Apvienotās lietas no C‑187/05 līdz C‑190/05

Georgios Agorastoudis u.c.

pret

Goodyear Hellas ABEE

(Areios Pagos lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Kolektīva atlaišana – Direktīva 75/129/EEK – 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts – Uzņēmuma darbības izbeigšana saskaņā ar tiesas lēmumu – Uzņēmuma darbības izbeigšana vienīgi pēc darba devēja iniciatīvas

Sprieduma kopsavilkums

Sociālā politika – Tiesību aktu tuvināšana – Kolektīva atlaišana – Direktīva 75/129

(Padomes Direktīvas 75/129 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts)

Direktīva 75/129 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu ir jāinterpretē tā, ka tā ir piemērojama kolektīvai atlaišanai sakarā ar uzņēmuma vai saimniecības pilnīgu darbības izbeigšanu, par kuru ir izlemts tikai pēc darba devēja iniciatīvas, nepastāvot iepriekšējam tiesas lēmumam, un šīs direktīvas 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts šo piemērošanu novērst nevar.

(sal. ar 45. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2006. gada 7. septembrī (*)

Kolektīva atlaišana – Direktīva 75/129/EEK – 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts – Uzņēmuma darbības izbeigšana saskaņā ar tiesas lēmumu – Uzņēmuma darbības izbeigšana vienīgi pēc darba devēja iniciatīvas

Apvienotās lietas no C‑187/05 līdz C‑190/05

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Areios Pagos (Grieķija) iesniedza ar lēmumiem, kas pieņemti 2005. gada 17. martā un kas Tiesā reģistrēti 2005. gada 27. aprīlī, tiesvedībās

Georgios Agorastoudis u.c. (C‑187/05),

Ioannis Pannou u.c. (C‑188/05),

Kostandinos Kotsabougioukis u.c. (C‑189/05),

Georgios Akritopoulos u.c. (C‑190/05),

pret

Goodyear Hellas ABEE,

piedaloties

Geniki Synomospondia Ergaton Elladas (GSEE),

Ergatoypalliliko kentro Thessalonikis      (C‑187/05 un C‑189/05).

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši K. Šīmans [K. Schiemann], N. Kolnerika [N. Colneric], E. Juhāss [E. Juhász] (referents) un E. Levits,

ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo Kolomers [D. Ruiz‑Jarabo Colomer],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2006. gada 27. aprīlī,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Agorastoudis u.c. vārdā – A. Kazaks [A. Kazakos], dikigoros,

–        Pánnou u.c. vārdā – A. Kazaks, dikigoros,

–        Kotsabougioukis u.c. vārdā – A. Kazaks, dikigoros,

–        Akritopoulos u.c. vārdā – A. Kazaks, dikigoros,

–        Goodyear Hellas ABEE vārdā – K. Kremalis [K. Kremalis] un I. D. Filiotis [I.‑D. Filiotis], dikigori,

–        Geniki Synomospondia Ergaton Elládas (GSEE) vārdā – A. Kazaks, dikigoros,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – M. Kondu‑Dirande [M. Condou‑Durande] un G. Rozē [G. Rozet], pārstāvji,

ņemot vērā lēmumu, kas pieņemts pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu Padomes 1975. gada 17. februāra Direktīvā 75/129/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (OV L 48, 29. lpp.).

2        Šie lūgumi tika iesniegti atlaisto darbinieku uzsāktajās prāvās pret viņu agrāko darba devēju jautājumā par kolektīvās atlaišanas likumību, kas ir veikta pēc uzņēmuma darbības izbeigšanas vienīgi pēc šī darba devēja iniciatīvas.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        Direktīvas 75/129, kas ir balstīta uz EEK līguma 100. pantu (pēc grozījumiem EK līguma 100. pants, kas vēlāk kļuvis par EKL 94. pantu), mērķis atbilstoši tās pirmajam apsvērumam ir “labāk aizsargāt darba ņēmējus kolektīvo atlaišanu gadījumos, tai pat laikā ņemot vērā vajadzību pēc līdzsvarotas ekonomiskās un sociālās attīstības Kopienā”. Šīs direktīvas otrajā apsvērumā ir konstatēts, ka “neraugoties uz pieaugošo konverģenci, vēl aizvien saglabājušās atšķirības starp dalībvalstīs spēkā esošajiem nosacījumiem attiecībā uz kolektīvās atlaišanas nosacījumiem un procedūru, kā arī pasākumiem, kas var darba ņēmējiem atvieglot atlaišanas sekas”. Šī iemesla dēļ minētās direktīvas piektajā apsvērumā ir noteikts, ka ir nepieciešams veicināt dalībvalstīs spēkā esošo noteikumu progresu EEK līguma 117. panta [pēc grozījumiem – EK līguma 117. pants (EKL 117.–120. pants tika aizstāts ar EKL 136.–143. pantu)] izpratnē.

4        Direktīvas 75/129 1. pantā tā piemērošanas joma ir noteikta šādi:

“1.      Šajā direktīvā:

a)      “kolektīvā atlaišana” ir atlaišana, ko viena vai vairāku ar konkrēto darba ņēmēju nesaistītu iemeslu dēļ veicis darba devējs, ja saskaņā ar dalībvalstu izvēli atlaišanas gadījumu skaits ir:

–        vai nu 30 dienu laikā:

1.      vismaz 10 tādos uzņēmumos, kas parasti nodarbina vairāk nekā 20, bet mazāk nekā 100 darba ņēmējus;

2.      vismaz 10 % darba ņēmēju kopskaita tādos uzņēmumos, kas parasti nodarbina vismaz 100, bet mazāk nekā 300 darba ņēmējus;

3.      vismaz 30 tādos uzņēmumos, kas parasti nodarbina 300 un vairāk darba ņēmējus;

–        vai vismaz 20 atlaišanas gadījumu 90 dienu laikā, neatkarīgi no tā, cik darba ņēmēju parasti ir nodarbināti attiecīgajos uzņēmumos;

[..].

2.      Šī direktīva neattiecas uz:

a)      kolektīvu atlaišanu saskaņā ar darba līgumiem, kas noslēgti uz ierobežotu laiku vai par kāda konkrēta darba veikšanu, ja vien šāda atlaišana nenotiek pirms līguma beigu datuma vai veicamā darba pabeigšanas;

b)      darba ņēmējiem, kas nodarbināti valsts pārvaldes iestādēs vai valsts uzņēmumos (vai dalībvalstīs, kur šāds jēdziens nav pazīstams – tiem līdzvērtīgās iestādēs);

c)      tālbraucēju kuģu apkalpēm;

d)      darba ņēmējiem, uz kuriem attiecas uzņēmuma darbības izbeigšana saskaņā ar tiesas lēmumu.”

5        Direktīvas 75/129 2. pantā ir paredzēti konkrēti darba devēja, kas vēlas veikt kolektīvo atlaišanu, pienākumi. Pirmkārt, tam ir jāuzsāk konsultācijas ar darba ņēmēju pārstāvjiem vismaz par iespējām, kā izvairīties no kolektīvās atlaišanas vai samazināt atlaižamo darba ņēmēju skaitu un kā mazināt atlaišanas sekas. Turklāt, lai ļautu tiem iesniegt konstruktīvus priekšlikumus, darba devēja pienākums ir šiem pārstāvjiem sniegt visu attiecīgo informāciju un katrā gadījumā rakstiski paziņot par paredzētās atlaišanas iemesliem, darba ņēmēju skaitu, ko plānots atlaist, darba ņēmēju skaitu, ko parasti nodarbina, un cik ilgā laikposmā plānots veikt atlaišanu.

6        Šīs direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Darba devējam ir rakstiski jāpaziņo atbildīgajai valsts iestādei par plānoto kolektīvo atlaišanu.

Šim paziņojumam ir jāietver visa lietderīgā informācija, kas attiecas uz plānoto kolektīvo atlaišanu un konsultāciju ar darba ņēmēju pārstāvjiem, ko paredz 2. pants, un it īpaši, kādi ir atlaišanas iemesli, cik darba ņēmējus plānots atlaist, cik darba ņēmējus parasti nodarbina un cik ilgā laikposmā plānots veikt atlaišanu.”

7        Minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Plānotā kolektīvā atlaišana, par kuru paziņots atbildīgajai valsts iestādei, sākas ne agrāk kā 30 dienas pēc 3. panta 1. punktā minētās izziņošanas [..].

[..]”

8        Visbeidzot, šīs pašas direktīvas 5. pantā ir noteikts, ka tā “neietekmē dalībvalstu tiesības piemērot vai pieņemt normatīvus un administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem”.

9        Direktīvu 75/129 grozīja ar Padomes 1992. gada 24. jūnija Direktīvu 92/56/EEK (OV L 245, 3. lpp.) pēc tam, kad 1989. gada 9. decembrī Eiropas Padomes tikšanās laikā Strasbūrā tika pieņemta Kopienas Harta par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām. Galvenokārt ar šiem grozījumiem tiek pastiprināti darba devēja pienākumi attiecībā uz darba ņēmēju pārstāvju informēšanu un konsultēšanos ar tiem, ko paredz Direktīvas 75/129 2. pants, kā arī, šai pēdējai direktīvai pievienojot jaunu 5.a pantu, tiek pastiprināts dalībvalstu pienākums paredzēt, ka darba ņēmēju pārstāvjiem un/vai darbiniekiem ir pieejamas administratīvās un/vai tiesu procedūras Direktīvā 75/129 paredzēto pienākumu izpildes panākšanai.

10      Šo grozījumu ietvaros Direktīvas 75/129 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts tika atcelts.

11      Ar šiem grozījumiem Direktīvas 75/129 3. panta 1. punktam pēc pirmās daļas tiek pievienota šāda daļa:

“Tomēr dalībvalstis var paredzēt, ka gadījumā, ja plānotā kolektīvā atlaišana ir sakarā ar uzņēmuma darbības izbeigšanu saskaņā ar tiesas lēmumu, darba devējam ir pienākums rakstiski informēt kompetento valsts iestādi tikai tad, ja pēdējā to lūdz.”

12      Direktīva 92/56 paredzēja, ka Direktīvas 75/129 4. pantam tiek pievienots ceturtais punkts, kas ir izteikts šādi:

“Dalībvalstis var nepiemērot šo pantu tādos kolektīvās atlaišanas gadījumos, kas rodas pēc uzņēmuma darbības izbeigšanas saskaņā ar tiesas lēmumu.”

 Valsts tiesiskais regulējums

13      Direktīva 75/129 tika transponēta Grieķijas tiesībās ar Likumu Nr. 1387/1983.

14      Šī likuma 3. pantā ir paredzēts, ka darba devējs rakstveidā pilnīgi informē darba ņēmējus par plānoto kolektīvo atlaišanu un par tās iemesliem, kā arī paredzēts tā pienākums uzsākt konsultācijas ar darba ņēmēju pārstāvjiem un tiem paziņot visu informāciju, kas tiem ļauj iesniegt konstruktīvus priekšlikumus. Tāpat likumā ir paredzēts darba devēja pienākums paziņot šo informāciju atbildīgajai valsts iestādei. Turklāt šī likuma 5. panta 3. punktā ir ietverts darba ņēmējiem labvēlīgs noteikums, saskaņā ar kuru, ja sarunu dalībnieki nepanāk vienošanos, prefekts vai Darba ministrs var, atkarībā no tirgus un minētā uzņēmuma situācijas, vai nu pagarināt konsultāciju laiku par divdesmit papildu dienām, vai plānoto atlaišanu daļēji vai pilnībā neapstiprināt.

15      Direktīvas 75/129 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts tika transponēts valsts tiesībās ar Likuma Nr. 1387/1983 2. panta 2. punkta c) apakšpunktu šādā veidā:

“Šī likuma noteikumi netiek piemēroti attiecībā uz tiem darba devējiem, kas tiek atlaisti sakarā ar uzņēmuma vai saimniecības darbības izbeigšanu saskaņā ar Pirmās instances tiesas lēmumu.”

16      Direktīvas 92/56 veiktie grozījumi tika transponēti valsts tiesībās ar Likumu Nr. 2736/1999 un Likumu Nr. 2874/2000 – pēc faktisko apstākļu rašanās pamata lietā 1996. gada jūlijā. Minēto grozījumu transponēšanas termiņš valsts tiesībās, kas noteikts Direktīvas 92/56 2. pantā, beidzās 1994. gada 24. jūnijā, proti, pirms šo faktisko apstākļu rašanās.

 Pamata prāvas un prejudiciālais jautājums

17      No lēmumiem par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka prasītāji pamata lietās uz darba līgumu pamata bija nodarbināti uz neierobežotu laiku sabiedrības Goodyear Hellas SA rūpnieciskajā nodaļā, kas atrodas Saloniku rūpnieciskajā zonā. Šīs rūpnīcas darbība galvenokārt bija automašīnu riepu un gaisa kameru, kā arī riepu labošana un protektora atjaunošanai nepieciešamo materiālu ražošana. Minētā rūpnīca, kas bija cilvēkresursu un tehnoloģijas līdzekļu organizēts kopums, bija šīs sabiedrības rūpnieciskā nodaļa, nošķirta un ekonomiski autonoma no sabiedrības nodibinātās tirdzniecības nodaļas Atēnās.

18      1996. gada 19. jūlijā Goodyear mātes sabiedrības akcionāru kopsapulcē Amerikas Savienotajās Valstīs tika nolemts pārtraukt ražošanu un pilnībā izbeigt rūpnīcas darbību Salonikos ar 1996. gada 22. jūliju. Rūpnieciskās nodaļas personāla, kas ir apmēram 340 personas, darba līgumi tika izbeigti no šī paša datuma, neievērojot kolektīvās atlaišanas nosacījumus un procedūru, ko paredzēja tai laikā spēkā esošais Likums Nr. 1387/1983. Šīs rūpnīcas demontāža sākās 1996. gada oktobrī.

19      Atlaisto strādnieku iesniegtās sūdzības par lēmumiem, kas tika pieņemti pēc rūpnīcas darbības izbeigšanas, tika noraidīti pirmajā instancē, kā arī apelācijā Efeteio (Atēnu Apelācijas tiesa). Šī tiesa uzskatīja, ka atbilstoši Grieķijas tiesu pastāvīgajai judikatūrai, tā kā Grieķijas tiesības neparedz tiesas lēmuma pieņemšanu gadījumā, kad uzņēmuma darbība tiek pilnīgi izbeigta vienīgi pēc darba devēja iniciatīvas, tad uz darba devēju neattiecas Direktīvā 75/129 un valsts transponējošā likumā paredzētie pienākumi.

20      Šajos apstākļos Areios Pagos, kurai tika iesniegtas apelācijas sūdzības, nolēma apturēt tiesvedību un četrās pamata lietās uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Tā kā Grieķijas tiesības neparedz tiesas lēmuma pieņemšanu pirms uzņēmuma vai saimniecības pilnīgas darbības izbeigšanas vienīgi pēc darba devēja iniciatīvas, vai Direktīvas 75/129 1. panta 2. punkta d) apakšpunkta noteikumi ir piemērojami kolektīvai atlaišanai sakarā ar uzņēmuma vai saimniecības pilnīgas darbības izbeigšanu, par kuru ir izlemts tikai pēc darba devēja iniciatīvas, nepastāvot iepriekšējam tiesas lēmumam?”

21      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2005. gada 9. jūnija rīkojumu šīs lietas tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī galīgā sprieduma pieņemšanai.

 Par prejudiciālo jautājumu

22      Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai kolektīvās atlaišanas gadījumā sakarā ar uzņēmuma vai saimniecības pilnīgu darbības izbeigšanu, par kuru ir izlemts tikai pēc darba devēja iniciatīvas, nepastāvot iepriekšējam tiesas lēmumam, ir piemērojama Direktīva 75/129 un, it īpaši, vai tās 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētā atkāpe var pamatot šīs direktīvas nepiemērošanu.

23      Tiesai uzdotā jautājuma aizsākums ir atrodams Grieķijas tiesu pastāvīgajā judikatūrā par Direktīvas 75/129 un to transponējošā valsts likuma piemērošanu.

24      Atbilstoši šai judikatūrai, ja lēmums par uzņēmuma pilnīgu darbības izbeigšanu tiek pieņemts vienīgi pēc darba devēja iniciatīvas, viņam izmantojot savu konstitucionāli garantēto ekonomisko un finansiālo brīvību, tad, neatkarīgi no tiesas lēmuma pieņemšanas, Direktīva 75/129 nav piemērojama. Direktīvas piemērošana ir pakļauta prasībai uzturēt minēto uzņēmumu darbības stāvoklī.

25      Šī interpretācija nav pamatota ne ar Direktīvas 75/129 tekstu, ne ar tās izvirzīto mērķi, ne ar Tiesas judikatūru par šo direktīvu.

26      Pirmkārt, Direktīvas 75/129, it īpaši tās 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 2. punkta d) apakšpunkta teksts ir skaidrs un nedod nekādu pamatu šaubām par minētās direktīvas piemērošanas jomu un nosacījumiem.

27      Atbilstoši Direktīvas 75/129 1. panta 1. punkta a) apakšpunktam “šajā direktīvā “kolektīvā atlaišana” ir atlaišana, ko viena vai vairāku ar konkrēto darba ņēmēju nesaistītu iemeslu dēļ veicis darba devējs [..]”. Šī definīcija pati par sevi ir pietiekami precīza un divdomības neietver.

28      Tiesa šo “atlaišanas” jēdzienu paskaidroja, norādot, ka tas ir piemērojams Kopienas mērogā un tas ir jāinterpretē tādā veidā, lai tas ietvertu visus tos darba līgumu izbeigšanas gadījumus, kas notiek bez darba ņēmēja vēlēšanās un tādējādi – bez tā piekrišanas (2004. gada 12. oktobra spriedums lietā C‑55/02 Komisija/Portugāle, Krājums, I‑9387. lpp., 49. un 50. punkts).

29      Ņemot vērā kārtību, ko ievieš Direktīvas 75/129 1. panta 1. punkta a) apakšpunkts, četri šīs direktīvas nepiemērošanas gadījumi, kas ir minēti šīs direktīvas 1. panta 2. punktā, ir jāuzskata par uzskaitītiem ierobežotā un izsmeļošā veidā. Turklāt, tā kā tie atkāpjas no minētās kārtības, tie ir jāinterpretē šauri (šajā sakarā skat. 1998. gada 17. decembra spriedumu lietā C‑250/97 Lauge u.c., Recueil, I‑8737. lpp., 19. punkts).

30      Ceturtā atkāpe, proti, tā, ko paredz Direktīvas 75/129 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts un uz kuru ir atsauce iesniedzējtiesas uzdotajā jautājumā, ir par minētās direktīvas nepiemērošanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu sakarā ar uzņēmuma darbības izbeigšanu “saskaņā ar tiesas lēmumu”.

31      Šo noteikumu var interpretēt tikai tādējādi, ka minētās direktīvas nepiemērošana ir atļauta vienīgi tad, ja uzņēmuma darbības izbeigšana notiek saskaņā ar tiesas lēmumu, piemēram, lēmumu, ar ko atzīst uzņēmuma bankrotu vai tas tiek likvidēts.

32      Visos citos gadījumos, it īpaši, ja attiecīgā uzņēmuma pilnīga darbības izbeigšana notiek vienīgi pēc darba devēja iniciatīvas un ja tā balstās uz ekonomiska vai cita rakstura apsvērumiem, darba devēja pienākumi, kas izriet no Direktīvas 75/129, paliek nemainīgi. Tam, ka valsts tiesību noteikumi, uz kuriem atsaucas iesniedzējtiesa, neparedz tiesas lēmuma pieņemšanu pirms uzņēmuma vai saimniecības pilnīgas darbības izbeigšanas vienīgi pēc darba devēja iniciatīvas, šajā sakarā nav nozīmes.

33      Ir jāatgādina, ka atkāpi saturošais noteikums Direktīvas 75/129 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā tika atcelts ar 1994. gada 24. jūniju ar Direktīvu 92/56, tādējādi pastiprinot izvirzīto mērķi. Tātad, jebkurā gadījumā, pamata lietas faktisko apstākļu rašanās laikā, veicot kolektīvo atlaišanu pēc uzņēmuma darbības izbeigšanas, pat ja tā notika saskaņā ar tiesas lēmumu, darba devēja pienākums bija par to informēt darba ņēmējus un ar tiem konsultēties.

34      Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 75/129 izvirzīto mērķi ir jānorāda, ka – kā ir norādīts arī tās pirmajā apsvērumā – šīs direktīvas mērķis ir labāk aizsargāt darba ņēmējus kolektīvo atlaišanu gadījumos. Tiesa atkārtoti ir atgādinājusi šo darba ņēmēju aizsardzības mērķi (skat. 1995. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑449/93 Rockfon, Recueil, I‑4291. lpp., 29. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Lauge u.c., 19. punkts).

35      Tiesa uzsvēra, ka Direktīva 75/129 neietekmē darba devēja izvēles brīvību veikt vai neveikt kolektīvo atlaišanu un ka tās vienīgais mērķis ir panākt, lai pirms šīs atlaišanas notiek konsultācijas ar arodbiedrībām, un ka atbildīgā valsts iestāde par to ir informēta (1985. gada 12. februāra spriedums lietā 284/83 Nielsen & Søn, Recueil, 553. lpp., 10. punkts).

36      Neapšaubāmi, ka darba devējam ir konkrēti iemesli, kāpēc tas paredz izbeigt sava uzņēmuma darbību. Turklāt, kā pareizi norādīja Eiropas Kopienu Komisija, Direktīva 75/129 saskaņo nevis uzņēmuma pilnīgas darbības izbeigšanas nosacījumus, proti, situācijas, kurās ir nepieciešams tiesas lēmums, bet procedūru, kas ir jāievēro, veicot kolektīvo atlaišanu.

37      Ņemot vērā Direktīvas 75/129 izvirzīto mērķi, Tiesa sniedza ļoti plašu šajā direktīvā ietvertā jēdziena “uzņēmums” definīciju, lai pēc iespējas ierobežotu to kolektīvo atlaišanas gadījumu skaitu, uz kuriem minētā direktīva neattiecas šī jēdziena juridiskas kvalifikācijas dēļ valsts līmenī (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Rockfon, 31. un 32. punkts).

38      Tiesa norādīja arī uz to, ka Direktīva 75/129 tika pieņemta, pamatojoties uz EEK līguma 100. un 117. pantu, šim pēdējam noteikumam attiecoties uz nepieciešamību dalībvalstīs veicināt strādnieku dzīves un darba apstākļu uzlabošanu, kas tiem ļautu sasniegt izlīdzinājumu progresa ziņā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Rockfon, 29. punkts).

39      Treškārt, jāuzsver, ka iepriekš izklāstītā interpretācija un uz to attiecīgie apsvērumi jau izriet no Tiesas judikatūras.

40      Tiesa savā 1985. gada 28. marta spriedumā lietā 215/83 Komisija/Beļģija (Recueil, 1039. lpp., 13.–19. punkts) tieši konstatēja, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi tai uzliktos pienākumus tāpēc, ka tā nenodrošināja Direktīvā 75/129 paredzēto aizsardzību visos kolektīvās atlaišanas gadījumos sakarā ar uzņēmuma darbības izbeigšanu, kas nenotika saskaņā ar tiesas lēmumu. No šī sprieduma pieņemšanas datuma Direktīvas 75/129 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētās atkāpes saturošā noteikuma saturs nekādas šaubas vairs radīt nevar.

41      Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Lauge u.c. (18. punkts) paskaidro Direktīvas 75/129 3. panta 1. punkta otrajā daļā un 4. panta 4. punktā norādītos atkāpes saturošos noteikumus, ko ievieš Direktīva 92/56, proti, lai šīs atkāpes varētu piemērot, uzņēmuma darbības izbeigšana un kolektīvā atlaišana nedrīkst notikt pirms tiek pasludināts tiesas lēmums, ar ko tiek atzīts uzņēmuma bankrots.

42      Turklāt iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Portugāle (66. punkts un rezolutīvā daļa) Tiesa konstatēja, ka, piemērojot kolektīvās atlaišanas jēdzienu tikai atlaišanai strukturālas, tehnoloģiskas vai ekonomiskas dabas iemeslu dēļ un neattiecinot šo jēdzienu uz atlaišanu ar konkrēto darbinieku nesaistītu iemeslu dēļ, attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Direktīva 75/129.

43      Visbeidzot, ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai dalībvalstu pienākums sasniegt direktīvas noteikto rezultātu un panākt atbilstību EKL 249. panta trešajai daļai ir noteikts visām valsts iestādēm, ieskaitot tiesu iestādes. To pienākums ir valsts likuma interpretēšana un piemērošana pēc iespējas saskaņā ar šīs direktīvas tekstu un mērķi, lai sasniegtu tajā norādīto mērķi (šajā sakarā skat. 2004. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no C‑397/01 līdz C‑403/01 Pfeiffer u.c., Krājums, I‑8835. lpp., 113. punkts un tajā minētā judikatūra).

44      Tomēr Grieķijas tiesu izvēlētā pieeja neattiecina Direktīvas 75/129 paredzēto aizsardzību uz daudziem uzņēmumu darbības izbeigšanas gadījumiem, kuru rezultātā rodas masveida darba ņēmēju atlaišana un kuros šo darba ņēmēju aizsardzība ir visvairāk vajadzīga, un tas notiek, pārkāpjot minētās direktīvas izvirzīto mērķi. Šādas pieejas rezultātā, kura apdraud arī Direktīvas 75/129 vienveidīgu piemērošanu, šai direktīvai lielā mērā var zust jēga.

45      No iepriekš minētā izriet, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Direktīva 75/129 ir jāinterpretē tā, ka tā ir piemērojama kolektīvai atlaišanai sakarā ar uzņēmuma vai saimniecības pilnīgu darbības izbeigšanu, par kuru ir izlemts tikai pēc darba devēja iniciatīvas, nepastāvot iepriekšējam tiesas lēmumam, un šīs direktīvas 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts šo piemērošanu novērst nevar.

 Par tiesāšanās izdevumiem

46      Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, izņemot minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumus, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes 1975. gada 17. februāra Direktīva 75/129/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu ir jāinterpretē tā, ka tā ir piemērojama kolektīvai atlaišanai sakarā ar uzņēmuma vai saimniecības pilnīgu darbības izbeigšanu, par kuru ir izlemts tikai pēc darba devēja iniciatīvas, nepastāvot iepriekšējam tiesas lēmumam, un šīs direktīvas 1. panta 2. punkta d) apakšpunkts šo piemērošanu novērst nevar.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – grieķu.