ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES

[JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2006. gada 30. martā (1)

Lieta C‑192/05

K. Tas‑Hagen

R. A. Tas

pret

Raadskamer WUBO van de Pensioen- en Uitkeringsraad

[Centrale Raad van Beroep (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties (EKL 18. pants) – Tiesību brīvi pārvietoties ierobežojumi – Pabalsts, ko dalībvalsts piešķir karā cietušajiem civiliedzīvotājiem – Nosacījums, ka pabalsta pieteikuma iesniegšanas brīdī ir jādzīvo šīs valsts teritorijā

I –    Ievads

1.        Šajā lietā ir jāturpina EKL 18. panta 1. punkta piemērošanas jomas konkretizēšana. Vai Savienības pilsoņi var atsaukties uz šo noteikumu vienmēr, kad viņi ir izmantojuši personu tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, vai arī turklāt ir nepieciešama īpaša saikne ar Kopienas tiesisko regulējumu? Respektējot Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās tiesības, cik liela rīcības brīvība ir dalībvalstīm, nosakot kritērijus Kopienu tiesībās nenoregulētiem sociāliem pabalstiem? Tie būtībā ir tiesību jautājumi, uz kuriem Centrale Raad van Beroep (turpmāk tekstā arī – “iesniedzējtiesa”) (Nīderlande), lūdz Tiesu atbildēt.

2.        Divi Nīderlandes pilsoņi, kuru karā cietušo civiliedzīvotāju statuss ir atzīts, ir iesnieguši Nīderlandes kompetentajai iestādei pieteikumu šādiem gadījumiem paredzētu kompensācijas pabalstu saņemšanai. Pieteikums tika noraidīts vienīgi tādēļ, ka pieteikuma iesniegšanas brīdī viņi dzīvoja Spānijā, nevis Nīderlandē.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienas tiesību normas

3.        EKL 17. pantā noteikts:

“1.      Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.

2.      Savienības pilsoņiem ir ar šo Līgumu piešķirtās tiesības un ar to uzliktie pienākumi.”

4.        Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties EKL 18. panta 1. punktā noteiktas šādi:

“Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot šajā Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus.”

5.        Turklāt EKL 12. panta pirmajā daļā paredzēts šāds diskriminācijas aizliegums:

“Piemērojot šo Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”

B –    Dalībvalsts tiesību normas

6.        Attiecībā uz piemērojamajām Nīderlandes tiesībām iesniedzējtiesa ir sniegusi šādu informāciju:

7.        Saskaņā ar 1984. gada 10. marta likumu par pabalstiem 1940.–1945. gada karā cietušajiem civiliedzīvotājiem (2) (turpmāk tekstā – “WUBO”) karā cietušie civiliedzīvotāji (3) vai viņu pēcnācēji var pieprasīt periodisku pabalstu (WUBO 7. pants un attiecīgie turpmākie panti) un papildu pabalstu karā cietušā civiliedzīvotāja dzīves apstākļu uzlabošanai (WUBO 19. pants). Periodisko pabalstu mērķis ir saprāta robežās kompensēt darba algu, ko šīs personas nesaņem sakarā ar invaliditāti, kas iestājusies kara laikā gūtu veselības traucējumu rezultātā.

8.        Saskaņā ar 3. pantu WUBO piemērojams tikai tiem karā cietušajiem civiliedzīvotājiem, kuriem ir Nīderlandes pilsonība un kuri pabalstu pieteikuma iesniegšanas brīdī dzīvo Nīderlandē. Šis pilsonības unteritoriālais kritērijs izriet no nostājas, ka Nīderlandes tautas īpašais solidaritātes pienākums attiecībā uz karā cietušajiem civiliedzīvotājiem ir ierobežots atkarībā no šo upuru pilsonības un dzīvesvietas.

9.        Ja pabalsts vai papildu pabalsts saskaņā ar WUBO jau ir piešķirts, tad ieinteresētā persona, arī pārceļoties uz dzīvi ārzemēs, principā saglabā tai piešķirtās tiesības. Tomēr, lai novērstu situāciju, ka ārzemēs dzīvojošas personas pabalstu iegūšanas nolūkā saskaņā ar WUBO tikai īslaicīgi uzturas Nīderlandē, paredzēts, ka iegūtās tiesības [uz pabalstiem] zaudē personas, kas sāk dzīvot Nīderlandē tikai pēc WUBO stāšanās spēkā un, ja tās piecu gadu laikā atkal sāk dzīvot ārzemēs (WUBO 3. panta 3. punkts).

10.      WUBO īstenošana ir uzticēta Raadskamer WUBO van de Pensioen-en Uitkeringsraad (Pensiju un pabalstu padomdevējai palāta, turpmāk tekstā – “PUR”).

11.      Likumdevējs ir piešķīris PUR pilnvaras acīmredzamas netaisnības gadījumos piemērot WUBO arī attiecībā uz tādiem karā cietušajiem civiliedzīvotājiem, kuri neatbilst pilsonības vai teritoriālajam kritērijam (WUBO 3. panta 6. punkts). Tomēr šī “taisnīguma klauzula” ir noteikums, ko PUR piemēro atbilstoši saviem apsvērumiem.

12.      “Taisnīguma klauzulas” piemērošanas galvenais nosacījums PUR administratīvajā praksē ir saikne ar Nīderlandes sabiedrību gan kara laikā, gan arī pieteikuma iesniegšanas brīdī (4). Ja šis priekšnosacījums ir izpildīts, katrā atsevišķā gadījumā tiek individuāli izvērtēts, vai pastāv acīmredzama netaisnība. Turklāt vispārējais kritērijs ir tāds, ka ieinteresētās personas dzīvošanai ārpus Nīderlandes jābūt saistītai ar apstākļiem, kas, objektīvi raugoties, atrodas ārpus šīs personas tiešas ietekmes, proti, tādiem, ka nebūtu saprātīgi pieprasīt, lai šī persona dzīvotu Nīderlandē. Šajā gadījumā īpaši ir domāti robežu pārskatīšanas gadījumi vai medicīniski apsvērumi. Ja persona sākusi ārzemēs dzīvot pēc laulībām vai ekonomisku apsvērumu dēļ, PUR nostāja ir tāda, ka “taisnīguma klauzula” nav piemērojama. Tomēr PUR uzskata, ka gadījumos, kad ieinteresētā persona izciesto grūtību laikā ir dzīvojusi Nīderlandē un tās dzīvesvieta līdz pieteikuma iesniegšanas brīdim nepārtraukti ir bijusi Nīderlandē, tad, lai gan tai nekad nav bijusi Nīderlandes pilsonība, arī ir piemērojama “taisnīguma klauzula”.

13.      Sākot ar 2004. gada 1. jūliju, PUR ir pielāgojusi savu praksi attiecībā uz “taisnīguma klauzulas” piemērošanu. Kopš šī laika pabalstus saskaņā ar WUBO var pieprasīt arī Nīderlandes pilsoņi, kuri dzīvo ārzemēs, ja viņiem pieteikuma iesniegšanas brīdī ir Nīderlandes pilsonība, ja viņi zināmu laiku ir dzīvojuši Nīderlandē un viņu mēneša bruto ienākumi (kopā ar dzīvesbiedru) ir mazāki par EUR 1741,56.

III – Fakti un process

14.      Tasa‑Hāgena [Tas‑Hagen], kas dzimusi 1943. gadā bijušajā Nīderlandes Austrumindijā, ieradās Nīderlandē 1954. gadā. 1961. gadā viņa ieguva Nīderlandes pilsonību. 1986. gadā viņa beidza savu profesionālo darbību Gemeentelijke Dienst Verpleging en Verzorging (pašvaldības kopšanas un aprūpes dienests) direkcijas sekretāres amatā Hāgā sakarā ar darba nespējas iestāšanos.

15.      1986. gada decembrī, vēl arvien dzīvojot Nīderlandē, Tasa‑Hāgena saskaņā ar WUBO iesniedza pieteikumu periodiska pabalsta saņemšanai un izdevumu atlīdzināšanai. Šis pieteikums tika noraidīts, jo viņa nebija cietusi kaitējumu, kas varētu izraisīt pastāvīgu invaliditāti, un tādēļ viņu nevarēja uzskatīt par karā cietušu civiliedzīvotāju WUBO izpratnē.

16.      1987. gadā Tasa‑Hāgena sāka dzīvot Spānijā. 1999. gadā viņa iesniedza jaunu pieteikumu, lai saskaņā ar WUBO tiktu atzīta par karā cietušu civiliedzīvotāju un viņai tiktu piešķirts periodisks pabalsts un papildu pabalsts, lai segtu izdevumus par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīves apstākļu uzlabošanu. Ar 2000. gada 29. decembra lēmumu arī šis lūgums tika noraidīts. PUR gan atzina Tasu‑Hāgenu par karā cietušu civiliedzīvotāju. Tomēr pieteikuma iesniegšanas brīdī Tasa‑Hāgena dzīvoja Spānijā, tātad nebija izpildīts WUBO paredzētais teritoriālais kritērijs. PUR atzina, ka nav arī īpašu apstākļu taisnīguma klauzulas piemērošanai. Ar 2001. gada 28. decembra lēmumu PUR Tasas‑Hāgenas sūdzību par 2000. gada 29. decembra lēmumu atzina par nepamatotu.

17.      Tass ir dzimis 1931. gadā Nīderlandes Austrumindijā, 1947. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Nīderlandē. No 1951. līdz 1971. gadam viņam bija Indonēzijas pilsonība. 1971. gadā viņš atguva Nīderlandes pilsonību. 1983. gadā viņš beidza strādāt par Hāgas pašvaldības ierēdni un garīgās veselības stāvokļa dēļ tika atzīts par pilnībā darba nespējīgu. 1987. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Spānijā.

18.      1999. gada aprīlī Tass saskaņā ar WUBO iesniedza pieteikumu, lai saņemtu periodisku pabalstu un papildu pabalstu dzīves apstākļu uzlabošanai. Ar 2000. gada 28. decembra lēmumu PUR šo pieteikumu noraidīja. Tajā tika norādīts, ka, lai gan Tass tika atzīts par karā cietušu civiliedzīvotāju, nebija izpildīts WUBO paredzētais teritoriālais kritērijs, jo pieteikuma iesniegšanas brīdī viņš dzīvoja Spānijā. PUR arī nolēma, ka lietas apstākļi nav pietiekoši īpaši, lai būtu attaisnojama taisnīguma klauzulas piemērošana. Ar 2001. gada 28. decembra lēmumu PUR par nepamatotu atzina arī Tasa sūdzību par 2000. gada 28. decembra lēmumu.

19.      Tasa‑Hāgena un Tass uzsāka tiesvedību, apstrīdot lēmumus, ar kuriem bija noraidīti viņu iesniegtie pieteikumi. Savā prasībā viņi cita starpā apgalvo, ka WUBO 3. pantā paredzētais teritoriālais kritērijs ir pretrunā noteikumiem par Savienības pilsonību.

IV – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmuma un process Tiesā

20.      Ar 2005. gada 22. aprīļa lēmumu Centrale Raad van Beroep nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Kopienu tiesības, it sevišķi EKL 18. pants, pieļauj valsts tiesību aktus, saskaņā ar kuriem tādos apstākļos kā pamata lietā ir atteikts pabalsts karā cietušajiem civiliedzīvotājiem, pamatojoties tikai uz to, ka prasītājs, kuram ir attiecīgās dalībvalsts pilsonība, pieteikuma iesniegšanas laikā dzīvo nevis šīs dalībvalsts, bet gan citas dalībvalsts teritorijā?”

21.      Rakstveida apsvērumus Tiesai sniedza Nīderlandes valdība, Apvienotās Karalistes valdība, Lietuvas valdība, kā arī Eiropas Kopienu Komisija. PUR kā atbildētājs pamata prāvā atsaucās uz Nīderlandes valdības rakstveida apsvērumiem. 2006. gada 16. februārī notikušajā tiesas sēdē mutvārdu apsvērumus sniedza Nīderlandes valdība, Apvienotās Karalistes valdība un Komisija.

V –    Tiesas vērtējums

22.      Ar savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai EKL 18. panta 1. punkts pieļauj valsts tiesību aktus, saskaņā ar kuriem atteikts pabalsts karā cietušajiem civiliedzīvotājiem, pamatojoties tikai uz to, ka ieinteresētā persona pieteikuma iesniegšanas brīdī dzīvojusi nevis šīs dalībvalsts, bet gan citas dalībvalsts teritorijā.

A –    Par noteikuma par Savienības pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs piemērošanas apjomu

1)      EKL 18. panta 1. punkta saistība ar citām pamatbrīvībām

23.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 18. panta 1. punktā paredzētās tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs tiek piemērotas tādā gadījumā, ja nav piemērojamas īpašās tiesības, kas izriet no EKL 39., 43. un 49. panta (5).

24.      Tas tā ir izskatāmajā lietā: pamata lietas faktos nav ietvertas nekādas norādes uz to, ka Tasa‑Hāgena un Tass Spānijā ir ekonomiski aktīvi un tādēļ viņiem varētu būt piemērojamas kādas no īpašajām personu pārvietošanās brīvības tiesībām. Tasa‑Hāgena un Tass Spānijā neizmanto arī nekādus pakalpojumus saskaņā ar EKL 49. pantu, jo viņi šajā valstī neuzturas tikai īslaicīgi, bet gan dzīvo tur ilgstoši (6).

2)      Normu ratione personae un ratione materiae piemērošanas apjoms

25.      Tādi Nīderlandes pilsoņi kā Tasa‑Hāgena un Tass ir Savienības pilsoņi EKL 17. panta 1. punkta izpratnē, un no tā izriet, ka viņi var izmantot EKL 18. panta 1. punktā paredzētās tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs.

26.      Uz šīm tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs Tasa‑Hāgena un Tass var atsaukties arī tiesiskajās attiecībās ar Nīderlandi, kuras pilsonība viņiem ir. Savienības pilsonības mērķis nav paplašināt Līguma ratione materiae piemērošanas apjomu un attiecināt to uz iekšējām situācijām, kam nav nekādas saiknes ar Kopienu tiesībām (7). Tomēr šajā lietā faktiskie apstākļi liecina par pārrobežu saikni, Tasa‑Hāgena un Tass, izmantojot EKL 18. panta 1. punktā paredzētās tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, pieteikuma par pabalstiem karā cietušajiem civiliedzīvotājiem iesniegšanas brīdī dzīvoja Spānijā. Līdz ar to pastāv saikne ar Kopienu tiesībām.

27.      Tomēr jautājums par to, vai Savienības pilsoņi vienmēr var atsaukties uz EKL 18. panta 1. punktu, ja viņi ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, vai arī turklāt jābūt saiknei ar jomu, attiecībā uz kuru pastāv Kopienas tiesiskais regulējums, kaut arī tās būtu tikai pamatnostādnes, ir strīdīgs.

28.      Atbilstoši vienam viedoklim, ko it īpaši pārstāv Apvienotās Karalistes valdība, priekšnoteikums, lai varētu atsaukties uz EKL 18. panta 1. punktu, ir tāds, ka attiecīgie fakti, pārsniedzot brīvas pārvietošanās tiesības, attiecas uz jomu, ko aptver Kopienu tiesības, kā rezultātā Kopienu tiesības ir ratione materiae piemērojamas šajā lietā. Atbilstoši šai interpretācijai Tasa‑Hāgena un Tass šajā lietā nevar atsaukties uz EKL 18. panta 1. punkta pārkāpumu, jo nedz Kopienas primārās, nedz sekundārās tiesības neaptver sociālos pabalstus karā cietušajiem civiliedzīvotājiem (8). No Regulas Nr. 1408/71 (9) (skat. tās 4. panta 4. punktu) un Regulas Nr. 883/2004 (10) (skat. tās 4. panta 5. punktu) piemērojamības jomas pabalsti karā cietušajiem civiliedzīvotājiem faktiski ir tieši izslēgti.

29.      Ir taisnība, ka Tiesa vairākās lietās par Savienības pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot [uzturēties] dalībvalstīs līdztekus EKL 18. pantam (iepriekšējā redakcijā EKL 8.a pants) ir pamatojusi savus secinājumus arī ar norādi uz citiem Kopienu tiesību noteikumiem. Konkrētāk, tā ir atzinusi, ka iepriekš minētajās lietās sociālās palīdzības pabalsti ietilpst Kopienas tiesiskā regulējuma piemērošanas jomā (11).

30.      Tomēr neatkarīgi no tā Tiesa iepriekš minētajās lietās nosprieda, ka “situācija, kurā piemērojamas Kopienu tiesības ratione materiae”, ir tādā gadījumā, ja Savienības pilsonis ir izmantojis EKL 18. panta 1. punktā paredzētās tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs:

“Šīs situācijas it īpaši ietver tās situācijas, kas attiecas uz Līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanu, un tās, kas attiecas uz pārvietošanās brīvības un uzturēšanās dalībvalsts teritorijā brīvības, ko piešķir EKL 18. pants, izmantošanu” (12).

31.      Tā Tiesa ir nospriedusi pat lietās, kurās tiesību brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs izmantošana vai arī ieinteresētās personas Savienības pilsoņa statuss ir vienīgā saikne ar Kopienu tiesībām (13).

32.      Tādēļ, tas, ka attiecīgais jautājums vai pieprasītais sociālais pabalsts ir arī regulēts Kopienu tiesībās vai kalpo Kopienas mērķiem, labākajā gadījumā var būt papildu aspekts (14), novērtējot attiecīgo gadījumu. Šādi apsvērumi ir īpaši atrodami spriedumos par studentu brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstīs (15). Tomēr iepriekš minētajos spriedumos Tiesai bija pretrunas ar savu agrāk iedibināto judikatūru attiecībā uz laiku, kad ne Savienības pilsonība, ne jaunākie izglītības politikas noteikumi Līgumā (16) nepiedāvāja saikni ar Kopienu tiesību piemērošanu attiecīgajiem jautājumiem.

33.      Šādi papildu apsvērumi tomēr nav imperatīvs priekšnoteikums EKL 18. panta 1. punkta piemērošanai (17). Tieši pretēji, Savienības pilsoņi var atsaukties uz savām tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs arī situācijās, ja šī joma vai pieprasītais pabalsts Kopienas tiesību normās nav regulēts (18).

34.      Tas izriet no tā, ka Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs ir pamatbrīvība (19). Kā noteikums par pamatbrīvību EKL 18. panta 1. punkts jāpiemēro tieši (20) un jāinterpretē plaši (21). Tāpat kā iekšējā tirgus klasiskās pamatbrīvības (22) šī noteikuma piemērojamība nav ierobežota, attiecinot to tikai uz atsevišķām jomām.

35.      Proti, klasiskās pamatbrīvības piemērojamas arī jomām, attiecībā uz kurām Līgums neparedz Kopienas kompetenci vai citus noteikumus. Ja šādas jomas bez Kopienas tiesiskā regulējuma izslēgtu no pamatbrīvību piemērojamības jomas, tad nevarētu saprātīgi izpildīt vienu no galvenajiem Kopienas uzdevumiem – organizēt iekšējo tirgu, kurā visas dalībvalstis atceļ šķēršļus brīvai preču, personu, pakalpojumu un kapitāla apritei (EKL 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts). Tādā gadījumā iekšējais tirgus neaptvertu telpu bez iekšējām robežām (EKL 14. panta 2. punkts), bet tam būtu tikai fragmentārs raksturs, jo tas būtu ierobežots un aptvertu tikai atsevišķas preces un darbības, attiecībā uz kurām konkrēti noteikumi paredzēti Kopienu tiesībās.

36.      A fortiori pamatbrīvību piemērošanas apjomu nevar aprobežot tikai ar jautājumiem, attiecībā uz kuriem Kopiena jau ir izmantojusi savu kompetenci, it īpaši veicot saskaņošanas pasākumus (23). Tieši pretēji – tas, ka pamatbrīvības var pirmām kārtām radīt sekas jomās, kuras (vēl) nav saskaņotas, atbilst pamatbrīvību jēgai un mērķim un ir tiešās piemērojamības izpausme. Visbeidzot, padarīt pamatbrīvību piemērojamību atkarīgu no saskaņošanas pasākuma nozīmētu, ka tiek apstrīdēta to tiešā iedarbība.

37.      Tā rezultātā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka pamatbrīvības ir jāievēro pat jomās, kurās (vēl) nepastāv Kopienas tiesiskais regulējums un dalībvalstis ir saglabājušas attiecīgās pilnvaras. Tā tas ir, piemēram, tiešo nodokļu (24), krimināltiesību un kriminālprocesuālo tiesību (25), kā arī sociālās drošības sistēmu organizēšanas jomā (26). Līdzīgi Tiesa ir nospriedusi arī lietā, kas attiecās uz tiesībām uz uzvārdu (27).

38.      Tomēr tāpat Savienības pilsonības kā visu Savienības pilsoņu pamatstatusa (28), kuru tie bauda neatkarīgi no tā, vai viņi ir ekonomiski aktīvi (29), jēdzienam neatbilstoši būtu, ja dalībvalstīm nebūtu jāievēro Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot visās jomās, bet vienīgi jomās, kurās Līgums Kopienai paredz īpašās pilnvaras vai pastāv citi Kopienu tiesību noteikumi.

39.      To pieļauj tas, ka saskaņā ar EKL 18. panta 1. punktu Savienības pilsoņiem ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā, “ievērojot šajā Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī īstenošanai paredzētos pasākumus”. No šīs klauzulas neizriet šīs pamatbrīvības materiālās piemērojamības ierobežojums, attiecinot to tikai uz noteiktām jomām. Atšķirībā no EKL 39. panta 4. punkta 45. panta klauzulā nav paredzēti formāli izņēmumi attiecībā uz noteiktām jomām. Tieši pretēji, ir tikai noteikts, ka pastāv ierobežojumi līdzīgi, kā tas šādā vai citādā veidā paredzēts arī attiecībā uz visām citām pamatbrīvībām, it īpaši [EKL] 30. pantā, 39. panta 3. punktā, 46. panta 1. punktā un 58. pantā.

40.      Tādējādi attiecībā, piemēram, uz tiešajiem nodokļiem (30) un sociālās drošības sistēmām (31) Tiesa pamatoti ir atzinusi, ka EKL 18. panta 1. punkts piemērojams tāpat kā citas pamatbrīvības (32). Tas pats attiecas uz tiesībām uz uzvārdu: kaut arī šī joma pašreizējā Kopienu tiesību situācijā ir dalībvalstu kompetencē un Kopienas tiesību normas to neregulē, dalībvalstīm, īstenojot savu kompetenci, tāpat jāņem vērā Kopienu tiesības un it īpaši EKL 18. panta 1. punktā paredzētās tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā (33). Visbeidzot, šī paša iemesla dēļ šis noteikums jāievēro arī tad, ja sakarā ar piespiedu izpildes pasākumiem saskaņā ar dalībvalsts tiesisko regulējumu jāaprēķina Savienības pilsoņa ar nodokļiem apliekamie ienākumi (34).

41.      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, EKL 18. panta 1. punkts piemērojams arī tad, ja Savienības pilsonis, kas pārcēlis savu dzīvesvietu no dalībvalsts, kuras pilsonība viņam ir, uz citu dalībvalsti, pieprasa pabalstus karā cietušajiem civiliedzīvotājiem tās dalībvalsts kompetentās iestādēs, kuras pilsonība viņam ir. Tas, ka sociālie pabalsti nav noregulēti Kopienas aktos, protams, pieļauj dalībvalstīm plašu rīcības brīvību attiecīgajā jautājumā (35).

42.      EKL 18. panta 1. punkta piemērošanu pieļauj arī spriedums lietā Baldinger (36), kuru Tiesa nesen taisīja attiecībā uz Austrijas noteikumu par pabalstiem bijušajiem karagūstekņiem. Proti, šajā spriedumā Tiesa aprobežojās tikai ar konstatāciju, ka pabalsti karā cietušajiem neietilpst Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomā, tie nav saistīti ar migrējošu darba ņēmēju kritērijiem EKL 39. panta 2. punkta izpratnē un nav arī sociālās priekšrocības, kas pienākas darba ņēmējiem saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu.

43.      Spriedumā lietā Baldinger Tiesa nelēma par EKL 18. panta 1. punkta piemērojamību. Tiesai tas arī obligāti nebija jādara, jo iesniedzējtiesa nelūdza interpretēt šo normu (37). Tomēr ģenerāladvokāts Ruiss‑Harabo Kolomers [Ruiz‑Jarabo Colomer] savos secinājumos lietā Baldinger skaidri izklāstīja savu nostāju attiecībā uz EKL 18. panta 1. punkta piemērojamību un uz jautājumu, vai tas ir piemērojams, atbildēja apstiprinoši (38). Arī pati Tiesa lietā Baldinger attiecībā uz šo jautājumu nenosprieda atšķirīgi. Ņemot vērā pārējo Tiesas judikatūru attiecībā uz Savienības pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs (39), nav iemesla Tiesas tieša viedokļa nepaušanu attiecībā uz iepriekš minēto jautājumu spriedumā lietā Baldinger interpretēt kā noteiktu argumentu pret EKL 18. panta 1. punkta piemērojamību.

3)      Piemērojamība laikā

44.      Vienīgi pilnīga pamatojuma sniegšanas nolūkā es vēlos norādīt, ka visi apstākļi pieļauj EKL 18. panta 1. punkta piemērojamību laikā. Proti, Tasa‑Hāgena un Tass jau 1987. gadā bija pārcēlušies uz Spāniju, tātad, pirms spēkā stājās ar Māstrihtas līgumu ieviestās normas par Savienības pilsonību (40). Tomēr šie noteikumi jāpiemēro to tiesisko attiecību sekām, kas radušās iepriekš (41). No tā izriet, ka tās var piemērot, arī novērtējot, kāds iespaids uz Tasas‑Hāgenas un Tasa šā brīža tiesībām saņemt pabalstus kā karā cietušajiem civiliedzīvotājiem saskaņā ar WUBO ir tam, ka viņi pirms tam ir pārcēlušies Spāniju.

B –    Tiesību brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs ierobežošana

45.      Tātad Tasai‑Hāgenai un Tasam izvirzītais teritorialitātes nosacījums ir jāizvērtē, ievērojot Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs saskaņā ar EKL 18. panta 1. punktu.

46.      Kā jau iepriekš minēts (42), saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “Savienības pilsoņa statuss ir dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, kas tiem no šiem pilsoņiem, kas atrodas tajā pašā situācijā, neatkarīgi no viņu pilsonības un neskarot izņēmumus, kas šajā sakarā ir īpaši paredzēti, ļauj baudīt tādu pašu tiesisku attieksmi” (43).

47.      Savienības pilsonis, kas izmantojis savas EKL 18. panta 1. punktā paredzētās tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot [uzturēties] dalībvalstīs, pārvietojas šī Līguma darbības teritorijā un tātad var atsaukties uz EKL 12. panta pirmajā daļā paredzēto diskriminācijas aizliegumu pilsonības dēļ (44).

48.      Tomēr Savienības pilsoņi Tasa‑Hāgena un Tass netiek diskriminēti pilsonības dēļ. Tieša diskriminācija ir izslēgta jau tā iemesla dēļ, ka pamata lietā pieprasītos pabalstus karā cietušajiem civiliedzīvotājiem var saņemt tikai Nīderlandes pilsoņi un abiem prasītājiem ir šīs valsts pilsonība. Šajā lietā nepastāv arī netieša diskriminācija pilsonības dēļ. Pamats apgalvojumam par netiešu nevienlīdzīgu attieksmi saistībā ar pilsonību gan varētu būt tas, ka tiesiskais regulējums ir saistīts ar prasību par dzīvesvietu [pieteikuma iesniegšanas brīdī]. Ņemot vērā WUBO 3. pantā paredzēto prasību par dzīvesvietu, atšķirīga attieksme ir tikai pret Nīderlandes pilsoņiem. Tādēļ tādā situācijā kā pamata prāvā šī noteikuma sekas nevar būt ieinteresēto personu ne tieša, ne netieša diskriminācija EKL 12. panta pirmās daļas izpratnē.

49.      Savienības pilsonim, kas izmantojis EKL 18. panta 1. punktā paredzētās tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot [uzturēties] dalībvalstīs, aizsardzība pret diskrimināciju pilsonības dēļ nav paredzēta tikai un vienīgi saskaņā ar EKL 12. panta pirmo daļu. Pamatojoties uz 18. panta 1. punktā paredzēto kritēriju, jāvērtē arī citi noteikumi, kuru sekas ir tādas, ka Savienības pilsonis, izmantojot savas tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot [uzturēties ] dalībvalstīs, bauda nelabvēlīgāku attieksmi nekā gadījumā, ja viņš nebūtu šīs tiesības izmantojis. Tas attiecas pat uz gadījumiem, kad nevienlīdzīgā attieksme ir no tās dalībvalsts puses, kuras pilsonība ir Savienības pilsonim (45).

50.      Attiecībā uz klasiskajām pamatbrīvībām Tiesa pastāvīgajā judikatūrā par ierobežojumiem atzīst nevienlīdzīgu attieksmi situācijās, kurās ir pārrobežu elements, un iekšzemes situācijās (46). Kā jau iepriekš minēts, Savienības pilsoņu vispārējās tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs tāpat ir pamatbrīvība (47). Šī iemesla dēļ daudzi apstākļi liecina par to, ka nelabvēlīgāka attieksme pārrobežu situācijās, vienlaikus nepastāvot diskriminācijai pilsonības dēļ, ir kvalificējama kā ierobežojums, ja tā ietilpst EKL 18. panta 1. punkta piemērošanas jomā (48). Tātad ikviens pasākums, kas ierobežo Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs (49) vai arī kas citādā veidā kavē Savienības pilsoņa tiesības pārvietoties un dzīvot citās dalībvalstīs, jāizvērtē, ievērojot EKL 18. panta 1. punkta kritēriju (50).

51.      Tomēr katrā gadījumā ir skaidrs, ka dalībvalstis nedrīkst kavēt savus pilsoņus izmantot EKL 18. panta 1. punktā paredzētās tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot [uzturēties] citās dalībvalstīs, saistot ar to viņiem nelabvēlīgas sekas, kas neiestātos, ja pilsoņa dzīvesvieta pastāvīgi būtu attiecīgajā dalībvalstī (51).

52.      WUBO 3. pantā noteiktā prasība par dzīvesvietu samazina tādu Savienības pilsoņu kā Tasas‑Hāgenas un Tasa vēlmi izmantot brīvību pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, kā arī pārcelties uz citu dalībvalsti (52). Šie pilsoņi nevar iesniegt pieteikumus pabalstiem karā cietušajiem civiliedzīvotājiem saskaņā ar WUBO, cerot uz to apmierināšanu. Ieinteresētajām personām šķiet mazāk pievilcīgi saglabāt dzīvesvietu ārzemēs, jo tikai dzīvesvieta Nīderlandē sniedz viņiem iespēju pieprasīt pabalstus saskaņā ar WUBO (53).

53.      Tā rezultātā šāda prasība par dzīvesvietu ir EKL 18. panta 1. punktā paredzēto vispārējo tiesību brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs ierobežojums.

C –    Ierobežojuma attaisnojums

54.      Tomēr vēl ir jāpārbauda, vai šis tiesību brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs ierobežojums ir attaisnojams.

55.      Izskatāmajā lietā nekas neliek domāt, ka pastāv attaisnojums, balstoties uz “šajā Līgumā [EKL] noteiktajiem ierobežojumiem un nosacījumiem, kā arī tā īstenošanai paredzētajiem pasākumiem” attiecībā uz tiesību brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs izmantošanu (EKL 18. panta 1. punkts).

56.      Tomēr Savienības pilsoņu tiesību brīvi pārvietoties un dzīvot [uzturēties] citās dalībvalstīs ierobežojums var būt arī attaisnojams, ja tas pamatots ar objektīviem apsvērumiem un šie apsvērumi ir samērīgi ar leģitīmu mērķi (54).

57.      WUBO 3. pantā paredzētā prasība par dzīvesvietu Nīderlandē, tāpat kā – cita starpā – prasība par Nīderlandes pilsonību balstās uz viedokli, ka Nīderlandes tautas solidaritātes pienākuma apmērs attiecībā uz karā cietušajiem civiliedzīvotājiem ir atkarīgs no to integrācijas pakāpes Nīderlandes sabiedrībā. Kā norāda iesniedzējtiesa un Nīderlandes valdība, sociālie pabalsti karā cietušajiem civiliedzīvotājiem saskaņā ar WUBO ir Nīderlandes tautas īpašas solidaritātes izpausme attiecībā uz noteiktām personām, kurām ir īpaša saikne ar Nīderlandes sabiedrību.

58.      WUBO paredzot, ka pabalsti karā cietušajiem civiliedzīvotājiem piešķirami tikai tādām personām, kurām ir īpaša saikne ar Nīderlandes sabiedrību, Nīderlandes likumdevējs ir vēlējies sasniegt leģitīmu mērķi.

59.      Šajā sakarā, pirmkārt, jāatgādina, ka pabalsts, kas nav saistīts ar darba ņēmēja statusu, ir paredzēts, lai bijušajiem karagūstekņiem, kuri var pierādīt, ka ilgstošu laiku atradušies gūstā, apliecinātu, ka valsts atzīst viņu izciestās grūtības un tādēļ maksā par savai valstij kara laikā sniegtajiem pakalpojumiem (55). Šo nodomu gan nevar tieši attiecināt uz pabalstiem karā cietušajiem civiliedzīvotājiem, tādēļ ka viņu ciešanas nav saistītas ar savas valsts labā pildīto militāro vai aizsardzības dienestu. Tomēr tas šķiet leģitīmi, ka dalībvalsts arī civiliedzīvotājiem, ar kuriem tai ir īpaša saikne, kā valsts solidaritātes izpausmi par kara laikā ciestajiem materiālajiem zaudējumiem un morālo kaitējumu piešķir noteiktus sociālus pabalstus.

60.      Otrkārt, Tiesa arī citās lietās ir nospriedusi, ka dalībvalsts piešķir noteiktus sociālus pabalstus, piemēram, atbalstu studentu uzturēšanās izdevumu segšanai, tikai tiem studentiem, kas ir parādījuši noteiktu integrācijas pakāpi minētās valsts sabiedrībā (56). Šo argumentu var piemērot arī šajā lietā, jo Nīderlandes pabalsti karā cietušajiem civiliedzīvotājiem saskaņā ar WUBO ir pielīdzināmi (no ieguldījuma neatkarīgiem) pabalstiem uzturēšanās izdevumu segšanai, t.i., tie kalpo karā cietušo civiliedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanai un darba algas kompensēšanai, ko šīs personas nesaņem sakarā ar invaliditāti, kas iestājusies kara laikā gūtu veselības traucējumu rezultātā.

61.      Tā kā, paredzot nosacījumus attiecībā uz Kopienu tiesībās nenoregulētiem sociāliem pabalstiem, dalībvalstīm vispār ir piešķirta rīcības brīvība, tām tāpat ir arī plaša rīcības brīvība attiecībā uz integrācijas pakāpes izvērtējumu un to kritēriju noteikšanu, kādiem jāatbilst attiecīgajai personai.

62.      Attiecīgās personas dzīvesvieta principā var tikt izmantota kā kritērijs saiknei ar tās dalībvalsts sabiedrību, kura piešķir pabalstu. Par pierādījumu tam, ka persona ir integrējusies attiecīgās dalībvalsts sabiedrībā, varētu uzskatīt konstatējumu, ka šī persona noteiktu laiku ir uzturējusies dalībvalstī (57).

63.      Šajā sakarā kompetentā dalībvalsts principā var noteikt, cik ilgi attiecīgajai personai ir jābūt dzīvojušai tās teritorijā, līdz tā var pieprasīt noteiktu pabalstu. Ja Kopienu tiesību koordinācijas vai saskaņošanas pasākumi nenosaka atšķirīgi (58), šī dalībvalsts turklāt varētu pieprasīt, lai attiecīgās personas integrācija būtu notikusi, jau sākot saņemt pabalstus, un attiecīgā gadījumā turpinātos visu pabalstu saņemšanas laiku un lai šī persona to pierādītu, turpinot dzīvot šajā dalībvalstī. Tādējādi ar šādu prasību par pastāvīgu dzīvesvietu varētu aizkavēt tiesību uz sociālajiem pabalstiem pārcelšanu (“eksportu”) uz ārzemēm (59).

64.      Neskatoties uz tās plašo rīcības brīvību, nosakot nepieciešamo integrācijas pakāpi, attiecīgajai dalībvalstij prasība par dzīvesvietu tomēr jāformulē tādējādi, lai tā precīzi atspoguļotu nepieciešamo integrācijas pakāpi. Tātad dzīvesvietas kritērijam, kā tas konkrēti formulēts, jābūt atbilstošam un nepieciešamam valsts tiesībās izvirzītā leģitīmā mērķa sasniegšanai (60), proti, piešķirt sociālos pabalstus tikai tādām personām, kurām ir nepieciešamā integrācijas pakāpe. Dzīvesvietas kritērijs nedrīkst būt “pārlieku vispārīgs un izslēdzošs” (61).

65.      Šajā gadījumā Nīderlandes likumdevējs ar WUBO 3. pantu nav skaidri un noteikti izvirzījis priekšnosacījumu, ka attiecīgo personu dzīvesvietai visu laiku, kamēr tās saņem pabalstu karā cietušajiem civiliedzīvotājiem, nepārtraukti jābūt Nīderlandē. Kā Nīderlandes valdība skaidri un noteikti ir paziņojusi mutvārdu procesā, nav izslēgta vienreiz piešķirtu pabalstu pārcelšana (“eksports”), pabalsta saņēmējam pārceļot savu dzīvesvietu uz ārzemēm (62). No attiecīgajām personām tiek tikai prasīts, lai tās dzīvotu Nīderlandē pieteikuma iesniegšanas brīdī. Nosakot par kritēriju vienīgi pieteikuma iesniegšanas brīdi, WUBO 3. pantā paredzētais dzīvesvietas kritērijs ir pielīdzināms noteikumam, kura izpilde ir saistīta ar noteiktu datumu.

66.      Šāda veida dzīvesvietas kritēriju kā pierādījumu integrācijai sabiedrībā nepieļauj divi apstākļi:

67.      Ar šādu kritēriju, pirmkārt, var tikai nepietiekoši aptvert tās personas, kas agrāk ilgāku laikposmu ir dzīvojušas un strādājušas attiecīgajā dalībvalstī un tikai aizejot pensijā ir vēlējušās dzīvot citā dalībvalstī. Ja pieteikuma iesniegšanas brīdis ir bijis neilgi pirms dzīvesvietas pārcelšanas uz ārzemēm, tad tās saglabā tiesības uz pabalstiem saskaņā ar WUBO un piešķirtos pabalstus var “eksportēt”. Turpretī, ja šīs personas iesniedz pieteikumu pat neilgi pēc dzīvesvietas pārcelšanas uz ārzemēm, tad pabalsti netiek piešķirti. Attiecībā uz personām, kas var pierādīt, ka viņām ir atbilstoša integrācijas pakāpe Nīderlandes sabiedrībā, un kas ir nolēmušas pārcelt dzīvesvietu uz ārzemēm, dzīvesvietas kritērijs pieteikuma iesniegšanas brīdī var novest pie relatīvi nejaušiem rezultātiem (63).

68.      Otrkārt, pastāv risks, ka šāds kritērijs piešķir tiesības tādām personām, kas pārcēlušas dzīvesvietu uz attiecīgo dalībvalsti tikai neilgi pirms pieteikuma iesniegšanas un to integrācijas pakāpe šīs dalībvalsts sabiedrībā, iespējams, ir daudz zemāka kā pirmajai minētajai personu grupai. Šādas personas gan atkal zaudē savas tiesības uz pabalstiem saskaņā ar WUBO 3. panta 3. punktu, ja to dzīvesvieta vismaz piecus gadus nav Nīderlandē. Šis noteikums veicina attiecīgo personu integrāciju Nīderlandes sabiedrībā nākotnē. Tomēr tas nesniedz nekādu informāciju par integrāciju izšķirošajā – pieteikuma iesniegšanas – brīdī.

69.      Pēc Tiesas lūguma arī Nīderlandes valdība nevarēja precīzi atbildēt uz jautājumu, cik būtisku informāciju attiecīgās personas dzīvesvieta pieteikuma iesniegšanas brīdī var sniegt attiecībā uz integrācijas pakāpi Nīderlandes sabiedrībā.

70.      Attiecīgās personas dzīvesvieta attiecīgajā dalībvalstī droši vien var atvieglot kompetentajai iestādei tiesību uz pabalstiem pārbaudi, vismaz tādos gadījumos kā pamata lietā, kuros jāpierāda kara seku izraisīta invaliditāte. Tomēr arī šādos gadījumos vienīgi fakts, ka attiecīgās personas dzīvesvieta pieteikuma iesniegšanas datumā ir attiecīgajā dalībvalstī, nav pietiekošs vēlamā mērķa sasniegšanai. Kara laikā gūto veselības traucējumu rezultātā iestājusies invaliditāte ir jau konstatēta, kā pamata lietā, vai arī to konstatēs ne tieši pieteikuma iesniegšanas datumā, bet neilgi pēc tam.

71.      Tāpēc, arī ņemot vērā dalībvalstīm piešķirto rīcības brīvību attiecībā uz nepieciešamās integrācijas pakāpes sabiedrībā vērtēšanu un kritēriju noteikšanu, WUBO 3. pantā paredzētajai prasībai par dzīvesvietu un no tā izrietošajai Savienības pilsoņu tiesību brīvi pārvietoties un dzīvot [uzturēties] dalībvalstīs ierobežošanai nav objektīva attaisnojuma. Teritoriālais kritērijs būtu atbilstošs un nepieciešams līdzeklis tādā gadījumā, ja attiecīgajai personai tiktu dota iespēja nepieciešamības gadījumā pierādīt saikni ar Nīderlandes sabiedrību arī neatkarīgi no tās dzīvesvietas pieteikuma iesniegšanas datumā.

VI – Secinājumi

72.      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iesaku Tiesai uz Centrale Raad vanBeroep uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

EKL 18. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru šī dalībvalsts vienam no saviem pilsoņiem atsaka piešķirt tādu karā cietušo civiliedzīvotāju pabalstu, kas principā ir arī eksportējams, tikai tādēļ, ka pieteikuma iesniegšanas brīdī attiecīgā persona dzīvojusi nevis šīs, bet gan citas dalībvalsts teritorijā.

---

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

---

2 – Wet uitkeringen burger-oorlogsschlachtoffers 1940–1945 (Staatsblad 94).

---

3 – Saskaņā ar WUBO 2. pantu tie ir civiliedzīvotāji, kas Vācijas vai Japānas okupācijas dēļ vai sakarā ar to, vai arī saistībā ar pēckara gados notikušajiem nemieriem (līdz 1949. gada 27. decembrim) bijušajā Nīderlandes Austrumindijā ir guvuši fiziskus vai garīgus traucējumus, kuru sekas ir pastāvīga invaliditāte vai nāve šādu traucējumu dēļ.

---

4 – Par saikni kara laikā uzskata to, ka ieinteresētajai personai ir bijusi Nīderlandes pilsonība vai tā bijusi Nīderlandes pavalstnieks 1910. gada 10. februāra likuma (Staatsblad 55) izpratnē, vai arī, ja šī persona ir dzīvojusi Nīderlandē vai Nīderlandes Austrumindijā. Par saiknes esamību pieteikuma iesniegšanas brīdī tiek uzskatīts tas, ka ieinteresētajai personai ir Nīderlandes pilsonība vai tā dzīvo Nīderlandē.

---

5 – 1996. gada 29. februāra spriedums lietā C‑193/94 Skanavi un Chryssanthakopoulos (Recueil, I‑929. lpp., 22. punkts), 2002. gada 26. novembra spriedums lietā C‑100/01 Oteiza Olazabal (Recueil, I‑10981. lpp., 26. punkts), 2003. gada 6. februāra spriedums lietā C‑92/01 Stylianakis (Recueil, I‑1291. lpp., 18. punkts), 2004. gada 16. decembra spriedums lietā C‑293/03 My (Krājums, I‑12013. lpp., 33. punkts) un 2005. gada 15. septembra spriedums lietā C‑258/04 Ioannidis (Krājums, I‑8275. lpp., 37. punkts).

---

6 – 2004. gada 19. oktobra spriedums lietā C‑200/02 Zhu un Chen (Krājums, I‑9925. lpp., 22. punkts); skat. arī 1988. gada 5. oktobra spriedumu lietā 196/87 Steymann (Recueil, 6159. lpp., 15.–17. punkts), kā arī – attiecībā uz aktīvu pakalpojumu sniegšanas brīvību – 1995. gada 30. novembra spriedumu lietā C‑55/94 Gebhard (Recueil, I‑4165. lpp., it īpaši 25. un 26. punkts) un 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑456/02 Trojani (Krājums, I‑7573. lpp., 28. punkts).

---

7 – 1997. gada 5. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑64/96 un C‑65/96 Uecker un Jacquet (Recueil, I‑3171. lpp., 23. punkts), 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑148/02 García Avello (Recueil, I‑11613. lpp., 26. punkts) un 2005. gada 12. jūlija spriedums lietā C‑403/03 Schempp (Krājums, I‑6421. lpp., 20. punkts); līdzīgi 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑224/02 Pusa (Recueil, I‑5763. lpp., 18. un 19. punkts) un 2002. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑224/98 d’Hoop (Recueil, I‑6191. lpp., 30. un 31. punkts).

---

8 – Šajā sakarā arī 1978. gada 6. jūlija spriedums lietā 9/78 Gillard (Recueil, 1661. lpp., 13.–15. punkts), 1979. gada 31. maija spriedums lietā 207/78 Even (Recueil, 2019. lpp., 12.–14. punkts) un 2004. gada 16. septembra spriedums lietā C‑386/02 Baldinger (Krājums, I‑8411. lpp., 16.–18. punkts).

---

9 – Padomes 1971. gada 14. jūnija (EEK) Regula Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma shēmu piemērošanu darba ņēmējiem un to ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (OV L 149, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar 2004. gada 31. marta Regulu (EK) Nr. 631/2004 (OV L 100, 1. lpp.).

---

10 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 883/2004 par sociālās drošības koordināciju (OV L 166, 1. lpp., labojumi OV L 200, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 883/2004”). Šī regula turpmāk aizstās Regulu Nr. 1408/71.

---

11 – 1998. gada 12. maija spriedums lietā C‑85/96 Martínez Sala (Recueil, I‑2691. lpp., 28., 45., 57. un 61.–63. punkts), 2001. gada 20. septembra spriedums lietā C‑184/99 Grzelczyk (Recueil, I‑6193. lpp., 27. punkts), iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā d’Hoop, 17. un 32. punkts, un 2005. gada 15. marta spriedums lietā C‑209/03 Bidar (Krājums, I‑2119. lpp., 38.–43. punkts). Ārpus sociālo pabalstu jomas skat. 2005. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑147/03 Komisija/Austrija (Krājums, I‑5969. lpp., 44. punkts).

---

12 –      Iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Schempp, 17. un 18. punkts, un iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Bidar, 32. un 33. punkts. Skat. arī iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Grzelczyk, 32. un 33. punkts, iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā d’Hoop, 28. un 29. punkts, lietā García Avello, 23. un 24. punkts, un lietā Pusa, 16. un 17. punkts.

---

13 – Iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā García Avello, 23. un 24. punkts, lietā Pusa, 16. un 17. punkts, un lietā Schempp, 13. un turpmākie punkti.

---

14 – Skat. iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā d’Hoop, 32. punkts: “Tas it īpaši attiecas uz izglītības politiku [..]”, atbilstošs formulējums ir arī iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā Komisija/Austrija, 44. punkts.

---

15 – Iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā Grzelczyk, 34.–36. punkts, un lietā Bidar, 38.–43. punkts. Līdzīgi arī iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā d’Hoop, 32. un 33. punkts, un 2004. gada 23. marta spriedums lietā C‑138/02 Collins (Recueil, I‑2703. lpp., 62 un 63. punkts).

---

16 – Ar Māstrihtas līgumu (Līgumu par Eiropas Savienību) EKL VIII sadaļā (tagad XI sadaļa) iekļāva jaunu 3. nodaļu “Izglītība, arodmācības un jaunatne”.

---

17 – Arī iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētajos spriedumos lietā Grzelczyk, 30.–37. punkts, un lietā Bidar, 30.–37. punkts, Tiesa nosprieda, ka jau tādēļ vien piemērojams EKL 12. pants kontekstā ar EKL 18. pantu, ka prasītāji kā Savienības pilsoņi bija izmantojuši paredzētās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstīs. Fakts, ka prasītāji bija studenti, abās lietās nebija papildu noteikums, lai atsauktos uz diskriminācijas aizliegumu, bet tikai “neliedza viņiem atsaukties uz vienlīdzīgas attieksmes principu, kas noteikts EKL 12. pantā” (iepriekš minētais spriedums lietā Grzelczyk, 36. punkts; skat. arī iepriekš minēto spriedumu lietā Bidar, 34. un 46. punkts).

---

No iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma Trojani tāpat neizriet papildu priekšnoteikumi EKL 12. un 18. panta piemērošanai. Tā 42. punktā tikai norādīts uz spriedumu lietā Grzelczyk, kas, kā jau iepriekš minēts, nenosaka šādus papildu priekšnoteikumus.

---

18 – Šajā sakarā iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā García Avello, 24. un 25. punkts, lietā Pusa, 17. un 22. punkts, un lietā Schempp, 18. un 19. punkts.

---

19 – Tas, ka Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ir pamatbrīvība, skaidri un noteikti norādīts iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētajos spriedumos lietā d’Hoop, 29. punkts, lietā García Avello, 24. punkts, un lietā Pusa, 17. punkts; līdzīgi iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Zhu un Chen, 31. punkts; 2006. gada 23. marta spriedums lietā C‑408/03 Komisija/Beļģija (Krājums, I‑2647. lpp., 40. punkts), saskaņā ar kuriem EKL 18. pantā paredzēts pamatprincips, proti, tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs.

---

20 – 2002. gada 17. septembra spriedums lietā C‑413/99 Baumbast un R (Recueil, I‑7091. lpp., 84.–86. un 94. punkts), iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Zhu un Chen, 26. punkts, un iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Beļģija, 34. punkts.

---

21 – Iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Zhu un Chen, 31. punkts, un iepriekš 19. piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Beļģija, 40. punkts.

---

22 – Preču brīva aprite (EKL 23. un turpmākie panti), darba ņēmēju pārvietošanās brīvība (EKL 39. pants), uzņēmējdarbības brīvība (EKL 43. un 48. pants), pakalpojumu sniegšanas brīvība (EKL 49. un 50. pants), kā arī kapitāla un maksājumu brīva aprite (EKL 56. pants).

---

23 – Skat. starp daudziem citiem 1979. gada 20. februāra spriedumu lietā 120/78 Rewe, “Cassis de Dijon” (Recueil, 649. lpp., 6., 8. un 15. punkts), 2004. gada 13. jūlija spriedumus lietā C‑262/02 Komisija/Francija (Recueil, I‑6569. lpp., 23 un 25. punkts) un lietā C‑429/02 Bacardi France (Krājums, I‑6613. lpp., 32. un 34. punkts), kā arī 2005. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑411/03 Sevic Systems (Krājums, I‑10805. lpp., 26. punkts).

---

24 – 1995. gada 14. februāra spriedums lietā C‑279/93 Schumacker (Recueil, I‑225. lpp., 21. punkts), 1995. gada 11. augusta spriedums lietā C‑80/94 Wielockx (Recueil, I‑2493. lpp., 16. punkts), 2004. gada 11. marta spriedums lietā C‑9/02 De Lasteyrie du Saillant (Recueil, I‑2409. lpp., 44. punkts), 2004. gada 7. septembra spriedums lietā C‑319/02 Manninen (Krājums, I‑7477. lpp., 19. punkts), 2005. gada 13. decembra spriedums lietā C‑446/03 Marks & Spencer (Krājums, I‑10837. lpp., 29. punkts), 2006. gada 19. janvāra spriedums lietā C‑265/04 Bouanich (Krājums, I‑923. lpp., 28. punkts) un 2006. gada 23. februāra spriedums lietā C‑471/04 Keller Holding (Krājums, I‑2107. lpp., 28. punkts).

---

25 – 1989. gada 2. februāra spriedums lietā 186/87 Cowan (Recueil, I‑195. lpp., 19. punkts) un 1998. gada 24. novembra spriedums lietā C‑274/96 Bickel un Franz (Recueil, I‑7637. lpp., 17. punkts).

---

26 – 1998. gada 28. aprīļa spriedumi lietā C‑120/95 Decker (Recueil, I‑1831. lpp., 21. un 23. punkts) un lietā C‑158/96 Kohll (Recueil, I‑1931. lpp., 17. un 19. punkts), 2000. gada 23. novembra spriedums lietā C‑135/99 Elsen (Recueil, I‑10409. lpp., 33. punkts), kā arī 2005. gada 7. jūlija spriedums lietā C‑227/03 Van Pommeren‑Bourgondiën (Krājums, I‑6101. lpp., 39. punkts).

---

27 – 1993. gada 30. marta spriedums lietā C‑168/91 Konstantinidis (Recueil, I‑1191. lpp.).

---

28 – Iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Baumbast un R, 82. punkts, iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā García Avello, 22. punkts, kā arī iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Zhu un Chen, 25. punkts; skat. arī iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Grzelczyk, 31. punkts, iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā d’Hoop, 28. punkts, iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Collins, 61. punkts, iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Pusa, 16. punkts, iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Bidar, 31. punkts, iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komisija/Austrija, 45. punkts, un iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Schempp, 15. punkts.

---

29 – Iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Baumbast un R, 81., 83. un 84. punkts; šajā sakarā skat. arī iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Trojani, 40. punkts, un iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Bidar, 37. punkts.

---

30 – Iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Schempp, 19. punkts.

---

31 – Iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Elsen, 33. punkts.

---

32 – Skat. šo secinājumu 37. punktu.

---

33 – Iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā García Avello, 25. punkts; skat. arī ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] 2005. gada 30. jūnijā sniegtos secinājumus lietā C‑96/04 Standesamt Stadt Niebüll (2006. gada 27. aprīļa spriedums, Krājums, I‑3561., I‑3563. lpp., it īpaši 50. punkts).

---

34 – Iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Pusa, 22. un 23. punkts.

---

35 – Skat. šo secinājumu 61.–64. punktu.

---

36 – Iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minētais spriedums, it īpaši 16.–21. punkts.

---

37 – Iesniegtais prejudiciālais jautājums minēts iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Baldinger 13. punktā.

---

38 – Ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera 2003. gada 11. decembra secinājumi lietā C‑386/02 Baldinger (iepriekš minēta 8. zemsvītras piezīmē, 24.–47. punkts, it īpaši 31. punkts).

---

39 – Skat. arī šo secinājumu 40. punktu un it īpaši iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā García Avello, kuru taisījis Tiesas plēnums.

---

40 – Māstrihtas līgums (Līgums par Eiropas Savienību) stājās spēkā 1993. gada 1. novembrī.

---

41 – Iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā d’Hoop, 25. punkts.

---

42 – Skat. šo secinājumu 38. punktu.

---

43 – Skat. iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Collins, 61. punkts; iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komisija/Austrija, 45. punkts, un iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Schempp, 15. punkts; līdzīgi jau iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā Grzelczyk, 31. punkts, iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētajos spriedumos lietā d’Hoop, 28. punkts, lietā García Avello, 22. un 23. punkts, un lietā Pusa, 16. punkts, kā arī iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā Bidar, 31. punkts.

---

44 – Iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Grzelczyk, 31. punkts, iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā García Avello, 22., 23., 27., 29. un 30. punkts, iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā Bidar, 31.–33. punkts, lietā Komisija/Austrija, 45. punkts, un iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Schempp, 15. un turpmākie punkti. Šajā sakarā arī – tomēr bez konkrētas atsauces uz EKL 12. pantu – iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā d’Hoop, 28. punkts, un lietā Pusa, 16. punkts.

---

45 – Šajā sakarā iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā d’Hoop, 30. un 31. punkts, un lietā Pusa, 18. un 19. punkts, līdzīgi arī 7. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Schempp, 16. un 26. punkts.

---

46 – Skat. it īpaši iepriekš 24. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā de Lasteyrie duSaillant, 45. punkts, lietā Manninen, 20. un turpmākie punkti, un lietā Marks & Spencer, 34. punkts.

---

47 – Skat. šo secinājumu 34. punktu un iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

---

48 – Šajā sakarā skat. arī ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] 2003. gada 20. novembra secinājumus iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētajā lietā C‑224/02 Pusa (18.–20. un 22. punkts) un 2005. gada 30. jūnija secinājumus iepriekš 33. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Standesamt Stadt Niebüll, 52. un turpmākie punkti, kā arī ģenerāladvokāta Hēlhuda [Geelhoed] 2006. gada 2. februāra secinājumus lietā C‑406/04 de Cuyper (2006. gada 18. jūlija spriedums, Krājums, I‑6947., I‑6949. lpp. 104.–108. punkts). Skat. arī manus šodien sniegtos secinājumus lietā C‑470/04 N. (2006. gada 7. septembra spriedums, Krājums, I‑7409., I‑7411. lpp., 65. punkts).

---

49 – Šajā sakarā skat. iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Schempp, 43. punkts, kurā Tiesa, lietojot vārdu “ierobežo” (franču valodā: “entrave”), pirmoreiz pauž attiecīgu viedokli.

---

50 – Šajā sakarā skat. iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Pusa, 19. punkts.

---

51 – Šajā sakarā skat. iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā d’Hoop, 30. un 31. punkts, un lietā Pusa, 18. un 19. punkts. Skat. arī iepriekš 48. zemsvītras piezīmē minētos ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumus lietā Pusa, 22. punkts, un manus secinājumus lietā N., 66. punkts.

---

52 – Skat. tādā pat nozīmē iepriekš 48. zemsvītras piezīmē minētos ģenerāladvokāta Hēlhuda secinājumus lietā de Cuyper, 110. punkts.

---

53 – Šādas nelabvēlīgas sekas nevar pilnībā likvidēt ar tādu taisnīguma klauzulu, kāda paredzēta WUBO 3. panta 6. punktā. Proti, PUR to piemēro pēc saviem ieskatiem un, kā liecina tā darbības prakse, nepiemēro to tieši tādos gadījumos, kad dzīvesvieta uz ārzemēm pārcelta labprātīgi. Pat pēc 2004. gada 1. jūlija, kad PUR administratīvā prakse tika grozīta, šo klauzulu nepiemēro visās situācijās, kad ieinteresētā persona pārcēlusies uz ārzemēm, jo ir spēkā noteikums par maksimālo ienākumu ierobežojumu. Skat. šo secinājumu 11.–13. punktu.

---

54 – Šādā pat izpratnē skat. iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā d’Hoop, 26. un 36. punkts, un lietā García Avello, 39. un turpmākie punkti, iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Collins, 66. punkts, iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Pusa, 33. punkts, un iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Bidar, 54. punkts.

---

55 – Skat. iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā Baldinger, 17. punkts, lietā Gillard, 13. punkts, un lietā Even, 12. punkts.

---

56 – Iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Bidar, 57. punkts; skat. arī iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā d’Hoop, 38. punkts, iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Collins, 67. punkts, un iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Ioannidis, 30. punkts.

---

57 – Iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Bidar, 59. punkts.

---

58 – Skat. klauzulu par dzīvesvietas atcelšanu saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 10. panta 1. punktu, kā arī Regulas Nr. 883/2004 7. un 63.–65. pantā paredzēto noteikumu par dzīvesvietu atcelšanu. Attiecībā uz noteiktu sociālo pabalstu „eksportējamību“ saistībā ar Regulas Nr. 1408/71 19. pantu skat. pēdējā laikā taisīto spriedumu: 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C‑286/03 Hosse (Krājums, I‑1771. lpp.). Arī no Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā 7. panta 2. un 12. punkta (OV L 257, 2. lpp.) var izrietēt noteiktu pabalstu “eksportējamība”, skat. 1990. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑308/89 Di Leo (Recueil, I‑4185. lpp., 10.–17. punkts), 1992. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑3/90 Bernini (Recueil, I‑1071. lpp., 20. un 29. punkts) un 1999. gada 8. jūnija spriedumu lietā C‑337/97 Meeusen (Recueil, I‑3298. lpp., 23.–25. un 30. punkts).

---

59 – Skat. šajā sakarā arī iepriekš 48. zemsvītras piezīmē minētos ģenerāladvokāta Hēlhuda secinājumus lietā de Cuyper.

---

60 – Šāda nepieciešamības pārbaude atzīta iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā d’Hoop, 39. punkts, it īpaši pēdējā teikumā, un iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā Collins, 66. un 72. punkts, kā arī iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā Ioannidis, 31. punkts, it īpaši pēdējais teikums; līdzīgi iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētajā spriedumā lietā Bidar, 58. un 61. punkts.

---

61 – Iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā d’Hoop, 39. punkts, attiecībā uz atestāta par vidusskolas izglītību iegūšanas vietu; līdzīgi iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Ioannidis, 31. un 33. punkts, attiecībā uz atestāta par vidusskolas izglītības iegūšanas vietu un vecāku dzīvesvietu.

---

62 – Skat. šo secinājumu 9. punktu.

---

63 – Tāda taisnīguma klauzula kā WUBO 3. panta 6. punktā paredzētā nevar nozīmīgi grozīt šo konstatāciju. Tās piemērošana ir atkarīga no PUR rīcības brīvības un saskaņā ar tā administratīvo praksi tā tieši netiek piemērota gadījumos, kad dzīvesvieta uz ārzemēm pārcelta brīvprātīgi. Pat atbilstoši labvēlīgākajā PUR administratīvajā praksē, kas ir spēkā kopš 2004. gada 1. jūlija, nav aptverta visa veida brīvprātīga dzīvesvietas pārcelšana, jo ir piemērojami ienākumu “griesti”. Skat. šo secinājumu 11.–13. punktu.