Lieta C‑221/03

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Beļģijas Karalisti

Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 91/676/EEK – Daļēja transponēšana – Ūdeņu aizsardzība pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti – Piesārņoto ūdeņu vai ūdeņu, ko varētu ietekmēt piesārņojums, neidentificēšana – Jutīgo zonu nepareiza vai nepietiekoša noteikšana – Labas lauksaimniecības prakses kodekss – Trūkumi – Rīcības programma – Trūkumi un daļēja piemērošana

Ģenerāladvokāta L. A. Hēlhuda [L. A. Geelhoed] secinājumi, sniegti 2005. gada 3. martā 

Tiesas spriedums (trešā palāta) 2005. gada 22. septembrī 

Sprieduma kopsavilkums

1.     Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi — Strīda priekšmets — Noteikšana pirmstiesas procedūras laikā — Pilnībā formāla iebildumu grozīšana pēc argumentētā atzinuma sakarā ar valsts tiesību aktu grozījumiem — Tiesiskais regulējums, kas tikai daļēji novērš argumentētajā atzinumā izteiktos iebildumus — Pieļaujamība — Jauni iebildumi par šo grozīto valsts tiesisko regulējumu — Nepieņemamība

(EKL 226. pants)

2.     Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi — Pamatotības pārbaude Tiesā — Vērā ņemamais stāvoklis — Stāvoklis, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam — Vēlāk ieviesti transponēšanas pasākumi — Atpakaļejošs spēks — Ietekme uz pienākumu neizpildes esamības noteikšanu — Neesamība

(EKL 226. pants)

3.     Vide — Ūdeņu aizsardzība pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti — Direktīva 91/676 — Ūdeņu, ko ietekmē piesārņojums, identifikācija — Jutīgo zonu noteikšana — Dalībvalstu pienākumi — Piemērojamība

(Padomes direktīvas 91/676 3. panta 1. un 2. punkts un I pielikums)

4.     Vide — Ūdeņu aizsardzība pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti — Direktīva 91/676 — Noteikto jutīgo zonu saraksta pārskatīšana — Piemērojamība

(Padomes direktīvas 91/676 3. panta 4. punkts)

1.     Prasības sakarā ar pienākumu neizpildi, kas iesniegta saskaņā ar EKL 226. pantu, priekšmetu šajā pantā paredzētā pirmstiesas procedūra ierobežo tādējādi, ka prasības pieteikumā var balstīties tikai uz tiem iebildumiem, kas ir norādīti pirmstiesas procedūrā. Atbilstoši šim priekšnosacījumam tomēr nevar pieprasīt, lai argumentētajā atzinumā un prasības pieteikumā minētie valsts noteikumi katrā ziņā būtu pilnīgi identiski. Ja starplaikā starp šīm divām procesuālajām stadijām ir notikušas izmaiņas tiesību aktos, pietiek ar to, ka ar pirmstiesas procesā apstrīdētajiem tiesību aktiem izveidoto sistēmu uztur spēkā jaunie pasākumi, ko dalībvalsts ir ieviesusi pēc argumentētā atzinuma izdošanas un kas ir apstrīdēti prasības pieteikumā.

Prasība ir pieņemama, ja tā attiecas uz jauniem valsts pasākumiem, ar ko ievieš dažus izņēmumus sistēmā, kas ir argumentētā atzinuma priekšmets, tādējādi novēršot daļu no iebildumā minētajiem trūkumiem. Ja netiktu atzīta prasības pieņemamība, dalībvalsts šādā gadījumā varētu radīt šķēršļus procedūrām sakarā ar pienākumu neizpildi, veicot nelielus grozījumus tiesību aktos ikreiz, kad ir izdots argumentēts atzinums, vienlaicīgi paturot spēkā attiecīgos tiesību aktus. Tas savukārt neattiektos uz jauniem iebildumiem salīdzinājumā ar argumentētajā atzinumā minētajiem iebildumiem, kas vērsti pret valsts pasākumiem, kuri ir ieviesti pēc argumentētā atzinuma, lai novērstu šajā atzinumā norādītos trūkumus.

(sal. ar 38.–41. punktu)

2.     Lai neļautu dalībvalstīm izvairīties no procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, nav pieļaujams, ka normatīvu vai administratīvu aktu pieņemšana pēc Komisijas argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa būtu transponēšanas pasākums, kas Tiesai būtu jāņem vērā, nosakot šajā datumā pastāvošo pienākumu neizpildi, tikai tāpēc, ka ir noteikts, ka šie akti stājas spēkā ar atpakaļejošu datumu.

(sal. ar 60. punktu)

3.     No Direktīvas 91/676 attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, 3. panta 1. punkta, lasot šo normu kopā ar tās I pielikumu, izriet, ka dalībvalstīm ir pienākums visus virszemes saldūdeņus, kas satur vai varētu saturēt vairāk nekā 50 mg/l nitrātu, identificēt kā ūdeņus, ko ietekmē piesārņojums vai ko varētu ietekmēt piesārņojums, ja netiek veikti Direktīvas 5. pantā paredzētie pasākumi. Tām saskaņā ar tās pašas direktīvas 3. panta 2. punktu ir arī pienākums noteikt jutīgās zonas, pamatojoties uz ūdeņiem, kas identificēti saskaņā ar Direktīvas 3. panta 1. punktu, ja vien tās izvēlas visā savas valsts teritorijā izveidot un ieviest rīcības programmas, uz kurām ir norāde Direktīvas 5. pantā.

No tā izriet, ka pilnvaras tikai identificēt piesārņotos ūdeņus vai ūdeņus, ko varētu ietekmēt piesārņojums, un noteikt jutīgās zonas nav pietiekamas, lai transponētu un ieviestu attiecīgo direktīvu. Kā izriet no iepriekš minētās 3. panta 1. un 2. punkta redakcijas, pirmkārt, visu to ūdeņu identificēšana, ko ietekmē piesārņojums vai ko varētu ietekmēt piesārņojums, ja netiek veikti Direktīvas 5. pantā paredzētie pasākumi, un, otrkārt, sekojoša jutīgo zonu noteikšana, pamatojoties uz tādējādi identificētiem ūdeņiem, rada atsevišķus pienākumus, kas ir jāpilda konkrēti un atsevišķi.

(sal. ar 64., 65. un 73. punktu)

4.     Direktīvas 91/676 attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, 3. panta 4. punkts attiecas tikai uz situāciju, kurā dalībvalsts vēlreiz pārbauda un, ja vajadzīgs, pārskata vai papildina jau esošo noteikto jutīgo zonu sarakstu, lai ņemtu vērā pārmaiņas un faktorus, kas nebija paredzami iepriekšējās noteikšanas laikā. Turpretī tas neattiecas uz sākotnējo procedūru, kas noteikta minētās direktīvas 3. panta 1. un 2. punktā un ko veido ūdeņu, kurus ietekmē piesārņojums vai kurus varētu ietekmēt piesārņojums, identificēšana un tam sekojoša jutīgo zonu noteikšana, pamatojoties uz tādējādi identificētajiem ūdeņiem.

(sal. ar 80. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2005. gada 22. septembrī (*)

Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 91/676/EEK – Daļēja transponēšana – Ūdeņu aizsardzība pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti – Piesārņoto ūdeņu vai ūdeņu, ko varētu ietekmēt piesārņojums, neidentificēšana – Jutīgo zonu nepareiza vai nepietiekoša noteikšana – Labas lauksaimniecības prakses kodekss – Trūkumi – Rīcības programma – Trūkumi un daļēja piemērošana

Lieta C‑221/03

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam,

ko 2003. gada 22. maijā cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv G. Valero Hordana [G. Valero Jordana], pārstāvis, kam palīdz M. van der Vaude [M. van der Woude] un T. Čelingsvērts [T. Chellingsworth], avocats, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Beļģijas Karalisti, ko sākotnēji pārstāvēja A. Snūksa [A. Snoecx], pēc tam E. Dominkovica [E. Dominkovits], pārstāves,

atbildētāja.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas], tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], S. fon Bārs [S. von Bahr], J. Malenovskis [J. Malenovský] un A. O'Kīfs [A. Ó Caoimh] (referents),

ģenerāladvokāts L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 12. janvārī,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 3. martā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar savu prasību Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, neveicot pasākumus, kas vajadzīgi, lai pilnībā un pareizi ieviestu Padomes 1991. gada 12. decembra direktīvas 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (OV L 375, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva”), 3. panta 1. un 2. punktu, 4., 5. un 10. pantu attiecībā uz Flandrijas reģionu un šīs direktīvas 3. panta 1. un 2. punktu un 5. pantu attiecībā uz Valonijas reģionu, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar šo direktīvu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

2       Saskaņā ar Direktīvas 1. pantu tās mērķis ir samazināt ūdens piesārņojumu, ko rada vai izraisa lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, un novērst turpmāku šādu piesārņojumu.

3       Saskaņā ar Direktīvas 2. panta j) punktu:

“Šajā direktīvā:

[..]

j)      “piesārņojums”: lauksaimnieciskas izcelsmes slāpekļa savienojumu tieša vai netieša izplūde ūdens vidē, kuras dēļ tiek apdraudēta cilvēku veselība, tiek kaitēts dzīvajiem resursiem un ūdens ekosistēmām, ainavai vai citiem likumīgiem ūdens izmantošanas veidiem”.

4       Direktīvas 3. panta 1., 2., 4. un 5. punkts paredz:

“1. Ūdeņus, ko ietekmē piesārņojums, un ūdeņus, ko varētu ietekmēt piesārņojums, ja netiek paredzēta darbība saskaņā ar 5. pantu, dalībvalstis identificē saskaņā ar I pielikumā izklāstītajiem kritērijiem.

2. Divu gadu laikā pēc šīs direktīvas paziņošanas dalībvalstis par īpaši jutīgām zonām nosaka visas pašu teritorijā zināmās zemes platības, kur nonāk saskaņā ar 1. punktu identificēti ūdeņi, kas sekmē piesārņojumu. Sešu mēnešu laikā tās paziņo Komisijai par šo sākotnēji pieņemto sarakstu.

[..]

4. Dalībvalstis attiecīgi pārskata, vajadzības gadījumā groza vai papildina pieņemto jutīgo zonu sarakstu vismaz reizi četros gados, lai ņemtu vērā pārmaiņas un faktorus, kas nebija paredzēti laikā, kad tika pieņemts sākotnējais saraksta variants. Par katru saraksta grozījumu vai papildinājumu tās informē Komisiju sešu mēnešu laikā.

5. Dalībvalstis ir brīvas no pienākuma noteikt īpaši jutīgas zonas, ja saskaņā ar šo direktīvu tās izveido un visā valsts teritorijā piemēro rīcības programmas, kas minētas 5. pantā.”

5       Saskaņā ar Direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu, lai nodrošinātu vispārēju līmeni visu ūdeņu aizsardzībā pret piesārņojumu, divu gadu laikā pēc šīs direktīvas paziņošanas dalībvalstis izveido labas lauksaimniecības prakses kodeksu vai kodeksus, ko lauksaimnieki īsteno brīvprātīgi un kam jāietver noteikumi, kas aptver vismaz šīs direktīvas II pielikuma A sadaļā minētos punktus.

6       Saskaņā ar Direktīvas 5. pantu:

“1. Divu gadu laikā pēc 3. panta 2. punktā minētās jutīgo zonu saraksta sākotnējās pieņemšanas vai viena gada laikā pēc katras 3. panta 4. punktā minētās saraksta papildināšanas 1. pantā noteikto mērķu īstenošanai dalībvalstis izveido rīcības programmas attiecībā uz noteiktajām īpaši jutīgajām zonām.

[..]

3. Rīcības programmās ņem vērā:

a)      pieejamos zinātniskos un tehniskos datus, galvenokārt par attiecīgo lauksaimnieciskas izcelsmes un citas izcelsmes slāpekļa piesārņojumu;

b)      vides apstākļus attiecīgās dalībvalsts attiecīgajos reģionos.

4. Rīcības programmas īsteno četru gadu laikā pēc to izveidošanas, un tās veido šādi obligāti pasākumi:

a)      III pielikumā uzskaitītie pasākumi;

b)      pasākumi, ko dalībvalstis ir noteikušas labas lauksaimniecības prakses kodeksā(-os), kas izveidots(-i) saskaņā ar 4. pantu, izņemot tos, kurus aizstāj III pielikumā uzskaitītie pasākumi.

5.      Bez tam saskaņā ar rīcības programmām dalībvalstis veic tādus papildu pasākumus vai pastiprinātas darbības, kādas uzskata par vajadzīgām, ja sākumā vai atbilstīgi pieredzei, kas gūta rīcības programmu īstenošanā, izrādās, ka 4. punktā minētie pasākumi nebūs pietiekami 1. pantā noteikto mērķu sasniegšanai. Izvēloties šos pasākumus vai darbības, dalībvalstis ņem vērā to efektivitāti un izmaksas attiecībā pret citiem iespējamiem aizsargpasākumiem.

[..]”

7       Direktīvas 10. panta redakcija ir šāda:

“1. Dalībvalstis par četru gadu laikposmu pēc šīs direktīvas paziņošanas un par katru nākamo četru gadu laikposmu iesniedz Komisijai ziņojumu, kurā ir V pielikumā izklāstītā informācija.

2. Ziņojumu saskaņā ar šo pantu iesniedz Komisijai sešu mēnešu laikā pēc tā laikposma beigām, uz kuru ziņojums attiecas.”

8       Direktīvas I pielikums par tās 3. panta 1. punktā noteikto ūdeņu noteikšanas kritērijiem A daļā nosaka:

“Ūdeņus, kas minēti 3. panta 1. punktā, identificē, izmantojot, inter alia, šādus kritērijus:

1) vai virszemes saldūdeņi, jo īpaši tie, ko izmanto vai paredzēts izmantot dzeramā ūdens ieguvei, satur vai varētu saturēt, ja netiek noteikti pasākumi saskaņā ar 5. pantu, nitrātus koncentrācijā, kas pārsniedz koncentrāciju, kas noteikta Direktīvā 75/440/EEK;

2) vai gruntsūdeņu nitrātu saturs ir vai varētu būt vairāk par 50 mg/l, ja netiek noteikti pasākumi saskaņā ar 5. pantu;

3) vai ir konstatēts, ka dabīgie saldūdens ezeri, citas saldūdens krātuves, estuāra ūdeņi, piekrastes ūdeņi un jūras ūdeņi ir eitrofiski vai var kļūt eitrofiski tuvākā nākotnē, ja netiek noteikti pasākumi saskaņā ar 5. pantu.”

9       Direktīvas II pielikuma ar nosaukumu “Labas lauksaimniecības prakses kodekss(‑i)” A sadaļā noteikts:

“Labas lauksaimniecības prakses kodeksā vai kodeksos, kas paredzēti tam, lai samazinātu piesārņojumu ar nitrātiem un lai ņemtu vērā apstākļus dažādos Kopienas reģionos, būtu jābūt noteikumiem, kas aptver elementus še turpmāk, ciktāl tie ir nozīmīgi:

1) laikposmi, kad mēslojuma iestrādāšana zemē ir nepiemērota;

2) nosacījumi mēslojuma iestrādāšanai zemē stāvās nogāzēs;

3) nosacījumi mēslojuma iestrādāšanai ar ūdeni piesātinātā, applūdušā, sasalušā vai ar sniegu klātā zemē;

4) nosacījumi mēslojuma iestrādāšanai zemē tuvu ūdenstecēm;

[..].”

10     Direktīvas III pielikums ar nosaukumu “Pasākumi, kas jāiekļauj 5. panta 4. punkta a) apakšpunktā minētajās rīcības programmās”, ir izteikts šādi:

“1. Pasākumos iekļauj noteikumus attiecībā uz:

1) laikposmiem, kad dažu veidu mēslojuma iestrādāšana zemē ir aizliegta;

2) kūtsmēslu glabātuvju ietilpību; šai ietilpībai ir jāpārsniedz ietilpība, kas vajadzīga glabāšanai visilgāko laiku no periodiem, kad ir aizliegta mēslojuma iestrādāšana zemē īpaši jutīgajā zonā, ja vien kompetentajai iestādei nevar pierādīt, ka kūtsmēslu daudzums, kas pārsniedz faktisko glabātuves ietilpību, tiks aizvākts tā, lai netiek kaitēts videi;

3) ierobežojumu mēslojuma iestrādāšanai zemē saskaņā ar labu lauksaimniecības praksi un, ņemot vērā attiecīgās īpaši jutīgās zonas pazīmes, jo īpaši:

a) augsnes apstākļus, augsnes tipu un slīpumu;

b) klimatiskos apstākļus, nokrišņu daudzumu un apūdeņošanu;

c) zemes izmantojumu un lauksaimniecības praksi, jo īpaši augsekas sistēmas;

un, kas pamatojas uz līdzsvaru starp:

i) kultūru paredzamo vajadzību pēc slāpekļa

un

ii) slāpekli, ko kultūrām piegādā augsne un mēslošanas līdzekļi atbilstīgi:

–       slāpekļa daudzumam augsnē brīdī, kad kultūras sāk to izmantot lielos daudzumos (daudzumi, kas palikuši pāri ziemas beigās),

–       slāpekļa apgādei, pateicoties augsnē esošo organiskā slāpekļa rezervju tīrajai mineralizācijai,

–       apgādei ar slāpekļa savienojumiem no kūtsmēsliem,

–       apgādei ar slāpekļa savienojumiem no ķīmiskajiem un citiem mēslošanas līdzekļiem.

2. Šie pasākumi nodrošina, ka zemē iestrādāto kūtsmēslu daudzums gadā attiecībā uz katru lauku saimniecības vai ganāmpulka vienību, ieskaitot pašus dzīvniekus, nepārsniedz noteikto daudzumu uz hektāru.

Noteiktais daudzums uz hektāru ir mēslošanas līdzekļu daudzums, kas satur 170 kg N. Tomēr:

a) pirmo četru gadu rīcības programmā dalībvalstis var atļaut mēslošanas līdzekļu daudzumu, kas satur līdz 210 kg N;

b) pirmo četru gadu rīcības programmas laikā un pēc tās dalībvalstis var noteikt daudzumus, kas atšķiras no iepriekš minētajiem. Šie daudzumi jānosaka tā, lai neskartu 1. pantā noteikto mērķu sasniegšanu, un tie jāpamato ar tādiem objektīviem kritērijiem kā, piemēram:

– ilgi veģetācijas periodi,

– kultūras ar lielu slāpekļa patēriņu,

– liels tīro nokrišņu daudzums īpaši jutīgajā zonā,

– augsnes ar īpaši lielu denitrifikācijas spēju.

Ja kāda dalībvalsts atļauj atšķirīgu daudzumu saskaņā ar b) apakšpunktu, tā par to informē Komisiju, kas izskata tās pamatojumu saskaņā ar 9. pantā noteikto procedūru.

[..]”

11     Direktīvas V pielikums ar nosaukumu “Informācija, kam jābūt ziņojumos saskaņā ar 10. pantu”, tos uzskaita šādi:

“1.      Paziņojums par profilaktisko darbību, kas veikta saskaņā ar 4. pantu.

2.      Karte, kas attēlo:

a)      ūdeņus, kas identificēti saskaņā ar 3. panta 1. punktu un I pielikumu, katrā atsevišķā gadījumā norādot, kādi no I pielikumā minētajiem kritērijiem izmantoti identifikācijai;

b)      noteikto īpaši jutīgo zonu atrašanās vietu, nošķirot esošās zonas un zonas, kas noteiktas pēc iepriekšējā ziņojuma.

3.      Saskaņā ar 6. pantu veiktā monitoringa iznākumu kopsavilkums ar to apsvērumu izklāstu, sakarā ar ko ir identificēta katra īpaši jutīgā zona un grozīts vai papildināts īpaši jutīgo zonu saraksts.

4.      Saskaņā ar 5. pantu sagatavoto rīcības programmu kopsavilkums un jo īpaši:

a)      pasākumi, kas prasīti 5. panta 4. punkta a) un b) apakšpunktos;

b)      informācija, kas prasīta III pielikuma 4. punktā;

c)      papildu pasākumi vai pastiprinātas darbības, kas veiktas saskaņā ar 5. panta 5. punktu;

d)      saskaņā ar 5. panta 6. punktu īstenoto monitoringa programmu rezultātu kopsavilkums;

e)      dalībvalstu apsvērumi par aptuvenajiem termiņiem, kādos var sagaidīt, ka saskaņā ar 3. panta 1. punktu identificētie ūdeņi varētu reaģēt uz rīcības programmā paredzētajiem pasākumiem, kā arī norāde uz šo apsvērumu varbūtības līmeni.”

12     Saskaņā ar Direktīvas 12. panta 1. punktu dalībvalstīs jāstājas spēkā normatīviem un administratīviem aktiem, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības divu gadu laikā pēc tās paziņošanas, un par to dalībvalstīm tūlīt jāinformē Komisija.

13     No šī 12. panta 1. punkta zemsvītras piezīmes izriet, ka Direktīva ir paziņota dalībvalstīm 1991. gada 19. decembrī.

 Valsts tiesiskais regulējums

14     Direktīvas ieviešana skar dažādu Beļģijas Karalistes reģionu, kā arī – attiecībā uz piekrastes un jūras ūdeņiem – Beļģijas federālo iestāžu pilnvaras.

 Attiecībā uz Flandrijas reģionu

15     Flandrijas tiesiskā regulējuma pamattekstu par Direktīvas ieviešanu veido 1991. gada 23. janvāra dekrēts par vides aizsardzību pret mēslojuma radītu piesārņojumu (1991. gada 28. februāra Moniteur belge) redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1999. gada 11. maija dekrētu, kas groza 1991. gada 23. janvāra dekrētu par vides aizsardzību pret mēslojuma radītu piesārņojumu un 1985. gada 28. jūnija dekrētu par vides atļaujām (1999. gada 20. augusta Moniteur belge, 30995. lpp.; turpmāk tekstā – “Dekrēts par mēslojumu”).

16     Dekrēta par mēslojumu 15.–15c. pants nosaka kritērijus, pamatojoties uz kuriem Flandrijas reģions nosaka jutīgās teritorijas saskaņā ar Flandrijas tiesību aktiem, izšķirot četras kategorijas, proti:

–       “ūdens” jutīgās zonas (Dekrēta par mēslojumu 15. panta 2.–7. punkts);

–       ekoloģiskas nozīmes lauksaimniecības zonas (Dekrēta par mēslojumu 15.a pants);

–       “dabas” jutīgās zonas (Dekrēta par mēslojumu 15.b pants) un

–       zonas, kas “bagātas ar fosfātu” (Dekrēta par mēslojumu 15.c panta 2. punkts).

17     No Beļģijas valdības atbildes uz repliku izriet, ka tikai “ūdens” jutīgās zonas tika noteiktas, piemērojot Direktīvu, kas atklātā tiesas sēdē netika apstrīdēts.

18     Dekrēta par mēslojumu 15. panta 2.–4. punkts paredz, ka Flandrijas valdība nosaka “ūdens” jutīgās zonas un šajā sakarā pamatojas uz vairākiem no Direktīvas I pielikuma aizgūtiem kritērijiem.

19     Minētā dekrēta 15. panta 6. punkts, vispirms precizējot, ka “saskaņā ar [šī panta] 2.–5. punktu ir noteiktas šādas “ūdens” jutīgās zonas”, uzskaita trīs jutīgo zonu kategorijas, tas ir:

–       ūdens ieguves zonas un I, II un III tipa apakšzemes ūdeņu aizsardzības zonas, kas noteiktas, piemērojot 1984. gada 24. janvāra dekrētu, kas ietver pasākumus virszemes ūdeņu apsaimniekošanas jomā;

–       virszemes ūdeņu apakšhidrogrāfiskos baseinus, kas paredzēti dzeramā ūdens ieguvei un kas noteikti, piemērojot 1971. gada 26. marta likumu par virszemes ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, un

–       zonas, kas ietver pret nitrātiem jutīgas augsnes, kurām ir vajadzīgas stingrākas normas, ko ir izdevusi Flandrijas valdība un kas ir ierīkotas, piemērojot 1984. gada 24. janvāra dekrētu.

20     Konkrētu “ūdens” jutīgo zonu noteikšana ir paredzēta 2., 6., 9. un 10. pantā Flandrijas valdības 2000. gada 31. marta lēmumā, ar kuru nosaka ar zonām saistītos ierobežojumus, tādus, kādi tie noteikti 1991. gada 23. janvāra dekrēta par vides aizsardzību pret mēslojuma radītu piesārņojumu (2000. gada 26. aprīļa Moniteur belge, 13199. lpp.) 13.a, 15., 15.a, 15.c, 15.d un 17. pantā, tāpat kā tiesību aktos, uz ko tas atsaucas. Saskaņā ar minētā dekrēta 20. pantu tas “stājas spēkā 2000. gada 1. janvārī”.

21     Papildu “ūdens” jutīgās zonas ir noteiktas Flandrijas valdības 2002. gada 14. jūnija lēmumā, ar kuru paredz pārbaudīt, pārskatīt un papildināt jutīgas ūdens zonas – tās zonas, kas minētas 1991. gada 23. janvāra dekrēta par vides aizsardzību pret mēslojuma radītu piesārņojumu (2002. gada 17. jūlija Moniteur belge, 32340. lpp.) 15. panta 3., 4. un 5. punktā.

22     Noteikumi par mēslojuma iestrādāšanas nosacījumiem ir ietverti Dekrēta par mēslojumu 17. pantā. It īpaši šī dekrēta 17. panta 1., 2. un 7. punkts nosaka laikposmus, kuros noteiktu veidu mēslojuma iestrādāšana aramzemē ir aizliegta. Dekrēta par mēslojumu 17. panta pilns teksts tika ieviests ar 1999. gada 11. maija dekrēta 23. pantu.

23     Flandrijas tiesību normas attiecībā uz lopkopības mēslojuma uzglabāšanai paredzēto tvertņu ietilpību ir iestrādātas 1995. gada 1. jūnija dekrēta, ar kuru paredz vispārējos un nozaru vides higiēnas noteikumus, sauktus par “Vlarem II” (1995. gada 31. jūlija Moniteur belge, turpmāk tekstā – “Vlarem II”), 5.9.2.3. panta 1. punktā. Vlarem II ir vairākkārt grozīti, it īpaši ar 2003. gada 19. septembra lēmumu, ar ko groza Flandrijas valdības 1991. gada 6. februāra lēmumu, ar kuru nosaka Flandrijas normas attiecībā uz vides atļaujām un ar kuru groza Flandrijas valdības 1995. gada 1. jūnija lēmumu, ar kuru paredz vispārīgos un nozaru vides higiēnas noteikumus (2003. gada 10. oktobra Moniteur belge, 49393. lpp.).

 Attiecībā uz Valonijas reģionu

24     Valonijas valdības 1994. gada 5. maija lēmuma par ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu ar lauksaimnieciskas izcelsmes nitrātiem (1994. gada 28. jūnija Moniteur belge) 3. pants noteic, ka kompetentais Valonijas reģiona ministrs tās teritorijā nosaka jutīgās zonas saskaņā ar šī paša lēmuma 4. pantā noteiktajiem kritērijiem. Šie kritēriji ir aizgūti no Direktīvas I pielikuma.

25     1994. gada 5. maija lēmuma 6. pants noteic, ka vēlākais līdz 1995. gada 19. decembrim šis ministrs izveido rīcības programmas, kuras piemēro jutīgajās zonās un kam ir saistošs spēks.

26     1994. gada 5. maija lēmuma 6. un 7. pants norāda pasākumus, kam būtu jābūt rīcības programmā.

27     Abu 1994. gada 28. jūnija ministrijas lēmumu 3. pants, kas par jutīgām zonām nosaka attiecīgi Briseles smilšu slāni [la nappe de sables bruxelliens] un Esbeijas krīta slāni [la nappe du Crétacé de Hesbaye] (1994. gada 31. decembra un 1995. gada 4. janvāra Moniteur belge), paredz, ka administrācija attiecīgajai jutīgajai zonai piemērojamo rīcības programmu sagatavo līdz 1995. gada 19. decembrim – datumam, kurā tā iegūst saistošu spēku. Tas it īpaši norāda uz pasākumiem, kas attiecas uz 1994. gada 5. maija lēmuma 6. un 7. pantā minēto rīcības programmu.

28     Valonijas valdības 2002. gada 10. oktobra lēmums par slāpekļa ilgtermiņa apsaimniekošanu lauksaimniecībā (2002. gada 29. novembra Moniteur belge, 54075. lpp.) izveidoja rīcības programmu, kas piemērojama Valonijas reģionā noteiktajām jutīgajām zonām.

 Fakti un pirmstiesas procedūras

29     Šī prasība attiecas uz divām Līguma pārkāpuma procedūrām par Direktīvas ieviešanu Beļģijas tiesībās, kas uzsāktas, tām piešķirot numurus 94/2239 un 97/4750.

30     Pārkāpuma procedūras 94/2239 ietvaros Komisija nosūtīja Beļģijas Karalistei brīdinājuma vēstuli, kas datēta ar 1995. gada 18. maiju, kā arī papildu brīdinājuma vēstuli, kas datēta ar 1997. gada 28. oktobri. Izskatot uz tām sniegtās dažādās atbildes, 1998. gada 23. novembrī Komisija Beļģijas Karalistei nosūtīja argumentētu atzinumu, aicinot Beļģiju veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai panāktu atbilstību Direktīvas prasībām, divu mēnešu laikā kopš minētā atzinuma paziņošanas. Šajā argumentētajā atzinumā Komisija secina, ka Beļģijas Karaliste nav veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai ieviestu Direktīvas 3. panta 2. punktu, kā arī 4., 5., 6. un 12. pantu. Attiecībā uz Direktīvas 3. panta 2. punktu, 5. pantu (attiecībā uz Flandrijas reģionu un galvaspilsētas Briseles reģionu) un 6. pantu Komisija atsaucas uz pārkāpuma procedūru 97/4750.

31     Pārkāpuma procedūras 97/4750 ietvaros Komisija nosūtīja Beļģijas Karalistei ar 1998. gada 28. oktobri datētu brīdinājuma vēstuli, kurā tā iztirzāja virkni iebildumu, kas līdzīgi procedūras 94/2239 ietvaros izteiktajiem. Šajā brīdinājuma vēstulē Komisija secina, ka Beļģijas Karaliste nebija veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai ieviestu Direktīvas 3., 5., 6., 10. un 12. pantu. Beļģijas iestādes atbildēja uz šo brīdinājuma vēstuli ar dažādām vēstulēm attiecībā uz Flandrijas reģionu, Valonijas reģionu un galvaspilsētas Briseles reģionu. 1999. gada 9. novembrī Komisija izdeva argumentētu atzinumu, kurā tā apgalvo, ka ir pārkāpts Direktīvas 3., 5., 6., 10. un 12. pants, aicinot Beļģijas Karalisti veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai panāktu atbilstību Direktīvai divu mēnešu laikā, skaitot no šī atzinuma paziņošanas brīža.

32     No Komisijas prasības pieteikuma izriet, ka Beļģijas valdība 1999. gada 23. decembra vēstulē ir lūgusi papildu termiņu viena mēneša garumā, lai atbildētu uz 1999. gada 9. novembra argumentēto atzinumu. Tiesas sēdē Komisija apstiprināja, ka tā nav devusi piekrišanu šādam termiņa pagarinājumam.

33     Tā kā Komisija nebija apmierināta ar Beļģijas iestāžu sniegtajām atbildēm uz argumentēto atzinumu attiecībā uz Flandrijas reģionu un Valonijas reģionu, Komisija nolēma celt šo prasību.

 Par prasības pieņemamību

34     Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 92. panta 2. punktu Tiesa jebkurā laikā pēc savas ierosmes var apsvērt, vai pastāv kāds absolūts šķērslis tiesas procesam (2001. gada 10. maija spriedums lietā C‑152/98 Komisija/Nīderlande, Recueil, I‑3463. lpp., 22. punkts).

35     Savā prasības pieteikumā Komisija norādīja, ka tā ir ņēmusi vērā tiesisko regulējumu, kas pieņemts pēc termiņiem, kas noteikti divās pārkāpuma procedūrās, uz ko attiecas šī prasība, lai ļautu Tiesai konstatēt, ka norādītās problēmas vēl aizvien turpinās. Šajā kontekstā, kā to arī tiesas sēdē ir apstiprinājusi Komisija, vairāki Komisijas prasības pieteikumā izvirzītie argumenti attiecas uz izmaiņām tiesību aktos, kas ir radušās pēc argumentētajos atzinumos noteikto termiņu beigām.

36     Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pirmstiesas procedūras mērķis ir attiecīgajai dalībvalstij dot iespēju, pirmkārt, izpildīt no Kopienu tiesībām izrietošos pienākumus un, otrkārt, lietderīgi izmantot tiesības uz aizstāvību, lai atspēkotu Komisijas formulētos iebildumus (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 23. punkts).

37     Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šīs pirmstiesas procedūras likumība ir būtiska EK līgumā noteikta garantija ne tikai, lai aizsargātu attiecīgās dalībvalsts tiesības, bet vienlīdz, lai nodrošinātu, ka iespējamās tiesas prāvas priekšmets ir skaidri definēts. Tikai pateicoties likumīgai pirmstiesas procedūrai, tiesas procesā, kas balstīts uz sacīkstes principu, Tiesai būs iespējams novērtēt, vai dalībvalsts tiešām nav izpildījusi noteiktos pienākumus, par kuriem Komisija apgalvo, ka tie ir pārkāpti (īpaši skat. 1999. gada 9. novembra spriedumu lietā C‑365/97 Komisija/Itālija, Recueil, I‑7773. lpp., 35. punkts, un 2003. gada 10. aprīļa spriedumu lietā C‑392/99 Komisija/Portugāle, Recueil, I‑3373. lpp., 133. punkts).

38     Līdz ar to prasības, kas iesniegta saskaņā ar EKL 226. pantu, priekšmetu ierobežo šajā pantā paredzētā pirmstiesas procedūra. Tādējādi prasības pieteikumā var balstīties tikai uz tiem iebildumiem, kas ir norādīti pirmstiesas procedūrā (šajā sakarā skat. 1984. gada 11. jūlija spriedumu lietā 51/83 Komisija/Itālija, Recueil, 2793. lpp., 4. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Nīderlande, 23. punkts).

39     Atbilstoši šim priekšnosacījumam tomēr nevar pieprasīt, lai argumentētajā atzinumā un prasības pieteikumā minētie valsts noteikumi katrā ziņā būtu pilnīgi identiski. Ja starplaikā starp šīm divām procesuālajām stadijām ir notikušas izmaiņas tiesību aktos, pietiek ar to, ka ar pirmstiesas procesā apstrīdētajiem tiesību aktiem izveidoto sistēmu uztur jaunie pasākumi, ko dalībvalsts ir ieviesusi pēc argumentētā atzinuma izdošanas un kas ir apstrīdēti prasības pieteikumā (skat. 1965. gada 1. decembra spriedumu lietā 45/64 Komisija/Itālija, Recueil, 1057. lpp.; 1990. gada 5. jūlija spriedumu lietā C‑42/89 Komisija/Beļģija, Recueil, I‑2821. lpp.; 1992. gada 17. novembra spriedumu lietā C‑105/91 Komisija/Grieķija, Recueil, I‑5871. lpp., 13. punkts; 1996. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑11/95 Komisija/Beļģija, Recueil, I‑4115. lpp., 74. punkts).

40     Tiesa ir arī nospriedusi, ka prasība ir pieņemama, ja tā attiecas uz jauniem valsts pasākumiem, ar ko ievieš dažus izņēmumus sistēmā, kas ir argumentētā atzinuma priekšmets, tādējādi novēršot daļu no iebildumā minētajiem trūkumiem. Ja netiktu atzīta prasības pieņemamība, dalībvalsts šādā gadījumā varētu radīt šķēršļus procedūrām sakarā ar pienākumu neizpildi, veicot nelielus grozījumus tiesību aktos ikreiz, kad ir izdots argumentēts atzinums, vienlaicīgi paturot spēkā attiecīgos tiesību aktus (skat. 2005. gada 1. februāra spriedumu lietā C‑203/03 Komisija/Austrija, Krājums, I‑935. lpp., 30. punkts).

41     Tas savukārt neattiektos uz jauniem iebildumiem salīdzinājumā ar argumentētajā atzinumā minētajiem iebildumiem, kas vērsti pret valsts pasākumiem, kas ir ieviesti pēc argumentētā atzinuma, lai novērstu šajā atzinumā norādītos trūkumus.

42     Šādos apstākļos, ņemot vērā iepriekš minēto tiesas judikatūru, ir jāizskata ikviena prasības pieteikumā minētā iebilduma pieņemamība, izvērtējot, kādā mērā Tiesa katru no tiem varētu ņemt vērā.

Par lietas būtību

43     Savas prasības pamatojumam Komisija būtībā izvirza četrus iebildumus par Direktīvas 3. panta 1. un 2. punkta, 4., 5. un 10. panta pārkāpumiem. Precīzāk, šie iebildumi ir šādi:

–       ūdeņu, kurus ietekmē vai kurus varētu ietekmēt piesārņojums, neidentificēšana (Direktīvas 3. panta 1. punkts, aplūkojot to kopā ar tās I pielikumu) un jutīgo zonu nepareiza un nepilnīga noteikšana (Direktīvas 3. panta 2. punkts, aplūkojot to kopā ar tās I pielikumu);

–       trūkumi Flandrijas labas lauksaimniecības prakses kodeksā (Direktīvas 4. pants, aplūkojot to kopā ar tās II pielikumu);

–       trūkumi Flandrijas reģiona un Valonijas reģiona rīcības programmās (Direktīvas 5. pants, aplūkojot to kopā ar tās III pielikumu) un

–       trūkumi ziņojumā, ko Flandrijas reģions ir iesniedzis Komisijai (Direktīvas 10. pants, aplūkojot to kopā ar tās V pielikumu).

 Par iebildumu par Direktīvas 3. panta, aplūkojot to kopā ar tās I pielikumu, pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

–       Attiecībā uz Flandrijas reģionu

44     Komisija pārmet Beļģijas Karalistei, ka saskaņā ar Direktīvas 3. panta 1. punktu nav identificēti ūdeņi, ko ietekmē vai varētu ietekmēt piesārņojums, ja netiek ieviesti Direktīvas 5. pantā paredzētie pasākumi.

45     Kā uzskata Komisija, šo ūdeņu identificēšanai un jutīgo zonu noteikšanai Direktīvas 3. panta 1. un 2. punkta izpratnē ir jāatbilst šajā pantā paredzētajai procedūrai. Šai procedūrai bija divi obligātie posmi: pirmkārt, dalībvalstis identificē ūdeņus, ko ietekmē vai ko varētu ietekmēt piesārņojums, un, otrkārt, nosaka jutīgās zonas, pamatojoties uz tādējādi identificētiem ūdeņiem. Uzreiz nosakot jutīgās zonas, Flandrijas reģions nav īstenojis pirmo Direktīvas 3. panta 1. punktā aprakstīto posmu.

46     Turklāt Komisija norāda, ka Dekrēta par mēslojumu 15. panta 4. punkts Flandrijas iestādēm piešķir tikai pilnvaras identificēt ūdeņus, ko ietekmē vai varētu ietekmēt piesārņojums, un noteikt jutīgās zonas. Šādas pilnvaras nav pietiekamas, lai transponētu un ieviestu Direktīvu. Jutīgās zonas Flandrijas reģionā faktiski netika noteiktas līdz 2000. gada 31. marta lēmuma pieņemšanai.

47     Otrkārt, kā uzskata Komisija, lai gan Flandrijas reģions savā 2000. gada 31. marta lēmumā noteica vairākas jutīgās zonas, šī noteikšana neatbilst Direktīvas 3. panta 2. punktam. Faktiski, pirmkārt, netika ievērota šajā pantā noteiktā procedūra. Otrkārt, netika pilnībā ņemti vērā šajā pašā pantā paredzētie kritēriji, kā rezultātā Flandrijas reģionā jutīgās zonas ir noteiktas nepietiekamā apmērā.

48     Turklāt Komisija norāda, ka tai netika nosūtīts nekāds paziņojums par 2002. gada 14. jūnija lēmumu, ar ko noteica papildu jutīgās zonas.

49     Visbeidzot, jutīgo zonu noteikšana šādā veidā neatbilst Direktīvas 3. panta, aplūkojot to kopā ar tās I pielikumu, procedūrai vai kritērijiem. Patiesībā šķiet, ka ūdeņi, kas šī lēmuma nolūkā tika identificēti kā tādi, kurus ietekmē vai varētu ietekmēt piesārņojums, netika noteikti saskaņā ar Direktīvas 3. panta 1. punktu, kā rezultātā jutīgo zonu noteikšana šajā lēmumā bija balstīta uz nepareizu vai nepilnīgu attiecīgo ūdeņu identificēšanu.

50     Beļģijas valdība neapstrīd, ka Flandrijas reģions neidentificēja ūdeņus, ko ietekmē vai varētu ietekmēt piesārņojums, termiņā, ko noteica 1999. gada 9. novembra argumentētais atzinums. Tomēr tā norāda, ka pēc 2002. gada 14. jūnija lēmuma pieņemšanas ūdeņi, ko ietekmē vai varētu ietekmēt piesārņojums, Flandrijas reģionā tika identificēti. Tā atzīst, ka Flandrijas reģions šajā lēmumā noteica jutīgās zonas, iepriekš skaidri neidentificējot ūdeņus, ko ietekmē vai varētu ietekmēt piesārņojums, tomēr tā uzskata, ka šāda pieeja ir attaisnojama, jo Direktīvas 3. pantā noteiktie divi posmi veido vienu veselu.

51     Tāpat tā neapstrīd, ka līdz 2002. gada 14. jūnija lēmuma pieņemšanai tikai zonas, kas faktiski vai potenciāli bija paredzētas ūdens ieguvei, tika noteiktas kā jutīgas “ūdens” zonas. Tomēr tā uzskata, ka, ņemot vērā, ka uz “ekoloģiskas nozīmes lauksaimniecības” zonām, jutīgām “dabas” zonām un “ar fosfātu bagātām zonām” attiecas virkne striktu pasākumu, Direktīvas 1. pantā noteiktais mērķis ir sasniegts.

–       Attiecībā uz Valonijas reģionu

52     Komisija uzsver, ka piesārņoto ūdeņu vai ūdeņu, ko varētu ietekmēt piesārņojums, identificēšana un jutīgo zonu noteikšana attiecās tikai uz daļu no Valonijas reģiona, un tās tika veiktas ar nokavēšanos.

53     Šajā sakarā Komisija atsaucas uz 1996. gada 20. septembra ziņojumu, kas tai nosūtīts, piemērojot Direktīvas 10. pantu, no kura izriet, ka ziņojuma sastādīšanas laikā Peidervas [Le pays de Herve], Komēnas–Varntonas [Comines‑Warneton] un Kondrozas [Condroz] pašvaldībās vēl notika izpēte. Kā uzskata Komisija, šīs trīs teritorijas bija jānosaka kā jutīgas zonas ne vēlāk kā līdz 1993. gada 20. decembrim. 2002. gada 19. martā Komēna–Varntona un Sidnamīra [Sud namurois] (daļa no Kondrozas [Condoz]) tika noteiktas kā jutīgas zonas. Tomēr Sidnamūras rietumu daļa, tas ir, reģions starp Sambru [Sambre] un Māsu [Meuse], tikai daļēji tika noteikta kā jutīga zona, lai gan no sabiedrības Environmental Resources Management ar 2000. gada februāri datētā ziņojuma ar nosaukumu “Verification of vulnerable zones identified under nitrate directive and sensitive areas identified under the urban waste water treatment directive” (turpmāk tekstā – “ERM ziņojums”), ko uzrādīja Komisija, ir skaidrs, ka nitrātu līmenis tur bija tikpat augsts kā austrumu daļā. Turklāt Peiderva līdz prasības pieteikuma iesniegšanas datumam vēl nebija noteikta kā jutīga zona.

54     Visbeidzot, Komisija piebilst, ka pārāk neliela krītainās Esbeijas daļa ir noteikta kā jutīga zona, lai gan saskaņā ar ERM ziņojumu arī tās rietumu daļa būtu jānosaka kā jutīgā zona.

55     Komisija vienlīdz apgalvo, ka Valonijas iestādes, pārkāpjot Direktīvas 3. pantu, identificējot ūdeņus, kurus ietekmē vai varētu ietekmēt piesārņojums, un nosakot jutīgās zonas, nav ņēmušas vērā piekrastes un jūras ūdeņu eitrofikāciju. Komisija uzsver, ka komisijās, kam uzticēta 1972. gada Oslo Konvencijas par atkritumu izgāšanu jūrā [1972 Oslo Convention on dumping waste at sea] un 1974. gada Parīzes Konvencijas par jūras piesārņošanu no sauszemes avotiem [1974 Paris Convention on land-based sources of marine pollution] ieviešana, Beļģijas valdība pati ir atzinusi eitrofikācijas problēmas Beļģijas piekrastē un Šeldas estuārā. Ņemot vērā, ka Beļģijas piekrastes un jūras ūdeņi kļuva eitrofiski organisko barības vielu dēļ, kas tajos izgāztas lielos daudzumos no lauksaimnieciskās darbības ūdeņiem, kas piesārņoti ar nitrātiem, kompetentajām reģionālajām iestādēm kā jutīgas zonas bija jānosaka Valonijas reģiona teritorijas daļas, kas apgādā Ziemeļjūru un veicina tajā šādu piesārņojumu.

56     Lai arī apstrīdot, ka jutīgo zonu noteikšana Valonijas pazemes ūdeņiem tika veikta novēloti, un iebilstot, ka jutīgo zonu saraksts faktiski tika pārskatīts un papildināts saskaņā ar Direktīvas 3. panta 4. punktu, Beļģijas valdība norāda, ka tā šajā sakarā ņem vērā Komisijas argumentus un lūdz ievērot centienus, kas īstenoti kopš 1999. gada.

57     Attiecībā uz piekrastes un jūras ūdeņiem Beļģijas valdība nenoliedz, ka tie ir kļuvuši eitrofiski, tomēr tā uzskata, ka zonas Valonijas reģionā, kas tos apgādā un tajos veicina piesārņojumu, nav jānosaka kā jutīgas zonas, jo ūdensteču eitrofikāciju un nitrātu līmeni tajos ievērojami ietekmē mājsaimniecība un rūpniecība. Šajā sakarā tā norāda arī uz nelielo ietekmi, kāda Valonijas lauksaimniecībai ir uz Ziemeļjūras eitrofikāciju, un uz šī reģiona ieviestajiem “pasākumiem, kas vajadzīgi šī nelielā pienesuma apturēšanai”.

 Tiesas vērtējums

–       Attiecībā uz Flandrijas reģionu

58     Vispirms ir jākonstatē, ka 2002. gada 14. jūnija lēmums, uz ko attiecas liela Komisijas pirmā iebilduma daļa, tika pieņemts pēc argumentētajos atzinumos noteiktā termiņa. Tātad, tā kā daļā no pirmā iebilduma Komisija kritizē Beļģijas Karalisti par pārkāpumiem papildus 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktajiem, šī iebilduma daļa šī sprieduma 34.–42. punktā norādīto iemeslu dēļ ir jānoraida kā nepieņemama.

59     Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka, lai arī, kā to norādīja Komisija, Flandrijas valdība konkrēti noteica jutīgās zonas pirms 2002. gada 14. jūnija lēmuma pieņemšanas, šī konkrētā noteikšana nenorisinājās līdz 2000. gada 31. marta lēmuma pieņemšanai, t.i., pēc 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa.

60     Šajā sakarā, lai arī ir tiesa, ka 2000. gada 31. marta lēmums stājās spēkā ar atpakaļejošu datumu 2000. gada 1. janvārī, proti, pirms 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām, fakts tomēr ir tāds, ka, beidzoties šim laikposmam, minētais lēmums nebija pieņemts. Tomēr, lai neatļautu dalībvalstīm izvairīties no procedūras sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, nav pieļaujams, ka normatīvu vai administratīvu aktu pieņemšana pēc Komisijas argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa būtu transponēšanas pasākums, kas Tiesai būtu jāņem vērā, nosakot šajā datumā pastāvošo pienākumu neizpildi, tikai tāpēc, ka ir noteikts, ka šie akti stājas spēkā ar atpakaļejošu datumu. Tādējādi 2000. gada 31. marta lēmuma noteikumi nav ņemami vērā šīs prasības sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros.

61     Tāpat no tā izriet, ka tādā apmērā, kādā Komisija savas prasības ietvaros īpaši kritizēja 2000. gada 31. marta lēmumu, Tiesa šī sprieduma 34.–42. punktā izklāstīto iemeslu dēļ nevar tos ņemt vērā.

62     Šādos apstākļos prasība ir izvērtējama tikai tādā apmērā, kādā tā attiecas uz situāciju, kāda pastāvēja, beidzoties 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam.

63     No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka, beidzoties šim termiņam, jutīgo zonu noteikšanu Direktīvas izpratnē regulēja Dekrēta par mēslojumu 15. panta 2.–6. punkts. It īpaši saskaņā ar šī panta 2.–4. punktu Flandrijas valdībai ir pilnvaras noteikt jutīgās ūdens zonas, pamatojoties uz vairākiem kritērijiem, kas pārņemti no Direktīvas I pielikuma. Turklāt šī dekrēta 15. panta 6. punkts noteic trīs kategoriju jutīgās zonas, kas ir norādītas šī sprieduma 19. punktā. Kā norāda Komisija, visiem šiem trīs zonu veidiem kopīga īpašība ir tā, ka tie atrodas teritorijās, kas tiek vai varētu tikt izmantotas dzeramā ūdens ieguvei.

64     Šajā sakarā ir jāatgādina – kā Tiesa jau ir spriedusi – ka no Direktīvas 3. panta 1. un 2. punkta, aplūkojot šīs normas kopā ar tās I pielikumu, izriet, ka dalībvalstīm citu pienākumu starpā ir jāievēro šādi [pienākumi]:

–       kā ūdeņus, ko ietekmē piesārņojums vai ko varētu ietekmēt piesārņojums, ja netiek veikti pasākumi, kas paredzēti Direktīvas 5. pantā, identificēt ne tikai ūdeņus, kas paredzēti cilvēku patēriņam, bet visus virszemes saldūdeņus un pazemes ūdeņus, kas satur vai varētu saturēt vairāk nekā 50 mg/l nitrātu, un

–       kā jutīgas zonas tajās teritorijās, kas apgādā ūdeņus, noteikt visus zināmos zemes apgabalus, kas identificēti kā tādi, ko ietekmē vai ko varētu ietekmēt piesārņojums saskaņā ar Direktīvas 3. panta 1. punktu, vai izvēlēties [iespēju] valsts teritorijā izveidot un ieviest rīcības programmas, uz kurām ir norāde Direktīvas 5. pantā (šajā sakarā skat. 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑322/00 Komisija/Nīderlande, Recueil, I‑11267. lpp., 34. punkts).

65     No tā izriet, ka pilnvaras tikai identificēt piesārņotos ūdeņus vai ūdeņus, ko varētu ietekmēt piesārņojums, un noteikt jutīgās zonas, kādas ir paredzētas Dekrēta par mēslojumu 15. pantā, nav pietiekamas, lai transponētu un ieviestu Direktīvu. Kā izriet no Direktīvas 3. panta 1. un 2. punkta redakcijas, pirmkārt, visu to ūdeņu identificēšana, ko ietekmē piesārņojums vai ko varētu ietekmēt piesārņojums, ja netiek veikti Direktīvas 5. pantā paredzētie pasākumi, un, otrkārt, sekojoša jutīgo zonu noteikšana, pamatojoties uz tādējādi identificētiem ūdeņiem, rada atsevišķus pienākumus, kas ir jāpilda konkrēti un atsevišķi.

66     Tomēr ir jākonstatē – Beļģijas valdība to nenoliedz – ka, beidzoties 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, Flandrijas valdība nebija identificējusi ūdeņus, kas bija vai varētu kļūt piesārņoti, ja netiktu ieviesti Direktīvas 5. pantā noteiktie pasākumi.

67     Turklāt ir jāievēro, ka šī valdība neapstrīd, ka, beidzoties 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, Flandrijas tiesību akti attiecās tikai uz teritorijām, kuras bija paredzēts vai kuras nākotnē varētu izmantot ūdens ieguvei. No tā izriet, ka teritorijas, kas ir ārpus Dekrēta par mēslojumu 15. panta 6. punktā noteiktajām kategorijām, bet kurās Direktīvas 3. panta 2. punkta izpratnē nonāk ūdeņi, kas ir vai kas varētu būt piesārņoti, ir patvaļīgi un kļūdaini nodalītas no Direktīvas piemērošanas jomas. Kā to pareizi norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 56. punktā, šāda situācija pati par sevi nav saderīga ar Direktīvu.

68     Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka attiecībā uz Flandrijas reģionu Komisijas pirmais iebildums ir pamatots tiktāl, ciktāl tas attiecas uz situāciju šajā reģionā, beidzoties 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam.

–       Attiecībā uz Valonijas reģionu

69     Vispirms ir jākonstatē, pirmkārt, ka Valonijas reģiona 2002. gada 19. martā veiktā jutīgo zonu noteikšana, sakarā ar ko Komisija izsaka pārmetumus, ka rajons starp Sambru un Māsu nav noteikts kā jutīga zona, norisinājās pēc 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa. No tā izriet, ka šī sprieduma 34.–42. punktā norādīto iemeslu dēļ Tiesa šo argumentu nevar ņemt vērā.

70     Turklāt, lai arī Komisija pārmet Valonijas reģionam, ka nepietiekami liela Esbeijas krīta teritorijas daļa ir noteikta kā jutīga zona, šī kritika nav izteikta nevienā no argumentētajiem atzinumiem.

71     Tādējādi, tā kā šajā Komisijas iebilduma daļā Beļģijas Karalistei ir norādīts uz pārkāpumu, kas nav atspoguļots argumentētajos atzinumos, šī sprieduma 34.–42. punktā izteikto iemeslu dēļ tas ir noraidāms kā nepieņemams.

72     Par situāciju Valonijas reģionā, beidzoties 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, Komisijas iebildumi attiecas, pirmkārt, uz pazemes ūdeņiem, un, otrkārt, uz Beļģijas piekrastes un jūras ūdeņiem.

73     Attiecībā uz, pirmkārt, pazemes ūdeņiem, ir jāatgādina, kā tas izriet no šī sprieduma 64. punkta, ka saskaņā ar Direktīvas 3. panta 1. punktu, aplūkojot to kopā ar tās I pielikumu, dalībvalstīm tiek prasīts identificēt kā ūdeņus, ko ietekmē piesārņojums vai ko varētu ietekmēt piesārņojums, ja netiek veikti 5. pantā paredzētie pasākumi, visus virszemes saldūdeņus, kas satur vai kas varētu saturēt vairāk nekā 50 mg/l nitrātu. Tām arī saskaņā ar Direktīvas 3. panta 2. punktu tiek prasīts noteikt jutīgās zonas, pamatojoties uz ūdeņiem, kas identificēti saskaņā ar Direktīvas 3. panta 1. punktu, ja vien tās neizvēlas savas valsts teritorijā izveidot un ieviest rīcības programmas, uz kurām ir atsauce Direktīvas 5. pantā.

74     No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka Valonijas reģionā 1994. gadā veiktā procedūra, kas sastāvēja no ūdeņu identificēšanas un tai sekojošās jutīgo zonu noteikšanas, atsevišķās teritorijās, proti, Peidervas, Kondrozas un Komēnas–Varntonas pašvaldībā, nebija pietiekama.

75     It īpaši no Valonijas valdības atbildes uz 1998. gada 28. oktobra brīdinājuma vēstuli izriet, ka atbilstoši pētījumiem, kas tika veikti pēc sākotnējā 1994. gada Valonijas pētījuma, tika konstatēts, ka šajās teritorijās bija ievērojami pārsniegts 50 mg/l slieksnis, tādējādi pierādot, ka liela daļa Valonijas reģiona teritorijas būtu jānosaka kā jutīga zona saskaņā ar Direktīvas 3. panta 2. punktu. Tādējādi Peidervā nitrātu līmenis, kas pārsniedz 50 mg/l, tika sasniegts vairākās ieguves vietās, un tikai ļoti nedaudzās teritorijās netika novēroti nekādi robežvērtības pārkāpumi. Tāpat Komēnas–Varntonas pašvaldībā nitrātu reģistrējumi svārstījās no 63 līdz 92 mg/l, un vairāki pētījumi Kondrozā uzrādīja gadījumus, kuros bija pārsniegta 50 mg/l robežvērtība. Šajā pašā atbildē Valonijas reģions norāda uz būtisku piesārņojumu rajonā starp Sambru un Māsu, kur mērījumi pārsniedza 50 mg/l.

76     Tomēr nav strīda par to, ka, beidzoties 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, šīs trīs teritorijas nebija noteiktas kā jutīgas.

77     Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka, beidzoties 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, Beļģijas Karaliste nebija izpildījusi savu pienākumu identificēt visus pazemes ūdeņus, ko ietekmē vai ko varētu ietekmēt piesārņojums Direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, un noteikt jutīgās zonas saskaņā ar tā paša panta 2. punktu.

78     Šo konstatējumu nespēj atspēkot Beļģijas valdības argumenti.

79     Tādējādi šīs valdības arguments, saskaņā ar kuru attiecīgo reģionu izpēte vēl nebija pabeigta, nevar attaisnot Direktīvas 3. pantā noteikto Beļģijas Karalistes pienākumu nepildīšanu. Šī noteikuma 1. un 2. punkts uzliek pienākumu identificēt ūdeņus, ko ietekmē vai ko varētu ietekmēt piesārņojums, ja netiek veikti Direktīvas 5. pantā paredzētie pasākumi, un kā jutīgas zonas noteikt visas teritorijas, kuras atbilst Direktīvas 3. panta 2. punktā noteiktajiem apstākļiem. Šis pienākums ietver šiem mērķiem vajadzīgo datu savākšanu.

80     Tāpat nevar tikt pieņemts Beļģijas valdības arguments, kas pamatots ar Direktīvas 3. panta 4. punktu. Šis noteikums attiecas tikai uz situāciju, kurā dalībvalsts vēlreiz pārbauda un, ja vajadzīgs, pārskata vai papildina esošo noteikto jutīgo zonu sarakstu, lai ņemtu vērā pārmaiņas un faktorus, kas nebija paredzami iepriekšējās noteikšanas laikā. Turpretī tas neattiecas uz sākotnējo procedūru, kas noteikta Direktīvas 3. pantā un ko veido ūdeņu, kurus ietekmē piesārņojums vai kurus varētu ietekmēt piesārņojums, identificēšana un tam sekojoša jutīgo zonu noteikšana, pamatojoties uz tādējādi identificētajiem ūdeņiem.

81     Attiecībā uz, otrkārt, Komisijas iebildumiem par Beļģijas piekrastes un jūras ūdeņiem vispirms ir jāatgādina, ka Direktīvas ceturtajā apsvērumā skaidri ir minēta Ziemeļjūras aizsardzība.

82     Tomēr ir jākonstatē, ka Beļģijas valdība neapstrīd ne to, ka Ziemeļjūra vispār, kā arī Beļģijas piekrastes un jūras ūdeņi ir eitroficēti, ne to, ka noteiktas teritorijas Valonijas reģionā apgādā šos ūdeņus un veicina to piesārņojumu.

83     Savā atbildes rakstā Beļģijas valdība uzsver, ka šīs teritorijas nebija jānosaka kā jutīgas zonas, jo to eitrofikāciju un nitrātu līmeni ūdenstecēs Valonijas reģionā stipri ietekmē mājsaimniecība un rūpniecība.

84     Šajā sakarā ir jāatzīmē – kā Tiesa jau ir spriedusi – ka ar Direktīvu būtu nesaderīgi tas, ka piesārņojuma ietekmētos ūdeņus identificētu tikai gadījumos, kad tikai lauksaimnieciskas izcelsmes avoti palielina nitrātu līmeni vairāk nekā par 50 mg/l, ja Direktīva skaidri paredz, ka, izveidojot rīcības programmas saskaņā ar Direktīvas 5. pantu, ir jāņem vērā attiecīgie daudzumi, kas rodas no lauksaimniecības vai citiem avotiem (1999. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑293/97 Standley u.c., Recueil, I‑2603. lpp., 31. punkts). Tā rezultātā pats fakts, ka mājsaimniecības un rūpniecības atkritumi vienlīdz veicina nitrātu līmeņa paaugstināšanos Valonijas ūdeņos, nav pietiekošs, lai izslēgtu Direktīvas piemērošanu.

85     Beļģijas valdība arī atsaucas uz to, ka Valonijas lauksaimniecība ļoti nelielā mērā veicina Ziemeļjūras eitrofikāciju.

86     Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka saskaņā ar Beļģijas valdības iesniegtu dokumentu Valonijas lauksaimniecība rada 19 % no kopējā slāpekļa daudzuma Māsas baseinā un 17 % no kopējā slāpekļa daudzuma Šeldā; divās upēs, kas šķērso Valonijas reģionu, lai ietecētu Ziemeļjūrā. Ir jāatzīst, ka šāda ietekme, lai arī pati par sevi neliela, kopumā nav nenozīmīga.

87     Tomēr no iepriekš minētā sprieduma lietā Standley u.c. 35. punkta izriet, ka Direktīva attiecas uz gadījumiem, kuros slāpekļa maisījums no lauksaimniecības avotiem ievērojami veicina piesārņojumu.

88     Turklāt Ziemeļjūras eitrofikāciju ir radījis liels skaits faktoru, kas, aplūkojot tos atsevišķi, patiešām ir nenozīmīgi. Beļģijas valdības viedokļa atbalstīšana būtu pretēja Direktīvā skaidri noteiktajiem mērķiem, t.i., Ziemeļjūras aizsardzībai.

89     Tā rezultātā šis arguments nevar tikt pieņemts.

90     Beļģijas valdība vērš uzmanību arī uz dažādiem pasākumiem, kas paredzēti Valonijas reģiona ietekmes uz piekrastes un jūras ūdeņu eitrofikāciju apturēšanai, it īpaši uz Valonijas programmu slāpekļa ilgtermiņa apsaimniekošanai lauksaimniecībā un arī uz vairākiem “agro–vides” pasākumiem.

91     Šajā sakarā bez vajadzības izvērtēt šo pasākumu iespējamo ietekmi uz ūdeņu piesārņošanu, ir tikai jākonstatē, ka tie nav tādi, kas kaut kādā veidā kompensētu ūdeņu neidentificēšanu un jutīgo zonu nenoteikšanu, atsaucoties uz to ietekmi uz Beļģijas piekrastes un jūras ūdeņu eitrofikāciju.

92     Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka Valonijas iestādes, identificējot ūdeņus, ko ietekmē vai ko varētu ietekmēt piesārņojums, un nosakot jutīgās zonas Valonijas reģionā, nav ņēmušas vērā piekrastes un jūras ūdeņu eitrofikāciju, pārkāpjot Direktīvas 3. pantu. Kā norāda ģenerāladvokāts secinājumu 31. punktā, jebkāds secinājums par to, ka Direktīvas piemērošana reģionos ir bijusi novēlota vai nepietiekama, netieši norāda, ka Beļģijas valdība nav izpildījusi savus pienākumus.

93     Tā rezultātā ir jākonstatē – kā to uzsver arī Komisija – pirmkārt, ka ūdeņu identificēšana un tai sekojošā jutīgo zonu noteikšana attiecās tikai uz daļu no Valonijas reģiona teritorijas un, otrkārt, ka šajā sakarā netika ņemti vērā piekrastes un jūras ūdeņi.

94     Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka apmērā, kādā tas ir pieņemams, Komisijas iebildums par Direktīvas 3. panta, aplūkojot to kopā ar tās I pielikumu, pārkāpumu ir pamatots gan attiecībā uz Flandrijas reģionu, gan attiecībā uz Valonijas reģionu.

 Par Direktīvas 4. panta, aplūkojot to kopā ar tās II pielikumu, pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

95     Komisija pārmet Beļģijas valdībai – kā tas izriet no Flandrijas noteikumiem – it īpaši no Dekrēta par mēslojumu – ka tā nav iekļāvusi Flandrijas labas lauksaimniecības prakses kodeksā Direktīvas II pielikumā prasītos elementus, it īpaši:

–       laikposmus, kad mēslojuma iestrādāšana nav piemērota;

–       noteikumus par mēslojuma iestrādāšanas nosacījumiem augsnē stāvās nogāzēs;

–       iestrādāšanas nosacījumus piesātinātā, applūdušā, sasalušā vai ar sniegu klātā zemē, un

–       noteikumus par mēslojuma iestrādāšanu ūdensteču tuvumā.

96     Sava iebilduma pirmajā daļā Komisija uzsver, ka Flandrijas labas lauksaimniecības prakses kodekss bez attaisnojuma no piemērošanas jomas izslēdz laikposmus, kuros ir aizliegta noteikta veida mēslojuma, proti, kūtsmēslu, “ķīmiska mēslojuma attiecībā uz apsegtu aramzemi” un cita mēslojuma, “kas satur slāpekli tādā mērā, ka gada laikā tiek iestrādāta tikai neliela daļa no kopējā slāpekļa daudzuma”, iestrādāšana.

97     Sava iebilduma otrajā daļā Komisija uzsver, ka Flandrijas labas lauksaimniecības prakses kodeksā nav apmierinošu noteikumu par nosacījumiem mēslojuma iestrādāšanai augsnē stāvās nogāzēs. Lai gan Dekrēta par mēslojumu 17. panta 5. punkts aizliedz mēslojuma iestrādāšanu nekultivētā augsnē ūdensteču tuvumā, nav paredzēti nekādi pasākumi ne attiecībā uz mēslojuma iestrādāšanas nosacījumiem kultivētā augsnē, kas robežojas ar ūdensteci, ne arī augsnē, kas ar ūdensteci nerobežojas.

98     Attiecībā uz trešo tās iebilduma daļu par iestrādāšanas nosacījumiem piesātinātā, applūdušā, sasalušā vai ar sniegu klātā zemē Komisija kritizē to, ka iestrādāšanas aizliegums Dekrēta par mēslojumu 17. panta 1. punkta 5. apakšpunktā attiecas tikai uz “aramzemi”.

99     Visbeidzot, šī iebilduma ceturtajā daļā attiecībā uz normām par mēslojuma iestrādāšanu ūdensteču tuvumā Komisija norāda, ka piecu metru attālums no ūdensteces augstākā krasta, kas ietverts Dekrēta par mēslojumu 17. panta 1. punkta 7. apakšpunktā, nav pietiekams Direktīvas 1. pantā noteiktā mērķa sasniegšanai.

100   Beļģijas valdība no savas puses norāda, ka Dekrēta par mēslojumu 17. pantā ietvertie pasākumi, proti, Flandrijas labas lauksaimniecības prakses kodeksa pamatdaļa, ir piemērojama visā Flandrijas teritorijā un ietver vajadzīgos elementus, kas norādīti Direktīvas II pielikumā. No šī 17. panta izrietošie pienākumi tika paziņoti lauksaimniekiem ar 2000. gada decembra brošūras un visā Flandrijas reģionā vairākkārt notikušo informatīvo tikšanos palīdzību.

101   Attiecībā uz laikposmiem, kuros mēslojuma iestrādāšana nav piemērota, Beļģijas valdība uzskata, ka “ķīmiska mēslojuma” iestrādāšana “apsegtā aramzemē” visa gada garumā nav saistīta ar ievērojamu slāpekļa iekļūšanas ūdenī risku. Siltumnīcās (apsegtās aramzemēs) ķīmisko mēslojumu pielieto tikai tad, kad ir gaidāma augšana. Attiecībā uz kūtsmēsliem un mēslojumu, “kas satur slāpekli tādā mērā, ka gada laikā tikai neliela daļa no kopējā slāpekļa daudzuma tiek iestrādāta”, Beļģijas valdība atsaucas uz grozījumiem Flandrijas tiesību aktos, kas izdarīti 2002. gada 15. martā un 2003. gada 28. martā.

102   Attiecībā uz mēslojuma iestrādāšanu augsnē stāvās nogāzēs Beļģijas valdība atsaucas uz Dekrēta par mēslojumu 17. panta 4. punkta 1. apakšpunktu, kas paredz, ka “iestrādājot ir jāizvairās no visa veida mēslojuma izskalošanas”. Tā uzskata, ka šādos apstākļos īpašu citu noteikumu izstrāde tieši attiecībā uz mēslojuma iestrādāšanu augsnē stāvās nogāzēs būtu lieka un ir uzskatāma par juridisku pārmērību.

103   Attiecībā uz Komisijas kritiku, saskaņā ar kuru iestrādāšanas piesātinātā, applūdušā, sasalušā vai ar sniegu klātā zemē nosacījumi Flandrijas reģiona noteikumos attiecas tikai uz aramzemi, Beļģijas valdība atbild, ka – kā tas redzams no Dekrēta par mēslojumu 2. panta 2. punkta – jēdziens “aramzemes” (“cultuurgrond” minētā dekrēta holandiešu valodas versijā) aptver visa veida platības, ko paredzēts izmantot lauksaimniecības kultūrām neatkarīgi no attiecīgā auga šķirnes.

104   Attiecībā uz normām par mēslojuma iestrādāšanu ūdensteču tuvumā Beļģijas valdība norāda, ka Direktīvā nav konkretizēts attālums, kāds ir jāievēro attiecībā uz ūdenstecēm, lai novērstu piesārņojumu. Tā uzskata, ka pieci metri ir pietiekami, lai sasniegtu Direktīvas 1. pantā noteiktos mērķus.

 Tiesas vērtējums

105   Vispirms ir jāatzīmē, ka, noformulējot šo iebildumu tikai pārkāpumu procedūras 94/2239 ietvaros, attiecīgais termiņš, lai noteiktu norādīto Direktīvas 4. panta, aplūkojot to kopā ar tās II pielikumu, pārkāpumu, ir termiņš, kas Beļģijas Karalistei tika paziņots ar 1998. gada 23. novembra argumentēto atzinumu.

106   Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka Beļģijas iestādes 1999. gada 19. februāra atbildē uz 1998. gada 23. novembra argumentēto atzinumu atzina, ka četri Komisijas norādītie elementi šīs prasības atbalstam nebija ietverti Flandrijas Labas lauksaimniecības prakses kodeksā. Tās vienlīdz paziņoja, ka tuvākajā nākotnē Flandrijas tiesību akti šajā sakarā tiks grozīti.

107   Ir zināms, ka Beļģijas valdība savos rakstiskajos apsvērumos Tiesai apstrīdēja, ka prasība būtu pamatota, un šajā sakarā atsaucās uz konkrētiem Dekrēta par mēslojumu 17. panta noteikumiem. Tomēr ir jākonstatē, kā tas izriet no šī sprieduma 22. punkta, ka šie noteikumi tika ieviesti ar 1999. gada 11. maija dekrētu, kas nebija pieņemts pirms 1998. gada 23. novembra argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām.

108   Līdz ar to nav jāpārbauda, vai šie Dekrēta par mēslojumu 17. panta noteikumi pareizi nosaka, kā norāda Beļģijas valdība, no Direktīvas III pielikuma izrietošo pienākumu piemērošanu. Kā Tiesa vairākkārtīgi ir lēmusi, pienākumu neizpilde ir jānovērtē, atsaucoties uz situāciju, kāda tā bija, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un grozījumus, kas pieņemti vēlāk, Tiesa nevar ņemt vērā (skat. it īpaši 2000. gada 25. maija spriedumu lietā C‑384/97 Komisija/Grieķija, Recueil, I‑3823. lpp., 35. punkts).

109   Tā rezultātā ir jāsecina, ka šis iebildums ir pamatots.

 Par iebildumu par Direktīvas 5. panta, aplūkojot to kopā ar tās III pielikumu, pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

–       Attiecībā uz Flandrijas reģionu

110   Ar savu iebildumu Komisija uzsver, ka Flandrijas rīcības programma, ko veido dažādi Flandrijas tiesību aktu noteikumi, it īpaši Dekrēts par mēslojumu un Vlarem II, pirmkārt, netiek pilnībā piemēroti visās Flandrijas reģionā noteiktajās jutīgajās zonās un, otrkārt, dažādos aspektos neatbilst Direktīvas 5. panta, aplūkojot to kopā ar tās III pielikumu, prasībām attiecībā uz:

–       laikposmiem, kuros noteikta veida mēslojuma iestrādāšana ir aizliegta;

–       lopkopības mēslojuma uzglabāšanai paredzēto tvertņu ietilpību;

–       mēslojuma iestrādāšanas ierobežojumiem, ņemot vērā attiecīgo jutīgo zonu īpašības, un

–       gadā iestrādātā lopkopības mēslojuma maksimālo daudzumu.

111   Precizējot norādītos trūkumus Flandrijas rīcības programmā, Komisija norāda, pirmkārt, ka atsevišķās Flandrijas reģiona noteiktās jutīgajās zonās Flandrijas rīcības programma tiek piemērota tikai daļēji. Tā, piemēram, Direktīvas III pielikuma 2. punkta norma par mēslojuma maksimālo gada daudzumu (170 kilogrami slāpekļa uz hektāru) netiek piemērota “ekoloģiskas nozīmes lauksaimniecības zonās”, “dabas zonās” vai “zonās, kas bagātas ar fosfātu”.

112   Otrkārt, Komisija uzsver, ka saskaņā ar Dekrēta par mēslojumu 17. panta 7. punktu lopkopības mēslojuma izmantošana noteiktos gada laikposmos neattiecas uz kūtsmēsliem.

113   Attiecībā uz lopkopības mēslojuma uzglabāšanas tvertņu ietilpību Komisija uzskata, ka Vlarem II 5.9.2.3. panta 1. punkts neatbilst Direktīvas III pielikuma 1. punkta 2) apakšpunkta prasībām, jo tas nosaka minimālo apjomu tikai vircai, nevis cietajiem kūtsmēsliem.

114   Komisija arī uzsver, ka, nosakot maksimālos mēslojuma daudzumus, ko var izmantot Flandrijas reģiona jutīgajās zonās, netika ņemti vērā kritēriji, kas minēti Direktīvas III pielikuma 1. punkta 3) apakšpunktā – īpaši tie, kas attiecas uz līdzsvaru starp kultūru paredzamo vajadzību pēc slāpekļa, no vienas puses, un slāpekli, ko kultūrām piegādā augsnes un mēslošanas līdzekļi, no otras puses. Precīzāk, Flandrijas noteikumos ir ignorēts slāpeklis, ko kultūrām piegādē augsne.

115   Visbeidzot, Komisija uzsver, ka ārpus jutīgajām “ūdens” zonām maksimālais mēslojuma daudzums, ko var iestrādāt gada laikā, neatbilst Direktīvas III pielikuma 2. punkta prasībām.

116   Beļģijas valdība attiecībā uz to, ka nav noteikts laikposms, kurā kūtsmēslu iestrādāšana ir aizliegta, uzskata, ka Komisijas viedoklis nav atbilstošs kopš 2003. gada 28. marta dekrēta par vides aizsardzību pret mēslojuma radītu piesārņojumu, ar kuru groza 1991. gada 23. janvāra dekrētu, pieņemšanas (2003. gada 8. maija Moniteur belge, 24953. lpp.), ar ko ievieš aizlieguma laikposmu kūtsmēslu iestrādāšanai.

117   Attiecībā uz lopkopības mēslojuma glabātuvju ietilpību Beļģijas valdība atsaucas uz grozījumu Vlarem II, kas veikts ar 2003. gada 19. septembra lēmumu, saskaņā ar kuru ir paredzēta trīs mēnešu glabāšanas ietilpība kūtsmēsliem un sešu mēnešu glabāšanas ietilpība citam cietajam mēslojumam.

118   Beļģijas valdība noliedz, ka, pieņemot noteikumus par mēslojuma iestrādāšanas ierobežojumiem, Flandrijas valdība nav ņēmusi vērā slāpekli, ko kultūrām piegādā augsne. Tā uzskata, ka Komisijas pārmetumi ir balstīti uz kļūdainu Flandrijas reģiona pirmstiesas procedūras laikā sniegtās atbildes izpratni. Kā uzskata Beļģijas valdība, zinātniskajā pamatojumā, uz ko balstījās Flandrijas valdība, ir ņemtas vērā augsnes rezerves, it īpaši minerālslāpeklis, kas atrodams augsnē pirms augu augšanas cikla sākuma.

119   Attiecībā uz maksimālo lopkopības mēslojuma iestrādāšanu augsnē jutīgajās zonās gada laikā Beļģijas valdība atbildē uz repliku norādīja, ka jutīgo dabas zonu un jutīgo ekoloģiskas nozīmes “lauksaimniecības” zonu noteikšana nav bijusi balstīta uz Direktīvas kritērijiem. Tādēļ tā uzskata, ka Komisijas argumenti attiecībā uz šīm zonām nav būtiski. Attiecībā uz jutīgajām zonām, kas “bagātas ar fosfātu”, Beļģijas valdība atzīst, ka slāpekļa 170 kg ierobežojums uz vienu hektāru gadā, kas ietverts Direktīvas III pielikuma 2. punktā, Flandrijas tiesiskajā regulējumā nav skaidri noteikts. Tā tomēr uzskata, ka fosfāta mēslojuma ierobežojums šajās zonās 40 kg apmērā uz hektāru gadā faktiski ierobežo maksimālo slāpekļa daudzumu no lopkopības mēslojuma līdz 170 kg uz hektāru gadā.

Attiecībā uz Valonijas reģionu

120   Komisija uzsver, ka Valonijas reģiona rīcības programma tika pieņemta novēloti ar 2002. gada 10. oktobra lēmumu, proti, pēc argumentētajos atzinumos noteikto termiņu beigām.

121   Komisija vienlīdz norāda, ka šajā lēmumā ir nepilnības attiecībā uz Direktīvas 5. panta, aplūkojot to kopā ar tās II un III pielikumu, prasībām.

122   Beļģijas valdība ņem vērā Komisijas argumentus un norāda, ka ir jāņem vērā kopš 1999. gada īstenotie centieni, kā, piemēram, Valonijas programma slāpekļa ilgtermiņa apsaimniekošanai lauksaimniecībā.

 Tiesas vērtējums

–       Attiecībā uz Flandrijas reģionu

123   Ir jāatzīmē, ka šis iebildums ir pieņemams tiktāl, ciktāl tas attiecas uz situāciju, kāda bija Flandrijas reģionā, beidzoties 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam. Kaut arī Komisija prasības pieteikumā šķietami uzskata, ka 2000. gada 31. marta lēmums definē Flandrijas rīcības programmas noteikumus, no lietas materiāliem izriet, ka Komisijas iebildumi šajā sakarā attiecas uz rīcības programmu, kura ir paredzēta Dekrēta par mēslojumu 17. pantā un Vlarem II. Pirmstiesas procedūra 97/4750 attiecās uz šo Flandrijas rīcības programmas variantu.

124   Līdz ar to ir jāizskata Komisijas iesniegtie argumenti šī iebilduma pamatojumam.

125   Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru Flandrijas rīcības programmas netiek piemērotas “ekoloģiskas nozīmes lauksaimniecības” zonās, jutīgās “dabas” zonās un “ar fosfātu bagātās” zonās, ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko uzskata Komisija, šīs zonas nav noteiktas kā jutīgas zonas Direktīvas izpratnē. Faktiski no piemērojamiem Flandrijas tiesību aktiem, it īpaši no Dekrēta par mēslojumu 15.a, 15.b un 15.c panta, izriet, ka – pretēji iespaidam, ko sākotnēji Beļģijas valdība radīja savā iebildumu rakstā – šo zonu noteikšana nebija balstīta uz Direktīvas kritērijiem.

126   Tādējādi, tā kā pretēji Komisijas apgalvotajam Flandrijas rīcības programmas tika piemērotas visās zonās, kas Flandrijas reģionā tika noteiktas kā jutīgas Direktīvas izpratnē, Komisijas iebildums šajā sakarā ir noraidāms.

127   Ir skaidrs, ka tā rezultātā, ka jutīgās zonas Flandrijas reģionā tika noteiktas nepietiekamā apmērā, tika sašaurināta no Direktīvas III pielikuma izrietošo attiecīgo noteikumu piemērošanas joma. Tomēr, kā Komisija pati atzina tiesas sēdes laikā, šis trūkums atspoguļo nevis 5. panta, aplūkojot to kopā ar tās III pielikumu, neievērošanu, bet gan šīs Direktīvas 5. panta, aplūkojot to kopā ar tās 3. pantu, neievērošanu, uz ko Komisija šajā prasībā nebija norādījusi.

128   Attiecībā uz Direktīvas III pielikuma 1. punkta 1) apakšpunktu Beļģijas valdība neapstrīd, ka, beidzoties 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, aizliegums iestrādāt lopkopības mēslojumu noteiktos gada laikposmos neattiecās uz kūtsmēsliem. Turklāt attiecībā uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru 2003. gada 28. marta dekrētā ietverts šāds aizliegums, ir pietiekami atgādināt, ka saskaņā ar šī sprieduma 108. punktā minēto pastāvīgo judikatūru, izskatot prasību par pienākumu neizpildi, grozījumi tiesību aktos, kas izdarīti pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa, Tiesai nav jāņem vērā.

129   Attiecībā uz Direktīvas III pielikuma 1. punkta 2) apakšpunktu minētā valdība tāpat neapstrīd, ka, izbeidzoties šim termiņam, Flandrijas tiesiskais regulējums par kūtsmēslu glabātuvju ietilpību neatbilda šīs normas prasībām. Turklāt attiecībā uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru Vlarem II, ko grozīja ar 2003. gada 19. septembra lēmumu, no šī datuma noteica Direktīvai atbilstošu glabātuvju ietilpību, vēlreiz ir jāatgādina, ka saskaņā ar šī sprieduma 108. punktā minēto judikatūru, izskatot prasību par pienākumu neizpildi, grozījumi tiesību aktos, kas izdarīti pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa, Tiesai nav jāņem vērā.

130   Attiecībā uz Direktīvas III pielikuma 1. punkta 3) apakšpunktu Tiesa jau atgādināja, ka atbilstoši šīs Direktīvas 5. panta 4. punkta a) apakšpunktam, aplūkojot to kopā ar tās III pielikuma 1. punkta 3) apakšpunktu, pasākumiem rīcības programmās ir jāietver normas par mēslojuma iestrādāšanas ierobežojumiem, kas pamatoti uz līdzsvaru starp kultūru paredzamo vajadzību pēc slāpekļa un slāpekli, ko kultūrām piegādā augsnes un mēslošanas līdzekļi (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 71. punkts).

131   Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka Flandrijas tiesiskajā regulējumā nav ņemtas vērā esošās slāpekļa rezerves augsnē. Saskaņā ar “mēslojuma normu zinātnisko pamatojumu”, kas pievienots Flandrijas reģiona 1998. gada 24. decembra atbildei uz 1998. gada 28. oktobra brīdinājuma vēstuli, “normās nav ņemtas vērā augsnē esošās rezerves”. Šo nepārprotamo konstatējumu nevar apgāzt Beļģijas valdības apgalvojums, saskaņā ar kuru minētās normas “ir balstītas uz pieņēmumu par esošajām rezervēm augsnē”, šo pieņēmumu nekādi nepierādot.

132   Tādējādi ir jākonstatē, ka tad, kad tika noteikti maksimālie mēslojuma daudzumi, ko drīkst iestrādāt Flandrijas reģiona jutīgajās zonās, vērā netika ņemti Direktīvas III pielikuma 1. punkta 3) apakšpunktā noteiktie kritēriji, it īpaši tie, kas attiecas uz līdzsvaru starp kultūru paredzamo vajadzību pēc slāpekļa, no vienas puses, un slāpekli, ko kultūrām piegādā augsne un mēslošanas līdzekļi, no otras puses.

133   Attiecībā uz Direktīvas III pielikuma 2. punktu, kas attiecas uz maksimālajiem lopkopības mēslojuma daudzumiem, ko gada laikā var iestrādāt augsnē, Flandrijas reģiona noteiktās “ekoloģiskas nozīmes lauksaimniecības” zonas, “dabas” zonas un “ar fosfātu bagātas” zonas – kā tas izriet no šī sprieduma 17. un 125. punkta – nav noteiktas kā jutīgas zonas šīs direktīvas izpratnē. Tomēr nav šaubu, ka, beidzoties noteiktajam termiņam, slāpekļa gada ierobežojums 170 kg uz hektāru attiecībā uz jutīgām ūdens zonām, proti, zonām, kuras tika noteiktas Flandrijas reģionā, piemērojot Direktīvu, tika ievērots. Tādējādi ir jānorāda, ka Komisijas pārmetums, ka šis ierobežojums netika piemērots visās Flandrijas reģiona jutīgajās zonās, nav pamatots.

134   Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka, izņemot pārmetumu par to, ka Flandrijas reģiona rīcības programma šajā reģionā tiek piemērota tikai daļēji, it īpaši attiecībā uz lopkopības mēslojuma, ko jutīgajās zonās var iestrādāt gada laikā, maksimālo daudzumu, Komisijas iebildums par Direktīvas 5. panta, aplūkojot to kopā ar tās III pielikumu, attiecībā uz situāciju Flandrijas reģionā, beidzoties 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, ir pamatots.

–       Attiecībā uz Valonijas reģionu

135   Vispirms ir jākonstatē, ka 2002. gada 10. oktobra lēmums, uz ko attiecas vairāki Komisijas prasības pieteikumā īpaši izceltie pārmetumi, tika pieņemts pēc argumentētajos atzinumos noteiktā termiņa. Tā rezultātā iebilduma daļas, kurās Komisija pārmet Beļģijas Karalistei pienākumu neizpildi, papildus tiem iebildumiem, kas izteikti argumentētajā atzinumā, šī sprieduma 34.–42. punktā izteikto iemeslu dēļ ir jānoraida kā nepieņemamas.

136   Attiecībā uz pārējo ir tikai jānorāda, ka Beļģijas valdība neapstrīd, ka Valonijas rīcības programma tika pieņemta pēc 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa.

137   Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka Komisijas iebildums par Direktīvas 5. panta, aplūkojot to kopā ar tās III pielikumu, pārkāpumu attiecībā uz situāciju Flandrijas reģionā un Valonijas reģionā, beidzoties 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, ir pamatots.

 Par iebildumu par Direktīvas 10. panta, aplūkojot to kopā ar tās V pielikumu, pārkāpumu

138   Komisija uzskata, ka ziņojumā par Flandrijas reģionu, kas tai tika iesniegts, piemērojot Direktīvas 10. pantu, nav šādu elementu:

–       Direktīvas V pielikuma 2. punkta a) apakšpunktā minētās kartes par ūdeņiem, kas identificēti saskaņā ar tās 3. panta 1. punktu;

–       monitoringa programmu, kas ieviestas atbilstoši Direktīvas 6. pantam, kopsavilkuma;

–       uzraudzības un kontroles programmu, kas ieviestas saskaņā ar Direktīvas 5. panta 6. punktu, kopsavilkuma, un

–       vērtējuma par aptuveniem termiņiem, kuros var gaidīt rīcības programmās paredzēto pasākumu rezultātus.

139   Beļģijas valdība neapstrīd šo iebildumu.

140   Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka, iesniedzot Komisijai Direktīvas 10. pantam neatbilstošu ziņojumu, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar šo Direktīvas noteikumu.

141   Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka, nenosakot:

–       beidzoties 1998. gada 23. novembra argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, attiecībā uz Flandrijas reģionu pasākumus, kas vajadzīgi, lai pilnīgi un pareizi ieviestu Direktīvas 4. pantu, un, beidzoties 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, pasākumus, kas vajadzīgi, lai pilnīgi un pareizi ieviestu tās 3. panta 1. un 2. punktu un 5. un 10. pantu, un

–       beidzoties 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, attiecībā uz Valonijas reģionu pasākumus, kas vajadzīgi, lai pilnīgi un pareizi ieviestu šīs direktīvas 3. panta 1. un 2. punktu un 5. pantu,

–       Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar Direktīvu.

142   Vienlīdz ir jākonstatē, ka tiktāl, ciktāl, ceļot prasību, Komisija norāda uz iebildumiem, kas, salīdzinot ar argumentētajos atzinumos izteiktajiem, ir jauni, prasība nav pieņemama.

143   Turklāt iebilduma par Direktīvas 5. panta, aplūkojot to kopā ar tās III pielikumu, pārkāpumu daļa, saskaņā ar kuru Flandrijas reģiona rīcības programma tiek piemērota šajā reģionā tikai daļēji, it īpaši attiecībā uz maksimālajiem lopkopības mēslojuma daudzumiem, ko jutīgajās zonās var iestrādāt gada laikā, nav pamatota.

 Par tiesāšanās izdevumiem

144   Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

145   Reglamenta 69. panta 3. punkta pirmā daļa paredz, ka, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

146   Šajā lietā ir jākonstatē, ka Komisija būtisku savas prasības un savu rakstisko apsvērumu daļu veltīja iebildumiem, kas, salīdzinot ar argumentētajos atzinumos izteiktajiem, ir jauni, kaut arī tā pilnībā zināja, ka – pašai to atzīstot gan savā prasības pieteikumā, gan tiesas sēdē – pārkāpuma EKL 226. panta izpratnē izvērtēšana attiecas tikai uz argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām. Šāda rīcība lika atbildētājai veikt vērā ņemamu darbu, lai atbildētu uz iebildumiem, kas papildināja pirmstiesas procedūrā izteiktos iebildumus.

147   Tomēr, kaut arī daļa no prasības ir jāatzīst par nepieņemamu un daļa no trešā iebilduma ir noraidāma, ir jākonstatē, ka Komisijas prasība būtībā ir pamatota.

148   Šādos apstākļos Beļģijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1)      nenosakot:

–       beidzoties 1998. gada 23. novembra argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, attiecībā uz Flandrijas reģionu pasākumus, kas vajadzīgi, lai pilnīgi un pareizi ieviestu Padomes 1991. gada 12. decembra direktīvas 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, 4. pantu, un, beidzoties 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, pasākumus, kas vajadzīgi, lai pilnīgi un pareizi ieviestu tās 3. panta 1. un 2. punktu un 5. un 10. pantu, un

–       beidzoties 1999. gada 9. novembra argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, attiecībā uz Valonijas reģionu pasākumus, kas vajadzīgi, lai pilnīgi un pareizi ieviestu šīs direktīvas 3. panta 1. un 2. punktu un 5. pantu,

Beļģijas Karaliste nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar šo direktīvu;

2)      tiktāl, ciktāl prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija norāda uz iebildumiem, kas, salīdzinot ar argumentētajos atzinumos izteiktajiem, ir jauni, prasība nav pieņemama;

3)      iebilduma par Direktīvas 91/676 5. panta, aplūkojot to kopā ar tās III pielikumu, pārkāpumu daļa, saskaņā ar kuru Flandrijas reģiona rīcības programma tiek piemērota šajā reģionā tikai daļēji, it īpaši attiecībā uz maksimālajiem lopkopības mēslojuma daudzumiem, ko jutīgajās zonās var iestrādāt gada laikā, nav pamatota;

4)      Beļģijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda: – franču.