—

Marras [Marra] vārdā — viņš pats un L. A. Kukinella [L. A. Cucinella], avvocato,

—

de Gregorio [E. De Gregorio] vārdā — Dž. Siporso [G. Siporso], avvocato,

—

Klementes [Clemente] vārdā — R. Kapokazale [R. Capocasale] un E. Kjuzolo [E. Chiusolo], avvocati,

—

Itālijas valdības vārdā — R. Adams [R. Adam], pārstāvis, kam palīdz P. Džentili [P. Gentili], avvocato dello Stato,

—

Eiropas Parlamenta vārdā — H. Krīks [H. Krück], K. Karamarks [C. Karamarcos] un A. Kajola [A. Caiola], pārstāvji,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — I. Martinesa del Perala [I. Martínez del Peral], kā arī F. Amato [F. Amato] un K. Zadra [C. Zadra], pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Kopienu tiesību normas attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātu imunitāti, it īpaši 9. un 10. pantu 1965. gada 8. aprīļa Protokolā par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienās (OV 1967, 152, 13. lpp.; turpmāk tekstā — “Protokols”) un 6. panta 2. un 3. punktu Eiropas Parlamenta Reglamentā (OV 2005, L 44, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Reglaments”).

2

Šie lūgumi tika iesniegti divās tiesvedībās starp Marru, bijušo Eiropas Parlamenta deputātu, un de Gregorio un Klementi, kuri pret viņu cēla prasību par kaitējuma atlīdzību, lai tiem tiktu atlīdzināts radītais kaitējums, ko viņš radījis, izplatot skrejlapu ar tos aizskarošiem apgalvojumiem.

3

Protokola 9. pantā ir noteikts:

“Attiecībā uz Eiropas Parlamenta locekļiem [deputātiem] nevar veikt izmeklēšanas darbības, viņus aizturēt vai uzsākt tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot pienākumus.”

4

Protokola 10. pantā ir noteikts:

“Eiropas Parlamenta sesijās tā locekļiem [deputātiem] ir:

Imunitāte tāpat attiecas uz Eiropas Parlamenta locekļiem [deputātiem], kamēr viņi dodas uz Eiropas Parlamenta sanāksmes vietu un prom no tās.

Ja Eiropas Parlamenta locekli [deputātu] aiztur pārkāpuma izdarīšanas laikā, viņš nevar atsaukties uz imunitāti un tā neliedz Eiropas Parlamentam izmantot tiesības kādam no tā locekļiem [deputātiem] atņemt imunitāti.”

5

Protokola 19. pantā ir paredzēts:

“Lai piemērotu šo Protokolu, Kopienu iestādes sadarbojas ar attiecīgo dalībvalstu atbildīgajām iestādēm.”

6

Reglamenta 5. panta ar nosaukumu “Privilēģijas un neaizskaramība [imunitāte]” 1. punktā ir noteikts:

“Deputāti izmanto privilēģijas un neaizskaramību [imunitāti] atbilstoši Protokolam par privilēģijām un neaizskaramību [imunitāti] Eiropas Kopienās.”

7

Reglamenta 6. pants ar nosaukumu “Neaizskaramības [imunitātes] atņemšana” ir izteikts šādi:

“1.   Īstenojot savas pilnvaras attiecībā uz privilēģijām un neaizskaramību [imunitāti], Parlamenta mērķis ir pirmām kārtām saglabāt savu demokrātiskas likumdevējas asamblejas integritāti un nodrošināt deputātu neatkarību, viņiem veicot savus pienākumus.

2.   Par visiem Parlamenta priekšsēdētājam adresētajiem dalībvalsts kompetentas iestādes pieprasījumiem atņemt deputāta neaizskaramību [imunitāti] paziņo plenārsēdē, un tos nodod atbildīgajai komitejai.

3.   Par visiem Parlamenta priekšsēdētājam adresētajiem deputātu vai bijušo deputātu pieprasījumiem aizstāvēt deputāta neaizskaramību [imunitāti] un privilēģijas paziņo plenārsēdē, un tos nodod atbildīgajai komitejai.

Deputātu vai bijušo deputātu var pārstāvēt cits deputāts. Cits deputāts nevar to pieprasīt bez attiecīgā deputāta piekrišanas.

[..]”

8

Reglamenta 7. panta, kurā paredzētas normas par procedūrām, kas ir saistītas ar Eiropas Parlamenta deputātu imunitāti, 6. un 7. punktā ir paredzēts:

“6.   Privilēģiju vai neaizskaramības [imunitātes] aizstāvēšanas gadījumos komiteja precizē, vai šie apstākļi rada administratīva vai citāda veida šķēršļus deputāta pārvietošanās brīvībai, viņam ierodoties Parlamenta sanāksmju vietā vai to atstājot, no vienas puses, un viedokļa paušanai vai balsošanai savu pienākumu pildīšanas laikā, no otras puses, vai arī tie ir pielīdzināmi Protokola par privilēģijām un neaizskaramību [imunitāti] 10. panta aspektiem, kas izriet no attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, un iesniedz atbildīgajai iestādei priekšlikumu izdarīt vajadzīgos secinājumus.

7.   Komiteja var izteikt pamatotu atzinumu par attiecīgās iestādes kompetenci un par pieprasījuma pieņemamību, taču tā nekādā gadījumā neizsakās par deputāta vainīgumu vai nevainīgumu un par to, vai ir nepieciešama kriminālvajāšana par uzskatiem vai darbībām, kas deputātam piedēvēti, pat tad ne, ja pieprasījuma izskatīšana ļauj komitejai iegūt detalizētas ziņas par lietas materiāliem.”

9

Itālijas Konstitūcijas 68. pantā ir paredzēts:

“Parlamenta deputātus nevar saukt pie atbildības par izteikto viedokli un par balsojumiem pienākumu izpildes laikā.

Bez Palātas, kurai pieder deputāts, atļaujas ne pret vienu Parlamenta deputātu nedrīkst veikt personas kratīšanu vai kratīšanu dzīves vietā, arestēt vai jebkādā veidā atņemt tā individuālo brīvību, vai paturēt apcietinājumā, izņemot, ja tiek izpildīts galīgais notiesājošais spriedums vai ja deputāts tiek aizturēts pārkāpuma, par kuru persona ir obligāti aizturama, izdarīšanas laikā.

Tāda pati atļauja ir jāsaņem, lai veiktu [Itālijas] Parlamenta deputātu sarunu noklausīšanos un pārbaudītu korespondenci vai to konfiscētu.”

10

No abiem lēmumiem par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka Tribunale di Napoli [Neapoles Tiesa] Marram — agrākajam Eiropas Parlamenta deputātam — piesprieda atlīdzināt kaitējumu, kas tika nodarīts de Gregorio un Klementem, izplatot skrejlapu ar šos pēdējos aizskarošu saturu, laikā, kad viņš bija Eiropas Parlamenta deputāts.

11

Ar 2001. gada 23. janvāra un 2002. gada 25. janvāra spriedumiem Corte d’appello di Napoli [Neapoles Apelācijas tiesa] būtībā apstiprināja prasības apmierinošos Tribunale di Napoli spriedumus. Šajos spriedumos tā nepiekrita, ka Marras apgalvojumi par de Gregorio un Klementi būtu viedokļi, kas ir izteikti viņa Eiropas Parlamenta deputāta pienākumu izpildes laikā, un nepiekrita Marras apgalvojumam, saskaņā ar kuru, lai pret to vērstos civiltiesiskā kārtā, bija jāpieprasa iepriekšēja Eiropas Parlamenta atļauja atbilstoši Reglamenta 6. pantam.

12

2001. gada 26. marta vēstulē Parlamenta priekšsēdētājam Marra norādīja, ka viņš ir izsaukts uz tiesu vairākās Itālijas tiesās, pamatojoties uz de Gregorio un Klementes uzsāktajām tiesvedībām. Viņš paziņoja par Itālijas tiesu iestāžu izdarīto Reglamenta 6. panta pārkāpumu, jo tās nebija lūgušas “atļauju”, pirms tika sākta tiesvedība pret viņu.

13

Pēc šī lūguma Parlaments 2002. gada 11. jūnijā izdeva rezolūciju par Itālijā ievēlēto deputātu un Itālijas iestāžu rīcību šajā jautājumā (OV 2003, C 261 E, 102. lpp.), kuras rezolutīvā daļa ir izteikta šādi:

14

No lēmumiem par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka šo rezolūciju nesaņēma ne tiesas, kas izskata jautājumu pēc būtības, ne arī Corte suprema di cassazione [Augstākā kasācijas tiesa].

15

Šajā pēdējā tiesā Marra pamatojās uz savu imunitāti un apgalvoja, ka atbilstoši Reglamenta 6. pantam pirmās instances un apelācijas tiesām, lai tās varētu taisīt viņu notiesājošus spriedumus, bija iepriekš jāpieprasa Parlamentam atņemt viņa imunitāti.

16

Iesniedzējtiesa uzsver, ka Itālijas Konstitūcijas 68. pants atbrīvo Itālijas parlamenta deputātus no jebkāda veida civilās, kriminālās un administratīvās atbildības par pausto viedokli vai veikto balsojumu, izpildot deputāta pienākumus, lai garantētu to uzskatu un viedokļa brīvību mandāta izpildes laikā.

17

Turklāt tā atgādina, ka šādas imunitātes izmantošana principā nav atkarīga no “prejudiciāla [Itālijas] Parlamenta lēmuma”. Tomēr, kā izriet arī no Corte costituzionale [Konstitucionālās tiesas] judikatūras, ja Parlaments lemj par imunitāti, šāds spriedums ir saistošs tiesai, kurā ir celta prasība pret attiecīgo parlamenta deputātu. Gadījumā, kad parlamentam un tiesai ir atšķirīgi viedokļi, sistēmā ir paredzēta iespēja nodot lietu izskatīšanai Corte costituzionale.

18

Iesniedzējtiesa, visbeidzot, norāda, ka Kopienu likumdevēja izveidotajā sistēmā, kas atšķiras no Itālijas tiesībās paredzētās, Reglamenta 6. pantā ir paredzēts, ka Parlamenta priekšsēdētājam lūgumu aizstāvēt privilēģijas un imunitāti var adresēt vai nu dalībvalsts kompetentā iestāde vai tieši pats Eiropas Parlamenta deputāts.

19

Ņemot vērā šos apsvērumus, Corte suprema di cassazione nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kas ir formulēti vienādi abās pamata lietās:

20

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 18. jūnija rīkojumu lietas C-200/07 un C-201/07 rakstveida, mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai tika apvienotas.

21

Kopienu Tiesas Statūtu 23. panta pirmajā un otrajā daļā ir paredzētas Parlamenta tiesības iesniegt savus apsvērumus par prejudiciāliem nolēmumiem, kas attiecas uz tā un Eiropas Savienības Padomes “kopīgi” izdotajiem aktiem. Šajā normā nav tieši paredzētas Parlamenta tiesības iesniegt apsvērumus tādās lietās, kādas ir pamata lietas, kuras attiecas gan uz Protokolu, gan uz Reglamentu.

22

Tomēr, tā kā minētajā 23. pantā Parlamentam tikušas atzītas tiesības iesniegt rakstveida apsvērumus lietās par to aktu spēkā esamību vai interpretāciju, ko tas ir izdevis koplēmuma procedūrā, tad šādas tiesības ir jāatzīst a fortiori, ja runa ir par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, interpretējot šīs iestādes izdotu aktu, ja Parlaments ir vienīgais tā autors, un tāds ir šis reglaments.

23

No tā izriet, ka ir jāatzīst Parlamenta tiesības iesniegt savus apsvērumus šajā tiesvedībā.

24

Vispirms ir jānorāda, ka Eiropas Parlamenta deputātu imunitāte, kas paredzēta Protokola 9. un 10. pantā, ietver divu veidu dalībvalstu parlamentu deputātiem parasti atzītu aizsardzību, proti, imunitāti saistībā ar viedokli un balsojumu, kas ir izteikts deputāta pienākumu izpildes laikā, kā arī parlamentāro neaizskaramību, kas principā nozīmē aizsardzību pret tiesvedību tiesā.

25

Protokola 10. pantā ir paredzēts, ka Parlamenta sesijās tā deputātiem valsts teritorijā ir viņu valsts parlamenta deputātiem atzīta imunitāte un citas dalībvalsts teritorijā imunitāte attiecībā uz aizturēšanu un tiesvedību. Šī panta pēdējā daļā ir paredzēts, ka Parlaments var izlemt kādam no tā deputātiem atņemt imunitāti.

26

Protokola 9. pantā ir paredzēts princips, ka Eiropas Parlamenta deputātiem ir imunitāte sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot pienākumus. Tā kā šajā pantā nav atsauces uz valstu tiesībām, šīs imunitātes piemērojamība arī ir jānosaka, pamatojoties tikai uz Kopienu tiesībām (pēc analoģijas skat. Tiesas 1986. gada 10. jūlija spriedumu lietā 149/85 Wybot, Recueil, 2391. lpp., 12. punkts).

27

Tāda imunitāte, uz kādu pamatojas Marra pamata prāvās, tiktāl, ciktāl tā attiecas uz brīvu izteikšanos un Eiropas Parlamenta deputātu neatkarību, ir jāaplūko kā pilnīga imunitāte, kas aizliedz jebkādu tiesvedību sakarā ar viedokli, ko viņi pauduši, vai balsojumu, ko viņi veikuši, pildot pienākumus.

28

Jāprecizē, ka šajos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai nevis tiek lūgts atbildēt uz jautājumu, vai tāds akts, kāds ir pamata tiesvedībā, ir uzskatāms par viedokļa paušanu, pildot pienākumus, Protokola 9. panta izpratnē, bet tai tiek lūgts tikai precizēt šī panta īstenošanas noteikumus valsts tiesās un Parlamentā.

29

Ar šiem abiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai, ja Eiropas Parlamenta deputāts nav Parlamentā iesniedzis lūgumu aizstāvēt tā imunitāti vai ja Parlamenta lēmums par šo imunitāti nav paziņots valsts tiesu iestādēm, kurās tiek izskatīta tāda prasība, kāda ir pamata lietā, šīm iestādēm ir jāpieprasa Parlamentam atņemt šī deputāta imunitāti un jāgaida Parlamenta lēmums, pirms tiek pieņemts lēmums par šādas imunitātes esamību.

30

Iesniedzējtiesa vadās no premisas, saskaņā ar kuru pamata lietās prasītājs nav vērsies Parlamentā savas imunitātes aizsardzībai un līdz ar to šī iestāde nav pieņēmusi lēmumu šajā sakarā. Tomēr, kā izriet no Parlamenta iesniegtajiem lietas materiāliem, Marra bija iesniedzis lūgumu aizstāvēt viņa imunitāti un Parlaments pieņēmis rezolūciju, kuru nosūtījis Itālijas Republikas pastāvīgajai pārstāvniecībai. Nav strīda par to, ka tiesām, kuras izskata pamata lietas, un Corte suprema di cassazione nebija zināms nedz par Marras lūgumu, nedz par šo rezolūciju.

31

Ņemot vērā šos elementus un lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem, prejudiciālie jautājumi ir jāsaprot kā tādi, ar kuriem tiek jautāts, pirmkārt, vai, ja valsts tiesa, kurai ir iesniegta prasība par kaitējuma atlīdzību pret Eiropas Parlamenta deputātu sakarā ar tā pausto viedokli, nav saņēmusi nekādu informāciju par minētā deputāta lūgumu Parlamentam aizstāvēt tā imunitāti, šai tiesai ir jātaisa spriedums par imunitātes esamību, kas paredzēta Protokola 9. pantā, ņemot vērā lietas apstākļus, otrkārt, vai, ja valsts tiesa ir informēta par to, ka šis deputāts ir iesniedzis šādu lūgumu parlamentā, šai pašai tiesai ir jāgaida Parlamenta lēmums, pirms tiek uzsākta tiesvedība pret šo deputātu, un, treškārt, ja valsts tiesa konstatē šādas imunitātes esamību, tai ir jālūdz to atņemt, lai uzsāktu tiesvedību. Tā kā atbilde uz šiem jautājumiem balstīta uz vienādiem apsvērumiem, tie ir jāaplūko kopā.

32

Lai noteiktu, vai pilnīgās imunitātes nosacījumi, kas paredzēti Protokola 9. pantā, ir izpildīti, valsts tiesai nav jāsūta jautājums Parlamentam. Ja ir iesākta tiesvedība pret Eiropas Parlamenta deputātu sakarā ar pausto viedokli vai veikto balsojumu, Protokolā Parlamentam nav paredzēta kompetence pārbaudīt, vai šīs imunitātes iestāšanās nosacījumi ir izpildīti.

33

Līdz ar to šāds novērtējums ir ekskluzīvā to valstu tiesu kompetencē, kurām ir jāpiemēro šī norma un kas var tikai piemērot šādu imunitāti, ja tiek konstatēts, ka minētie viedokļi un balsojumi tikuši izteikti, veicot Parlamenta deputāta pienākumus.

34

Ja, piemērojot Protokola 9. pantu, minētajām tiesām rodas šaubas par tā interpretāciju, tās var uzdot jautājumu Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam par šī Protokola panta interpretāciju, pēdējās instances tiesai šādā gadījumā esot pienākumam vērsties Tiesā.

35

Turklāt no Reglamenta, kurā paredzēti iekšējās kārtības noteikumi attiecībā uz Parlamenta deputāta imunitātes atņemšanu, 6. un 7. panta pat netieši nevar secināt valsts tiesu pienākumu lūgt Parlamentam lemt par nosacījumu pastāvēšanu, kas ļauj atzīt šādu imunitāti, pirms tiek taisīts spriedums sakarā ar Eiropas deputātu viedokļiem un balsojumiem.

36

Reglamenta 6. panta 2. punktā noteiktas tikai procesuālas normas Parlamenta deputāta imunitātes atņemšanai, kas ir paredzēta Protokola 10. pantā.

37

Ar šī paša reglamenta 6. panta 3. punktu tiek ieviesta imunitātes un privilēģiju aizsardzības procedūra, ko var uzsākt Eiropas parlamenta deputāts un kas attiecas arī uz imunitāti sakarā ar pausto viedokli vai veiktajiem balsojumiem, pildot parlamenta deputāta pienākumus. Minētā reglamenta 7. panta 6. punktā ir paredzēts, ka Parlaments “precizē”, vai pret Eiropas deputātu iesāktā tiesvedība rada šķēršļus viņa viedokļa paušanai vai balsojuma veikšanai un “iesniedz atbildīgajai iestādei priekšlikumu izdarīt vajadzīgos secinājumus”.

38

Kā uzsvēra Parlaments un Eiropas Kopienu Komisija, Reglaments ir iekšējas kārtības dokuments, ar ko Parlamentam nevar piešķirt tādu kompetenci, kas nav tieši noteikta normatīvajā aktā, šajā gadījumā — Protokolā.

39

No tā izriet, ka, pat ja Parlaments pēc attiecīgā Eiropas deputāta lūguma, pamatojoties uz Reglamentu, pieņem lēmumu aizstāvēt viņa imunitāti, tas ir viedoklis, kas nav saistošs valsts tiesu iestādēm.

40

Turklāt tas, ka dalībvalsts tiesībās ir paredzēta procedūra valsts parlamenta deputātu aizsardzībai, tam ļaujot iejaukties, ja valsts tiesa neatzīst viņa imunitāti, nenozīmē, ka tādas pašas pilnvaras tiek atzītas Eiropas Parlamentam attiecībā uz Eiropas deputātiem, kas ir ievēlēti no šīs valsts, ja vien, kā tika konstatēts šī sprieduma 32. punktā, Protokola 9. pantā nav tieši paredzēta šāda Parlamenta kompetence un tajā nav tiešas norādes uz valsts tiesību normām.

41

Tomēr atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai pienākumam par lojālu sadarbību starp Eiropas iestādēm un valsts iestādēm, kas ir noteikts EKL 10. pantā un atgādināts Protokola 19. pantā un kas ir noteikts gan dalībvalstu tiesu iestādēm, kuras rīkojas savas kompetences ietvaros, gan Kopienas iestādēm, ir būtiska nozīme, ja sadarbība attiecas uz dalībvalstu tiesām, kam valsts tiesību sistēmu ietvaros ir jānodrošina Kopienu tiesību piemērošana un ievērošana (skat. it īpaši Tiesas 1990. gada 13. jūlija rīkojumu lietā C-2/88 IMM Zwartveld u.c., Recueil, I-3365. lpp., 17. punkts, un 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā C-94/00 Roquette Frères, Recueil, I-9011. lpp., 93. punkts).

42

Jāuzskata, ka šis sadarbības pienākums ir piemērojams tādas tiesvedības ietvaros, kādas ir pamata lietas. Tādējādi Eiropas Parlamentam un valsts tiesu iestādēm ir jāsadarbojas, lai novērstu Protokola noteikumu interpretācijas un piemērošanas konfliktus.

43

Tātad, ja pret Eiropas Parlamenta deputātu ir celta prasība valsts tiesā un tai ticis paziņots, ka ir uzsākta procedūra par šī deputāta privilēģiju un imunitātes aizsardzību, kas paredzēta Reglamenta 6. panta 3. punktā, minētajai tiesai ir jāaptur tiesvedība un jālūdz Parlamentam sniegt atzinumu, cik vien ātri iespējams.

44

Kad valsts tiesa ir konstatējusi, ka pastāv nosacījumi pilnīgās imunitātes, kas paredzēta Protokola 9. pantā, atzīšanai, šai tiesai un Parlamentam ir jāievēro šī imunitāte. No tā izriet, ka šādu imunitāti Parlaments nevar atņemt un ka līdz ar to minētajai tiesai ir jānoraida prasība pret attiecīgo Eiropas deputātu.

45

Pirmkārt, Protokola 9. pantā Parlamentam nav piešķirtas tādas pilnvaras. Otrkārt, tā kā šis pants ir speciāla norma, ko piemēro visās tiesvedībās, kurās deputātam ir imunitāte sakarā ar pausto viedokli un veiktajiem balsojumiem, pildot Parlamenta deputātu pienākumus, un to nevar atņemt uz Protokola 10. panta trešās daļas pamata, kurš attiecas tikai uz imunitāti tiesvedībā, kuras priekšmets ir akts, uz ko minētajā 9. pantā nav atsauces. No tā izriet, ka tikai šo pēdējo imunitāti var atņemt, lai uzsāktu tiesvedību pret Eiropas Parlamenta deputātu.

46

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Kopienu tiesību normas par Parlamenta deputātu imunitāti ir jāinterpretē tādējādi, ka prasībā par kaitējuma atlīdzību, kas ir celta pret Eiropas Parlamenta deputātu sakarā ar viņa pausto viedokli,

47

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Kopienu tiesību normas par Parlamenta deputātu imunitāti ir jāinterpretē tādējādi, ka prasībā par kaitējuma atlīdzību, kas ir celta pret Eiropas Parlamenta deputātu sakarā ar viņa pausto viedokli,