ĢENERĀLADVOKĀTA FILIPA LEŽĒ [PHILIPPE LÉGER]

SECINĀJUMI,

sniegti 2005. gada 7. aprīlī (1)

Apvienotās lietas C‑544/03

Mobistar SA

pret

Commune de Fléron

un C‑545/03

Belgacom Mobile SA

pret

Commune de Schaerbeek

[Le Conseil d'État (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Telekomunikācijas – Direktīva 97/13/EK – Pašvaldību noteikumi, ar kuriem ievieš nodevu mobilo sakaru infrastruktūrai – Prettiesiskums

1.     Šajā lietā Conseil d'État (Valsts Padome, Beļģija) lūdz Eiropas Kopienu Tiesai sniegt EK līguma 49. panta un Komisijas 1990. gada 28. jūnija direktīvas 90/388/EEK par konkurenci telekomunikāciju pakalpojumu tirgū (2), kuru grozījusi Komisijas direktīva 96/2/EK (3), (turpmāk tekstā – “Direktīva”) 3.c panta interpretāciju. Tā jautā, vai šie noteikumi nepieļauj pašvaldībām uzlikt ikgadējās nodevas par GSM (Mobilo komunikāciju globālā sistēma) izplatīšanas antenām, mastiem un torņiem.

I –    Valsts tiesiskais regulējums un pamata prāva

2.     Galvenie strīdus objekti ir divi noteikumi. Pirmos noteikumus pieņēma Conseil communal de Schaerbeeck [Shārbekas pašvaldības padome] savā 1997. gada 8. oktobra sēdē. Tie uzliek no 1997. līdz 1999. taksācijas gadam ikgadēju nodevu par “ārējām antenām”, t.i., paraboliskajām antenām un GSM relejstacijām. Nodevas, kura ir jāmaksā antenas īpašniekam, apmērs ir noteikts BEF 100 000 (EUR 2478,94) apmērā GSM relejantenām un BEF 5000 (EUR 123,95) – satelītšķīvjiem.

3.     Otros noteikumus pieņēma Conseil communale deFléron [Fleronas pašvaldības padome] 1998. gada 27. janvārī. Tā uzliek, sākot no 1998. gada 1. janvāra, trīs gadu periodam ikgadēju nodevu GSM izplatīšanas torņiem, mastiem un antenām. Nodevas apjoms, kas ir jāmaksā antenas īpašniekam, arī šajā gadījumā ir BEF 100 000 (EUR 2478,94) par antenu.

4.     Šie abi noteikumi ir prasības priekšmets Beļģijas mobilo telefonu operatoru uzsāktajā lietā Conseil d'État, šajā gadījumā Mobistar SA (turpmāk tekstā – “Mobistar”) un Belgacom Mobile SA (turpmāk tekstā – “Belgacom Mobile”). Abi operatori lūdz atcelt pieņemtos noteikumus par nodevām, apstrīdot inter alia, ka tie ir pretrunā EKL 49. pantam un Direktīvas 3.c pantam, jo tajos ietverti nelikumīgi ierobežojumi to telekomunikāciju tīkla attīstībai un mobilo telefonu pakalpojumu sniegšanas brīvībai.

II – Kopienu tiesiskais regulējums

5.     Direktīvas mērķis ir liberalizēt telekomunikāciju sektoru. Balstīta uz EKL 90. panta 3. punktu (jaunajā redakcijā – EKL 86. panta 3. punkts), tā sākotnēji prasīja atcelt īpašas vai izņēmuma tiesības sniegt telekomunikāciju pakalpojumus, kas nav satelītkomunikācijas, mobilo telefonu sakari un balss telefonija.

6.     Tā bija pēc tam vairākkārt grozīta, lai paplašinātu tās piemērošanas jomu un ietvertu satelītkomunikācijas – 1994. gadā (4), mobilo un personisko sakaru pakalpojumus un sistēmas – 1996. gadā, kā arī 1996. gadā (5) visus balss telefonijas un telekomunikāciju pakalpojumus, ieskaitot tīklu, kas nepieciešami šādu pakalpojumu sniegšanai, izveidošanu un uzturēšanu (6).

7.     Īpaši attiecībā uz mobilo telefoniju – pirmais grozījums, kas pieņemts 1996. gadā, bija izstrādāts, lai ļautu operatoriem darboties un attīstīt viņu telekomunikāciju tīklus darbībām, kas bija atļautas ar licencēm vai atļaujām, ieskaitot brīvu izvēli pamata aprīkojumam (7). Šī rīcība ir uzskatāma par būtisku, novēršot pašreizējos godīgas konkurences izkropļojumus un it īpaši ļaujot šiem operatoriem kontrolēt savas pamatizmaksas (8). Tādējādi Direktīvas 3.c pants, ieviests ar Direktīvu 96/2, paredz:

“Dalībvalstis apņemas atcelt visus ierobežojumus mobilo un personisko sakaru sistēmu operatoriem attiecībā uz pašu infrastruktūras izveidi, trešo personu piedāvātās infrastruktūras izmantošanu, kā arī infrastruktūras, citu iekārtu un abonentpunktu kopīgu lietošanu, ja tie kavē šādas infrastruktūras izmantošanu, veicot licencē vai atļaujā paredzēto darbību.” [Neoficiāls tulkojums]

8.     Daļa no likumdošanas sistēmas, kas bija izveidota ar šiem noteikumiem, pēc tam tika grozīta un aizstāta ar Komisijas 2002. gada 16. septembra direktīvu 2002/77/EK par konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu tirgū (9). Tomēr šī direktīva nav piemērojama esošajai lietai rationae temporis.

III – Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu

9.     Conseil d'État, kur Belgacom Mobile un Mobistar lieta tika izskatīta, paskaidro, ka jautājums, vai apstrīdētie noteikumi atbilst Direktīvai 96/2 tiktāl, ciktāl Direktīva aizliedz mobilo sakaru tīklu attīstības ierobežošanu, attiecas uz jēdziena “ierobežojums” interpretāciju.

10.   Tā paskaidro, ka, tā kā šis termins nav definēts ne Direktīvas 1. pantā, ne 3.c pantā, Direktīvas 96/2 preambulas apsvērumi, šķiet, ieteic, ka ierobežojumiem ir vienīgi tehnisks raksturs, ka tie attiecas, piemēram, uz “iespēju atcelt ierobežojumus mobilo tīklu operatoriem brīvi izvēlēties izmantojamās iekārtas, lai apkalpotu un attīstītu to tīklus” (pirmais apsvērums) un uz faktu, ka “izsniegto licenču skaits [..] atkarī[gs] no tehniskiem ierobežojumiem, piemēram, aizlieguma izmantot citu infrastruktūru, nevis to, ko piedāvā telekomunikāciju organizācija” (ceturtais apsvērums).

11.   Conseil d'État uzsver, ka būtu tomēr nepareizi izdarīt secinājumu, ka dalībvalstu atceļamajiem ierobežojumiem ir vienīgi tehnisks raksturs vai ka Direktīvas 96/2 preambulā minētie tehniskie ierobežojumi ir pilnīgi: Direktīvas 3.c pants skaidri attiecas uz “visiem” infrastruktūras ierobežojumiem, tātad pastāv pamatotas šaubas, vai 3.c pants var attiekties arī uz aplikšanu ar nodevu, ko piemēro mobilo komunikāciju infrastruktūrām.

12.   Conseil d'État piebilst, ka jautājums, vai apstrīdētās nodevas atbilst Kopienas primārajiem tiesību aktiem, šajā gadījumā EKL 49. pantam, arī ir jāizskata.

13.   Pastāvot šādiem apstākļiem, Conseil d'État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Eiropas Kopienu Tiesai divus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai [EKL] 49. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj valsts iestādes vai pašvaldības tiesisko regulējumu, kas paredz nodevu par mobilo un personisko sakaru infrastruktūru, ko izmanto, veicot licencē vai atļaujā paredzētās darbības?

2)      Vai Direktīvas 90/388 [..] 3.c pants, prasot “atcelt visus ierobežojumus”, pieļauj valsts iestādes vai pašvaldības tiesisko regulējumu, kas paredz nodevu par mobilo un personisko sakaru infrastruktūru, ko izmanto, veicot licencē vai atļaujā paredzētās darbības?”

IV – Vērtējums

14.   Lai arī abi Conseil d'État uzdotie jautājumi attiecas tikai uz EKL 49. pantu un Direktīvas 3.c pantu, es piekrītu tam, kā tika apgalvots Tiesas sēdē, ka, pamata prāvā esošā strīda atrisināšanai, ir jāņem vērā arī citi šai lietai piemērojamie tiesību akti, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 10. aprīļa direktīva 97/13/EK par vispārējo atļauju un individuālo licenču kopēju sistēmu sakaru pakalpojumu jomā (10).

15.   Kā tas izriet no preambulas (11), šī Direktīva ir daļa no pasākumiem, ko pieņēmis likumdevējs, lai nodrošinātu pilnīgu telekomunikāciju servisu un infrastruktūru liberalizāciju no 1998. gada 1. janvāra. Šajā sakarā Direktīva 97/13 izveido kopēju sistēmu vispārējo atļauju un individuālo licenču režīmam, ko piešķir dalībvalsts telekomunikāciju pakalpojumu nozarē; lai būtiski atvieglotu jaunu operatoru ienākšanu tirgū (12), tā pieprasa, lai režīmi būtu balstīti uz objektīviem, pārskatāmiem, nediskriminējošiem un samērīgiem kritērijiem (13). No šī viedokļa raugoties, Direktīva 97/13 paredz fiskālus noteikumus, kuri veicina konkurenci un ierobežo finanšu nastu, ko dalībvalstis var uzlikt uzņēmumiem telekomunikāciju nozarē.

16.   No tā izriet, ka, ja dalībvalstis izlemj, kā šajā gadījumā, aplikt mobilo telefonu operatorus, kuriem ir atļauja vai individuālā licence (14), ar nodokļiem, tām ir jāievēro Direktīvas 97/13 noteikumi. Šī direktīva tādēļ ir būtiska, lai atrisinātu pamata lietu, tāpēc ka tā var pati par sevi pamudināt Conseil d'État lemt par apstrīdēto pašvaldību noteikumu nepiemērošanu. Tādēļ es iesaku saskaņā ar judikatūru (15) Tiesai sniegt Conseil d'État visus nepieciešamos aspektus šīs direktīvas interpretēšanai.

A –    Direktīva 97/13

17.   Attiecīgos Direktīvas 97/13 noteikumus ietver 6. un 11. pants.

18.   6. panta virsraksts ir “Maksa un atlīdzība, ko piemēro vispārējās atļaujas procedūrās”. Tajā noteikts:

“Neskarot finanšu ieguldījumus vispārējo pakalpojumu sniegšanai saskaņā ar pielikumu, dalībvalstis nodrošina, ka visas maksas, ko iekasē no uzņēmumiem atļauju piešķiršanas procedūrās, sedz vienīgi administratīvos izdevumus, kas saistīti tikai ar piemērojamās vispārējās atļauju sistēmas noteikšanu, vadību, kontroli un īstenošanu. Šādas maksas publicē atbilstīgi un pietiekami izvērsti tā, lai šī informācija būtu ērti pieejama.” [Neoficiāls tulkojums]

19.   Direktīvas 97/13 11. panta “Maksa un atlīdzība, ko piemēro individuālajām licencēm” redakcija ir šāda:

“1.      Dalībvalstis nodrošina, ka visas maksas, ko iekasē no uzņēmumiem sakarā ar atļaujas procedūrām, sedz vienīgi administratīvās izmaksas, kas saistās ar piemērojamo licenču izdošanu, vadību, kontroli un īstenošanu. Maksas, ko piemēro kādai individuālai licencei, apmēra ziņā ir samērīgas ar ieguldīto darbu, un tās publicē atbilstīgi un pietiekami izvērsti tā, lai šī informācija būtu ērti pieejama.

2.      Neskarot 1. punkta noteikumus, gadījumos, kad ir jāizmanto ierobežoti resursi, dalībvalstis var atļaut savai valsts regulatīvajai iestādei iekasēt maksājumus, ko nosaka vajadzība nodrošināt minēto resursu optimālu izmantošanu. Minētie maksājumi ir nediskriminējoši un, tos nosakot, it īpaši ņem vērā vajadzību attīstīt jaunus pakalpojumus un konkurenci.” [Neoficiāls tulkojums]

20.   Šo noteikumu saturu un darbības sfēru bija izskaidrojusi Tiesa savā 2003. gada 18. septembra spriedumā lietā Albacom un Infostrada (16).

21.   Šīs lietas bija saistītas ar Itālijas tiesībām (17), kas ieviesa maksājumu par telekomunikāciju tīklu izveidi un uzturēšanu, kā arī telefonijas un mobilo un personisko sakaru pakalpojumu nodrošināšanu. Maksājums bija jāmaksā telekomunikāciju pakalpojumu koncesiju vai individuālo licenču īpašniekiem. Tas bija aprēķināts kā procenti no piegādāto pakalpojumu apgrozījuma iepriekšējā gadā, t.i., 3 % 1999. gadam, 2,7 % 2000. gadam, 2,5 % 2001. gadam, 2 % 2002. gadam un 1,5 % 2003. gadam.

22.   Sabiedrības Albacom un Infostrada, kurām abām bija individuālās licences, apstrīdēja šo maksājumu, pamatojoties uz to, ka tas ir pretrunā Direktīvas 97/13 11. pantam.

23.   Izskatot prejudiciālos jautājumus, Tiesa atzina, ka apstrīdētais maksājums neatbilst nevienam no Direktīvas 97/13 6. un 11. pantā minētajiem gadījumiem: tas nebija paredzēts ne, lai segtu administratīvās izmaksas, ko rada atļauju izsniegšanas procedūra, ne arī, lai nodrošinātu ierobežotu resursu izmantošanu, ne arī, lai finansētu vispārēja pakalpojuma sniegšanu šo noteikumu nozīmē. (18).

24.   Itālijas valdība apgalvoja, ka apstrīdētais maksājums tādēļ nebija aizliegts. Tā uzskatīja, ka, tā kā Direktīvas 97/13 11. panta 2. punkts atļāva dalībvalstīm ieviest papildu samaksu ierobežotu resursu gadījumā, tad tām bija arī jāvar ieviest papildu maksājumus, kuri, kā šajā gadījumā, bija paredzēti, lai finansētu valsts veiktos ieguldījumus telekomunikāciju nozares liberalizēšanā (19).

25.   Tiesa noraidīja šo argumentu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā uzskatīja, ka Direktīvas 97/13 11. panta redakcija prasa sašaurinātu interpretāciju (20). 11. panta 1. punkts skaidri paredz, ka dalībvalstis nodrošina, ka visas maksas, ko iekasē no uzņēmumiem sakarā ar atļaujas procedūrām, sedz vienīgi administratīvās izmaksas, kas saistās ar piemērojamo licenču izdošanu, vadību, kontroli un īstenošanu, un saskaņā ar šo vispārējo noteikumu 11. panta 2. punkts paredz atrunu, kas attiecas tikai uz “ ierobežotu resursu” gadījumiem.

26.   Tiesa arī uzskatīja, ka, ja dalībvalstis būtu brīvas uzlikt fiskālus maksājumus telekomunikāciju uzņēmumiem attiecībā uz atļaujas procedūrām, tad ar Direktīvu 97/13 ieviestā kopējā sistēma zaudētu lietderīgo iedarbību (21). Sistēmas mērķis ir saskaņot fiskālo maksājumu raksturu un apmēru, kas attiecas uz atļauju procedūrām, ko dalībvalstis var uzlikt nozares uzņēmumiem ar mērķi atbrīvoties no traucējumiem, kas kavē telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanas brīvību, un veicināt jaunu operatoru ienākšanu tirgū (22). Tiesa tādēļ uzskatīja, ka, ja Itālijas Republikai atļautu saglabāt apstrīdēto maksājumu, tas ieviestu nozīmīgu šķērsli liberalizācijas procesam un līdz ar to būtu pretrunā ar Direktīvas 97/13 mērķiem.

27.   No tā izriet, ka maksājumi, ko dalībvalstis var uzlikt telekomunikāciju uzņēmumiem saistībā ar atļaujas procedūrām vai pašām atļaujām, ir skaidri noteikti: ja maksājums neietilpst nevienā no Direktīvā 97/13 noteiktajām kategorijām, tad tas nav atļauts.

28.   Šajā lietā nav strīda par to, ka apstrīdētās nodevas neietilpst nevienā no Direktīvas 97/13 6. un 11. pantā skaidri noteiktajiem gadījumiem.

29.   Savos apsvērumos Shārbekas un Fleronas pašvaldības paskaidroja, ka apstrīdētie noteikumi ir domāti divu mērķu sasniegšanai: viens ir svarīgāks par otru (23). Pirmais un galvenais mērķis ir tīri finansiāls: pašvaldībām ir svarīgi saņemt pietiekošus ienākumus, lai segtu visus izdevumus, kas radušies no to darbības. Fleronas pašvaldība šajā sakarā pat paziņoja, ka apstrīdētajām nodevām bija tāds pats raksturs kā jebkurai citai nodevai – ar tām ir aplikti nodokļu maksātāji vienīgi tādēļ, ka tie veic noteiktu profesiju vai darbību. Otrajam apstrīdētā noteikuma mērķim ir vidi aizsargājošs raksturs: pašvaldības vēlas novērst ārējo antenu ietekmi uz to teritoriju un saņemt kompensāciju par šo antenu klātbūtnes radīto estētisko kaitējumu.

30.   Tātad ir skaidri redzams, ka apstrīdētās nodevas neietilpst nevienā no trijām Direktīvas 97/13 6. un 11. pantā minētajām kategorijām: tās nesedz administratīvās izmaksas attiecībā uz atļaujas procedūru vai licences saņemšanu, vai vispārējo pakalpojumu nodrošināšanas finansēšanu, vai, lai nodrošinātu “ierobežoto resursu” izmantošanu saskaņā ar Direktīvas 97/13 11. panta 2. punktu.

31.   Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka šīs trīs izmaksu kategorijas sedz citi maksājumi, ko ievieš 1995. gada 7. marta Karaļa dekrēts par GSM mobilo telefonu tīkla izveidošanu un darbību (24), kas attiecīgi grozīts (25). Attiecīgi šī dekrēta 15. panta 1. punkts noteic, ka operatoram, kuram ir atļauja, ir jāmaksā ikgadēja nodeva BEF 10 00 000 (EUR 247 893,52) apmērā, lai segtu “atļaujas administratīvās izmaksas” un ikgadēja nodeva BEF 1 000 000 (EUR 24 789,35) apmērā “frekvenču nodrošināšanas izmaksām”. Turklāt Karaļa dekrēta 15.a pants noteic, ka operatoriem, kuriem ir atļauja, ir jāveic finansiāla līdzdalība vispārējo telekomunikāciju pakalpojumu fondā saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem un noteikumiem.

32.   No tā izriet, ka apstrīdētās nodevas neietilpst ar Direktīvu 97/13 atļauto maksājumu kategorijā.

33.   Taču tiesas sēdē Eiropas Kopienu Komisija atbalstīja, ka apstrīdētās nodevas ir jāuzskata par nodevām, kuras domātas, lai sasniegtu “ierobežoto resursu” optimālu izmantošanu saskaņā ar šīs direktīvas 11. panta 2. punktu; šajā lietā šie resursi būtu GSM pārraides/izplatīšanas antena.

34.   Es nedomāju, ka šo argumentu nevar atbalstīt. Neatkarīgi no fakta, ka Direktīvā 97/13 termins “ierobežoti resursi”, pirmkārt, ietver citus aspektus, tādus kā pieejamo numuru skaits, [vai kā] Karaļa dekrētā – radio frekvences (26), lietas dalībnieki šajā lietā piekrīt, ka apstrīdētās nodevas nebija pieņemtas, lai nodrošinātu, ka GSM pārraides antenas būtu jādala starp vairākiem mobilo telefonu operatoriem. Kā redzams – nodevas galvenokārt bija ieviestas, lai gūtu ieņēmumus budžetam no nodevām un, otrkārt, lai kompensētu estētisko kaitējumu un kaitējumu videi, ko rada šo antenu klātbūtne.

35.   Tiesas sēdē Komisija norādīja, ka spriedums lietā Albacom un Infostrada šajā lietā nevar tikt piemērots. Tā uzsvēra, ka Direktīvas 97/13 6. un 11. pants attiecas tikai uz nodevām, kas uzliktas “kā daļa no atļaujas procedūrām”, un ka tajā spriedumā bija tieša saikne starp licences turēšanu un apstrīdēto nodevu: ar nodevu bija aplikti telekomunikāciju uzņēmumi tikai tāpēc, ka tiem bija licence. Saskaņā ar Komisijas uzskatu šajā lietā nav šādas saiknes, jo apstrīdētā nodeva nav jāmaksā licences turētājam, bet antenas īpašniekam.

36.   Es piekrītu Mobistar, ka šis arguments ir pārmērīgi formāls. Ir skaidrs, ka praktiski personām, kuras ir GSM izplatīšanas antenu īpašnieki, ir arī licence vai atļauja Direktīvas 97/13 nozīmē. Turklāt Komisija nav atsaukusies ne uz vienu piemēru, kurā mobilo telefonu infrastruktūra ir citas personas īpašumā, nevis personas, kurai ir atļauja uzstādīt un izmantot mobilo telefonu tīklu saskaņā ar licenci vai atļauju.

37.   Šādos apstākļos es uzskatu, ka Direktīvas 97/13 noteikumi nepieļauj apstrīdēto nodevu saglabāšanu.

B –    EKL 49. pants un Direktīvas 3c. pants

38.   Ņemot vērā šos apsvērumus, Conseil d'État uzdotais jautājums par EKL 49. panta un Direktīvas 3c. panta interpretāciju nav aplūkojams.

V –    Secinājumi

39.   Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, es iesaku Tiesai sniegt šādu atbildi uz Conseil d'État uzdoto prejudiciālo jautājumu:

“Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 10. aprīļa direktīva 97/13/EK par vispārējo atļauju un individuālo licenču kopēju sistēmu sakaru pakalpojumu jomā un konkrēti 11. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj pašvaldības noteikumus, kas ievieš ikgadējo nodevu par mobilo un privāto sakaru infrastruktūru, ja infrastruktūras īpašniekam ir licence šo noteikumu nozīmē.”

---

1 – Oriģinālvaloda – franču.

---

2 – OV L 192, 10. lpp.

---

3 – Komisijas 1996. gada 16. janvāra direktīva 96/2/EK, ar ko groza Direktīvu 90/388 attiecībā uz mobilajiem un personiskajiem sakariem.

---

4 – Komisijas 1994. gada 13. oktobra direktīva 94/46/EK, kura it īpaši attiecas uz satelītsakariem (OV L 268, 15. lpp.).

---

5 – Direktīva 96/2, kura attiecas uz mobilajiem un personiskajiem sakariem.

---

6 – Komisijas 1996. gada 13. marta direktīva 96/19/EK attiecībā uz neierobežotas konkurences ieviešanu telekomunikāciju tirgū (OV L 74, 13. lpp.). Direktīvā 90/388 tika izdarīti arī citi grozījumi, kas ieviesti ar Komisijas 1995. gada 18. oktobra direktīvu 95/51/EK attiecībā uz ierobežojumu atcelšanu kabeļtelevīzijas tīklu izmantošanai, sniedzot liberalizētus telekomunikāciju pakalpojumus (OV L 256, 49. lpp.), un ar Komisijas 1999. gada 23. jūnija direktīvu 1999/64/EK, lai nodrošinātu, ka telekomunikāciju tīkli un kabeļtelevīzijas tīkli, kas pieder vienam operatoram, ir atsevišķas juridiskas personas (OV L 175, 39. lpp.).

---

7 – Direktīvas 96/2 preambulas pirmais apsvērums.

---

8 – Turpat.

---

9 – OV L 249, 21. lpp.

---

10 – OV L 117, 15. lpp. Saskaņā ar Direktīvas 97/13 25. pantu dalībvalstīm bija jāievieš normatīvi un administratīvi akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, un jāpublicē atļauju nosacījumi un procedūras “cik iespējams drīz, vēlākais, līdz 1997. gada 31. decembrim”. Attiecībā uz laika posmu, kad Direktīva stājās spēkā, t.i., 1997. gada 27. maijā, un laika posmu tās transponēšanai, t.i., līdz 1997. gada 31. decembrim, ir tikai jāpiebilst, ka saskaņā ar judikatūru dalībvalstīm šajā laika periodā bija “jāatturas no jebkādu pasākumu pieņemšanas, kas varētu būtiski apdraudēt Direktīvā paredzēto rezultātu” (1997. gada 18. decembra spriedums lietā C‑129/96 Inter‑Environnement Wallonie (Recueil, I‑7411. lpp., 45. punkts).

---

11 – Pirmais, trešais un piektais apsvērums.

---

12 – Piektais apsvērums.

---

13 – Otrais un trešais apsvērums.

---

14 – No Tiesā iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka Mobistar un Belgacom Mobile bija atļauts uzstādīt un izmantot GSM tīklu Beļģijā saskaņā ar Telekomunikāciju ministrijas 1995. gada 27. novembrī Mobistar izdoto individuālo atļauju (skat. Mobistar rakstiskos apsvērumus, 3. punkts) un 1996. gada 2. jūlijā – Belgacom Mobile (skat. Belgacom Mobile rakstiskos apsvērumus, 1. punkts, un 1996. gada 2. jūlija Karaļa dekrētu, kas piešķir Belgacom Mobile atļauju darboties GSM mobilo telefonu tīklā un kas pievienots šo apsvērumu I pielikumam).

---

15 – Judikatūrā ir noteikts, ka, lai sniegtu noderīgu atbildi valsts tiesai, kura tai ir uzdevusi prejudiciālo jautājumu, Tiesa var uzskatīt par vajadzīgu aplūkot Kopienu tiesību noteikumus, uz kuriem valsts tiesa nav atsaukusies savos jautājumos (skat. it īpaši 1986. gada 20. marta spriedumu lietā 35/85 Tissier (Recueil, I‑1207. lpp., 9. punkts), 1999. gada 18. novembra spriedumu lietā C‑107/98 Teckal (Recueil, I‑8121. lpp., 39. punkts), 2003. gada 16. janvāra spriedumu lietā C‑265/01 Pansard u.c. (Recueil, I‑683. lpp., 19. punkts) un 2004. gada 22. janvāra spriedumu lietā C‑271/01 COPPI (Recueil, I‑1029. lpp., 27. punkts).

---

16 – Apvienotās lietas C‑292/01 un C‑293/01 (Recueil, I‑9449. lpp.).

---

17 – 1998. gada 23. decembra Likuma Nr. 448 20. panta 2. punkts par valsts finanšu pasākumiem stabilizācijai un attīstībai (budžeta tiesības, 1999. gads) (1998. gada 29. decembra GURI Nr. 302, parastais pielikums, 5. lpp.).

---

18 – Iepriekš minētais spriedums lietā Albacom un Infostrada, 24.–28. punkts.

---

19 – Turpat, 31. un 32. punkts.

---

20 – Turpat, 33. un 34. punkts.

---

21 – Turpat, 38. punkts. Šajā sakarā skat. arī ģenerāladvokāta Ruisa Harabo Kolomera [Ruiz‑Jarabo Colomer] secinājumus šajā lietā (52. punkts).

---

22 – Iepriekš minētais spriedums lietā Albacom un Infostrada (35.–37. punkts).

---

23 – Skat. Shārbekas pašvaldības rakstiskos apsvērumus (14.–17. lpp.) un Fleronas pašvaldības rakstiskos apsvērumus (8. lpp.).

---

24 – 1995. gada 8. aprīļa Moniteur belge, turpmāk tekstā – “Karaļa dekrēts”.

---

25 – Skat. Belgacom Mobile rakstisko apsvērumu II pielikumu.

---

26 – Skat. arī 29.–32. punktu ģenerāladvokāta Ruisa Harabo Kolomera secinājumos apvienotajās lietās C‑327/03 un C‑328/03 ISIS Multimedia Net un Firma 02.