1

Ar savu apelāciju Sniace SA (turpmāk tekstā — “Sniace”) lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā T-88/01 Sniace/Komisija, Krājums, II-1165. lpp. (turpmāk tekstā — “Apstrīdētais spriedums”), ar kuru kā nepieņemama ir noraidīta tās prasība atcelt Komisijas 2000. gada 19. jūlija Lēmumu 2001/102/EK par valsts atbalstu, ko Austrija sniegusi Lenzing Lyocell GmbH & Co. KG (OV 2001, L 38, 33. lpp.; turpmāk tekstā — “Apstrīdētais lēmums”).

2

Sniace ir Spānijas sabiedrība, kas galvenokārt darbojas celulozes šķiedru (viskozes) ražošanas jomā.

3

Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā Lenzing Lyocell GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā — “LLG”) bija Austrijas sabiedrības Lenzing AG meitas sabiedrība, kas galvenokārt ražo viskozes šķiedru un tās paveidus. LLG nodarbojās ar liocela — jauna veida sintētiskās šķiedras, ko ražo no tīras dabiskās celulozes — ražošanu un pārdošanu.

4

1995. gada 30. augusta vēstulē Austrijas Republika informēja Eiropas Kopienu Komisiju par savu nodomu piešķirt LLG valsts atbalstu rūpnīcas, kurā paredzēts ražot liocelu, būvniecībai industriālajā parkā Burgenlandes pavalstī. Šajā vēstulē Austrijas iestādes norāda, ka šī palīdzība tiktu piešķirta reģionu atbalsta sistēmas Nr. 589/95 ietvaros, kuru Komisija ir atļāvusi ar 1995. gada 3. augusta vēstuli.

5

1995. gada 5. oktobra vēstulē Austrijas Republikai Komisija precizēja, ka atsevišķs paziņojums par subsīdiju veidā paredzēto atbalstu nav vajadzīgs, jo tas ietilpst atļautā atbalsta sistēmā, tomēr pieprasot, lai LLG atbalsts garantiju veidā tiktu piešķirts tikai pēc tam, kad tā ir iepriekš informēta.

6

Pamatojoties uz dažādu informāciju, Komisija 1998. gada 14. oktobrī uzsāka EK līguma 93. panta 2. punktā (pēc grozījumiem — EKL 88. panta 2. punkts) paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru (turpmāk tekstā — “formālās izmeklēšanas procedūra”) attiecībā uz dažādiem pasākumiem, ko Austrijas iestādes pieņēmušas par labu LLG. Aplūkojamie pasākumi bija šādi: valsts galvojums subsīdijām un aizdevumam 50,3 miljonu EUR apmērā, labvēlīga cena 4,4 EUR par kvadrātmetru par 120 hektāriem industriālā zemes gabala un fiksētas cenas garantija pamata komunālajiem pakalpojumiem uz 30 gadiem.

7

Ar sludinājumu Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī1999. gada 13. janvārī (OV C 9, 6. lpp.) pārējās Eiropas Savienības dalībvalstis un ieinteresētās personas tika informētas par šīs procedūras uzsākšanu un uzaicinātas iesniegt savus iespējamos apsvērumus. Austrijas valdība nosūtīja savus apsvērumus ar 1999. gada 15. marta, 16. un 28. aprīļa vēstulēm. Apvienotās Karalistes valdība un ieinteresētās trešās personas arī paziņoja par saviem apsvērumiem ar 1999. gada 12. februāra vēstuli.

8

Pēc saņemtās informācijas pārbaudes Komisija 1999. gada 14. jūlija vēstulē informēja Austrijas valdību par savu 1999. gada 23. jūnija lēmumu attiecināt formālo izmeklēšanas procedūru uz četriem citiem pasākumiem, kas pieņemti par labu LLG. Šajā gadījumā ir runa par ad hoc atbalstu, investējot 0,4 miljonus EUR zemes gabala iegādē, ieguldījumu pamatkapitālā bez balsstiesībām par summu 21,8 miljoni EUR, kas izbeidzama tikai pēc 30 gadiem un kurai jāienes 1 % gadā, atbalstu nezināmas summas apmērā uzņēmuma infrastruktūras izveidei un atbalstu 5,4 miljonu EUR apmērā, kuru var piešķirt, neatbilstoši piemērojot pastāvošo atbalstu sistēmu.

9

1999. gada 4. septembrī publicējot Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (OV C 253, 4. lpp.) otro paziņojumu, Komisija informēja dalībvalstis un ieinteresētās personas par minēto formālās izmeklēšanas procedūras paplašināšanu un aicināja tās iesniegt savus iespējamos apsvērumus. Ar 1999. gada 4. oktobra vēstuli prasītāja un Austrijas valdība nosūtīja savus attiecīgos apsvērumus. Pārējās ieinteresētās trešās personas, kā arī Apvienotās Karalistes valdība arī iesniedza savus apsvērumus.

10

2000. gada 19. jūlijā Komisija pieņēma Apstrīdēto lēmumu. Šajā lēmumā tā, pirmkārt, norāda, ka atsevišķi attiecīgie pasākumi nav valsts atbalsts, un, otrkārt, atļauj pārējos pasākumus kā atbalstu, kas ir saderīgs ar EK līgumu.

11

Šajā lēmumā ir paredzēts:

“1. pants

Atbalsts, ko Austrija ir piešķīrusi [..] (LLG), Heiligenkreica [Heiligenkreuz], sniedzot galvojumu 35,8 miljonu EUR apmērā (komercbanku konsorcija un publisko banku galvojums 21,8 miljonu EUR apmērā un trīs galvojumi [..] (WHS) 1,4 miljonu EUR, 10,35 miljonu EUR un 2,25 miljonu EUR apmērā), kā arī nosakot zemes gabala cenu 4,4 EUR par kvadrātmetru 120 ha rūpniecībā izmantojamas zemes iegādei, Burgenlandes pavalstij garantējot fiksētas cenas komunālajiem pakalpojumiem un piedāvājot nezināma apmēra atbalstu, lai izveidotu uzņēmuma infrastruktūru, nav valsts atbalsts EK līguma 87. panta 1. punkta nozīmē.

2. pants

Atbalsts, ko Austrija ar WiBAG starpniecību ir piešķīrusi LLG, dodot galvojumu 14,5 miljonu EUR apmērā, atbilst Galvojuma direktīvai [ko Komisija ir apstiprinājusi] Nr. 542/95.

Atbalsts vides aizsardzībai 5,37 miljonu EUR apmērā atbilst Vides atbalsta direktīvai [ko Komisija ir apstiprinājusi] Nr. 93/148.

3. pants

Atsevišķi atbalsti, ko Austrija ir piešķīrusi 0,4 miljonu EUR apmērā kā atbalstu zemes gabala iegādei un 21,8 miljonu EUR apmērā ieguldījuma pamatkapitālā bez balsstiesībām veidā, ir saderīgi ar kopējo tirgu.

4. pants

Šis lēmums ir adresēts [Austrijas] Republikai.” [neoficiāls tulkojums]

12

Ar prasības pieteikumu, kas 2001. gada 17. aprīlī iesniegts Pirmās instances tiesas kancelejā, Sniace ir iesniegusi prasību atcelt Apstrīdēto lēmumu un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

13

Ar Pirmās instances tiesas piektās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2002. gada 18. februāra rīkojumu Austrijas Republikai, LLG un Burgenlandes pavalstij ir atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

14

Pirmās instances tiesa pēc tam, kad tā pēc pašas iniciatīvas bija nolēmusi pārbaudīt prasītājas tiesību celt prasību esamību, ar Apstrīdēto spriedumu atzina prasību par nepieņemamu.

15

Šī sprieduma 54. punktā Pirmās instances tiesa vispirms norādīja, ka, tā kā Apstrīdētais lēmums ir adresēts Austrijas Republikai, saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu ir jāpārbauda, vai šis lēmums skar Sniace tieši un individuāli.

16

Attiecībā uz jautājumu, vai Apstrīdētais lēmums prasītāju skar individuāli, Pirmās instances tiesa Apstrīdētā sprieduma 55. punktā atgādināja, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru subjektus, kas nav lēmuma adresāti, var uzskatīt par individuāli skartiem tikai tad, ja šis lēmums tos ietekmē dažu tiem specifisku īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kura tos raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu un tādēļ individuāli izceļ līdzīgi kā šāda lēmuma adresātu.

17

Turpinājumā, minētā sprieduma 56. punktā, ir uzsvērts, ka tieši valsts atbalsta jomā ne tikai uzņēmums, kurš saņem atbalstu, bet arī ar to konkurējoši uzņēmumi, kas aktīvi līdzdarbojušies šajā procedūrā, ir atzīti par tādiem, ko individuāli skar Komisijas lēmums par formālu izmeklēšanas procedūru sakarā ar individuāla atbalstu izbeigšanu, ar nosacījumu, ka atbalsts, par kuru ir pieņemts Apstrīdētais lēmums, būtiski ietekmē šo uzņēmumu stāvokli tirgū (1986. gada 28. janvāra spriedums lietā C-169/84 Cofaz u.c./Komisija, Recueil, 391. lpp., 25. punkts).

18

Tādējādi Apstrīdētā sprieduma 58. punktā Pirmās instances tiesa norāda, ka ir jāpārbauda, cik lielā mērā prasītājas līdzdalība formālajā izmeklēšanas procedūrā un ietekme uz tās stāvokli tirgū var to individuāli izcelt saskaņā ar EKL 230. pantu.

19

Attiecībā uz prasītājas līdzdalību minētajā procedūrā — Pirmās instances tiesa šī sprieduma 59. punktā ir konstatējusi, ka tai bija otršķirīga loma šādu iemeslu dēļ:

“Pirmkārt, tā [Sniace] neiesniedza Komisijai nevienu sūdzību. Otrkārt, ir skaidrs, ka šīs procedūras gaitu lielākoties neietekmēja apsvērumi, ko tā iesniedza ar 1999. gada 12. februāra un 4. oktobra vēstulēm (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Cofaz u.c./Komisija, 24. punkts). Turklāt savos 1999. gada 12. februāra apsvērumos prasītāja būtībā aprobežojas ar vairāku Komisijas [konstatētu] faktu atkārtotu konstatāciju, kas ietverti lēmumā par [formālās izmeklēšanas] procedūras uzsākšanu, komentējot tos kopumā un nesniedzot nevienu konkrētu pierādījumu. Tāpat savos 1999. gada 4. oktobra apsvērumos tā aprobežojas ar apgalvojumiem — sīkāk neprecizējot vai nesniedzot pierādījumus, ka pasākumi, kas noteikti lēmumā par [formālās izmeklēšanas] procedūras paplašināšanu, veido valsts atbalstu un ka tie ir jāatzīst par nesaderīgiem ar kopējo tirgu.”

20

Attiecībā uz prasītājas stāvokļa tirgū aizskārumu, Pirmās instances tiesa vispirms Apstrīdētā sprieduma 61. punktā norāda, ka Apstrīdētajā lēmumā paredzētie pasākumi attiecas tikai uz liocela ražošanas rūpnīcu un nav strīda par to, ka prasītāja neražo šī veida šķiedru un neplāno to darīt nākotnē.

21

Turpinājumā Pirmās instances tiesa minētā sprieduma 63.–78. punktā ir pārbaudījusi prasītājas izvirzītos argumentus, lai mēģinātu pierādīt, ka Apstrīdētais lēmums tomēr var būtiski ietekmēt tās stāvokli tirgū. Šie punkti ir izteikti šādi:

[..]

22

Pirmās instances tiesa Apstrīdētā sprieduma 79. un 80. punktā šajā sakarā ir secinājusi, ka, ņemot vērā šo apstākli un prasītājas līdzdalības formālās izmeklēšanas procedūrā nelielo nozīmi, Apstrīdētais lēmums to individuāli neskar un ka līdz ar to prasība ir jāatzīst par nepieņemamu, neizvērtējot, vai prasītāju Apstrīdētais lēmums skar tieši.

23

Apelācijas sūdzībā Sniace lūdz Tiesu:

24

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

25

Lenzing Fibers GmbH (turpmāk tekstā — “Lenzing Fibers”) un Burgenlandes pavalsts prasījumi Tiesai ir šādi:

26

Austrijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

27

Sniace apelācijas sūdzībā izvirza četrus pamatus. Ar pirmo no šiem pamatiem tā apgalvo, ka Apstrīdētais spriedums ietver tiesību kļūdu, jo tajā prasības pieteikums ir atzīts par nepieņemamu tāpēc, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Apstrīdētais lēmums var būtiski ietekmēt tās stāvokli tirgū. Ar otro pamatu prasītāja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīstot prasības pieteikumu par nepieņemamu tādēļ, ka prasītājai formālajā izmeklēšanas procedūrā bija otršķirīga loma. Trešais pamats izriet no tiesību uz efektīvu tiesas aizsardzību pārkāpuma. Ceturtais pamats, kas sastāv no divām daļām, izriet no vienlīdzīgas attieksmes principa, kā arī atsevišķu Pirmās instances tiesas Reglamenta normu pārkāpuma.

28

Pirmajā pamatā Sniace apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīstot tās prasību par nepieņemamu tādēļ, ka prasītāja nav attiecīgā veidā parādījusi iemeslus, kur dēļ Apstrīdētais lēmums varēja ietekmēt tās leģitīmās intereses, būtiski ietekmējot tās stāvokli tirgū.

29

Prasītāja pārmet, pirmkārt, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā noteiktus pierādījumus, kas pierāda tiešu konkurences attiecību pastāvēšanu starp liocela šķiedru, produktu, kuru ražo un tirgo LLG, un viskozes šķiedru, kuru ražo un tirgo Sniace. No vienas puses, prasītāja apgalvo, ka LLG ir laidis tirgū dažāda veida liocelu, kuram bija zemāka kvalitāte un cena un kurš pazīstams kā “standartam neatbilstošs liocels”, kas atsevišķos piemērošanas veidos konkurē ar viskozes šķiedru. Šajā sakarā Pirmās instances tiesas izdarītais secinājums, kas minēts Apstrīdētā sprieduma 72. punktā, ka lietas “materiāli neatļauj secināt, ka pastāv atšķirīgas kvalitātes liocels”, ir nepareizs, ņemot vērā prasītājas pirmajā instancē iesniegtos pierādījumus. It īpaši šāds secinājums ir pretrunā viena no LLG vadītāja paziņojumiem, kas izdarīts specializēta žurnāla rakstā, kas pievienots prasības pieteikumam Pirmās instances tiesai. No otras puses, prasītāja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav arī pietiekami ņēmusi vērā pierādījumus par LLG veikto proviskozes, proti, viskozes un liocela sajaukuma un liocela tirdzniecību par salīdzināmām cenām pēc apstrīdētā atbalsta saņemšanas, konkurējot ar citām šķiedrām, tostarp arī viskozi.

30

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā šādus īpašos apstākļus, kas to īpašā veidā individuāli izceļ attiecībā pret pārējiem tirgus dalībniekiem:

31

Treškārt, prasītāja apstrīd Pirmās instances tiesas apgalvojumus Apstrīdētā sprieduma 70. un 77. punktā, saskaņā ar kuriem, pat ja uzskatītu, ka liocels un viskoze vai proviskoze savstarpēji konkurē, Sniace nav iesniegusi nekādus pierādījumus par zaudējumiem vai citām negatīvām sekām, kas radušās no Apstrīdētā lēmuma. Prasītāja apstiprina, ka ir iesniegusi šādus elementus, it īpaši uzrādot dokumentu, proti, tās prasības pieteikuma pirmajā instancē 14. pielikumu, kas ietver precīzus datus par zaudējumiem, kas radušies Sniace liocela tirdzniecības par mākslīgi zemu cenu dēļ.

32

Komisija apgalvo, ka pamats ir nepieņemams, jo ar to ir tikai apstrīdēts Pirmās instances tiesas izdarītais faktu novērtējums.

33

Austrijas valdība, Lenzing Fibers un Burgenlandes pavalsts arī apgalvo, ka pamats ir nepieņemams, jo tas ir balstīts uz jauniem faktiem un pierādījumiem, kuru mērķis drīzāk ir pārskatīt Apstrīdētā lēmuma, nevis Apstrīdētā sprieduma pamatotību un — pretēji EKL 225. panta 1. punkta un Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas noteikumiem — tas neattiecas tikai uz tiesību jautājumiem.

34

Vispirms ir jākonstatē, ka, pat ja tā apgalvo, ka ir pieļauta tiesību kļūda, faktiski Sniace ar pirmo pamatu vēlas no jauna apšaubīt Pirmās instances tiesas izdarīto faktu novērtējumu, būtībā norādot, ka tā nav pietiekami ņēmusi vērā noteiktus apstākļus un dokumentus, ko pirmajā instancē iesniedza prasītāja, lai pierādītu, ka liocela un viskozes šķiedras tieši konkurē.

35

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka tad, ja ir iesniegta apelācija, Tiesai nav kompetences konstatēt faktus, ne arī — principā — izvērtēt pierādījumus, ko Pirmās instances tiesa ir akceptējusi, lai apstiprinātu šos faktus. Tiktāl, ciktāl šie pierādījumi ir iegūti likumīgi un ir ievēroti vispārīgie tiesību principi un piemērojami procesuālie noteikumi, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu iegūšanu, tikai Pirmās instances tiesai ir jāvērtē, kāda nozīme piešķirama iesniegtajiem pierādījumiem (1998. gada 28. maija spriedums lietā C-7/95 P Deere/Komisija, Recueil, I-3111. lpp., 22. punkts, kā arī 2007. gada 25. janvāra spriedums apvienotajās lietās C-403/04 P un C-405/04 P Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, Krājums, I-729. lpp., 38. punkts). Tādējādi šis vērtējums nav tiesību jautājums, kas ir pakļauts tiesas kontrolei, ja vien nav notikusi to pierādījumu, kas ir iesniegti Pirmās instances tiesā, sagrozīšana (1994. gada 2. marta spriedums lietā C-53/92 P Hilti/Komisija, Recueil, I-667. lpp., 42. punkts, kā arī 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C-204/00 P, C-205/00 P, C-211/00 P, C-213/00 P, C-217/00 P un C-219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I-123. lpp., 49. punkts).

36

No iepriekš minētā izriet, ka pamats ir pieņemams tikai tad, ja tas ir vērsts uz to, lai pierādītu, ka Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi pierādījumus.

37

No Tiesas judikatūras izriet, ka šāda sagrozīšana ir notikusi tad, ja, neiesniedzot jaunus pierādījumus, jau iesniegto pierādījumu vērtējums ir acīmredzami nepareizs (2006. gada 6. aprīļa spriedums lietā C-551/03 P General Motors/Komisija, Krājums, I-3173. lpp., 54. punkts; 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C-167/04 P JCB Service/Komisija, Krājums, I-8935. lpp., 108. punkts, kā arī 2007. gada 18. janvāra spriedums lietā C-229/05 P PKK un KNK/Padome, Krājums, I-439. lpp., 37. punkts).

38

Attiecībā uz Sniace argumentu, ka Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi specializētā žurnālā Textil Espress publicēta raksta saturu, kas pievienots tās prasības pieteikumam, apstiprinot, ka lietas materiāli neļauj secināt, ka pastāv dažādas kvalitātes liocels, pietiek konstatēt, ka, pat tad, ja attiecīgajā rakstā ir minēti dažādi liocela šķiedru veidi, kurus tirgo LLG, no šī raksta daļām, ko prasītāja citē savā apelācijā, viennozīmīgi nevar secināt — kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 29. punktā — ka šiem veidiem būtu zemāka kvalitāte, kas konkurē ar viskozi cenu ziņā. Turklāt šajā rakstā — kā Pirmās instances tiesa to ir norādījusi Apstrīdētā sprieduma 67. punktā — ir precizēts, ka salīdzinājumā ar viskozi liocels ir “papildinoša šķiedra, kam ir atšķirīga izmantošana”. Tādējādi šī dokumenta saturs nerada šaubas par Pirmās instances tiesas izdarīto secinājumu, ka viskoze un liocels tieši nekonkurē.

39

Turpinājumā attiecībā uz norādēm, kuras Sniace ir iesniegusi par zaudējumiem, kas radušies no Apstrīdētā lēmuma un ko Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā, ir jāatzīmē, ka norāde, kas minēta prasības pieteikuma Pirmās instances tiesai 14. pielikumā, uz kuru prasītāja atsaucas apelācijā, ir balstīta tieši uz nepierādīto pieņēmumu, kā tas izriet no iepriekšējā punkta, ka liocels un viskoze tieši konkurē.

40

Šādos apstākļos pirmais pamats ir jānoraida daļēji kā nepieņemams un daļēji kā nepamatots.

41

Otrajā pamatā prasītāja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīstot tās prasību par nepieņemamu tādēļ, ka prasītājai ir bijusi otršķirīga loma formālajā izmeklēšanas procedūrā, kuras rezultātā ir pieņemts Apstrīdētais lēmums.

42

Sniace, vispirms, apgalvo, ka, lai novērtētu tās līdzdalības šajā procedūrā pakāpi, Pirmās instances tiesa ir kļūdaini atsaukusies uz iepriekš minētā sprieduma lietā Cofaz u.c./Komisija 24. un 25. punktu, jo šis spriedums attiecas uz faktisko situāciju, kas atšķiras no šīs lietas faktiskās situācijas. Šajā sakarā Sniace uzsver, ka atšķirībā no prasītājas lietā, kurā pieņemts minētais spriedums, tā nav iesniegusi sūdzību, bet iestājusies minētajā procedūrā kā ieinteresētā trešā persona EKL 88. panta 2. punkta nozīmē pēc tam, kad Komisija to bija uzaicinājusi iesniegt savus apsvērumus. Līdz ar to ir svarīgi, ka, tādējādi to norādot par informācijas avotu, Komisija ir piešķīrusi prasītājai subjektīvas procesuālas tiesības, kas var tikt juridiski aizsargātas Kopienu tiesā.

43

Turpinājumā prasītāja apgalvo, ka — pretēji konstatējumam, kas minēts Apstrīdētā sprieduma 59. punktā, tās lomu formālajā izmeklēšanas procedūrā nevar uzskatīt par otršķirīgu. It īpaši apsvērumi, ko Sniace ir iesniegusi Komisijai, varēja noteikti ietekmēt šīs procedūras norisi, veicinot it īpaši minētās procedūras paplašināšanu, iekļaujot arī citus atbalsta pasākumus.

44

Visbeidzot, pat pieņemot, ka Sniace bija tikai otršķirīga loma formālajā izmeklēšanas procedūrā, prasītāja apstrīd, ka tikai šis fakts varētu pamatot tās tiesību celt prasību ierobežojumu. Gluži pretēji, 1996. gada 12. decembra spriedumā lietā T-380/94 AIUFFASS un AKT/Komisija, Recueil, II-2169. lpp., Pirmās instances tiesa skaidri atzina, ka tiesības iesniegt prasību par Komisijas lēmumu valsts atbalsta jomā nav atkarīgas no prasītāja līdzdalības formālās izmeklēšanas procedūrā apjoma. Šī pieeja cita starpā ir pamatota, ņemot vērā, ka trešajām ieinteresētajām personām vienmēr šajā procedūrā ir ierobežota loma. Tām nav tiesību piekļūt lietas materiāliem un tāpēc tās lielā mērā ir atkarīgas no tiem pierādījumiem, kurus Komisija ir publicējusi paziņojumā par minētās procedūras uzsākšanu. Šādos apstākļos prasītājai it īpaši nevar pārmest, ka tā nav izteikusies par pierādījumiem, kurus Komisija nav minējusi paziņojumos par formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu un paplašināšanu vai citos publiskos dokumentos un kuriem Sniace kā trešajai ieinteresētajai personai piekļuve bija tikai pēc Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

45

Komisija un Austrijas valdība iebilst, ka šis pamats ir nepieņemams, jo tas ir vērsts uz Pirmās instances tiesas izdarītā faktiskā novērtējuma apšaubīšanu.

46

Pakārtoti Komisija apgalvo, ka no iepriekš minētā sprieduma lietā Cofaz u.c./Komisija izriet, ka prasība, kuru konkurējošs uzņēmums ir iesniedzis par lēmumu, kas pieņemts, noslēdzot formālās izmeklēšanas procedūru, ir pieņemama, ja ir izpildīti trīs kumulatīvi nosacījumi:

47

Šajā lietā prasītāja neatbilst nevienam no nosacījumiem. It īpaši attiecībā uz nosacījumu, kas izriet no prasītājas lomas formālās izmeklēšanas procedūrā, Komisija norāda, ka Sniace iesniegtajos apsvērumos būtībā ir vienīgi pārfrāzēts un apstiprināts lēmuma par procedūras uzsākšanu saturs, praktiski nepievienojot nekādu informāciju.

48

Lenzing Fibers un Burgenlandes pavalsts uzskata, ka pamats ir nepieņemams, jo tam nav nekāda sakara ar šo prasību. Saskaņā ar 2000. gada 23. maija spriedumu lietā C-106/98 P Comité d’entreprise de la Société française de production u.c./Komisija, Recueil, I-3659. lpp., pat aktīva līdzdalība formālās pārbaudes procedūrā nav pietiekams nosacījums, lai uzņēmumam piešķirtu tiesības celt prasību, ja jebkurā gadījumā, kā šajā lietā, tā stāvoklis tirgū nav jūtami ietekmēts.

49

Attiecībā uz šī pamata pieņemamību, kā tas ir iepriekš norādīts, no EKL 225. panta 1. punkta un Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzības var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem un tām ir jāpamatojas uz to, ka Pirmās instances tiesai nav bijusi kompetence, Pirmās instances tiesā ir pieļauti procesuāli pārkāpumi, nelabvēlīgi ietekmējot apelācijas iesniedzēja intereses vai arī tā ir pārkāpusi Kopienu tiesības (skat. it īpaši 2000. gada 16. mata spriedumu lietā C-284/98 P Parlaments/Bieber, Recueil, I-1527. lpp., 30. punkts, kā arī 2005. gada 14. jūlija spriedumu lietā C-420/04 P Gouvras/Komisija, Krājums, I-7251. lpp., 48. punkts, un 2007. gada 20. marta spriedumu lietā C-323/06 P Kallianos/Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums — Krājums, I-43.* lpp., 10. punkts).

50

Šajā gadījumā — pretēji Komisijas un Austrijas valdības apgalvotajam — šis pamats ne tikai apšauba pirmajā instancē izdarīto faktu novērtējumu, bet arī apstrīd nosacījumu, kas jāizpilda, lai ieinteresētajām trešajām personām būtu tiesības celt prasību, interpretāciju, ko Pirmās instances tiesa veica, pārbaudot prasītājas līdzdalību formālās pārbaudes procedūrā, un tātad izvirza tiesību jautājumu.

51

No minētā izriet, ka pamats ir pieņemams tiktāl, ciktāl tas ir vērsts pret to, ka Pirmās instances tiesa ņēma vērā prasītājas līdzdalības minētajā procedūrā pakāpi.

52

Attiecībā uz šī pamata pamatotību vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona var celt prasību sakarā ar lēmumu, kas adresēts citai personai, tikai tad, ja minētais lēmums to skar tieši un individuāli.

53

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru citas personas, kas nav lēmuma adresāti, var uzskatīt par individuāli skartām tikai tad, ja šis lēmums tās ietekmē to individuālo īpašību dēļ vai apstākļu, kuru dēļ atšķiras no citām personām, dēļ un tādējādi tās ir individuāli izceltas tāpat kā šī lēmuma adresāti (skat. it īpaši 1963. gada 15. jūlija spriedumu lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. lpp., 223. punkts; 1993. gada 19. maija spriedumu lietā C-198/91 Cook/Komisija, Recueil, I-2487. lpp., 20. punkts, un 2005. gada 13. decembra spriedumu lietā C-78/03 P Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, Krājums, I-10737. lpp., 33. punkts).

54

Konkrētāk, attiecībā uz valsts atbalsta jomu tiek uzskatīts, ka prasītājas, kas apšauba lēmuma, ar kuru ir novērtēts atbalsts un kurš pieņemts, pamatojoties uz EKL 88. panta 3. punktu vai noslēdzot formālās izmeklēšanas procedūru, pamatotību, minētais lēmums skar individuāli, ja atbalsts, par kuru ir pieņemts attiecīgais lēmums, būtiski ietekmē to stāvokli tirgū (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Cofaz u.c./Komisija, 22.–25. punkts, un lietā Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, 37. un 70. punkts).

55

Šajā sakarā it īpaši ir atzīts, ka Komisijas lēmums par formālās izmeklēšanas procedūras izbeigšanu individuāli skar ne tikai uzņēmumu, kurš ir saņēmis atbalstu, bet arī ar to konkurējošos uzņēmumus, kas aktīvi līdzdarbojās šajā procedūrā, ja atbalsta pasākums, kas ir apstrīdētā lēmuma priekšmets, būtiski ietekmē to stāvokli tirgū (skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietās Cofaz u.c./Komisija, 25. punkts, un Comité d’entreprise de la Société française de production u.c./Komisija, 40. punkts).

56

Tiesa arī ir nolēmusi, ka tas, ka uzņēmums ir iesniedzis sūdzību, sakarā ar kuru ir uzsākta formālā izmeklēšanas procedūra, tas, ka ir uzklausīti tās apsvērumi, un tas, ka šīs procedūras norisi lielā mērā noteica šie apsvērumi, ir atbilstošs pierādījums, lai atzītu šī uzņēmuma tiesības celt prasību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Cofaz u.c./Komisija, 24. un 25. punkts).

57

Tomēr, pretēji Komisijas apgalvotajam, no Tiesas judikatūras neizriet, ka šāda līdzdalība minētajā procedūrā ir nepieciešams nosacījums, lai konstatētu, ka lēmums skar uzņēmumu individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē, izslēdzot gadījumu, kad tas var norādīt uz citiem īpašiem apstākļiem, kuri to individuāli izceļ līdzīgi kā šāda lēmuma adresātu.

58

Šajā lietā no Apstrīdētā sprieduma 58. un 78. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa ir nolēmusi, ka Apstrīdētais lēmums neskar prasītāju individuāli, ņemot vērā divus faktus, proti, pirmkārt, Sniace otršķirīgo lomu formālās izmeklēšanas procedūrā un, otrkārt, to, ka tā nav pierādījusi, ka ir būtiski ietekmēts tās stāvoklis tirgū. Attiecībā konkrēti uz šīs analīzes ietvaros veikto pirmā no šiem faktiem pārbaudi, Pirmās instances tiesa norāda Apstrīdētā sprieduma 59. punktā, ka formālās izmeklēšanas procedūrā prasītājai bija tikai otršķirīga loma, jo tā Komisijā nav iesniegusi sūdzību un Sniace iesniegtie apsvērumi nozīmīgi neietekmēja šīs procedūras gaitu.

59

Tomēr ir jākonstatē, ka, pat pieņemot, ka iepriekš minētajos Apstrīdētā Pirmās instances tiesas sprieduma punktos prasītājas aktīva līdzdalība formālās izmeklēšanas procedūrā ir uzskatīta par obligātu nosacījumu, lai varētu uzskatīt, ka Apstrīdētais lēmums to skar individuāli, šī tiesību kļūda neietekmē šīs prāvas rezultātu.

60

No šī sprieduma 54. un 55. punktā minētās judikatūras izriet, ka prasītājai bija jebkurā gadījumā jāpierāda, ka Apstrīdētais lēmums varēja būtiski ietekmēt tās stāvokli tirgū. Pirmās instances tiesa, neatkarīgi novērtējot faktus, secināja, ka šajā gadījumā prasītāja nav pierādījusi, ka Apstrīdētais lēmums varēja kaitēt tās leģitīmajām interesēm, būtiski ietekmējot tās stāvokli tirgū. Šī sprieduma 34.–40. punktā norādīto iemeslu dēļ neviens no argumentiem, ko prasītāja izvirzījusi apelācijas pirmajā pamatā, nerada šaubas par šo secinājumu.

61

Tādējādi otrais pamats ir noraidāms kā neefektīvs.

62

Trešajā pamatā Sniace apgalvo, ka, noraidot tās prasību kā nepieņemamu, Pirmās instances tiesa nav ievērojusi tās tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību, kas ir nostiprināta Kopienu judikatūrā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 6. un 13. pantā un Eiropas Savienības Pamatbrīvību hartas, kas pasludināta 2000. gada 7. decembrī Nicā (OV C 364, 1. lpp.) 47. pantā. Prasītājai tiešām ir atņemts jebkurš tiesību aizsardzības līdzeklis, lai vērstos pret Apstrīdēto lēmumu, gan valsts, gan Kopienu tiesās, pat tad, ja minētajam lēmumam būtu vairākas acīmredzamas kļūdas.

63

Komisija, Lenzing Fibers un Burgenlandes pavalsts uzskata, ka tāda persona kā prasītāja, kuru lēmums neskar tieši un individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē, nevar atsaukties uz efektīvas tiesas aizsardzības principu, lai tiktu atzītas tās tiesības iesniegt prasību sakarā ar šo lēmumu.

64

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru no prasības atcelt tiesību aktu pieņemamības nosacījumiem nevar atkāpties, pamatojoties uz prasītājas izdarītu tiesību uz efektīvu tiesas aizsardzību interpretāciju (2007. gada 8. marta rīkojums lietā C-237/06 P Strack/Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums — Krājums, I-33.* lpp., 108. punkts; šajā sakarā skat. arī 2002. gada 25. jūlija spriedumu lietā C-50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Krājums, I-6677. lpp., 44. punkts, un 2004. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C-263/02 P Komisija/Jégo-Quéré, Recueil, I-3425. lpp., 36. punkts, kā arī 2007. gada 13. marta rīkojumu lietā C-150/06 P Arizona Chemical u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums — Krājums, I-39.* lpp., 40. punkts).

65

Konkrēti, attiecībā uz to jomu, kas ir šīs prasības priekšmets, Tiesa jau ir precizējusi, ka persona, kuru Komisijas lēmums valsts atbalsta jomā neskar tieši un individuāli un kuras intereses tādējādi, iespējams, nav ietekmējis valsts pasākums, kas ir šī lēmuma priekšmets, nevar atsaukties uz tiesībām uz tiesas aizsardzību saistībā ar šo lēmumu (2004. gada 1. oktobra rīkojums lietā C-379/03 P Pérez Escolar/Komisija, Krājumā nav publicēts, 41. punkts).

66

No pirmo divu pamatu pārbaudes izriet, ka šajā gadījumā tieši trūkst viena no šiem abiem nosacījumiem, jo prasītāja nav pierādījusi, ka Apstrīdētais lēmums to skar individuāli.

67

No minētā izriet, ka prasītāja nav pamatojusi, ka Apstrīdētais spriedums aizskar tās tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību. Tādējādi šis pamats ir noraidāms.

68

Apelācijas ceturtais pamats sastāv no divām daļām.

69

Pamata pirmā daļa attiecas uz procesuālas vienlīdzības principa pārkāpumu, kas izriet no tā, ka šajā gadījumā Pirmās instances tiesas šī pati palāta pirms dažiem mēnešiem divās līdzīgās lietās izlēma pretēji attiecībā uz trešo personu, kas iestājušās lietā formālās izmeklēšanas procedūras laikā, tiesībām celt prasību valsts atbalsta jomā. Konkrētāk, Sniace atsaucas uz 2004. gada 21. oktobra spriedumu lietā T-36/99 Lenzing/Komisija, Krājums, II-3597. lpp., kurā par pieņemamu ir atzīta Lenzing AG celtā prasība pret Komisijas lēmumu, kas attiecas uz atbalstu, ko Spānijas iestādes ir piešķīrušas Sniace. Pirmās instances tiesa nonāca pie šī secinājuma, pamatojoties uz tās rīcībā esošu apstākļu un pierādījumu virkni, kuri, gluži otrādi, ir noraidīti kā neatbilstoši Apstrīdētajā spriedumā. Tātad divas līdzīgas situācijas ir aplūkotas dažādi, lai gan šādām atšķirībām nav objektīva pamatojuma.

70

Atbildot uz šiem argumentiem, vispirms Komisija atgādina, ka par iepriekš minēto spriedumu lietā Lenzing/Komisija šobrīd ir iesniegta apelācija (C-525/04 P), kuras ietvaros tā tieši uzskata, ka Lenzing AG neatbilst nosacījumiem, kas noteikti judikatūrā attiecībā uz tiesībām celt prasību, jo šajā lietā attiecīgais lēmums neskar šo uzņēmumu individuāli. Citiem vārdiem sakot, Komisija uzskata, ka iespējamās atšķirības pieejā starp diviem Pirmās instances tiesas spriedumiem ir jāizlabo pretēji prasītājas ierosinātajam, t.i., tādā veidā, ka prasības ir nepieņemamas abās lietās.

71

Turpinājumā Komisija, Lenzing Fibers un Burgenlandes pavalsts apgalvo, ka šajā lietā nav piemērojams vienlīdzības princips, jo starp abām lietām pastāv noteiktas objektīvas atšķirības. It īpaši atbalsts, kas piešķirts lietā, par kuru ir pieņemts iepriekš minētais spriedums Lenzing/Komisija, sniedza labumu konkrētam tirgum, t.i., viskozes tirgum, kurā atbalsta saņēmējs uzņēmums un prasītāja konkurēja, lai gan šajā lietā atļautais atbalsts attiecas tikai uz liocela ražošanu, tirgu, kurā Sniace nepiedalījās. Turklāt salīdzinājumā ar Sniace lomu lietā, kas ir šīs apelācijas objekts, prasītājas loma minētajā lietā Lenzing/Komisija bija aktīvāka, jo tā iesniedza sūdzību, pamatojoties uz kuru tika uzsākta administratīvā procedūra, un iesniedza papildu informāciju procedūras gaitā.

72

Pat pieņemot, ka apstāklis, ka Pirmās instances tiesa ir atkāpusies no secinājumiem, ko tā ir izdarījusi vienā no tās agrākajiem spriedumiem, var būt vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums un to pašu var izvirzīt kā pamatu apelācijai, ir jānorāda, ka šajā gadījumā, pretēji Sniace uzskatiem, nevar apgalvot, ka līdzīgas situācijas ir aplūkotas dažādi.

73

Patstāvīgi novērtējot faktus, kurus Pirmās instances tiesa ir analizējusi Apstrīdētā sprieduma 61.–78. punktā, izriet, ka Sniace nav ne ražojusi, ne arī plānojusi ražot liocela šķiedru un ka tā nav pierādījusi citus iemeslus, kuru dēļ Apstrīdētais lēmums tomēr būtu būtiski ietekmējis tās stāvokli tirgū. Šajā sakarā, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 59. punktā, Sniace situācija nepārprotami un būtiskos jautājumos atšķiras no prasītājas situācijas lietā, kurā pieņemts iepriekš minētais spriedums Lenzing/Komisija. Tādējādi šajā lietā prasītāja tieši konkurēja ar atbalsta saņēmēju konkrētajā tirgū, ko Pirmās instances tiesa uzskatīja par noteicošu pierādījumu, pārbaudot tās tiesības celt prasību par Komisijas lēmumu.

74

Šādos apstākļos prasītāja nevar balstīties uz minēto spriedumu, lai pamatotu jebkādu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Tātad ceturtā pamata pirmā daļa ir noraidāma kā nepamatota.

75

Šī pamata otrajā daļā prasītāja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir pārkāpusi tās Reglamenta 64. un 65. pantu, atsakoties reaģēt uz Sniace iesniegtajiem lūgumiem veikt procesa organizatoriskos pasākumus, kuri attiecas uz ziņu un dokumentu, kas, viņasprāt, nepieciešami, lai noskaidrotu noteiktus lietas aspektus, iesniegšanu. Turklāt Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā prasītājas lūgumus iztaujāt lietas dalībniekus, kā arī nopratināt vairākus lieciniekus un ekspertus.

76

Komisija, Lenzing Fibers un Burgenlandes pavalsts iebilst, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru lēmumus, ar kuriem ir pieņemti vai noraidīti lietas dalībnieku iesniegtie procesa organizatorisko pasākumu lūgumi, izvērtē tikai Pirmās instances tiesa un tātad tie principā nav pakļauti Tiesas kontrolei apelācijas ietvaros.

77

Attiecībā uz Pirmās instances tiesas veikto procesa organizatorisko pasākumu vai pierādījumu savākšanas pasākumu lūgumu, ko iesniedza prāvas dalībnieks, vērtējumu, jāatgādina, ka Pirmās instances tiesa vienīgā var spriest par iespējamo nepieciešamību papildināt informāciju, kas ir tās rīcībā par lietām, kuras tā izskata (skat. it īpaši 2001. gada 10. jūlija spriedumu lietā C-315/99 P Ismeri Europa/Revīzijas palāta, Recueil, I-5281. lpp., 19. punkts; 2004. gada 7. oktobra spriedumu lietā C-136/02 P Mag Instrument/ITSB, Krājums, I-9165. lpp., 76. punkts, kā arī 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-189/02 P, C-202/02 P, no C-205/02 P līdz C-208/02 P un C-213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I-5425. lpp., 67. punkts).

78

Tiesa ir īpaši atzinusi, ka pat tad, ja pieteikumā nopratināt lieciniekus, kas izteikts prasības pieteikumā, precīzi norādīti tie fakti, attiecībā uz kuriem ir jāuzklausa liecinieks vai liecinieki, un iemesli, kuru dēļ viņi ir jānopratina, Pirmās instances tiesai ir jānovērtē, vai pieteikums ir piemērots saistībā ar prāvas priekšmetu un vajadzību nopratināt uzaicinātos lieciniekus (1998. gada 17. decembra spriedums lietā C-185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I-8417. lpp., 70. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 68. punkts, kā arī 2005. gada 15. septembra rīkojums lietā C-112/04 P Marlines/Komisija, Krājumā nav publicēts, 38. punkts).

79

Līdz ar to šajā lietā Pirmās instances tiesa pamatoti varēja Apstrīdētā sprieduma 81. punktā uzskatīt, ka lietas materiāli un mutvārdu procedūras laikā sniegtie paskaidrojumi bija pietiekami, lai tā varētu lemt par tās izskatāmo strīdu, un vēlāki procesa organizatoriskie pasākumi nav nepieciešami.

80

Ceturtā pamata otrā daļa ir acīmredzami nepamatota, tādēļ pamats ir noraidāms kopumā.

81

No visiem minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācija ir jānoraida, jo neviens no izvirzītajiem pamatiem nav atbalstāms.

82

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija, Lenzing Fibers un Burgenlandes pavalsts ir prasījuši piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums nav labvēlīgs, tad tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

83

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 4. punkta pirmajai daļai, kas piemērojama apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi atbilstoši šai normai jālemj, ka Austrijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) ar šo pasludina: