Puses
Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa

Puses

Lieta C‑60/05

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 14. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 10. februārī, tiesvedībā

WWF Italia  u.c.

pret

Regione Lombardia ,

piedaloties

Associazione migratoristi italiani ( ANUU ) .

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [ C. W. A. Timmermans ], tiesneši J. Makarčiks [ J. Makarczyk ], R. Silva de Lapuerta [ R. Silva de Lapuerta ] (referente), P. Kūris [ P. Kūris ] un J. Klučka [ J. Klučka ],

ģenerāladvokāts L. A. Hēlhuds [ L. A. Geelhoed ],

sekretāre K. Štranca [ K. Sztranc ], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 15. decembrī,

ņemot vērā apsvērumus, ko iesniedza:

– WWF Italia un Lega per l’abolizione della caccia ( LAC ) vārdā – K. Lincola [ C. Linzola ], avvocato ,

– Regione Lombardia vārdā – P. D. Vivone [ P. D. Vivone ] un S. Galoneto [ S. Gallonetto ], avvocati ,

– Associazione migratoristi italiani ( ANUU ) vārdā – I. Gorlani [ I. Gorlani ] un S. A. Papass [ S. A. Pappas ], avvocati ,

– Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [ I. M. Braguglia ], pārstāvis, kam palīdz A. Čingolo [ A. Cingolo ], avvocato dello Stato ,

– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – M. van Beks [ M. van Beek ] un D. Rekja [ D. Recchia ], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2006. gada 16. februārī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Sprieduma pamatojums

1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīvas 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību (OV L 103, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva”) 9. panta interpretāciju.

2. Šis lūgums ir izteikts tiesvedībā starp apvienību WWF Italia un trim citām apvienībām un Regione Lombardia (Lombardijas reģions) saistībā ar žubītes sugas ( Fringilla coelebs ) un ziemas žubītes sugas ( Fringilla montifringilla ) putnu medībām 2003./2004. gada medību sezonā.

Atbilstošās tiesību normas

Kopienu tiesības

3. Saskaņā ar Direktīvas 1. pantu tā attiecas uz visu savvaļas putnu sugu aizsardzību, pārzināšanu un uzraudzīšanu un nosaka to izmantošanas normas.

4. Šajā nolūkā ar Direktīvu dalībvalstīm uzliek pienākumu izveidot vispārēju aizsardzības sistēmu, cita starpā aizliedzot nonāvēt, sagūstīt vai traucēt 1. pantā minētos putnus vai iznīcināt to ligzdas.

5. Ar Direktīvas 9. pantu tomēr ir atļautas noteiktas atkāpes:

“1. Ja nevar rast citu pieņemamu risinājumu, dalībvalstis var atkāpties no 5., 6., 7. un 8. panta noteikumiem šādu iemeslu dēļ:

a) – sabiedrības veselības aizsardzības un drošības interesēs,

– lidojumu drošības interesēs,

– lai nepieļautu nopietnu kaitējumu kultūraugiem, lauksaimniecības dzīvniekiem, mežiem, zvejniecībai un ūdeņiem,

– lai aizsargātu floru un faunu;

b) pētniecības un mācību nolūkā, veicot populācijas atjaunošanu, sugu reintrodukciju un šim nolūkam nepieciešamo pavairošanu;

c) lai stingri kontrolētos apstākļos un izlases veidā atļautu nelielā skaitā sagūstīt, turēt vai citādi saprātīgi izmantot dažus putnus.

2. Izņēmuma gadījumos jānorāda:

– sugas, uz kurām attiecas izņēmumi,

– līdzekļi, pasākumi vai paņēmieni, ar kādiem atļauts sagūstīt vai nonāvēt putnus,

– riska nosacījumi, kā arī citi apstākļi (laiks un vieta), kādos pieļaujami šādi izņēmumi,

– iestāde, kas pilnvarota paziņot, ka pastāv nepieciešamie nosacījumi, un lemt par to, kādus līdzekļus, pasākumus vai paņēmienus, kam un ar kādiem ierobežojumiem atļauts izmantot,

– kādi uzraudzības pasākumi tiks veikti.

[..]”

Valsts tiesības

6. Direktīvas 9. pants tika transponēts Itālijas tiesību sistēmā ar 19.a pantu 1992. gada 11. februāra Likumā Nr. 157 par savvaļas siltasiņu faunu un medībām ( 11 febbraio 1992, n. 157 , Norme per la protezione della fauna selvatica omeoterma e per il prelievo venatorio , 1992. gada 25. februāra parastais papildinājums GURI Nr. 46), kurā grozījumi ir izdarīti ar 2002. gada 3. oktobra likumu Nr. 221 (2002. gada 11. oktobra GURI Nr. 239, turpmāk tekstā – “likums Nr. 157/92”) un kurā ir noteikts:

“1. Reģioni reglamentē [..] Direktīvā [..] paredzēto atkāpju īstenošanu, ievērojot minētās direktīvas 9. panta noteikumus, tās 1. un 2. pantā noteiktos principus un mērķus, kā arī šā likuma noteikumus.

2. Atkāpes, trūkstot citiem pieņemamiem risinājumiem, var piešķirt tikai Direktīvas [..] 9. panta 1. punktā minētajiem nolūkiem, un attiecībā uz atkāpi ir jānorāda sugas, uz kurām attiecas atkāpes, atļautie medību līdzekļi, pasākumi un paņēmieni, riska nosacījumi, medīšanas laika un vietas apstākļi, dzīvnieku skaits, ko var nomedīt vienā dienā un visā laikposmā, uzraudzības pasākumi un monitoringa formas attiecībā uz medībām un par to atbildīgās iestādes, neskarot 27. panta 2. punktu. Personas, kam ir atļauts medīt saskaņā ar atkāpi, nosaka reģioni, vienojoties ar vietējām medību organizācijām, [..] un Alpu rajonos.

3. 1. punkta paredzētās atkāpes ir derīgas noteiktus laikposmus, ko nosaka, ievērojot Istituto nazionale per la fauna selvatica [Valsts savvaļas faunas institūta] ( INFS ) vai reģionu līmenī atzīto iestāžu sniegto atzinumu, un jebkurā gadījumā nevar attiekties uz sugām, kuru populācijas lielums būtiski samazinās.

4. Pēc reģionu lietu ministra priekšlikuma, saskaņojot to ar vides aizsardzības un teritorijas plānošanas ministru, un pēc apspriešanās Ministru padomē Ministru padomes priekšsēdētājs, iepriekš paziņojot par to attiecīgajam reģionam, var atcelt atkāpes, ko šis reģions ir paredzējis, pārkāpjot šā likuma un Direktīvas [..] noteikumus.

5. Līdz katra gada 30. jūnijam katrs reģions nosūta Ministru padomes priekšsēdētājam vai, attiecīgos gadījumos, reģionu lietu ministram, vides aizsardzības un teritorijas plānošanas ministram, lauksaimniecības un mežsaimniecības politikas ministram, Kopienu politikas ministram un [ INFS ] ziņojumu par šajā pantā paredzēto atkāpju īstenošanu; šo ziņojumu pārsūta arī kompetentajām Parlamenta komisijām. Vides aizsardzības un teritorijas plānošanas ministrs katru gadu nosūta Eiropas Kopienu Komisijai Direktīvas [..] 9. panta 3. punktā paredzēto ziņojumu.”

7. Regione Lombardia 2002. gada 2. augustā pieņēma reģionālo likumu Nr. 18 (turpmāk tekstā – “reģionālais likums Nr. 18/02”), pamatojoties uz likuma Nr. 157/92 19.a pantu. Ar minētā reģionālā likuma 2. panta 2. punktu ir atļauts medīt žubītes sugas un ziemas žubītes sugas putnus.

8. Tā paša likuma 4. pantā ir noteikts, ka Giunta regionale della Lombardia priekšsēdētājs, noklausījies INFS , paredz pasākumus, ar ko ierobežo vai aptur medības, kas atļautas ar minēto likumu, ja rodas negatīvas tendences attiecībā uz tās sugas populāciju, kuru medī saskaņā ar iepriekš 2. pantā minēto atkāpi.

Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

9. Savā prasības pieteikumā prasītājas pamata prāvā lūdz iesniedzējtiesu atcelt, iepriekš apturot tā piemērošanu, Giunta regionale della Lombardia 2003. gada 15. septembra lēmumu Nr. 14250 par noteikta skaita žubītes sugas un ziemas žubītes sugas savvaļas putnu medīšanu 2003./2004. gada medību sezonā. Šis lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz reģionālā likuma Nr. 18/02 2. panta 2. punktu.

10. Divos 2003. gada 14. maija un 24. jūnija rakstos INFS ir norādījusi, ka maksimālais attiecīgo putnu skaits, ko var medīt visā Itālijas teritorijā 2003./2004. gada medību sezonā, ir 1 500 000 žubītes sugas eksemplāru un 52 000 ziemas žubītes sugas eksemplāru.

11. Daži Itālijas reģioni vēlāk sadalīja savā starpā medījamo sugu kvotas. Līdz ar to, ievērojot noslēgtās vienošanās, Regione Lombardia tika piešķirta medīšanas kvota 360 000 žubītes sugas eksemplāru un 32 000 ziemas žubītes sugas eksemplāru apmērā.

12. Iesniedzējtiesā prasītājas apgalvoja, ka Regione Lombardia atkāpes veidā piešķirtā medīšanas atļauja ir prettiesiska, pamatojot šo apgalvojumu ar šādiem apsvērumiem:

– šī atļauja paredz iespēju izmantot attiecīgo sugu eksemplārus par dzīviem pievilinātājiem, kaut gan šīs abas sugas ir aizsargājamas;

– šī atļauja pamatojas uz maksimālās kvotas, ko INFS noteikusi nacionālajā līmenī, sadalīšanu tikai starp pieciem reģioniem;

– nav paredzēti Direktīvas 9. pantā minētie uzraudzības pasākumi, kas nodrošinātu maksimālo medīšanas kvotu ievērošanu.

13. Prasītājas pamata prāvā arī norāda, ka likuma Nr: 157/92 19.a pants ir pretrunā ar Direktīvu tiktāl, ciktāl ar to reģioniem tiek piešķirtas pilnvaras reglamentēt Direktīvā paredzēto atkāpju īstenošanu, neparedzot veidu, kādā nosaka maksimālo putnu skaitu, ko var medīt visā valsts teritorijā, un nodrošina tā ievērošanu.

14. Savukārt atbildētājs pamata prāvā uzsvēra, ka ar likuma Nr. 157/92 19.a pantu reģioniem ir uzdots reglamentēt medības, kas noris saskaņā ar atkāpēm no Direktīvā paredzētā aizsardzības režīma, iepriekš no INFS vai no citiem reģiona līmenī atzītajiem institūtiem obligāti saņemot atzinumu, kas nav saistošs.

15. Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia [Lombardijas Reģionālajai administratīvajai tiesai] ir šaubas par to, vai likuma Nr. 157/92 19.a pants nodrošina Direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkta efektīvu piemērošanu. Tā norāda, ka faktiski ar šo noteikumu ir paredzēts, ka maksimālā medījamo putnu skaita noteikšanai no INFS vai no citiem reģiona līmenī atzītajiem institūtiem obligāti jāsaņem atzinums, kas nav saistošs, neparedzot nedz sistēmu, kas ļautu saistošā veidā noteikt šo skaitu attiecībā uz visu valsts teritoriju, nedz piemērotu mehānismu, lai sadalītu valsts līmenī noteikto maksimālo medījamo putnu skaitu starp reģioniem. Visbeidzot, minētā tiesa uzskata, ka uzraudzības sistēma attiecībā uz reģionālo pasākumu atbilstību valsts un Kopienu tiesiskajam regulējumam, ņemot vērā attiecīgās procedūras ilgumu, neatbilst ātruma prasībām, kas ir saistītas ar nepieciešamību novērst nelikumīgas medības īsa atkāpes piemērošanas laikposma (aptuveni 40 dienas) gaitā.

16. Šajos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1) Vai Direktīva [..] ir jāinterpretē tādējādi, ka neatkarīgi no valsts tiesību sistēmā noteiktās iekšējās pilnvaru sadales starp valsti un reģioniem dalībvalstīm ir jāpieņem transponējošās ti esību normas, kas attiecas uz visām situācijām, kurās saskaņā ar minēto direktīvu ir nepieciešama aizsardzība, it īpaši lai nodrošinātu, ka medībās, kas noris saskaņā ar atkāpi, nepārsniedz direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā minēto nelielo skaitu?

2) Konkrēti attiecībā uz to medību apjomu skaitliskā izteiksmē, kas noris saskaņā ar atkāpi, vai Direktīva [..] ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts transponējošajās tiesību normās ir jābūt norādei uz noteikto vai nosakāmo kritēriju, kura noteikšana var pat tikt uzticēta tehniskajiem dienestiem, tādā veidā, ka šādām medībām ir jānotiek, pamatojoties uz rādītājiem, kas objektīvi nosaka skaitlisko robežvērtību, ko nedrīkst pārsniegt nedz valsts, nedz reģionu līmenī, ņemot vērā atšķirīgo vides apstākļu iespējamo pastāvēšanu?

3) Vai Direktīvas [..] 9. pantu pareizi piemēro ar likuma Nr. 157/92 19.a pantā noteikto valsts tiesību normu, ar ko obligāti pieprasa INFS atzinumu, kas nav saistošs, lai noteiktu šo kritēriju, tomēr neparedzot procedūru, lai starp reģioniem panāktu vienošanos par to, kā attiecībā uz katru sugu saistošā veidā tiek sadalīts saskaņā ar atkāpi medījamās sugas eksemplāru skaits, kas noteikts valsts līmenī kā neliels skaits?

4) Vai likuma Nr. 157/92 19.a pantā paredzētā uzraudzības procedūra attiecībā uz medību, ko Itālijas reģioni atļauj veikt saskaņā ar atkāpēm, atbilstību Kopienu tiesiskajam regulējumam var nodrošināt Direktīvas [..] efektīvu piemērošanu, ņemot vērā, ka pirms šīs procedūras sākšanas noris iepriekšējas paziņošanas posms un līdz ar to paiet noteikts, tehniskiem aspektiem veltīts laiks, kā arī pasākuma pieņemšanai un publicēšanai nepieciešamais periods, kuru laikā īsais laikposms, kad ir atļauts medīt saskaņā ar atkāpēm, izbeidzas?”

Par prejudiciālo jautājumu pieņemamību

17. Regione Lombardia un Associazione migratoristi italiani ( ANUU ) apstrīd prejudiciālo jautājumu pieņemamību, norādot, ka valsts tiesa cita starpā lūdza Tiesu lemt par to, cik atbilstošs un likumīgs ir pilnvaru sadalījums Itālijas Republikā. Turklāt šīs tiesas uzdotie jautājumi attiecas uz valsts tiesību normu atbilstību Direktīvas 9. pantam.

18. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka, lai gan patiešām saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa, sniedzot prejudiciālu nolēmumu, nevar lemt nedz par jautājumiem, kas attiecas uz dalībvalstu iekšējo tiesību sistēmu, nedz par valsts tiesību normu atbilstību Kopienu tiesībām, tā tomēr var sniegt Kopienu tiesību interpretācijas elementus, kas ļautu iesniedzējtiesai atrisināt tajā ierosināto lietu (skat. it īpaši 1989. gada 23. novembra spriedumu lietā C‑150/88 Parfümerie‑Fabrik 4711 , Recueil , I‑3891. lpp., 12. punkts, un 2000. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑124/99 Borawitz , Recueil , I‑7293. lpp., 17. punkts).

19. Secinājums noteikti būtu citāds gadījumā, ja Tiesas interpretēšanai iesniegtā Kopienu tiesību norma acīmredzami nebūtu piemērojama (skat. it īpaši 1990. gada 18. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑297/88 un C‑197/89 Dzodzi , Recueil , I‑3763. lpp., 40. punkts). Izskatāmajā lietā tā tomēr nav.

20. No prejudiciālo jautājumu teksta un no iesniedzējtiesas lēmuma motīvu daļas izriet, ka valsts tiesa vēlas saņemt Direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretāciju attiecībā uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem dalībvalstis īsteno minētajā noteikumā paredzētās atkāpes. Minētā tiesa it īpaši vēlas noskaidrot šā noteikuma darbības jomu saistībā ar tā piemērošanu decentralizētas valsts struktūras kontekstā.

21. No iesniedzējtiesas lēmuma vienlīdz izriet, ka šī Direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretācija var sniegt valsts tiesai vajadzīgos elementus, lai tā varētu pieņemt lēmumu pamata lietā.

22. Šajos apstākļos lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir uzskatāms par pieņemamu.

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo jautājumu

23. Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvu transponējošajām valsts tiesību normām ir jāreglamentē visas situācijas, uz kurām attiecas šajā Direktīvā paredzētais aizsardzības režīms un it īpaši nosacījums, kurš izriet no tās 9. panta 1. punkta c) apakšpunkta un saskaņā ar kuru iespējamās medībās, kas noris saskaņā ar atkāpi, nedrīkst pārsniegt putnu “nelielo skaitu”.

24. Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka kritēriji, saskaņā ar kuriem dalībvalsts var atkāpties no Direktīvā paredzētā aizlieguma, ir jāizklāsta valsts tiesību normās pietiekami skaidri un precīzi, ņemot vērā, ka transpozīcijas precizitāte ir īpaši svarīga gadījumos, kad kopējā mantojuma apsaimniekošana to teritorijā ir uzticēta dalībvalstīm (šajā sakarā skat. it īpaši 1987. gada 8. jūlija spriedumu lietā 247/85 Komisija/Beļģija, Recueil , 3029. lpp., 9. punkts, un 1988. gada 27. aprīļa spriedumu lietā 252/85 Komisija/Francija, Recueil , 2243. lpp., 5. punkts).

25. Tāpat ir svarīgi norādīt, ka, īstenojot savu kompetenci attiecībā uz atkāpju piešķiršanu saskaņā ar Direktīvas 9. pantu, dalībvalstu iestādēm ir jāņem vērā vairāki novērtējuma elementi, kas attiecas uz ģeogrāfiskajiem, klimatiskajiem, vides un bioloģiskajiem datiem un it īpaši uz situāciju saistībā ar attiecīgo sugu vairošanos un kopējo ikgadējo mirstību dabisku iemeslu dēļ.

26. Attiecībā uz šiem novērtējuma elementiem Tiesa 2004. gada 9. decembra spriedumā lietā C‑79/03 Komisija/Spānija (Krājums, I‑11619. lpp., 36. punkts) un 2005. gada 15. decembra spriedumā lietā C‑344/03 Komisija/Somija (Krājums, I‑11033. lpp., 53. punkts) norādīja, ka saskaņā ar 1993. gada 24. novembra dokumentu “Komisijas otrais ziņojums par Direktīvas 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību piemērošanu” (COM (93) 572 galīgā redakcija) par “nelielu skaitu” ir jāuzskata izmantošana, kas nepārsniedz 1 % no kopējās ikgadējās attiecīgās populācijas mirstības (vidēji) attiecībā uz sugām, kuras ir aizliegts medīt, un 1 % attiecībā uz sugām, ko drīkst medīt. Šajā sakarā Tiesa ir uzsvērusi, ka šie skaitļi ir pamatoti ar darbiem, ko veica ORNIS komiteja, t.i., Direktīvas Tehniskā un zinātniskā progresa adaptācijas komiteja, kura ir izveidota saskaņā ar Direktīvas 16. pantu un kuras sastāvā ir dalībvalstu pārstāvji.

27. No iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Spānija 41. punkta un sprieduma lietā Komisija/Somija 54. punkta vienlīdz izriet, ka, kaut gan minētās procentuālās vērtības nav juridiski saistošas, tās tomēr, ievērojot ORNIS komitejas darba zinātnisko nozīmi un to, ka nav iesniegti nekādi pretēja rakstura zinātniskie pierādījumi, var izmantot par atsauces vērtībām, lai novērtētu, vai saskaņā ar Direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktu piešķirtā atkāpe atbilst šim noteikumam (pēc analoģijas skat. saistībā ar zinātnisko datu nozīmi ornitoloģijas jomā 1998. gada 19. maija spriedumu lietā C‑3/96 Komisija/Nīderlande, Recueil , I‑3031. lpp., 69. un 70. punkts, un 2000. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑374/98 Komisija/Francija, Recueil , I‑10799. lpp., 25. punkts).

28. No minētā izriet, ka neatkarīgi no valsts tiesību sistēmā noteiktās iekšējās pilnvaru sadales dalībvalstīm ir jāparedz tiesiskais un normatīvais regulējums, kas nodrošina, ka neatkarīgi no putnu sugas to izmantošana notiek vienīgi saskaņā ar Direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto nosacījumu par “nelielu skaitu” un pamatojoties uz stingriem zinātniskiem datiem.

29. Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka saskaņā ar Direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktu neatkarīgi no valsts tiesību sistēmā noteiktās iekšējās pilnvaru sadales dalībvalstīm, paredzot šīs normas transpozīcijas pasākumus, ir jānodrošina, ka visos tajā paredzētās atkāpes izmantošanas gadījumos un attiecībā uz visām aizsargājamām sugām atļautajās medībās netiek pārsniegta robežvērtība, kas atbilst minētajā normā paredzētajam šā izmantošanas veida ierobežojumam līdz nelielam skaitam un kas nosakāma, pamatojoties uz stingriem zinātniskajiem datiem.

Par otro jautājumu

30. Ar šo jautājumu valsts tiesa būtībā jautā par to, cik precīzām ir jābūt valsts transponējošajām tiesību normām attiecībā uz tehniskiem raksturlielumiem, kas var būt izmantoti par pamatu putnu “nelielam skaitam” atbilstošā lieluma noteikšanai saskaņā ar Direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

31. Ir jānorāda, ka atbilstoši Direktīvas preambulas vienpadsmitajam apsvērumam nosacījums par “nelielu skaitu”, ar ko ir jāierobežo atkāpes veidā atļautā izmantošana, nevar tikt noteikts saskaņā ar absolūtu kritēriju, bet tas ir jāsaista ar attiecīgās sugas populācijas lielumu, tās vairošanās spēju un ikgadējo mirstību.

32. Šajā sakarā Tiesa ir precizējusi, ka atkāpes saskaņā ar Direktīvas 9. pantu var piešķirt tikai tad, ja ir nodrošināta attiecīgo sugu populācijas uzturēšana pietiekamā skaitliskā līmenī. Pretējā gadījumā putnu izmantošana nekādi nevar tikt uzskatīta par saprātīgu un līdz ar to par pieļaujamo izmantošanu Direktīvas preambulas vienpadsmitā apsvēruma izpratnē (šajā sakarā skat. 2003. gada 16. oktobra spriedumu lietā C‑182/02 Ligue pour la protection des oiseaux  u.c., Recueil , I‑12105. lpp., 17. punkts).

33. Šajos apstākļos, lai ļautu kompetentajām iestādēm izmantot Direktīvas 9. pantā paredzētās atkāpes vienīgi Kopienu tiesībām atbilstošajā veidā, valsts tiesiskais un normatīvais regulējums ir jāpieņem tādā veidā, lai tajā paredzēto atkāpju īstenošana atbilstu tiesiskās drošības principam.

34. Kā izriet no 1996. gada 7. marta sprieduma lietā C‑118/94 Associazione Italiana per il WWF  u.c. ( Recueil , I‑1223. lpp., 23., 25. un 26. punkts), šajā jautājumā piemērojamā tiesiskajā regulējumā ir skaidri un precīzi jāizklāsta atkāpšanās kritēriji un jāliek par to piemērošanu atbildīgajām iestādēm tos ievērot. Saistībā ar izņēmuma režīmu, kas jāinterpretē šauri un saskaņā ar kuru attiecīgo nosacījumu esamības pierādīšanas pienākums attiecībā uz katru atkāpi ir jāuzliek iestādei, kas pieņem lēmumu, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka jebkuras darbības, kas ietekmē aizsargājamās sugas, var tikt atļautas tikai tad, ja tās pamatojas uz precīzi un pietiekami pamatotiem lēmumiem, kuros ir norādes uz Direktīvas 9. panta 1. un 2. punktā paredzētajiem iemesliem, nosacījumiem un prasībām.

35. Turklāt no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka pastāv ievērojamas atšķirības dažādu putnu populāciju apjoma ziņā, un līdz ar to jebkurā lēmumā, ar kuru atkāpjas no Direktīvā paredzētā aizsardzības režīma, ir jāņem vērā attiecīgās sugas situācija.

36. Tādēļ uz otro jautājumu ir jāatbild, ka valsts transponējošajām tiesību normām attiecībā uz Direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā minēto “neliela skaita” jēdzienu ir jāļauj iestādēm, kas atbild par atļauju izsniegšanu konkrētās sugas putnu medīšanai saskaņā ar atkāpi, pamatoties uz pietiekami precīziem rādītājiem saistībā ar robežvērtībām, kas jāievēro.

Par trešo jautājumu

37. Ar šo jautājumu valsts tiesa vēlas saņemt Direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretāciju par veidu, kādā kompetentajām dalībvalstu iestādēm ir jānodrošina, ka šīs normas īstenošanas gaitā netiek pārsniegts maksimālais attiecīgās sugas medījamo putnu skaits visā valsts teritorijā. It īpaši iesniedzējtiesa vaicā, vai šī norma ir jāinterpretē tādējādi, ka no tās izriet pienākums rīkot saskaņošanas procedūru starp iekšzemes vienībām, kam ir uzdots piešķirt medību atļaujas saskaņā ar atkāpi, lai visās šajās vienībās medījamo putnu skaita sadalījums varētu tikt noteikts saistošā veidā.

38. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka savvaļas putnu aizsardzības jomā kritēriji, saskaņā ar kuriem dalībvalsts var atkāpties no Direktīvā noteiktajiem aizliegumiem, ir precīzi jāizklāsta valsts tiesību normās (skat. it īpaši 1990. gada 15. marta spriedumu lietā C‑339/87 Komisija/Nīderlande, Recueil , I‑851. lpp., 28. punkts).

39. Turklāt no 1991. gada 17. janvāra sprieduma lietā C‑157/89 Komisija/Itālija ( Recueil , I‑57. lpp., 16. un 17. punkts) izriet, ka situācija, kad Direktīvu transponējošās valsts tiesību normas nenodrošina, ka par tās īstenošanu atbildīgajām iekšzemes vienību iestādēm ir pienākums ņemt vērā minētos kritērijus, principā ir pretrunā ar tiesiskās drošības principu.

40. Tādējādi, ja Direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkta īstenošana ir uzticēta iekšzemes vienībām, piemērojamam tiesiskajam un normatīvajam regulējumam ir jānodrošina, ka to putnu medību apjoms, par ko minētās vienības var izsniegt atļauju, visā valsts teritorijā nepārsniedz minētajā normā paredzēto “neliela skaita” robežvērtību.

41. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka, transponējot Direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktu, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka neatkarīgi no to iestāžu skaita un identitātes, kas atbild par minētā noteikuma īstenošanu savā teritorijā, to medību apjoms, ko attiecībā uz katru aizsargājamo sugu ir atļāvusi katra minētā iestāde, nepārsniedz robežvērtību, kas atbilst šīs izmantošanas ierobežojumam līdz “nelielam skaitam” un kas noteikta attiecībā uz šo sugu visai valsts teritorijai.

Par ceturto jautājumu

42. Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā par iespējamo prasību noteikt maksimālos termiņus, kuros ir jāpieņem administratīvie lēmumi saistībā ar medību atļauju kontroli un ar to nosacījumu ievērošanu. Cita starpā minētā tiesa jautā, vai Direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek aizliegta medību saskaņā ar atkāpi atļauju kontroles procedūra, kas ietver iepriekšējas paziņošanas posmu un tehniskiem aspektiem veltītos posmus, kuru laikā īsais laikposms, kad ir atļautas medības ar atkāpēm, izbeidzas.

43. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka iepriekš minētā 1988. gada 27. aprīļa sprieduma lietā Komisija/Francija 28. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka transponējošajiem valsts tiesību aktiem ir jānodrošina, lai putnu izmantošana notiktu stingri kontrolējamā un izlases veidā. Tas nozīmē, ka efektīva kontrole ir jāīsteno to periodu laikā, kas noteikti lēmumos, ar kuriem atkāpjas no Direktīvā paredzētā aizsardzības režīma.

44. No iepriekš minētā izriet, ka šajā jomā piemērojamiem valsts procesuālajiem noteikumiem ir jānodrošina ne tikai, ka to lēmumu tiesiskums, ar kuriem piešķir atļaujas saskaņā ar atkāpēm no Direktīvā paredzētā aizsardzības režīma, var tikt savlaicīgi pārbaudīts, bet arī, ka ar šiem lēmumiem saistītie nosacījumi tiek ievēroti.

45. Tomēr kontroles mehānisms, kura ietvaros lēmumu, ar ko atļauj izmantošanu saskaņā ar atkāpi un kas pieņemts, pārkāpjot Direktīvas 9. pantu, var atcelt vai ar lēmumu, ar ko atļauj šādu izmantošanu, saistīto nosacījumu pārkāpumu var konstatēt tikai pēc šai izmantošanai paredzētā laikposma izbeigšanās, novērstu ar Direktīvu izveidotās aizsardzības sistēmas lietderīgo iedarbību.

46. Kā uz to pareizi norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 62. punktā, tiesības savlaicīgi un efektīvi rīkoties situācijās, kad kompetento iestāžu lēmumi izraisa vai var izraisīt ar Direktīvā paredzētajām aizsardzības prasībām nesaderīgas sekas, var secināt no garantijas attiecībā uz putnu medību maksimālā apjoma ievērošanu, kas izriet no Direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteiktā atkāpes režīma.

47. Līdz ar to uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka no dalībvalstu pienākuma nodrošināt, lai atbilstoši Direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktam putnu izmantošana nepārsniegtu “nelielu skaitu”, izriet, ka paredzētās administratīvās procedūras ir jāorganizē tādā veidā, ka gan kompetento iestāžu lēmumi, ar kuriem atļauj medības saskaņā ar atkāpi, gan šo lēmumu piemērošanas veids ir pakļauti efektīvai un savlaicīgai kontrolei.

Par tiesāšanās izdevumiem

48. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Rezolutīvā daļa

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1) saskaņā ar Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīvas 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību 9. panta 1. punkta c) apakšpunktu neatkarīgi no valsts tiesību sistēmā noteiktās iekšējās pilnvaru sadales dalībvalstīm, paredzot šīs normas transpozīcijas pasākumus, ir jānodrošina, ka visos tajā paredzētās atkāpes izmantošanas gadījumos un attiecībā uz visām aizsargājamām sugām atļautajās medībās netiek pārsniegta robežvērtība, kas atbilst minētajā normā paredzētajam šā izmantošanas veida ierobežojumam līdz nelielam skaitam un kas nosakāma, pamatojoties uz stingriem zinātniskajiem datiem;

2) valsts transponējošajām tiesību normām attiecībā uz Direktīvas 79/409 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā minēto “neliela skaita” jēdzienu ir jāļauj iestādēm, kas atbild par atļauju izsniegšanu konkrētās sugas putnu medīšanai saskaņā ar atkāpi, pamatoties uz pietiekami precīziem rādītājiem saistībā ar robežvērtībām, kas jāievēro;

3) transponējot Direktīvas 79/409 9. panta 1. punkta c) apakšpunktu, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka neatkarīgi no to iestāžu skaita un identitātes, kas atbild par minētā noteikuma īstenošanu savā teritorijā, to medību apjoms, ko attiecībā uz katru aizsargājamo sugu ir atļāvusi katra minētā iestāde, nepārsniedz robežvērtību, kas atbilst šīs izmantošanas ierobežojumam līdz “nelielam skaitam” un kas noteikta attiecībā uz šo sugu visai valsts teritorijai;

4) no dalībvalstu pienākuma nodrošināt, lai atbilstoši Direktīvas 79/409 9. panta 1. punkta c) apakšpunktam putnu izmantošana nepārsniegtu “nelielu skaitu”, izriet, ka paredzētās administratīvās procedūras ir jāorganizē tādā veidā, ka gan kompetento iestāžu lēmumi, ar kuriem atļauj medības saskaņā ar atkāpi, gan šo lēmumu piemērošanas veids ir pakļauti efektīvai un savlaicīgai kontrolei.