Lieta C‑302/04

Ynos kft

pret

János Varga

(Szombathelyi Városi Bíróság lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

EKL 234. pants – Direktīva 93/13/EEK – Patērētāji – Negodīgi noteikumi – Valsts tiesību akti, kas saskaņoti ar direktīvu pēc asociācijas līguma noslēgšanas starp trešo valsti un Eiropas Kopienām un pirms attiecīgās valsts pievienošanās Eiropas Savienībai – Tiesas kompetences neesamība

Ģenerāladvokāta Antonio Ticano [Antonio Tizzano] secinājumi, sniegti 2005. gada 22. septembrī 

Tiesas spriedums (virspalāta) 2006. gada 10. janvārī 

Sprieduma kopsavilkums

Prejudiciālie jautājumi — Tiesas kompetence — Robežas

(EKL 234. pants)

Tiesas kompetence Kopienu direktīvas interpretēšanā attiecas vienīgi uz tās piemērošanu jaunajā dalībvalstī pēc šīs valsts pievienošanās Eiropas Savienībai.

Līdz ar to Tiesas kompetencē nav atbildēt uz Ungārijas tiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, kas attiecas uz Direktīvas 93/13 par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkta interpretāciju, ja pamata prāvā izskatāmie fakti ir radušies pirms Ungārijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai.

(sal. ar 36.–38. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2006. gada 10. janvārī (*)

EKL 234. pants – Direktīva 93/13/EEK – Patērētāji – Negodīgi noteikumi – Valsts tiesību akti, kas saskaņoti ar direktīvu pēc asociācijas līguma noslēgšanas starp trešo valsti un Eiropas Kopienām un pirms attiecīgās valsts pievienošanās Eiropas Savienībai – Tiesas kompetences neesamība

Lieta C‑302/04

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Szombathelyi Városi Bíróság (Ungārija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 10. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 14. jūlijā, tiesvedībā

Ynos kft

pret

János Varga.

TIESA (virspalāta),

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātas priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], A. Ross [A. Rosas], K. Šīmans [K. Schiemann] un J. Makarčiks [J. Makarczyk], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], A. La Pergola [A. La Pergola], K. Lēnartss [K. Lenaerts], P. Kūris [P. Kūris], E. Juhāss [E. Juhász], Dž. Arestis [G. Arestis], M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents) un A. O'Kīfs [A. Ó Caoimh],

ģenerāladvokāts A. Ticano [A. Tizzano],

sekretārs B. Fileps [B. Fülöp], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 21 jūnijā,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–       Ungārijas valdība, ko pārstāv P. Gotfrīds [P. Gottfried], kā arī J. Facekaša [J. Fazekas] un R. Šomšiča [R. Sommsich], pārstāvji,

–       Čehijas valdība, ko pārstāv T. Bočeks [T. Boček], pārstāvis,

–       Spānijas valdība, ko pārstāv F. Diess Moreno [F. Díez Moreno], pārstāvis,

–       Latvijas valdība, ko pārstāv A. Zikmane un E. Balode-Buraka, pārstāves,

–       Austrijas valdība, ko pārstāv K. Pesendorfere [C. Pesendorfer], pārstāve,

–       Polijas valdība, ko pārstāv T. Novakovskis [T. Nowakowski], pārstāvis,

–       Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv A. Aresu [A. Aresu], kā arī K. Ricnē Talabēra [K. Riczné Talabér] un M. Ž. Žonsī [M.‑J. Jonczy], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 22. septembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 6. panta 1. punktu Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvā 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 29. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva”).

2       Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar prāvu starp sabiedrību Ynos kft (turpmāk tekstā – “Ynos”), kas veic nekustamā īpašuma aģenta komercdarbību, un Vargas kungu saistībā ar līguma par starpniecību nekustamā īpašuma pārdošanā izpildi.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

 Ungārijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai

3       Eiropas līgums par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Ungārijas Republiku, no otras puses (OV 1993, L 347, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “asociācijas līgums”), tika parakstīts 1991. gada 16. decembrī un stājās spēkā 1994. gada 1. februārī.

4       Minētā līguma 67. pants paredz:

“Līgumslēdzējas puses atzīst, ka svarīgs nosacījums Ungārijas ekonomiskai integrācijai Kopienā ir Ungārijas pastāvošo un nākotnes tiesību aktu tuvināšana Kopienas tiesību aktiem. Ungārija nodrošina, ka tiesību akti, ko tā pieņems nākotnē, būs cik vien iespējams saderīgi ar Kopienas tiesību aktiem.”

5       Tā paša līguma 68. pants nosaka:

“Tiesību aktu tuvināšana jo īpaši attiecas uz šādām jomām: [..] patērētāju aizsardzība [..].”

6       2. pants, kas atrodams pirmajā daļā ar nosaukumu “Principi”, Aktā par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “Pievienošanās līgums”), nosaka:

“Pamatlīgumi un akti, ko iestādes [..] pieņēmu[šas] pirms pievienošanās, no pievienošanās dienas ir saistoši jaunajām dalībvalstīm un piemērojami tajās atbilstīgi minētajos Līgumos un šajā Aktā paredzētajiem nosacījumiem.”

7       Pievienošanās akta piektās daļas “Noteikumi par šā akta īstenošanu” II sadaļā “Iestāžu pieņemto aktu piemērojamība” ietilpst 53.–59. pants.

8       Šī akta 53. pants nosaka:

“Pēc pievienošanās jaunās dalībvalstis uzskata par subjektiem, kam adresētas direktīvas un lēmumi EK līguma 249. panta un Euratom līguma 161. panta nozīmē, ar nosacījumu, ka šīs direktīvas un lēmumi ir adresēti visām pašreizējām dalībvalstīm. Uzskata, ka jaunajām dalībvalstīm šīs direktīvas un lēmumi ir paziņoti pievienojoties [..].”

9       Minētā akta 54. pants paredz:

“Jaunās dalībvalstis nodrošina, ka stājas spēkā pasākumi, kas vajadzīgi, lai no pievienošanās dienas tās izpildītu direktīvas [..] EK līguma 249. panta [..] nozīmē, ja vien citi termiņi nav paredzēti šā Akta 24. pantā minētajos pielikumos vai citos šā Akta noteikumos vai pielikumos.”

 Direktīva

10     Direktīvas 1. panta 1. punkts nosaka:

“Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu normatīvus un administratīvus aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju.”

11     Direktīvas 6. panta 1. punkta redakcija ir šāda:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

 Valsts tiesiskais regulējums

12     Saskaņā ar 3. panta 1. punktu Likumā par asociācijas līguma ratifikāciju (a Magyar Köztársaság és az Európai Közösségek és azok tagállamai között társulás létesítéséről szóló, Brüsszelben, 1991. december 16-án aláírt Európai Megállapodás kihirdetéséről szóló 1994. évi I. törvény), kas tika pieņemts 1994. gada 4. janvārī (Magyar Közlöny, 1994/1) un stājās spēkā 1994. gada 1. februārī, ir jānodrošina, ka Ungārijas Republikas starptautisko konvenciju sagatavošana un noslēgšana, kā arī iekšējo tiesību aktu izstrāde un pieņemšana ir saderīga ar minēto asociācijas līgumu.

13     Tā paša panta 2. punkts paredz, ka, izstrādājot un pieņemot tiesību normas, ir jāievēro minētā līguma 67. pantā noteiktie pienākumi.

14     Valsts tiesību normas par negodīgiem līgumu noteikumiem it īpaši ir izklāstītas Ungārijas Civilkodeksa 209. un 239. pantā – redakcijā, kas izriet no Likuma Nr. CXLIX/97 par Ungārijas Republikas Civilkodeksa Nr. IV/1959 grozījumiem (a Magyar Köztársaság Polgári Törvénykönyvéről szóló 1959. évi IV. törvény módósításáról szóló 1997. évi CXLIX. törvény), kurš tika pieņemts 1997. gada 19. decembrī (Magyar Közlöny, 1997/115, turpmāk tekstā – “civilkodekss”) un stājās spēkā 1998. gada 1. martā.

15     Civilkodeksa 209. panta 1. punkts noteic, ka gadījumā, ja līgumā ir ietverts negodīgs vispārējs noteikums, cietusī puse var apstrīdēt šo noteikumu.

16     Minētā kodeksa 209/B panta 1. punkts noteic, ka vispārējais līguma noteikums vai noteikums līgumā starp patērētāju un komersantu ir negodīgs, ja tas, pārkāpjot labas ticības principu, vienpusēji un nepamatoti nosaka no līguma izrietošās pušu tiesības un pienākumus, kaitējot vienai no pusēm.

17     Saskaņā ar civilkodeksa 239. pantu gadījumos, ja kāda līguma daļa nav spēkā un ja nav noteikts citādi, līgumu neuzskata par spēkā neesošu pilnībā, ja vien nav konstatēts, ka puses to nebūtu noslēgušas bez šī spēkā neesošā noteikuma.

18     Likuma Nr. CXLIX/97 11. panta 5. punktā, kā arī 3. panta 2. punktā Valdības rīkojumā Nr. 18/1999 (II.5.) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (a fogyasztóval kötött szerződésben tisztességtelennek minősülő feltételekről szóló kormányrendelet), ko pieņēma 1999. gada 5. februārī (Magyar Közlöny, 1999/8, turpmāk tekstā – “valdības rīkojums”), ir norādīts, ka tajos ietilpst ar Direktīvu saderīgi noteikumi.

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

19     2002. gada 10. janvārī Ynos noslēdza ar Vargas kungu līgumu par starpniecību (turpmāk tekstā – “līgums”) nekustamā īpašuma pārdošanā. Bruto cena, ko Vargas kungs atbilstoši savam paziņojumam vēlējās saņemt, bija HUF 70 187 500.

20     Līgumā tika iekļauti galvenokārt tipveida līguma noteikumi.

21     Saskaņā ar līguma 5. punktu puses vienojās par to, ka tās uzskata, ka starpniecības pakalpojums un darījums ir veiksmīgi izpildīts, ja šī darījuma ietvaros ir noslēgts līgums ar kādu aģenta klientu. Tā paša punkta otrajā teikumā vienlīdz ir norādīts, ka “pilnvarotājs atzīst, ka aģentam ir tiesības saņemt komisijas maksu arī gadījumā, ja aģenta atrastais klients iesniedz piedāvājumu par pilnvarotājam piederošā nekustamā īpašuma iegādi vai īri par cenu, kas ir vismaz vienāda ar pilnvarotāja un aģenta starpā noslēgtajā līgumā noteikto cenu, ar nosacījumu, ka ir izpildīti attiecīgajam darījumam piemērojamie formālie kritēriji, pat ja pilnvarotājs atsakās no šī piedāvājuma”.

22     Ja starpniecība ir bijusi veiksmīga, saskaņā ar līgumu Ynos ir tiesības saņemt komisijas maksu, kas atbilst 2 % no norunātās cenas, tam pieskaitot pievienotās vērtības nodokli. Komisijas maksa ir jāsamaksā pārdošanas līguma vai attiecīgā priekšlīguma parakstīšanas brīdī. Ja tā nav samaksāta, aģentam ir tiesības uz komisijas maksu, kurai ir pieskaitīta kavējuma nauda 30 % apmērā.

23     2002. gada 11. martā Ynos vadītāji, Vargas kungs, Vargas kunga dēls kā nekustamā īpašuma pārdevējs un Ragašičs [Ragasits] un Kovāčs [Kovács] kā pircēji parakstīja pamatvienošanos par līguma noslēgšanu (turpmāk tekstā – “pamatvienošanās”), ar kuru viņi vienojās par nekustamā īpašuma pārdošanas cenu un par to, ka pārdošanas līgums vai priekšlīgums tiks noslēgts vēlākais 2002. gada 15. martā. Nedz pārdošanas līgums, nedz priekšlīgums līdz minētajai dienai netika noslēgts.

24     Nekustamo īpašumu beidzot pārdeva 2003. gadā kādai citai personai, nevis Ragašičam un Kovāčam.

25     Ynos cēla prasību Szombathelyi Városi Bíróság, uzskatot starpniecību par veiksmīgi izpildītu līguma izpratnē tiktāl, ciktāl puses ir noslēgušas pamatvienošanos. Tā lūdza piespriest Vargas kungam samaksāt tai līgumā noteikto komisijas maksu, pieskaitot procentus un izdevumus.

26     Vargas kungs lūdza noraidīt minēto prasību. Viņš uzskata, ka līguma 5. punkta otrais teikums ir negodīgs noteikums. Viņš arī piebilda, ka nekustamā īpašuma pārdošanas līgums tika noslēgts bez Ynos starpniecības.

27     Ynos uzskata, ka minētais otrais teikums nav negodīgs noteikums civilkodeksa 209/B panta izpratnē.

28     Iesniedzējtiesa uzskata, ka tiktāl, ciktāl pastāv iespēja konstatēt noteikuma negodīgumu saskaņā ar atbildētāja viedokli, šis strīds jāizlemj, ņemot vērā Direktīvu.

29     Šādos apstākļos Szombathelyi Városi Bíróság nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai Direktīvas 93/13/EEK [..] 6. panta 1. punkts, ar ko nodrošina, ka dalībvalstīm ir jānosaka, ka pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtajā līgumā atrodamie negodīgie noteikumi nav saistoši patērētājam valsts tiesībās noteiktajos gadījumos, jāinterpretē kā pamatā esoši tādai valsts tiesību normai kā 1959. gada Likuma Nr. IV par civilkodeksu 209. panta 1. punkts, kas ir piemērojams, ja ir konstatēts kāda vispārējā līguma noteikuma negodīgais raksturs, un atbilstoši kuram negodīgi noteikumi nesaista patērētāju nevis ipso jure, bet tikai tad, ja viņš skaidri pauž pretēju gribu, t.i., veiksmīgi apstrīd šādu līgumu?

2)      Vai no Direktīvas noteikumiem, saskaņā ar kuriem līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tam ir jēga bez negodīgiem noteikumiem, izriet, ka tajos gadījumos, kad pārdevēja vai piegādātāja līgumā iekļautie negodīgie noteikumi nav patērētājam saistoši valsts tiesību aktos noteiktajos gadījumos, bet kur šo noteikumu, kas ir daļa no līguma, neiekļaušanas gadījumā pārdevējs vai piegādātājs nebūtu noslēdzis līgumu ar patērētāju, nevar apstrīdēt līguma kā tāda spēkā esamību, ja tam ir jēga bez negodīgiem noteikumiem?

3)      Vai no Kopienu tiesību piemērošanas viedokļa ir būtiski, ka galvenais strīds radās pirms Ungārijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai, taču pēc tās tiesību aktu saskaņošanas ar Direktīvu?”

 Par Tiesas kompetenci

30     Ar savu trešo jautājumu, uz kuru būtu jāatbild vispirms, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Tiesas kompetencē ir atbildēt uz pirmo un otro jautājumu. Pamata prāvā izskatāmie fakti ir radušies pirms Ungārijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai, taču pēc šīs valsts tiesību sistēmas saskaņošanas ar Direktīvu.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

31     Ungārijas valdība un Eiropas Kopienu Komisija uzskata, ka Direktīva nav piemērojama pamata prāvai, kurā ietilpstošie fakti ir radušies pirms Ungārijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai. Tās norāda, ka šī prāva ir jāatrisina, piemērojot valsts tiesību normas, kas bija spēkā attiecīgā līguma noslēgšanas un šī strīda rašanās brīdī.

32     Čehijas Republika uzskata, ka fakts, ka tiesvedība valsts tiesā aizsākās pirms Ungārijas Republikas pievienošanās, pats par sevi nav izšķirošs. Svarīgs aspekts ir tas, ka pamata prāvā izskatāmās juridiskās attiecības ir izbeigušās pirms šīs pievienošanās.

33     Savukārt Spānijas, Latvijas un Austrijas valdības norāda, ka pēc pievienošanās Eiropas Savienībai jaunās dalībvalsts tiesai ir pienākums – tādos gadījumos kā pamata prāvā – valsts tiesību normas, kuru mērķis ir saskaņot tās ar Direktīvu, interpretēt Direktīvas kontekstā. Ja prejudiciālo jautājumu uzdod valsts tiesa EKL 234. panta izpratnē, Tiesas pienākums principā ir uz to atbildēt. Otrkārt, Latvijas valdība atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas kompetencē ir lemt par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz Kopienu tiesību normām, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem minētās Kopienu tiesību normas ir piemērojamas pamata prāvas faktiem, kaut arī tie neietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā (1990. gada 18. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑297/88 un C‑197/89 Dzodzi, Recueil, I‑3763. lpp., 36. punkts, un 1997. gada 17. jūlija spriedums lietā C‑130/95 Giloy, Recueil, I‑4291. lpp., 23. punkts). Šajā sakarā minētā valdība precizē, ka, ja valsts tiesību norma pēc satura ir identiska Kopienu tiesību normai, šīs abas normas ir jāinterpretē vienādi neatkarīgi no tā, vai dalībvalsts ir pievienojusies Eiropas Savienībai pirms vai pēc šīs valsts tiesību aktu saskaņošanas ar Kopienu tiesībām.

 Tiesas vērtējums

34     No lēmuma par prejudiciālo jautājumu iesniegšanu izriet, ka Szombathelyi Városi Bíróság ar pirmo un otro jautājumu lūdz Tiesu interpretēt Direktīvas 6. panta 1. punktu, lai noteiktu valsts tiesību normu piemērojamību.

35     Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar lēmumu par prejudiciālo jautājumu iesniegšanu pamata prāvā izskatāmie fakti ir radušies pirms Ungārijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai.

36     Tiesas kompetence Direktīvas interpretēšanā attiecas vienīgi uz tās piemērošanu jaunajā dalībvalstī pēc šīs dalībvalsts pievienošanās Eiropas Savienībai (šajā sakarā skat. 1999. gada 15. jūnija spriedumu lietā C‑321/97 Andersson un Wåkerås-Andersson, Recueil, I‑3551. lpp., 31. punkts).

37     Tā kā šajā konkrētajā gadījumā pamata prāvas fakti ir radušies pirms Ungārijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai, Tiesas kompetencē nav interpretēt Direktīvu.

38     Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz trešo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka tādos apstākļos kā pamata prāvā, kurā fakti ir radušies pirms valsts pievienošanās Eiropas Savienībai, Tiesas kompetencē nav atbildēt uz pirmo un otro jautājumu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

39     Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

tādos apstākļos kā pamata prāvā, kurā fakti ir radušies pirms valsts pievienošanās Eiropas Savienībai, Tiesas kompetencē nav atbildēt uz pirmo un otro jautājumu.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – ungāru.