—

K. J. V. Šviberta [K. Z. V. Schwibbert] vārdā — A. Siroti Gaudenci [A. Sirotti Gaudenzi], avvocato,

—

Società Italiana degli Autori ed Editori vārdā — M. Mandels [M. Mandel] un M. Siraguza [M. Siragusa], avvocati,

—

Itālijas valdības vārdā — I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz S. Fjorentino [S. Fiorentino] un M. Masella Duči Teri [M. Massella Ducci Teri], avvocati dello Stato,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — L. Pinjataro [L. Pignataro] un V. Vilss [W. Wils], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par EKL 3. un 23.–27. panta, Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvas 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā (OV L 204, 37. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/48/EK (OV L 217, 18. lpp.; turpmāk tekstā — “Direktīva 98/34”), Padomes 1992. gada 19. novembra Direktīvas 92/100/EEK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV L 346, 61. lpp.), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 10. lpp.) interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar Itālijā uzsāktu kriminālprocesu pret Švibertu par kompaktdisku (turpmāk tekstā — “CD”), kuriem nav piestiprināta valsts iestādes, kas iekasē nodevas autortiesību jomā, atšķirības zīme, turēšanu.

3

Padomes 1983. gada 28. marta Direktīva 83/189/EEK (OV L 109, 8. lpp.) Kopienu tiesībās ieviesa procedūru informācijas sniegšanai tehnisko standartu un noteikumu jomā.

4

Direktīvas 83/189 12. pants ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstīs stājas spēkā pasākumi, kas nepieciešami, lai izpildītu šīs direktīvas prasības 12 mēnešos pēc tās izziņošanas un par to dalībvalstis tūlīt informē Komisiju.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka Komisijai tiek darīti zināmi galvenie to tiesību aktu noteikumi, ko tās pieņēmušas jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.”

5

Direktīva 83/189 ir vairākkārt būtiski grozīta. Tā ir konsolidēta ar Direktīvu 98/34.

6

Direktīvas 98/34 1. pantā noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādus terminus:

[..]

[..]

[..]

[..]”

7

Direktīvas 98/34 8. un 9. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu, no vienas puses, darīt zināmu Eiropas Kopienu Komisijai jebkuru tehnisko noteikumu projektu, kas attiecas uz šīs direktīvas piemērošanas jomu, izņemot gadījumus, ja tas pārņem visu starptautiskā vai Eiropas standarta tekstu, tad pietiek ar informāciju par attiecīgo standartu, un, no otras puses, atlikt šī projekta pieņemšanu uz vairākiem mēnešiem, tādējādi dodot Komisijai iespēju pārbaudīt to saderību ar Kopienu tiesībām jo īpaši ar preču brīvu apriti vai atbilstīgajā jomā piedāvāt pieņemt direktīvu, regulu vai lēmumu.

8

Direktīvas 92/100 saskaņošanas objekts ir darbu, ko aizsargā autortiesības un blakustiesības, juridiskā aizsardzība. Tās mērķis ir nodrošināt autoriem un izpildītājiem atbilstošus ienākumus. Šajā nolūkā Direktīvā 92/100 noteikts, ka dalībvalstis paredz tiesības atļaut vai aizliegt nomāt un patapināt ar autortiesībām aizsargātu darbu oriģinālus, kopijas, kā arī citus objektus, kas minēti šīs direktīvas 2. panta 1. punktā. Direktīvas 92/100 II nodaļas par autortiesību blakustiesībām 9. pantā noteikts, ka dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības pārdot vai citādi darīt publikai pieejamus minētajā pantā uzskaitītos objektus.

9

Saskaņā ar 1941. gada 22. aprīļa likumu Nr. 633 par autortiesībām (1941. gada 16. jūlijaGURI Nr. 166; turpmāk tekstā — “1941. gada likums”) obligāta atšķirības zīmes piestiprināšana uz visiem datu nesējiem, kas ietver aizsargātus darbus, ir autentiskuma un garantijas instruments, kas ļauj atšķirt legālus darbus no pirātiskiem darbiem. Società Italiana degli Autori ed Editori (Itālijas autoru un izdevēju sabiedrība), ad hoc valsts iestāde, ir atbildīga par aizsardzības, starpniecības un sertifikācijas funkcijām. Atšķirības zīme, kas likumā paredzēta, ir iniciāļi “SIAE”.

10

1987. gada 27. marta likumā Nr. 121/87 (1987. gada 28. martaGURI Nr. 73) bija noteikts pienākums piestiprināt “SIAE” atšķirības zīmi citiem datu nesējiem, kas ietver gara darbus.

11

Direktīvas 92/100 transponēšanas ietvaros Itālijas likumdevējs, cita starpā pamatojoties uz 1994. gada 16. novembra likumdošanas dekrētu Nr. 685 (1994. gada 16. decembraGURI Nr. 293), ar kuru tika atcelts likums Nr. 121/87, 1941. gada likuma 171.b panta 1. punkta c) apakšpunktā iestrādāja normu, kurā bija paredzēti noteikti kriminālsodi, nosakot, ka:

“1.   Ar ieslodzījumu no trīs mēnešiem līdz trīs gadiem un ar soda naudu no ITL 500000 līdz ITL 6000000 tiek sodīts katrs, kurš:

[..]

[..]”

12

2000. gada 12. februārīProcura della Repubblica presso il Tribunale civile e penale di Forlì (Forli Civillietu un krimināllietu tiesas prokuratūra) uzsāka tiesas izmeklēšanu pret sabiedrības K.J.W.S. Srl likumīgo pārstāvi, Itālijas rezidentu Švibertu, un konstatēja, ka viņš 2000. gada 9. un 10. februārī minētās sabiedrības noliktavās pārdošanai glabāja noteiktu skaitu CD, kuri ietvēra gleznotāju Džordžo de Kiriko [Giorgio De Chirico] un Mario Šifano [Mario Schifano] darbu reprodukcijas. Šiem CD, kas bija importēti no Vācijas uz citu sabiedrību rēķina, lai tos pārdotu kultūras pasākumu ietvaros, nebija piestiprināta “SIAE” atšķirības zīme.

13

2000. gada 9. un 10. februārīGuardia di Finanza — Comando Tenenza di Cesena (Finanšu policijas vienība — Česenas [Cesena] nodaļa) pārstāvju veiktās izmeklēšanas laikā par minēto CD konfiskāciju saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksu tika uzrakstīts protokols, kurā tika norādīts, ka pēc pirmās pārbaudes šie materiāli izskatās viltoti.

14

2001. gada 23. maijāProcura della Repubblica presso il Tribunale civile e penale di Forlì nopratināja Švibertu, kas ir apsūdzēts par 1941. gada likuma 171.b panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpšanu, un nodeva viņa lietu minētajai tiesai.

15

Tribunale civile e penale di Forlì tiesas sēde notika 2004. gada 14. decembrī. Tiesas sēdes protokolā iesniedzējtiesa uzsvēra, ka Švibertam tiek pārmesta nevis nelikumīgu darbu reproducēšana, jo viņam bija nepieciešamās atļaujas, bet tas, ka CD nebija piestiprināta “SIAE” atšķirības zīme.

16

Minētajā tiesas sēdē Šviberta advokāts vērsās pie tiesas ar lūgumu uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu. Tribunale civile e penale di Forlì pieņēma šo lūgumu, taču sava lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu pielikumā tiesa vienkārši iekļāva minētā advokāta rakstu un pati nenoformulēja precīzus jautājumus.

17

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 104. panta 5. punktu Tiesa 2006. gada 17. jūlijā lūdza iesniedzējtiesas paskaidrojumus. Tās atbildi Tiesa saņēma 2006. gada 31. oktobrī.

18

No šīs atbildes izriet, ka Tribunale civile e penale di Forlì formulētais jautājums ir šāds:

“Vai nacionālās tiesību normas attiecībā uz SIAE marķējumu ir saderīgas ar EKL 3. un 23.–27. pantu, Direktīvas 98/34 1., 8., 10. un 11. pantu, Direktīvu 92/100 un Direktīvu 2001/29?”

19

Itālijas valdība savos rakstiskajos apsvērumos tāpat kā tiesas sēdē norādīja, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir noraidāms kā nepieņemams. Pēc tās domām, šajā lūgumā nav ietverta informācija, kas nepieciešama, lai ļautu Tiesai sniegt lietderīgu atbildi uz uzdoto jautājumu. Šajā sakarā Itālijas valdība apgalvo, ka minētajā lūgumā pretēji Tiesas Statūtu 20. panta prasībām nav precizēti iemesli, kuru dēļ ir nepieciešama Kopienu tiesību normu interpretācija, un nav skaidri norādītas valsts tiesību normas, kas patiesi attiecas uz pamata prāvu. Jebkurā gadījumā tai nav nozīmes minētās prāvas risinājumam.

20

Kas attiecas uz Komisiju, tā savos rakstiskajos apsvērumos norādīja, ka prejudiciālais jautājums, ciktāl tas attiecas uz EKL 3. un 23.–27. panta un Direktīvas 92/100 interpretāciju, ir uzskatāms par nepieņemamu, jo iesniedzējtiesas lēmumā nav iekļauta pietiekama informācija.

21

Ir jānorāda, ka lēmumos par prejudiciāla jautājuma uzdošanu iekļautajai informācijai ir ne vien jāļauj Tiesai sniegt noderīgas atbildes, bet arī jāsniedz iespēja dalībvalstu valdībām un citām ieinteresētajām personām iesniegt apsvērumus saskaņā ar Tiesas Statūtu 20. pantu (1999. gada 2. marta rīkojums lietā C-422/98 Colonia Versicherung u.c., Recueil, I-1279. lpp., 5. punkts). Tiesas pienākums ir nodrošināt, lai šī iespēja tiktu nodrošināta, ņemot vērā, ka atbilstoši iepriekš minētajam pantam attiecīgajām personām tiek darīti zināmi tikai iesniedzējtiesas lēmumi (1982. gada 1. aprīļa spriedums apvienotajās lietās no 141/81 līdz 143/81 Holdijk u.c., Recueil, 1299. lpp., 6. punkts; 1996. gada 13. marta rīkojums lietā C-326/95 Banco de Fomento e Exterior, Recueil, I-1385. lpp., 7. punkts, kā arī 2000. gada 13. aprīļa spriedums lietā C-176/96 Lehtonen un Castors Braine, Recueil, I-2681. lpp., 23. punkts). Tāpat saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts tiesai ir jāsniedz minimāls skaidrojums par to, kāpēc tā ir izvēlējusies konkrētās Kopienu tiesību normas, kuras tā lūdz interpretēt, un par saikni, ko tā saskata starp šīm normām un prāvā piemērojamām valsts tiesību normām (skat. it īpaši 2000. gada 28. jūnija rīkojumu lietā C-116/00 Laguillaumie, Recueil, I-4979. lpp., 16. punkts, kā arī 2006. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-94/04 un C-202/04 Cipolla u.c., Krājums, I-11421. lpp., 38. punkts).

22

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa, kā tas izriet arī no šī sprieduma 17. punkta, pēc Tiesas lūguma sniedza paskaidrojumus par faktiem pamata prāvā, kā arī atbilstošām valsts un Kopienu tiesību normām. Tāpat Società Italiana degli Autori ed Editori, Itālijas valdība un Komisija uz šīs tiesas sniegtās informācijas pamata uzskatīja par iespējamu iesniegt Tiesai apsvērumus.

23

Runājot par Direktīvu 98/34, ieinteresētajām personām ir atšķirīga nostāja par to, vai “SIAE” pienākums piestiprināt atšķirības zīmes attiecas uz pamata prāvā minētajiem CD, un, ja attiecas, tad no kura brīža, proti, pirms vai pēc pienākuma paziņot tehnisko noteikumu projektu ieviešanas Kopienu tiesībās šis pienākums ir attiecināms uz minētajiem datu nesējiem. Šajā gadījumā nav apstrīdams, ka pret Švibertu ir ierosināts kriminālprocess par minētās “SIAE” zīmes nepiestiprināšanu. Tomēr piestiprināšanas pienākuma Itālijas tiesībās patiesā ieviešanas brīža noteikšana izriet no valsts tiesību interpretācijas, kas nav Tiesas kompetencē. Katrā ziņā neskaidrība par šo faktu neattur Tiesu no noderīgas atbildes sniegšanas uz jautājumu, kādu to, atbildot uz lūgumu sniegt skaidrojumus, ir precizējis iesniedzējtiesas tiesnesis.

24

Šādos apstākļos Tiesa uzskata, ka tai ir sniegta pietiekama informācija, lai tā varētu atbildēt uz uzdoto jautājumu par Direktīvu 98/34.

25

Savukārt attiecībā uz EKL 3. un 23.–27. panta un Direktīvas 92/100 interpretāciju ir jākonstatē, ka lēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu nesniedz vajadzīgo informāciju, kas ļautu Tiesai sniegt iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi.

26

Jāatgādina, ka šie EK līguma noteikumi aizliedz dalībvalstīm savstarpējus ievedmuitas un izvedmuitas nodokļus un visus maksājumus ar līdzvērtīgu iedarbību. Kas attiecas uz Direktīvu 92/100, tā saskaņo noteikumus par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, kā arī dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā.

27

Tomēr iesniedzējtiesas iesniegtās norādes par pamata prāvas faktisko kontekstu neļauj pārliecinoši noteikt CD izgatavošanas vietu, ne arī noteikt, vai tie patiešām Itālijā ir ievesti. Kas attiecas uz informāciju par valsts juridisko kontekstu, tā nav pietiekama, lai ļautu Tiesai izprast “SIAE” atšķirības zīmes iegūšanas finansiālo izmaksu raksturu un noteikt, vai Līgumā minēto pantu izpratnē te ir runa par muitas nodokli vai maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību. Tāpat šie norādījumi neļauj spriest, vai šādas valsts tiesību normas neatbilst Direktīvai 92/100.

28

Šādos apstākļos nav iespējams spriest, vai EKL 3. un 23.–27. pants un Direktīva 92/100 nepieļauj tādu pienākumu, kāds tiek aplūkots pamata prāvā.

29

Ir jāprecizē, ka prejudiciālais jautājums ir arī par Direktīvas 2001/29 interpretāciju. Šī direktīva ir balstīta uz principiem un noteikumiem, kas jau ir noteikti ar Direktīvu 92/100, ko tā groza. Direktīva 2001/29 tika pieņemta 2001. gada 22. maijā, un tās 13. pantā noteikts, ka dalībvalstīm ir jāizpilda šīs direktīvas prasības vēlākais līdz 2002. gada 22. decembrim. Tomēr pamata prāvas notikumi risinājās ap 2000. gada februāri, laiku, kad minētā direktīva vēl nebija pieņemta. Tādēļ prejudiciālais jautājums par Direktīvas 2001/29 interpretāciju ir nepieņemams.

30

Līdz ar to lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāuzskata par pieņemamu tikai tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Direktīvas 98/34 interpretāciju.

31

Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 98/34 1., 8., 10. un 11. pantam neatbilst tādas valsts tiesību normas, kādas tiek aplūkotas pamata prāvā tiktāl, ciktāl tajās paredzēts gara darbu reproducēšanas laikā uz datu nesējiem, kas tos ietver, piestiprināt Società Italiana degli Autori ed Editori akronīmu.

32

Šajā ziņā no Tiesā iesniegtās lietas materiāliem izriet, ka pamata prāvā pret Švibertu ir ierosināts kriminālprocess par šīs atšķirības zīmes nepiestiprināšanu uz CD, kas ietver figurālos mākslas darbus. Tādēļ ir jāpārbauda, vai Kopienu noteikumi, uz kuriem atsaucas iesniedzējtiesa, iestājas pret valsts tiesību normām, kurās noteikts šāds pienākums.

33

Vispirms ir jāizskata, vai šāds pienākums piestiprināt akronīmu var tikt kvalificēts kā “tehnisks noteikums” Direktīvas 98/34 1. panta izpratnē. Apstiprinošas atbildes gadījumā ir jāpārliecinās, vai Itālijas iestādes ir darījušas zināmu Komisijai tehnisko noteikumu projektu, ja nav, tad tas ir spēkā neesošs attiecībā pret Švibertu (skat. it īpaši 1996. gada 30. aprīļa spriedumu lietā C-194/94 CIA Security International, Recueil, I-2201. lpp., 48. un 54. punkts; 1998. gada 16. jūnija spriedumu lietā C-226/97 Lemmens, Recueil, I-3711. lpp., 33. punkts, kā arī 2002. gada 6. jūnija spriedumu lietā C-159/00 Sapod Audic, Recueil, I-5031. lpp., 49. punkts).

34

No Direktīvas 98/34 1. panta 11. punkta izriet, ka jēdziens “tehniskie noteikumi” ir iedalāms trīs kategorijās, proti, pirmkārt, “tehniskie parametri” saskaņā ar minētās direktīvas 1. panta 3. punktu, otrkārt, “citas prasības”, kādas noteiktas šīs direktīvas 1. panta 4. punktā, un, treškārt, aizliegums preci ražot, ievest, tirgot vai izmantot, kas noteikts šīs pašas direktīvas 1. panta 11. punktā (skat. it īpaši 2005. gada 21. aprīļa spriedumu lietā C-267/03 Lindberg, Krājums, I-3247. lpp., 54. punkts).

35

Kā Tiesa jau ir nospriedusi, jēdziens “tehniskie parametri” nozīmē, ka valsts pasākumam noteikti jāatsaucas uz preci vai tās iepakojumu kā tādu un līdz ar to jānorāda īpašības, kurām jāpiemīt precei (šajā sakarā skat. 2001. gada 8. marta spriedumu lietā C-278/99 van der Burg, Recueil, I-2015. lpp., 20. punkts; 2002. gada 22. janvāra spriedumu lietā C-390/99 Canal Satélite Digital, Recueil, I-607. lpp., 45. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Sapod Audic, 30. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Lindberg, 57. punkts).

36

Šajā gadījumā jāatzīst, kā to atzīmējusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 46. un 48. punktā, ka “SIAE” atšķirības zīmi, kuras mērķis ir informēt patērētājus un valsts iestādes, ka reprodukcijas ir legālas, piestiprina uz paša datu nesēja, kas ietver gara darbus, tātad uz pašas preces. Līdz ar to nevar tieši apgalvot, kā to darīja Società Italiana degli Autori ed Editori un Itālijas valdība, ka šī zīme attiecas tikai uz intelektuālo darbu.

37

Saskaņā ar Direktīvas 98/34 1. panta 3. punktu šāda atšķirības zīme ir “tehnisks parametrs”, jo tā ietver attiecīgajām precēm piemērojamas prasības attiecībā uz marķēšanu un etiķetēšanu. Tātad, sākot no brīža, kad šis parametrs ir de jure obligāts, lai šīs preces tirgotu, saskaņā ar minētās direktīvas 1. panta 11. punkta pirmo daļu minētais parametrs ir “tehnisks noteikums” (šajā sakarā skat. 1997. gada 20. marta spriedumu lietā C-13/96 Bic Benelux, Recueil, I-1753. lpp., 23. punkts).

38

Atbilstoši Direktīvas 98/34 8. pantam “dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu”. Ja šis pienākums nav ievērots, tehniskie noteikumi ir spēkā neesoši attiecībā uz privātpersonām, kā tas tika atgādināts šī sprieduma 33. punktā. Tātad ir jāpārliecinās, vai šajā gadījumā dalībvalsts ir ievērojusi savus pienākumus, ko tai uzliek Direktīvas 98/34 8. pants. Noliedzošas atbildes gadījumā attiecīgais tehniskais noteikums nav spēkā esošs attiecībā uz Švibertu.

39

Società Italiana degli Autori ed Editori un Itālijas valdība norādīja, ka “SIAE” pienākums piestiprināt atšķirības zīmes datu nesējiem, kas ietver gara darbus, attiecībā uz papīra datu nesējiem bija noteikts jau ar 1941. gada likumu labu laiku pirms Kopienu atbilstīgās direktīvas stāšanās spēkā un ieviestie tiesību aktu grozījumi pēc tās stāšanās spēkā attiecīgi 1987. un 1994. gadā bija tikai piemērošanās tehniskajam progresam, tātad tikai jaunu datu nesēju iekļaušana minētā pienākuma piemērošanas jomā. Līdz ar to šie tiesību aktu grozījumi nebija jādara zināmi Komisijai.

40

Šajā gadījumā no Tiesā iesniegtajiem dokumentiem šķietami izriet, ka pamata prāvā, runājot par attiecīgajiem datu nesējiem, proti, CD, kas ietver figurālos mākslas darbus, “SIAE” pienākums piestiprināt atšķirības zīmes saskaņā ar likumdošanas dekrētu Nr. 685 uz tiem tika attiecināts 1994. gadā. Šādos apstākļos Itālijas Republikai minētais pienākums būtu jādara zināms Komisijai, jo tas tika pieņemts pēc Direktīvas 83/189, kas noteica informācijas sniegšanas procedūru tehnisko standartu un noteikumu jomā, ieviešanas. Tomēr, kā tas tika atgādināts šī sprieduma 23. punktā, iesniedzējtiesai bija jāpārliecinās, vai attiecīgais pienākums šajā laikā patiesi bija ieviests Itālijas tiesībās.

41

Lai gan “SIAE” pienākums piestiprināt atšķirības zīmes tika paplašināts, attiecinot to uz tādām precēm kā pamata prāvas priekšmets, pēc Direktīvas 83/189 stāšanās spēkā, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Direktīvas 98/34 8. panta 1. punkta pirmās daļas otrā teikuma mērķis ir ļaut Komisijai saņemt pēc iespējas pilnīgāku informāciju par tehnisko noteikumu projektu, tā saturu, piemērojamību un vispārējo kontekstu, lai ļautu pēc iespējas efektīvāk īstenot pilnvaras, ko tai piešķir minētā direktīva (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā CIA Security International, 50. punkts; 1997. gada 16. septembra spriedumu lietā C-279/94 Komisija/Itālija, Recueil, I-4743. lpp., 40. punkts, un 1998. gada 7. maija spriedumu lietā C-145/97 Komisija/Beļģija, Recueil, I-2643. lpp., 12. punkts).

42

Tāpat saskaņā ar minētā 8. panta 1. punkta trešo daļu “dalībvalstis atkārtoti dara zināmu [tehnisko noteikumu] projektu [..] ja tās izdara izmaiņas [tehnisko noteikumu] projektā, kas būtiski izmaina tā darbības sfēru [..]”. Tādu jaunu datu nesēju kā CD iekļaušana “SIAE” atšķirības zīmes piestiprināšanas pienākuma sfērā ir uzskatāma par šādu izmaiņu (šajā sakarā skat. 1994. gada 1. jūnija spriedumu lietā C-317/92 Komisija/Vācija, Recueil, I-2039. lpp., 25. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Lindberg, 84. un 85. punkts).

43

Komisija savos rakstiskajos apsvērumos un tiesas sēdē ir apstiprinājusi, ka Itālijas Republika tai nav darījusi zināmas minētās izmaiņas, ko neatspēko arī šī dalībvalsts.

44

Atbilstoši Tiesas judikatūrai paziņošanas pienākuma pārkāpums tiek uzskatīts par procedūras pārkāpumu attiecīgo tehnisko noteikumu pieņemšanā, kura dēļ šie tehniskie noteikumi kļūst nepiemērojami, liedzot attiecīgos tehniskos noteikumus piemērot privātpersonām (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā CIA Security International, 54. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Lemmens, 33. punkts). Privātpersonas uz šo nepiemērojamību var atsaukties valsts tiesā, kurai ir pienākums noraidīt tādu valsts tehnisko noteikumu piemērošanu, par kuriem nav paziņots saskaņā ar Direktīvu 98/34 (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā CIA Security International, 55. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Sapod Audic, 50. punkts).

45

Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāatzīst, ka Direktīva 98/34 ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas valsts tiesību normas kā pamata prāvā apskatītās, ciktāl ar tām pēc Direktīvas 83/189 stāšanās spēkā kā nosacījums tirdzniecībai attiecīgajā dalībvalstī tika ieviests pienākums piestiprināt “SIAE” atšķirības zīmes CD, kas ietver figurālos mākslas darbus, ir tehniski noteikumi, kas nav piemērojami privātpersonām, ja nav paziņoti Komisijai.

46

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīva 98/34/EK, kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu, un informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/48/EK, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādas valsts tiesību normas kā pamata prāvā apskatītās, ciktāl ar tām pēc Padomes 1983. gada 28. marta Direktīvas 83/189/EEK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā, stāšanās spēkā kā nosacījums tirdzniecībai attiecīgajā dalībvalstī tika ieviests pienākums “SIAE” atšķirības zīmes piestiprināt kompaktdiskiem, kas ietver figurālos mākslas darbus, ir tehniski noteikumi, kas nav piemērojami privātpersonām, ja nav paziņoti Komisijai.