paredzēto prejudiciālo nolēmumu (šajā sakarā skat. 1999. gada 4. marta spriedumu lietā C-87/97 Consorzio per la tutela del formaggio Gorgonzola, Recueil, I-1301. lpp., 28., 35., 36., 42. un 43. punkts).

123

No tā izriet, ka Regulas Nr. 2081/92 14. panta 2. un 3. punktam katram ir atšķirīgi mērķi un uzdevumi un tie ir pakļauti atšķirīgiem nosacījumiem. Tādējādi apstāklis, ka ar Regulas Nr. 1347/2001 1. pantu nosaukums “Bayerisches Bier” tika reģistrēts kā AĢIN un ka tās trešajā apsvērumā ir konstatēts, ka preču zīme “Bavaria” nerada situāciju, kas minēta Regulas Nr. 2081/92 14. panta 3. punktā, nevar ietekmēt nosacījumu izvērtējumu, lai atļautu minētās preču zīmes un minētās AĢIN līdzāspastāvēšanu, kā tas ir paredzēts minētās regulas 14. panta 2. punktā.

124

It īpaši sajaukšanas iespējas neesamība patērētāja apziņā starp attiecīgo nosaukumu un agrāk pastāvošo preču zīmi Regulas Nr. 2081/92 14. panta 3. punkta izpratnē nenoliedz to, ka šīs preču zīmes izmantošana var radīt minētās regulas 13. panta 1. punktā paredzēto situāciju vai to, ka ir pamats attiecīgās preču zīmes spēkā neesamībai vai atcelšanai, kas attiecīgi paredzēta Pirmās direktīvas 89/104 3. panta 1. punkta c) un g) apakšpunktā, kā arī 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā. Turklāt minētā sajaukšanas iespējas neesamība arī nenozīmē, ka nav jāpārbauda, vai attiecīgā preču zīme tika labticīgi reģistrēta pirms ACVN vai AĢIN reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas.

125

Ievērojot iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regula Nr. 1347/2001 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nerada kaitējumu tādu iepriekš pastāvošu, trešām personām piederošu preču zīmju, kurās ir ietverts vārds “Bavaria” un kuras ir labticīgi reģistrētas pirms AĢIN “Bayerisches Bier” reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, spēkā esamībai un izmantošanas iespējai kādā no Regulas Nr. 2081/92 13. pantā paredzētajām situācijām, ar nosacījumu, ka nepastāv Pirmās direktīvas 89/104 3. panta 1. punkta c) un g) apakšpunktā, kā arī 12. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais pamats šo preču zīmju spēkā neesamībai vai atcelšanai.

126

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: