Lieta C‑552/03 P

Unilever Bestfoods      (Ireland) Ltd, agrāk – Van den Bergh Foods Ltd

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Apelācija – EK līguma 85. un 86. pants (jaunajā redakcijā – EKL 81. un 82. pants) – Tūlītējam patēriņam paredzētie saldējumi – Saldēšanas kameru piegāde mazumtirgotājiem – Ekskluzivitātes klauzula – Tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu – Pierādīšanas pienākums

Rīkojuma kopsavilkums

1.        Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Konkurences apdraudējums

(EK līguma 85. panta 1. punkts (jaunajā redakcijā – EKL 81. panta 1. punkts))

2.        Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Konkurences apdraudējums

(EK līguma 85. panta 1. punkts (jaunajā redakcijā – EKL 81. panta 1. punkts))

3.        Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Aizliegums – Atbrīvojums

(EK līguma 85. panta 3. punkts (jaunajā redakcijā – EKL 81. panta 3. punkts))

4.        Konkurence – Kopienu noteikumi – Valsts tiesas veikts novērtējums par ekskluzivitātes klauzulas saderību ar Kopienu tiesībām

5.        Konkurence – Dominējošais stāvoklis – Ļaunprātīga izmantošana – Jēdziens

(EK līguma 86. pants (jaunajā redakcijā – EKL 82. pants))

1.        Līgumiskie ierobežojumi, kas noteikti mazumtirgotājiem tajos izplatīšanas līgumos kopumā, kuros ietverta ekskluzivitātes klauzula un kas ļauj mazumtirgotājiem jebkurā brīdī izbeigt savus līgumus, sniedzot ļoti īsu iepriekšēju paziņojumu, ir jāizvērtē ne tikai formāli no juridiskā viedokļa, bet arī no īpašā ekonomiskā konteksta, kādā atrodas šie līgumi. Līdz ar to, tā kā iespēja izbeigt izplatīšanas līgumus nekādi nerada šķēršļus to efektīvai piemērošanai tik ilgi, kamēr šī iespēja nav izmantota, vērtējot to ietekmi uz attiecīgo tirgu, ir jāņem vērā šo līgumu faktiskais ilgums.

(sal. ar 2., 54. un 55. punktu)

2.        Līguma ietekmes uz konkurenci vērtējumā jāņem vērā ekonomiskais un juridiskais konteksts, kādā tas atrodas un kādā tas kopā ar citiem var radīt kopīgu ietekmi uz konkurenci. Tādējādi, lai izvērtētu, vai vairāki izplatīšanas līgumi ar ekskluzivitātes klauzulu kavē pieeju attiecīgajam tirgum, ir jānosaka visu to līdzīgo līgumu būtība un piemērojamība, kas saista lielu pārdošanas vietu skaitu ar vairākiem valsts ražotājiem. Šajā ziņā šo tīklu līgumu ietekme uz pieeju tirgum ir atkarīga cita starpā no to pārdošanas vietu skaita, kas tādējādi ir saistītas ar ražotājiem, salīdzinājumā ar tām, kas nav saistītas, paredzētā saistību ilguma un to preču apmēra, uz kurām attiecas saistības.

(sal. ar 84. un 85. punktu)

3.        Gadījumā, ja tiek pieprasīts izņēmums atbilstoši Līguma 85. panta 3. punktam (jaunajā redakcijā – EKL 81. panta 3. punkts), vispirms ieinteresētajiem uzņēmumiem ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi, lai varētu konstatēt, ka attiecīgais līgums atbilst šajā tiesību normā ietvertajiem nosacījumiem.

(sal. ar 102. punktu)

4.        Kopienu tiesām nav saistošs valsts tiesas vērtējums par izplatīšanas līgumu ekskluzivitātes klauzulas saderību ar Kopienu tiesībām.

(sal. ar 128. punktu)

5.        Dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jēdziens ir objektīvs jēdziens, kas attiecas uz dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma rīcību, kas var ietekmēt tā tirgus struktūru, kurā tieši pašas attiecīgā uzņēmuma klātesamības dēļ konkurences pakāpe jau ir pavājināta, un kā rezultātā ar tādu pasākumu palīdzību, kas atšķiras no tiem, kas reglamentē preču vai pakalpojumu parastu konkurenci, pamatojoties uz uzņēmēju sniegumu, radīts šķērslis tās konkurences pakāpes saglabāšanai, kas vēl pastāvēja tirgū, vai šās konkurences attīstībai. Šajā ziņā tas, ka līgumi tikuši noslēgti pēc dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma partneru pieprasījuma, nevar atcelt šādu kvalifikāciju.

(sal. ar 129. punktu)

TIESAS RĪKOJUMS (sestā palāta)

2006. gada 13. jūlijā (*)

Apelācija – EK līguma 85. un 86. pants (jaunajā redakcijā – EKL 81. un 82. pants) – Tūlītējam patēriņam paredzēti saldējumi – Saldēšanas kameru piegāde mazumtirgotājiem – Ekskluzivitātes klauzula – Tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu – Pierādīšanas pienākums

Lieta C‑552/03 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam,

ko 2003. gada 24. decembrī iesniedza

Unilever Bestfoods (Ireland) Ltd, agrāk – Van den Bergh Foods Ltd, Dublina (Īrija), ko pārstāv M. Nikolsons [M. Nicholson] un M. Rouvs [M. Rowe], solicitors, kam palīdz M. Bīsheifels [M. Biesheuvel] un M. de Hrāfe [M. De Grave], advocaten, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

citi lietas dalībnieki tiesvedībā:

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv V. Vilss [W. Wils], B. Dohertijs [B. Doherty] un E. Velans [A. Whelan], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja pirmajā instancē,

Masterfoods Ltd, Dublina, ko pārstāv P. Kolinss [P. Collins] un M. Levits [M. Levitt], solicitors,

Richmond Ice Cream Ltd, agrāk – Richmond Frozen Confectionery Ltd, Northallerton (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv I. Foresters [I. Forrester], QC, kas norādīja adresi Luksemburgā,

personas, kas iestājušās lietā pirmajā instancē.

TIESA (sestā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Malenovskis [J. Malenovský], tiesneši Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet] (referents) un U. Lehmuss [U. Lõhmus],

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs R. Grass [R Grass],

uzklausījusi ģenerāladvokāti,

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

1        Ar savu apelācijas sūdzību Unilever Bestfoods (Ireland) Ltd, agrāk – Van den Bergh Foods Ltd un vēl agrāk saukta HBIce Cream Ltd (turpmāk tekstā – “HB”), lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2003. gada 23. oktobra spriedumu lietā T‑65/98 Van den Bergh Foods/Komisija (Recueil, II‑4653. lpp., turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā noraidīja prasību atcelt Komisijas 1998. gada 11. marta Lēmumu 98/531/EK par Līguma 85. un 86. panta piemērošanas procedūru (Lietas Nr. IV/34.073, Nr. IV/34.395 un Nr. IV/35.436 – Van den Bergh Foods Limited) (OV L 246, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Tāpat HB lūdz Tiesu, prioritāri, atcelt apstrīdēto lēmumu vai, pakārtoti, nosūtīt lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai izskatīšanai.

 Prāvas rašanās fakti

2        Prāvas rašanās fakti, kā arī apstrīdētais lēmums, process un prasījumi Pirmās instances tiesā ir apkopoti pārsūdzētā sprieduma 2.–40. punktā, uz kuriem ir izdarīta atsauce. Būtiskākie aspekti izriet no šiem minētā sprieduma punktiem:

“2      [HB], filiāle, kas 100 % pieder Unilever grupai, ir galvenā saldējumu, it īpaši tūlītējam patēriņam paredzēto atsevišķos iesaiņojumos pārdodamo saldējumu ražotāja Īrijā. Vairākus gadus HB “bez maksas” vai par nelielu nomas maksu piegādāja saldējumu mazumtirgotājiem saldēšanas kameras, saglabājot īpašuma tiesības uz tām, ar nosacījumu, ka tās tiek izmantotas tikai HB piegādāto saldējumu glabāšanai (turpmāk tekstā – “ekskluzivitātes klauzula”). Atbilstoši tipveida saldēšanas kameru līgumu noteikumiem katra līgumslēdzēja puse šos līgumus var izbeigt jebkurā laikā, par to brīdinot divus mēnešus iepriekš. HB nodrošina šo saldēšanas kameru uzturēšanu uz sava rēķina, izņemot gadījumu, ja mazumtirgotājs ir rīkojies nolaidīgi.

3      Masterfoods Ltd (turpmāk tekstā – “Mars”), amerikāņu sabiedrības Mars Inc. filiāle, ienāca Īrijas saldējumu tirgū 1989. gadā.

4      Sākot ar 1989. gada vasaru, vairāki mazumtirgotāji, kuru rīcībā bija HB piegādātās saldēšanas kameras, sāka tajās uzglabāt un izstādīt Mars produktus, kā rezultātā HB pieprasīja ievērot ekskluzivitātes klauzulu.”

3        Mars un HB starpā radās strīds, kas tika iesniegts izskatīšanai Īrijas tiesā un par kuru sakarā ar Augstākās tiesas [Supreme Court] (Īrija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu cita starpā tika taisīts Tiesas 2000. gada 14. decembra spriedums lietā C‑344/98 Masterfoods un HB (Recueil, I‑11369. lpp.).

4        Ar pārsūdzēto spriedumu Pirmās instances tiesa tāpat atzina, ka:

“9      Paralēli šim procesam Īrijas tiesā 1991. gada 18. septembrī Mars atbilstoši Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 – Pirmā Regula par Līguma 85. un 86. panta īstenošanu (OV 13, 204. lpp.) – 3. pantam iesniedza sūdzību par HB [Eiropas Kopienu] Komisijai. Šī sūdzība bija par to, ka HB piegādāja saldēšanas kameras lielam mazumtirgotāju skaitam, kuriem tās bija jāizmanto tikai HB produktiem.

10      1992. gada 22. jūlijā Valley Ice Cream (Ireland) Ltd arī iesniedza Komisijai sūdzību par HB.

11      1993. gada 29. jūlijā HB adresētajā paziņojumā par iebildumiem Komisija uzskatīja, ka ar šās sabiedrības izplatīšanas sistēmu tika pārkāpts EK līguma 85. un 86. pants [jaunajā redakcijā – EKL 81. un 82. pants] [..].

12      Pēc sarunām ar Komisiju HB, apstrīdot tās viedokli, piedāvāja grozījumus, tostarp attiecībā uz tās izplatīšanas sistēmu, kas tai ļautu atbilstoši Līguma 85. panta 3. punktam piemērot izņēmumu. 1995. gada 8. martā šie grozījumi tika paziņoti Komisijai, kura 1995. gada 10. marta preses paziņojumā atzīmēja, ka, no pirmā acu uzmetiena tie varētu ļaut piemērot HB izņēmumu. 1995. gada 15. augustā, piemērojot Regulas Nr. 17 19. panta 3. punktu, Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts paziņojums (OV C 211, 4. lpp.).

13      Uzskatot, ka grozījumi nav snieguši gaidītos brīvas pieejas pārdošanas vietām rezultātus, 1997. gada 22. janvārī Komisija adresēja HB jaunu paziņojumu par iebildumiem [..]. HB izteica savu nostāju par izvirzītajiem iebildumiem.

14      1998. gada 11. martā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

[..]

15      Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka HB izplatīšanas līgumi, kuros ir ekskluzivitātes klauzula, nav saderīgi ar Līguma 85. un 86. pantu. Tā definē attiecīgo preču tirgu kā atsevišķos iepakojumos pārdodamo tūlītējam patēriņam paredzēto saldējumu tirgu un attiecīgo ģeogrāfisko tirgu kā Īrijas tirgu (preambulas 138. un 140. apsvērums). Tā atzīst, ka HB stāvoklis attiecīgajā tirgū ir īpaši spēcīgs, par ko liecina cita starpā tās daļa šajā tirgū daudzus gadus (skat. šā rīkojuma 21. punktu). Šo spēku ilustrē arī attiecīgo HB preču augstais izplatīšanas skaitliskais rādītājs (79 %) un vērtības rādītājs (94 %) 1995. gada augustā un septembrī, kā arī preču zīmes reputācija un preču klāsta izplatība un popularitāte. Turklāt HB stāvokli tirgū pastiprina Unilever spēks ne tikai citos Īrijas saldējumu (līdzi ņemamo saldējumu un ēdināšanas nozares) tirgos, bet arī starptautiskajos saldējumu tirgos un saldēto produktu tirgos un patēriņa preču tirgos vispār (preambulas 141. apsvērums).

16      Komisija atzīmēja, ka HB izplatīšanas līgumi, kas attiecas uz pārdošanas vietās uzstādītajām saldēšanas kamerām, kopumā ierobežo mazumtirgotāju, kuri ir noslēguši šādus līgumus, iespēju uzglabāt un pārdot savos veikalos tūlītēja patēriņa produktus, ko ražojuši konkurējošie piegādātāji, ja vienīgo vai vienīgās saldēšanas kameras, kas paredzētas tūlītēja patēriņa saldējumu uzglabāšanai, ir piegādājusi HB, ja ir maz iespējams, ka esošās HB saldēšanas kamera vai kameras tiks aizstātas ar saldēšanas kameru vai kamerām, kas pieder mazumtirgotājam vai ko piešķir piegādātājs, un ja nav izdevīgi piešķirt vietu papildu saldēšanas kameras uzstādīšanai. Tā uzskata, ka šā ierobežojuma rezultātā tiek traucēta konkurējošo piegādātāju preču pārdošana šajās pārdošanas vietās, tādējādi traucējot konkurenci starp piegādātājiem attiecīgajā tirgū (preambulas 143. apsvērums). [..] Šo ierobežojošo seku vērtējums tika veikts, ņemot vērā visu to līdzīgo līgumu par saldēšanas kameru piegādi tīklu sekas, ko citi saldējuma piegādātāji bija noslēguši attiecīgajā tirgū, kā arī visus citus apstākļus, kas raksturo šo tirgu (preambulas 144. un 145. apsvērums).

17      Pēc tam Komisija aprēķināja HB izplatīšanas līgumu ierobežojošās sekas, lai parādītu, cik tās ir nozīmīgas. Šajā sakarā tā atzīmē, ka tādu saldēšanas kameru piegādes līgumu tīklu ierobežojošās sekas, kas ir izmantojami tikai piegādātāja produktiem, rodas tādēļ, ka pārdošanas vietās nenovēršami trūkst vietas. [..]

18      Komisija apgalvo, ka atbilstoši Lansdowne pētījumam tikai nelielai Īrijas mazumtirgotāju daļai, proti, 17 %, pieder saldēšanas kameras, uz kurām neattiecas ekskluzivitātes nosacījums. [..] Atbilstoši Lansdowne pētījumam attiecībā uz citām pārdošanas vietām, proti, 83 %, kurās piegādātāji ir uzstādījuši saldēšanas kameras, Komisija uzskata, ka citiem piegādātājiem nav tiešas pieejas to preču pārdošanai, iepriekš nepārvarot ievērojamus šķēršļus. Tā apgalvo: “tādējādi katrs ražotājs, kas vēl iekārtojies pārdošanas vietās, tiks izslēgts” un, “kaut arī šī izslēgšana nav absolūta tajā ziņā, ka mazumtirgotājam līgumā nav aizliegts pārdot citu piegādātāju preces, tomēr var teikt, ka pārdošanas vietas ir izslēgtas, jo konkurējošam piegādātājam ir ļoti sarežģīti tam piekļūt” (preambulas 149. apsvērums).

19      Komisija atzīst, ka apmēram 40 % no pārdošanas vietām Īrijā vienīgo vai vienīgās pārdošanas vietā esošo(‑ās) saldēšanas kameru(‑as), kas paredzēta(‑as) tūlītējam patēriņam paredzēto saldējumu uzglabāšanai, ir piegādājusi HB (preambulas 156. apsvērums). Komisija atzīmē, ka “piegādātājs, kas vēlas uzsākt tūlītējam patēriņam paredzēto saldējumu tirdzniecību pārdošanas vietā (proti, jaunienācējs šajā pārdošanas vietā), kur jau ir uzstādīta vismaz viena citam piegādātājam paredzētā saldēšanas kamera, to var darīt tikai ar nosacījumu, ka šajā pārdošanas vietā ir saldēšanas kamera, kas nav pakļauta ekskluzivitātes nosacījumam [..], vai ja tas var pārliecināt mazumtirgotāju aizstāt esošo saldēšanas kameru vai papildus esošajai saldēšanas kamerai vai kamerām uzstādīt vēl vienu” (preambulas 157. apsvērums). Pamatojoties uz Lansdowne pētījumu, tā uzskata (preambulas 158.–183. apsvērums), ka ir maz iespējams, ka mazumtirgotāji veiks vienu vai otru šādu pasākumu, ja tiem jau ir viena vai vairākas HB piegādātās saldēšanas kameras, un atzīst, ka 40 % no attiecīgajām pārdošanas vietām faktiski ir piesaistītas HB (preambulas 184. apsvērums). Līdz ar to pieeja šīm pārdošanas vietām citiem piegādātājiem ir slēgta, kas ir pretrunā Līguma 85. panta 1. punktam.

20      Tāpat apstrīdētajā lēmumā ir atzīts, ka līgumiem, kas ietver ekskluzivitātes klauzulu, nevar piemērot izņēmumu saskaņā ar Līguma 85. panta 3. punktu, jo tie nepalīdz uzlabot preču izplatīšanu (preambulas 222.–238. apsvērums), neļauj patērētājiem baudīt pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem (preambulas 239.–240. apsvērums), nav obligāti vajadzīgi attiecīgo labumu ieguvei (preambulas 241. apsvērums) un sniedz HB iespēju izslēgt lielu konkurentu daļu attiecīgajā tirgū (preambulas 242.–246. apsvērums).

21      Attiecībā uz Līguma 86. panta piemērošanu Komisija uzskata, ka HB ieņem dominējošo stāvokli attiecīgajā tirgū cita starpā tāpēc, ka tās daļa pēc apjoma un vērtības ilgu laiku ir bijusi lielāka par 75 % no šā tirgus (preambulas 259.–261. apsvērums).

22      Komisija uzskata, ka “HB ļaunprātīgi izmanto savu dominējošo stāvokli attiecīgajā tirgū tajā ziņā, ka tā liek mazumtirgotājiem [..], kuriem nav savas saldēšanas kameras tūlītējam patēriņam paredzēto saldējumu glabāšanai vai saldēšanas kameras(u), ko piegādājies cits saldējumu piegādātājs, kurš nav HB, parakstīt līgumus par saldēšanas kameru uzstādīšanu ar ekskluzivitātes nosacījumu”, un ka “šā 86. panta pārkāpuma formā ir piedāvājums piegādāt saldēšanas kameras mazumtirgotājiem, kā arī šos aparātus uzturēt, neprasot tiešus maksājumus no mazumtirgotājiem” (preambulas 263. apsvērums).

 Pārsūdzētais spriedums

5        Saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 41. punktu HB izvirzīja septiņus pamatus apstrīdētā lēmuma atcelšanai, kas “attiecas uz, pirmkārt, acīmredzamām kļūdām faktu vērtējumā, kuru dēļ esot pieļautas juridiskas kļūdas, otrkārt, Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumu, treškārt, Līguma 85. panta 3. punkta pārkāpumu, ceturtkārt, Līguma 86. panta pārkāpumu, piektkārt, īpašuma tiesību pārkāpumu, neievērojot vispārīgos tiesību principus un EK līguma 222. pantu (redakcijā pēc grozījumiem – EKL 295. pants), sestkārt, EK līguma 190. panta (redakcijā pēc grozījumiem – EKL 253. pants) pārkāpumu un, septītkārt, Kopienu tiesību pamatprincipu neievērošanu un būtisku procesuālu noteikumu pārkāpumu”.

6        Pirmās instances tiesa kopā izvērtēja divus pirmos HB izvirzītos pamatus, ar kuriem tā pārmet Komisijai vairāku acīmredzamu kļūdu pieļaušanu vērtējumā par to, vai un kādā mērā pastāv attiecīgā tirgus sadalīšana to izplatīšanas līgumu dēļ, ko šī sabiedrība ir noslēgusi ar Īrijā reģistrētajiem mazumtirgotājiem (turpmāk tekstā – “izplatīšanas līgumi”).

7        Pārsūdzētā sprieduma 80. punktā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka vispirms vajadzēja pārbaudīt, vai Komisija bija pietiekami pierādījusi, ka ekskluzivitātes klauzula faktiski darbojās kā pirkumu ekskluzivitāte, kas uzlikta noteiktām pārdošanas vietām, un vai tā pareizi aprēķināja attiecīgā tirgus sadalīšanas pakāpi, kas tādēļ radusies. Tā precizēja, ka, otrkārt, vajadzības gadījumā bija jāpārbauda, vai sadalīšanas pakāpe ir pietiekami augsta, lai būtu uzskatāma par Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumu. Šajā ziņā minētā sprieduma 82. punktā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka nevajag aprobežoties ar atsevišķām ekskluzivitātes klauzulas sekām, atsaucoties tikai uz līgumiskajiem ierobežojumiem, ko nosaka izplatīšanas līgumi. Šā sprieduma 83. punktā tā nosprieda:

“[..] saskaņā ar judikatūru ir jāizvērtē, vai visi līdzīgie līgumi, kas noslēgti attiecīgajā tirgū, un citi attiecīgo līgumu ekonomiskā un juridiskā konteksta elementi parāda, ka visu šo līgumu rezultātā jauniem konkurentiem pieeja šim tirgum ir liegta. Ja no šā vērtējuma izriet, ka tā nav, individuālie līgumi, kas veido līgumu virkni, nevar apdraudēt konkurenci Līguma 85. panta 1. punkta izpratnē. Turpretī, ja vērtējums atklāj, ka pieeja tirgum ir sarežģīta, būtu jāanalizē, ciktāl strīdīgie līgumi veicina kopējo seku rašanos, ņemot vērā to, ka ir aizliegti tikai tie līgumi, kas būtiski veicina iespējamo tirgus sadali (skat. [Tiesas 1991. gada 28. februāra] spriedumu lietā C‑234/89 Delimitis [Recueil, I‑935. lpp.], 23. un 24. punkts, un [Pirmās instances tiesas 1995. gada 8. jūnija] spriedumu lietā T‑7/93 Langnese‑Iglo/Komisija [Recueil, II‑1533. lpp.], 99. punkts).”

8        Pamatojoties uz neapstrīdētiem pētījuma datiem, uz kuriem pamatojās Komisija, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 86. punktā atzina, ka tikai 17 % no tūlītējam patēriņam paredzēto saldējumu pārdošanas vietām ir mazumtirgotājiem piederošas saldēšanas kameras, kurās līdz ar to var uzglabāt jebkuras firmas saldējumu. Citās pārdošanas vietās, kas veido 83 % no to kopējā skaita, saldēšanas kameras pieder saldējumu piegādātājiem un tajās var uzglabāt tikai piegādātāja firmas saldējumu. Turklāt atbilstoši lietas materiāliem, uz kuriem ir pamatojusies Pirmās instances tiesa, HB pieder vairāk nekā 60 % no saldēšanas kamerām, kuras pieder piegādātājiem.

9        Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 87. punktā atzīst, ka lielākais pārdoto tūlītējam patēriņam paredzēto saldējumu apjoms ir iegūts mazās pārdošanas vietās, kas, ņemot vērā to nelielo platību, ar lielām grūtībām varētu uzstādīt otru saldēšanas kameru. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa noraidīja HB argumentus, ar kuriem tā vēlējās parādīt, ka Komisija esot pārmērīgi novērtējusi vietas trūkumu. Minētā sprieduma 89. un 90. punktā tā apstiprināja Komisijas vērtējumu, saskaņā ar kuru HB veiktā “bezmaksas” saldēšanas kameru piegāde, tās produktu popularitāte, kā arī to klāsta lielums un šo produktu pārdošanas rezultātā gūtā peļņa neiedrošināja mazumtirgotājus, kuriem nebija viena vai vairākas HB piederošas saldēšanas kameras, mainīt savu stāvokli, šajā ziņā uzsverot šās sabiedrības dominējošo vietu tirgū.

10      Lai apstiprinātu, ka ekskluzivitātes klauzula rada konkurences ierobežojumus, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 93.–98. punktā pamatojās uz dažādiem faktiem, tostarp uz to, ka gadā, kad mazumtirgotāji nebija pietiekami ievērojuši minēto klauzulu, Mars izdevās sasniegt 42 % no tirgus daļas pēc apjoma, bet šis rādītājs nokritās līdz 20 % pēc tam, kad 1990. gadā High Court [Augstā tiesa] (Īrija) izdeva pret Mars rīkojumu par pagaidu noregulējumu, aizliedzot šai sabiedrībai aicināt mazumtirgotājus uzglabāt tās saldējumus HB piederošajās saldēšanas kamerās. Tādējādi minētajā 98. punktā tā atzina:

“[..] Komisija pamatoti uzskatīja, ka, ņemot vērā attiecīgo preču specifiku un šā gadījuma ekonomisko kontekstu, HB izplatīšanas līgumu tīkls un “bezmaksas” saldēšanas kameru piegāde ar ekskluzivitātes nosacījumu būtiski attur mazumtirgotājus no savu vai kāda cita ražotāja saldēšanas kameru uzstādīšanas un de facto ir gandrīz vai saistošs pārdošanas vietām, kam ir tikai HB saldēšanas kamera, proti, 40 % no pārdošanas vietām attiecīgajā tirgū. Neskatoties uz to, ka mazumtirgotāji ar HB saldēšanas kamerām vien teorētiski var pārdot citu ražotāju saldējumus, ekskluzivitātes klauzulas ierobežo mazumtirgotāju tirdzniecības brīvību izvēlēties savās pārdošanas vietās pārdodamās preces.”

11      Turklāt pārsūdzētā sprieduma 99.–104. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja vairākus HB argumentus, ar kuriem tā centās parādīt, ka to pārdošanas vietu daļa, kas ir slēgta citu nekā HB saldējumu konkurencei, nesasniedza 40 %, kā to apgalvoja Komisija apstrīdētajā lēmumā, bet tikai 6 %, un neradīja būtiskus ierobežojumus konkurencei attiecīgajā tirgū.

12      Šā paša sprieduma 105. punktā Pirmās instances tiesa piebilda:

“Attiecībā uz HB argumentu par to, ka saldēšanas kameru ekskluzivitāte, ko nosaka ekskluzivitātes klauzula, nav uzskatāma par pārdošanas vietām noteikto ekskluzivitāti, jo mazumtirgotājiem ir iespēja jebkurā brīdī izbeigt izplatīšanas līgumu ar HB, Pirmās instances tiesa uzskata, ka šī iespēja nekādā veidā nerada šķērsli efektīvi piemērot attiecīgos līgumus tik ilgi, kamēr šī iespēja nav izmantota. Līdz ar to Pirmās instances tiesai, vērtējot izplatīšanas līgumu sekas attiecīgajā tirgū, ir jāņem vērā to faktiskais ilgums (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Langnese‑Iglo/Komisija, 111. punkts). [..] Tomēr, kā parādīja Komisija, [..] HB izplatīšanas līgumi [tiek] izbeigti vidēji reizi astoņos gados. Līdz ar to arguments par iespēju izbeigt HB izplatīšanas līgumus nav pārliecinošs, jo šai iespējai faktiski nav nekādas lomas attiecīgā tirgus sadalīšanas pakāpes samazināšanā.”

13      Pirmās instances tiesa noraidīja arī HB argumentu, saskaņā ar kuru Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpums var tikt konstatēts pēc tam, kad ir pārbaudīts, vai atbilstoši “iemesla noteikumam” iespējamais mazumtirgotāju rīcības brīvības ierobežojums ir uzskatāms par konkurences ierobežojumu.

14      Turklāt pārsūdzētā sprieduma 108.–111. punktā Pirmās instances tiesa atzina, ka papildus izplatīšanas līgumu tīkla identificētajai daļai, kas ietver apmēram 40 % no visām tirgus pārdošanas vietām, līgumu tīkls, ko attiecīgajā tirgū īstenoja citi nekā HB saldējuma piegādātāji, tāpat sadala šo tirgu, jo tie paredz līdzīgus nosacījumus mazumtirgotājiem, pat ja šiem piegādātājiem attiecīgajā tirgū nav nedz tāda paša stāvokļa, nedz tādas pašas popularitātes kā HB. Pirmās instances tiesa atzina, ka šie līgumu tīkli faktiski skar 83 % no minētā tirgus pārdošanas vietām.

15      Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 113.–118. punktā tāpat atzina: kā atkarības pakāpe, kas izriet no izplatīšanas līgumu tīkliem, tā arī citi šo līgumu ekonomiskā un juridiskā konteksta elementi, piemēram, īpaši investīcijas, iegādājoties pārdošanas vietās uzstādāmo saldēšanas kameru noliktavu, lai nodrošinātu piegādātāja preču stabilus izplatīšanas līmeņus, un tas, ka citiem tūlītējam patēriņam paredzēto saldējumu piegādātājiem pieder tikai pavisam neliela attiecīgā tirgus daļa, parāda, ka izplatīšanas līgumi var būtiski ietekmēt konkurenci Līguma 85. panta 1. punkta izpratnē un būtiski veicināt attiecīgā tirgus sadali.

16      Līdz ar to Pirmās instances tiesa noraidīja divus pirmos HB savas prasības pamatojuma izvirzītos pamatus.

17      Attiecībā uz HB trešo izvirzīto pamatu par juridisku kļūdu pieļaušanu, piemērojot Līguma 85. panta 3. punktu, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 138. punktā atzina, ka Komisija analizēja izplatīšanas līgumus, ņemot vērā katru no šajā tiesību normā ietvertajiem nosacījumiem.

18      Attiecībā uz pirmo no šiem nosacījumiem, atbilstoši kuram līgumiem, kam var nepiemērot Līguma 85. panta 1. punktā ietverto aizliegumu, ir jābūt tādiem, kas “palīdz uzlabot preču ražošanu vai izplatīšanu vai veicina tehnisku vai saimniecisku attīstību”, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 139. punktā atgādināja:

“[..] par uzlabojumu nevar uzskatīt jebkuras priekšrocības, ko partneri gūst no līgumiem attiecībā uz to ražošanas vai izplatīšanas darbību. Šim uzlabojumam ir cita starpā jāsniedz būtiskas objektīvas priekšrocības, kas varētu kompensēt neērtības, ko rada līgums konkurences jomā (skat. Tiesas 1966. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 56/64 un 58/64 Consten un Grundig/Komisija, Recueil, 429., 502. lpp., un iepriekš minēto spriedumu lietā Langnese‑Iglo/Komisija, 180. punkts).”

19      Pārsūdzētā sprieduma 140. un 141. punktā Pirmās instances tiesa nosprieda, ka Komisija līdz ar to bija pamatoti ņēmusi vērā attiecīgā tirgus šķēršļus, ko radīja ekskluzivitātes klauzula, un konkurences pavājināšanu, kas tādēļ radās, lai izvērtētu izplatīšanas līgumus, ņemot vērā pirmo Līguma 85. panta 3. punktā ietverto nosacījumu. Minētā sprieduma 142. punktā Pirmās instances tiesa uzsvēra, ka priekšrocības, ko nodrošina šie līgumi, izriet no tā, ka mazumtirgotājiem “bez maksas” tiek piegādātas saldēšanas kameras, un tās var tikt īstenotas arī bez ekskluzivitātes klauzulas.

20      Tāpat Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 143. punktā uzskatīja, ka Komisijas analīzē, saskaņā ar kuru gadījumā, ja iespēja noteikt ekskluzivitātes klauzulu būtu jāierobežo, būtu maz iespējams, ka HB pilnībā pārtrauktu piegādāt mazumtirgotājiem saldēšanas kameras, nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

21      Līdz ar to Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 144. punktā nosprieda, ka pirmais Līguma 85. panta 3. punktā ietvertais nosacījums netika izpildīts, un noraidīja trešo pamatu, ko HB izvirzīja savas prasības pamatojumam.

22      Saistībā ar ceturto HB izvirzīto pamatu, kas attiecās uz juridisku kļūdu Līguma 86. panta piemērošanā, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 156. punktā apstiprināja Komisijas analīzi, saskaņā ar kuru šī sabiedrība ir neizbēgama partnere daudziem mazumtirgotājiem attiecīgajā tirgū un ka tā šajā tirgū ieņem dominējošo stāvokli. Līdz ar to minētā sprieduma 158. punktā tā atgādināja, ka HB ir īpaši atbildīga par efektīvas un netraucētas konkurences kopējā tirgū neapdraudēšanu ar savu rīcību.

23      Pārsūdzētā sprieduma 159. punktā Pirmās instances tiesa nosprieda, ka, ja saldēšanas kameru piegāde ar ekskluzivitātes nosacījumu attiecīgajā tirgū ir parasta prakse, kas parastajos konkurences tirgus apstākļos nav aizliegta, analīze ir atšķirīga, ja, vienam no uzņēmumiem ieņemot dominējošo stāvokli, konkurence minētajā tirgū tiek ierobežota. Līdz ar to tā uzskatīja, ka Komisija juridiski pamatoti uzskatīja, ka HB ļaunprātīgi izmanto savu dominējošo stāvokli attiecīgajā tirgū, liekot saviem mazumtirgotājiem pieņemt līgumus par saldēšanas kameru piegādi ar ekskluzivitātes klauzulu.

24      Pārsūdzētā sprieduma 161. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja argumentu, kas balstīts uz ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] secinājumiem 1998. gada 26. novembra spriedumam lietā C‑7/97 Bronner (Recueil, I‑7791. lpp.), jo Komisija apstrīdētajā lēmumā neapgalvoja, ka HB piederošās saldēšanas kameras ir “nozīmīgas iekārtas” un ka ar šo lēmumu HB nav uzdots nodot aktīvus vai slēgt līgumus ar personām, kuras tā nav izvēlējusies.

25      Tāpat Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 162. punktā noraidīja HB argumentu, saskaņā ar kuru Komisija Līguma 86. panta analīzes ietvaros vienkārši “pārstrādāja” faktus, kas veido Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumu.

26      Saistībā ar piekto pamatu, kas attiecas uz Komisijas pieļautajām juridiskajām kļūdām tādēļ, ka tā nebija ievērojusi īpašuma tiesības un Līguma 222. pantu, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 171. punktā nosprieda, ka ar apstrīdēto lēmumu netiek atņemtas HB īpašuma tiesības uz saldēšanas kameru noliktavu un tai traucēts izmantot savus aktīvus, iznomājot tos ar tirdzniecības nosacījumiem, tāpat kā nevajadzīgi neierobežo ar to HB īpašuma tiesību īstenošanu.

27      Turklāt Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 172. punktā noraidīja HB argumentu, kas balstīts uz neērtībām, kuras ir saistītas ar atsevišķas nomas maksas noteikšanu par šai sabiedrībai piederošo saldēšanas kameru lietošanu. Pirmās instances tiesa tāpat noraidīja HB argumentu, saskaņā ar kuru HB tiktu nostādīta nelabvēlīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar tās konkurentiem, kas varētu turpināt bez maksas piedāvāt saldēšanas kameras mazumtirgotājiem, uzsverot, ka, atšķirībā no tās konkurentu izplatīšanas līgumiem, HB līgumi būtiski veicina attiecīgā tirgus sadalīšanu un turklāt darbojas apstākļos, kur viena no līgumslēdzējām pusēm ieņem dominējošo stāvokli.

28      Pirmās instances tiesa noraidīja sesto pamatu, ko HB izvirzīja savas prasības pamatojumam un kas attiecās uz Līguma 190. panta pārkāpumu. Pārsūdzētā sprieduma 178. punktā Pirmās instances tiesa cita starpā uzsvēra, ka Komisija pietiekami juridiski pamatoja sava sākotnējā labvēlīgā lēmuma, kurš ietverts 1995. gada 15. augusta paziņojumā, pārskatīšanu, jo izplatīšanas sistēmas grozījumi, ko piedāvājusi HB, nav snieguši vēlamos rezultātus saistībā ar brīvu pieeju pārdošanas vietām.

29      Pirmās instances tiesa tāpat noraidīja HB savas prasības pamatojumam izvirzīto septīto pamatu, kas attiecās uz Kopienu tiesību pamatprincipu neievērošanu.

30      Šajā sakarā pārsūdzētā sprieduma 193. un 194. punktā Pirmās instances tiesa vispirms noraidīja HB argumentu par tiesiskās paļāvības pārkāpumu, cita starpā uzsverot, ka Komisija nebija sniegusi HB konkrētas garantijas attiecībā uz to saistību sekām, par kurām ticis paziņots 1995. gada 8. marta vēstulē, un ka 1995. gada 15. augusta paziņojumā tika norādīta tikai Komisijas pagaidu nostāja, kas bija grozāma, cita starpā lai ņemtu vērā trešo personu apsvērumus.

31      Pārsūdzētā sprieduma 197.–200. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja arī HB iebildumus par subsidiaritātes, lojālas sadarbības un tiesiskās drošības principa pārkāpumu.

32      Pārsūdzētā sprieduma 202. punktā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka apstrīdētais lēmums nevajadzīgi vai nesamērīgi neierobežo HB īpašuma tiesības uz saldēšanas kamerām un arī patvaļīgi vai diskriminējoši neapdraud tās konkurētspēju ar citiem piegādātājiem. Minētā sprieduma 205. punktā Pirmās instances tiesa tāpat noraidīja HB argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdētā lēmuma 4. pants, ar kuru šai sabiedrībai uzliek nekavējoties pārtraukt konstatētos pārkāpumus un atturēties no tādu pasākumu veikšanas, kam ir tāds pats priekšmets un sekas, nav samērīgs.

33      Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 207. punktā Pirmās instances tiesa noraidīja HB argumentu, kas attiecas uz būtisku procesuālu noteikumu pārkāpumu un nepietiekamu apstrīdētā lēmuma pamatojumu, kā arī to, kas attiecas uz vajadzību pagarināt sarunas, lai rastu risinājumu “1995. gada tirgus” neveiksmei.

34      Līdz ar to Pirmās instances tiesa noraidīja HB prasību kopumā un piesprieda tai atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus. Pirmās instances tiesa tāpat piesprieda Mars un Richmond Ice Cream Ltd (turpmāk tekstā – “Richmond”) segt savus tiesāšanās izdevumus pašām.

 Lietas dalībnieku prasījumi

35      HB prasījumi Tiesai apelācijas sūdzībā ir šādi:

–        pilnībā vai daļēji atcelt pārsūdzēto spriedumu, izņemot tā rezolutīvās daļas 3. punktu, ar kuru piespriests Mars un Richmond segt savus tiesāšanās izdevumus pašām;

–        pilnībā vai daļēji atcelt Komisijas lēmumu vai, pakārtoti, nodot lietu Pirmās instances tiesai izskatīšanai un

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

36      Komisija lūdz noraidīt apelācijas sūdzību kā nepieņemamu un nepamatotu un piespriest HB atlīdzināt šās instances tiesāšanās izdevumus.

37      Mars un Richmond arī lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest HB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par apelāciju

38      Saskaņā ar Reglamenta 119. pantu, ja apelācija vai kāda tās daļa ir acīmredzami nepieņemama vai nepamatota, Tiesa jebkurā laikā, rīkojoties pēc tiesneša referenta ziņojuma un ģenerāladvokāta uzklausīšanas, ar motivētu rīkojumu var noraidīt apelāciju vai kādu tās daļu.

 Par pirmo pamatu, kas attiecas uz Līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumu

39      Ar savu pirmo pamatu HB apstrīd Pirmās instances tiesas analīzi, saskaņā ar kuru ekskluzivitātes klauzula var būtiski ietekmēt konkurenci un veicināt attiecīgā tirgus sadalīšanu. Šis pamats sastāv no divām daļām. Pirmajā daļā HB apgalvo, ka Pirmās instances tiesas analīze par ekskluzivitātes klauzulas ietekmi uz konkurenci ir kļūdaina un ka šajā sakarā pārsūdzētais spriedums nav pietiekami pamatots. Minētā pamata otrajā daļā tā uzsver, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu analīzē par to, kāds ir bijis HB konkurentu sniegums tirgus sadalē.

 Par pirmā pamata pirmo daļu

–       Lietas dalībnieku argumenti

40      HB apstrīd Pirmās instances tiesas analīzi, saskaņā ar kuru ekskluzivitātes klauzula traucē mazumtirgotājiem izdarīt izvēli.

41      HB apgalvo, ka, vērtējot ekskluzivitātes klauzulas ierobežojošo ietekmi uz konkurenci, nav nozīmes tam, ka praksē mazumtirgotāji reti izmanto iespēju izbeigt izplatīšanas līgumus. Tā šajā sakarā cita starpā atsaucas uz iepriekš minēto spriedumu lietā Delimitis.

42      HB apstrīd “objektīvas un precīzas norādes”, uz kurām Pirmās instances tiesa balstās pārsūdzētā sprieduma 93.–95. punktā, lai parādītu to, ka Īrijā pastāv pieprasījums pēc citu ražotāju saldējuma, ja tie ir pieejami, un to, kas ir minēts attiecīgā sprieduma 97. punktā, ka ļoti daudzi mazumtirgotāji ir gatavi uzglabāt tūlītējam patēriņam paredzēto saldējumu, ko piegādā citi ražotāji, ar nosacījumu, ka tie var izmantot vienu vienīgo saldēšanas kameru. HB atsaucas arī uz pamatojuma trūkumu šajā sakarā. Tā arī uzsver, ka pierādījumi, ko Pirmās instances tiesas sēdē iesniedza Richmond, par tās pieredzi Apvienotās Karalistes tirgū tika iesniegti pārāk vēlu un ka līdz ar to tie ne tikai nav pieņemami, bet arī neprecīzi un nebūtiski attiecīgā tirgus analīzei.

43      HB atsaucas arī uz pretrunu starp pārsūdzētā sprieduma 92. punktu, kas precizē, ka mazumtirgotāji uzglabā citu preču zīmju saldējumus blakus HB saldējumiem tajā pašā saldēšanas kamerā, kad vien tās to var brīvi darīt, un šā paša sprieduma 94. punktu, kas atsaucas uz pētījumu, atbilstoši kuram gandrīz 40 % mazumtirgotāju būtu gatavi uzglabāt citus saldējumus papildus HB saldējumiem, ja izplatīšanas līgumos vairs netiktu iekļauta ekskluzivitātes klauzula, tā, ka, pēc tās domām, 60 % mazumtirgotāju ir norādījuši, ka nav gatavi uzglabāt citu ražotāju kā vien HB saldējumu, ja nebūtu ekskluzivitātes klauzulas.

44      HB apgalvo, ka ekskluzivitātes klauzulas atcelšana nekādā veidā nenozīmētu, ka tiktu atcelti izplatīšanas vai piegādes līgumi, kas noslēgti ar attiecīgajiem mazumtirgotājiem, kā to liek saprast Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 89. un 111. punktā.

45      Turklāt HB apgalvo, ka pārsūdzētais spriedums nav pietiekami pamatots tādēļ, ka nav izvērtēta prēmiju sistēma, ko tā piemēro mazumtirgotājiem, kuriem ir savas saldēšanas kameras (turpmāk tekstā – “prēmiju sistēma”). Savā replikas rakstā tā apgalvo, ka šās prēmiju sistēmas pastāvēšana nav izvirzīta kā atsevišķs pamats, bet kā daļa no lielāka pamata, kas izvirzīts pret apstrīdēto lēmumu un atbilstoši kuram Komisija un Pirmās instances tiesa neesot pareizi ņēmušas vērā konkurentu iespējas piekļūt tirgum. HB minētajā rakstā un Pirmās instances tiesas sēdē uzsvēra, ka šis arguments ir svarīgs.

46      Komisija, Mars un Richmond uzskata, ka HB argumenti attiecas uz faktiem un līdz ar to nav pieņemami, kā arī nav pamatoti.

47      Mars un Richmond apgalvo, ka atbilstoši iepriekš minētajam spriedumam lietā Delimitis ir jāizvērtē izplatīšanas līgumu faktiskais ilgums saskaņā ar Līguma 85. panta 1. punktu. Richmond arī uzsver, ka Pirmās instances tiesa nav konstatējusi tikai mazumtirgotāju teorētiskās iespējas uzglabāt konkurentu preces savās pārdošanas vietās, bet arī pareizi analizējusi, vai konkurentiem ir patiesas un konkrētas iespējas piekļūt attiecīgajam tirgum.

48      Richmond apgalvo, ka tās daļas Apvienotās Karalistes tirgū aprēķins nav precīzs.

49      Komisija atgādina, ka prēmiju sistēma pēc HB iniciatīvas ir piemērojama kopš 1995. gada, jo tā bija apstrīdējusi to, ka HB iesniedz rēķinus par saldēšanas kameru izmaksām visiem mazumtirgotājiem, nenodalot tos atkarībā no tā, vai tie lieto vai ne šai sabiedrībai piederošo saldēšanas kameru.

50      Komisija un Richmond apgalvo, ka līdz šim tiesvedības etapam HB nekad nav atsaukusies uz prēmiju sistēmu, kas kā tāda pamatotu apstrīdētā lēmuma atcelšanu, un ka šajā ziņā šāds arguments nav pieņemams. Komisija piebilst, ka patiesībā HB atsaucās uz šo prēmiju sistēmu, tikai lai pamatotu savu argumentu, saskaņā ar kuru tā nesaistīja saldējumu piegādi ar saldēšanas kameru piegādi, kas ir arguments, ko Pirmās instances tiesa analizējusi pārsūdzētā sprieduma 113. un 114. punktā. Mars atzīmē, ka HB atsauce uz minēto lēmumu un uz prasības pieteikumu attiecas tikai uz patiesu prēmiju sistēmas darbību un neietver nevienu juridisku argumentu.

51      Komisija un Richmond apgalvo, ka Pirmās instances tiesai nav jāatbild pilnībā uz visiem katra lietas dalībnieka pieņēmumiem. Komisija šajā sakarā atsaucas uz 1998. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑221/97 P Schröder  u.c./Komisija, Recueil, I‑8255. lpp., 24. punkts, un 2001. gada 6. marta spriedumu lietā C‑274/99 P Connolly/Komisija, Recueil, I‑1611. lpp., 121. punkts).

52      Turklāt Mars uzsver, ka prēmiju sistēma neradīja HB apgalvotās sekas, atverot attiecīgo tirgu, un ka iepriekš minētais spriedums lietā Delimitis neliek Komisijai vai Tiesai izvērtēt situāciju attiecībā uz pārdošanas vietām, kas nav izslēgtas. Richmond arī uzskata, ka šās sistēmas ietvaros piešķirtā prēmija nebija pietiekama, lai liktu mazumtirgotājiem iegādāties savas saldēšanas kameras.

–       Tiesas vērtējums

53      Līguma ietekmes uz konkurenci vērtējumam ir jāņem vērā ekonomiskais un juridiskais konteksts, kādā tas atrodas vai kādā kopā ar citiem tas var radīt kopīgu ietekmi uz konkurenci (skat. it īpaši 1967. gada 12. decembra spriedumu lietā 23/67 Brasserie de Haecht, Recueil, 525. un 537. lpp., un iepriekš minēto spriedumu lietā Delimitis, 14. punkts).

54      Tā rezultātā, kā to norāda Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 84. punktā, līgumiskie ierobežojumi, kas noteikti mazumtirgotājiem, ir jāizvērtē ne tikai formāli no juridiskā viedokļa, bet arī no īpašā ekonomiskā konteksta, kādā atrodas izplatīšanas līgumi.

55      Līdz ar to Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi juridisku kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 105. punktā nospriežot, ka, tā kā iespēja izbeigt izplatīšanas līgumus nekādi nerada šķēršļus to efektīvai piemērošanai tik ilgi, kamēr šī iespēja nav izmantota, vērtējot to ietekmi uz attiecīgo tirgu, ir jāņem vērā šo līgumu faktiskais ilgums.

56      Līdz ar to HB šajā sakarā izvirzītais arguments nav pamatots.

57      Turklāt Tiesai apelācijas tiesvedībā nav jāspriež par Pirmās instances tiesas veikto faktu un pierādījumu vērtējumu, izņemot gadījumu, kad šī tiesa ir acīmredzami sagrozījusi minētos elementus (šajā sakarā skat. it īpaši 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑470/00 P Parlaments/Ripa di Meana  u.c., Recueil, I‑4167. lpp., 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

58      Tomēr, apstrīdot dažādus faktus, uz kuriem pārsūdzētā sprieduma 93.–95. punktā pamatojusies Pirmās instances tiesa, lai noteiktu ekskluzivitātes klauzulas sekas attiecīgajā tirgū, HB apstrīd Pirmās instances tiesas veikto faktu vērtējumu, turpmāk nepierādot, ka tā ir izdarījusi nepareizus secinājumus par faktiem vai sagrozījusi pierādījumus šajā sakarā.

59      Turklāt jautājums par to, vai ekskluzivitātes klauzulas atcelšana nozīmē vai nenozīmē izplatīšanas līgumu atcelšanu praksē, arī ir fakta jautājums.

60      No tā izriet, ka HB argumenti par šiem punktiem acīmredzami nav pieņemami.

61      HB nesniedz arī nopietnus argumentus, lai pamatotu, ka pastāv pretruna starp pārsūdzētā sprieduma 92. punktu, kurā apgalvots, ka mazumtirgotāji uzglabā citu preču zīmju saldējumus blakus HB saldējumiem tajā pašā saldēšanas kamerā, ja tiem ir tāda iespēja, un šā paša sprieduma 94. punktu, kas cita starpā balsta šo apgalvojumu uz atzinumu, saskaņā ar kuru daudzi mazumtirgotāji, proti, gandrīz 40 % mazumtirgotāju, B & A pētījuma ietvaros esot apgalvojuši, ka tie uzglabātu plašāku preču klāstu, ja tiktu atcelta ekskluzivitātes klauzula.

62      Līdz ar to šis HB arguments acīmredzami nav pamatots.

63      Visbeidzot, saistībā ar HB argumentu par to, ka Pirmās instances tiesa neizvērtēja prēmiju sistēmu, ir jāatgādina, kā to pamatoti minēja Komisija, ka Pirmās instances tiesai nav detalizēti jāatbild uz katru lietas dalībnieku izvirzīto argumentu, it īpaši ja tam nav pietiekami skaidrs un precīzs raksturs un ja tas nav pamatots ar detalizētiem pierādījumiem (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Connolly/Komisija, 121. punkts).

64      Šajā ziņā no lietas materiāliem neizriet, ka arguments par prēmiju sistēmu ir būtisks arguments, ko HB izvirzīja Pirmās instances tiesā, lai pierādītu, ka ekskluzivitātes klauzulai nav konkurenci traucējošu seku.

65      Turklāt, kaut arī HB atsaucas uz to, ka prēmiju sistēma, kas piemērojama mazumtirgotājiem, kuriem pieder sava saldēšanas kamera, ir būtiska, tā nesniedz precīzus faktus, kas varētu parādīt, ka šās sistēmas pastāvēšana būtu varējusi mainīt Pirmās instances tiesas vērtējumu par ekskluzivitātes klauzulas ietekmi attiecīgajā tirgū.

66      Tādējādi Pirmās instances tiesai nevar pārmest, ka tā nav precīzāk atbildējusi uz argumentu, kas ir uzskatāms par nebūtisku, ņemot vērā Pirmās instances tiesas veikto analīzi par ekskluzivitātes klauzulas ietekmi uz mazumtirgotāju tirdzniecības brīvību, izvēloties preces, ko tirgot savās pārdošanas vietās.

67      Tā rezultātā šis arguments acīmredzami nav pieņemams.

68      Līdz ar to pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida daļēji kā acīmredzami nepieņemamamun daļēji kā acīmredzami nepamatota.

 Par pirmā pamata otro daļu

–       Lietas dalībnieku argumenti

69      HB apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini izvērtējusi izplatīšanas līgumu, ko noslēguši HB konkurenti, ietekmi uz attiecīgā tirgus sadali. Pēc tās domām, Pirmās instances tiesa nevarēja secināt, ka tirgū izveidotais līgumu tīkls ietekmē 83 % no pārdošanas vietām, jo 27 % no tām acīmredzami neesot objektīvi izslēgtas, ciktāl mazumtirgotāji ir izvēlējušies pieņemt saldēšanas kameras, kas pieder vairāk nekā vienam ražotājam. HB arī apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nevarēja salīdzināt šos izplatīšanas līgumus un tās konkurentu līgumus, jo konkurentiem cita starpā nav tāds pats stāvoklis, ne arī popularitāte tirgū. Tā uzskata, ka Pirmās instances tiesai bija jāizvērtē minēto līgumu ilgums un prakse. HB tāpat apstrīd apgalvojumu, ka tā esot pieļāvusi, ka tiek izslēgti 83 % mazumtirdzniecības uzņēmumu Īrijā.

70      Savā replikas rakstā HB apgalvo, ka Pirmās instances tiesa būtiski pārspīlējusi minētā tirgus sadales kopējās sekas izplatīšanas līgumu tīkla dēļ, kas tādējādi ir uzskatāms par pierādījumu sagrozīšanu.

71      HB apstrīd Pirmās instances tiesas apgalvojumu par to, ka nav objektīvas saiknes starp saldēšanas kameru ekskluzīvu lietošanu un tūlītējam patēriņam paredzēto saldējumu piegādi. Tā uzskata, ka šis apgalvojums ir pretrunā tam, kas ietverts pārsūdzētā sprieduma 143. punktā, saskaņā ar kuru šo saldēšanas kameru piegāde ļoti lielā pārdošanas vietu skaitā, kas sedz visu ģeogrāfisko tirgu, rada objektīvas priekšrocības. Turklāt HB apgalvo, ka nomas rēķinu izsniegšanas tiem mazumtirgotājiem prakse, kas izmanto tās saldēšanas kameras Ziemeļīrijā, ietver nominālas summas samaksu, kura visbiežāk pat netiek ievākta, un līdz ar to šāda prakse neļauj apstiprināt Pirmās instances tiesas analīzi, saskaņā ar kuru šī sabiedrība varētu tādā pašā veidā pieprasīt nomas maksu mazumtirgotājiem Īrijā, lai varētu atmaksāt saldēšanas kameru piegādāšanas un uzturēšanas izdevumus.

72      HB arī apstrīd Pirmās instances tiesas apgalvojumu pārsūdzētā sprieduma 113. punktā, saskaņā ar kuru attiecīgā tirgus kontekstā piegādātājam ir jābūt gatavam piedāvāt saldēšanas kameras bez maksas un tās uzturēt, uzsverot, ka Pirmās instances tiesa nav pietiekami ņēmusi vērā, pirmkārt, ka 17 % pārdošanas vietu mazumtirgotājiem pieder savas saldēšanas kameras un, otrkārt, ka pastāv prēmiju sistēma, kas piemērojama Īrijas mazumtirgotājiem, kuri uzglabā sadējumus, ko ražo HB, bet neuzstāda šai sabiedrībai piederošās saldēšanas kameras.

73      Visbeidzot, HB apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav pietiekami pierādījusi, ka pie tā, ka HB konkurentiem pieder nelielas tirgus daļas, daļēji ir vainojama ekskluzivitātes klauzula un ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi juridisku kļūdu, atzīstot, ka HB piederošo saldēšanas kameru ekskluzīvas lietošanas politika ir šķērslis minēto konkurentu pieejai tirgum.

74      Komisija uzskata, ka HB argumenti ir balstīti uz faktu vērtējumu un ir uzskatāmi par nepieņemamiem. Tā piebilst, ka tie katrā ziņā nav pamatoti.

75      Tā apgalvo, ka Pirmās instances tiesas atzinums pārsūdzētā sprieduma 111. punktā, saskaņā ar kuru attiecīgajā tirgū piemēroto līgumu tīkls ietekmēja 83 % no pārdošanas vietām, atspoguļo faktu, ka tikai 17 % no mazumtirgotājiem pieder sava saldēšanas kamera, kas ir būtisks aspekts, vērtējot, vai pastāv šķērslis pieejai šim tirgum.

76      Komisija apstrīd, ka pastāv objektīva saikne starp HB piederošo saldēšanas kameru ekskluzīvu lietošanu un saldējumu piegādi, un uzskata, ka HB argumenti ir pretrunīgi, jo tā apgalvo, ka šī ekskluzīvā lietošana ir ļoti būtiska, tomēr atzīstot, ka ir iespējams piegādāt saldējumus bez šās ekskluzivitātes klauzulas. Komisija uzsver, ka priekšrocības, ko veido liela tūlītējam patēriņam paredzēto saldējumu pieejamība, rada saldēšanas kameru uzstādīšana un nevis minētā ekskluzivitātes klauzula. Tā arī atzīmē, ka ir maz ticams, ka tāds uzņēmums kā HB nevar noteikt saviem mazumtirgotājiem ekonomiski attaisnotu nomas maksu par tās saldēšanas kameru lietošanu.

77      Komisija uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir konstatēta cēloņsakarība starp ekskluzivitātes klauzulu un HB konkurentu tirgus daļu nelielo apmēru attiecīgajā tirgū. Tā šajā sakarā īpaši atsaucas uz minētā lēmuma pamatojuma 143.–184. un 185.–200. punktu.

78      Mars un Richmond būtībā attīsta Komisijai analoģisku argumentāciju.

79      Mars arī apgalvo, ka HB nav pierādījusi, ka, neskatoties uz to, ka pastāv izplatīšanas līgumu tīkls par šai sabiedrībai piederošu saldēšanas kameru ekskluzīvu lietošanu, kas ietekmē 83 % no pārdošanas vietām attiecīgajā tirgū, piegādātājiem ir reālas un konkrētas iespējas iekļūt šajā tirgū vai tur attīstīties.

80      Mars apstrīd HB analīzi, saskaņā ar kuru objektīva saikne starp ekskluzivitātes klauzulu un saldējumu piegādi var ļaut neuzskatīt šo klauzulu par šķērsli konkurentu pieejai minētajam tirgum. Tā apgalvo, ka jebkura iespējamā priekšrocība, kas saistīta ar lielāku tūlītējam patēriņam paredzēto saldējumu pieejamību, ir jāvērtē kontekstā ar izplatīšanas līgumu tīkla vispārējām sekām.

81      Mars uzskata, ka Pirmās instances tiesas atzinums par HB konkurentu tirgus daļu nelielo apmēru izriet no ekskluzivitātes klauzulas kaitējošo seku analīzes pārsūdzētajā spriedumā.

82      Tā apgalvo, ka HB nav iesniegusi nevienu juridisku argumentu, lai pamatotu pieņēmumu, ka Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, būtiski pārspīlēdama attiecīgā tirgus sadales pakāpi.

83      Richmond apgalvo, ka, pretēji HB apgalvojumiem, Pirmās instances tiesa nav uzskatījusi, ka 83 % no pārdošanas vietām tirgū tika “izslēgtas” no konkurences, bet ka izplatīšanas līgumu tīkls, kas izveidots tirgū, “ietekmē” šīs pārdošanas vietas. Tā līdz ar to uzskata, ka šis arguments ir jānoraida kā priekšmetu zaudējis. Tā arī apgalvo, ka tas, ka citiem piegādātājiem nav tādas pašas popularitātes attiecīgajā tirgū kā HB, obligāti nenozīmē, ka sadales pakāpe, kas tos ietekmē, ir samazinājusies.

–       Tiesas vērtējums

84      Līguma ietekmes uz konkurenci vērtējumā jāņem vērā ekonomiskais un juridiskais konteksts, kādā tas atrodas un kādā tas kopā ar citiem var radīt kopīgu ietekmi uz konkurenci (iepriekš minētie spriedumi lietās Brasserie de Haecht, 537. punkts, un Delimitis, 14. punkts).

85      Lai izvērtētu, vai vairāki līgumi kavē pieeju attiecīgajam tirgum, ir jānosaka visu to līdzīgo līgumu būtība un piemērojamība, kas saista lielu pārdošanas vietu skaitu ar vairākiem valsts ražotājiem. Šajā ziņā šo tīklu līgumu ietekme uz pieeju tirgum ir atkarīga cita starpā no to pārdošanas vietu skaita, kas tādējādi ir saistītas ar ražotājiem, salīdzinājumā ar tām, kas nav saistītas, paredzētā saistību ilguma un to preču apmēra, uz kurām attiecas saistības (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Delimitis, 19. punkts).

86      Pārsūdzētā sprieduma 111. punktā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Komisija, analizējot iespējamās kopīgās sekas, pamatoti ņēma vērā ne tikai izplatīšanas līgumu, ko noslēgusi HB, bet arī saldēšanas kameru līgumus, kas pakļauti ekskluzivitātes klauzulai, ko ir noslēguši citi piegādātāji Īrijā. Pēc Pirmās instances tiesas domām, tas, ka šie piegādātāji uzstāda mazumtirgotājiem saldēšanas kameras HB analogos apstākļos un ar tādiem pašiem vietas ierobežojumiem, ļauj uzskatīt, ka grūtības, ar ko sastopas pārdošanas vietas, kuras ir aprīkotas tikai ar HB piederošajām saldēšanas kamerām, pārliecināt mazumtirgotājus aizstāt šīs saldēšanas kameras vai uzstādīt papildu saldēšanas kameras, attiecas arī uz jebkuru saldēšanas kameru, kas pakļauta ekskluzivitātes nosacījumam, pat ja citiem piegādātājiem attiecīgajā tirgū nav nedz tāda paša stāvokļa, ne arī popularitātes kā šai sabiedrībai.

87      Apstrīdot šo analīzi, HB patiesībā vēlas apstrīdēt Pirmās instances tiesas faktu vērtējumu. Turklāt tā nav iesniegusi pierādījumus, kas varētu pierādīt, ka šī tiesa ir sagrozījusi faktus vai pierādījumus par citu kā HB piegādātāju līgumu raksturīgajām īpašībām.

88      Līdz ar to šī HB izvirzītā pirmā pamata otrā daļa acīmredzami nav pieņemama.

89      Turklāt HB nav iesniegusi precīzus pierādījumus, lai pierādītu, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi juridisku kļūdu, nospriežot, ka pienākums atsevišķi maksāt nomas maksu par saldēšanas kameru piegādi Ziemeļīrijas mazumtirgotājiem ir būtisks elements, lai izvērtētu iespēju saņemt nomas maksu par līdzīgiem līgumiem, ko HB noslēgusi ar mazumtirgotājiem Īrijā. Turklāt ir jāatzīmē, ka Pirmās instances tiesa nav balstījusies tikai uz HB praksi Ziemeļīrijā, bet ir arī atzinusi pārsūdzētā sprieduma 114. punktā, ka HB no tiesību viedokļa nav pietiekami pierādījusi, ka nebūtu praktiski uzlikt atsevišķu nomas maksu par saldēšanas kameru piegādi Īrijā, ko HB neapstrīd.

90      Tāpat HB nav iesniegusi pierādījumus, kas ļautu apstrīdēt Pirmās instances tiesas vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 113. punktā, saskaņā ar kuru kontekstā ar attiecīgo tirgu piegādātājiem ir jābūt gataviem bez maksas piegādāt un uzturēt saldēšanas kameras. Katrā ziņā ar HB atgādināto faktu, ka 17 % no mazumtirgotāju pārdošanas vietām ir sava saldēšanas kamera, nevar pierādīt, ka tika sagrozīti Pirmās instances tiesai šajā sakarā iesniegtie fakti un pierādījumi. Turklāt HB vienkārši atsaucas uz prēmiju sistēmas pastāvēšanu, nesniedzot faktus, kas ļautu pierādīt, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi juridisku kļūdu, neņemot vērā šo sistēmu savā analīzē.

91      Visbeidzot, Pirmās instances tiesa pamatoja analīzi, saskaņā ar kuru par to, ka HB konkurentiem pieder nelielas daļas tirgū, vismaz daļēji ir vainojama HB prakse piegādāt mazumtirgotājiem savas saldēšanas kameras ar ekskluzivitātes klauzulu, ar atzinumu, ka Mars un sabiedrību Valley un Leadmore tirgus daļas samazinājās gadu laikā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Līdz ar to HB nav iesniegusi pierādījumus tam, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi juridisku kļūdu, nesniedzot precīzas norādes par cēloņsakarību starp ekskluzivitātes klauzulu un to, ka šās sabiedrības konkurentu tirgus daļas nav lielas, kā arī par citiem iespējamiem faktoriem, ko HB nav precizējusi un kas varētu izskaidrot, kāpēc šīs tirgus daļas ir tik nelielas.

92      Patiesībā ar šiem dažādajiem apgalvojumiem HB cenšas apstrīdēt Pirmās instances tiesas veikto faktu vērtējumu.

93      Tādējādi pirmā pamata otrā daļa, ko HB izvirzīja savas apelācijas sūdzības pamatojumam, acīmredzami nav pieņemama, un līdz ar to šis pamats ir jānoraida kopumā.

 Par otro pamatu, kas attiecas uz Līguma 85. panta 3. punkta pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

94      HB apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi juridisku kļūdu pirmā nosacījuma, kas ietverts Līguma 85. panta 3. punktā, vērtējumā, kļūdaini piemērojot pierādīšanas pienākumu.

95      Tā uzskata, ka ir pierādījusi, ka ekskluzivitātes klauzula rada priekšrocības mazumtirgotājiem, radot tiem ģeogrāfiski plašāku tūlītējam patēriņam paredzēto saldējumu pieejamību, un ka šī priekšrocība netiktu panākta tādā pašā apmērā, ja šāda klauzula tiktu aizliegta.

96      HB uzskata, ka šādā situācijā Komisijai ir jāpierāda, ka izplatīšanas līgumu objektīvo labumu atspēko to negatīvā ietekme uz konkurenci un ka Komisija var pamatoties tikai uz pietiekami precīziem un saskanīgiem pierādījumiem.

97      HB īpaši apstrīd Komisijas vērtējumu, saskaņā ar kuru, pat ja ekskluzivitātes klauzula būtu aizliegta, ir maz iespējams, ka, izņemot dažus atsevišķus gadījumus, šī sabiedrība pārtrauktu piegādāt saviem klientiem saldēšanas kameras. Šajā sakarā tā apgalvo, ka pārsūdzētais spriedums šajā ziņā arī nav pietiekami pamatots.

98      Komisija uzsver, ka ar šo pamatu HB cenšas apstrīdēt faktu vērtējumu, ko veikusi Pirmās instances tiesa, proti, veidu, kādā HB rīkotos, ja ekskluzivitātes klauzula būtu aizliegta, un ka līdz ar to tas ir jāuzskata par nepieņemamu.

99      Komisija apgalvo, ka minētais pamats arī nav pamatots. Tā uzsver, ka uzņēmumam, kas vēlas, lai tam saskaņā ar Līguma 85. panta 3. punktu piemēro izņēmumu, ir jāpierāda, ka ir izpildīti visi šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi, un ka nepietiek konstatēt, ka izņēmuma piešķiršanai ir noteiktas priekšrocības, jo judikatūrā ir noteikts, ka ir jāpierāda, ka priekšrocības, ko sniedz līgums, pārsniedz neērtības. Šajā sakarā tā atsaucas uz iepriekš minēto spriedumu lietā Consten  un Grunding/Komisija. Pēc Komisijas domām, HB līdz ar to bija jāpierāda, ka ierobežojumi, ko rada izplatīšanas līgumi, bija priekšnosacījums iegūtajām priekšrocībām un ka tās pārsniedz konkurencei radītās neērtības. Komisija uzskata, ka HB nav atbrīvota no šā pierādīšanas pienākuma.

100    Komisija arī atsaucas uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma 222.–247. punktu, kur ir analizēti dažādie vienlaicīgi izpildāmie nosacījumi, ko paredz Līguma 85. panta 3. punkts, un apgalvo, ka HB nav apstrīdējusi analīzi, saskaņā ar kuru minētie līgumi neļauj lietotājiem gūt pietiekamu no tā izrietošā labuma daļu.

101    Mars un Richmond būtībā atsaucas uz Komisijai analogiem argumentiem.

 Tiesas vērtējums

102    Kā Pirmās instances tiesa pamatoti atgādināja pārsūdzētā sprieduma 136. punktā, gadījumā, ja tiek pieprasīts izņēmums atbilstoši Līguma 85. panta 3. punktam, vispirms ieinteresētajiem uzņēmumiem ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi, lai varētu konstatēt, ka attiecīgais līgums atbilst šajā tiesību normā ietvertajiem nosacījumiem (skat. it īpaši 1984. gada 17. janvāra spriedumu apvienotajās lietās 43/82 un 63/82 VBVB un VBBB/Komisija, Recueil, 19. lpp., 52. punkts).

103    Līdz ar to HB bija pienākums pierādīt, ka ekskluzivitātes klauzula atbilst Līguma 85. panta 3. punktā paredzētajiem vienlaicīgi izpildāmajiem nosacījumiem. Attiecībā uz pirmo no šiem nosacījumiem HB bija cita starpā jāpierāda, ka ekskluzivitātes klauzula palīdz uzlabot attiecīgo preču ražošanu vai izplatīšanu tā, ka gadījumā, ja tiktu ierobežota iespēja izmantot šo klauzulu, šādu uzlabojumu vairs nevarētu panākt.

104    Pārsūdzētā sprieduma 143. punktā Pirmās instances tiesa atzina, ka saldēšanas kameras, kas paredzētas tūlītējam patēriņam paredzēto saldējumu pārdošanai daudzās pārdošanas vietās, sedz visu ģeogrāfisko tirgu un pārsvarā veido lielu daļu no HB saldēšanas kameru tīkla, varētu tikt uzskatītas par objektīvu priekšrocību šo preču izplatīšanas jomā. Tomēr Pirmās instances tiesa arī uzskata, ka gadījumā, ja tiktu samazināta iespēja piemērot ekskluzivitātes klauzulu, būtu maz iespējams, ka HB pilnībā pārtrauktu piegādāt mazumtirgotājiem saldēšanas kameras, izņemot dažus gadījumus. Pirmās instances tiesa īpaši uzsver, ka HB nav pierādījusi, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, uzskatīdama, ka tādas sabiedrības kā HB, kura vēlas saglabāt savu stāvokli attiecīgajā tirgū, tirdzniecības nepieciešamība ir tikt pārstāvētai pēc iespējas lielākā skaitā pārdošanas vietu. Tā arī uzsver, ka pretēji tam, ko apgalvo HB, Komisija nav tikai pieņēmusi, ka HB turpinās piegādāt saldēšanas kameras minētajā tirgū, bet ir veikusi analīzi par šā tirgus darbību nākotnē pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

105    Līdz ar to no pārsūdzētā sprieduma izriet, ka Komisija ir iesniegusi precīzus datus, lai pierādītu, ka ekskluzivitātes klauzula nepalīdz uzlabot tūlītējam patēriņam paredzēto saldējumu ražošanu vai izplatīšanu un ka HB nav pierādījusi, ka pirmais Līguma 85. panta 3. punktā ietvertais nosacījums ir izpildīts.

106    Tā rezultātā Pirmās instances tiesa nav nepareizi piemērojusi pierādīšanas pienākumu un pamats, kas attiecas uz Līguma 85. panta 3. punkta kļūdainu piemērošanu, acīmredzami nav pamatots.

 Par trešo pamatu, kas attiecas uz Līguma 86. panta pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

107    HB apgalvo, ka Pirmās instances tiesas analīze ir pretrunīga, jo, piekrītot, ka ekskluzivitātes klauzulas mērķis nav ierobežot konkurenci (pārsūdzētā sprieduma 80. punkts), ka tā ir parasta prakse attiecīgajā tirgū (minētā sprieduma 159. punkts) un ka tā tika pielāgota mazumtirgotāju prasībām (tā paša sprieduma 160. punkts), Pirmās instances tiesa vēlāk atzina, ka dominējošais stāvoklis ticis ļaunprātīgi izmantots Līguma 86. panta izpratnē. HB arī uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav pietiekoši izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā secinājusi citādi nekā High Court, kura atzina, ka ekskluzivitātes klauzulai ir komerciāls pamatojums.

108    HB arī apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi divas juridiskas kļūdas, piemērojot Līguma 86. pantu, un ka līdz ar to arī tās analīze nav pietiekami pamatota.

109    Pirmkārt, HB uzskata, ka Pirmās instances tiesa neizskaidro iemeslus savai analīzei, atbilstoši kurai ekskluzivitātes klauzula ir traucējusi mazumtirgotājiem izdarīt izvēli, un ka šis Pirmās instances tiesas argumentācijas aspekts ir “atvasināts” no secinājumiem, ko tā ir izdarījusi attiecībā uz Līguma 85. panta 1. punktu. HB apgalvo, ka ekskluzivitātes klauzula ir parasta tirdzniecības prakse, kas per se nedz ierobežo konkurenci, nedz to ļaunprātīgi izmanto, un ka Pirmās instances tiesa to ir apstrīdējusi, tikai pamatojoties uz to, ka tā radot attiecīgā tirgus sadalīšanas sekas, tā ka par kontroles atbilstošo kritēriju bija jāizvēlas tikai Līguma 85. pants un nevis tās 86. pants.

110    HB piebilst, ka, tā kā saldēšanas kameru piegāde rada iespēju pārdot tūlītējam patēriņam paredzēto saldējumu, kas nepastāvētu, ja šādas piegādes nebūtu, nav pareizi secināt, ka šī prakse ir uzskatāma par ļaunprātīgu izmantošanu.

111    HB uzskata, ka Pirmās instances tiesai iesniegtie pierādījumi nepamato pieņēmumu, ka izplatīšanas līgumi traucē mazumtirgotājiem brīvi izdarīt izvēli, samazinot pieprasījumu pēc konkurentu precēm.

112    Tā apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pretruna, jo tā 108. punktā Pirmās instances tiesa atzina, ka tas, ka 40 % no pārdošanas vietām ietekmē izplatīšanas līgumi, nav pietiekams pamats, lai secinātu, ka tiek traucēta konkurence, bet minētā sprieduma 160. punktā tā atzina, ka HB faktiski ir traucējusi konkurenci, pārkāpdama savu īpašo atbildību, piesaistot 40 % no pārdošanas vietām.

113    Otrkārt, HB uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi juridisku kļūdu, secinot, ka iepriekš minētais spriedums lietā Bronner ir piemērojams tikai nozīmīgajām iekārtām. Tā uzskata, ka, ja no šā sprieduma izriet, ka tikai tad, ja izplatīšanas sistēmu var uzskatīt par nozīmīgu iekārtu, īpašniekam var likt piešķirt pieeju tirgum trešām personām, no tā arī izriet, ka gadījumā, ja šāda sistēma nav uzskatāma par nozīmīgu iekārtu, īpašnieka pienākumam atvieglot konkurenci, dodot trešām personām pieeju šai sistēmai, ir jābūt mazāk ierobežojošam. HB uzskata, ka Komisija līdz ar to nevar šai sabiedrībai, attiecībā uz kuras saldēšanas kameru noliktavu ir atzīts, ka tā nav nozīmīga iekārta, uzlikt tādu pienākumu veicināt konkurenci un atvieglot pieeju trešām personām, kas būtu vismaz vienāds ar pienākumu, kas uzlikts nozīmīgo iekārtu īpašniekiem, dodot tās konkurentiem pieeju lielai tās saldēšanas kameru noliktavas daļai.

114    HB arī apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 161. punktā Pirmās instances tiesa pieļāva juridisku kļūdu, atzīstot, ka, lai piemērotu apstrīdēto lēmumu, šai sabiedrībai nebija jānodod aktīvi vai jānoslēdz līgumi ar personām, ar kurām tā nav izvēlējusies tos slēgt, jo tai ir jānodod aktīvi, proti, vieta saldēšanas kamerām, to konkurentu rīcībā, kurus tā nav izvelējusies.

115    Turklāt HB uzsver, ka pārsūdzētais spriedums šajā ziņā nav pietiekami pamatots.

116    Komisija atbild, ka šie argumenti daļēji nav pieņemami un daļēji nav pamatoti.

117    Tā vispirms apgalvo, ka Pirmās instances tiesas loma ir kontrolēt apstrīdētā lēmuma likumību, ņemot vērā pamatojumu, kā arī lietas dalībnieku argumentus, un valsts tiesas spriedums tai nav saistošs.

118    Komisija arī uzskata, ka HB neprecizē iemeslus, kuru dēļ Pirmās instances tiesa būtu pieļāvusi juridisku kļūdu, nospriežot, ka Līguma 86. panta analīze apstrīdētajā lēmumā bija tikai 85. panta analīzes “pārstrāde”.

119    Visbeidzot, Komisija piebilst, ka, ciktāl ar šo argumentu cenšas pierādīt, ka parastā tirdzniecības prakse, kas rada būtiskas attiecīgā tirgus daļas bloķēšanu, ja to veic dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums, var tikt analizēta, tikai ņemot vērā Līguma 85. pantu, izslēdzot no analīzes tā 86. pantu, runa ir par jaunu pamatu, kas līdz ar to nav pieņemams un arī daļēji nav pamatots.

120    Komisija apgalvo, ka HB argumenti, pirmkārt, par to, ka saldēšanas kameru piegāde radīja tirdzniecības iespējas, un, otrkārt, par to, ka Pirmās instances tiesas analīze ir pretrunīga, nav pieņemami, jo tie attiecas uz faktu ekonomiskā vērtējuma kontroli.

121    Tā arī uzsver, ka Pirmās instances tiesa ir nospriedusi nevis, ka dominējošajā stāvoklī esošā uzņēmuma prakse, kas izpaužas kā ekskluzivitātes klauzulas piemērošana 40 % pārdošanas vietām, vairs nav uzskatāma par ļaunprātīgu izmantošanu, bet par ļaunprātīgu izmantošanu acīmredzami ir uzskatāms tas, ka šāds uzņēmums cenšas izveidot preču ekskluzivitāti tik lielā pieejamo pārdošanas vietu skaitā, kas atbilst līdzīgai visu pārdoto minēto preču daļai. Šādos apstākļos HB argumentam nav pamatojuma.

122    Komisija uzskata, ka HB arguments par “nozīmīgām iekārtām” acīmredzami nav pamatots, jo šās sabiedrības ražotie saldējumi tiek izplatīti ar tādu neatkarīgu mazumtirgotāju starpniecību, kuriem šī sabiedrība pret atlīdzību piegādā saldēšanas kameras. Šajā kontekstā Komisija uzsver, ka runa nav par aktīviem, ko HB saglabā savai lietošanai, un ka ļaunprātīga izmantošana izriet no tās mēģinājuma kontrolēt, kā šie neatkarīgie mazumtirgotāji lieto šīs saldēšanas kameras. Tā piebilst, ka Pirmās instances tiesa ir pamatoti norādījusi, ka apstrīdētais lēmums neuzliek HB pienākumu nodot savus aktīvus, ne arī noslēgt līgumus ar personām, ko tā nav izvēlējusies.

123    Pēc Komisijas domām, Līguma 86. pantā ir aizliegta prakse, kas izriet no veida, kādā dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums veic preču vai pakalpojumu tirdzniecību, ja minētā prakse liedz vai ierobežo pircēja izvēles iespējas attiecībā uz tās apgādes avotiem un rada šķērsli tirgū pastāvošās konkurences pakāpes saglabāšanai vai šās konkurences attīstībai vai arī ja pastāv konkurentu izslēgšanas risks. Tā šajā sakarā atsaucas inter alia uz 1979. gada 13. februāra spriedumu lietā 85/76 Hoffmann‑La Roche/Komisija (Recueil, 461. lpp.) un 1996. gada 14. novembra spriedumu lietā C‑333/94 P Tetra Pak/Komisija (Recueil, I‑5951. lpp., 44. punkts).

124    Mars uzsver, ka pārsūdzētā sprieduma 96. punktā Pirmās instances tiesa piekrita tam, ko bija konstatējusi arī Komisija, – ka Unilever grupa, kas ir HB meitas sabiedrība, uzskatīja, ka ekskluzivitātes klauzulas saglabāšana saldēšanas kameru lietošanai bija ļoti svarīga, lai HB gūtu komerciālus panākumus, un ka šīs klauzulas mērķis bija traucēt konkurenci. Šajā ziņā tā atsaucas uz dokumentiem, kas minēti apstrīdētā lēmuma pamatojuma 65.–68. punktā, uz kuriem Pirmās instances tiesa atsaucās pārsūdzētā sprieduma 96. punktā.

125    Turklāt Mars apgalvo, ka fakts, ka tā ir parasta prakse tirgū vai ka ekskluzivitātes klauzula ir noslēgta pēc mazumtirgotāju pieprasījuma, neizslēdz ļaunprātīgas izmantošanas pastāvēšanu Līguma 86. panta izpratnē. Tā šajā sakarā atsaucas uz iepriekš minēto spriedumu lietā Hoffmann‑La Roche/Komisija, 89. punkts, kā arī uz 1991. gada 3. jūlija spriedumu lietā C‑62/86 AKZO/Komisija (Recueil, I‑3359. lpp., 149. punkts) un 1995. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑310/93 P BPB Industries un British Gypsum/Komisija (Recueil, I‑865. lpp.).

126    Mars uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pietiekami pamatojusi savu analīzi, saskaņā ar kuru ekskluzivitātes klauzula traucē mazumtirgotājiem izdarīt izvēli, un šajā ziņā atsaucas inter alia uz pārsūdzētā sprieduma 92., 102. un 160. punktu. Turklāt tā apgalvo, ka nevar būt pretrunas starp Pirmās instances tiesas analīzi atbilstoši Līguma 86. pantam un minētā sprieduma 108. punktu, jo šis punkts ietilpst šajā patstāvīgajā un neatkarīgajā Līguma 85. panta analīzē.

127    Mars un Richmond apgalvo, ka iepriekš minētais spriedums lietā Bronner šajā gadījumā nav piemērojams, jo runa nav par lietu, kas attiecas uz trešo personu pieeju “nozīmīgām iekārtām”. Richmond arī uzsver, ka ļaunprātīga izmantošana, kas atzīmēta apstrīdētajā lēmumā, ir atšķirīga, jo tā attiecas uz praksi, ko HB īstenoja, lai veicinātu to, ka mazumtirgotāji izmanto tās saldēšanas kameras, un nevis uz to, ka mazumtirgotāji, kas nav parakstījuši ekskluzivitātes klauzulu, nevar izmantot šīs saldēšanas kameras. Turklāt Mars un Richmond uzskata, ka minētais lēmums neliek HB nodot aktīvus, ne arī noslēgt līgumus ar personām, ar kurām šī sabiedrība nav izvelējusies veidot līgumiskas attiecības. Richmond piebilst, ka Komisija ir pilnvarota likt veikt jebkādu pozitīvu pasākumu, kas vajadzīgs, lai izbeigtu pārkāpumu.

 Tiesas vērtējums

128    Ir svarīgi atzīmēt, ka Kopienu tiesām nav saistošs valsts tiesas vērtējums par ekskluzivitātes klauzulas saderību ar Kopienu tiesībām.

129    Dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jēdziens ir objektīvs jēdziens, kas attiecas uz dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma rīcību, kas var ietekmēt tā tirgus struktūru, kurā tieši pašas attiecīgā uzņēmuma klātesamības dēļ konkurences pakāpe jau ir pavājināta, un kā rezultātā ar tādu pasākumu palīdzību, kas atšķiras no tiem, kas reglamentē preču vai pakalpojumu parastu konkurenci, pamatojoties uz uzņēmēju sniegumu, radīts šķērslis tās konkurences pakāpes saglabāšanai, kas vēl pastāvēja tirgū, vai šās konkurences attīstībai (iepriekš minētais spriedums lietā Hoffmann‑La Roche/Komisija, 91. punkts). Šajā ziņā Tiesa nosprieda, ka tas, ka līgumi tikuši noslēgti pēc dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma partneru pieprasījuma, nevar atcelt prakses kvalificēšanu par ļaunprātīgu izmantošanu Līguma 86. panta izpratnē (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Hoffmann‑La Roche/Komisija, 89. punkts).

130    Tāpat ir jāprecizē, ka pārsūdzētā sprieduma 80. punktā Pirmās instances tiesa nav nospriedusi, ka ekskluzivitātes klauzulas mērķis nav ierobežot konkurenci attiecīgajā tirgū, bet precīzāk to, ka šī klauzula “formāli” nav uzskatāma par ekskluzīvu pirkšanas pienākumu, kam būtu tāds mērķis.

131    Līdz ar to HB apgalvojums, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pretrunas, ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

132    Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda sprieduma elementi, kas tiek apstrīdēti un kurus lūdz atcelt, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti pamato šo prasījumu (skat. it īpaši 1996. gada 17. septembra rīkojumu lietā C‑19/95 P San Marco/Komisija, Recueil, I‑4435. lpp., 37. punkts).

133    Šajā ziņā HB arguments, ar ko tā apgalvo, ka Pirmās instances tiesas atzinums, saskaņā ar kuru izplatīšanas līgumi traucē mazumtirgotājiem izdarīt izvēli, patiesībā ir “atvasināts” no secinājumiem, ko šī tiesa izdarīja saistībā ar Līguma 85. panta 1. punktu, tā, ka tam nav nekādas piemērojamības vai neatkarīga priekšmeta, neatbilst nosacījumiem, kas atgādināti šā rīkojuma iepriekšējā punktā. It īpaši šāds arguments neļauj skaidri zināt, vai HB vēlas apstrīdēt pārsūdzētā sprieduma nepietiekamo pamatojumu, Līguma 85. panta analīzes “pārstrādi” vai pašu principu, ka šajā gadījumā tiek piemērots Līguma 86. pants. HB arī nav iesniegusi juridiskus argumentus par šiem diviem pēdējiem minētajiem gadījumiem, kas konkrēti pamatotu šo prasījumu.

134    Līdz ar to minētais HB arguments ir jāuzskata par acīmredzami nepieņemamu.

135    Turklāt HB arguments, saskaņā ar kuru ekskluzivitātes klauzula nav uzskatāma par ļaunprātīgu izmantošanu Līguma 86. panta izpratnē, jo tā rada iespēju saldējumu tirgošanai, kuras nebūtu pretējā gadījumā, ir līdzvērtīga lūgumam Tiesai no jauna izvērtēt faktus un tiesības, līdz ar to ir jāuzskata par acīmredzami nepieņemamu.

136    Turklāt starp pārsūdzētā sprieduma 108. un 160. punktu nav pretrunas, jo tie attiecas uz dažādām analīzēm, kas attiecīgi veltītas Līguma 85. un 86. pantam. Vēl Pirmās instances tiesas analīze minētā sprieduma 160. punktā ir jāskata kontekstā inter alia ar šā paša sprieduma 158. un 159. punktu, kas uzsver īpašas atbildības esamību uzņēmumam, kas ieņem dominējošo stāvokli, un to, ka attiecīgajā tirgū konkurence jau ir ierobežota šā dominējošā stāvokļa dēļ. Līdz ar to šis HB arguments arī acīmredzami nav pamatots.

137    Visbeidzot, HB arguments par iepriekš minētajā spriedumā lietā Bronner ietverto tiesību principu kļūdainu piemērošanu acīmredzami nav pamatots, jo, kā to atzina Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 161. punktā, apstrīdētais lēmums katrā ziņā neliek HB nodot aktīvus vai noslēgt līgumus ar personām, ar kurām šī sabiedrība nav izvēlējusies tos noslēgt. Kā to uzsvēra Komisija, atšķirībā no faktiem prāvā, kurā ticis pasludināts iepriekš minētais Bronner spriedums, saldēšanas kameras nav aktīvi, ko HB saglabā savai lietošanai, bet to lietošana labprātīgi tiek nodota neatkarīgiem uzņēmumiem, kas maksā par to lietošanu. Tādējādi HB pieņēmums, saskaņā ar kuru minētais lēmums tai uzliek vismaz tik ierobežojošu pienākumu kā nozīmīgo iekārtu īpašniekam piemērojamais pienākums, acīmredzami nav pamatots. Šajā ziņā nešķiet arī, ka Pirmās instances tiesa būtu pamatojusi savu analīzi uz nozīmīgo iekārtu neesamības atzīšanu vien, ne arī, ka pārsūdzētais spriedums būtu nepietiekami pamatots šajā ziņā.

138    Līdz ar to trešais pamats acīmredzami daļēji nav pieņemams un acīmredzami daļēji nav pamatots, un ir jānoraida.

 Par ceturto pamatu, kas attiecas uz būtisku procesuālo normu pārkāpumiem

 Lietas dalībnieku argumenti

139    HB vispirms apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi Reglamenta 48. panta 1. punktu, kā arī tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, piekrītot, ka Richmond tiesas sēdes laikā iesniedz pierādījumus par savu pieredzi Apvienotajā Karalistē, liedzot HB iespēju tos komentēt un turklāt neliekot Richmond sniegt paskaidrojumus par šās novēlotās iesniegšanas iemesliem.

140    HB arī apgalvo, ka, Pirmās instances tiesai balstoties uz šās sabiedrības praksi iekasēt nomas maksu par Ziemeļīrijā reģistrētajiem mazumtirgotājiem piegādātajām saldēšanas kamerām, tika pārkāptas HB tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, jo šim argumentam līdz šim netika piešķirta īpaša nozīme apstrīdētajā lēmumā, ne arī Komisijas procesuālajā rakstā Pirmās instances tiesai.

141    Visbeidzot, HB apgalvo, ka savā Līguma 85. panta 3. punkta īstenošanas nosacījumu analīzē Pirmās instances tiesa kļūdaini piemēroja pierādīšanas pienākumu.

142    Attiecībā uz pierādījumiem, ko iesniegusi Richmond, Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesas Reglamenta 48. panta 1. punkts nav piemērojams pierādījumiem, ko iesniegušas personas, kas iestājušās lietā. Tā uzskata, ka minētā reglamenta 116. panta 6. punkts, kas ļauj šīm personām iesniegt tikai mutvārdu apsvērumus, zaudētu savu būtību, ja personas, kas iestājušās lietā, nevarētu iesniegt pierādījumus saistībā ar šiem apsvērumiem.

143    Komisija apgalvo, ka katrā ziņā Pirmās instances tiesas Reglamenta 48. panta 1. punkts paredz tikai, ka ir pienākums motivēt iespējamās kavēšanās pierādījumu iesniegšanā, nevis vispārīgo aizliegumu tos iesniegt, tā, ka, pat ja šī tiesību norma būtu jāpiemēro personām, kas iestājušās lietā, šajā gadījumā netiktu izdarīts nekāds pārkāpums, ciktāl pierādījumus iesniedza persona, kas iestājusies lietā, kas pirmo reizi vērsusies Pirmās instances tiesā.

144    Komisija un Mars apgalvo, ka HB ir bijusi iespēja tiesas sēdē atbildēt uz pierādījumiem, ko iesniegusi Richmond, un ka katrā ziņā Pirmās instances tiesas apgalvojums, ka daudzi mazumtirgotāji būtu gatavi uzglabāt citas firmas nekā HB saldējumus vienā un tajā pašā saldēšanas kamerā, ja viņiem būtu tiesības to darīt, ir pietiekami pamatots ar citiem pierādījumiem, kas iesniegti Pirmās instances tiesai.

145    Attiecībā uz to, ka HB uzliek nomas maksu par saldēšanas kameru piegādi Ziemeļīrijā reģistrētajiem mazumtirgotājiem, Komisija apgalvo, pirmkārt, ka šī sabiedrība nevienā procesa posmā nav apstrīdējusi informāciju par šo praksi, kas minēta apstrīdētā lēmuma 127. punktā. Komisija uzsver, ka šā lēmuma 219. punkts atsaucas arī uz HB iespēju iekasēt nomas maksu no Īrijā reģistrētajiem mazumtirgotājiem un ka vispārīgais jautājums par iespēju saņemt maksu par saldēšanas kameru izmantošanu tika pilnībā apspriests starp līgumslēdzējām pusēm. Tā turklāt uzskata, ka Pirmās instances tiesai nav iepriekš jāzina secinājumi, kādus tā var izdarīt, vai īpaši lietas materiālu elementi, uz kuriem tā balstīsies.

146    Mars uzskata, ka jautājums par HB praksi izsniegt Ziemeļīrijā reģistrētajiem mazumtirgotājiem rēķinu par nomas maksu nekādi neietekmē pārsūdzētā sprieduma būtību, jo apstrīdētajā lēmumā pilnīgi un pareizi ir sniegts pamatojums šajā sakarā. Tā arī uzskata, ka nav pamatots HB apgalvojums par pierādīšanas pienākuma noteikumu pārkāpumu, ko esot izdarījusi Pirmās instances tiesa saistībā ar Līguma 85. panta 3. punktu.

147    Richmond apgalvo, ka informācija par tās stāvokli Lielbritānijas tirgū nav uzskatāma par jaunu pierādījumu un ka tā ir iesniegta tikai, lai ilustrētu un pastiprinātu argumentu, saskaņā ar kuru daudzi mazumtirgotāji vēlētos, ja tiem būtu tāda iespēja, uzglabāt citas firmas saldējumus tajā pašā saldēšanas kamerā. Tā uzsver, ka Pirmās instances tiesai ir jāizvērtē visi iesniegtie pierādījumi, izņemot tos, kas, iespējams, tikuši sagrozīti. Richmond šajā sakarā atsaucas uz 1998. gada 28. maija spriedumu lietā C‑7/95 P Deere/Komisija (Recueil, I‑3111. lpp., 118. punkts). Tā uzskata, ka Pirmās instances tiesas Reglamenta 116. pants ļauj personām, kas iestājušās lietā, pamatot savus argumentus gan rakstveida procesā, gan mutvārdu procesā ar pierādījumiem un ka HB nav apstrīdējusi informāciju, kas iesniegta tiesas sēdes laikā.

 Tiesas vērtējums

148    Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ja viens no Pirmās instances tiesas sniegtajiem pamatojumiem ir pietiekams, lai pamatotu tās sprieduma rezolutīvo daļu, jebkādas nepilnības, kas varētu būt citam pamatojumam, kas arī ir sniegts attiecīgajā spriedumā, katrā ziņā neietekmē minēto rezolutīvo daļu un līdz ar to pamats, kas atsaucas uz šīm nepilnībām, nav efektīvs un ir jānoraida (skat. it īpaši 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑496/99 P Komisija/CASSucchi di Frutta, Recueil, I‑3801. lpp., 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

149    Pārsūdzētajā spriedumā arguments par Richmond pieredzi Apvienotajā Karalistē ir tikai viens no daudziem citiem argumentiem, kas paskaidro Pirmās instances tiesas analīzi, saskaņā ar kuru liels mazumtirgotāju skaits vienā un tajā pašā saldēšanas kamerā glabā citas firmas kā HB saldējumus, ja tiem ir tiesības to darīt.

150    Šis apgalvojums šķiet pietiekami pamatots ar citiem faktiem, uz kuriem Pirmās instances tiesa balstījusies pārsūdzētā sprieduma 93.–97. punktā.

151    Līdz ar to šis HB arguments ir jānoraida kā neefektīvs.

152    Turklāt, kā to apgalvo Komisija, tas, ka HB izsniedz rēķinus Ziemeļīrijas mazumtirgotājiem par saldēšanas kameru nomu, jau tika minēts apstrīdētā lēmuma pamatojuma 127. punktā, un vispārīgais jautājums par šās sabiedrības iespēju noteikt nomas maksu mazumtirgotājiem, kuri lieto tās saldēšanas kameras, tika plaši apspriests starp līgumslēdzējām pusēm. Turklāt, kā tas tika precizēts šā rīkojuma 89. punktā, Pirmās instances tiesa atzinumu, ka šai sabiedrībai ir iespēja iekasēt nomas maksu no mazumtirgotājiem, kuri attiecīgajā tirgū lieto tās saldēšanas kameras, nepamatoja tikai ar HB praksi Ziemeļīrijā, bet tā arī atzina pārsūdzētā sprieduma 114. punktā, ka minētā sabiedrība no juridiskā viedokļa nav pietiekami pierādījusi, ka nebūtu praktiski uzlikt Īrijā atsevišķu nomas maksu par saldēšanas kameru piegādi, ko HB neapstrīd.

153    Līdz ar to šis HB arguments ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

154    Visbeidzot, tā kā Tiesa noraidīja šā rīkojuma 106. punktā HB argumentu, ka Pirmās instances tiesai ir jāapvērš otrādi pierādīšanas pienākums saistībā ar Līguma 85. panta 3. punktu, tas no jauna nav jāizvērtē.

155    Līdz ar to ceturtais pamats ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

156    Tā kā neviens no HB apelācijas sūdzības pamatojumam izvirzītajiem pamatiem nav pieņemams, apelācijas sūdzība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

157    Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija, Mars un Richmond ir prasījušas piespriest HB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā spriedums HB ir labvēlīgs, ir jāpiespriež HB atlīdzināt šās instances tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:

1)      apelācijas sūdzību noraidīt;

2)      Unilever Bestfoods (Ireland) Ltd atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – angļu.