EUR-Lex Piekļuve Eiropas Savienības tiesību aktiem

Atpakaļ uz EUR-Lex sākumlapu

Šis dokuments ir izvilkums no tīmekļa vietnes EUR-Lex.

Dokuments 62003CJ0061

Tiesas spriedums (virspalāta) 2005. gada 12.aprīlī.
Eiropas Kopienu Komisija pret Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti.
Valsts pienākumu neizpilde - EAEK līgums - Piemērošanas joma - Militārās iekārtas - Veselības aizsardzība - Kodolreaktora demontāža - Atbrīvošanās no radioaktīvajiem atkritumiem.
Lieta C-61/03.

Eiropas judikatūras identifikators (ECLI): ECLI:EU:C:2005:210

Lieta C‑61/03

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti

Valsts pienākumu neizpilde – EAEK līgums – Piemērošanas joma – Militārās iekārtas – Veselības aizsardzība – Kodolreaktora demontāža – Atbrīvošanās no radioaktīvajiem atkritumiem

Ģenerāladvokāta L. A. Hēlhuda [L. A. Geelhoed] secinājumi, sniegti 2004. gada 2. decembrī 

Tiesas spriedums (virspalāta) 2005. gada 12. aprīlī. 

Sprieduma kopsavilkums

1.     EAEK — Līgums — Normas, kurās ir ņemtas vērā dalībvalstu aizsardzības intereses — Ierobežotas piemērojamības normas, kas neļauj secināt, vai EAEK līguma normas, ja vien skaidri nav paredzēts izņēmums, ir piemērojamas kodolenerģijas izmantošanai militārām vajadzībām

(EAEKL 24.–28. pants un 84. panta trešā daļa)

2.     EAEK — Līgums — Piemērošanas joma — Darbības militārajā jomā — Izslēgšana — EAEK līguma 37. panta nepiemērojamība militāro iekārtu radītajiem radioaktīvajiem atkritumiem

(EAEKL 37. pants)

3.     EAEK — Veselības aizsardzība — Projekts par atbrīvošanos no radioaktīvajiem atkritumiem — Paziņošana Komisijai — Mērķis — EAEK līguma 37. panta interpretācija, kas dalībvalstīm dod izvērtēšanas pilnvaras attiecībā uz datu paziņošanas brīdi vai to saturu — Atbrīvošanās no atkritumiem

(EAEKL 37. pants)

4.     EAEK — Mērķis aizsargāt sabiedrības veselību un vidi no draudiem, kas saistīti ar kodolenerģijas izmantošanu, ieskaitot izmantošanu militārām vajadzībām — EK līguma normu piemērojamība

1.     Tādu EAEK līguma noteikumu pastāvēšana, kuros ir ņemtas vērā dalībvalstu aizsardzības intereses, proti, EAEKL 24.–28. pants, kā arī EAEKL 84. panta trešā daļa, obligāti nenozīmē, ka tā normas ir piemērojamas kodolenerģijas izmantošanai militārām vajadzībām, ja vien skaidri nav paredzēts izņēmums. Šo noteikumu pastāvēšanu var izskaidrot arī ar to, ka dažu minētajā Līgumā iestrādāto normu piemērošana, pat ja tajā ir paredzētas tikai civila rakstura darbības, tomēr var ietekmēt darbības un intereses, kas ietilpst dalībvalstu valsts aizsardzības jomā. Tieši minētā Līguma II sadaļas 2. nodaļā paredzētajām normām, kas attiecas uz informācijas izplatīšanu, kā arī tās pašas sadaļas 7. nodaļā paredzētajām normām, kuras saistītas ar drošības pasākumiem, var būt minētās sekas. Turklāt attiecīgajiem noteikumiem ir ierobežota piemērojamība. Izņemot divas nodaļas, kurās ir iekļauti minētie noteikumi, Līgumā nav citu noteikumu, kuros būtu ņemtas vērā īpašas, ar militārām darbībām saistītas intereses un vajadzības.

(sal. ar 32. un 33. punktu)

2.     Vairāki EAEK līguma noteikumi piešķir Komisijai plašas pilnvaras – pieņemot tiesisko regulējumu vai sniedzot atzinumu, kurā iekļauti atsevišķi lēmumi, – aktīvi iejaukties dažādās darbības jomās, kas Kopienā ir saistītas ar kodolenerģijas izmantošanu. Šādu noteikumu piemērošana militārām iekārtām, militārās pētniecības programmām un citām militārām darbībām varētu kaitēt būtiskām dalībvalstu aizsardzības interesēm. Tādējādi tas, ka minētajā Līgumā nav nekāda izņēmuma, kas paredzētu kārtību, saskaņā ar kuru dalībvalstīm būtu tiesības atsaukties uz šīm būtiskajām interesēm vai aizsargāt tās, ļauj secināt, ka darbības militārajā jomā neietilpst šā Līguma piemērošanas jomā. Tā kā minētais Līgums nav piemērojams kodolenerģijas izmantošanai militārām vajadzībām, Komisija nevar atsaukties uz EAEK 37. pantu, lai pieprasītu dalībvalstīm sniegt tai informāciju par atbrīvošanos no radioaktīvajiem atkritumiem, ko radījušas militārās iekārtas.

(sal. ar 35., 36. un 44. punktu)

3.     EAEK līguma 37. pants šajā sakarā jāinterpretē tādējādi, ka vispārīgi dati par projektu atbrīvoties no radioaktīviem atkritumiem Komisijai ir jāsniedz, vēl pirms attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes devušas atļauju atbrīvoties no šādiem atkritumiem. Lai saglabātu šī noteikuma, kura mērķis ir novērst radioaktīvo piesārņojumu, iedarbību un, ņemot vērā ļoti lielo nozīmi, kas piemīt norādījumiem, kurus Komisija var dot attiecīgai dalībvalstij, Komisijai noteikti bija laicīgi jāzina vispārīgi dati par projektu atbrīvoties no radioaktīvajiem atkritumiem, lai pēc apspriešanās ar ekspertu grupu varētu sniegt atzinumu, ko attiecīgā valsts varētu padziļināti pārbaudīt tādā veidā, lai Komisijas ieteikumus varētu ņemt vērā pirms atļaujas izsniegšanas.

EAEK līguma 37. panta interpretācija, saskaņā ar kuru attiecīgā dalībvalsts var izlemt gan to, no kura brīža militārām vajadzībām izmantojams radioaktīvo noplūžu avots ir uzskatāms par civila rakstura atkritumu avotu, gan arī to, kādi tieši dati ir jāpaziņo Komisijai, ir pretrunā ar šī noteikuma mērķi. Pirmkārt, ja datus, iespējams, sniegtu novēloti, zustu mērķis – novērst piesārņojumu. Otrkārt, ja, iespējams, sniegtu tikai daļu no attiecīgajiem datiem, nebūtu iespējams sniegt attiecīgu atzinumu.

(sal. ar 39. un 40. punktu)

4.     Tas, ka EAEK līgums nav piemērojams kodolenerģijas izmantošanai militārām vajadzībām, nekādā veidā nemazina būtisko nozīmi, kāda piemīt mērķim aizsargāt sabiedrības veselību un vidi no draudiem, kas saistīti ar kodolenerģijas izmantošanu, ieskaitot kodolenerģijas izmantošanu militārām vajadzībām. Kaut arī minētais Līgums neparedz īpašus instrumentus, ko Kopiena varētu izmantot šā mērķa īstenošanai, tas neizslēdz iespēju, ka attiecīgus pasākumus var veikt, pamatojoties uz atbilstošiem EK līguma noteikumiem.

(sal. ar 44. punktu)




TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2005. gada 12. aprīlī (*)

Valsts pienākumu neizpilde – EAEK līgums – Piemērošanas joma – Militārās iekārtas – Veselības aizsardzība – Kodolreaktora demontāža – Atbrīvošanās no radioaktīvajiem atkritumiem

Lieta C‑61/03

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EAEK līguma 141. pantam,

ko 2003. gada 14. februārī cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv L. Strēma [L. Ström] un K. Lūiss [X. Lewis], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, ko pārstāv P. Ormonda [P. Ormond] un K. Džeksone [C. Jackson], pārstāves, kam palīdz D. Vaijats [D. Wyatt], QC, kā arī S. Trumenss [S. Tromans], barrister, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja,

ko atbalsta

Francijas Republika, ko pārstāv R. Abraāms [R. Abraham], Ž. de Bergess [G. de Bergues] un E. Puisē [E. Puisais], pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], A. Ross [A. Rosas] (referents), R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] un E. Borgs-Bartets [A. Borg Barthet], tiesneši N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], P. Kūris [P. Kūris], E. Juhāss [E. Juhász], Dž. Arestis [G. Arestis] un M. Ilešičs [M. Ilešič],

ģenerāladvokāts L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed],

sekretārs H. fon Holšteins [H. von Holstein], sekretāra palīgs,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 12. oktobrī,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 2. decembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Savā prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, nesniedzot vispārīgus datus par projektu atbrīvoties no radioaktīviem atkritumiem, kas radušies, demontējot Grīnvičas Karaliskajā Jūras koledžā [Royal Naval College de Greenwich] esošo Jason reaktoru, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EAEK līguma 37. pants.

 Atbilstošās tiesību normas

2       No EAEK līguma preambulas izriet – tā Līgumslēdzējas Puses “atzīst, ka kodolenerģētika dod lielas iespējas attīstīt [..] rūpniecību, un tā palīdzēs izvērst cīņu par mieru”, “apņemas radīt nosacījumus, kas vajadzīgi, lai attīstītu spēcīgu kodolenerģētikas rūpniecību, kura nodrošinās plašus enerģijas resursus [..] un palīdzēs vairot šo zemju tautu labklājību, liekot lietā citas šīs enerģijas izmantošanas iespējas”, “tieksies radīt drošības apstākļus, kas vajadzīgi, lai novērstu draudus iedzīvotāju veselībai un dzīvībai”, kā arī “vēlas [..] sadarboties ar starptautiskām organizācijām, kas ir saistītas ar atomenerģētikas attīstīšanu mierlaika vajadzībām”.

3       Saskaņā ar EAEK līguma 1. panta noteikumiem Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom) uzdevums ir “veicināt dalībvalstu dzīves līmeņa celšanos un izvērst ciešākas attiecības ar citām valstīm, radot nepieciešamos apstākļus kodolenerģētikas rūpniecības nozaru straujai izveidei un izaugsmei”.

4       EAEK līguma 2. pants ir formulēts šādi:

“Lai veiktu šo uzdevumu, Kopiena saskaņā ar šo Līgumu:

a)      veicina pētniecību un nodrošina tehniskas informācijas izplatīšanu,

b)      ievieš vienotus drošības standartus darbinieku un visas sabiedrības veselības aizsardzībai, kā arī raugās, lai tos piemērotu,

c)      atvieglo investīcijas un, īpaši sekmējot uzņēmumu ieguldījumus, nodrošina ar galvenajām būvēm un iekārtām, kuras vajadzīgas, lai Kopienā attīstītu kodolenerģētiku,

d)      nodrošina to, ka rūdu un kodoldegvielu piegādes visiem lietotājiem Kopienā ir regulāras un taisnīgas,

e)      izmantojot attiecīgu uzraudzību, nodrošina to, ka kodolenerģētikas materiālus izmanto tikai tiem mērķiem, kam tie paredzēti,

f)      īsteno tai piešķirtās īpašuma tiesības uz īpašiem skaldāmiem materiāliem,

g)      nodrošina plaša noieta iespējas un pieeju vislabākajām tehniskajām būvēm un iekārtām, izveidojot kopēju tirgu specializētiem materiāliem un iekārtām, panākot brīvu kapitāla apriti investīcijām kodolenerģētikas jomā un speciālistu nodarbinātības brīvību Kopienā,

h)      ar citām valstīm un starptautiskām organizācijām izvērš tādas attiecības, kas veicinātu kodolenerģiju izmantot mierlaika vajadzībām.”

5       Līguma II sadaļā ar nosaukumu “Normas, kas jāievēro, lai veicinātu panākumus kodolenerģētikas jomā” ir iekļauta 3. nodaļa ar nosaukumu “Veselības aizsardzība”, kurā ir iekļauts 30.–39. pants.

6       EAEK līguma 30. un 31. pants paredz, ka Kopienā tiek noteikti pamatstandarti darbinieku un sabiedrības veselības aizsardzībai pret draudiem, ko rada jonizējošs starojums. EAEK līguma 30. pantā ir noteikts, kādi ir šie pamatstandarti. EAEK līguma 31. pantā ir aprakstīta procedūra, kas ir piemērojama to izstrādei un pieņemšanai.

7       EAEK 34. pants paredz:

“Visas dalībvalstis, kuru teritorijā jānotiek īpaši bīstamiem eksperimentiem, veic papildu veselības aizsardzības un darba drošības pasākumus, par ko tās vispirms saņem Komisijas atzinumu.

Ja šādu eksperimentu sekas varētu iespaidot citu dalībvalstu teritorijas, ir vajadzīga Komisijas piekrišana.”

8       EAEK līguma 37. pantā ir noteikts:

“Katra dalībvalsts sniedz Komisijai šādus vispārīgus datus par visiem plāniem jebkādā veidā atbrīvoties no radioaktīviem atkritumiem, lai būtu iespējams noteikt, vai šādu plānu īstenošana varētu radīt ūdens, augsnes vai gaisa telpas radioaktīvu piesārņojumu citā dalībvalstī.

Komisija sniedz savu atzinumu sešos mēnešos pēc apspriešanās ar 31. pantā minēto ekspertu grupu.”

9       EAEK līguma 124. panta otrajā ievilkumā ir noteikts:

“Lai nodrošinātu kodolenerģētikas attīstību Kopienā, Komisija:

–       [..]

–       izstrādā ieteikumus vai sniedz atzinumus par šajā Līgumā ietvertiem jautājumiem, ja Līgums to skaidri paredz vai ja Komisija to atzīst par vajadzīgu.”

10     Lai saskaņoti varētu novērtēt projektus par atbrīvošanos no radioaktīviem atkritumiem EAEK līguma 37. panta nozīmē, Komisija uzskatīja, ka ir jāprecizē tie darbību veidi, kas varētu būt saistīti ar atbrīvošanos no atkritumiem, un – attiecībā uz dažādiem darbību veidiem – ir jānorāda informācija, kas ir jāsniedz kā vispārīgi dati. Komisijas 1990. gada 7. decembra Ieteikumam 91/4/Euratom par Euratom līguma 37. panta piemērošanu (OV 1991, L 6, 16. lpp.) bija šāds mērķis, un šis ieteikums bija spēkā no 1990. gada 7. decembra līdz 1999. gada 5. decembrim. Sākot no 1999. gada 6. decembra, to aizstāja Komisijas 1999. gada 6. decembra Ieteikums 1999/829/Euratom par Euratom līguma 37. panta piemērošanu (OV L 324, 23. lpp.).

 Prasības rašanās fakti

11     Jason reaktoru, kura maksimālā siltumjauda bija 10 kW, Apvienotās Karalistes Aizsardzības ministrija Grīnvičas Karaliskajā Jūras koledžā izmantoja no 1962. līdz 1996. gadam. To izmantoja personāla apmācībai un pētījumu veikšanai kodoldzinēja programmas ietvaros, ko Apvienotās Karalistes valdība īstenoja attiecībā uz Karaliskās Jūras kara flotes (Royal Navy) atomzemūdenēm.

12     Tiesai nodotajos lietas materiālos nav norādīts datums, kurā tika pabeigta Jason reaktora demontāža. Tomēr no minētajiem lietas materiāliem izriet, ka šī demontāža tika veikta pēc tam, kad Environment Agency for England & Wales [Anglijas un Velsas Vides aģentūrai] par to tika nosūtīts lūgums un kad tā bija pieņēmusi lēmumu šajā sakarā.

13     1998. gadā Komisija tika informēta, ka Jason reaktors tiks pārveidots un demontēts. Lietas materiālos nav norādīts šīs informācijas avots, un, izskatot šos materiālus, nevar noskaidrot, vai datumā, kurā šī informācija tika sniegta Komisijai, demontāža jau bija uzsākta.

14     1999. gada 8. janvāra vēstulē Komisija lūdza Apvienoto Karalisti sniegt tai sīkas ziņas par Jason reaktora darbības izbeigšanu. No minētās dalībvalsts kompetento iestāžu 5. martā sniegtās atbildes uz šo lūgumu izriet, ka Anglijas un Velsas Vides aģentūra līdz iepriekš minētajam datumam bija izsniegusi pārskatītu atļauju atbrīvoties no radioaktīvajiem atkritumiem, kas radušies šī reaktora demontāžas rezultātā.

 Pirmstiesas procedūra

15     2001. gada 30. janvārī Komisija Apvienotajai Karalistei nosūtīja oficiālu brīdinājuma vēstuli, kurā bija izklāstīti argumenti, kas pamatoja Komisijas nostāju jautājumā par to, ka šī dalībvalsts, nesniedzot Komisijai vispārīgus datus par plānu atbrīvoties no radioaktīviem atkritumiem, kas radušies Jason reaktora demontāžas rezultātā, nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti ar EAEK līguma 37. pantu.

16     Apvienotās Karalistes iestādes uz šo oficiālo brīdinājumu atbildēja ar 2001. gada 30. marta vēstuli, norādot iemeslus, kuru dēļ tās uzskata, ka EAEK līguma 37. pants neattiecas uz militārām iekārtām, un uzsverot, ka minētajai dalībvalstij nav pienākuma sniegt Komisijai ziņas par Jason reaktora demontāžu.

17     2001. gada 21. decembrī Apvienotajai Karalistei nosūtītajā motivētajā atzinumā Komisija, pirmkārt, apstiprināja savu nostāju, ko tā izteikusi oficiālajā brīdinājuma vēstulē, un, otrkārt, lūdza, lai šī dalībvalsts savus apsvērumus iesniedz divu mēnešu laikā, skaitot no minētā atzinuma paziņošanas dienas. Arī minētās iestādes atkārtoti apstiprināja savu nostāju, 2002. gada 20. februārī nosūtot atbildi uz minēto atzinumu.

18     Šajos apstākļos Komisija nolēma celt šo prasību.

 Tiesvedība Tiesā un pušu prasījumi

19     Ar Tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 28. augusta rīkojumu Francijas Republika saņēma atļauju iestāties lietā Apvienotās Karalistes prasījumu atbalstam.

20     Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–       atzīt, ka, nesniedzot vispārīgus datus par projektu atbrīvoties no radioaktīviem atkritumiem, kas radušies Jason reaktora demontāžas rezultātā, Apvienotā Karaliste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EAEK līguma 37. pants, un

–       piespriest Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

21     Apvienotā Karaliste un Francijas Republika lūdz noraidīt Komisijas prasību un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par prasību

22     Komisija apgalvo, ka EAEK līguma 37. pants attiecas uz atbrīvošanos no radioaktīviem atkritumiem, ko rada gan civilām, gan militārām vajadzībām izmantojamas iekārtas. Tā galvenokārt uzsver, ka ar šo noteikumu paredzēts novērst jebkādu radioaktīvā piesārņojuma risku citā dalībvalstī un ka, ņemot vērā šī noteikuma vienoto mērķi – aizsargāt sabiedrību no jonizējoša starojuma draudiem, – tam jāattiecas uz visiem draudu avotiem, tostarp uz tādu militāru iekārtu kā Jason reaktora demontāžas rezultātā radītiem draudiem.

23     Apvienotā Karaliste, ko atbalsta Francijas Republika, norāda, ka EAEK līguma 37. pants nevar attiekties uz atbrīvošanos no radioaktīviem atkritumiem, ko rada militārām vajadzībām izmantojamas iekārtas, jo pats līgums attiecas tikai uz kodolenerģijas izmantošanu civilām vajadzībām, un ka tiem šī līguma nodaļas noteikumiem, kas attiecas uz veselības aizsardzību, nevar būt plašāka piemērošanas joma kā šā paša līguma citās nodaļās iekļautajiem noteikumiem.

24     Šajā sakarā ir jāatgādina – kaut arī Komisija savas prasības pamatojumam ir izvirzījusi argumentus, kas ir balstīti uz īpašiem mērķiem, kuri paredzēti EAEK līguma 37. pantā un citos Līguma II sadaļas 3. nodaļas noteikumos attiecībā uz veselības aizsardzību, tā nav norādījusi, ka šīs nodaļas noteikumiem varētu būt tāda piemērošanas joma, kas atšķiras no visa pārējā minētā Līguma piemērošanas jomas. Komisija, gluži pretēji, uzsver, ka tās sniegto interpretāciju EAEK līguma 37. pantam, kas ir vienīgais noteikums, uz kura pārkāpumu norādīts šajā prasībā, pamato it īpaši tas, ka minētajā Līgumā nav neviena precīza noteikuma, ar ko vispārīgi būtu noteikts, ka tas nav piemērojams militārām darbībām.

25     Tādējādi Tiesai vispirms ir jāpārbauda, vai pamatota ir interpretācija, uz kuru ir balstīta Komisijas prasība un saskaņā ar kuru kodolenerģijas izmantošana militārām vajadzībām var ietilpt Līguma piemērošanas jomā, ievērojot konkrētus precīzus noteikumus, kuros ir iekļauti ierobežota rakstura izņēmumi.

26     Šajā sakarā Līgumslēdzējas Puses, Līguma preambulā atsaucoties uz izvērstu cīņu par mieru, kodolenerģētikas rūpniecības izmantošanas iespējām, tādējādi vairojot tautu labklājību, kā arī uz atomenerģētikas attīstīšanu mierlaika vajadzībām, mēģināja uzsvērt, ka šim Līgumam nepiemīt militārs raksturs un ka priekšroka tiek dota mērķim, ar ko paredzēts sekmēt kodolenerģētikas izmantošanu mierlaika vajadzībām.

27     EAEK līguma 1. un 2. pants, kurā attiecīgi definēti Kopienai uzticētie uzdevumi, apstiprina, ka Līgumā izvirzītie mērķi saistīti galvenokārt ar civilo sektoru un tirdzniecību.

28     Tomēr jāsecina – tad, ja nav skaidra noteikuma, kas paredz, ka Līgums nav piemērojams darbībām, kuras ir saistītas ar aizsardzību, ir jāatsaucas uz citiem faktiem, lai noskaidrotu, vai Līguma mērķis ir vismaz dažās jomās reglamentēt arī kodolenerģijas izmantošanu militārām vajadzībām.

29     Lemjot par to, kādā mērā ir jāņem vērā sniegtā interpretācija, nevajadzētu aprobežoties tikai ar vēsturiskajiem apstākļiem, kas ir saistīti ar Līguma izstrādi, ne arī ar vienpusējiem paziņojumiem, ko ir snieguši dažu valstu pārstāvji, kas piedalījušies sarunās, kuru rezultātā tika parakstīts šis Līgums. Kā jau ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 80. un 81. punktā, ir taisnība, ka no šiem apstākļiem, kā arī no dažiem paziņojumiem, kas rakstveidā izstrādāti minētā Līguma sagatavošanas procesā, izriet, ka valstu pārstāvji, kas piedalījās minētajās sarunās, paredzēja un apsprieda līguma iespējamo piemērošanu kodolenerģijas izmantošanai militārām vajadzībām. No iepriekš minētajiem apstākļiem un paziņojumiem tomēr izriet arī tas, ka valstu pārstāvjiem bija atšķirīgs viedoklis šajā jautājumā un ka tie nolēma šī jautājuma izskatīšanu atlikt uz vēlāku laiku. Tādējādi nepietiek ar norādēm, kas izriet no šiem apstākļiem un paziņojumiem, lai apstiprinātu, ka Līguma izstrādātāji tā noteikumus bija paredzējuši piemērot militārām iekārtām un militāram kodolenerģijas pielietojumam.

30     Apvienotā Karaliste un Francijas Republika apgalvo, ka galvenais iebildums pret apgalvojumu, saskaņā ar kuru EAEK līgumu var piemērot arī kodolenerģijas izmantošanai militārām vajadzībām, ir tas, ka atšķirībā no EK līguma, kas ir parakstīts tajā pašā dienā, kurā ir parakstīts EAEK līgums, un ko ir parakstījušas tās pašas dalībvalstis, kuras ir parakstījušas EAEK līgumu, EAEK līgumā nav paredzēti nekādi izņēmuma noteikumi, ar kuriem īpaši paredzēts aizsargāt dalībvalstu valsts aizsardzības intereses. Ņemot vērā, cik būtisku nozīmi šīs dalībvalstis, tāpat kā visas citas valstis, piešķir minēto interešu aizsardzībai, nebūtu loģiski, ka tās netieši būtu atteikušās ieviest atbilstošas garantijas tik jūtīgā jomā kā kodolenerģijas militārais pielietojums. Pilnīga militāro darbību izslēgšana no EAEK līguma piemērošanas jomas būtu vienīgais izskaidrojums tam, ka šajā Līgumā nav noteikumu, kas būtu līdzvērtīgi EEK līguma 48. panta 4. punkta (jaunajā redakcijā – EK līguma 48. panta 4. punkts, jaunajā redakcijā ar grozījumiem – EKL 39. panta 4. punkts) un EEK līguma 39. panta 4. punkta (jaunajā redakcijā – EK līguma 223. pants, jaunajā redakcijā ar grozījumiem – EKL 296. pants) noteikumiem.

31     Komisija apstrīd šo argumentāciju, uzsverot, ka EAEK līguma 24.–28. pants, kā arī EAEK līguma 84. panta trešā daļa tieši pretēji pierāda, ka dalībvalstu aizsardzības intereses tika ņemtas vērā un ka uz tām attiecas atbilstoši noteikumi. EAEK līguma 24.–27. pants attiecas uz drošības režīmu, kam pakļauta konkrēta informācija, kuras izpaušana varētu kaitēt vienas vai vairāku dalībvalstu aizsardzības interesēm. EAEK līguma 28. pants uzliek Kopienai par pienākumu atlīdzināt kaitējumu, kas radies jo īpaši tā iemesla dēļ, ka patenti vai funkcionāli modeļi, kam aizsardzības apsvērumu dēļ piemērots drošības režīms, paziņoti Komisijai un tos lieto nepareizi, vai tie kļūst zināmi kādai trešai personai, kurai uz to nav tiesību. EAEK līguma 84. panta trešajā daļā, kas ir iekļauta II sadaļas 7. nodaļā par drošības pasākumiem, ir paredzēts, ka šos pasākumus nevar attiecināt uz aizsardzības vajadzībām paredzētiem materiāliem, ko šim nolūkam īpaši apstrādā vai ko pēc šādas apstrādes saskaņā ar operatīviem plāniem novieto vai uzglabā militārās iestādēs.

32     Tomēr, kā Apvienotā Karaliste to jau norādīja tiesas sēdē, minēto EAEK līguma normu pastāvēšana obligāti nenozīmē, ka tā normas ir piemērojamas kodolenerģijas izmantošanai militārām vajadzībām, ja vien skaidri nav paredzēts izņēmums. Šo noteikumu pastāvēšanu var izskaidrot arī ar to, ka dažu minētajā Līgumā iestrādāto normu piemērošana, pat ja tajā paredzētas tikai civila rakstura darbības, tomēr var ietekmēt darbības un intereses, kas ietilpst dalībvalstu valsts aizsardzības jomā. Tieši minētā Līguma II sadaļas 2. nodaļā paredzētajām normām, kas attiecas uz informācijas izplatīšanu, kā arī tās pašas sadaļas 7. nodaļā paredzētajām normām, kuras saistītas ar drošības pasākumiem, var būt minētās sekas.

33     Turklāt ir jāuzsver, ka iespējamiem izņēmuma noteikumiem, uz kuriem atsaucas Komisija, ir ierobežota piemērojamība. Izņemot divas nodaļas, kurās ir iekļauti minētie noteikumi, Līgumā nav citu noteikumu, kuros būtu ņemtas vērā īpašas, ar militārām darbībām saistītas intereses un vajadzības.

34     Apvienotā Karaliste apgalvo, ka tad, ja minētajam Līgumam būtu jāattiecas arī uz kodolenerģijas izmantošanu militārām vajadzībām, tajā vajadzētu būt iekļautam vispārīgam noteikumam, kura formulējums būtu analogs EKL 296. panta formulējumam. Saskaņā ar šā panta 1. punktu EK līguma noteikumi nerada šķēršļus tam, lai katrai dalībvalstij būtu tiesības, pirmkārt, nesniegt informāciju, kuras izplatīšanu tās uzskata par tādu, kas ir pretrunā ar būtiskām drošības interesēm, un, otrkārt, veikt pasākumus, ko tās uzskata par piemērotiem šo interešu aizsardzībai un kas attiecas uz ieroču, munīcijas un kara tehnikas ražošanu vai tirdzniecību.

35     Šajā sakarā ir jāsecina, ka vairāki EAEK līguma noteikumi piešķir Komisijai plašas pilnvaras – pieņemot tiesisko regulējumu vai sniedzot atzinumu, kurā iekļauti atsevišķi lēmumi, – aktīvi iejaukties dažādās darbības jomās, kas Kopienā saistītas ar kodolenerģijas izmantošanu. Kā piemērs ir jāmin ne tikai minētā Līguma II sadaļas 3. nodaļas noteikumi, kas attiecas uz veselības aizsardzību, proti, EAEK līguma 34., 35. un 37. pants, bet arī tās pašas sadaļas 1. nodaļas noteikumi, kuri attiecas uz pētniecības veicināšanu. Šo noteikumu formulējumā nekas nav teikts par to, vai tajā ir reglamentētas tikai civila rakstura darbības.

36     Tomēr ir acīmredzams, ka šādu noteikumu piemērošana militārām iekārtām, militārās pētniecības programmām un citām militārām darbībām varētu kaitēt būtiskām dalībvalstu aizsardzības interesēm. Tādējādi, kā Apvienotā Karaliste un Francijas Republika pamatoti jau ir uzsvērušas, tas, ka minētajā Līgumā nav nekāda izņēmuma, kas paredzētu kārtību, saskaņā ar kuru dalībvalstīm būtu tiesības atsaukties uz šīm būtiskajām interesēm vai aizsargāt tās, ļauj secināt, ka darbības militārajā jomā neietilpst šā Līguma piemērošanas jomā.

37     Neraugoties uz to, ir svarīgi norādīt – tiesas sēdē Komisija tomēr apgalvoja, ka atbilstoši tās sniegtajai EAEK līguma 37. panta interpretācijai dalībvalstīm nav pienākuma sniegt Komisijai jebkādu informāciju, kas saistīta ar valstu militārajām darbībām. Šajā noteikumā minētie vispārīgie dati, kurus Komisija pieprasa paziņot, attiecas tikai uz aprīkojumu vai iekārtām, ko vairs neizmanto militārām vajadzībām un ko šī iemesla dēļ attiecīgā dalībvalsts kvalificējusi kā “atkritumus”. Atbilstoši šai interpretācijai katrai atsevišķai dalībvalstij jāizlemj, no kura brīža militārām vajadzībām izmantojams radioaktīvo noplūžu avots uzskatāms par atkritumiem, kā arī tas, kādi tieši vispārīgi dati, nekaitējot attiecīgās dalībvalsts valsts aizsardzības interesēm, jāpaziņo Komisijai, lai tā varētu izpildīt uzdevumu, kas tai uzticēts EAEK līguma 37. pantā.

38     Apvienotā Karaliste apgalvo – kaut arī Komisija, mutvārdu procesa laikā sniedzot sīku EAEK līguma 37. panta interpretāciju, turpmāk bija gatava nepieprasīt dalībvalstīm sniegt tik plašu informāciju, kā minēts tās Ieteikumā 1999/829, prasība vienalga nav pamatota. Apvienotā Karaliste uzskata, ka, sniedzot jaunu EAEK līguma 37. panta interpretāciju, Komisija cenšas atrast garantijas, kas tajā nav paredzētas, it īpaši tāpēc, ka Līgums nekad nav ticis piemērots militārām darbībām. Turklāt šāda EAEK līguma 37. panta interpretācija būtu pretrunā ar to interpretāciju, ko Komisija sniegusi citiem Līguma noteikumiem, kuri iekļauti nodaļā par veselības aizsardzību. Apvienotā Karaliste atgādina, ka, pēc Komisijas domām, EAEK līguma 37. pants, kas attiecas uz īpaši bīstamām darbībām, piemērojams arī kodolieroču izmēģinājumiem.

39     Jāatgādina – kā Tiesa jau pamatoti ir nospriedusi savā 1988. gada 22. septembra spriedumā lietā 187/87 Land de Sarre u.c. (Recueil, 5013. lpp.), EAEK līguma 37. pants šajā sakarā jāinterpretē tādējādi, ka vispārīgi dati par projektu atbrīvoties no radioaktīviem atkritumiem Komisijai ir jāsniedz, vēl pirms attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir devušas atļauju atbrīvoties no šādiem atkritumiem. Tiesa ir nospriedusi – lai saglabātu šī noteikuma, kura mērķis ir novērst radioaktīvo piesārņojumu, iedarbību un, ņemot vērā ļoti lielo nozīmi, kas piemīt norādījumiem, ko Komisija var dot attiecīgai dalībvalstij, Komisijai noteikti bija laicīgi jāzina vispārīgi dati par projektu atbrīvoties no radioaktīvajiem atkritumiem, lai pēc apspriešanās ar ekspertu grupu varētu sniegt atzinumu, ko attiecīgā valsts varētu padziļināti pārbaudīt tādā veidā, lai Komisijas ieteikumus varētu ņemt vērā pirms atļaujas izsniegšanas.

40     EAEK līguma 37. panta interpretācija, saskaņā ar kuru attiecīgā dalībvalsts var izlemt, no kura brīža militārām vajadzībām izmantojams radioaktīvo noplūžu avots uzskatāms par civila rakstura atkritumu avotu, kā arī to, kādi tieši dati jāpaziņo Komisijai, ir pretrunā ar šī noteikuma mērķi. Pirmkārt, ja datus sniegtu novēloti, zustu mērķis – novērst piesārņojumu. Otrkārt, ja sniegtu tikai daļu no attiecīgajiem datiem, nebūtu iespējams sniegt attiecīgu atzinumu.

41     EAEK līguma 37. panta interpretācija, kas dalībvalstīm piešķir šādu rīcības brīvību attiecībā uz brīdi, kurā jāsniedz dati, un attiecībā uz to, kādam jābūt datu saturam, būtu strīda avots un kavētu šī noteikuma pareizu piemērošanu.

42     No šiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas tiesas sēdē piedāvāto EAEK līguma 37. panta interpretāciju nevar apstiprināt.

43     Tādējādi jāsecina – Komisija nav pierādījusi, ka EAEK līguma 37. panta piemērošana konkrēto militāro iekārtu demontāžai ir pamatota.

44     Svarīgi tomēr ir uzsvērt – tas, ka Līgums nav piemērojams kodolenerģijas izmantošanai militārām vajadzībām un ka tādējādi Komisija nevar atsaukties uz EAEK 37. pantu, lai pieprasītu dalībvalstīm sniegt tai informāciju par atbrīvošanos no radioaktīvajiem atkritumiem, ko radījušas militārās iekārtas, nekādā veidā nemazina būtisko nozīmi, kāda piemīt mērķim aizsargāt sabiedrības veselību un vidi no draudiem, kas saistīti ar kodolenerģijas izmantošanu, ieskaitot kodolenerģijas izmantošanu militārām vajadzībām. Kaut arī minētais Līgums neparedz īpašus instrumentus, ko Kopiena varētu izmantot šā mērķa īstenošanai, tas neizslēdz iespēju, ka attiecīgus pasākumus var veikt, pamatojoties uz atbilstošiem EK līguma noteikumiem (šajā sakarā skat. 1990. gada 29. marta spriedumu lietā C‑62/88 Grieķija/Padome, Recueil, I‑1527. lpp.).

45     Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, jāsecina, ka EAEK līguma 37. pants neuzliek Apvienotajai Karalistei par pienākumu sniegt Komisijai vispārīgus datus par projektu atbrīvoties no radioaktīviem atkritumiem, kas radušies Jason reaktora demontāžas rezultātā, un tādējādi Komisijas prasība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

46     Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Apvienotā Karaliste ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums nav labvēlīgs, jāpiespriež Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Dalībvalstis, kas iestājušās lietā, saskaņā ar tā paša Reglamenta 69. panta 4. punkta pirmo daļu savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Eiropas Kopienu Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

3)      Francijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – angļu.

Augša