1. 

Vai dalībvalsts var paredzēt pamatu, kas liedz piedalīties būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, papildus tiem, kas minēti Direktīvas 93/37/EEK 24. pantā ( 2 )? Ar kādiem nosacījumiem un ierobežojumiem? Tie ir jautājumi, kas pēc būtības veido šīs prejudiciālā nolēmuma tiesvedības priekšmetu un izvirza jautājumu par to, vai dalībvalstīm ir normatīvas pilnvaras, ja pastāv Kopienas saskaņošana, un — attiecīgajā gadījumā — kāds ir šo pilnvaru apjoms. Ar šo jautājumu Tiesa jau ir saskārusies. Par to ir attīstīta bagātīga judikatūra. Šai lietai tomēr ir sava īpatnība, proti, attiecīgā valsts tiesību norma ir konstitucionāla. Vai tas kaut kādā mērā var ietekmēt sniedzamo atbildi? Tādi ir šīs prāvas galvenie jautājumi.

2.

Direktīvas 93/37 24. pantā ir noteikts, kādos gadījumos var tikt liegts piedalīties būvdarbu publiskā iepirkuma līguma procedūrā. Tajā ir paredzēts:

“Piedalīties līgumā [līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā] var liegt jebkuram būvuzņēmējam:

3.

1975. gada Grieķijas Konstitūcijas 14. panta 9. punkta piektajā, sestajā un septītajā daļā, redakcijā ar 2001. gada 6. aprīļa grozījumiem, ir paredzēts:

“Mediju uzņēmuma īpašnieka, partnera, akciju kontrolpaketes turētāja vai vadītāja statuss nav savienojams ar tāda uzņēmuma īpašnieka, partnera, kontrolpaketes akcionāra vai vadītāja statusu, kuram par labu valstij vai publiskai juridiskai personai plašākā nozīmē ir jāveic būvdarbi, piegādes vai jāsniedz pakalpojumi.

Šis iepriekšējā daļā noteiktais aizliegums attiecas uz jebkāda veida starpniekiem, piemēram, laulāto, radiniekiem vai finansiāli atkarīgām personām vai sabiedrībām.

Likumā jāparedz īpaši noteikumi, sankcijas, kas var tikt piemērotas un kas var ietvert pat radio vai televīzijas pārraidīšanas stacijas licences anulēšanu un aizliegumu parakstīt konkrēto publiskā iepirkuma līgumu vai arī rīkojumu to atcelt, un kontroles sistēma un garantiju veidi, kas vajadzīgi, lai novērstu iepriekš minēto tiesību noteikumu apiešanu.”

4.

Īstenojot Grieķijas Konstitūcijas 14. panta 9. punkta septīto daļu, Likumā Nr. 3021/2002 par ierobežojumiem attiecībā uz publiskā iepirkuma līgumu slēgšanu ar personām, kas aktīvi darbojas mediju uzņēmumos, pēc būtības noteikts aizliegums piešķirt tiesības noslēgt būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu šādām personām:

5.

Turklāt Likumā Nr. 3021/2002 būtībā paredzēts, ka pirms publiskā iepirkuma līguma piešķiršanas attiecīgai līgumslēdzējai iestādei jālūdz Valsts radio un televīzijas padomei (Ethniko Symvoulio Radiotileorasis; turpmāk tekstā — “ESR”) izziņa, kas apliecina, ka nepastāv iepriekš minētajā likumā paredzētā nesavienojamība, pretējā gadījumā līgums vai publiskais iepirkums ir spēkā neesošs.

6.

Ar 2001. gada 13. decembra lēmumu sabiedrība Erga, kas ir valsts uzņēmums, izsludināja procedūru uzaicinājumam iesniegt piedāvājumu, lai veiktu jaunās Korintas–Kiato ātrgaitas dzelzsceļa dubultlīnijas infrastruktūras līmeņošanas un tehniskos darbus ar budžetu EUR 51700000. Konkursā līdz ar citām piedalījās sabiedrība Michaniki un sabiedrība Sarantopoulos.

7.

2002. gada 22. maijā līgumslēdzēja iestāde publisko iepirkumu līguma slēgšanas tiesības piešķīra uzņēmumam Sarantopoulos, kas vēlāk tika pievienots sabiedrībai Pantechniki. Pirms tam minētā līgumslēdzēja iestāde pieprasīja un saņēma no ESR izziņu par to, ka attiecībā uz sabiedrību Pantechniki nepastāv likumā Nr. 3021/2002 minētā nesavienojamība. ESR uzskatīja, ka, kaut arī K. Sarantopuls [K. Sarantopoulos], sabiedrības Pantechniki akciju kontrolpaketes turētājs un valdes priekšsēdētāja vietnieks, ir G. Sarantopula [G. Sarantopoulos], kurš ir vairāku Grieķijas mediju uzņēmumu valdes loceklis, radinieks (precīzāk sakot, tēvs), uz viņu neattiecas iepriekš minētās Grieķijas tiesību normas par nesavienojamību, jo viņš ir finansiāli neatkarīgs no G. Sarantopula.

8.

Uzņēmums Michaniki, kas ir konkursa uzvarētāja neveiksmīgais konkurents, iesniedza prasību Grieķijas Valsts padomē, lai atceltu ESR izdoto izziņu attiecībā uz nesavienojamību, pamatojoties uz to, ka likuma Nr. 3021/2002 noteikumi, saskaņā ar kuriem ir izdota minētā izziņa, esot pretrunā Grieķijas Konstitūcijas 14. panta 9. punktam.

9.

Piekrītot prasītājai pamata prāvā, iesniedzējtiesa uzskata, ka apstrīdētās likuma normas tiktāl, ciktāl tās ļauj būvdarbu uzņēmējam izvairīties no tajās paredzētās nesavienojamības, ja tas spēj pierādīt, ka ir finansiāli neatkarīgs no radinieka, kas ir mediju uzņēmuma īpašnieks, partneris, akciju kontrolpaketes turētājs vai vadītājs, ir pretrunā Konstitūcijas 14. panta 9. punktam, saskaņā ar kuru minētajam uzņēmējam, pat ja viņš būtu finansiāli neatkarīgs no šī radinieka, ir jāpierāda, ka viņš nav starpnieks, bet gan rīkojas pilnīgi neatkarīgi, savā labā un savās interesēs.

10.

Iesniedzējtiesa tomēr jautā, vai minētā konstitūcijas norma, kas ļauj izslēgt būvdarbu uzņēmumu no dalības konkursā, pamatojoties uz to, ka tā akciju kontrolpaketes turētājs nevar atspēkot pieņēmumu, ka tas kā mediju uzņēmuma īpašnieka, partnera, kontrolpaketes akcionāra vai vadītāja radinieks ir rīkojies par labu šim uzņēmumam kā starpnieks, nevis savā labā, ir saderīga ar Kopienu tiesībām. Šķiet, ka Direktīvas 93/37 24. pantā minēto aizliegumu pamatu saraksts ir izsmeļošs un līdz ar to izslēdz citu aizliegumu pamatu, tādu kā noteikts Grieķijas Konstitūcijas 14. panta 9. punktā, pievienošanu. Pat ja pieņem, ka ar Direktīvu 93/37 šajā gadījumā ir ieviesta tikai daļēja saskaņošana, papildu aizlieguma gadījumi no Kopienas tiesību viedokļa var būt uzskatāmi par tiesiskiem tikai tad, ja tie vērsti uz vispārējo interešu mērķu, kas ir saderīgi ar Kopienu tiesībām, sasniegšanu un ievēro samērīguma principu. Visbeidzot, gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka minētās direktīvas 24. pantā paredzēts izsmeļošs aizliegumu pamatu saraksts, iesniedzējtiesa jautā, vai ar aizliegumu, kas būtu izsecināms no minētā panta, ieviest kārtību, saskaņā ar kuru darbība mediju jomā nav savienojama ar publisko iepirkumu jomu, netiktu pārkāpti principi, kas ir saistīti ar demokrātiskas iekārtas normālu darbību, pārskatāmības princips publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, brīvas un godīgas konkurences princips, kā arī subsidiaritātes princips.

11.

Iesniedzējtiesa Tiesai ir uzdevusi trīs prejudiciālus jautājumus. Pirmais jautājums ir par to, vai Direktīvas 93/37 24. pantā ietvertais aizliegumu saraksts ir izsmeļošs. Otrais jautājums, no vienas puses, skar Kopienu tiesību vispārējo principu saderību ar mērķi, kura sasniegšanai tiek ieviesta kārtība, saskaņā ar kuru mediju uzņēmuma īpašnieka, partnera, akciju kontrolpaketes turētāja vai vadītāja statuss nav savienojams ar uzņēmuma, kuram var piešķirt tiesības izpildīt būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu, īpašnieka, partnera, akciju kontrolpaketes turētāja vai vadītāja statusu, un, no otras puses, tas skar Kopienas samērīguma principa saderīgumu ar no tā izrietošo pilnīgu aizliegumu attiecīgajiem uzņēmējiem piedalīties publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā. Trešais jautājums attiecas uz Direktīvas 93/37 spēkā esamību saistībā ar vispārējiem konkurences aizsardzības, pārskatāmības un subsidiaritātes principiem gadījumā, ja minētās direktīvas interpretācija aizliedz paredzēt noteikumus, kas izslēdz uzņēmēju no dalības būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, ja uzņēmums, tā vadība (īpašnieks, akciju kontrolpaketes turētājs, partneris vai vadītājs) vai starpnieki, kas darbojas minētās vadības labā, strādā mediju uzņēmumos, kas var nelikumīgi ietekmēt būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, izmantojot tiem piemītošo vispārējo ietekmi.

12.

Pirms tiek atbildēts uz šiem prejudiciālajiem jautājumiem, vispirms ir jālemj par iebildumiem, kas celti pret šo jautājumu pieņemamību.

13.

Grieķijas valdība ir apstrīdējusi Tiesas kompetenci izlemt šo prejudiciālo nolēmumu, pamatojoties uz to, ka pamata prāva ir starp diviem Grieķijas uzņēmumiem attiecībā uz publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, ko veic Grieķijas līgumslēdzēja iestāde. Tā kā pamata prāva attiecas tikai uz pilnībā iekšēju situāciju Grieķijā, Kopienu tiesības tai nav piemērojamas un līdz ar to prejudiciālie jautājumi par šo tiesību normu interpretāciju nav atbilstoši. Grieķijas valdība arī apšauba uzdoto jautājumu atbilstību, pamatojoties uz to, ka šie jautājumi neskar Kopienu tiesību interpretāciju, kas atbilstu pamata prāvas risināšanas objektīvajām vajadzībām, jo jautājums attiecas tikai uz Grieķijas likuma saderību ar Konstitūciju.

14.

Lai noraidītu šos divus iebildumus attiecībā uz prejudiciālā jautājuma pieņemamību, Grieķijas valdībai var iebilst, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “saistībā ar Līguma 177. pantā paredzēto Tiesas un valsts tiesu sadarbību tikai valsts tiesa, kura iztiesā prāvu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā ir vajadzīgs prejudiciālais nolēmums, lai šī tiesa taisītu spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi”, un “tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu” ( 3 ). Tomēr no judikatūras izriet arī tas, ka izņēmuma gadījumos Tiesai, lai pārliecinātos par savu kompetenci, ir jāpārbauda apstākļi, kādos valsts tiesa pie tās vērsusies, un ka Tiesas var atzīt prejudiciālu jautājumu par neieņemamu, it īpaši tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata prāvas faktisko situāciju vai priekšmetu vai ka tā neatbilst tam, kas objektīvi ir vajadzīgs lēmumam, kurš jāpieņem valsts tiesai izskatāmajā lietā, vai arī ka problēma ir hipotētiska ( 4 ).

15.

Attiecībā uz pirmo iebildumu, ka pamata prāvai nepiemīt Kopienu mērogs, jāpiekrīt, ka Tiesas kompetencē nav izlemt prejudiciālos jautājumus par Kopienu tiesību noteikumiem gadījumos, kad pamata lietas fakti ir ārpus Kopienu tiesību piemērošanas jomas ( 5 ). Tiesa vairākas reizes ir atgādinājusi, ka Kopienu tiesības ( 6 ), it īpaši Līguma noteikumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību un to īstenošanai pieņemtie noteikumi ( 7 ), nav piemērojami situācijām, kas ir ierobežotas vienas dalībvalsts teritorijā un kurām līdz ar to nav nekādas piesaistes situācijām, kas paredzētas Kopienu tiesībās. Šādā gadījumā lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata prāvas faktisko situāciju vai priekšmetu un atbilde uz jautājumu valsts tiesai nevar būt lietderīga, izņemot, ja saskaņā ar valsts tiesībām tās pilsonim ir jāpiešķir tādas pašas tiesības, kādas tādā pašā situācijā ir citas dalībvalsts pilsonim saskaņā ar Kopienu tiesisko regulējumu ( 8 ), vai arī ja valsts tiesību aktos ir atsauce uz Kopienu tiesību normu saturu, nosakot pilnībā iekšējā situācijā piemērojamās normas ( 9 ).

16.

Tomēr Tiesa vienmēr ir atbildējusi uz prejudiciāliem jautājumiem, kas attiecas uz lietām saistībā ar publiskajiem iepirkumiem vai publiskajiem līgumiem vispār, pat ja lietas faktiskie apstākļi lika domāt, ka lieta ir par pilnībā iekšēju situāciju. Tā ir, izņemot vienu gadījumu ( 10 ), kad lūgums sniegt interpretāciju attiecās uz primāro tiesību aktu normām, it īpaši attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvības noteikumiem ( 11 ). Tas tā ir bez izņēmumiem visos gadījumos, kad jautājums attiecās uz publisko iepirkumu direktīvām ( 12 ). Vispārīgi tas ir tādēļ, ka Kopienu tiesiskā regulējuma publisko līgumu jomā mērķis ir nodrošināt iespēju iegūt tiesības noslēgt minētos līgumus cik plaši vien iespējams un bez diskriminācijas pilsonības dēļ un veicināt efektīvu un vienlīdzīgu konkurenci šajā jomā. Līdz ar to nav svarīgi, ka visas publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā iesaistītās puses ir no tās pašas dalībvalsts, no kuras ir līgumslēdzēja iestāde, jo citās dalībvalstīs reģistrētie uzņēmumi arī varētu būt ieinteresēti ( 13 ). Turklāt, no šī skatupunkta raugoties, publisko iepirkumu direktīvu noteikumi ir piemērojami attiecībā uz visiem publiskajiem iepirkumiem, kuru apmērs pārsniedz šajās direktīvās noteikto, bez nosacījuma attiecībā uz pretendentu pilsonību vai reģistrācijas vietu ( 14 ). Tāpat kā citām direktīvām, kas pieņemtas, pamatojoties uz EKL 95. pantu (iepriekš — EK līguma 100.A pants), to piemērojamība nevar būt atkarīga no tā, vai attiecīgā pamata prāvā aplūkojamā situācija ir pietiekami saistīta ar pārvietošanās pamatbrīvību īstenošanu ( 15 ). Līdz ar to pirmais Grieķijas valdības iebildums par šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību tādēļ, ka šī ir pilnībā iekšēja situācija, ir jānoraida.

17.

Nevar tikt pieņemts arī otrais iebildums par uzdoto jautājumu neatbilstību, kas pamatots ar to, ka lūgtā Kopienu tiesību interpretācija neatbilstot pamata prāvas risināšanas objektīvajām vajadzībām, jo pamata prāva attiecas tikai uz Grieķijas likuma saderību ar Konstitūciju. Jāpiekrīt, ka, aplūkojamajā lietā konstatējot likuma Nr. 3021/2002 nesaderību ar Konstitūcijas 14. panta 9. punktu, ESR izsniegtajai izziņai attiecībā uz nesavienojamību zustu tiesiskais pamatojums un tātad pietiktu apmierināt prasību, ko cēla prasītāja pamata prāvā.

18.

Tomēr, kā uzsvēra iesniedzējtiesa, procesuālās ekonomijas principa dēļ prejudiciālais jautājums par attiecīgās Konstitūcijas normas saderību ar Kopienu tiesībām būtu jāatzīst par atbilstošu šajā procesa stadijā. Ja Tiesa uzskatītu, ka tā nevar lemt par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par interpretāciju, un atstātu iesniedzējtiesas ziņā vispirms atrisināt jautājumu par likuma Nr. 3021/2002 saderību ar Konstitūcijas 14. panta 9. punktu, tad ļoti iespējams, ka gadījumā, ja iesniedzējtiesa atceltu izziņu, pamatojoties uz to, ka minētais likums ir pretrunā Konstitūcijai, jautājums par apstrīdētās Konstitūcijas normas saderību ar Kopienu tiesībām tik un tā atgrieztos Tiesā, jo šādā gadījumā ESR visdrīzāk būs jāatsaka izziņa, kas nepieciešama, lai piešķirtu attiecīgā publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, pamatojoties uz to, ka attiecīgais publisko būvdarbu uzņēmējs (K. Sarantopuls) nevarēs pierādīt, ka viņa statuss ir saderīgs ar Konstitūcijā izvirzītajām prasībām. Tātad pamata prāvas gala iznākums ir atkarīgs no tā, vai īpašā kārtība, saskaņā ar kuru darbība mediju jomā nav savienojama ar darbību publisko būvdarbu jomā, atbilst Kopienu tiesībām. Līdz ar to procesuālās ekonomijas interesēs ir sniegt tagad atbildi iesniedzējtiesai attiecībā uz Kopienu tiesību interpretācijas elementiem, jo gadījumā, ja būs jāsecina, ka Kopienu tiesības nav saderīgas ar kārtību, kas noteikta Konstitūcijā un īstenota ar Likumu Nr. 3021/2002, tad iesniedzējai — kā tā atzīst — nebūs citas izvēles, kā vien nepiemērot šo kārtību un tātad noraidīt sabiedrības Michaniki prasību un apstiprināt publisko iepirkumu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu uzņēmumam Pantechniki.

19.

Pirmajā prejudiciālajā jautājumā Tiesai būtībā tiek jautāts, vai dalībvalstīm ir pilnvaras paredzēt citus izslēgšanas pamatus no būvdarbu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras kā Direktīvas 93/37 24. pantā paredzētie.

20.

Lai apstrīdētu Direktīvas 93/37 24. pantā minēto aizliegumu pamatu saraksta ierobežojošo raksturu, Grieķijas valdība iebilst, ka minētā Direktīva aprobežojas ar valsts būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru koordinēšanu un neparedz pilnīgu saskaņošanu būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu jomā. Tam var piekrist. Tiesa ir atzinusi, ka no “direktīvas nosaukuma un no tās preambulas otrā apsvēruma izriet, ka tās priekšmets ir tikai valsts būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru koordinēšana un līdz ar to tā neparedz pilnīgu Kopienu noteikumu sistēmu šajā jautājumā” ( 16 ). Tāpat attiecībā uz Direktīvu 71/305 Tiesa ir lēmusi, ka tā nerada vienveidīgu un izsmeļošu Kopienu tiesisko regulējumu ( 17 ). Līdz ar to “direktīvās ietverto kopējo noteikumu ietvaros dalībvalstis ir tiesīgas saglabāt vai pieņemt materiālās un procesuālās tiesību normas publisko iepirkumu jomā, ja vien tiek ievēroti visi attiecīgie Kopienu tiesību noteikumi un it īpaši aizliegumi, kas izriet no principiem, kas ietverti Līgumā attiecībā uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību” ( 18 ). Ir daudz gadījumu, kuros Tiesa ir atzinusi par tiesiskiem dalībvalstu pasākumus vai to tiesisko regulējumu būvdarbu publisko iepirkumu jomā, ar kuriem tika papildināts Kopienu tiesiskais regulējums. Pietiktu atzīmēt, ka publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanā par tiesiskiem ir atzīti tādi kritēriji kā ekoloģija ( 19 ), bezdarba apkarošana ( 20 ), kā arī dalībvalsts norma, kas aizliedz jebkādus grozījumus uzņēmēju apvienības sastāvā, kas piedalās būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, pēc piedāvājumu iesniegšanas ( 21 ).

21.

Tomēr apstāklis, ka Direktīvā 93/37 nav paredzēta pilnīga saskaņošana noteikumiem, kas attiecas uz būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, nenozīmē, ka atsevišķi noteikumi šajā jomā nevarētu tikt novērtēti kā izsmeļoši. Vairāki fakti stingri atbalsta to, ka Direktīvas 93/37 24. pantā minēto aizliegumu pamatu saraksts, kad uzņēmējam var liegt piedalīties publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, ir izsmeļošs. Par to liecina pat šī dokumenta mērķi. Direktīvas 93/37 mērķis ir attīstīt konkurenci būvdarbu publisko iepirkumu jomā, nodrošinot labvēlīgus apstākļus, lai līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās piedalītos iespējami lielāks skaits kandidātu ( 22 ), savukārt, paredzot citus aizliegumu pamatus pretendentiem, noteikti tiek samazinātas iespējas kandidātiem piedalīties minētajās līgumu piešķiršanas procedūrās un tādējādi tiek ierobežota konkurence. Turklāt tāda, manuprāt, ir judikatūrā paustā nostāja. Tam par labu runāja jau aizliegums dalībvalstīm pieprasīt pretendentiem, lai tie pierādītu savas tehniskās, ekonomiskās un finansiālās spējas un profesionālo reputāciju citādiem līdzekļiem nekā tie, kas uzskaitīti spēku zaudējušās Direktīvas 71/305 par būvdarbu publiskajiem iepirkumiem 23.–26. pantā; citiem vārdiem sakot, it īpaši pretendenta uz būvdarbu publiskā iepirkuma līguma noslēgšanu pārbaude attiecībā uz minētās direktīvas 24. pantā minētajiem nesaderības gadījumiem nevarēja tikt veikta citādi, kā tikai pamatojoties uz tiem pierādīšanas līdzekļiem, kas izsmeļoši uzskaitīti ( 23 ). Vēl atbilstošāks piemērs: jau tika nospriests, ka spēku zaudējušās Direktīvas 77/62 par piegāžu publiskajiem iepirkumiem 17.–25. pants paredzēja “izsmeļošus un obligātus” kritērijus kvalitatīvai atlasei — kuru starpā direktīvas 20. pantā ietverti arī kandidāta profesionālās reputācijas kritēriji — un līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai un ka tādējādi tika izslēgta iespēja, ka piešķirt piegāžu publiskā iepirkuma līgumu var tikai uzņēmumiem, kuru pamatkapitāla lielāko daļu veido valsts kapitāla daļas ( 24 ). Visbeidzot un turklāt interpretējot Direktīvas 92/50 par piegāžu publiskā iepirkuma līgumiem 29. pantu, kas pēc būtības ir identisks Direktīvas 93/37 24. pantam, Tiesa nosprieda, ka šī norma, kurā paredzēti septiņi gadījumi, kuros var liegt pretendentiem piedalīties līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, kas saistīti ar kandidātu profesionālo godīgumu, maksātspēju vai uzticamību, nosaka “arī dalībvalstu rīcības brīvības robežas — tādā ziņā, ka tās papildus uzskaitītajiem nevar noteikt citus izslēgšanas gadījumus” ( 25 ).

22.

Šai judikatūrai Grieķijas valdība pretstata risinājumu, ko Tiesa sniedza apvienotajās lietās Fabricom ( 26 ). Strīda pamats bija dalībvalsts tiesību normas, kas personai, kura ir veikusi ar publisko iepirkumu saistīto būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu pētījumu, pārbaudi, analīzi vai izstrādi, aizliedz iesniegt piedāvājumu šajā publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, atbilstība publisko iepirkumu direktīvām. Minētajā lietā Tiesa nepārbaudīja ieviesto noteikumu par nesavienojamību starp piedalīšanos publiskā iepirkuma sagatavošanas darbos un pretendēšanu uz to pašu publiskā iepirkuma līgumu, ņemot vērā iepriekš minēto direktīvu noteikumus, kuros uzskaitīti pamati aizliegumam piedalīties publiskā iepirkuma procedūrā, it īpaši Direktīvas 93/37 24. pantu, bet tikai pārbaudīja, vai apstrīdētā tiesību norma nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret visiem pretendentiem un vai atšķirīgā attieksme, ko paredzēja šī tiesību norma, nav nesamērīga attiecībā pret šo mērķi.

23.

Šāds risinājums a priori runā pretī tam, ka aizliegumu pamati, kas paredzēti direktīvu par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru koordinēšanu attiecīgajos pantos, ir noteikti izsmeļoši. Pretruna tomēr ir tikai šķietama. Ir tiesa, ka Kopienas direktīvas principā paredz izsmeļoši regulēt pamatus uzņēmēju izslēgšanai no dalības publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā. Tāds ir arī Direktīvas 93/37 24. panta mērķis. Tomēr arī citu noteikumu un principu, kas ietverti minētajā direktīvā vai izriet no tās, ievērošana var prasīt citu aizliegumu pamatu ieviešanu. Īpaši tas attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes principu publiskā iepirkuma pretendentu starpā. Šis princips, kura neatņemama sastāvdaļa ir pārskatāmības princips ( 27 ) un kas izriet no brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ( 28 ), kuras ir pamatā Kopienu tiesiskajam regulējumam attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem ( 29 ), var attaisnot konkurentu izslēgšanu no dalības konkursā, jo izpildītāju konkurence, ko sliecas veicināt direktīvas attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem un kas nozīmē iespējami lielāka skaita pretendentu piedalīšanos līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, ir efektīva tikai tad, ja tiek ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips attiecībā pret pretendentiem ( 30 ). Tā, piemēram, manuprāt, ir grūti iedomājams, ka Kopienu tiesības principā nepieļauj dalībvalstij noteikt, ka noteiktu publisko funkciju veikšana nav savienojama ar pretendēšanu publiskā iepirkuma līguma procedūrā. Līdz ar to ir jāpieņem, ka dalībvalstis var paredzēt citus aizliegumu pamatus nekā tie, kuru saraksts ir sniegts Direktīvas 93/37 24. pantā, ja tas ir nepieciešams, lai novērstu potenciālus interešu konfliktus un tātad nodrošinātu pārskatāmību un vienlīdzīgu attieksmi. Turklāt tāda ir Direktīvas 93/37 6. panta 6. punkta nozīme, saskaņā ar kuru “līgumslēdzējas iestādes nodrošina to, ka netiek diskriminēti būvuzņēmēji”. Tāpat tāda ir Tiesas nostāja apvienotajās lietās Fabricom ( 31 ). Valsts tiesību aktos noteiktā nesavienojamība starp piedalīšanos publiskā iepirkuma sagatavošanas darbos un pretendēšanu uz šo publiskā iepirkuma līgumu tika paredzēta, lai izvairītos no tā, ka persona, kas piedalās šajos sagatavošanas darbos, varētu ietekmēt līguma piešķiršanas nosacījumus tādā veidā, kas vēlāk izrādītos labvēlīgs tās iesniegtajam piedāvājumam, vai arī tai varētu būt priekšrocība attiecībā uz tās piedāvājuma formulēšanu, pateicoties informācijai, ko tā varēja iegūt saistībā ar attiecīgo publiskā iepirkuma līgumu minēto sagatavošanas darbu veikšanas laikā ( 32 ).

24.

Līdz ar to uz iesniedzējtiesas pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/37 24. pantā ietvertais saraksts, kurā uzskaitīti pamati liegt būvuzņēmējiem [piedalīties konkursā], nav izsmeļošs.

25.

Direktīva 93/37 tātad neaizliedz dalībvalstīm paredzēt citus pamatus liegt piedalīties būvdarbu publiskajā iepirkumā papildus tiem, kas ietverti sarakstā Direktīvas 24. pantā, ja to mērķis ir nodrošināt pārskatāmību un vienlīdzīgu attieksmi.

26.

Tieši tāds ir Grieķijas valdības pamatojums, kādēļ darbība mediju jomā nav savienojama ar darbību publisko būvdarbu jomā, kā tas noteikts Grieķijas Konstitūcijas 14. panta 9. punktā. Grieķijas valdība apgalvo, ka minētais noteikums par nesavienojamību nodrošina pārskatāmību un vienādu attieksmi, piešķirot būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības, novēršot iespēju, ka kāds no uzņēmumiem, kas piedalās konkursā, varētu izmantot varu, kas izriet no tā plašsaziņas līdzekļa statusa, lai ietekmētu sev par labu galīgo lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu. Šis aizliegums attiecībā uz mediju uzņēmējiem un uzņēmējiem, kas ir saistīti ar mediju uzņēmumiem, ir pieņemts, ņemot vērā to, ka šiem uzņēmumiem ir lielākas iespējas uzvarēt konkursā nekā konkurentiem, pateicoties to spējai ietekmēt līgumslēdzēju iestādi, izmantojot varu, kas izriet no to plašsaziņas līdzekļu statusa, un to, ka tātad šie uzņēmumi attiecībā uz šī līguma noslēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, ņemot vērā Kopienu tiesībās noteikto mērķi atvērt šo nozari konkurencei, nav vienādā stāvoklī ar pārējiem uzņēmumiem.

27.

Grieķijas valdība turklāt norāda, ka tās konstitūcijā paredzētās nesavienojamības mērķis ir arī aizsargāt preses un mediju daudzveidību. Šādā veidā tiek novērsts, ka līgumslēdzēja iestāde izdara ietekmi uz mediju uzņēmumu, kas ir pretendents uz būvdarbu līgumu, lai nodrošinātu labvēlību, ar kādu tas attēlo šīs iestādes īstenoto politiku, vai arī, kā apgalvo Grieķijas valdība, šādā veidā tiek novērsts, ka mediju uzņēmums, kas pretendē uz būvdarbu līgumu, apņemoties attēlot vai attēlojot publisko iestāžu politiku labvēlīgā gaismā, tādējādi atsakoties no preses neatkarības un daudzveidības, mēģina ietekmēt galīgo lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu. Tomēr patiesībā konkrētajā publisko iepirkumu līgumu kontekstā šim izvirzītajam mērķim aizsargāt preses daudzveidību var būt tikai pakārtots raksturs un tas nevar pastāvēt patiešām neatkarīgi no mērķa nodrošināt pārskatāmību un vienlīdzīgu attieksmi. Tātad tikai tad un tiktāl, ciktāl līgumslēdzēja iestāde pretendentu atlases procedūrā neievērotu objektīvus, pārskatāmus un nediskriminējošus kritērijus, tā varētu izmantot sev piemītošās pilnvaras piešķirt līgumu, lai vai nu ietekmētu mediju uzņēmuma, kas pretendē uz būvdarbu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, redakcijas politiku, vai arī lai šādam uzņēmumam “atlīdzinātu” par tā piekopto redakcijas politiku.

28.

Citiem vārdiem sakot, aizliegumu pamatu saraksts, kas noteikts Grieķijas tiesību normās, ir domāts, lai novērstu interešu konfliktus starp līgumslēdzējām iestādēm un mediju uzņēmumiem, kas var radīt labvēlīgus apstākļus aktīvai un pasīvai korupcijai, kura var izkropļot publisko būvdarbu līgumu piešķiršanas procedūru. Līdz ar to tiesību normas, kas aplūkotas pamata prāvā, izriet no vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanas, kas nepieciešama, lai ieviestu efektīvu konkurenci, kas ir Kopienu tiesiskā regulējuma publisko iepirkumu jomā mērķis. Izrādās arī, ka šīs normas atbilst vajadzībām jautājumā, kuru nereglamentē Direktīvas 93/37 noteikumi. To apstiprina arī fakts, ka Direktīvā 2004/18, ar ko tiek aizstāta Direktīva 93/37, paredzēti jauni aizlieguma pamati dalībai publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, tostarp pamats saistībā ar korupciju ( 33 ), kas daļēji attiecas uz Grieķijas valdības izvirzīto hipotēzi.

29.

Iepriekš minētā mērķa atzīšanu attiecībā uz vispārīgo nesavienojamību starp darbībām mediju jomā un darbībām publisko būvdarbu jomā, kā to paredz Grieķijas Konstitūcija, tiesas sēdē iesniegtajos apsvērumos apstrīdēja viens no pamata lietas dalībniekiem. Pēc tā domām, nevar a priori pieņemt, ka saimnieciskā darbība kādā jomā var apdraudēt pārskatāmību un vienlīdzīgu attieksmi publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā. Ja atzītu par pamatotu vērtējumu, ko aizstāv Grieķijas iestādes un saskaņā ar ko darbība mediju jomā var ietekmēt lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, tad līdzīgs secinājums būtu jāizdara arī attiecībā uz daudziem citiem saimnieciskās darbības veidiem. Cita starpā banka, kas turklāt ir publisko būvdarbu uzņēmuma akcionāre, parakstoties uz valsts aizņēmumu, varētu arī iespaidot līgumslēdzēju iestādi un ietekmēt tās lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

30.

Tomēr jāatzīst, ka dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība, ko kontrolē Tiesa, attiecībā uz piemērotiem aizlieguma pamatiem, lai nodrošinātu pārskatāmību un vienlīdzīgu attieksmi publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā. Attiecīgā dalībvalsts pati spēj vislabāk noteikt, kādi ir potenciālie interešu konflikti valstī, kas varētu rasties un apdraudēt pārskatāmības un vienlīdzīgas attieksmes principu, kas ir jāievēro, piešķirot publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības. Novērtējums, ko veica Grieķijas valsts iestādes, lika tām nonākt pie secinājuma, ka Grieķijai raksturīgajā situācijā, ja būvdarbu uzņēmumiem, kas ir saistīti ar mediju uzņēmumiem, netiktu aizliegts piedalīties publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, varētu rasties interešu konflikti, kas novestu pie pasīvas un aktīvas korupcijas līgumslēdzējās iestādēs. Tādēļ Grieķijas Konstitūcijas 14. panta 9. punkts paredz šādu nesavienojamību. Veicot šo īpašo novērtējumu attiecībā uz to, ko — ka tām šķiet — no tām prasa Kopienas pārskatāmības un vienlīdzīgas attieksmes principu ievērošanas pienākums saistībā ar publisko līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu Grieķijā, Grieķijas valsts iestādes tātad zināmā mērā veic valsts konstitucionālo novērtējumu. No iesniedzējtiesas lēmuma motīvu daļas izriet, ka ir sākušās debates, vai šis apstāklis ietekmē lēmumu par to, vai minētais aizlieguma pamats ir saderīgs ar Kopienu tiesībām.

31.

Ir tiesa, ka Eiropas Savienībai ir pienākums respektēt dalībvalstu konstitucionālo identitāti. Šis pienākums tai ir jau no pirmsākumiem. Tas izriet jau no pašas Eiropas idejas, kurai tika likti pamati 1950. gadu sākumā, būtības, kas paredz veikt valstu integrāciju, vienlaikus saglabājot to politisko patstāvību. To pierāda tas, ka šis pienākums pirmo reizi tika tieši noteikts dibināšanas līgumu grozījumos, kas apliecina tik tālejošu integrāciju, ka līgumslēdzējas puses saskatīja nepieciešamību atgādināt šo pienākumu. Tādējādi Māstrihtas līguma F panta 1. punktā, kas kļuva par Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 3. punktu, ir paredzēts: “Savienība respektē savu dalībvalstu nacionālo identitāti”. Acīmredzami dalībvalsts nacionālā identitāte ietver arī konstitucionālo identitāti. Ja būtu tāda vajadzība, to apliecinātu mēģinājums paskaidrot nacionālās identitātes elementus, kas ietverts Līguma par Konstitūciju Eiropai I-5. pantā un Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 2. punktā, kā tas izteikts Lisabonas līgumā. Kā rāda šo tiesību normu identiskais formulējums, Savienība respektē “(dalībvalstu) nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām”.

32.

Judikatūrā ir ņemts vērā šis pienākums respektēt dalībvalstu nacionālo identitāti, tostarp konstitucionālo identitāti, ko Eiropas Savienībai uzliek tās dibināšanas līgumi. Uzmanīgi to lasot, atklājas, ka noteiktos gadījumos, ko, protams, kontrolē Tiesa, dalībvalstis var atsaukties uz to nacionālās identitātes aizsardzību, lai pamatotu atkāpi no aprites pamatbrīvību piemērošanas. Pirmkārt, uz to var atsaukties tieši, kā uz atkāpes leģitīmu un autonomu pamatojumu. Tiesa ir skaidri atzinusi, ka nacionālās identitātes aizsardzība “ir leģitīms mērķis, ko respektē Kopienu tiesiskā iekārta” ( 34 ), pat ja Tiesa lēma, ka attiecīgajā gadījumā ierobežojums bija nesamērīgs, jo attiecīgo interesi varēja efektīvi aizsargāt citiem līdzekļiem. Nacionālās konstitucionālās identitātes aizsardzība ļauj dalībvalstij noteiktās robežās pašai noteikt, kas ir leģitīmas intereses, kas var pamatot aprites pamatbrīvības ierobežojumu. Piemēram, gadījumā, kurā dalībvalsts atsaucās uz cilvēka cieņas principa aizsardzību, kas noteikts tās konstitūcijā, lai pamatotu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu, Tiesa lēma, ka Kopienu tiesiskā iekārta aizsargā cilvēka cieņu kā vispārēju tiesību principu. Tomēr Tiesa atzina, ka dalībvalsts bauda plašu rīcības brīvību, lai noteiktu šī principa saturu un apjomu, atkarībā no izpratnes, kā attiecīgās pamattiesības tiek aizsargātas dalībvalsts teritorijā, ievērojot konkrēto stāvokli valstī ( 35 ). Līdz ar to fakts vien, ka dalībvalsts izpratne par attiecīgajām pamattiesībām atšķiras no citās dalībvalstīs pastāvošās izpratnes, neliedz minētai dalībvalstij uz tām atsaukties, lai attaisnotu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu.

33.

Ja respekts pret dalībvalstu konstitucionālo identitāti var radīt leģitīmu interesi, kas principā varētu pamatot atkāpi no saistībām, ko uzliek Kopienu tiesības, tad a fortiori dalībvalsts uz to var atsaukties, lai pamatotu tās konstitucionālo tiesību normu izvērtējumu, kas papildina Kopienu tiesību normas, lai nodrošinātu tās teritorijā tādu principu un noteikumu ievērošanu, kas paredzēti šajās normās vai ir to pamatā. Tomēr ir jāprecizē, ka respekts pret dalībvalstu konstitucionālo identitāti nevar tikt uztverts kā absolūta piekāpšanās jebkuras valsts konstitucionālas normas priekšā. Šādā gadījumā dalībvalstis varētu izmantot to konstitūcijas kā līdzekli, lai atbrīvotos no pienākumiem, ko noteiktās jomās uzliek Kopienu tiesības ( 36 ). Vēl jo vairāk, šāda situācija varētu novest pie diskriminācijas dalībvalstu starpā atkarībā no tā, ko dalībvalstis paredzētu to konstitūcijās. Tāpat kā Kopienu tiesības respektē dalībvalstu konstitucionālo identitāti, arī valstīm ir jāpielāgo to konstitucionālo tiesību normas Kopienu tiesību sistēmai. Šajā lietā valsts konstitucionālo tiesību normas ir jāņem vērā tiktāl, ciktāl tās atbilst dalībvalstu rīcības brīvībai, kas tām ir, lai nodrošinātu vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu, ko paredz direktīva. Šīs rīcības brīvības īstenošanai tomēr ir jāiekļaujas robežās, ko nosaka iepriekš minētais princips un pati direktīva. Šajā lietā konstitucionālo tiesību norma tātad ir piemērota, lai noteiktu, kāda ir situācija dalībvalstī, lai šajā kontekstā piemērotu vienlīdzīgas attieksmes principu starp pretendentiem uz publisko iepirkumu, kā arī lai noteiktu, kādi ir iespējamie interešu konflikti, un, visbeidzot, lai novērtētu, cik nozīmīga dalībvalsts tiesību sistēmā ir šo interešu konfliktu novēršana un līdz ar to kāds ir tai piemērotākais regulējums tiesību normu hierarhijā.

34.

Kopienu tiesības tātad principā pieļauj, ka dalībvalsts var liegt piedalīties būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā būvdarbu uzņēmējiem, kas ir saistīti ar mediju uzņēmumiem, ar mērķi nodrošināt pretendentu starpā Kopienas pārskatāmības un vienlīdzīgas attieksmes principu ievērošanu. Tomēr, nosakot kārtību, kas paredz nesavienojamību starp publisko būvdarbu nozari un medijiem, ir jāievēro samērīguma princips. Šim tiesiskajam regulējumam tātad ir jābūt nepieciešamam un samērīgam ar mērķi nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi un tādējādi radīt efektīvu konkurenci. Ja, gluži pretēji, papildu aizlieguma pamats, kas paredzēts dalībvalsts tiesību normā, ir definēts tādējādi, ka tas aptver pārmērīgu potenciālo pakalpojumu sniedzēju skaitu salīdzinājumā ar to, kas nepieciešams, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pretendentu starpā, tad tas kaitē direktīvas mērķim attīstīt efektīvu konkurenci, kura sekmēšanai tā ir paredzēta. Arī šajā gadījumā dalībvalstij piemīt zināma rīcības brīvība, lai noteiktu nesavienojamības apmēru, kas ir atbilstošs situācijai dalībvalstī, ievērojot prasības, ko nosaka samērīguma princips. Tātad attiecīgajā jomā veikto pasākumu nepieciešamība un samērīgums nav izslēgts tikai tāpēc, ka tos nav pieņēmušas citas dalībvalstis ( 37 ).

35.

Tomēr dalībvalsts rīcības brīvībai pastāv ierobežojumi. Tās īstenošanu kontrolē tiesu vara. Lai gan principā iesniedzējtiesas, nevis Tiesas, kas ir lūgta sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar EKL 234. pantu, kompetencē ir veikt šādu kontroli, katrā ziņā nesavienojamība, kas noteikta tādā apmērā, kā tas paredzēts Grieķijas Konstitūcijas 14. panta 9. punktā, neatbilst samērīguma principam. Tas ir it īpaši tādēļ, ka šī norma attiecas uz visiem būvuzņēmējiem, kas ir saistīti ar mediju uzņēmumiem, neatkarīgi no tā, cik šis plašsaziņas līdzeklis ir plaši izplatīts. Šādā apmērā noteikta nesavienojamība pārsniedz pasākumus, kas nepieciešami, lai tiktu ievērota vienlīdzīga attieksme un līdz ar to tiktu aizsargāta efektīva konkurence, jo ir maz ticams, ka reģionālam mediju uzņēmumam piemīt tāda ietekme, kas tam ļautu iespaidot līgumslēdzēju iestādi, kas atrodas citā reģionā, un otrādi — diez vai šāda līgumslēdzēja iestāde tiektos ietekmēt mediju uzņēmumu, kas atrodas citā reģionā. Tas tā ir cita starpā arī tāpēc, ka tas attiecas uz visiem būvuzņēmējiem, kuriem ir kaut kādas radniecības saites ar mediju uzņēmējiem. Šķiet neiespējami, ka līgumslēdzēja iestāde izdarītu ietekmi uz mediju uzņēmēju, kam ir tikai attāla radniecības saite ar būvdarbu uzņēmēju un otrādi — diez vai šāds mediju uzņēmējs ietekmēs līgumslēdzēju iestādi.

36.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka aizlieguma pamats, kas paredzēts valsts tiesībās papildus Direktīvas 93/37 24. pantā minētajam aizliegumu pamatu sarakstam, ir saderīgs ar Kopienu tiesībām ar nosacījumu, ka minētā tiesību norma garantē pārskatāmību un vienlīdzīgu attieksmi, lai radītu efektīvu konkurenci, un ka tā atbilst samērīguma principam. Ar tiesību normu, kurā vispārīgi paredzēts, ka mediju uzņēmuma īpašnieka, partnera, akciju kontrolpaketes turētāja vai vadītāja statuss ir nesavienojams ar tāda uzņēmuma īpašnieka, partnera, kontrolpaketes akcionāra vai vadītāja statusu, kuram par labu valstij vai publiskai juridiskai persona plašākā nozīmē ir jāveic būvdarbi, piegādes vai jāsniedz pakalpojumi, tiek pārkāpts samērīguma princips.

37.

Ņemot vērā uz otro jautājumu ieteikto atbildi, uz trešo jautājumu nav jāatbild.

38.

Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, piedāvāju Tiesai uz Symvoulio tis Epikrateias (Grieķijas Valsts padome) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: