1

Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, nosakot prasību, ka privātām ekoloģiski tīru lauksaimniecības produktu kontroles organizācijām (turpmāk tekstā — “privātas organizācijas”), kas ir reģistrētas un apstiprinātas citā dalībvalstī, Austrijā ir jāatrodas vai nu juridiskajai adresei, vai citai ilglaicīgai infrastruktūrai, lai tajā varētu veikt savu darbību, Austrijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 49. pants.

2

Padomes 1991. gada 24. jūnija Regulā (EEK) Nr. 2092/91 par lauksaimniecības produktu bioloģisko [ekoloģiski tīru] ražošanu un norādēm par to uz lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem (OV L 198, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1999. gada 19. jūlija Regulu (EK) Nr. 1804/1999 (OV L 222, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Regula Nr. 2092/91”), paredzēti minimālie noteikumi lauksaimniecības produktu bioloģiskās [ekoloģiski tīras] ražošanas jomā, attiecīgo produktu ražošanas metožu kontroles procedūras un šādi ražoto produktu sertifikācija. Saskaņā ar šo regulu uz produktiem, kas atbilst tajā paredzētajām prasībām, tostarp marķējumā var norādīt norādi “Bioloģisks [Ekoloģiski tīrs] lauksaimniecības produkts — EK kontroles sistēma”.

3

Regulas Nr. 2092/91 1., 2. un 4. pantā ir uzskaitīti attiecīgie produkti un norādes par bioloģiskās [ekoloģiski tīras] ražošanas metodēm un noteiktas dažādu jēdzienu definīcijas. Šīs regulas 3. pantā noteikts, ka šī regula ir piemērojama, neskarot citas Kopienu tiesību normas vai tās valsts tiesību normas, kas ir saderīgas ar Kopienu tiesību aktiem. Minētās regulas 5. pantā paredzēti nosacījumi, ar kādiem produkta marķējumā vai reklāmas materiālos var atsaukties uz bioloģiskās [ekoloģiski tīras] ražošanas metodi, bet šīs pašas regulas 6. pantā skaidroti ražošanas noteikumi, uz ko attiecas bioloģiskās [ekoloģiski tīras] ražošanas metodes jēdziens.

4

Regulas Nr. 2092/91 8. pants ir formulēts šādi:

“1.   Jebkurš uzņēmējs, kas ražo, sagatavo vai importē no kādas trešās valsts 1. pantā minētos produktus, lai tos pārdotu:

2.   Dalībvalstis norāda iestādi vai organizāciju, kas pieņem šādus paziņojumus.

Lai efektīvi uzraudzītu attiecīgo uzņēmēju, dalībvalstis var [noteikt, ka sniedzama jebkura cita papildu informācija], ko tās uzskata par vajadzīgu.

3.   Kompetentā iestāde nodrošina, lai ieinteresētajām pusēm būtu pieejams precizēts saraksts ar to uzņēmēju vārdiem un adresēm, uz kuriem attiecas kontroles sistēma.”

5

Saskaņā ar Regulas Nr. 2092/91 9. pantu:

“1.   Dalībvalstis izveido kontroles sistēmu, kurā darbojas viena vai vairākas izraudzītas kontroles iestādes un/vai apstiprinātas privātas organizācijas, kurām ir pakļauti tie uzņēmēji, kas ražo, sagatavo vai no trešām valstīm importē 1. pantā minētos produktus.

2.   Dalībvalstis paredz pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka [uzņēmējam], kurš ievēro šīs regulas noteikumus un veic iemaksas kontroles izdevumu segšanai, nodrošina pieeju kontroles sistēmai.

3.   Kontroles sistēma ietver vismaz tos piesardzības un kontroles pasākumus, kas minēti III pielikumā.

4.   Lai izmantotu privātu organizāciju īstenotu kontroles sistēmu, dalībvalstis izraugās iestādi, kas atbild par šādu organizāciju apstiprināšanu un uzraudzību.

5.   Lai apstiprinātu privātu kontroles organizāciju, ņem vērā šādus nosacījumus:

6.   Pēc kontroles organizācijas apstiprināšanas kompetentā iestāde:

6.a   Līdz 1996. gada 1. janvārim dalībvalstis izdod koda numuru katrai kontroles iestādei [organizācijai] vai organizācijai [iestādei], kas ir apstiprināta un nozīmēta saskaņā ar šā panta noteikumiem. Par to tās informē pārējās dalībvalstis un Komisiju. Komisija publicē koda numurus sarakstā, kas ir minēts 15. panta pēdējā daļā.

7.   Kontroles iestāde un apstiprinātās kontroles organizācijas, kas minētas 1. punktā:

8.   Apstiprinātās kontroles organizācijas:

9.   Šā panta 1. punktā minētā kontroles iestāde un kontroles organizācijas:

[..]

11.   No 1998. gada 1. janvāra un neierobežojot 5. un 6. punkta noteikumus, apstiprinātajām kontroles iestādēm [organizācijām] jāatbilst prasībām, kas izklāstītas EN 45011 standarta nosacījumos.

[..]”

6

Regulas Nr. 2092/91 10. pantā paredzēts, ka uz to produktu marķējuma, uz kuriem attiecas minētās regulas 9. pantā paredzētā kontroles sistēma, drīkst būt V pielikumā norādītā norāde un/vai logotips. Šajā sakarā minētā 10. panta 3. punkts uzliek kontroles organizācijām izpildes pienākumus, kas ir līdzvērtīgi tiem, kas noteikti šīs pašas regulas 9. panta 9. punktā.

7

Saskaņā ar Regulas Nr. 2092/91 10.a pantu par vispārējiem izpildes pasākumiem:

“1.   Ja dalībvalsts atklāj nelikumības vai pārkāpumus saistībā ar šīs regulas piemērošanu produktam no citas dalībvalsts, uz kura ir norādes, kā minēts 2. pantā un/vai V pielikumā, par to informē dalībvalsti, kas ir nozīmējusi kontroles organizāciju [iestādi] vai apstiprinājusi kontroles iestādi [organizāciju], un Komisiju.

2.   Dalībvalstis veic pasākumus un darbību, kāda ir vajadzīga, lai novērstu 2. pantā un/vai V pielikumā minēto norāžu negodīgu izmantošanu.”

8

Regulas Nr. 2092/91 III pielikumā ir precizētas kontroles minimālās prasības un piesardzības pasākumi saskaņā ar šīs regulas 8. un 9. pantā minēto kontroles sistēmu.

9

Īpaši šā pielikuma vispārīgo noteikumu 9. punkta otrajā daļā un 10. punktā ir paredzēts, ka privātas organizācijas var pieprasīt, lai kontrolējamais uzņēmējs pagaidām nelaiž tirgū to produktu ar norādi par bioloģiskās [ekoloģiski tīras] ražošanas metodi, attiecībā uz kuru ir aizdomas, ka tas neatbilst šajā regulā noteiktajiem standartiem, un ka šīm organizācijām ir tiesības piekļūt visām minētā uzņēmēja telpām, kā arī pārskatiem.

10

Saskaņā ar Regulas Nr. 2092/91 9. panta 1. punktu Austrijas Republika ir izveidojusi ekoloģiski tīri ražotu lauksaimniecības produktu kontroles sistēmu, kurā darbojas privātas organizācijas. Saskaņā ar šīs regulas piemērošanas administratīvo praksi, lai privāta organizācija varētu veikt kontroles darbību Austrijā, tai ir jābūt birojam Austrijas teritorijā, kas izpilda prasības par personāla resursiem, kā arī par administratīvajām un tehniskajām iespējām, kas noteiktas minētajā regulā, pat ja šī organizācija jau ir apstiprināta un līdz ar to tai ir birojs citā dalībvalstī.

11

1975. gada likuma par pārtikas produktiem (Lebensmittelgesetz 1975, BGBl. Nr. 86/1975) 35. pantā ir paredzēts, ka privātu organizāciju apstiprināšana un uzraudzība ir Landeshauptmänner [zemju valdību priekšsēdētāju] kompetencē. Turklāt saskaņā ar šā likuma 10. panta 4. punktu viņi pēc šo organizāciju ieteikuma inter alia veic Regulas Nr. 2092/91 9. panta 9. punkta b) apakšpunktā paredzētos aizlieguma pasākumus.

12

Saņemot sūdzību, ko iesniedza Vācijā apstiprināta un reģistrēta privāta organizācija, Komisija nosūtīja Austrijas iestādēm divus informācijas pieprasījumus par nosacījumiem, kas privātām organizācijām, kuras ir apstiprinātas citā dalībvalstī, ir jāizpilda, lai veiktu savu darbību Austrijā. Šie pieprasījumi īpaši attiecās uz prasību, lai Austrijā atrastos birojs vai cita ilglaicīga infrastruktūra. Ņemot vērā saņemtās atbildes, Komisija Austrijas Republikai 2000. gada 8. novembrī nosūtītajā brīdinājuma vēstulē uzdeva jautājumu par šīs prasības saderību ar EKL 49. pantu.

13

Ņemot vērā Austrijas iestāžu atbildi uz šo vēstuli, Komisija 2002. gada 16. oktobrī nosūtīja Austrijas Republikai argumentētu atzinumu, to aicinot izpildīt savus pienākumus divu mēnešu laikā no šī atzinuma paziņošanas brīža. Komisija tajā uzsvēra, ka privātajām organizācijām, kuras ir apstiprinātas un reģistrētas citā dalībvalstī, uzliktais nosacījums, ka tām Austrijā ir jābūt birojam vai ilglaicīgai infrastruktūrai, ir pretrunā EKL 49. pantam un ka, lai arī ir pamatoti, ka katra dalībvalsts pārliecinās, ka šīs organizācijas patiešām ir apstiprinātas reģistrācijas dalībvalstī, šajā nolūkā pietiek ar saīsinātu atļaujas procedūru.

14

Savā 2002. gada 23. decembra atbildē Austrijas Republika iebilda, ka uz privātu organizāciju darbību attiecas atkāpe no EKL 49. panta, kas iekļauta EKL 55. pantā, skatot to kopā ar EKL 45. panta pirmo daļu. Pakārtoti tā saglabāja nostāju, ko jau iepriekš ir paudusi, proti, ka ekoloģiski tīru lauksaimniecības produktu ražotāju un patērētāju interesēs ir tas, lai privātajām organizācijām Austrijas teritorijā būtu birojs vai ilglaicīga infrastruktūra, lai valsts iestādes varētu pārbaudīt apstākļus, kādos šīs organizācijas veic kontroles.

15

Uzskatot, ka situācija joprojām nav apmierinoša, Komisija cēla šo prasību.

16

Komisija uzskata, ka strīdīgā administratīvā prakse ietilpst jomā, ko saskaņo Regula Nr. 2092/91. Šajā sakarā tā uzsver, ka šīs regulas pieņemšanas laikā Eiropas Savienības Padome neatsaucās uz EEK līguma 66. pantu (jaunajā redakcijā — EK līguma 66. pants, pēc grozījumiem — EKL 55. pants), skatot to kopā ar EEK līguma 55. pantu (jaunajā redakcijā — EK līguma 55. pants, pēc grozījumiem — EKL 45. pants), tādēļ bioloģiski [ekoloģiski tīri] ražotu lauksaimniecības produktu kontrole un marķējums nav darbība, kas izslēgta no EKL 49. pantā paredzētā pakalpojumu sniegšanas brīvības principa piemērošanas jomas.

17

Turklāt šo secinājumu apstiprina dažādi fakti, kas pierāda, ka privātu organizāciju darbība nav saistīta ar tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā Tiesas judikatūras izpratnē, un Komisija šajā sakarā atsaucas uz 1974. gada 21. jūnija spriedumu lietā 2/74 Reyners (Recueil, 631. lpp.).

18

Pirmkārt, tiesiskās attiecības starp kontroles organizāciju un kontrolējamo uzņēmēju, kuru rezultātā vai nu tiek, vai netiek izsniegts vienkāršs atbilstības apliecinājums, reglamentē tikai privāttiesības.

19

Otrkārt, aizliegumu uzņēmējam atsaukties uz bioloģiskās [ekoloģiski tīras] ražošanas metodi, kā arī citus pasākumus, kas paredzēti Regulas Nr. 2092/91 9. panta 9. punktā un 10. panta 3. punktā, ja tiek atklāts pārkāpums, pēdējā instancē var noteikt tikai kompetentās valsts iestādes vai tiesas, nevis pašas privātās organizācijas. Turklāt aizliegums atsaukties uz bioloģiskās [ekoloģiski tīras] ražošanas metodi netraucē parastā kārtībā pārdot attiecīgos produktus.

20

Runājot par strīdīgās administratīvās prakses saderību ar pakalpojumu sniegšanas brīvības principu, Komisija piekrīt, ka Austrijas iestādes var brīvi pārbaudīt, vai privātas organizācijas patiešām ir apstiprinātas savā izcelsmes dalībvalstī, piemēram, ar vienkāršotas atļaujas procedūras palīdzību. Tomēr pastāvīga biroja Austrijā prasība, pirmkārt, ir EKL 49. pantā paredzētās pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, jo šī prasība padara pakalpojumu sniegšanu mazāk pievilcīgu privātajām organizācijām, kurām jau ir birojs citā dalībvalstī, ar to saistīto izmaksu dēļ un, otrkārt, neņem vērā, ka šāda organizācija jau ir izpildījusi Regulas Nr. 2092/91 prasības apstiprināšanas dalībvalstī. Šajā valstī piešķirtais apstiprinājums sniedz garantiju, ka attiecīgajai privātajai organizācijai ir kompetence, pieredze un līdzekļi, kas vajadzīgi kontroles pakalpojumu sniegšanai Austrijā.

21

Saistībā ar to, ka Austrijas valdība atsaucas uz vajadzību patērētāju aizsardzībai nodrošināt iespēju pārbaudīt privāto organizāciju veikto kontroļu objektivitāti un efektivitāti, Komisija uzsver, ka Regulā Nr. 2092/91 paredzētas īpašas sankcijas, ja nav ievēroti kontroles kritēriji, un ka tikai kompetentās apstiprināšanas dalībvalsts iestādes drīkst veikt inter alia šīs regulas 9. panta 5., 7.–9. un 11. punktā paredzētos pasākumus.

22

Austrijas Republika savukārt neapstrīd, ka privātajām organizācijām, kas reģistrētas un apstiprinātas citā dalībvalstī, noteiktā prasība uzturēt biroju Austrijā, lai tajā varētu veikt savu darbību, var traucēt pakalpojumu sniegšanas brīvībai, ko nodrošina EKL 49. pants.

23

Tā tomēr uzsver, ka tāda privātu organizāciju darbība kā Regulā Nr. 2092/91 paredzētā ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā EKL 55. panta, skatot to kopā ar EKL 45. panta pirmo daļu, izpratnē.

24

Šis viedoklis ir pamatots ar dažādām Regulas Nr. 2092/91 tiesību normām.

25

Tādējādi šīs regulas 10. pantā paredzēts, ka privātas organizācijas izsniedz atbilstības sertifikātus. Tomēr saskaņā ar Austrijas administratīvajām tiesībām publisku dokumentu izsniegšana ir valsts varas darbība, nevis vienkāršs administratīvs akts. Arī aizlieguma atsaukties uz ekoloģiski tīras ražošanas metodi piemērojamība ir noteicoša, jo dažos gadījumos tā varētu būt līdzvērtīga pārdošanas aizliegumam.

26

Turklāt Regulas Nr. 2092/91 9. panta 3. punktā, skatot to kopā ar šīs regulas III pielikumu, privātajām organizācijām atzītās plašās kontroles pilnvaras liecina par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā. Šajā sakarā tas, ka privātas organizācijas uzņemas atbildību par kontroļu administratīvajiem un tehniskajiem aspektiem un ka šīs organizācijas ar uzņēmējiem, ko tās kontrolē, saista privāttiesību līgums, nekādi neietekmē to darbības kvalifikāciju, kā tas izriet no Tiesas judikatūras, it īpaši no 1994. gada 5. oktobra sprieduma lietā C-55/93 van Schaik (Recueil, I-4837. lpp., 16. punkts).

27

Austrijas Republika turklāt apgalvo, ka Regula Nr. 2092/91 nesaskaņo visus kontroles procedūras un privātu organizāciju apstiprināšanas aspektus, tādēļ katra dalībvalsts tiem, kas vēlas sniegt pakalpojumus tās teritorijā, drīkst piemērot nosacījumus, kas kompetentajām iestādēm ļauj īstenot šajā regulā paredzētos organizāciju uzraudzības pasākumus. Tomēr būtu grūti, pat neiespējami veikt uzraudzību, ja minētajām organizācijām nebūtu pastāvīga biroja dalībvalstī. Šāda prasība it īpaši ir pamatota ar ekoloģiski tīru lauksaimniecības produktu patērētāju aizsardzības apsvērumiem.

28

Vispirms ir jāatzīmē, ka gadījumā, ja dalībvalstis ir izvēlējušās tādu sistēmu, kurā ekoloģiski tīri ražotu lauksaimniecības produktu kontroli veic apstiprinātas privātas organizācijas, Regulā Nr. 2092/91 noteikta šo organizāciju apstiprināšanas procedūra un nosacījumi, kontroles noteikumi, kas šīm organizācijām ir jāpiemēro, kā arī uzraudzības procedūra, kurai tās pašas ir pakļautas savā apstiprināšanas dalībvalstī. Šajā regulā tomēr nav nevienas tiesību normas par privāto organizāciju kontroles pakalpojumu sniegšanu dalībvalstī, kas nav to apstiprināšanas valsts.

29

Kaut arī, kādā nozarē nepastāvot pilnīgai saskaņošanai Kopienu līmenī, dalībvalstis principā ir kompetentas noteikt nosacījumus darbību veikšanai šajā nozarē, tomēr tām sava kompetence ir jāīsteno, ievērojot EK līgumā garantētās pamatbrīvības (skat. 2006. gada 26. janvāra spriedumu lietā C-514/03 Komisija/Spānija, Krājums, I-963. lpp., 23. punkts, un 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā C-257/05 Komisija/Austrija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums — Krājums, I-134.* lpp., 18. punkts).

30

Šajā gadījumā rodas jautājums, vai ar EKL 49. pantu ir saderīgs nosacījums par biroja uzturēšanu Austrijas teritorijā, kas šīs dalībvalsts strīdīgajā administratīvajā praksē noteikts privātajām organizācijām, kuras jau tikušas apstiprinātas un līdz ar to tām jau ir birojs citā dalībvalstī.

31

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumiem ir uzskatāmi visi pasākumi, kas aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu šīs brīvības izmantošanu (skat. 2006. gada 3. oktobra spriedumu lietā C-452/04 Fidium Finanz, Krājums, I-9521. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Līdz ar to strīdīgajā administratīvajā praksē paredzētais nosacījums par biroju ir tieši pretrunā pakalpojumu sniegšanas brīvībai, jo tā rezultātā privātajām organizācijām, kas reģistrētas tikai citās dalībvalstīs, nav iespējams sniegt attiecīgos pakalpojumus Austrijā (pēc analoģijas skat. 2000. gada 9. marta spriedumu lietā C-355/98 Komisija/Beļģija, Recueil, I-1221. lpp., 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Tā rezultātā ir jāpārbauda, vai strīdīgā administratīvā prakse var tikt pamatota ar atkāpēm, kas paredzētas Līgumā, vai ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem.

34

Šajā sakarā Austrijas Republika, kura neapstrīd, ka šī prasība ir uzskatāma par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu, apgalvo, prioritāri, ka privātu organizāciju darbība ir uzskatāma par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā EKL 55. panta, skatot to kopā ar EKL 45. panta pirmo daļu, izpratnē, un, pakārtoti, ka strīdīgo administratīvo praksi pamato patērētāju aizsardzības mērķis.

35

Runājot par pirmo argumentācijas daļu, ir jāatgādina, ka, tā kā EKL 55. pants, skatot to kopā ar EKL 45. panta pirmo daļu, ir izņēmums no pakalpojumu sniegšanas brīvības pamatnoteikuma, tas ir jāinterpretē, attiecinot šīs tiesību normas piemērojamību tikai uz to, kas ir noteikti nepieciešams to interešu nodrošināšanai, ko šī tiesību norma ļauj aizsargāt dalībvalstīm (šajā sakarā skat. 2006. gada 30. marta spriedumu lietā C-451/03 Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, Krājums, I-2941. lpp., 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru minētajos pantos paredzētā atkāpe ir piemērojama tikai darbībām, kas pašas par sevi ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, 46. punkts un tajā minētā judikatūra), kas izslēdz to, ka par dalību valsts varas īstenošanā minētās atkāpes izpratnē var uzskatīt funkcijas, kam ir tikai papildu un sagatavošanas raksturs attiecībā uz iestādi, kas faktiski īsteno valsts varu, pieņemot galīgo lēmumu (1993. gada 13. jūlija spriedums lietā C-42/92 Thijssen, Recueil, I-4047. lpp., 22. punkts).

37

No Regulas Nr. 2092/91 izriet, ka privātu organizāciju darbība un tās veikšanas noteikumi var tikt aprakstīti šādā veidā.

38

Pirmkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 2092/91 9. panta 3. punktu privātas organizācijas īsteno kontroles un piesardzības pasākumus, kas minēti šīs regulas III pielikumā.

39

Otrkārt, saskaņā ar minētās regulas 9. panta 9. punkta a) un b) apakšpunktu šīs organizācijas veiktās kontroles rezultātā atļauj vai neatļauj lietot norādes par ekoloģiski tīras ražošanas metodi produktiem, ko pārdod to kontrolētie uzņēmēji, un, ja tiek atklāts nepārprotams pārkāpums vai pārkāpums ar ilgstošām sekām, aizliedz attiecīgajam uzņēmējam pārdot produktus ar norādēm par ekoloģiski tīras ražošanas metodi uz laiku, ko iepriekš saskaņo ar dalībvalsts kompetento iestādi.

40

Treškārt, saskaņā ar Regulas Nr. 2092/91 9. panta 6. punkta c) apakšpunktu un 8. punkta a) un b) apakšpunktu minētās organizācijas atskaitās par savu darbību iestādei, kura tās apstiprina un pārrauga, attiecīgi informējot par konstatētajām nelikumībām un pārkāpumiem, kā arī uzliktajām sankcijām, sniedzot visu vajadzīgo informāciju un katru gadu tai nosūtot tās kontrolēto uzņēmēju sarakstu, kā arī darbības atskaiti. Turklāt minētā 9. panta 8. punkta a) apakšpunktā paredzēts, ka privātas organizācijas kontroles nolūkā nodrošina kompetentajai iestādei, kas tās uzrauga, pieeju savām biroju telpām un savai materiāli tehniskajai bāzei un sniedz visu informāciju un palīdzību, ko minētā iestāde uzskata par vajadzīgu savu pienākumu izpildei.

41

Kaut arī no šiem faktiem izriet, ka privātu organizāciju darbība neattiecas tikai uz vienkāršu ekoloģiski tīru lauksaimniecības produktu atbilstības kontroļu organizēšanu, bet ietver arī pilnvaru noteikt šīs kontroles sekas īstenošanu, ir tomēr jāuzsver, ka šajā pašā regulā paredzēts, ka kompetentā valsts iestāde uzrauga šīs organizācijas. Tādējādi Regulas Nr. 2092/91 9. panta 4. punktā paredzēts, ka šī iestāde uzrauga minētās organizācijas. Citās tiesību normās, piemēram, šā paša panta 6. punktā ir precizēti šīs uzraudzības veikšanas noteikumi, inter alia paredzot, ka minētā iestāde papildus savai kompetencei piešķirt un atcelt apstiprinājumu nodrošina privātu organizāciju veiktās kontroles objektivitāti un pārbauda tās efektivitāti. Turklāt minētās regulas 9. panta 8. punkta a) apakšpunkts uzliek šīm organizācijām pienākumu pārbaudes nolūkā nodrošināt kompetentajai iestādei pieeju to biroju telpām un materiāli tehniskajai bāzei.

42

Tādējādi redzams, ka privātas organizācijas veic savu darbību ar tās valsts kompetentās iestādes uzraudzību, kura — kā pēdējā instance — ir atbildīga par kontrolēm un minēto organizāciju lēmumiem, kā par to liecina minētās iestādes pienākumi, kuri atgādināti šā sprieduma iepriekšējā punktā. Turklāt šo secinājumu apstiprina privātu organizāciju uzraudzības sistēma, kas paredzēta 1975. gada likumā par pārtikas produktiem, kurā noteikts, ka Landeshauptmänner, kas darbojas kā uzraudzības iestādes, nosaka Regulas Nr. 2092/91 9. panta 9. punkta b) apakšpunktā paredzētos pasākumus, jo šīm organizācijām šajā jomā ir tikai priekšlikuma izteikšanas kompetence. Līdz ar to papildu un sagatavošanas loma, kas privātajām organizācijām pienākas saskaņā ar šo regulu attiecībā uz uzraudzības iestādi, nevar tikt uzskatīta par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā EKL 55. panta, skatot to kopā ar EKL 45. panta pirmo daļu, izpratnē.

43

Tomēr Austrijas Republika apgalvo, ka tas, ka privātas organizācijas izsniedz atbilstības sertifikātus, saskaņā ar Austrijas administratīvajām tiesībām ir valsts varas akts. Turklāt minētajām organizācijām ir pilnvaras, kas ir atkāpe no vispārpiemērojamām tiesībām, sava uzdevuma pienācīgai izpildei, tostarp tām piešķirtās kontroles un sankciju noteikšanas pilnvaras.

44

Šajā sakarā ir jāuzsver, pirmkārt, kā ir atgādināts šā sprieduma 35. punktā, ka EKL 55. pantā, skatot to kopā ar EKL 45. panta pirmo daļu, paredzētā atkāpe ir jāinterpretē, attiecinot šīs tiesību normas piemērojamību tikai uz to, kas noteikti ir nepieciešams to interešu nodrošināšanai, ko šī tiesību norma ļauj aizsargāt dalībvalstīm.

45

Otrkārt, kaut arī Regula Nr. 2092/91 dalībvalstīm neliedz piešķirt privātajām organizācijām valsts varas pilnvaras to kontroles darbības pienācīgai veikšanai, pat uzticēt tām veikt citas darbības, kas kā tādas ir uzskatāmas par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā, tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka EKL 45. un 55. pantā atļautā izņēmuma piemērošanas paplašināšana, ietverot visu profesionālo darbību, nav pieļaujama, ja darbības, kas, iespējams, ir dalība valsts varas īstenošanā, ir nodalāmas no attiecīgās profesionālās darbības kopumā (attiecībā uz EKL 45. pantu skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Reyners, 47. punkts).

46

Ir jāatgādina, kā tas ir atzīts šā sprieduma 42. punktā, ka tāda privātu organizāciju darbība, kas noteikta Regulā Nr. 2092/91, nav uzskatāma — kā tāda — par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā, tādēļ visas citas papildu darbības, kas ir uzskatāmas par šādu dalību, ir noteikti nodalāmas no šīs darbības.

47

Visbeidzot, ir jāatzīmē, ka kontroles sistēma, kas ieviesta ar Regulu Nr. 2092/91, atšķiras no kontroles sistēmas, kas noteikta Padomes 1976. gada 29. decembra Direktīvā 77/143/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju tehniskajām apskatēm (OV L 47, 47. lpp.), par ko bija runa prāvā, kurā pasludināts iepriekš minētais spriedums lietā van Schaik, uz kuru sava apgalvojuma pamatojumam atsaucas Austrijas Republika.

48

Kaut arī Tiesa minētā sprieduma 22. punktā atzina, ka, tā kā Direktīva 77/143 daļēji saskaņo kontroles kritērijus, tā neuzliek pienākumu katrai dalībvalstij atzīt tās teritorijā reģistrētajiem transportlīdzekļiem citās dalībvalstīs izdotos kontroles sertifikātus, ņemot vērā daudzās pārbaudes metodes un procedūras, ir jāuzsver, ka ar Regulu Nr. 2092/91, kā izriet no tās preambulas trīspadsmitā apsvēruma, paredzēts ieviest ekoloģiski tīri ražoto lauksaimniecības produktu, kas atbilst minimālajām Kopienu prasībām, kuru ievērošana ļauj lietot Kopienu atbilstības norādes, kontroles sistēmu.

49

Līdz ar to, tā kā Regula Nr. 2092/91 saskaņo attiecīgo lauksaimniecības produktu atbilstības norādes, Austrijas Republika nevar pamatoti atsaukties uz iepriekš minēto spriedumu lietā van Schaik.

50

Tā kā šajā gadījumā Austrijas Republika nevar pamatoti atsaukties uz EKL 55. pantu, ir jāizvērtē šīs dalībvalsts argumentācijas otrā daļa par strīdīgās administratīvās prakses pamatotību patērētāju aizsardzības apsvērumu dēļ.

51

Austrijas Republika īpaši apgalvo, ka prasība, lai Austrijas teritorijā būtu birojs vai ilglaicīga infrastruktūra, ir nepieciešama, lai Austrijas iestādes, pirmkārt, pārliecinātos, ka privātajām organizācijām, kas šajā valstī sniedz kontroles pakalpojumus, patiešām ir vajadzīgā infrastruktūra un personāls, un, otrkārt, varētu veikt pārbaudes uz vietas, kas paredzētas Regulā Nr. 2092/91.

52

Šajā sakarā ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārtērētāju aizsardzība var pamatot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus (šajā sakarā skat. it īpaši 1997. gada 9. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no C-34/95 līdz C-36/95 De Agostini un TV-Shop, Recueil, I-3843. lpp., 53. punkts; 2003. gada 6. novembra spriedumu lietā C-243/01 Gambelli u.c., Recueil, I-13031. lpp., 67. punkts, kā arī 2007. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās C-338/04, C-359/04 un C-360/04 Placanica u.c., Krājums, I-1891. lpp., 46. punkts).

53

Tomēr ir svarīgi nodrošināt, lai šajā nolūkā veiktie pasākumi nepārsniegtu to, kas ir objektīvi nepieciešams (šajā sakarā skat. 2004. gada 11. marta spriedumu lietā C-496/01 Komisija/Francija, Recueil, I-2351. lpp., 68. punkts).

54

Nosacījums, kas uzlikts citā dalībvalstī apstiprinātajām privātajām organizācijām, — uzturēt biroju Austrijas teritorijā, lai tajā varētu veikt savu darbību, pārsniedz to, kas objektīvi nepieciešams patērētāju aizsardzības mērķa sasniegšanai.

55

Ir jāatgādina, ka Regulā Nr. 2092/91 paredzēti minimālie kritēriji minēto organizāciju uzraudzības jomā. Šie kritēriji ir piemērojami visās dalībvalstīs, tādējādi nodrošinot, ka šāda vienā dalībvalstī apstiprināta organizācija, kas sniedz kontroles pakalpojumus Austrijā, atbilst inter alia dažādiem kritērijiem, kas paredzēti minētajā regulā, un ka līdz ar to tiek garantēta patērētāju aizsardzība.

56

Līdz ar to, uzlikdama privātajām organizācijām, kas apstiprinātas citā dalībvalstī, pienākumu uzturēt biroju Austrijā, lai Austrijas iestādes varētu uzraudzīt to darbību, strīdīgā administratīvā prakse izslēdz to, ka tiek ņemti vērā pienākumi un uzraudzības pasākumi, kas šīm organizācijām jau noteikti apstiprināšanas dalībvalstī.

57

Austrijas iestādes varētu ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem nodrošināt Regulā Nr. 2092/91 paredzētās garantijas un patērētāju aizsardzību.

58

Pirmkārt, minētās iestādes pirms pasākumu veikšanas varētu pieprasīt, lai citā dalībvalstī apstiprināta privāta organizācija iesniedz pierādījumus par to, ka tā patiešām ir apstiprināta reģistrācijas dalībvalstī, kā arī par to, ka tām ir infrastruktūra un personāls, kas vajadzīgi to pakalpojumu sniegšanai, ko tās vēlas sniegt Austrijas teritorijā. Šos pierādījumus var apstiprināt reģistrācijas dalībvalsts kompetentās iestādes, kas ir atbildīgas par attiecīgās organizācijas darbības uzraudzību.

59

Otrkārt, ja nelikumība tiek konstatēta kontrolēs, ko šī organizācija veic Austrijā, Regulas Nr. 2092/91 10.a pantā paredzēta informācijas apmaiņas dalībvalstu starpā sistēma, kas Austrijas iestādēm ļauj ziņot par šādu nelikumību minētās organizācijas uzraudzības iestādēm, lai šīs iestādes veiktu vajadzīgos pasākumus, proti, piemēram, minētās organizācijas pārbaudi uz vietas, un, ja vajadzīgs, atceltu savu apstiprinājumu.

60

Līdz ar to ir jāatzīst, ka strīdīgās administratīvās prakses prasība nav samērīga ar patērētāju aizsardzības mērķi, uz ko atsaucas Austrijas Republika.

61

Tādējādi no iepriekš minētā izriet, ka, uzliekot privātajām organizācijām, kas apstiprinātas citā dalībvalstī, pienākumu uzturēt biroju Austrijas teritorijā, lai tajā varētu sniegt kontroles pakalpojumus, Austrijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 49. pants.

62

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Austrijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums nav labvēlīgs, tad tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: