1

Ar savu apelācijas sūdzību Gordons [Gordon] lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2007. gada 7. februāra spriedumu lietā T-175/04 Gordon/Komisija (Krājumā vēl nav publicēts; turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”), ar ko tiesa, pirmkārt, nolēma sakarā ar intereses celt prasību neesamību izbeigt tiesvedību par prasību atcelt tiesību aktu, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs cēla par Eiropas Kopienu Komisijas 2003. gada 11. decembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar kuru noraidīta viņa sūdzība par 2003. gada 28. aprīļa lēmumu, ar kuru apstiprināts karjeras attīstības ziņojums (turpmāk tekstā — “KAZ”) par apelācijas sūdzības iesniedzēju periodā no 2001. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 31. decembrim, un, otrkārt, noraidīja kā nepieņemamu viņa prasību par kaitējuma, kas viņam esot nodarīts, atlīdzību.

2

Saskaņā ar Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumiem redakcijā, kas piemērojama attiecībā uz strīda faktu laiku (turpmāk tekstā — “Noteikumi”), 43. pantu par katra ierēdņa, izņemot A1 un A2 pakāpes ierēdņu, spējām, efektivitāti un uzvedību darbā vismaz reizi divos gados raksta periodisku ziņojumu, kā to noteikusi katra iestāde atbilstoši Noteikumu 110. pantam.

3

2002. gada 26. aprīlī Eiropas Kopienu Komisija pieņēma lēmumu par Noteikumu 43. panta vispārīgiem īstenošanas noteikumiem (turpmāk tekstā — “Vispārīgie īstenošanas noteikumi”). Šādi tika ieviesta jauna novērtēšanas sistēma. No šo Vispārīgo īstenošanas noteikumu 4. panta 1. punktā norādītajiem pārejas noteikumiem izriet, ka, pirmo reizi veicot novērtējumu saskaņā ar šo jauno sistēmu, tiek aptverts periods no 2001. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 31. decembrim.

4

Saskaņā ar Vispārīgo īstenošanas noteikumu 5. panta 3. punktu ierēdni principā paaugstina amatā, ja, pirmkārt, nopelnu punktu, kas atbilst KAZ ietvertajam novērtējumam, un, otrkārt, prioritātes punktu, kas piešķirti atbilstoši minēto Vispārīgo īstenošanas noteikumu 6., 7. un 9. pantam vienas vai vairāku paaugstināšanas procedūru laikā, summa pārsniedz “paaugstināšanas slieksni”.

5

Ierēdņu novērtēšanas procedūra, KAZ sagatavošana, kā arī tā apstrīdēšana ir galvenokārt regulētas Vispārīgo īstenošanas noteikumu 7. un 8. pantā.

6

Šo noteikumu 7. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “novērtējuma perioda beigās notiekošās formālās tikšanās laikā ar amatā esošo [ierēdni] novērtētājs pārbauda viņa efektivitāti, spējas, ko viņš ir pierādījis, un viņa uzvedību dienestā; viņš apspriež ar ierēdni viņa vajadzības apmācību jomā un viņa karjeras turpmāko attīstību [..]. Šī ikgadējā dialoga formālā īstenošana ir novērtētāja galvenais vadības uzdevums.”

7

Saskaņā ar minēto noteikumu 7. panta 5. punktu “[..] gadījumā, ja amatā esošais [ierēdnis] nav apmierināts ar ziņojuma saturu, viņš par to nekavējoši informē novērtētāju un izdara komentāriem paredzētajā iedaļā piezīmi par savu vēlēšanos tikties ar apstiprinātāju, izklāstot sava lūguma pamatojumu. Piecu darba dienu laikā apstiprinātājs organizē sarunu ar attiecīgo personu, lai panāktu vienošanos. Sarunas beigās viņš vai nu groza ziņojumu, vai to apstiprina un pēc tam vēlreiz nosūta attiecīgajai personai. Piecu darba dienu laikā šī persona paraksta/parafē ziņojumu pieņemšanai un nosūta novērtētājam, kurš to nekavējoši paraksta/parafē [..]”.

8

Šī paša 7. panta 6. punktā ir paredzēts, ka, “ja amatā esošais [ierēdnis] nav apmierināts ar novērtētāja lēmumu, viņš var tam lūgt piecu darba dienu laikā nodot [KAZ] izskatīšanai 8. pantā paredzētajai Apvienotajai novērtējumu komitejai”.

9

Vispārīgo īstenošanas noteikumu 8. panta 5. punktā ir paredzēts, ka, “lai gan komiteja nevar aizstāt novērtētājus saistībā ar attiecīgās personas darba vērtējumu, tā nodrošina, lai ziņojums tiktu sagatavots taisnīgi, objektīvi un atbilstoši parastajiem novērtēšanas noteikumiem. Tā arī pārbauda, vai ir pareizi ievērotas procedūras (attiecībā uz sarunu, termiņiem utt.). Šajā nolūkā tā veic apspriešanos, ko uzskata par lietderīgu”.

10

Šo noteikumu 8. panta 7. punktā ir norādīts, ka “Apvienotās novērtējumu komitejas atzinums, kas paziņots amatā esošajam [ierēdnim], kā arī novērtētājam un apstiprinātājam, tiek nodots apelācijas novērtētājam. Trīs darba dienu laikā minētais novērtētājs vai nu apstiprina ziņojumu, vai nu groza to pirms tā nodošanas attiecīgajai personai. Gadījumā, ja apelācijas novērtētājs neņem vērā ieteikumus, kas sniegti Apvienotās novērtējumu komitejas atzinumā, viņš norāda sava lēmuma pamatojumu. Ziņojuma kopija tiek nodota Apvienotajai novērtējumu komitejai. Tādējādi ziņojums tiek uzskatīts par galīgu”.

11

Noteikumu 53. pants ir formulēts šādi:

“Ierēdnis, attiecībā uz kuru Invaliditātes komiteja atklāj, ka viņam piemērojami 78. panta noteikumi, automātiski dodas pensijā tā mēneša pēdējā dienā, kurā iecēlējinstitūcija (turpmāk tekstā — “IIN”) atzīst viņa pastāvīgo nespēju veikt savus pienākumus.”

12

Noteikumu 78. pantā ir paredzēts:

“Ierēdnis VIII pielikuma 13. līdz 16. pantā paredzētajā veidā ir tiesīgs uz invaliditātes pensiju kopējas pastāvīgas invaliditātes gadījumā, kas neļauj viņam veikt savus pienākumus atbilstoši amatam savā karjeras grupā.

[..]”

13

Noteikumu VIII pielikumā ir paredzēti pensijas režīma noteikumi. Tā 3. sadaļas ar nosaukumu “Invaliditātes pensija” 13.–16. pants ir formulēti šādi:

“13. pants

Ievērojot 1. panta 1. punkta noteikumus, ierēdnis, kuram vēl nav 65 gadu un kuru laikā, kad tas iegūst pensijas tiesības, Invaliditātes komiteja atzīst par pilnīgi un pastāvīgi darba spējas zaudējušu, un invaliditātes dēļ tas nespēj veikt pienākumus viņa karjeras grupai atbilstošā amatā, un kuram tādēļ ir jāpārtrauc dienesta attiecības ar Kopienām, ir tiesīgs visu šādas darbnespējas laiku saņemt invaliditātes pensiju saskaņā ar Civildienesta noteikumu 78. pantu. Invaliditātes pensiju un izdienas pensiju nedrīkst maksāt vienlaikus.

14. pants

Tiesības saņemt invaliditātes pensiju ir no tā kalendārā mēneša pirmās dienas, kas seko pēc ierēdņa pensionēšanās saskaņā ar Civildienesta noteikumu 53. pantu.

Ja bijušais ierēdnis vairs neatbilst prasībām pensijas saņemšanai, tad tas jāatjauno viņa karjeras grupai atbilstošā pirmajā amata vietā, kas atbrīvojas viņa kategorijā vai dienestā, ar nosacījumu, ka ierēdnis atbilst tāda amata prasībām. Ja ierēdnis no piedāvātā amata atsakās, tad tam saglabājas darbā atjaunošanas tiesības līdz laikam, kad atbrīvojas cits viņa grupai atbilstošs amats attiecīgajā kategorijā vai dienestā, ievērojot iepriekš minēto noteikumu; ja ierēdnis no piedāvātā amata atsakās otrreiz, tad viņu var lūgt iesniegt iesniegumu par atbrīvošanu no amata; tādā gadījumā piemēro VIII pielikuma 16. pantu.

Ja bijušais ierēdnis, kas saņem invaliditātes pensiju, nomirst, tiesības uz pensiju izbeidzas tā kalendārā mēneša beigās, kurā iestājusies nāve.

15. pants

Kamēr bijušais ierēdnis, kas saņem invaliditātes pensiju, nav sasniedzis 60 gadu vecumu, iestāde var tam pieprasīt veikt periodiskas ārsta apskates, lai noskaidrotu, vai viņš joprojām atbilst pensijas saņemšanai noteiktajām prasībām.

16. pants

Ja bijušais ierēdnis, kurš saņēmis invaliditātes pensiju, tiek atjaunots darbā viņa iestādē vai kādā citā Kopienu iestādē, laiks, kurā viņš saņēma invaliditātes pensiju, tiek ņemts vērā, aprēķinot izdienas pensiju, par to nemaksājot savu attiecīgo iemaksu daļu.”

14

Fakti, kam ir nozīme lietā, pārsūdzētā sprieduma 7.–12. punktā ir aprakstīti šādi:

15

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 7. maijā, apelācijas sūdzības iesniedzējs (prasītājs) cēla prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu un par zaudējumu atlīdzību.

16

2005. gada 1. martā Komisija lūdza Pirmās instances tiesu izbeigt tiesvedību attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja prasību atcelt [apstrīdēto lēmumu] viņa pensionēšanas dēļ, apgalvojot, ka ierēdnis, kas ir pensionēts pilnīgas pastāvīgas invaliditātes dēļ, uzskatāms par tādu, kam vispār nav intereses celt prasību par viņu sagatavoto KAZ, jo saskaņā ar judikatūru minētā KAZ vienīgais mērķis ir būt par pamatu nākotnē pieņemamajiem lēmumiem attiecībā uz viņa karjeru. Tāpat tā apstrīdēja prasījuma par zaudējumu atlīdzību pieņemamību. Ar Pirmās instances tiesas 2005. gada 10. jūnija rīkojumu prasība izbeigt tiesvedību tika apvienota ar prasības izskatīšanu pēc būtības un tika atlikta lēmuma pieņemšana par tiesvedības izdevumiem.

17

Ar pārsūdzēto spriedumu Pirmās instances tiesa lēma par prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, kā arī par prasītāja zaudējumu atlīdzību un visbeidzot par prasītāja lūgtajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem.

18

Pirmās instances tiesa nolēma izbeigt tiesvedību par prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, pamatojot to ar šādiem argumentiem, kas izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 27.–39. punktā:

19

Pirmās instances tiesa noraidīja prasību par zaudējumu atlīdzību kā nepieņemamu, motivējot to ar šādiem argumentiem, kas izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 42.–45. punktā:

20

Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka prasītāja lūgumam, lai Komisija iesniegtu dažādus dokumentus, proti, Apvienotās novērtējumu komitejas sanāksmju protokolus, divus vislabvēlīgākos un divus visnelabvēlīgākos KAZ attiecībā uz viņa struktūrvienības ierēdņiem par periodu no 2001. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 31. decembrim, kā arī dokumentu, kurā ir norādītas tulkošanas struktūrvienību oficiālās kvantitatīvās normas minētajā periodā, nav nekādas nozīmes lietas iznākumā un tādēļ tas ir jānoraida.

21

Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesu:

22

Komisija lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Par apelācijas sūdzību

23

Pamatojot savu apelācijas sūdzību, apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza četrus pamatus. Pirmie trīs pamati, uz kuriem balstās šī sūdzība, ir vērsti pret Pirmās instances tiesas lēmumu attiecībā uz prasību atcelt tiesību aktu, ceturtais pamats ir vērsts pret Pirmās instances tiesas lēmumu attiecībā uz prasību par zaudējumu atlīdzību.

24

Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā, ciktāl Pirmās instances tiesa uzskatīja, pirmkārt, ka attiecīgajam ierēdnim ir interese saistībā ar KAZ tikai tad, ja viņam vēl ir jāveido karjera, otrkārt, ka pilnīga pastāvīga invaliditāte ir līdzvērtīga dienesta attiecību izbeigšanai un, treškārt, ka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā arodslimības gadījumā nedod tiesības celt prasību par apstrīdēto lēmumu

25

Pirmkārt, viņš uzsver, ka Pirmās instances tiesa pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, neņemot vērā precīzo funkciju, ko pilda KAZ.

26

Apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka judikatūrai, uz ko Pirmās instances tiesa balstījās pārsūdzētā sprieduma 28. punktā, vairs nav nozīmes, ciktāl tā attiecas uz agrāko novērtēšanas sistēmu, kas bija spēkā pirms 2003. gada un saskaņā ar kuru novērtējuma ziņojumam ir vienīgi papildu nozīme saistībā ar paaugstināšanu amatā. Šābrīža novērtēšanas sistēma ietverot aritmētisku saikni ar paaugstināšanu amatā vai atvaļināšanu un rīcības brīvību, kas ir daudz nozīmīgāka, lai paātrinātu vai padarītu lēnāku karjeras attīstību. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šīs jaunās sistēmas ietvaros dokumentu, kam ir būtiskas objektīvas sekas, nevar kvalificēt kā “iekšējo” dokumentu. Turklāt ierēdņa lomu novērtēšanas procesā nevar klasificēt otršķirīgā līmenī salīdzinājumā ar administrācijas lomu.

27

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs uzsver, ka Pirmās instances tiesa pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, kļūdoties attiecībā uz invaliditātes sekām. Pirmās instances tiesa esot interpretējusi invaliditāti kā galīgu stāvokli. No Noteikumu VIII pielikuma 14. panta skaidri izrietot, ka invaliditāte ir atgriezenisks stāvoklis, kas turklāt atspoguļojot praksi, saskaņā ar kuru invaliditātes gadījumus reizi divos gados parasti no jauna izvērtē Komisijas medicīnas dienests.

28

Tāpat apelācijas sūdzības iesniedzējs uzsver, ka, lai gan 2005. gada 15. februārī pieņemtais lēmums par viņa pensionēšanos sakarā ar invaliditāti ir pieņemts uz diviem gadiem, [lēmuma] atjaunošana, ko 2007. gadā veica Komisijas medicīnas dienests, ir ierobežota ar viena gada termiņu, kas pierādot to, ka viņa atjaunošana darbā nav vienkārši hipotētiska, tādējādi viņam esot radusies un pastāvoša interese attiecībā uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

29

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa neņēma vērā iedarbību, kas ir vispārējam principam par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

30

Apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka izskatāmajā lietā mediķi nav izslēguši hipotēzi, saskaņā ar kuru viņu skārušo invaliditāti esot izraisījusi arodslimība. Tomēr invaliditātes komisija esot izvēlējusies uzklausīt kompetento iestāžu atzinumu jeb, kā uzskata apelācijas sūdzības iesniedzējs, Pirmās instances tiesas viedokli, pirms lemt par šo jautājumu. Tas, ka Pirmās instances tiesa nelēma par lietas būtību, nozīmējot, ka gan no apelācijas sūdzības iesniedzēja, gan no Komisijas medicīnas dienesta, gan arī no Invaliditātes komisijas viedokļa situācija ir bloķēta.

31

Lēmums jautājumā par to, vai invaliditāti izraisīja arodslimība, nosakot veidus, kādā apelācijas sūdzības iesniedzējs varētu atjaunoties savā amatā vai pretējā gadījumā savā invaliditātes pensijas līmenī. Šajos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzējs uzsver, ka nevarot piekrist tam, ka viņa interese celt prasību ir vienkārši hipotētiska un ka par šo jautājumu būtu jālemj vienīgi viņa atjaunošanas darbā gadījumā.

32

Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzsver, ka, ņemot vērā to, ka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir pamattiesības, tiesību normas un tiesību apstākļus konkrētajā lietā nevar interpretēt un piemērot sašaurināti.

33

Attiecībā uz pirmo pamatu Komisija apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu, saskaņā ar kuru Pirmās instances tiesas argumentācijai pārsūdzētā sprieduma 28. punktā neesot nozīmes, jo tā vairāk pamatojas uz novērtēšanas sistēmu, kas bija piemērojama līdz 2003. gadam, nevis uz pašreiz spēkā esošo sistēmu.

34

Komisija pakārtoti norāda, ka konkrētais KAZ attiecas uz periodu pirms 2003. gada, proti, uz periodu laika posmā starp 2001. gada 1. jūliju un 2002. gada 31. decembri. Tādēļ tā pieņem, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs drīzāk norāda uz novērtēšanas sistēmu, kas ieviesta no 2001. gada jūlija.

35

Komisija uzsver, ka vienmēr ir pastāvējusi saikne starp ierēdņu novērtēšanu un viņu paaugstināšanu amatā. Tā tas esot arī šajā gadījumā tāpēc, ka jauno Noteikumu atbilstošās normas, kas pieņemtas 2004. gadā, joprojām ir ietvertas sadaļā ar nosaukumu “Ziņojumi [novērtēšana], izvirzīšana augstākam līmenim un paaugstināšana amatā”. Komisija uzskata, ka novērtējuma ziņojumam nebūtu jēgas, ja nepastāvētu saikne starp ierēdņu novērtēšanu un paaugstināšanu amatā. Tā uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nav izvirzījis nevienu nopietnu argumentu, ne arī norādījis uz kādu iespējamu būtisku tiesību normu grozījumu, ne arī norādījis uz kādu jaunu virzību judikatūrā, lai pamatotu savu viedokli.

36

Attiecībā uz otro pamatu saistībā ar sekām, kādas ir lēmumam par pensionēšanos invaliditātes dēļ, Komisija uzsver, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs pamatojas vienīgi uz Noteikumu VIII pielikuma 14. pantu, neveicot nekādu norādi uz Noteikumu 53. un 78. pantu. Kā tas izriet arī no pārsūdzēta sprieduma, minēto 14. pantu nevar aplūkot izolēti. Noteikumos ir iezīmēta skaidra atšķirība starp pagaidu invaliditāti (59. pants), no vienas puses, un pastāvīgu invaliditāti (53. pants), no otras puses. Pagaidu invaliditāte piešķir tiesības uz slimības atvaļinājumu, turpretim pastāvīgas invaliditātes rezultātā attiecīgais ierēdnis tiek pensionēts.

37

Komisija uzskata, ka faktam, ka medicīniskais dienests atjaunoja savu lēmumu attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja invaliditāti uz viena, nevis uz divu gadu periodu, nav nozīmes, lai izvērtētu invaliditātes nozīmi. Intervālus starp medicīniskajām pārbaudēm nevar uzskatīt par kritēriju, lai noteiktu, vai ierēdnim ir pagaidu vai pastāvīgā invaliditāte. Gadījumā, ja invaliditāte attiecas uz Noteikumu 78. pantu, tā esot uzskatāma par pastāvīgu. Turklāt neatkarīgi no Noteikumu VIII pielikuma 14. panta invaliditāte esot uzskatāma par pastāvīgu tik ilgi, kamēr tā pastāv.

38

Attiecībā uz trešo pamatu par tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā neņemšanu vērā Komisija uzsver, ka šis pamats balstās uz kļūdainu pieņēmumu. Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvotajam Pirmās instances tiesai neesot jālemj par invaliditātes cēloni, kas ir konstatēts. Komisija apgalvo, ka tas ir medicīniska rakstura jautājums, kas ietilpst medicīnas iestādes kompetencē, proti, vai nu IIN ārsta vai medicīniskās komisijas kompetencē atbilstoši 19. un turpmākajiem pantiem par to, kā piemērojams Noteikumu 73. pants. No tā izrietot, ka laikā, kad Invaliditātes komiteja ir apturējusi savu lēmumu par šīs invaliditātes cēloni, gaidot “kompetentu iestāžu” atzinumu, šī komiteja pamatojoties uz medicīnas iestāžu atzinumu, nevis uz pārsūdzēto spriedumu.

39

Komisija piebilst, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam vienmēr ir bijusi iespēja uzsākt procedūru, pamatojoties uz Noteikumu 73. pantu, lai noteiktu, vai minētās invaliditātes cēlonis ir arodslimība. Tādējādi viņam nekādi neesot bijusi liegta tiesību aizsardzība tiesā saistībā ar šo jautājumu.

40

Tāpat Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesa vēl jo vairāk nav liegusi apelācijas sūdzības iesniedzējam tiesību aizsardzību tiesā saistībā ar konkrēto KAZ, jo tā pilnībā nenoliedz iespēju, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam varētu būt interese apstrīdēt minēto KAZ gadījumā, ja viņš tiktu atjaunots darbā.

Tiesas vērtējums

41

Vispirms ir jāuzsver, ka Komisijai, tāpat kā visām Kopienu iestādēm, ir īpašs pienākums ievērot pārskatāmību attiecībā uz savu darbinieku novērtēšanu, izvirzīšanu augstākam līmenim un paaugstināšanu amatā; šīs pārskatāmības ievērošanu nodrošina Noteikumu 43. un 46. pantā paredzētā oficiālā procedūra.

42

Šajā ziņā KAZ ir būtisks dokuments, veicot iestādēs nodarbināto darbinieku novērtēšanu tādēļ, ka tas rada iespēju veikt ierēdņa spēju, efektivitātes un uzvedības darbā novērtēšanu, kā tas ir paredzēts Noteikumu 43. pantā. Šī ziņojuma sagatavošana notiek vismaz reizi divos gados, ievērojot noteikumus, ko katra iestāde pieņem atbilstoši Noteikumu 110. pantam.

43

Turklāt, kā to arī ir atzīmējis ģenerāladvokāts savu secinājumu 49. punktā, KAZ ir augstākstāvošu ierēdņu novērtējošs lēmums par to, kā novērtējamais ierēdnis ir pildījis tam uzticētos pienākumus, un par viņa uzvedību darbā konkrētajā periodā.

44

Ir jānorāda, pirmkārt, ka KAZ neatkarīgi no tā lietderības nākotnē ir rakstveida un oficiāls pierādījums par ierēdņa veikta darba kvalitāti. Šāds novērtējums nav vienkāršs konkrētajā periodā veikto pienākumu apraksts, bet tas ietver arī cilvēcisko īpašību, ko novērtējamā persona ir parādījusi savas profesionālās darbības veikšanā, vērtējumu.

45

Tādēļ katram ierēdnim ir tiesības uz to, ka viņa darbs tiek oficiāli atzīts, pamatojoties uz pareizi un taisnīgi sagatavotu novērtējumu. Līdz ar to atbilstoši tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ierēdnim katrā ziņā ir tiesības sagaidīt, ka tiek atzītas viņa tiesības apstrīdēt par viņu sagatavoto KAZ tā satura dēļ vai tādēļ, ka tas nav sagatavots saskaņā ar Noteikumos paredzētajām normām.

46

Otrkārt, lai gan ir tiesa, ka ierēdnis, attiecībā uz kuru Invaliditātes komiteja ir atzinusi, ka viņam ir pilnīga pastāvīga nespēja veikt savus pienākumus, tiek pensionēts saskaņā ar Noteikumu 53. un 78. pantu, šāda ierēdņa situācija atšķiras no ierēdņa situācijas, kurš ir sagaidījis pensijas vecumu, kurš ir atvaļinājies vai kurš ir atbrīvots no amata, jo runa ir par atgriezenisku situāciju.

47

Ierēdnis, kuru skārusi šāda invaliditāte, kādu dienu var atjaunoties savā amatā Kopienu iestādēs, ņemot vērā Noteikumu VIII pielikuma 16. pantu. Šajā sakarā Noteikumu 53. pantā ietvertais vispārējais noteikums ir aplūkojams kopā ar īpašajiem noteikumiem, kas ietverti VIII pielikuma 13.–15. pantā. Ierēdņa, kam ir atzīta invaliditāte, darbība ir vienīgi apturēta, jo viņa stāvokļa novērtējums iestādēs ir pakļauts nosacījumam par to, ka turpinās tie nosacījumi, kas pamato šo invaliditāti, ko var kontrolēt, veicot regulāras pārbaudes.

48

Izskatāmajā lietā tas, ka attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju ir īstenojušies visi nosacījumi, kas nepieciešami, lai pamatotu viņa automātisku pensionēšanos pilnīgas pastāvīgas invaliditātes dēļ atbilstoši Noteikumu VIII pielikuma 13. pantam, nav uzskatāms par galīgu. Minēto apstākli apstiprina fakts, ka Komisijas medicīniskais dienests, kam jāveic apelācijas sūdzības iesniedzēja invaliditātes stāvokļa pārbaude, 2007. gada 31. janvārī atjaunoja atzinumu par viņa invaliditāti papildus tikai uz vienu, nevis uz diviem gadiem, kā tas bija Invaliditātes komitejas sākotnējā 2005. gada 1. februāra lēmuma gadījumā. Tas pierāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja iespēja atjaunoties darbā nav vienkārši hipotētiska, bet ir pilnībā reāla.

49

Tā iemesla dēļ, ka ierēdnis, kam atzīta pilnīga pastāvīga invaliditāte, var atjaunoties darbā iestādēs, viņam ir tādas pašas tiesības kā aktīvā nodarbinātībā esošam ierēdnim uz to, ka viņa KAZ tiks sagatavots taisnīgi, objektīvi un atbilstoši parastajiem novērtēšanas noteikumiem.

50

Atjaunošanās darbā gadījumā KAZ būtu lietderīgs ierēdņa novērtēšanai savā dienestā vai Kopienu iestādēs. Tas būtu konkrēts un oficiāls viņa spēju un viņa pieredzes darbā iestādēs pierādījums, uz kuru viņš varētu atsaukties. Tāpat tas dotu iespēju augstākstāvošam lēmējam salīdzināt kandidātu nopelnus iespējamās paaugstināšanas amatā vai pārcelšanas gadījumā.

51

Līdz ar to ir jāuzskata, ka ierēdnis, kam, pamatojoties uz Noteikumu 53. un 78. pantu ir pilnīga pastāvīga invaliditāte, saglabā intereses apstrīdēt KAZ.

52

Tā iemesla dēļ, ka no atzinuma par Gordona pilnīgu pastāvīgu invaliditāti nevar secināt, ka viņš kādu dienu nevar atjaunoties darbā Kopienu iestādēs, nevar noliegt to, ka viņš var atsaukties uz konkrēto KAZ pēc viņa iespējamās atjaunošanās darbā šajās iestādēs.

53

Ievērojot visus šos apsvērumus, pirmie divi pamati ir jāatzīst par pamatotiem. Līdz ar to pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ daļā, kurā ir nolemts izbeigt tiesvedību prasībā par apstrīdēta lēmuma atcelšanu, nevērtējot trešo pamatu, kas nevar būt par iemeslu [apstrīdētā lēmuma] atcelšanai pārējā daļā.

54

Apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini atzina par nepieņemamu viņa prasību par zaudējumu atlīdzību, motivējot ar to, ka nebija precizēts kaitējuma veids un apmērs. Viņš norāda, ka atbilstoši Pirmās instances tiesas judikatūrai, kuru tā pati norādījusi pārsūdzētajā spriedumā, īpašos apstākļos prasības pieteikumā nav jāprecizē konkrēts kaitējuma apmērs un skaitliskā izteiksmē jānorāda lūgtā atlīdzinājuma apmērs.

55

Tāpat apelācijas sūdzības iesniedzējs uzsver, ka viņš nekad nav ne cerējis saņemt, ne lūdzis pieņemt lēmumu par kaitējumu, ja nav lēmuma par prasību atcelt tiesību aktu. Viņš paskaidro, ka savā replikas rakstā, kas iesniegts Pirmās instances tiesai, viņš skaidri saglabājis tiesības uzsākt jebkuru procesu, lai panāktu kaitējuma, kas radies, ņemot vērā spriedumu, ko bija gaidījis no Pirmās instances tiesas, atlīdzinājumu.

56

Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka, ievērojot īpašos apstākļus un situācijas sarežģītību, lēmums par kaitējumu būtu jāpieņem vienīgi pēc tam, kad Tiesa būtu lēmusi par prasību atcelt tiesību aktu.

57

Tomēr viņš jau ir uzsvēris, ka, ja Tiesa konstatēs, ka attiecībā uz viņu patiešām ir sagatavots netaisnīgs novērtējums, kā arī ka viņu skārusi būtiska netaisnība un ka šī iemesla dēļ viņa karjerai ir nodarīts nelabojams kaitējums, atlīdzinājums EUR 1,5 miljonu apmērā neesot pārmērīgs.

58

Komisija apgalvo, ka iespēja tikt atbrīvotam no pienākuma prasības pieteikumā precīzi norādīt konkrētu nodarītā kaitējuma apmēru ir izņēmums. No pārsūdzētā sprieduma 44. punkta izrietot, ka Pirmās instances tiesa ir uzskatījusi, ka šis izņēmums neattiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēja gadījumu. Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs procesā Pirmās instances tiesā nav norādījis, ka viņa gadījumā ir vismaz viens apstāklis, kas ļauj viņam atkāpties no vispārējās normas. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs savā apelācijas sūdzībā neesot norādījis, kādā veidā Pirmās instances tiesa esot kļūdījusies, piemērojot šo vispārējo normu. Komisija no tā secina, ka līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēja arguments rada iespēju izvirzīt jaunu iebildi par nepieņemamību tādēļ, ka nav sniegts apelācijas sūdzības iesniedzēja nostājas pamatojums.

59

Tāpat Komisija apstrīd argumentu, saskaņā ar kuru Pirmās instances tiesa neesot varējusi lemt par jautājumu saistībā ar kaitējumu tādēļ, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs esot darījis zināmu savu nodomu uzsākt vēlāk atsevišķu procesu, lai panāktu atlīdzību par šķietami nodarīto kaitējumu. Šis apgalvojums neesot pamatots ar lietas materiāliem procesā pirmajā instancē.

60

Ir jākonstatē, ka Pirmās instances tiesa noraidīja prasījumus par zaudējumu atlīdzību kā nepieņemamus, jo, pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējs tikai lūdza atlīdzināt zaudējumus, lai novērstu savai karjerai, veselībai un labsajūtai nodarīto kaitējumu, neizsakot skaitļos summu un nenorādot pietiekami precīzi apstākļus, kas ļautu noteikt šī kaitējuma apmēru, un, otrkārt, attiecībā uz morālo kaitējumu — papildus tam, ka pilnībā nav novērtēts šī kaitējuma apmērs, apelācijas sūdzības iesniedzējs nedeva Pirmās instances tiesai iespēju izvērtēt tā apmēru un veidu.

61

Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka, lai noskaidrotu, vai prasītājs ir pietiekami pamatojis apgalvoto zaudējumu apmēru, ir jāveic faktu vērtējums, kas neietilpst Tiesas kompetencē, kura veic vienīgi kontroli pār to, vai pārsūdzētajā spriedumā ir ievērotas tiesību normas (šajā sakarā skat. 1996. gada 15. februāra spriedumu lietā C-209/94 P Buralux u.c./Padome, Recueil, I-615. lpp., 21. punkts).

62

Tāpat, kā to arī ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 78. punktā, prasījums par summu EUR 1,5 miljonu apmērā kā atlīdzību gadījumā, ja Tiesa izskatītu lietu pēc būtības, ir jauns prasījums Tiesas reglamenta 113. panta nozīmē, kas ir atzīstams par nepieņemamu.

63

Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzība ir jānoraida kā nepieņemama daļā, kurā viņš apstrīd, ka Pirmās instances tiesa noraidīja viņa prasību par zaudējumu atlīdzību.

64

Atbilstoši Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam, ja Tiesa atceļ Pirmās instances tiesas nolēmumu, tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Tā tas ir attiecībā uz prasību par tiesību akta atcelšanu.

65

Apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz, pirmkārt, atcelt apstrīdēto lēmumu, ar kuru tika noraidīta viņa sūdzība par 2003. gada 28. aprīļa lēmumu, ar kuru apstiprināts KAZ, kas sagatavots attiecībā uz viņu par periodu no 2001. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 31. decembrim.

66

Pamatojot šo prasību, viņš izvirza trīs pamatus, no kuriem pirmais ir būtisku formas prasību un tiesību uz aizstāvību pārkāpums.

67

Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzējs uzsver, ka konkrētā KAZ iekšējā pārsūdzības procesā ir pieļauti vairāki pārkāpumi. Konkrētāk viņš apgalvo, ka šī procesa otrais posms, kurā Apvienotā novērtējumu komiteja veica minētā KAZ procesuālo un materiālo nosacījumu pārbaudi, nav noticis tiesiski.

68

Tādējādi šīs komitejas veiktā pārbaude esot aprobežojusies tikai ar procesuālo aspektu, neveicot pārbaudi pēc būtības. Tā kā neesot notikusi oficiālā tikšanās ar KAZ apstiprinātāju, minētā komiteja esot ieteikusi veikt šo tikšanos. Pēc tam, kad minētā tikšanās bija notikusi, apelācijas sūdzības iesniedzēja personas lieta neesot nosūtīta šai pašai komitejai, lai tā tādējādi varētu lemt, vai KAZ bija sagatavots taisnīgi, objektīvi un atbilstoši parastajiem novērtēšanas noteikumiem, kā tas ir paredzēts Vispārīgo īstenošanas noteikumu 8. panta 5. punktā.

69

Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šī nepilnība ir būtisks iekšējā pārsūdzības procesā pieļauts pārkāpums. Apvienotā novērtējumu komiteja sava sastāva dēļ esot vienīgā pārsūdzības institūcija, kurā personāla biedri, kas veic tādus pašus pienākumus kā apelācijas sūdzības iesniedzējs, varētu izskatīt viņa vērtējumu. Turklāt šīs komitejas atzinumam būtu liels spēks tāpēc, ka gadījumā, ja apelācijas apstiprinātājs atteiktos ievērot šo atzinumu, viņam savs lēmums būtu jāpamato.

70

Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nevar izvirzīt faktus ietverošu argumentu, ka Apvienotā novērtējumu komiteja ir vienīgi konstatējusi, ka oficiāla tikšanās ar KAZ apstiprinātāju nav notikusi, jo viņš pats neesot informējis šo komiteju, ka tikšanās notika 2003. gada 25. martā.

71

No lietas materiāliem izriet, ka Apvienotā novērtējumu komiteja nav lēmusi par konkrētā KAZ saturu, lai gan tai bija pienākums to darīt gadījumā, ja, kā tas ir izskatāmajā lietā, tai ir iesniegta sūdzība. Faktiski šī komiteja sava atzinumā, kas 2003. gada 11. aprīlī nosūtīts apelācijas novērtētājam, vienīgi konstatēja, ka nav notikusi oficiālā tikšanās ar apstiprinātāju un ka tas ir pretrunā ar Vispārīgo īstenošanas noteikumu 7. pantu.

72

Tādējādi apelācijas novērtētājs savā 2003. gada 28. aprīļa lēmumā nevarēja lemt par apelācijas sūdzības iesniedzēja iekšējo pārsūdzību, savukārt Apvienotā novērtējumu komiteja nebija sniegusi savu atzinumu par konkrētā KAZ saturu, jo tas nebija galīgs.

73

Kā to atzīmējis ģenerāladvokāts savu secinājumu 96. punktā, apelācijas novērtētājs, pieņemot tādu lēmumu kā tā 2003. gada 28. aprīļa lēmums, prasītāja tiesības uz pārsūdzību Apvienotajā novērtējumu komitejā novērtēja kā tīri formālu posmu. Ja Apvienotajai novērtējumu komitejai ir iesniegta sūdzība, konkrētā KAZ satura pārbaude ir būtiska procesuāla prasība, jo, pirmkārt, minētā komiteja ir vienīgais novērtējuma procesā iesaistītais subjekts, kura sastāvā ir personāla pārstāvji, un, otrkārt, apelācijas novērtētājam ir jāņem vērā tās sniegtais atzinums.

74

Tādēļ šķiet, ka fakts, ka Apvienotā novērtējumu komiteja nav lēmusi par konkrētā KAZ saturu atbilstoši Vispārīgo īstenošanas noteikumu 8. pantam, ir būtisks KAZ sagatavošanas procesa pārkāpums, kas aizskar apelācijas sūdzības iesniedzēja tiesības.

75

Tādējādi, nelemjot par pārējiem apelācijas sūdzības pamatojumam izvirzītajiem pamatiem, apstrīdētais lēmums ir jāatceļ.

Par tiesāšanās izdevumiem

76

Atbilstoši Reglamenta 122. pantam, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa pati taisa galīgo spriedumu lietā, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

77

Atbilstoši šī paša Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Gordons ir prasījis piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums nav labvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: