1

Ar savu apelācijas sūdzību Eiropas Kopienu Komisija lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2006. gada 6. jūnija spriedumu lietā T-10/02 Girardot/Komisija (Krājums, FP-I-A-109. un II-483. lpp., turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru, pirmkārt, tika noteikta tās finanšu kompensācijas summa, kas Komisijai jāizmaksā Žirardo [Girardot] saskaņā ar Pirmās instances tiesas 2004. gada 31. marta spriedumu lietā T-10/02 Girardot/Komisija (Recueil FP, I-A-109. un II-483. lpp., turpmāk tekstā — “starpspriedums”), EUR 92785 apmērā, tiem pieskaitot procentus, sākot ar 2004. gada 6. septembri, saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas likmi, kas noteikta galvenajiem finansējuma darījumiem, kam pieskaitīti divi procentu punkti, un, otrkārt, piespriests Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

2

Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā — “Civildienesta noteikumi”), redakcijā, kas piemērojama šajā gadījumā, 29. panta 1. punkts nosaka:

“Pirms iecelšanas vakantajā amatā iestādē iecēlējinstitūcija vispirms ņem vērā:

un pēc tam ievēro konkursu kārtību, pamatojoties uz kvalifikāciju vai pārbaudījumiem, vai gan uz kvalifikāciju, gan pārbaudījumiem. Konkursa kārtība noteikta III pielikumā.

Līdzīgu kārtību var ievērot, lai veidotu rezervi turpmākai iecelšanai amatā.”

3

Minēto Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkts paredz:

“Eiropas Kopienu Tiesas jurisdikcijā ir jebkurš strīds starp Kopienām un jebkuru personu, uz kuru attiecas šie Civildienesta noteikumi, attiecībā uz tādu tiesību aktu likumību, kas nelabvēlīgi ietekmē šādu personu 90. panta 2. punkta izpratnē. Strīdos, kas saistīti ar finansēm, Tiesai ir neierobežota jurisdikcija.”

4

Eiropas Kopienu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā — “PDNK”), redakcijā, kas ir piemērojama šajā gadījumā, 2. panta d) punkts nosaka:

“Šajā nodarbināšanas kārtībā “pagaidu darbinieki” ir:

[..]

5

PDNK 8. panta ceturtā un piektā daļa nosaka:

“Pagaidu darbiniekus, uz kuriem attiecas 2. panta d) punkts, pieņem darbā ar šādiem nosacījumiem:

[..].

Pagaidu darbinieku, uz kuriem attiecas 2. panta d) punkts un kuri ir pieņemti darbā uz noteiktu laiku, darba līgumus uz noteiktu laika periodu var pagarināt tikai vienu reizi. Jebkura nākamā pagarināšana notiek uz nenoteiktu laiku.”

6

PDNK 47. pants paredz:

“Pagaidu darbinieku darba tiesiskās attiecības beidzas, izņemot nāves iestāšanās gadījumus:

[..]

7

Darba līguma izbeigšanas gadījumi bez iepriekšējas paziņošanas ir noteikti PDNK 48.–50. pantā.

8

Žirardo stājās darbā Komisijā 1996. gada 1. februārī kā norīkota valsts eksperte. Šo statusu viņa saglabāja līdz 1999. gada 31. janvārim.

9

Ar 1999. gada 15. janvāra līgumu, kas noslēgts uz diviem gadiem un vēlāk pagarināts ar papildu vienošanos uz vienu gadu, Žirardo tika pieņemta darbā pagaidu darbinieka statusā PDNK 2. panta d) punkta izpratnē. Pēc tam viņa šajā statusā strādāja Komisijas ģenerāldirektorātā “Rūpniecība”, tad ģenerāldirektorātā “Informācijas sabiedrība”.

10

2000. gada 26. jūlijā Komisijas ģenerāldirektorāts “Personāls un administrācija” publicēja paziņojumu par amata vakanci, norādot, ka sava lēmuma par jauno pētniecības personāla politiku ietvaros Komisija organizē “iekšējos konkursus rezervei”, kuru skaitā bija konkurss ar atsauces numuru COM/T/R/ST/A/2000, kas attiecās uz A kategorijas A 8/A 5, A 4 un A 3 pakāpes karjeru, ko atalgo no pētniecības un ieguldījumu budžeta zinātnisko un tehnisko darbinieku apropriācijām. Šajā paziņojumā inter alia norādīts, ka viena vienīga pārbaudījuma, ko veido intervija ar žūriju, beigās kandidāti, kas saņēmuši vajadzīgo punktu skaitu, tiks iekļauti sarakstā, kas viņiem sniedz iespēju tikt ieceltiem pastāvīgā amatā.

11

2001. gada 9. un 12. februārī ģenerāldirekcija “Personāls un administrācija” publicēja divus paziņojumus par pastāvīga amata vakancēm, kas atalgojamas no apropriācijām pētniecībai un ieguldījumiem, lai pagaidu darbiniekus varētu apstiprināt.

12

Ar 2001. gada 20. februāra vēstuli Žirardo izrādīja interesi par A kategorijas darba vietu, kas izsludināta 2001. gada 9. februāra paziņojumā par vakanci, kā arī par septiņām citām A kategorijas darba vietām, kuru paziņojums par vakanci tika publicēts 2001. gada 12. februārī.

13

Ar 2001. gada 13. marta vēstuli Komisija informēja Žirardo, ka viņas kandidatūras uz septiņām darba vietām, kas minētas 2001. gada 12. februāra paziņojumā par vakanci, nebija iespējams ņemt vērā, jo šīs darba vietas [bija] pieejamas tikai Komisijas dienestā esošajam personālam, uz ko attiecas Civildienesta noteikumi un kas ir sekmīgie konkursa kandidāti. Katram no šiem amatiem Komisija apstiprināja septiņu citu pagaidu darbinieku kandidatūras, kas bija iekļautas sarakstā, kurš tika izveidots iekšējā konkursa rezervei COM/T/R/ST/A/2000 beigās, un vēlāk katrs no tiem tika iecelts amatā, par kuru viņi bija izrādījuši interesi.

14

Tad ar 2001. gada 15. marta vēstuli Komisija informēja Žirardo, ka tā nebija varējusi apstiprināt viņas kandidatūru amatam, kas minēts 2001. gada 9. februāra paziņojumā par vakanci.

15

2001. gada 8. jūnijā Žirardo iesniedza sūdzību par lēmumiem, ar kuriem noraidītas tās kandidatūras un kuri bija iekļauti šajās divās vēstulēs. Par šo sūdzību tika pieņemts netieši izteikts noraidošs lēmums.

16

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesā iesniegts 2002. gada 18. janvārī, Žirardo cēla prasību atcelt abus Komisijas 2001. gada 13. un 15. marta lēmumus, ar kuriem noraidītas viņas kandidatūras uz astoņām pastāvīga darba vietām, kas atalgojami no apropriācijām pētījumiem un ieguldījumiem (turpmāk tekstā — “apstrīdētie lēmumi”), kā arī tā rezultātā atcelt astoņus Komisijas lēmumus par trešo personu iecelšanu šajos amatos.

17

Ar starpspriedumu Pirmās instances tiesa atcēla abus apstrīdētos lēmumus, jo Komisija nebija pierādījusi, ka tā bija pietiekami izvērtējusi Žirardo kandidatūras nopelnus katra attiecīgā amata gadījumā pirms tās noraidīšanas un attiecīgi pirms citu kandidātu apstiprināšanas (starpsprieduma 83. punkts).

18

Tomēr Pirmās instances tiesa noraidīja Žirardo prasījumus par to lēmumu atcelšanu, kas attiecas uz apstiprināto kandidātu iecelšanu attiecīgajos amatos. Līdzsvarojot attiecīgās Žirardo, dienesta un amatā iecelto trešo personu intereses, tā uzskatīja, ka šāda atcelšana būtu pārmērīgs sods par Komisijas pieļauto nelikumību (starpsprieduma 85.–88. punkts).

19

Tomēr, atgādinot, ka, lai prasītāja interesēs nodrošinātu atceļošā sprieduma lietderīgo iedarbību, Kopienu tiesa var izmantot neierobežotu jurisdikciju, kas tai ir strīdos, kuri ir saistīti ar finansēm, un — pat pēc savas iniciatīvas — piespriest atbildētājai iestādei izmaksāt atlīdzību vai aicināt rast attiecīgajā gadījumā taisnīgu risinājumu, Pirmās instances tiesa, lai adekvāti aizsargātu Žirardo tiesības, aicināja lietas dalībniekus panākt vienošanos par taisnīgu naudas kompensāciju saistībā ar viņas kandidatūru nelikumīgo noraidīšanu. Šajā ziņā Pirmās instances tiesa precizēja, ka, izvērtējot šo kompensāciju, ir jāņem vērā tas, ka Žirardo vairs nevarēja piedalīties nākamajā procedūrā, kurā Komisija būtu varējusi nodrošināt likumīgu norisi, jo, tā kā pagaidu darbinieka līgums, kas to saista ar Komisiju, beidzās tā arī nepagarināts, viņa vairs nevarēja nedz faktiski, nedz juridiski izrādīt savu interesi par ieņemamām darba vietām, atbildot uz paziņojumu par vakanci “īpašs pētījums”. Tā kā vienošanās netika panākta, Pirmās instances tiesa norādīja, ka lietas dalībniekiem tai jāiesniedz savi zaudējumu aprēķini trīs mēnešu laikā, sākot ar starpsprieduma pasludināšanas brīdi (starpsprieduma 89.–91. punkts).

20

Tā kā lietas dalībnieki nevarēja panākt vienošanos par taisnīgas naudas kompensācijas summu, tie 2004. gada 6. septembrī pārsūtīja savus zaudējumu aprēķinus Pirmās instances tiesai.

21

Savos prasījumos Žirardo lūdza Pirmās instances tiesu noteikt naudas kompensācijas summu, pieskaitot tiesas noteiktus procentus, prioritāri — EUR 2687994 apmērā, pakārtoti — EUR 432887 apmērā un pakārtoti tam — EUR 250248 apmērā.

22

Komisija savukārt lūdza Pirmās instances tiesu šo summu noteikt EUR 23917,43 apmērā, uzskatot par saprātīgu, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 45. punkta, Žirardo piešķirt, “pirmkārt, trīs mēnešu netto atalgojumu, kas pārskaitāms par iepriekšēja brīdinājuma minimālo periodu, ko paredz [PDNK 47. panta 2. punkta a) apakšpunkts], jeb EUR 18917,43 kā atlīdzību par zaudēto iespēju ieņemt kādu no attiecīgajiem astoņiem amatiem un, otrkārt, EUR 5000 kā atlīdzību par zaudēto iespēju piedalīties jaunā vakantā amata procedūrā”. Minētajai summai būtu jāpieskaita kompensācijas procenti par periodu no starpsprieduma pasludināšanas brīža līdz izmaksājamās summas faktiskās izmaksas brīdim, kā arī simbolisks EUR 1 par morālo kaitējumu.

23

Ar pārsūdzēto spriedumu, izvērtējot dažādos zaudējumus, uz ko norādījusi Žirardo, Pirmās instances tiesa, pirmkārt, noteica finansiālās kompensācijas summu, kas Komisijai jāizmaksā, EUR 92785 apmērā, kam pieskaitāmi procenti, sākot ar 2004. gada 6. septembri, atbilstoši ECB galvenajiem finansējuma darījumiem noteiktai likmei, kam pieskaita divus procentu punktus, un, otrkārt, piesprieda Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

24

Pirmkārt, attiecībā uz iespējami zaudēto iespēju tikt pieņemtai darbā Komisijā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 54. punktā vispirms atgādināja, ka, ņemot vērā to, ka nav iespējams atjaunot situāciju, kāda bija pirms apstrīdēto lēmumu pieņemšanas, šie lēmumi noteikti un neatgriezeniski atņēma Žirardo ne tikai tiesības uz to, lai Komisija izvērtētu viņas kandidatūras, bet arī iespēju, ka Komisija apstiprinās vienu no viņas kandidatūrām. Tad šā sprieduma 55. un 56. punktā tā precizēja, ka iespējas ieņemt vakanto amatu Kopienu iestādē un ar to saistītajām finansiālajām priekšrocībām zaudēšana ir materiāls zaudējums, par ko lietas dalībnieki vienojās. Visbeidzot, minētā sprieduma 57. un 58. punktā tā norādīja, ka, lai izvērtētu to zaudējumu apmēru, kas rodas tādēļ, ka zaudēta iespēja, šajā gadījumā ir “jānosaka starpība starp atalgojumu, ko Žirardo saņemtu gadījumā, ja iespēja, ka viņas kandidatūra tiks apstiprināta, īstenotos, un to, ko viņa faktiski saņēma pēc viņas kandidatūras nelikumīgas noraidīšanas, tad vajadzības gadījumā procentuāli jāizvērtē iespējamība, ka minētā Žirardo iespēja īstenotos”.

25

Pirmkārt, attiecībā uz atalgojuma starpību Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 59. punktā izklāstīja, ka šis kritērijs ir pamatojams ar to, ka, kaut arī Žirardo zaudēja iespēju ieņemt vienu no attiecīgajiem amatiem un līdz ar to — gūt atbilstošu finansiālu labumu, viņa nepalika bez darba.

26

Lai noteiktu iespējamo atalgojuma starpību, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 61.–82. punktā vispirms noteica periodu, kurā bija jāveic tādu darba finansiālo apstākļu salīdzinājums, kas uz Žirardo attiektos, ja Komisija viņu pieņemtu darbā, ar tiem, kas faktiski attiecās uz viņu. Pirmās instances tiesa minētā sprieduma 73.–77. punktā šajā ziņā noraidīja Komisijas argumentu, ka Žirardo zaudēto iespēju var atlīdzināt, piešķirot tikai taisnīgu kompensāciju naudas izteiksmē, kuras summa ir nosakāma trīs mēnešu netto algas apmērā, kas maksājama par minimālo iepriekšējā brīdinājuma periodu, ko paredz PDNK 47. panta 2. punkta a) apakšpunkts. Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka šis arguments bija pielīdzināms pieņēmumam, ka laikposms, kurā Žirardo paliktu Komisijas dienestā, ja tā viņu pieņemtu darbā, ir tik teorētisks, ka ir jāuzskata, ka Komisija būtu pārtraukusi viņas nodarbinātību, tai tikko sākoties, kas nav ticami. Šādos apstākļos Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 78. punktā uzskatīja, ka, lai ņemtu vērā visas iespējas pārtraukt nodarbinātību, kuras ir paredzētas PDNK 47. panta 2. punktā un 48.–50. pantā, vērā ņemamo periodu varētu ex aequo et bono noteikt piecu gadu apmērā, ieskaitot iepriekšējā brīdinājuma laiku, sākot ar dienu, kad stājās spēkā Komisijas apstiprināto kandidātu iecelšana amatā, beidzoties vakantā amata procedūrai, no kuras Žirardo tika nelikumīgi izslēgta. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 80. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja Žirardo argumentus par apstiprināšanas amatā iespēju, jo par šo faktu nebija pārliecības.

27

Tad Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 83.–95. punktā noteica atalgojuma zaudējuma apmēru šajā periodā. Šajā nolūkā minētā sprieduma 86. punktā Pirmās instances tiesa ex aequo et bono noteica, ka, tā kā Žirardo neiesniedza pierādījumus, kas ļautu noteikt atlīdzības apmēru, ko tai pārskaitītu, ja viena no viņas kandidatūrām tiktu apstiprināta, kā arī tās attīstību, Žirardo būtu jāsaņem ikmēneša netto atalgojums, kas vidēji atbilst pēdējam atalgojumam, ko viņai bija pārskaitījusi Komisija, kas atbilst A 5 pakāpes 4. līmenim. Šajā ziņā šā paša sprieduma 85. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja Žirardo argumentu, ka viņa tiktu pieņemta A 4 pakāpes darbā.

28

Otrkārt, attiecībā uz zaudētās iespējas vērtējumu Pirmās instances tiesa, pārsūdzētā sprieduma 96. un 97. punktā atzīstot, ka Žirardo iesniegtās kandidatūras atbilst prasītajiem kritērijiem, lai tās tiktu ņemtas vērā, minētā sprieduma 98.–122. punktā izvērtēja, vai iespēja, kura viņai tika liegta, var tikt uzskatīta par drošu tajā ziņā, ka Žirardo būtu ja ne pilnīgi droša iespēja iegūt vienu no attiecīgajiem amatiem, tad vismaz pietiekami droša iespēja tiem piekļūt. Šajā ziņā, šā paša sprieduma 102.–107. punktā atzīmējot, ka attiecīgajā procedūras posmā Žirardo bija vienīgā kandidāte uz katru amatu, viņa varēja atsaukties uz ievērojamu agrāku pieredzi darbā Komisijā, viņas pakalpojumi tika augsti vērtēti un pastāvēja pietiekama atbilstības pakāpe starp viņas kvalifikāciju un minētā amata aprakstu, Pirmās instances tiesa minētā sprieduma 115.–117. punktā nosprieda:

29

Šādos apstākļos Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 118. un 119. punktā atzina, ka Žirardo bija pietiekami droša iespēja, ka viena no viņas kandidatūrām tiks apstiprināta, un tādējādi Pirmās instances tiesa ex aequo et bono noteica, ka viņas atalgojuma zaudējumam ir piemērojams palielinājuma koeficients 0,5. Šā paša sprieduma 120. punktā Pirmās instances tiesa atteicās piemērot koeficientu 0,996 atbilstoši Žirardo piedāvātajai metodei, jo šī metode zaudētās iespējas apmēru padarīja atkarīgu tikai no ieinteresētās personas iesniegto kandidatūru skaita, neņemot vērā citus iepriekš izklāstītos faktus.

30

Otrkārt, citus Žirardo apgalvotos zaudējumus Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 123.–125. punktā noraidīja kā nebūtiskus, jo taisnīgas finansiālas kompensācijas mērķis, ņemot vērā Žirardo izteiktos lūgumus atcelt [lēmumus], bija izpildīt starpspriedumu un atbilstoši aizsargāt viņas tiesības uz ex aequo et bono kompensāciju par to, ka nav iespējams atjaunot situāciju pirms nelikumības, nevis, tā kā iepriekš netika iesniegts lūgums par atlīdzību, atlīdzināt jebkuru kaitējumu, ko šī nelikumība viņai varēja radīt papildus. Katrā ziņā minētā sprieduma 125.–138. punktā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka, nosakot taisnīgas finansiālas kompensācijas summu, nevar ņemt vērā nevienu no šiem citiem kaitējumiem. It īpaši attiecībā uz morālo kaitējumu, kas esot radies Žirardo psihiskās veselības pasliktināšanās un depresijas stāvokļa dēļ, kā arī fizisko kaitējumu, kas esot radīts viņas kandidatūru nelikumīgas noraidīšanas dēļ, Pirmās instances tiesa šā paša sprieduma 133. un 137. punktā uzskatīja, ka Žirardo nav iesniegusi nevienu pierādījumu — ārsta zīmi vai spēkā esošu eksperta atzinumu, kas to apliecinātu.

31

Ar savu apelācijas sūdzību Komisija lūdz Tiesu:

32

Žirardo lūdz Tiesu:

33

Komisija izvirza vienu pamatu par to, ka ar Pirmās instances tiesai izmantoto metodi, lai aprēķinātu iespējas zaudējumu, tika pārkāpts EKL 236. pants un nosacījumi Komisijas saukšanai pie atbildības.

34

Šajā ziņā tā vispirms skaidro, ka, ņemot vērā pretrunīgo Pirmās instances tiesas judikatūru šajā sakarā, tiesiskās drošības iemeslu dēļ viņas apelācija ir vērsta uz to, lai Tiesa nospriestu, kādā veidā ir aprēķināms iespējas, ka Komisija pieņems darbā, zaudējums, kas radies, Komisijai pieņemot nelikumīgu lēmumu, ar kuru ieinteresētajai personai tika liegta iespēja, ka viņas kandidatūra tiks izvērtēta. Tā piebilst, ka tādējādi šīs apelācijas mērķis ir, lai Tiesa izklāstītu vienotu juridisku pamatojumu un metodi šā iespējas zaudējuma aprēķināšanai, kas būtu piemērojami visās situācijās.

35

Komisija šajā ziņā precizē, ka viņa piekrīt domai, ka iespējas saņemt darbu zaudējums ir atlīdzināms materiāls zaudējums. Tomēr viņa nevar piekrist veidam, kādā Pirmās instances tiesa aprēķināja zaudējumus, kas nodarīti Žirardo.

36

Pēc Komisijas domām, pārsūdzētā sprieduma 58. punktā šajā ziņā ir juridiska kļūda. Vienīgie īstie un noteiktie Žirardo nodarītie zaudējumi ir tie, kas radušies tādēļ, ka netika izvērtētas viņas kandidatūras, nevis tie, kas radušies teorētiska atalgojuma zaudējuma dēļ noteiktā laika posmā, kas arī ir tikpat teorētisks. Tomēr, kaut arī Pirmās instances tiesa šā sprieduma 99. un 116. punktā atzīst, pirmkārt, ka Komisijai nav nekāda pienākuma pabeigt darbā pieņemšanas procedūru un, otrkārt, ka Pirmās instances tiesai nav Komisijas vietā jāveic kandidātu nopelnu salīdzinošais vērtējums, patiesībā Pirmās instances tiesa šo vērtējumu veic šā paša sprieduma 62.–95. punktā. Tādējādi Pirmās instances tiesa nav aprēķinājusi īsto un noteikto kaitējumu, kas saistīts ar iespējas zaudējumu, bet ir noteikusi teorētisku kaitējumu, kas saistīts ar tā atalgojuma zaudējumu, uz ko būtu tiesības darbā pieņemšanas gadījumā. Līdz ar to Pirmās instances tiesa nepareizi interpretēja iespējas zaudējuma jēdzienu kā garantijas saņemt darbu zaudējumu, tādējādi liedzot rīcības un izvēles brīvību, kurai ir jāpiemīt Kopienu iestādei darbā pieņemšanas jomā.

37

Turklāt šajā ziņā Komisija tiesas sēdē uzsvēra, ka nepastāv nekāda tieša cēloņsakarības saikne starp Komisijas pieļauto kļūdu, tai neņemot vērā Žirardo kandidatūras, un radītajiem zaudējumiem, kurus galu galā pārsūdzētajā spriedumā apstiprināja Pirmās instances tiesa. Tomēr saskaņā ar Tiesas judikatūru zaudējumiem ir jārodas tieši pārmestās rīcības dēļ (skat. it īpaši 1979. gada 4. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 64/76, 113/76, 167/78, 239/78, 27/79, 28/79 un 45/79 Dumortier u.c./Padome, Recueil, 3091. lpp., 21. punkts).

38

Komisija uzskata, ka par šo juridisko kļūdu liecina tas, ka, lai aprēķinātu atalgojuma zaudējumu, Pirmās instances tiesa ņēma vērā atalgojumu, ko tajā laika posmā saņēma ieinteresētā persona. Gadījumā, ja šī ieinteresētā persona attiecīgajā periodā veiktu labāk atalgotu darbu nekā tas, ko viņa varēja iegūt Komisijā, netiktu radīts nekāds atalgojuma zaudējums, tomēr tā būtu zaudējusi iespēju. Līdz ar to, tā kā šī metode ir atkarīga no nejaušiem apstākļiem, tā var radīt diskrimināciju kandidātu uz šo pašu darba vietu vidū.

39

Pēc Komisijas domām, par Pirmās instances tiesas argumentācijas kļūdaino raksturu turklāt liecina otrais fakts, kas minēts pārsūdzētā sprieduma 58. punktā, proti, ka atalgojuma starpība “vajadzības gadījumā” var tikt izvērtēta procentos, atspoguļojot iespēju tikt pieņemtai darbā, kas bija ieinteresētajai personai. Šis fakts no jauna parāda, ka Pirmās instances tiesa mēģina aprēķināt teorētisku kaitējumu atalgojuma zaudējuma dēļ, nevis to, kas radies iespējas tikt pieņemtam darbā zaudējuma rezultātā, jo šo atalgojuma zaudējumu var aprēķināt tikai, ņemot vērā teorētisku iespēju saņemt attiecīgo darbu. Turklāt Pirmās instances tiesa šajā ziņā nodevās nedrošiem minējumiem, lai aprēķinātu Žirardo pieņemšanas darbā iespējamo pakāpi, kaut arī Žirardo nebija tiesību tikt pieņemtai darbā.

40

Līdz ar to Komisija uzskata, ka pārsūdzētajā spriedumā iespējas tikt pieņemtai darbā zaudējuma aprēķins veikts apgrieztā kārtībā attiecībā uz juridiski pareizo kārtību, jo tā vispirms aprēķināja Žirardo teorētisko atalgojuma zaudējumu, un tad — summu, kas iegūta, piemērojot koriģējošo koeficientu, kas saistīts ar viņas iespēju tikt pieņemtai darbā. Tādējādi šā iespējas zaudējuma aprēķins bija jābalsta uz citu pamatu, nevis uz tā atalgojuma zaudējumu, kas pienākas gadījumā, ja ir garantēta pieņemšana darbā.

41

Šādos apstākļos saskaņā ar Kopienu Tiesas Statūtu 61. panta pirmās daļas otro teikumu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka Žirardo zaudētā iespēja var tikt taisnīgi kompensēta, piešķirot fiksētu summu, kas ir pielīdzināma trīs mēneša netto algai un kas atbilst summai, kas tai tiktu pārskaitīta iepriekšēja brīdinājuma par līguma uz nenoteiktu laiku laušanu periodā — jeb EUR 18917,43 apmērā, pieskaitot arī noteiktu summu EUR 5000 apmērā kā kompensāciju par to, ka ieinteresētā persona vairs nevarēs piedalīties nākamajā darbā pieņemšanas procedūrā.

42

Žirardo apgalvo, ka apelācija nav pieņemama divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tikai Pirmās instances tiesa ir kompetenta izvērtēt iespējas zaudējuma rezultātā radīto kaitējumu. Līdz ar to, ja vien Komisija nepārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nav norādījusi kritērijus, kas izmantoti radītā kaitējuma izvērtēšanā, nav pamata Komisijas kritikai attiecībā uz pārsūdzētajā spriedumā šajā jautājumā veikto vērtējumu, nedz a fortiori sagaidīt, ka Tiesa taisa principiālu spriedumu par metodi, kas izmantojama tādu materiālo zaudējumu atlīdzības aprēķinam, kas radies iespējas zaudējuma dēļ. Turklāt šajā ziņā var būt daudz dažādu situāciju, ko var aptvert tikai katrā atsevišķā gadījumā. Otrkārt, pamats, saskaņā ar kuru Pirmās instances tiesa noteikusi atlīdzību par garantijas saņemt darbu zaudēšanu, nevis iespējas zaudēšanu, netika izvirzīts pirmajā instancē un tādējādi tas ir jauns pamats, ko ir aizliegts iesniegt saskaņā ar Tiesas Reglamenta 42. panta 2. punktu un 118. pantu.

43

Katrā ziņā pēc būtības Žirardo uzsver, ka tai radītie zaudējumi ir faktiski pastāvoši un konkrēti, jo Komisijas nelikumīgais atteikums izvērtēt viņas kandidatūras tai atņēma iespēju, pirmkārt, ka viena vai vairākas no tām tiks apstiprinātas un, otrkārt, vēlāk izrādīt interesi par jebkādu citu amatu, ja viņai vēl būtu tiesības to darīt. Turklāt metode, kas izmantota pārsūdzētajā spriedumā un atbilstoši kurai tika uzskaitītas priekšrocības, ko Žirardo būtu guvusi, ja viņu pieņemtu darbā, un pēc tam noteikts viņas iespējas tikt pieņemtai darbā procents, ir procedūra, ko Pirmās instances tiesa jau bija izmantojusi (skat. inter alia Pirmās instances tiesas 2004. gada 5. oktobra spriedumu lietā T-144/02 Eagle u.c./Komisija, Krājums, II-3381. lpp., kā arī Recueil FP, I-A-275. un II-1231. lpp., 149. un 163. punkts) un ko apstiprinājusi Beļģijas doktrīna. Šī metode tika pielāgota tāda kaitējuma atlīdzībai, kas radies iespējas, kura pēc definīcijas nav droši īstenojama, zaudējuma dēļ.

44

Attiecībā uz kritiku par to, ka kandidātu uz vienu un to pašu darba vietu vidū pastāv diskriminācijas risks, Žirardo uzskata, ka tajā nav ievērota Pirmās instances tiesas argumentācijas otrā daļa, kuras mērķis tieši ir noteikt koeficientu, kas ir jāpiemēro neiegūtajiem ienākumiem, ja īstenotos iespēja tikt pieņemtam darbā. Turklāt šķiet taisnīgi, ka, ja iespējamība tikt pieņemtam darbā ir vienāda, kandidāts, kura neiegūtie ienākumi ir lielāki, saņem lielāku atlīdzību nekā tas, kura atalgojuma zaudējums ir mazāks. Tā kā šie kandidāti neatrodas salīdzināmā situācijā, nevar konstatēt nekādu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

45

Pirmkārt, attiecībā uz iebildi par nepieņemamību, kas saistīta ar to, ka Tiesa nav kompetenta izvērtēt Žirardo zaudējumu atlīdzības apmēru, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka zaudējumi tika nodarīti, tikai tā vien ir kompetenta prasības ietvaros izvērtēt zaudējumu atlīdzības veidu un apmēru, ar nosacījumu, ka, lai Tiesa varētu veikt savu kontroli pār Pirmās instances tiesas spriedumiem, tiem ir jābūt pietiekami pamatotiem un — attiecībā uz zaudējumu vērtējumu — jānorāda kritēriji, kas ņemti vērā apstiprinātās summas noteikšanai (šajā ziņā skat. 1994. gada 1. jūnija spriedumu lietā C-136/92 P Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., Recueil, I-1981. lpp., 66. punkts; 1998. gada 14. maija spriedumu lietā C-259/96 P Padome/de Nil un Impens, Recueil, I-2915. lpp., 32. un 33. punkts, 1999. gada 9. septembra spriedumu lietā C-257/98 P Lucaccioni/Komisija, Recueil, I-5251. Lpp., 34. un 35. punkts, kā arī 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā C-12/05 P Meister/ITSB, Krājumā nav publicēts, 82. punkts).

46

Tomēr šajā gadījumā, kaut arī Komisija, protams, ar savu apelāciju apstrīd metodi, ko Pirmās instances tiesa izmantoja, lai noteiktu Žirardo zaudējumu atlīdzības apmēru, Komisija šajā sakarā apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļautas vairākas juridiskas kļūdas, ciktāl šīs metodes, kas izklāstīta šā sprieduma 58. punktā un pēc tam piemērota tā 59.–122. punktā, dēļ patiesībā tiek mainīta zaudējumu būtība, kas tikusi noteikta minētajā spriedumā, proti, iespējas tikt pieņemtai darbā zaudējums, un tādējādi nepareizi interpretēta pati būtība tā, ka pārsūdzētajā spriedumā faktiski noteiktie zaudējumi, kas, pēc Komisijas domām, ir garantijas tikt pieņemtai darbā zaudējums un ar to saistītais atalgojuma zaudējums, vai nu nav nedz īsti, nedz noteikti, vai arī tiem nav tiešas cēloņsakarības saiknes ar pārmesto nelikumību.

47

Tomēr šāds pamats, kas attiecas uz Pirmās instances tiesas tādas argumentācijas saskanību, kas izmantota, lai noteiktu metodi, kas piemērojama, lai noteiktu zaudējumu atlīdzības apmēru, ir tiesību jautājums, ko Tiesai var iesniegt apelācijas ietvaros (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Lucaccioni/Komisija, 27.—29. punkts).

48

Turpretī, kā pamatoti apgalvo Žirardo, Komisija šajā apelācijā nevar lūgt Tiesu precizēt veidu, kādā iespējas, ka Kopienu iestāde viņu pieņems darbā, zaudējums ir aprēķināms visās situācijās, kurās ieinteresētajai personai nelikumīgi tikušas atņemtas tiesības uz to, lai viņas kandidatūru izvērtētu.

49

Tiesai apelācijas ietvaros ir kompetence tikai izvērtēt juridisko risinājumu, kas tika sniegts par pirmās instances tiesnešu klātbūtnē apspriestajiem pamatiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., 59. punkts). Tādējādi Tiesa šādas procedūras ietvaros ir kompetenta tikai izvērtēt, vai apelācijas sūdzībā izklāstītā argumentācija atklāj juridisku kļūdu pārsūdzētajā spriedumā (šajā ziņā skat. 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā C-352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija, Recueil, I-5291. lpp., 35. punkts, kā arī 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā C-76/01 P Eurocoton u.c./Padome, Recueil, I-10091. lpp., 47. punkts).

50

Otrkārt, attiecībā uz iebildi par nepieņemamību, kas saistīta ar to, ka pamats, ko Komisija izvirzīja savas apelācijas pamatojumam, lai pierādītu, ka pārsūdzētā sprieduma 58. punktā tikušas pieļautas juridiskas kļūdas, ir jauns, ir jāatzīst, ka tā nav pieņemama, jo Komisijas šajā apelācijā kritizētie atzinumi pirmo reizi tika minēti šajā spriedumā (šajā ziņā skat. 2001. gada 2. oktobra spriedumu lietā C-449/99 P EIB/Hautem, Recueil, I-6733. lpp., 88. un 89. punkts, kā arī 2007. gada 18. janvāra spriedumu lietā C-229/05 P PKK un KNK/Padome, Krājums, I-439. lpp., 33. punkts).

51

Līdz ar to šīs apelācijas ietvaros Tiesas kompetencē ir tikai izvērtēt, vai ar Pirmās instances tiesas pārsūdzētajā spriedumā izmantoto metodi tādu zaudējumu atlīdzības apmēra noteikšanai, kas radušies tādēļ, ka Žirardo zaudēja iespēju, ir pieļauta juridiska kļūda. Pārējā daļā šī apelācija nav pieņemama.

Par lietas būtību

52

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja ierēdnis ceļ prasību par zaudējumu atlīdzību, Kopienas atbildība iestājas, ja tiek izpildīts nosacījumu kopums attiecībā uz iestādēm pārmestās rīcības nelikumību, zaudējumu faktisko pastāvēšanu un cēloņsakarības esamību starp rīcību un minētajiem zaudējumiem (skat. 1987. gada 16. decembra spriedumu lietā 111/86 Delauche/Komisija, Recueil, 5345. lpp., 30. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., 42. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Padome/de Nil un Impens, 23. punkts).

53

Attiecībā uz nosacījumu par pārmesto nelikumību no starpsprieduma, kas netika pārsūdzēts un tādējādi ir uzskatāms par galīgu, 83. punkta izriet, ka šajā gadījumā nelikumīgā rīcība izpaudās tā, ka Komisija apstrīdētajos lēmumos nebija pierādījusi, ka tā pirms noraidīšanas bija pienācīgi izvērtējusi Žirardo kandidatūras piemērotību katram amatam, uz kuru viņa bija pieteikusies.

54

Attiecībā uz nosacījumu par kaitējumu ir jāatgādina, ka kaitējumam, ko tiek lūgts atlīdzināt, ir jābūt īstam un noteiktam (šajā ziņā skat. 1982. gada 27. janvāra spriedumu apvienotajās lietās 256/80, 257/80, 265/80, 267/80 un 5/81 Birra Wührer u.c./Padome un Komisija, Recueil, 85. lpp., 9. punkts, un 2006. gada 9. novembra spriedumu lietā C-243/05 P Agraz u.c./Komisija, Krājums, I-10833. lpp., 27. punkts).

55

Šajā gadījumā netika apstrīdēts, ka Komisijas pieļautās nelikumības dēļ, beidzoties attiecīgajai procedūrai šajā lietā, Žirardo noteikti un neatgriezeniski zaudēja iespēju tikt pieņemtai darbā šīs iestādes dienestā un ka tādējādi šīs iespējas zaudējums ir uzskatāms par kaitējumu, kas viņai ir īsts un noteikts.

56

Turklāt īpaši no Pirmās instances tiesas starpsprieduma 84.–91. punktā minētajiem atzinumiem, kuri šā sprieduma 53. punktā minēto iemeslu dēļ arī netika apstrīdēti šajā apelācijā, izriet, ka šis Žirardo īstais un noteiktais kaitējums iekļauj arī neiespējamību piedalīties jaunā likumīgā darbā pieņemšanas procedūrā, jo Žirardo vairs nebija nedz iespējas, nedz tiesību izrādīt savu interesi par ieņemamām darba vietām, atbildot uz paziņojumu par vakanci “īpašs pētījums”, kurai viņa bija pieteikusi savu kandidatūru.

57

Ar šo apelāciju Komisija tomēr apstrīd metodi, kādu Pirmās instances tiesa izmantoja, lai noteiktu minētā kaitējuma atlīdzības apmēru. Tā apgalvo, ka, izmantojot šo metodi, Pirmās instances tiesa aprēķināja nevis īsto un noteikto kaitējumu, kas radies tādēļ, ka Žirardo zaudējusi iespēju, bet patiesībā citu kaitējumu, kas ir tikai teorētisks un kas izriet no atalgojuma zaudējuma, kas viņai varētu tikt radīts, ja viņai būtu tiesības tikt pieņemtai darbā, tādējādi iespējas tikt pieņemtai darbā zaudējumu pārvēršot par garantijas tikt pieņemtai darbā zaudējumu.

58

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta otro teikumu strīdos, kas saistīti ar finansēm, Pirmās instances tiesai ir neierobežota jurisdikcija, kuras ietvaros tā ir tiesīga — vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes — piespriest atbildētājai samaksāt atlīdzību par zaudējumiem, kas radīti tās vainas dēļ, un šādā gadījumā, ņemot vērā visus lietas apstākļus, izvērtēt zaudējumus ex aequo et bono (skat. it īpaši 1980. gada 5. jūnija spriedumu lietā 24/79 Oberthür/Komisija, Recueil, 1743. lpp., 14. punkts; 1987. gada 27. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 176/86 un 177/86 Houyoux un Guery/Komisija, Recueil, 4333. lpp., 16. punkts; 1997. gada 17. aprīļa spriedumu lietā C-90/95 P de Compte/Parlaments, Recueil, I-1999. lpp., 45. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā EIB/Hautem, 95. punkts).

59

Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, kas minēta šā sprieduma 45. punktā, ja Pirmās instances tiesa atzīst, ka zaudējumi pastāv, tikai tā vien prasības pieteikuma ietvaros, ievērojot pienākumu norādīt pamatojumu, var izvērtēt šo zaudējumu atlīdzības veidu un apmēru.

60

Tomēr, kā pati Komisija atzina tiesas sēdē, atbildot uz Tiesas jautājumu šajā sakarā, ir ļoti sarežģīti, ja ne neiespējami, noteikt metodi, kas ļautu precīzi aprēķināt iespēju tikt pieņemtam darbā minētajā iestādē, un līdz ar to — izvērtēt zaudējumus, kas radušies šīs iespējas zaudējuma dēļ.

61

Līdz ar to, lai izvērtētu, vai pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta juridiska kļūda attiecībā uz to zaudējumu atlīdzības apmēra noteikšanu, kas radušies tādēļ, ka Žirardo zaudējusi iespēju, ir jāņem vērā Pirmās instances tiesas izvērtēšanas brīvība, īstenojot savu neierobežoto jurisdikciju attiecībā uz metodi, kas izmantojama šādai noteikšanai.

62

No pārsūdzētā sprieduma izriet, ka, lai noteiktu — šajā gadījumā Žirardo — radīto zaudējumu atlīdzības apmēru, Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka tai, pirmkārt, bija jānosaka tās atalgojuma zaudējums, nosakot starpību starp atalgojumu, ko viņa saņemtu, ja tiktu pieņemta darbā, un atalgojumu, ko viņa saņēma pēc nelikumības pieļaušanas, un, otrkārt, jāizvērtē procentos viņas iespēja tikt pieņemtai darbā, lai līdzsvarotu tādējādi aprēķinātā atalgojuma zaudējuma apmēru.

63

Protams, šīs metodes, ciktāl tā ir balstīta uz ieinteresētās personas atalgojuma zaudējuma kritēriju, neizbēgamās sekas, kā to pamatoti atzīmēja Komisija, ir tas, ka, ja atalgojums, kas tiek saņemts pēc nelikumīgās rīcības, ir augstāks nekā tas, kas šīs nelikumības dēļ tika zaudēts, nav jāpiešķir nekāda atlīdzība, kaut arī iespēja tika zaudēta.

64

Turklāt, kā Komisija vēl atzīmēja, šādas metodes rezultātā Kopienu tiesai noteikti jāveic, tāpat kā to darījusi Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 59.–95. punktā, perspektīvas vērtējums, lai mēģinātu rekonstruēt fiktīvu karjeru, ko ieinteresētā persona varētu sasniegt šajā iestādē, pamatojoties uz vairākiem pieņēmumiem, kas, kaut arī attiecas uz faktu neatkarīgu vērtējumu, ko veica Pirmās instances tiesa, tomēr pēc būtības paliek nedroši attiecībā uz viņas darba ilgumu un atalgojuma apmēra palielināšanos.

65

Vēl atbilst patiesībai tas, ka atalgojuma zaudējuma kritērijs vien neļauj noteikt to zaudējumu atlīdzības apmēru, kas radīti pēc iespējas tikt pieņemtai darbā zaudēšanas. Šādā gadījumā radītie zaudējumi nav pielīdzināmi tā atalgojuma apmēram, kas varētu tikt saņemts, ja šī iespēja būtu īstenojusies, jo, kā šajā gadījumā Pirmās instances tiesa atzīmēja pārsūdzētā sprieduma 116. punktā, ņemot vērā Komisija izvērtēšanas brīvību šajā jomā, ieinteresētā persona nevar atsaukties uz tiesībām tikt pieņemtai darbā. Tādējādi zaudējumi, par kuriem ieinteresētā persona ir tiesīga saņemt atlīdzību, neatbilst neiegūtajai peļņai, kas rodas tiesību zaudējuma dēļ (pēc analoģijas skat. 2000. gada 27. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C-104/89 un C-37/90 Mulder u.c./Padome un Komisija, Recueil, I-203. lpp., 59. un 60. punkts).

66

Tomēr no tā nevar secināt, ka ar atalgojuma zaudējumu saistītais kritērijs, ko Pirmās instances tiesa izmantoja pārsūdzētajā spriedumā, ņemot vērā tās izvērtēšanas brīvību attiecībā uz metodi, kas izmantojama šajā ziņā, nav piemērots tādu zaudējumu atlīdzības apmēra noteikšanai, kas radušies tādēļ, ka — šajā gadījumā — Žirardo zaudēja iespēju tikt pieņemtai darbā.

67

Tā kā viņas zaudētās iespējas vērtība, kā būtībā atzīmēja ģenerāladvokāts secinājumu 77. punktā, ir atkarīga no tā, cik lielu peļņu viņa saņemtu, ja šī iespēja būtu īstenojusies, atlīdzības zaudējums, kas radies pārmestās nelikumīgās rīcības dēļ, kaut arī tas vien nevar noteikt iespējas zaudējuma atlīdzības apmēru, šajā ziņā tomēr ir atbilstošs kritērijs. Tādējādi, pat ja Žirardo nav nekādu tiesību tikt pieņemtai darbā, vērtība, kas piešķirama šai iespējai — vismaz daļēji — ir atkarīga no atalgojuma summas, uz kuru viņa varēja cerēt.

68

Turklāt šajā ziņā ir jāatzīmē, ka alternatīvā metode, ko Komisija piedāvāja šajā apelācijā, lai atlīdzinātu Žirardo nodarīto kaitējumu, viņai piešķirot fiksēto zaudējumu atlīdzību, kuras apmēru nosaka trīs mēneša netto algu apmērā, kas pārskaitāma minimālā iepriekšējas paziņošanas laikposmā, ko paredz PDNK 47. panta 2. punkta a) apakšpunkts, arī ir balstīta uz pārmestās nelikumības rezultātā zaudētā atalgojuma summu. Šādos apstākļos Komisijai ir grūti apstrīdēt šā kritērija atbilstību.

69

Turklāt ir jāatzīst, ka atalgojums, kas faktiski gūts pēc izdarītās nelikumības, arī daļēji nosaka zaudējumu atlīdzības apmēru, jo jebkurai personai, kurai ir nodarīts kaitējums, ir pienākums ierobežot savus zaudējumus. Šajā ziņā nevar apstiprināt Komisijas pieņēmumu, ka pastāv diskriminācijas risks. Nevar uzskatīt, ka divi nelikumīgi noraidītie kandidāti, kuriem radīts atšķirīgs atalgojuma zaudējums, atrodas vienādās vai līdzīgās situācijās attiecībā uz radīto zaudējumu apmēru, pat ja viņiem ir vienādas iespējas tikt pieņemtiem darbā.

70

Turklāt, pat ja Pirmās instances tiesa, lai noteiktu Žirardo iespējas zaudējuma atlīdzības apmēru, patiešām vispirms noskaidroja viņas zaudētā atalgojuma summu, šīs atlīdzības apmēra noteikšana nav pamatota tikai uz šo vienu kritēriju.

71

Protams, pārsūdzētā sprieduma 58. punktā nospriežot, ka, lai noteiktu Žirardo iespējas zaudējuma atlīdzības apmēru, “vajadzības gadījumā” ir jāizvērtē viņas iespēja tikt pieņemtai darbā, tādējādi norādot uz to, ka šis vērtējums ir tikai fakultatīvs, Pirmās instances tiesa pieļāva juridisku kļūdu, jo, ja šis vērtējums, kas ir paša iespējas zaudējuma jēdziena daļa, netiktu veikts, tiktu aprēķināts tikai Žirardo atalgojuma zaudējums, kaut arī viņai nebija nekādu tiesību tikt pieņemtai darbā.

72

Tomēr šai kļūdai nav seku, jo, pārsūdzētā sprieduma 59.–95. punktā aprēķinādama Žirardo atalgojuma zaudējuma apmēru, Pirmās instances tiesa minētā sprieduma 96.–122. punktā faktiski piemēroja šim zaudējumam procentus, kas ir paredzēti Žirardo iespējas tikt pieņemtai darbā aprēķināšanai, pamatojoties uz visiem faktiem, kas attiecas uz šā gadījuma apstākļiem un kuri saistīti ar Pirmās instances tiesas patstāvīgi veikto faktu vērtējumu.

73

Šāds kritērijs, kas tādējādi tiek piemērots, lai atbilstoši metodei, kas nostiprināta vairāku valstu tiesībās, līdzsvarotu kritēriju, kas saistīts ar atalgojuma zaudējumu, kā ģenerāladvokāts atzīmēja savu secinājumu 55. punktā, tomēr var kalpot par derīgu norādi, lai noteiktu Žirardo iespējas zaudējuma apmēru, jo tas šajā noteikšanā ļauj ņemt vērā iespējamību, kas viņai bija, saņemt neatgriezeniski zaudēto atalgojumu.

74

Kā Komisija atzīmēja tiesas sēdē, ir taisnība, ka tādējādi Pirmās instances tiesas aprēķinātā iespējas pakāpe ir tikai teorētiska un tā pati nav uzskatāma par īstu un noteiktu. Tomēr šim apstāklim nav nozīmes, jo netiek apstrīdēts, ka kaitējums, kas Žirardo radīts iespējas tikt pieņemtai darbā zaudējuma dēļ, ir īsts un noteikts un ka Pirmās instances tiesai ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz metodi, ko piemērot, lai noteiktu summu.

75

Visbeidzot, katrā ziņā ir jāatzīst, ka Komisijas piedāvātā metode, kas atgādināta šā sprieduma 68. punktā, ir acīmredzami mazāk derīga, lai noteiktu to zaudējumu atlīdzības apmēru, kas radušies iespējas zaudējuma dēļ, kas apstiprināts pārsūdzētajā spriedumā.

76

Šāda metode, kurā pilnīgi netiek ievēroti paši Žirardo situācijas apstākļi, lai piedāvātu noteikumu, kas būtu paredzēts vienotai jebkuras personas iespējas tikt pieņemtam darbā zaudējuma atlīdzībai, pretēji Tiesas judikatūrā izklāstītajām prasībām (skat. it īpaši 1986. gada 8. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 169/83 un 136/84 Leussink u.c./Komisija, Recueil, 2801. lpp., 13. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Lucaccioni/Komisija, 22. un 28. punkts) neļauj nodrošināt pilnīgu to individuālo zaudējumu atlīdzību, ko tā ir cietusi īpašas nelikumības, kas tai nodarīta, dēļ un turklāt liedz Kopienu tiesai izmantot rīcības brīvību, kas tai ir, lai noteiktu šo zaudējumu atlīdzības apmēru.

77

Turklāt šīs alternatīvās metodes, ciktāl tā paredz, kā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 74. punktā atzīmēja, ka laika posms, kurā Žirardo paliktu darbā Komisijā, ja viņa tiktu pieņemta darbā, ir tik teorētisks, ka tas pilnībā nebūtu jāņem vērā, un līdz ar to ir jāuzskata, ka viņas nodarbinātība beigtos uzreiz pēc tās sākšanās, rezultātā tiktu atlīdzināti fiktīvi zaudējumi, kas nav nedz īsti, nedz noteikti.

78

Tā rezultātā Komisija, kas vispār neapstrīd, ka pārsūdzētais spriedums ir juridiski pietiekami pamatots šajā ziņā, nav pierādījusi, ka Pirmās instances tiesa, īstenojot rīcības brīvību, kas tai ir šajā sakarā, un piemērojot metodi, ir nepareizi atspoguļojusi šajā gadījumā Žirardo nodarītos zaudējumus, nenosakot īstos un noteiktos zaudējumus, kas viņai rastos iespējas tikt pieņemtai darbā zaudējuma dēļ.

79

Netiek apstrīdēts, ka šiem pēdējiem minētiem zaudējumiem šajā gadījumā ir tieša cēloņsakarības saikne ar pārmesto nelikumību.

80

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka galvenā apelācija nav pamatota un tā līdz ar to ir jānoraida.

81

Pretapelācijas ietvaros Žirardo apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi Kopienu tiesības, pieļaujot vairākas acīmredzamas kļūdas vērtējumā.

82

Pirmkārt, Žirardo apgalvo, ka, neapstiprinot, ka atalgojumu starpības aprēķinā ir jāņem vērā piecu gadu periods, Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo pārsūdzētā sprieduma 80. punktā tā izslēdza karjeras iespējas zaudējumu no vērtējumu aspektiem, kaut arī apstiprināšana nebija nedroša, jo Komisija saskaņā ar skaidri definētu politiku iepriekš bija apstiprinājusi vairākus pagaidu darbiniekus un visus astoņus kandidātus, kuri beigās tika pieņemti darbā.

83

Otrkārt, Žirardo min, ka, atsaucoties uz mēneša netto algu, kas vidēji atbilst pēdējam atalgojumam, ko viņai pārskaitīja Komisija par darbu A 5 pakāpē, Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz atalgojumu starpības noteikšanu, jo pārsūdzētā sprieduma 85. punktā tā nebija ņēmusi vērā, ka Žirardo bija iespēja tikt pieņemtai darbā gan A 4 pakāpē, gan A 5 pakāpē, jo pieci no astoņiem amatiem, uz kuriem viņa izvirzīja savu kandidatūru, bija A 4 pakāpes amati. Turklāt Pirmās instances tiesai bija jārekonstruē viņas karjeras attīstība, pamatojoties uz vidēju paaugstināšanas citā pakāpē laiku, un jāņem vērā tiesības uz pensiju, kas tiktu iegūtas, ja viņa tiktu pieņemta darbā.

84

Treškārt, Žirardo uzskata, ka, nosakot 50 % apmērā viņas iespēju tikt pieņemtai darbā, Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz iespējamību, ka šī iespēja tiks īstenota, jo pārsūdzētā sprieduma 116. punktā tā neņēma vērā, ka viņas iespējas tikt pieņemtai darbā palielinājās tādēļ, ka viņai bija tikai pa vienam konkurentam uz katru attiecīgo amatu, ka katrs no viņiem tika pieņemts darbā un ka vienam kandidātam, kas piesakās uz astoņām darba vietām, ir vairāk iespēju tikt pieņemtam darbā nekā kandidātam, kurš piesakās tikai uz vienu darba vietu. Turklāt droša iespēja nav pielīdzināma vienai iespējai no divām.

85

Ceturtkārt, Žirardo uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, neņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 133.–138. punktā visus morālā un fiziskā kaitējuma aspektus, kaut arī ārstu zīmes, kas tika iesniegtas šajā procesā, apstiprina depresijas sindromu, kas viņai ir kopš viņas kandidatūru nelikumīgās noraidīšanas.

86

Tiesas sēdē Komisija apgalvoja, ka pretapelācija pilnībā nav pieņemama, jo ar to cenšas apstrīdēt Pirmās instances tiesas veikto faktu vērtējumu.

87

Kā izriet no EKL 225. panta un Tiesas Statūtu 58. panta, apelācijai ir jāattiecas uz juridiskajiem jautājumiem, un līdz ar to Pirmās instances tiesa ir vienīgā kompetentā iestāde, kas var konstatēt un izvērtēt faktus, izņemot gadījumu, ja šo faktu konstatējumu neprecizitāte izriet no lietas materiāliem, kas tai tika iesniegti. Tādējādi faktu vērtējums, izņemot gadījumu, kad Pirmās instances tiesai iesniegtie pierādījumi tiek nepareizi atspoguļoti, nav juridisks jautājums, kas kā tāds ir pakļauts Tiesas kontrolei (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā EIB/Hautem, 44. punkts, un 2003. gada 5. jūnija spriedumu lietā C-121/01 P O’Hannrachain/Parlaments, Recueil, I-5539. lpp., 35. punkts, kā arī 2006. gada 27. aprīļa rīkojumu lietā C-230/05 P L/Komisija, Krājumā nav publicēts, 45. punkts).

88

Turklāt no EKL 225. panta, Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda tā sprieduma apstrīdētās daļas, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šī lūguma atbalstam (skat. it īpaši 2003. gada 6. marta spriedumu lietā C-41/00 P Interporc/Komisija, Recueil, I-2125. lpp., 15. punkts, 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā C-68/05 P Koninklijke Coöperatie Cosun/Komisija, Krājums, I-10367. lpp., 54. punkts; 2004. gada 19. marta rīkojumu lietā C-196/03 P Lucaccioni/Komisija, Recueil, I-2683. lpp., 40. punkts, un iepriekš minēto rīkojumu lietā Meister/ITSB, 95. punkts).

89

Saskaņā ar Tiesas judikatūru šai pēdējai minētajai prasībai neatbilst apelācijas sūdzība, kurā pat nav argumentu, kas būtu veltīti tās juridiskās kļūdas identificēšanai, kura esot pieļauta pārsūdzētajā spriedumā un kurā ir tikai atkārtoti vai atstāstīti pamati un argumenti, kas tika izklāstīti Pirmās instances tiesai, ieskaitot tos, kas bija balstīti uz faktiem, kurus šī tiesa skaidri noraidīja. Šāda apelācija patiesībā ir prasība, kas vērsta uz to, lai vienkārši panāktu Pirmās instances tiesai iesniegtā prasības pieteikuma pārskatīšanu, kas nav Tiesas kompetencē (skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietās Bergaderm un Goupil/Komisija, 35. punkts, un Eurocoton u.c./Padome, 47. punkts, kā arī iepriekš minēto rīkojumu lietā Lucaccioni/Komisija, 41. punkts).

90

Turklāt saskaņā ar judikatūru, kas atgādināta šā sprieduma 45. punktā, ja Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka pastāv zaudējumi, tikai tā vien prasības ietvaros var izvērtēt šo zaudējumu atlīdzības veidu un apmēru.

91

Tomēr šajā gadījumā ir jāatzīst, ka ar šo pretapelāciju Žirardo, kā viņa to pati uzsvēra tiesas sēdē, atbildot uz Tiesas jautājumu šajā sakarā, cenšas nevis identificēt juridisku kļūdu Pirmās instances tiesas argumentācijā pārsūdzētajā spriedumā, bet gan, pirmkārt, atkārtojot argumentus, kas tika izvirzīti pirmajā instancē, un, otrkārt, atsaucoties uz it kā jauniem pierādījumiem, apstrīdēt faktu vērtējumu, ko šī tiesa sniedza minētajā spriedumā, lai noteiktu zaudējumu atlīdzības apmēru, tomēr nedz apgalvojot šo faktu jebkādu nepareizu atspoguļošanu, nedz izvirzot kādu juridisku argumentu, kas ļautu pierādīt iemeslu, kura dēļ Pirmās instances tiesas veiktais šo argumentu vērtējums būtu juridiski kļūdains. Tādējādi, to darot, Žirardo tikai lūdz pārskatīt pārsūdzēto spriedumu.

92

Līdz ar to pretapelācija ir jānoraida kā nepieņemama.

93

No visa iepriekš minētā izriet, ka galvenā apelācija un pretapelācija ir jānoraida.

94

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Žirardo ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tad tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas ir saistīti ar galveno apelāciju. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Žirardo atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas ir saistīti ar pretapelāciju un tā kā tai spriedums nav labvēlīgs, tad viņai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas ir saistīti ar šo pretapelāciju.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: