1

Apelācijas sūdzībā Saint-Gobain Glass Deutschland GmbH (turpmāk tekstā — “Saint-Gobain Glass Deutschland”) lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2007. gada 11. septembra rīkojumu lietā T-28/07 Fels-Werke u.c./Komisija (turpmāk tekstā — “Apstrīdētais rīkojums”), ar kuru tā noraidīja kā nepieņemamu tās prasību daļēji atcelt Komisijas 2006. gada 29. novembra Lēmumu Nr. K(2006) 5609 par valsts sadales plānu siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju kvotu tirdzniecībai, ko Vācijas Federatīvā Republika iesniedza par laikposmu no 2008. līdz 2012. gadam (turpmāk tekstā — “Apstrīdētais lēmums”).

2

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīvu 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV L 275, 32. lpp.), 1. pantu no 2005. gada 1. janvāra tika izveidota šāda sistēma, lai veicinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu, īpaši oglekļa dioksīda, emisiju samazināšanos rentablā un ekonomiski efektīvā veidā.

3

Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 2. pantu tā attiecas uz emisijām no I pielikumā minētajām darbībām, tostarp no iekārtām, kas paredzētas stikla izgatavošanai.

4

Direktīvas 2003/87 11. pantā ir noteikts, ka pirmais kvotu sadales laikposms ir no 2005. līdz 2007. gadam (turpmāk tekstā — “pirmais sadales laikposms”) un otrais kvotu sadales laikposms ir noteikts no 2008. līdz 2012. gadam (turpmāk tekstā — “otrais sadales laikposms”).

5

Nosacījumi un procedūra, saskaņā ar kuru kompetentās valsts iestādes, pamatojoties uz valsts sadales plānu (turpmāk tekstā — “VSP”), piešķir kvotas iekārtu operatoriem šajos divos sadales laikposmos, ir precizēti Direktīvas 2003/87 9.–11. pantā.

6

Direktīvas 2003/87 9. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Par katru laikposmu, kas minēts 11. panta 1. un 2. punktā, katra dalībvalsts izstrādā valsts plānu [VSP], ar kuru nosaka kopējo kvotu daudzumu, ko valsts nodomājusi piešķirt uz šo laikposmu, un ierosināto to sadales kārtību. Plāna [VSP] pamatā ir jābūt objektīviem un pārredzamiem kritērijiem, arī tiem, kas minēti III pielikumā, pienācīgi ņemot vērā sabiedrības atsauksmes. [..]”

7

Direktīvas 2003/87 9. panta 1. punkta otrajā daļā dalībvalstīm ir noteikts pienākums publicēt un paziņot Eiropas Kopienu Komisijai un citām dalībvalstīm VSP par katru sadales laikposmu.

8

Minētās direktīvas 9. panta 3. punktā ir noteikts:

“Triju mēnešu laikā pēc valsts sadales plāna [VSP] paziņošanas, ko dalībvalsts izdara saskaņā ar 1. punktu, Komisija var noraidīt plānu [VSP] vai kādu tā daļu sakarā ar tā neatbilstību III pielikumā vai 10. pantā minētajiem kritērijiem. Dalībvalsts pieņem lēmumu saskaņā ar 11. panta 1. vai 2. punktu tikai tad, ja Komisija piedāvātos grozījumus ir akceptējusi. Atteikuma gadījumā Komisija sniedz pamatojumu”.

9

Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10. pantu dalībvalstīm pirmajam sadales laikposmam vismaz 95 % no kvotām ir jāpiešķir bez maksas.

10

Direktīvas 2003/87 11. pantā par kvotu sadali un piešķiršanu ir noteikts:

“1.   Uz triju gadu periodu [laikposmam], kas sākas 2005. gada 1. janvārī, katra dalībvalsts nolemj kopējo kvotu daudzumu, ko tā piešķirs uz šo periodu [šim laikposmam], un šo kvotu sadali katras iekārtas operatoram. Šis lēmums ir jāpieņem vismaz trīs mēnešus pirms perioda [laikposma] sākuma, pamatojoties uz emisijas kvotu valsts sadales plānu [VSP], kas izstrādāts atbilstīgi 9. pantam un saskaņā ar 10. pantu, pienācīgi ņemot vērā sabiedrības atsauksmes.

2.   Uz piecu gadu periodu [laikposmam], kas sākas 2008. gada 1. janvārī, un uz katru nākamo piecu gadu periodu [laikposmam] katra dalībvalsts nolemj kopējo kvotu daudzumu, ko tā piešķirs uz šo periodu [šim laikposmam], un sāk kvotu piešķiršanas procesu katras iekārtas operatoram. Šis lēmums ir jāpieņem vismaz 12 mēnešus pirms attiecīgā laikposma sākuma, pamatojoties uz emisijas kvotu valsts sadales plānu [VSP], kas izstrādāts atbilstīgi 9. pantam, un saskaņā ar 10. pantu, pienācīgi ņemot vērā sabiedrības atsauksmes.

3.   Lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar 1. vai 2. punktu, jābūt saskaņā ar [EK] Līguma prasībām, jo īpaši ar tā 87. un 88. pantu. Lemjot par kvotu sadali, dalībvalstīm ir jārēķinās, ka jaunajām iekārtām būs jānodrošina piekļuve kvotām.

[..]”

11

Direktīvas 2003/87 III pielikumā ir uzskaitīti vienpadsmit kritēriji, kas ir piemērojami VSP.

12

Minētā pielikuma piektajā un desmitajā kritērijā ir noteikts:

[..]

13

Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 13. panta 1. punktu kvotas ir derīgas tikai attiecībā uz emisijām laikposmā, kuram tās ir piešķirtas.

14

No Apstrīdētā rīkojuma izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs izmanto iekārtu Porcā, kas paredzēta stikla izgatavošanai. Ar Umweltbundesamt (Vācijas Federālais vides birojs) 2004. gada 16. decembra lēmumu šīs iekārtas daļai, kas tika nodota ekspluatācijā 2003. un 2004. gada laikā, pamatojoties uz Vācijas VSP (turpmāk tekstā — “Vācijas VSP I”) un 2004. gada 26. augusta Likuma par emisiju kvotu sadali laikposmam no 2005. līdz 2007. gadam (Zuteilungsgesetz 2007, BGBl. 2004 I, 2211. lpp.; turpmāk tekstā — “ZuG 2007”) 8. pantu, tika piešķirtas emisiju kvotas pirmajam sadales laikposmam.

15

Saskaņā ar ZuG 2007 8. panta 1. punkta otro teikumu izpildes faktors attiecīgajai iekārtai netiek piemērots divpadsmit gadus, sākot no gada, kad tā tika nodota ekspluatācijā.

16

Atbilstoši ZuG 2007 2. pantam, izņemot speciālās tiesību normas, kurās ir noteikts pretējais, attiecīgie minētā likuma noteikumi ir piemērojami tikai pirmajam sadales laikposmam.

17

Turklāt 2004. gada 8. jūlija Likuma, ar kuru ir transponēta Direktīva 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā (Gesetz zur Umsetzung der Richtlinie 2003/87/EG über ein System für den Handel mit Treibhausgasemissionszertifikaten in der Gemeinschaft, BGBl. 2004 I, 1578. lpp.; turpmāk tekstā — “TEHG”), 7. pants noteic, ka ikvienam sadales laikposmam apstiprinātais VSP ir likuma par sadali pamats un sadale tiek veikta, pamatojoties uz šo likumu.

18

Saskaņā ar TEHG 9. panta 1. punktu visiem iekārtu operatoriem ir tiesības iegūt emisiju kvotas atbilstoši likumā par sadali paredzētajiem nosacījumiem. Piemērojot šīs tiesību normas 2. punktu, sadale tiek veikta atkarībā no darbības, kas tiek veikta attiecīgā sadales laikposmā.

19

Visbeidzot, TEHG 10. panta 1. punktā ir noteikts, ka piešķiršana notiek, pamatojoties uz kompetentajām iestādēm iepriekš rakstveidā iesniegtu pieprasījumu.

20

2006. gada 4. jūlijā Vācijas Federatīvā Republika saskaņā ar Direktīvas 2003/87 9. panta 1. punktu paziņoja Komisijai VSP otrajam sadales laikposmam (turpmāk tekstā — “Vācijas VSP II”).

21

Tāpat kā Vācijas VSP I arī Vācijas VSP II 6.1. nodaļā ir saglabāts noteikums par vispārējo sadali, kas piemērojama pastāvošām iekārtām [Bestandsanlagen], kas tika nodotas ekspluatācijā pirms 2002. gada 31. decembra. Piemērojamais izpildes faktors rūpniecības nozares iekārtām ir 0,9875.

22

Turklāt Vācijas VSP II 6.2. nodaļā ar virsrakstu “Sadale saskaņā ar ZuG 2007 8. pantu” ir precizēts, ka saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu, aprēķinot emisiju kvotu skaitu, kas paredzēts iekārtām, kuras ir nodotas ekspluatācijā laikposmā no 2003. gada 1. janvāra līdz 2004. gada 31. decembrim, izpildes faktors netiek piemērots divpadsmit gadus no to nodošanas ekspluatācijā.

23

Ar Apstrīdēto lēmumu Komisija daļēji ir noraidījusi Vācijas VSP II. Šī lēmuma 1. panta 2. punktā Komisija konstatēja, ka sadales noteikumi, kas aprakstīti Vācijas VSP II 6.2. nodaļā ar virsrakstu “Sadale saskaņā ar ZuG 2007 8. pantu”, neatbilst Direktīvas 2003/87 III pielikuma piektajam kritērijam, jo tie rada nepamatotas priekšrocības attiecīgajām iekārtām, salīdzinot ar līdzīgām iekārtām, kurām tiek piemērota vispārējā sadales metode.

24

Komisija uzskatīja, ka bezmaksas emisiju kvotu piešķiršana vairākām darbībām, piemērojot mazāku un tādējādi labvēlīgāku izpildes faktoru, rada selektīvas ekonomiskas priekšrocības attiecīgiem uzņēmumiem, kas var izkropļot vai mēģināt izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, un kas tādējādi var radīt valsts atbalstu, kas ir pretrunā EKL 87. un 88. pantam.

25

Komisija vienīgi piebilda, ka attiecīgajā sadales laikposmā emisiju kvotu sadali pastāvošām iekārtām varēja veikt, pamatojoties uz metodēm, kas atšķīrās no tām, kas tika piemērotas “jaunām iekārtām” Direktīvas 2003/87 3. panta h) punkta izpratnē, kas šajā direktīvā tiek atzītas par īpašu kategoriju. Šādu nevienlīdzīgas attieksmes pamatojumu tomēr vairs nevar piemērot nākamajā sadales laikposmā, kurā sākotnēji “jaunā iekārta” kļūst par pastāvošu iekārtu, par kuru būtu pieejami tādi paši dati kā par pastāvošām iekārtām.

26

Apstrīdētā lēmuma 2. panta 2. punktā Komisija ir paziņojusi, ka tā neiebilst pret Vācijas VSP II, ja Vācijas Federatīvā Republika, novēršot diskrimināciju, pieņems un Komisijai paziņos šādus grozījumus:

“2.   [Vācijas VSP II] 6.2. nodaļā ar virsrakstiem “Papildu jaunās iekārtas saskaņā ar ZuG 2007 11. pantu” un “Sadale saskaņā ar ZuG 2007 8. pantu” [..] aprakstītās sadales garantijas pirmajam sadales laikposmam, piešķirot emisiju kvotas, nevar tikt piemērotas tādā veidā, kas radītu priekšrocības attiecīgajām iekārtām, salīdzinot ar citām līdzīgām iekārtām, kurām tiek piemērota vispārējā minētajā VSP noteiktā sadales metode; citiem vārdiem sakot, attiecīgajām iekārtām jāpiemēro tāds pats izpildes faktors kā citām līdzīgām jau pastāvošām iekārtām [..].”

27

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 7. februārī, apelācijas sūdzības iesniedzējs cēla prasību atcelt Apstrīdēto lēmumu.

28

Ar atsevišķu dokumentu, kas iesniegts tajā pašā dienā, apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdza izskatīt lietu paātrinātā procesā, kas paredzēts Pirmās instances tiesas Reglamenta 76.a pantā. Ar 2007. gada 23. februāra vēstuli Komisija iebilda pret lietas izskatīšanu paātrināti. Ar Pirmās instances tiesas 2007. gada 7. jūnija lēmumu tika apmierināts pieteikums par lietas izskatīšanu paātrinātā procesā.

29

Ar dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegts 2007. gada 23. martā, Komisija saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu cēla iebildi par iepriekš minētās prasības nepieņemamību, par ko apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedza apsvērumus 2007. gada 12. aprīlī.

30

Iesniedzot prasības pieteikumu, apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdza Pirmās instances tiesu:

31

Pieņemot Apstrīdēto rīkojumu, Pirmās instances tiesa noraidīja prasību kā nepieņemamu, uzskatot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju, kurš nav Apstrīdētā lēmuma adresāts, šis lēmums neskar individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.

32

Šī secinājuma pamatojumam Pirmās instances tiesa Apstrīdētā rīkojuma 59. punktā konstatēja, ka Apstrīdētais lēmums ir vispārpiemērojams tiesību akts, jo tas ir piemērojams objektīvi noteiktām situācijām un rada juridiskas sekas vispārīgi un abstrakti noteiktām personu kategorijām. Apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punkts un 2. panta 2. punkts ietekmē visus iekārtu operatorus, uz kuriem vispārīgi un abstrakti attiecas Vācijas VSP II 6.2. nodaļas noteikumi un kas darbojas ekonomikas sektoros, kas ir pakļauti kvotu tirdzniecības sistēmai saskaņā ar Direktīvas 2003/87 I pielikumu. Līdz ar to, ievērojot šīs tiesību normas un ievērojot tām raksturīgās īpatnības, šos operatorus [lēmums] skar vienādi un tie atrodas vienādā situācijā.

33

Turpinājumā Pirmās instances tiesa atgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai fiziska vai juridiska persona var uzskatīt, ka vispārpiemērojams tiesību akts to skar individuāli, tikai tad, ja šī persona ir skarta kādu noteiktu, viņai raksturīgu iezīmju dēļ vai viņas īpašās faktiskās situācijas dēļ, salīdzinot ar visām citām personām, un kas tādēļ to izceļ individuāli tāpat kā tos, kuriem lēmums ir adresēts (Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. lpp., 223. punkts; 1994. gada 18. maija spriedums lietā C-309/89 Codorniu/Padome, Recueil, I-1853. lpp., 20. punkts; 2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C-50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I-6677. lpp., 36. punkts, un 2004. gada 1. aprīļa spriedums lietā C-263/02 P Komisija/Jégo-Quéré, Recueil, I-3425. lpp., 45. punkts).

34

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa atgādina, ka tikai tas, ka vispārpiemērojams tiesību akts var atšķirīgi ietekmēt dažādus tiesību subjektus, uz kuriem tas attiecas, neizceļ tos salīdzinājumā ar citām attiecīgām personām, ja šis tiesību akts tiek piemērots objektīvi noteiktā situācijā.

35

Tomēr Apstrīdētā rīkojuma 61. punktā Pirmās instances tiesa ir norādījusi, ka šajā gadījumā prasītāji, kuriem piemītošās īpašības tos tomēr individuāli neizceļ, tika skarti tāpat kā citi iekārtu operatori, kas ir pakļauti tādam pašam Kopienu un valsts tiesiskajam regulējumam un atrodas vienādā situācijā ar tiem. Tādēļ Apstrīdētais lēmums attiecas uz prasītājiem, tikai pamatojoties uz objektīvu operatora, uz kuru attiecas Vācijas VSP II 6.2. nodaļas noteikumi un kurš darbojas sektoros, kas ir ietverti Direktīvas 2003/87 I pielikumā, statusu.

36

Turklāt šajā pašā Apstrīdētā rīkojuma punktā Pirmās instances tiesa ir noteikusi, ka neviens no prasītāju izvirzītajiem argumentiem neapstrīd šo vērtējumu.

37

Apstrīdētā rīkojuma 65. punktā tā it īpaši norāda, ka nevar atbalstīt argumentu, saskaņā ar kuru Saint-Gobain Glass Deutschland pieder slēgtam personu lokam, jo šī sabiedrība ietilpst operatoru grupā, kas ir pieprasījusi un ieguvusi emisiju kvotas laikposmā no 2003. līdz 2004. gadam saskaņā ar ZuG 2007 8. panta 1. punktu. Pirmās instances tiesa šajā sakarā vispirms secina, ka Saint-Gobain Glass Deutschland nav nedz sniegusi sīkāku informāciju, nedz iesniegusi pierādījumus par šī, iespējams, slēgtā operatoru loka sastāvu. Tāpat arī lietas materiālos tā nav iesniegusi operatoru, kas ir guvuši labumu no ZuG 2007 8. panta 1. punkta, sarakstu, sekojot abu pārējo prasītāju paraugam.

38

Turklāt Pirmās instances tiesa ir atgādinājusi, ka iespēja apstrīdētā pasākuma pieņemšanas brīdī vairāk vai mazāk precīzi noteikt to personu skaitu vai pat identitāti, uz kurām attiecas pasākums, nekādā gadījumā nenozīmē, ka šis pasākums tās skar individuāli, ja ir skaidrs, ka šis pasākums ir piemērojams objektīvām tiesiskām vai faktiskām situācijām, kas paredzētas attiecīgajā tiesību aktā (Tiesas 2001. gada 22. novembra spriedums lietā C-451/98 Antillean Rice Mills/Padome, Recueil, I-8949. lpp., 52. punkts).

39

Šādos apstākļos Pirmās instances tiesa nosprieda, ka Saint-Gobain Glass Deutschland nav pierādījusi, ka Apstrīdētais lēmums to skar individuāli tās iespējamās piederības slēgtam operatoru lokam dēļ.

40

Turklāt Pirmās instances tiesa uzskata arī, ka nedz no Direktīvas 2003/87 mērķiem, ņemot vērā piekto apsvērumu, nedz no III pielikuma piektā kritērija, nedz no kādas citas minētās direktīvas tiesību normas neizriet garantija, ka iekārtu operatoriem tiks piemērota noteikta sadales metode vai pat noteikts siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu daudzums, īpaši, ja šī iespējamā garantija attiecas uz vairākiem sadales laikposmiem. Tieši pretēji, Direktīvas 2003/87 11. panta 1. un 2. punktā, skatītā kopā ar šīs direktīvas 9. panta 1. punktu un 13. panta 1. punktu, ir skaidri nošķirts pirmais sadales laikposms no otrā sadales laikposma un piešķirto emisiju kvotu derīgums ierobežots tikai uz vienu sadales laikposmu, kas nosaka nepieciešamību dalībvalstīm pieņemt katram laikposmam atšķirīgus lēmumus par sadali.

41

Apelācijas sūdzībā Saint-Gobain Glass Deutschland lūdz Tiesu:

42

Komisija lūdz pirmām kārtām atzīt apelācijas sūdzību par nepieņemamu un, pakārtoti, noraidīt to kā nepamatotu. Tā lūdz arī piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

43

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Saint-Gobain Glass Deutschland izvirza divus pamatus Apstrīdētā rīkojuma atcelšanai, kas izriet no procesuālo noteikumu pārkāpuma un EKL 230. panta ceturtās daļas pārkāpuma.

44

Saskaņā ar Reglamenta 119. pantu, ja apelācija ir acīmredzami nepieņemama vai nepamatota, Tiesa var jebkurā laikā, rīkojoties pēc tiesneša referenta ziņojuma un ģenerāladvokāta uzklausīšanas, noraidīt apelāciju ar motivētu rīkojumu.

45

Tiesa uzskata, ka tā tas ir arī šajā gadījumā un, tā kā ir pieņemts šis rīkojums, nav nepieciešams lemt par pieteikumu izskatīt lietu paātrinātā procesā.

46

Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam vairs nav intereses iesniegt apelāciju, jo Apstrīdētā lēmuma normu atcelšanai apelācijas sūdzības ietvaros nav nekādu tiesisku seku tādēļ, ka tika pieņemts Komisijas 2007. gada 26. oktobra Lēmums C(2007) 5258, ar kuru tika apstiprināti grozījumi, kurus Vācijas Federatīvā Republika veikusi tās tiesiskajā regulējumā, un, konkrētāk, sistēmas, kas pamatojas uz vienu vienīgu izpildes faktoru, aizstāšana ar citu sistēmu.

47

Pēc Tiesas lūguma, kas tika izteikts, pamatojoties uz Reglamenta 54.a pantu, Komisija tai iesniedza šo pēdējo minēto lēmumu.

48

Šajā sakarā jāatgādina, ka Tiesa var atzīt apelācijas sūdzību par nepieņemamu, ja fakta, kas iestājies pēc Pirmās instances tiesas sprieduma pasludināšanas, rezultātā šis spriedums zaudē tā apelācijas sūdzības iesniedzējam kaitējošo raksturu. Prasītāja interese iesniegt apelācijas sūdzību paredz, ka apelācijas iznākums, iespējams, radīs labumu lietas dalībniekam, kas to ir iesniedzis (skat. 1995. gada 19. oktobra spriedumu lietā C-19/93 P Rendo u.c./Komisija, Recueil, I-3319. lpp., 13. punkts, un 2001. gada 25. janvāra rīkojumu lietā C-111/99 P Lech-Stahlwerke/Komisija, Recueil, I-727. lpp., 18. punkts).

49

Šajā gadījumā jākonstatē, ka lēmums, uz kuru atsaucas Komisija, lai pierādītu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam nav intereses iesniegt prasību, pirmkārt, neaizstāj Apstrīdēto lēmumu un, otrkārt, atsaucas tikai uz grozījumiem saistībā ar Apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktu.

50

Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd arī secinājumus, kas ir saistīti ar pirmajā sadales laikposmā piešķirto sadales garantiju neatbilstību Direktīvai 2003/87 un kas atrodami Apstrīdētā lēmuma 2. panta 2. punktā, tiktāl, ciktāl šī tiesību norma, pirmkārt, nosaka ierobežojumus dalībvalstij, kas ir lēmuma adresāts, attiecībā uz Vācijas VSP II 6.2. nodaļā aprakstītajām pirmajā tirdzniecības laikposmā piešķirtajām sadales garantijām un, otrkārt, ar šo tiesību normu šai valstij tiek noteikts piemērot tādu pašu izpildes faktoru kā citām līdzīgām jau pastāvošām iekārtām.

51

Šādos apstākļos bez papildu informācijas Tiesa nevar konstatēt, kā to aicina darīt Komisija, ka Saint-Gobain Glass Deutschland nav nekādas intereses iesniegt apelācijas sūdzību.

52

Līdz ar to Komisijas celtā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

53

Saint-Gobain Glass Deutschland norāda, ka Pirmās instances tiesa, pieņemot Apstrīdēto rīkojumu, ir pieļāvusi gan tiesību tikt uzklausītam tiesā, gan tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumu. Šajā sakarā tā norāda, ka lietas dalībniekiem tiesvedībā ir jābūt iespējai izteikties par visiem faktu vai tiesību jautājumiem, kas ir būtiski lietas risinājumam.

54

Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēja viedokli Pirmās instances tiesa rīkojumu būtībā pamatoja ar faktu, ka tai nebija iesniegta nedz papildu informācija, nedz pieradījumi par slēgta operatoru loka sastāvu, uz kuru prasītājs atsaucās, lai tiktu atzīts par personu, kuru Apstrīdētais lēmums skar individuāli. Tomēr Saint-Gobain Glass Deutschland apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nekad tai nav lūgusi iesniegt attiecīgo operatoru sarakstu. No tā izriet, ka sabiedrība nevarēja izklāstīt Pirmās instances tiesai iemeslus, kādēļ šāds saraksts netika iesniegts.

55

Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tam nebija nekāda iemesla iesniegt attiecīgo sarakstu, ja Pirmās instances tiesa skaidri nelūdza to darīt. Turklāt piederība slēgtam operatoru lokam, kuru ietekmēja Apstrīdētā lēmuma pieņemšana, izrietēja tieši no valsts tiesiskā regulējuma struktūras un līdz ar to nebija atkarīga no attiecīgo operatoru saraksta iesniegšanas.

56

Saint-Gobain Glass Deutschland turklāt apgalvo, ka tā nevarēja iesniegt šādu sarakstu, jo Umweltbundesamt (Federālais Vides birojs) nevarēja apmierināt šādu lūgumu ar datu aizsardzību saistītu iemeslu dēļ. Turpretī Pirmās instances tiesa varēja veikt procesa organizatorisko vai pierādījumu savākšanas pasākumu. Turklāt, ja Pirmās instances tiesa būtu izteikusi šādu lūgumu, Vācijas Federatīvā Republika būtu iesniegusi šādu sarakstu, kas varētu pierādīt apelācijas sūdzības iesniedzēja piederību slēgtam operatoru lokam.

57

Komisija uzskata, ka, pieņemot Apstrīdēto rīkojumu, Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi nekādu procesuālo noteikumu pārkāpumu.

58

Vispirms jākonstatē, ka pretēji tam, kā uzskata apelācijas sūdzības iesniedzējs, Pirmās instances tiesa tikai pakārtoti ir norādījusi, ka tai nav iesniegts saraksts ar operatoriem, kurus ietekmē Apstrīdētais lēmums, lai pierādītu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju šis lēmums skar individuāli.

59

Apstrīdētā rīkojuma 61. punktā Pirmās instances tiesa vispirms norādīja, ka Apstrīdētais lēmums neskar prasītājus individuāli un ka neviens to izvirzītais arguments nerada šaubas par šādu vērtējumu.

60

Īpaši, atbildot uz vairākiem Saint-Gobain Glass Deutschland izvirzītiem argumentiem un pamatojoties uz tās iespējamu piederību slēgtam operatoru lokam, Pirmās instances tiesa Apstrīdētā lēmuma 65. punktā atgādināja, ka iespēja ar lielāku vai mazāku precizitāti noteikt personu, uz kurām attiecas minētā lēmuma apstrīdētais pasākums, skaitu vai pat identitāti nekādā gadījumā nenozīmē, ka šis pasākums šīs personas skar individuāli, ja ir skaidrs, ka tas ir piemērojams objektīvām tiesiskām vai faktiskām situācijām, kas paredzētas attiecīgajā tiesību aktā.

61

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka Saint-Gobain Glass Deutschland nav nedz sniegusi sīkāku informāciju, nedz iesniegusi pierādījumus par šī, iespējams, slēgtā operatoru loka sastāvu. Turklāt tikai pakārtoti tā atzīmēja, ka prasītājs lietas materiālos nebija iesniedzis operatoru sarakstu, pretēji tam, kā to bija izdarījuši citi prasītāji.

62

Tomēr saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru iebildumi par Pirmās instances tiesas lēmumā ietverto lieko pamatojumu nevar būt par iemeslu šī akta atcelšanai un tādēļ ir nepamatoti (2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C-189/02 P, C-202/02 P, no C-205/02 P līdz C-208/02 P un C-213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I-5425. lpp., 148. punkts, kā arī 2006. gada 23. februāra rīkojums lietā C-171/05 P Piau/Komisija, 86. punkts).

63

Šādos apstākļos pirmais pamats jānoraida kā nepamatots.

64

Ar šo pamatu Saint-Gobain Glass Deutschland būtībā norāda, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini piemērojusi “Kopienu tiesību akta, kas skar individuāli,” jēdzienu.

65

Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēja viedokli attiecīgo operatoru loks ir skaidri noteikts un/vai ir nosakāms, pamatojoties uz Vācijas tiesisko regulējumu, un tas nekādā gadījumā nevar tikt paplašināts. Šādos apstākļos Pirmās instances tiesa nevarēja apgalvot, ka aizliegums atstāt spēkā sadales garantiju tika piemērots, ievērojot objektīvu tiesisko vai faktisko situāciju, kas paredzēta attiecīgajā tiesību aktā.

66

Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēja viedokli Apstrīdētajā lēmumā operatori ir skaidri noteikti, pat ja objektīvā atsauce uz ZuG 2007 8. panta piemērošanas jomu varēja tikpat labi tikt aizvietota ar sarakstu, kurā tiktu uzskaitīti operatori, nemainot šī lēmuma saturu.

67

Atsaucoties uz 1971. gada 13. maija spriedumu apvienotajās lietās no 41/70 līdz 44/70 International Fruit Company u.c./Komisija (Recueil, 411. lpp., 21. punkts), apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Apstrīdēto lēmumu Pirmās instances tiesa varēja uzskatīt par individuālu lēmumu kopumu, jo ar šo lēmumu Komisija aizliedza operatoriem, uz kuriem attiecās ZuG 2007 8. pantā paredzētās sadales garantijas, atstāt spēkā minētās sadales garantijas. In fine, Komisijas lēmums par Vācijas VSP II var tikt uzskatīts gan par vispārpiemērojamu lēmumu, gan par individuālu lēmumu kopumu, jo ar to tika aizliegts piemērot sadales garantijas, kas izrietēja no ZuG 2007 8. panta.

68

Komisija norāda, ka šis pamats ir jānoraida kā nepamatots. Tā šajā sakarā uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pareizi piemērojusi EKL 230. panta ceturto daļu.

69

Turklāt Apstrīdēto lēmumu nevar kvalificēt kā individuālu lēmumu kopumu, jo Komisija nav lēmusi par individuāliem pieteikumiem un jebkurā gadījumā tai nebija pietiekamas informācijas par iekārtām, uz kurām attiecās paziņotais VSP, lai tā varētu pieņemt tādu lēmumu, kādu vēlas pierādīt apelācijas sūdzības iesniedzējs.

70

Vispirms jāsecina, kā to pamatoti ir darījusi Pirmās instances tiesa, ka iespēja ar lielāku vai mazāku precizitāti noteikt personu, uz kurām attiecas minētā lēmuma apstrīdētais pasākums, skaitu vai pat identitāti nekādā gadījumā nenozīmē, ka šis pasākums šīs personas skar individuāli, ja ir skaidrs, ka šis pasākums ir piemērojams objektīvām tiesiskām vai faktiskām situācijām, kas paredzētas attiecīgajā tiesību aktā (skat. it īpaši iepriekš minēto Tiesas spriedumu lietā Antillean Rice Mills/Padome, 52. punkts, kā arī 1993. gada 24. maija rīkojumu lietā C-131/92 Arnaud u.c./Padome, Recueil, I-2573. lpp., 13. punkts, un 1993. gada 21. jūnija rīkojumu lietā C-276/93 Chiquita Banana u.c./Padome, Recueil, I-3345. lpp., 8. punkts).

71

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentāciju nolūkā pierādīt, ka Apstrīdētajam lēmumam ir jaukts raksturs, jo tas vienlaicīgi ir uzskatams par vispārpiemērojamu tiesību aktu un individuālu lēmumu kopumu, pirmkārt, jākonstatē, kā to dara Pirmās instances tiesa Apstrīdētā rīkojuma 59. punktā, ka Apstrīdētajam lēmumam, kura adresāts ir Vācijas Federatīvā Republika, ir vispārpiemērojams raksturs, jo tas ir piemērojams objektīvi noteiktām situācijām un rada juridiskas sekas vispārīgi un abstrakti noteiktām personu kategorijām.

72

Otrkārt, tas, ka Apstrīdētā lēmuma rezultātā tika aizliegts atstāt spēkā sadales garantijas, uz kurām paļāvās vairāki operatori saskaņā ar ZuG 2007 8. pantu, neraksturo šo lēmumu kā individuālu lēmumu kopumu.

73

Šajā sakarā, pretēji tam, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda šīs apelācijas sūdzības ietvaros, apstāklis, ka VSP, ko dalībvalsts iesniedz Komisijā, jāietver saraksts ar iekārtām, uz kurām attiecas kvotu tirdzniecības sistēma, kā arī informācija par kvotām, kuras šī valsts paredz sadalīt minētajām iekārtām, neļauj uzskatīt, ka, pieņemot Apstrīdēto lēmumu, Komisija ir lēmusi par individuāliem pieteikumiem, kā tas bija situācijā, kas raksturoja lietu, kurā tika pieņemts iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās International Fruit Company u.c./Komisija.

74

Šādu secinājumu apstiprina tas, ka Direktīvas 2003/87 III pielikuma 10. punktā noteiktajā sarakstā ir jānorāda attiecīgās iekārtas, nevis noteikti operatori, kam ir piešķirtas kvotas.

75

Turklāt, saskaņā ar šīs direktīvas 11. panta 2. un 3. punktu nevis Komisijai, bet katrai dalībvalstij ir jālemj par kopējo kvotu daudzumu, kuru tā piešķirs attiecīgajā laikposmā, jāuzsāk šo kvotu sadales process katras iekārtas operatoriem, kā arī jāpieņem tiesību akti par minēto kvotu sadali. Šāds lēmums tiek pieņemts, pamatojoties uz tās VSP, kas ir izstrādāts, piemērojot minētās direktīvas 9. pantu, kā arī atbilstoši 10. pantam.

76

Visbeidzot, kā to ir atzinusi Pirmās instances tiesa Apstrīdētā rīkojuma 67. punktā, nedz no Direktīvas 2003/87 mērķiem, ņemot vērā tās piekto apsvērumu, nedz no III pielikuma piektā kritērija, nedz no kādas citas minētās direktīvas tiesību normas neizriet garantija, ka iekārtu operatoriem tiks piemērota noteikta sadales metode vai pat piešķirts noteikts siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju kvotu daudzums. Turklāt grozījumi, kurus Vācijas Federatīvā Republika vēlāk veica Vācijas VSP II un kurus Komisija akceptēja, šo secinājumu apstiprina.

77

Šādos apstākļos Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu, piemērojot EKL 230. pantu un apstiprinot, ka Apstrīdētajam lēmumam ir vispārpiemērojams raksturs un tādēļ tas individuāli neskar apelācijas sūdzības iesniedzēju.

78

Katrā ziņā jānorāda, ka, lai arī prasītāji nevar prasīt Apstrīdētā lēmuma atcelšanu, tiem tiek saglabāta iespēja apstrīdēt valsts pasākumus, kas ir pieņemti, piemērojot Apstrīdēto lēmumu, un šajā kontekstā tiem ir iespēja atsaukties uz lēmuma prettiesiskumu valsts tiesās, kas lemj, ievērojot EKL 234. pantu (šajā sakarā skat. 1983. gada 27. septembra spriedumu lietā 216/82 Universität Hamburg, Recueil, 2771. lpp., 10. punkts, un 1998. gada 17. novembra spriedumu lietā C-70/97 P Kruidvat/Komisija, Recueil, I-7183. lpp., 48. un 49. punkts).

79

Ņemot vērā iepriekš minēto, šis pamats jānoraida kā acīmredzami nepamatots un tātad apelācijas sūdzība pilnībā jānoraida.

80

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībai saskaņā ar šī paša Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Saint-Gobain Glass Deutschland atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tam spriedums nav labvēlīgs, tad Saint-Gobain Glass Deutschland jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: